- -
- 100%
- +
1. nodaļa. Vasilijs šļūk lejā no kalna
Siltā oktobra naktī (visu nedēļu bija labs laiks, bez lietus) četrstāvu ķieģeļu dzīvojamās mājas trešajā stāvā labā rajonā kāds gaudoja.
Pulkstenis tuvojās četriem no rīta. Varbūt divi vai trīs logi dega. Vienā no dzīvokļiem viņi skatījās futbolu uz lielā ekrāna, bet gaudošana no turienes neskanēja.
Lejā stāvā kāds vīrietis vārdā Vasilijs, divdesmit trīs gadus vecs, dusmīgi skatījās monitorā. Uz galda viņam priekšā stāvēja četras tukšas kafijas tases. Visi kaimiņi, ja jautātu, Vasīliju raksturotu kā pilnīgi kārtīgu jaunekli.
Tomēr tas bija viņš, kurš gaudo. Skaļi, ar dvēseli, atmetot savu gaišo cirtaino galvu – nu, tikai pienene dusmās.
"Viss ir kārtībā, bet mums ir jāpārveido radošais darbs," teikts ziņojumā Messenger. – Klients fotogrāfiju neapstiprināja. Viņam nepatīk, kā viņš uz to izskatās. ”
"Vai klients iesniedza citu fotoattēlu?" – Vasīlijs jau paspēja pajautāt, diezgan pieklājīgi, ņemot vērā apstākļus.
"Nē, bet viņš teica, ka varat to ņemt no interneta. Viņš ir publiska persona, ir daudz viņa attēlu.
“Šī iemesla dēļ es atkārtoju radošo darbību sesto reizi! Ļaujiet viņam šoreiz ievietot fotoattēlu, kas viņam ir piemērots.
"Viņam nav laika. Un arī par valodu kursiem… Viņi uzstāj uz tekstu, ko uzrakstīja viņu tekstu autors.”
"Vai tas ir tas, kuram ir kļūdas?"
"Bet šeit," vadītājs atbildēja, ignorējot jautājumu par kļūdām, "viņi lūdz mainīt fonu no bēša uz zaļu."
Toreiz Vasilijs gaudoja. Un ziņnesis turpināja klikšķināt.
"Mums ir pienācis laiks sākt reklamēt."
"Tas ir jādara steidzami, pirms septiņiem."
"Vairāk par nagu salonu, spēlējieties ar fontiem, klients nav apmierināts."
Tālāk sekoja pārsūtītais ziņojums: "Nu, tas ir kaut kāds kolhozs."
Vasilijs izlēca no krēsla, ielidoja vannasistabā, atvēra krānu un dāsni uzšļāca seju aukstu ūdeni. Tad, pielicis plaukstas pie vaigiem, viņš paskatījās uz augšu. Pat putekļu kārta uz spoguļa neslēpa apsārtušās acis. Citādi Vasilijs tagad izskatījās kā glezna “Kliedziens”, ja pievieno blondu cirtu vāciņu. Viņš tās nav griezis ilgu laiku. Un es neatcerējos, kad to izķemmēju.
Mēnesis šādā ritmā – nepaies ilgs laiks, līdz tu kļūsi traks.
Nakts klusumā ziņnesis noklikšķināja istabā. Vasilijs būtu atkal gaudojis, bet viņš laikus atcerējās, ka vannas istabā ir laba dzirdamība. Viņš savaldījās.
Uz parketa grīdas klikšķēja nagi. No gaiteņa, no gultas atnāca miegains Vilks, žāvājās un kratījās un tad ar jautājumu paskatījās uz savu saimnieku.
Vasilijs to nopirka putnu tirgū pirms trim gadiem. Liels pelēks kucēns ar biezām ķepām solījās izaugt par lielu suni – tieši tādu, kāds mums bija vajadzīgs. "Tīršķirnes vilku suns," zvērēja īpašnieks. "Neplānota pārošanās."
Kopš tā laika vilks ir nedaudz pieaudzis, bet viņa ķepas nav. Maska uz purna kļuva tumšāka, un uz tās jocīgi izcēlās baltas uzacis kā divi punktiņi, ko veidojusi otiņa. Kad kļuva skaidrs, ka starp Vilka senčiem nepārprotami ir taksis, Vasilijs vairs nevarēja iedomāties, ka viņam varētu būt kāds cits suns.
Ziņnesis noklikšķināja vēlreiz.
Vasilijs dziļi ievilka elpu un apņēmās.
– Staigā! – viņš skaļi teica un pamāja ar roku. – Tas tā, Vilks, ejam pastaigāties! Tad es pametīšu ellē.
Vilks priecīgs ielēca gaitenī.
Viņi nokāpa pa tumšajām kāpnēm, smaržojot pēc kotletēm un boršča (Vasīlijs ar īgnumu atcerējās, ka jau otro dienu sēž tikai uz kafijas). Mēs apstaigājām māju, šķērsojām ceļu, kur tajā stundā nebija automašīnu, un nonācām pie vecās skolas dārza.
