Vienkārši Par Ticību Dievam. Otrais izdevums, pārveidots un papildināts

Vāka dizainers ALINA ARHIPOVA

Fotogrāfs ALINA ARHIPOVA

Tulkotājs Ilze Baltais

Korektors Ilze Baltais

© Alina Arhipova, 2025

© ALINA ARHIPOVA, vāka dizains, 2025

© ALINA ARHIPOVA, fotogrāfijas, 2025

© Ilze Baltais, tulkojums, 2025

ISBN 978-5-0053-7182-9

Grāmata izveidota intelektuālajā izdevniecības sistēmā Ridero

Grāmata veltīta Robertam Sakulovam, kurš ticēja, meklēja un atrada vissvarīgāko…

VIENKĀRŠI PAR TICĪBU DIEVAM

Kristietībā pastāv vairākas konfesijas – pareizticīgie, katoļi, protestanti (luterāņi, baptisti, vasarsvētku, harizmāti…). Ļoti viegli apjukt. Mans mērķis nav pateikt jums, vai kāda no konfesijām ir tā pareizā, un kura nē. Es ticu, ja cilvēks dedzīgi meklē Dievu, tad Dievs pats atved cilvēku tur, kur viņam jābūt.

Pamatā konfesijas viena no otras atšķiras ar baznīcas ēkas izskatu, tās iekšējo iekārtojumu, kādos cilvēku noteiktos nosacījumos, tradīcijās, paradumos, pielūgsmes stilā un svētrunā.

Bet visu konfesiju mācību būtība ir vienota:

1. Dievs ir Trīsvienība! Dievs – Tēvs, Dievs – Dēls un Dievs – Svētais Gars. Tomēr visi trīs ir viens veselums.

2. Dieva Dēls Jēzus Kristus – tas ir Dievs un Cilvēks vienā personā. Kristus bija piesists krustā, paņēma visus cilvēces grēkus uz Sevi. Pēc tam Viņš Augšāmcēlās, dāvādams dzīvi mūžībā Debesīs ikvienam cilvēkam, kas Viņam tic un kas pieņēmis Viņa Pestīšanu no grēkiem. Šī ir tā Labā, Priecīgā vēsts, kas pasludināta visiem.

Un, ja kāda no šīm mācībām nepieņem šīs patiesības, tad tā nav kristietība.

1. KO NOZĪMĒ DIEVA TRĪSVIENĪBA

Cilvēkiem ar prātu ir grūti pieņemt, kā Dievs var būt viens, un tomēr trīs dažādās personībās.

Kāds to salīdzina ar sauli. Ir saule, ir tās gaisma un ir tās siltums. Un visas šīs trīs sastāvdaļas kopā ir viena saule. Tātad, visi šie trīs ir viens veselums un viens bez otra nespēj pastāvēt.

Bet es vēlos jums pasniegt, ko par to saka Bībele. Ja atveram 1.Mozus grāmatas 1. nodaļu, mēs lasām:

Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma”. Un gaisma tapa. (1.Mozus 1:1—3)

Radot pasauli Dievs bija klāt, Viņa Vārds, ko Viņš izrunāja un ar kuru Viņš visu radīja, un Dieva Gars, kas norāda uz Dieva Vārda spēku. Visi trīs – viens veselums!

Un tagad aplūkosim Jāņa Evaņģēliju:

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir… Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jāņa ev. 1:1—3, 14)

Vārds, par kuru runā Jānis, ir Dieva Dēls Jēzus Kristus, kas ir Dievs, kurš bija klātesošs pasaules radīšanā un caur kuru tika viss radīts! Tādēļ mūsu Dievs un Radītājs – Trīsvienīgs Dievs!

Turpmākajos pantos Jēzus saka, ka Viņš un Tēvs ir viens:

Ticiet Man, ka Es esmu Tēvā un Tēvs ir Manī; bet, ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet! (Jāņa ev. 14:11)

Es un Tēvs, mēs esam viens. (Jāņa ev. 10:30)

Jēzus viņam saka: …Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu… (Jāņa ev.14:9)

Citā Rakstu vietā mēs varam lasīt, ka Jēzus un Svētais Gars arī ir viens veselums, jo Jēzus saka, ka sūtīs Svēto Garu, un piebilst, ka neatstās mūs sērdieņos un atnāks pie mums:

Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst; bet jūs To pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos. Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. (Jāņa ev. 14:16—18)

Ikviena doktrīna, kura neatzīst Kristu kā Dievu vai Dieva Trīsvienību, nav kristietība.

2. KĀDĒĻ CILVĒKIEM NEPIECIEŠAMS DIEVS

Patiesībā, cilvēks noteikti netika radīts, lai eksistētu pats par sevi, bez Dieva. Galu galā, Dievs Kungs ir ne vien mūsu Radītājs, bet Viņš ir mūsu dvašas (elpas) Avots! Cilvēks atdzīvojās un kļuva par dzīvu dvēseli tikai tad, kad Dievs, radījis viņu no zemes pīšļiem, iedvesa viņā Savu dvašu.

Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli. (1. Mozes 2:7)

Bez Dieva cilvēks ir kā noplūkts zieds, bez saknes – zaudējis saikni ar savu dzīvības avotu. Pat tad, ja ievietosiet ziedu vāzē, pievienojot mēslojumu, tas joprojām nevarēs dzīvot, jo nevarēsiet aizvietot tam dzīvi ar sakni zemē. Agri vai vēlu tas nokaltīs un nomirs.

Radot cilvēku visā Savā mīlestībā pēc Sava ģīmja un līdzības, Dievs deva cilvēkam izvēles brīvību. Vienīgajai dzīvajai radībai uz zemes. Dievs, attiecībās ar cilvēkiem, gribēja iemācīt viņiem visu, kā Tēvs māca savus bērnus. Tādēļ cilvēks ir dižākais, ko Dievs radījis.

Bet Ādams un Ieva izdarīja nepareizu izvēli un sagrēkoja. Kopš tā brīža visi cilvēki (bet mēs visi esam Ādama un Ievas pēcteči) piedzimst šajā pasaulē inficēti ar vienu slimību, kuras nosaukums – grēks. Tas ir kā snaudošs vīruss miesā. Agri vai vēlu tas atmostas ikvienā, un cilvēks grēko. Kāds vairāk, kāds mazāk, kāds ar labi saskatāmu grēku, kāds ar neredzamu. Taču, rakstīts:

…nav neviena taisna, it neviena. (Romiešiem 3:10)

Ļaunākais ir tas, ka cilvēks visos gadsimtos nav bijis spējīgs pats izārstēties no šīs slimības. Bet tā, galu galā, noved pie nāves. Ne tikai cilvēka miesas nāves, bet arī dvēseles nāves. Ņemot vērā, ka mūsu dzīve uz zemes ir vien mirklis mūžībā, tad mūžīga atšķirtība no Dieva, mūsu elpas Avota, ir briesmīga perspektīva.

Grēks uzcēla milzīgu sienu starp cilvēku un Dievu, pārtraucot saziņu un dzīvības plūsmu, kas neredzama plūst no Dieva uz cilvēku. Dievs sauca Ādamu, bet viņš slēpās no Dieva. Dievs ir gaisma, grēks – tumsa. Tumsa nespēj pastāvēt līdzās gaismai. Lai netiktu atklāts grēks, tas liek cilvēkam slēpties. Bet:

…nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā, nedz slepens, kas netaptu zināms. (Mateja ev. 10:26)

Dievs ir taisnīgs un svēts. Svētums un grēcīgums ir nesavienojami pēc dabas. Svētā Dieva klātbūtnē viss grēcīgums acumirklī sadegs kā ugunī. Tāpat kā ledus nevar būt kopā ar siltumu, jo siltuma klātbūtnē tas vienmēr izkūst. Tāpēc cilvēks, kļuvis grēcīgs, vairs nevarēja atrasties Dieva klātbūtnē.