Vilks, velkot pavadu, uz ābelēm nosmaka svešas pēdas un uzlika savas. Vasilijs, paslēpis rokas sporta krekla kabatās, gāja viņam aiz muguras. Viņš visiem spēkiem centās domāt tikai par vēso gaisu, par dzeltenajām lapām un sārtām, un par to, kā zari šūpojās pie laternas…
Telefons iepīkstējās. Vasilijs to izņēma – pat rokas trīcēja no dusmām – un izslēdza brīdinājumus. Bet viņš jau ar acs kaktiņu bija paguvis ieraudzīt: "…Es uz tevi paļaujos, dari un tu šodien esi brīvs.
"Vilks," viņš sauca. – Vai vēlaties doties uz parku?
Vilks gribēja.
Parks atradās tieši aiz skolas, un Vasilijam bija grūti saskaitīt, cik reizes viņš tajā laikā izlaida nodarbības. Vilks, atraisīts no pavadas, vai nu metās tālumā pa garu aleju, tad, mēli izkāris, aizlidoja atpakaļ, apmeta apli un atkal aizbēga. Vasilijs gāja līdzi, spārdīdams kastaņus un domās sacerēja ziņu, ko uzrakstīs, kad atgriezīsies. Pieklājīgs, bet stingrs. Bez sūdzībām un tā, lai uzreiz būtu skaidrs, ka Vasilijs atšķirībā no dažiem novērtē savu laiku. Jā, stingra un, galvenais, pieklājīga ziņa.
Viņš pats nevarēja izskaidrot, kāpēc pārvērties par pamestu parka daļu. Tur gandrīz nedegās gaismas, un, lai gan apkārtne bija jauka – vecs, kluss rajons -, tomēr nebija vērts uz šejieni doties naktī.
Izsists stikls krakšķ zem kedām. Koki ir izauguši vēl vairāk, kopš Vasilijs šeit bija pēdējo reizi. Zari karājās pāri taciņai. Tievs bērzs, nolūzis, aizšķērsoja celiņu – vai nu to sabojāja vētra, vai kāds palīdzēja.
Un rotaļu laukums ar slidkalniņu bija tieši tāds, kādu atcerējās Vasilijs. Izņemot to, ka no soliem tagad bija palikušas tikai kājas, un viens no trim gaiļiem, kas šūpojas uz biezām atsperēm, bija noliecies zemē. Un dzeltenais cauruļu slidkalniņš šķita mazāks, zemāks, bet tā tas vienmēr šķiet, kad esi pieaudzis un atgriežas vietā, kur sen neesi bijis.
Te pat dega laterna. Tas mirkšķināja, kad pūta vējš, un dažreiz apdzisa uz ilgu laiku. Tad kļuva skaidrs, cik spilgti spīd mēness.
Vasilijs atspiedās ar muguru pret kalnu, pacēla seju pret debesīm un aizvēra acis. Kad viņi aizbēga no nodarbībām, viņi visbiežāk sēdēja šeit, solu atzveltnēs. Viņi pat vienu nejauši salauza. Vecais dēlis nevarēja izturēt to svaru.
Viņi bija labākie draugi jau no pirmās klases: Paška-Šprots (saku viņš ieguva, jo neveiksmīgs gadījums ar sviestmaizi un eļļas traipu kladē), Makars (patiesībā Oļegs Makarovs) un Vasilijs, kuru sauca par Ščetku.
"Kas ir tā suka uz tavas galvas?" – reiz sašutusi jautāja klases audzinātāja Ida Pavlovna. Cik daudz ir nepieciešams, lai segvārds pieliptu, it īpaši, ja jūsu uzvārds ir Ščetiņins? Vasja pat cīnījās ar klasesbiedriem, taču viņš neko nevarēja darīt ar Ščetku. Beigās pat Pasha un Oļegs sāka viņu tā saukt. Visticamāk, ka tas joprojām ir šādi parakstīts savos tālruņos.
Sen, otrajā klasē viņi uzskatīja, ka šī ir nolādēta vieta.
“Jūs varat doties caur šo slaidu uz citu pasauli! – Šprots ar pārliecību sacīja, nobolīdams acis. Nekaunīgs, ar īsiem matiem, viņš centās piešķirt sejai draudīgu izteiksmi. "Naktī, oktobrī, pilnmēness laikā, kad mākonis sedz mēnesi un vārna ķērc, jums ir jānoslīd lejā pa šo cauruli, un jūs tur nokļūsit!"
Viņš, nerunādams, apklusa un atvēra acis vēl plašāk.
"Izmēģināsim?" – Makars reiz ieteica.
Galu galā Makars nekad neieradās – viņš vēlāk teica, ka viņi viņu nelaida ārā -, un Vasja un Paška gaidīja parkā līdz pusnaktij, cenšoties nedomāt, ka līdz tam laikam viņu vecāki noteikti meklēs. Starp viņiem bija viens pulkstenis – lēts ķīniešu pulkstenis ar bateriju, ar kuru Paška šausmīgi lepojās, lai gan, ja to nospieda, laiks tika atiestatīts uz nulli, un tas bija jāuzstāda vēlreiz.