Tā rezultātā, ar savu nepaklausību, Ādams sev un visām nākamajām paaudzēm izraisīja neatgriezeniskas sekas, jo grēcīgā daba ne tikai sāka dzīvot cilvēkā, bet, līdzīgi vīrusam, sāka pāriet mantojumā caur katru tēvu – cilvēku. Un tā kā neviens cilvēkbērns neparādīsies uz šīs zemes bez sava tēva-cilvēka līdzdalības, tad no tā brīža visi cilvēki apzināti jau piedzimst ar grēcīgu dabu sevī, tas ir, grēcīgi. Tāpēc 1. Mozus 5:3 ir rakstīts, ka Ādama dēls dzimis pēc līdzības ar Ādamu. Te nav runa par ārējo (pēc izskata) dēla līdzību ar savu tēvu, bet gan iekšējo līdzību – kā Ādams kļuva grēcīgs, tā arī viņa pēcteči pārņēma šo viņa grēcīgo dabu. Svētuma zaudēšana noveda visu cilvēci pie Dieva klātbūtnes zaudēšanas, un kā sekas tam, saziņa ar Dievu aci pret aci (paradīzes zaudēšana). vairs nav dzimis pēc Dieva tēla, bet gan pēc Ādama tēla. Tas viss noveda cilvēci pie Dieva klātbūtnes zaudēšanas un, līdz ar to, bez tiešas saziņas ar Dievu (paradīzes zaudēšanas). Bet piekļuves zaudēšana dzīvības Avotam padarīja cilvēku mirstīgu. Cilvēks pats vairs nevarēja labot situāciju.

Lūk, kādēļ ikvienam cilvēkam šodien ir vajadzīgs Dievs, jo, pirmkārt, mums visiem ir vajadzīgs dzīvības Avots. Galu galā, Dievs Kungs ir vienīgais, kurš spēj aizpildīt to milzīgo tukšumu mūsu sirds upes izžuvušajā gultnē, kas sākotnēji bija paredzēta Dieva dzīvības upes straumei. Turklāt, mēs nevaram glābt sevi no grēka ar saviem cilvēciskajiem centieniem vien. Tādēļ ikvienam cilvēkam šodien nepieciešams Dievs un Viņa pestīšana, jo glābt cilvēku no mūžīgās nāves un atgriezt viņu atpakaļ mājās, Debesu mājās, var tikai Visvarenais un Mīlošais Dievs.

3. KĀ MUMS IESPĒJAMA PESTĪŠANA NO GRĒKA UN NĀVES

Vecajā derībā caur Mozu Dievs Savai izredzētajai tautai deva desmit baušļus (5.Mozus 5:1—21), kurus cilvēkiem bija jāievēro, lai dzīvotu. Tas nozīmēja, ka cilvēks tiks attaisnots un pestīts, ja ievēros visus šos Baušļus.

Un Tas Kungs mums pavēlēja visus šos likumus, To Kungu, savu Dievu, bīties, mums pašiem par labu mūžam, ka Viņš mūs paturētu dzīvus, kā tas šodien ir. Un tā mums būs taisnība, ja mēs turēsim, lai darītu, visus šos baušļus Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, kā Viņš to pavēlējis. (5.Mozus 6:24—25)

…Ikviens cilvēks, kas to darīs (ievēros baušļus), tas to dēļ dzīvos, – Es esmu Tas Kungs! (3.Mozus 18:5)

Ja nu tomēr cilvēks sagrēkoja, tad, lai tiktu attaisnots, viņam bija jāpienes upuris – dzīvs jērs vai cits dzīvnieks, saskaņā ar likumu. Jo bez asins izliešanas nevar būt piedošanas. Tādēļ dzīvnieki bezgalīgi mira par cilvēku grēkiem.

Diemžēl, tas nemainīja cilvēku paradumus. Viņi nesa upurjērus par saviem grēkiem un tad devās ikdienā, lai atkal turpinātu grēkot, un lai pēc tam no jauna pienestu kārtējo upuri savai attīrīšanai, un atkal atgrieztos grēcīgajā dzīvē.

Pēc savas būtības baušļi tika doti, lai cilvēkiem atvērtu acis saskatīt savus grēkus un sagatavotu ceļu, kas ved pie Kristus.

Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti. (Galatiešiem 3:24)

Tādēļ, ja nebūtu baušļu, cilvēki nezinātu, ka tas, ko viņi dara – ir grēks.

Risināt šo problēmu varēja tikai Pats Dievs, kurš, neskatoties uz notiekošo, turpināja un turpina mīlēt Savu radījumu.

Domāju, ka Dievam bija plāns cilvēku pestīšanai tūdaļ pēc Ādama un Ievas grēkā krišanas. Jo Viņš mūs mīl, kā Tēvs mīl savus bērnus. Jebkurā gadījumā daudzus gadsimtus, Vecajā derībā Dievs Tēvs apsolīja caur praviešiem, ka nāks Pestītājs. Un cilvēki gaidīja. Taču neviens nezināja, kad tas notiks, gluži kā šodien, neviens nezina, kad Kristus atnāks otro reizi, kā bija solījis!

Bet pienāca tā diena, precīzāk nakts, kad piepildījās Dzimšana, kad apsolītais Pestītājs piedzima kā mazulis Jēzus.

Vairums cilvēku nesaprata to, jo gaidīja Pestītāju Ķēniņu visā tā spozmē, bet Dievs atnāca kā mazulis. Tikai dažiem tajos laikos bija dots zināt, ka dzimis Jēzus Kristus Pestītājs!

Par šo Pestītāju tad arī kļuva Dieva Dēls, kurš atstājis visu Viņam pienākošos slavu Debesīs, nolaidās uz zemes kā cilvēks, lai uzņemtos visus cilvēces grēkus vienā reizē uznest krustā un uzvarētu nāvi. Ar savu uzvaru Jēzus Kristus dāvāja cilvēkiem, kuri Viņam ticēja, Dieva dāvanu – atbrīvošanas ceļu no grēkiem un mūžīgu dzīvi ar Viņu.

Tas ir ļoti svarīgi visiem cilvēkiem. Dievs izpildīja Savu apsolījumu, kuru darīja zināmu caur daudziem Vecās derības praviešiem. Turpmākajos pantos mēs redzam pravietojumus, kurus piepildīja Jēzus Kristus Savā nāves dienā:

Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.

Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam.

Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja Savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā Viņš apklusa un neatdarīja Savu muti.

No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem Viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no Viņa laikabiedriem izprata Viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka Viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ Viņam bija uzlikts sods?

Kapu Viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet Savā nāvē Viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību Viņš nebija darījis un viltības nebija Viņa mutē.

Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad Viņš nodos Savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, Viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar Viņa rokas darba palīdzību.

No dvēseles ciešanām Viņam radīsies panākumu papilnam; ar Savu atziņu Mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz Sevi viņu noziegumus.

Tādēļ Es Viņam piešķiršu Viņa daļu starp daudzajiem lielajiem Viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka Viņš nodeva Savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan Viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem. (Jesajas 53:5—12)

Trešajā dienā Jēzus Kristus augšāmcēlās! Un tagad ikviens cilvēks, kurš bijis grēku nožēlā un aicina augšāmcēlušos Kristu Pestītāju savā dzīvē un savā sirdī, būs glābts – grēkam un nāvei vairs nebūs vara pār viņu. Dieva mīlestība dod cilvēkiem šo vareno svētību! Tas nozīmē, ka tagad cilvēks tiek pestīts ne caur baušļu pildīšanu, bet caur ticību Dievam Dēlam Jēzum Kristum!

Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Apustuļu darbi 4:12)

Brīdī, kad mira Kristus, Jeruzālemes templī no augšas līdz pat apakšai pārplīsa priekškars, kas atdalīja Svēto vietu no Svētnīcas. Svētnīca bija vieta, kur ieradās Dievs. Tikai reizi gadā un tikai virspriesteris drīkstēja tur ieiet, lai izlūgtos Dieva klātbūtni. Ja viņš uzdrošinātos ieiet neattīrījies, ar grēku sirdī, tad tanī pat brīdī mirtu. Tad vajadzētu viņu no turienes izvilkt ar virvi, kuru vienmēr pirms tam piesēja virspriesterim pie kājas, pirms viņš iegāja aiz priekškara.

Bet Kristus, paņēmis cilvēces grēkus uz Sevi, nojauca sienu, kas atdalīja cilvēku no Dieva, un priekškars pārplīsa ar Dieva roku no augšas līdz pat apakšai. No tā brīža cilvēkiem ir dota iespēja nākt pie Kunga, kur vien viņi vēlas, un uzrunāt Dievu tieši.

Tādēļ, turieties pie Kristus! Jo Kristus teica:

Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani”. (Jāņa ev. 14:6)

“Cilvēks var pacelties Debesīs, ja arī viņam nav bagātības, slavas un draugu, bet viņš nekad tur neatradīsies bez Kristus”

Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu! (2.Korintiešiem 5:20)

Pestīšanu cilvēks var saņemt tikai, kamēr viņš dzīvo te, uz zemes. Jo pieņemt pestīšanu no Kristus – tas ir katra cilvēka personisks lēmums. Neviens cits viņa vietā šo lēmumu nevar īstenot, pie labākās gribas. Tādēļ, ja cilvēks nomirst, nepieņēmis Kungu Jēzu savā sirdī, tad viņam, diemžēl, jau vairs nevar palīdzēt. Nekur Bībelē nav minēts piemērs, ka apustuļi vai Kristus mācekļi lūdz par mirušo pestīšanu. Jo pestīšanu saņem tikai dzīvie.

4. PATIESĀ LIELDIENU NOZĪME

Vai esat domājuši, ko patiesībā nozīmē Lieldienas? Kādēļ tās svin visā pasaulē?

Uz Lieldienām cilvēki krāso olas, ēd šokolādes zaķīšus, cep plāceņus (neraudzētā maize), utt. Vai tajā ir būtība? Protams, nē! Būtība ir pavisam cita.

Kad Dievs izveda Savu tautu no Ēģiptes, tad, lai ietiepīgais faraons beidzot viņus atlaistu, bija dots pēdējais – desmitais sods Ēģiptei. Nāves eņģelim bija jāiet cauri visai Ēģiptei un jāiznīcina visi pirmdzimtie – kā cilvēki, tā arī dzīvnieki. Bet, lai neiznīcinātu ebreju tautas pirmdzimtos, Dievs pavēlēja viņiem ieturēt Lieldienas (Pasha). Viņiem bija jāņem jaundzimušais jērs bez trūkumiem un plankumiem un jāpienes to par upuri, lai ar tā asinīm slacītu sava nama logu un durvju ailas. Tā bija zīme nāves eņģelim, ka šajos namos nevienu aiztikt nedrīkst – ieraugot šo zīmi, viņam jāiet garām. (2.Mozus 12:1—51)

Pēc daudziem gadiem Dieva Dēls tika sists krustā, kļūdams par pilnīgu Dieva Jēru visiem cilvēkiem, lai izvestu viņus no grēka verdzības, kā savulaik caur Mozu Dievs izveda Izraēla tautu no Ēģiptes verdzības. Šodien Viņa svētās asinis ir uz visu to sirds ailām, kas pieņēmuši Kristu un noticējuši Viņam. Tieši Dieva Dēla asinis aizsargās pestītos no nākotnes bardzības, kad Dievs nāks sodīt zemi. Tā ir zīme, ka šie ļaudis pieder Kristum, jo Viņš par viņiem jau samaksājis.

5. KĀ UZAICINĀT KRISTU SAVĀ SIRDĪ

Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. (Atklāsmes 3:20)

Kristus arī šodien klaudzina sirdī katram cilvēkam, lai viņu pestītu. Bet viņš respektē jūsu brīvību un nekad neieies jūsu mājā (jūsu sirdī), līdz jūs pats neaicināsiet Viņu ienākt. Lūk, kādēļ ir svarīgi aicināt Viņu skaļā balsī un pasludināt Viņu par Savu Kungu un Pestītāju.

Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. (Romiešiem 10:9)

Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana. (Romiešiem 10:10)

Kādēļ gan Dievam vajag dzīvot cilvēkā? Vai nepietiek vienkārši ticēt Viņam, lai Viņš būtu kaut kur blakus? Jo, ir rakstīts:

…ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam. (Romiešiem 8:9)

Un, ja jūsos mājo Tā Gars, kas Jēzu uzmodinājis no miroņiem, tad Viņš, kas Kristu Jēzu uzmodinājis no miroņiem, arī jūsu mirstīgās miesas darīs dzīvas ar Savu Garu, kas ir jūsos. (Romiešiem 8:11)

Atveriet savas sirds durvis Kungam Jēzum! To izdarīt ir pavisam vienkārši. Pieņemiet lēmumu atdot savu dzīvi Dievam un dedzīgā lūgšanā skaļi lūdziet grēku piedošanu:

Dārgais Jēzu Kristu. Es ilgi maldījos šajā dzīvē bez Tevis un tagad, kā vēl nekad, apzinos, ka es esmu grēcīgs cilvēks. Lūdzu, piedod man visus grēkus. Attīri mani. Pateicos Tev par mīlestību pret mani, ka Tu nomiri krustā par mani, lai gan es to neesmu nopelnījis. Lūdzos Tev šodien, ienāc manā dzīvē, mana sirds ir atvērta Tev. Tu – mans Pestītājs un Dievs. Es vēlos Tev sekot un pazīt Tevi tuvāk, kā savu Draugu. Palīdzi man mainīties, lai manī spīd Tava gaisma. Jēzus Kristus vārdā, Āmen.

Neatkarīgi no tā, vai izjuti kaut ko šajā brīdī, vai nē, vari būt pārliecināts, ka Kungs Jēzus Kristus ir atnācis pie tevis.

6. TICĒT DIEVAM UN BŪT PESTĪTAM

“Kas tic, ka Dievs ir” un “tas, kurš pestīts Dievā”– tas nav viens un tas pats!

Ir cilvēki, kas tic, ka Dievs ir, bet dzīvo grēcīgu dzīvi. Citiem vārdiem, viņu dzīvē Dieva nav, viņi nepazīst Viņu un nerīkojas, kā Dievs to nosaka. Tādi cilvēki nenonāks Debesīs.

Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. (Jēkaba 2:19)

Vienkārši ticība, ka Dievs ir, cilvēkus neglābs. Arī dēmoni tic, ka Dievs ir.

Iedomājieties, ka visi vienas pilsētas cilvēki slimoja ar kādu neārstējamu slimību. Ko tik viņi nedarīja, lai izveseļotos, bet nekas viņiem nepalīdzēja. Kādā dienā viņi uzzināja par brīnumzālēm – dzīvā klints avotu, kura ūdens spēj dziedēt jebkuru slimību.

Daļa no viņiem nenoticēja šīm ziņām, sakot, ka tās ir blēņas un tikai nejēgas var ticēt, ka kaut kāds ūdens var viņus dziedināt. Citi noticēja, ka avota ūdens patiesi var būt ārstējošs, bet negāja pēc tā dažādu iemeslu dēļ. Gan vieni, gan otri nepieņēma zāles, un, beigu beigās, tā arī nomira no savas slimības.

Bet bija vēl trešie, kuri noticēja avota ūdens spēkam, aizgāja pēc šī dzīvā klintsavota ūdens un dzēra to. Tikai šie cilvēki tika glābti un izveseļojās.

Tie, kas tic Dievam, bet kas nedzīvo pēc savas ticības un kuriem nav sirdī Kristus, līdzinās tiem, kas noticēja zālēm, kas spēj glābt no slimības, bet tā arī nelieto tās. Neesiet tādi!

Lūk, kādēļ svarīgi ne tikai ticēt Dievam un Viņa Dēlam Jēzum Kristum, bet arī pieņemt Jēzu savā sirdī! Esiet pestīti Jēzū Kristū!

Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jāņa ev. 4:14)

7. KO NOZĪMĒ PIEDZIMT NO AUGŠIENES

Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! (Jāņa ev. 3:3—5)

Piedzimšana no augšienes – tā ir jauna cilvēka piedzimšana Svētajā Garā. Tas notiek tad, kad, izdzirdot Dieva aicinājumu no krusta (piemēram, dzirdot vai lasot Dieva Vārdu, vai sajūtot Dieva Mīlestības pieskārienu savā dzīvē, vai caur kādu notikumu un tml.), cilvēks uz to atsaucas ar ticību sirdī, pieņemot Kungu Jēzu Kristu kā vienīgo savas pestīšanas Avotu.

Līdz 17 gadu vecumam es biju ne vienkārši neticīgs cilvēks, bet dziļi pārliecināta ateiste. Es ne tikai nevēlējos zināt neko par Dievu, bet nebaidījos par to drosmīgi apliecināt citiem cilvēkiem. Būdama savam vecumam neatbilstoši nopietna, kas pārcietusi ne mazums nepatikšanu un atraidījumu savā dzīvē, es intuitīvi atšķīru cilvēkos melus un liekulību aiz šķietamā smaida. Neskatoties uz to, es turpināju ticēt labajam, mīlestībai, godīgumam un turpināju tos meklēt šajā pasaulē.

Tikai Dievs nepavisam nebija atbilde uz maniem meklējumiem, bet tieši otrādi – es uzskatīju, ka Viņš vainīgs tajā ļaunumā, ko redzēju sev visapkārt un tādēļ negribēju ar Viņu neko kopēju.

Reiz notika kaut kas neparasts. Un tagad es saprotu, ka tajā dienā Dievs pieskārās man Savā mīlestībā, pēc kuras es tik ļoti ilgojos. Pirmo reizi savā mūžā es devos uz dievkalpojumu baznīcā. Bet tikai tādēļ, lai mana klases biedrene, kas vairākkārt turp aicināja, vairs netraucētu mani. Es nodomāju, ja es tagad izpildīšu viņas lūgumu, tad viņa vairs neuzmāksies man ar saviem aicinājumiem. Es pati nevarēju sev izskaidrot, kā vispār piekritu doties viņai līdz.

Pie pašas ieejas uz kāpnēm mūs sagaidīja jauniete, kura plati uzsmaidīja tieši man un vienkārši teica: “Labdien. Priecājamies jūs redzēt”. Tajā pat mirklī manī kaut kas sarosījās, it kā kāds būtu manī, ko es tik ilgus gadus sevī slēpu. Acīs neviļus sariesās asaras, un es tik tikko tās spēju savaldīt, lai neviens to neredzētu. Apmulsusi no negaidītajām izjūtām, es atklāju, ka tikko, pirmo reizi, sajutu patiesu uzmanību, bez viltus un samākslota smaida.

Es nevarēju pilnībā izskaidrot, kas notika, bet agrāk savā dzīvē noteikti neko tādu nebiju piedzīvojusi. Arī pēc tam es vairs neesmu izjutusi līdzīgu pārdzīvojumu, kad vēlāk nācu uz baznīcu. Toties tagad es zinu, ka tajā pirmajā dienā Pats Dievs mani sagaidīja pie ieejas baznīcā, man nepazīstamās jaunietes izskatā.

Dievs mani aicināja daudzus gadus, bet es ietiepīgi gāju pretējā virzienā no Viņa. Bet tajā dienā Viņš man pieskārās un, izdzirdējusi Viņa aicinājumu, es pagriezos par 180 grādiem un gāju Viņam pretī. Tas kļuva par sākumu manai piedzimšanai no augšienes.

Nākošais mans solis bija ļaut Dievam ienākt manā dzīvē. Tādēļ es dedzīgi lūdzu grēksūdzes lūgšanu (skat. 5. nodaļu) un aicināju Kungu Jēzu Kristu ienākt manā dzīvē, atverot Viņam plaši savas sirds durvis.

Šis solis nozīmē, ka atradies vēl viens noklīdis cilvēks un atgriezies pie Sava Radītāja. Tādos brīžos visi eņģeļi Debesīs priecājas, jo, kā Bībele saka:

Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. (Lūkas ev. 15:7)

Vēl vairāk! Piedzimstot no augšienes, pieņemot Kristu savā dzīvē, mēs kļūstam Dieva bērni, Debesu Ķēniņa bērni:

Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. (Jāņa ev. 1:12—13)

Kas gan būtu tālāk jādara Dieva bērniem?

Iepazīt Dievu – Savu Debesu Tēvu, uzturot attiecības ar Viņu. Jo tuvāk cilvēks iepazīst Dievu un Viņa Mīlestību, jo mazāk viņš vēlas grēkot. Jo ikviens grēks centīsies attālināt cilvēku no Dieva, bet Dieva žēlastība palīdzēs viņam negrēkot.