Varbūt vainīgs bija pulkstenis (tur parkā to vairākas reizes atiestatīja), vai varbūt tas bija mākonis, kas nekad neaizsedza mēnesi. Vai arī vārna neizdevās ķengāt. Kopumā viņi pārcēlās un nekur netika.
Īpaši viņi to nožēloja, kad, atgriežoties mājās, saskrējās ar vecākiem. Viņi tos meklēja, bet Makars no tiem atteicās. Makars neiebilda, bet Vasja un Paška tika ievainoti, taču viņi vismaz zināja, ka viņi nekaunējas.
Tagad Vasīlijs iepļaukāja pīpes nolobīto krāsu un juta nostalģiju pēc bērnības. Joprojām ir labs laiks: jūs varat ticēt visādām muļķībām, un pasaule šķiet daudz plašāka, interesantāka un labāka.
Vilks atskrēja, nošņauca kalnu, apsēdās un īsi pakasīja aiz auss. Zaros ierāvās vārna. Vilks tūdaļ pielēca un iebļāvās viņai virsū.
Šajā laikā zvanīja telefons. Kāds, izmisīgi gaidīdams atbildi ziņnesē, piezvanīja. Vasilijs pat zināja, kas tas bija. Normāli cilvēki četros no rīta nevienam nezvana.
Laterna mirgoja un pilnībā nodzisa, un gandrīz uzreiz pār Mēnesi rāpoja garš mākonis. Vasilijs nolika zvanu un tad, nesapratis, kāpēc tā dara, uzkāpa kalnā. Viņš pēkšņi jutās laimīgs. Vilks lejā iebļāvās, ķepas atspiedis uz pakāpiena. Vasilijs nolēca, pārtvēra suni un uzkāpa vēlreiz, šoreiz lēnāk.
– Oho! Tagad, kad mēs aizbraucam, mēs nonāksim citā pasaulē! – viņš smejoties teica. – Skrūvējami termiņi un labojumi, vai ne, Vilk?
Suns čīkstēja, cīnījās.
Vasilijs, noliecies, kaut kā iekāpa caurulē, apskaudams suni. Pēdējais, ko viņš dzirdēja pirms atgrūšanās un nobraukšanas, bija vārnas skaļā, aizsmakušā ķeka.
Protams, viņš neticēja nevienai citai pasaulei – vai viņš bija muļķis? Viņš ticēja, ka pārcelsies uz leju, atgriezīsies mājās un uzrakstīs, ka pamet. Tā tas vienmēr notiek.
Caurule izrādījās gara.
Ilgāk, nekā izskatījās no malas.
Brīdī, kad Vasīlijs bija pārsteigts un pat nedaudz satraukts, gludās metāla sienas pārklājās ar gļotām un kļuva mīkstas, lipīgas no visām pusēm. Degunā trāpīja sapuvušas gaļas smaka.
– Fu, sasodīts! – Vasilijs iesaucās.
Viņš sarāvās, cenšoties apvaldīt nelabumu, kas uznāca, pamāja ar rokām un nokrita no caurules uz zemes, ko vāji apgaismoja mēness. Un šī zeme, nomīdīta un kaila tikai pirms minūtes, tagad ir biezi klāta ar priežu skujām. Vārna atkal ierāvās, un virs galvas atskanēja kāds varens klepus. Tad Vasilijs izdzirdēja klusu meitenīgu balsi, kurā skanēja izmisums:
– Griška! Atkal tu tāds muļķis! Vai man tevi pērt ar zaru vai ko citu?
Vasilijs piecēlās, joprojām cenšoties noturēt vēderu vietā, noslaucīja rokas džinsos, pagriezās un ieraudzīja pūķi.
Pūķis stāvēja virs viņa, pelēkzaļš, liels kā kravas automašīna. Stulbā mazā acs kvēloja dzeltenā krāsā un zvīņas mirdzēja mēness gaismā.
"Eh," sacīja Vasilijs un paspēra soli atpakaļ.
Kaulu purns pavirzījās viņam tuvāk. Pūķis elpoja kā lokomotīve.
– Nebaidies, viņš ir laipns! – sāka pļāpāt kāda no šejienes neredzama meitene. – Jūs droši vien esat no Pestruškiem, vai varbūt devies uz Zaboloti, dārgais? Un tevi nesa cauri Perlovkai! Griška tikai spēlējas, no kā tur baidīties, nav nekā… Tā ir: nāc man līdzi, izmazgāšu tev drēbes, pabarošu, iedošu padzerties un nolikšu gulēt – viss tas pats, nav vajadzības jaukties mežā naktī. No rīta mans tēvs tevi sagaidīs ratos…
"Eh," Vasilijs atkal teica.
Kopumā viņš neuzskatīja sevi par stulbu. Nāc klajā ar radošām idejām un raksti pārdošanas tekstus? Tikai kūkas gabals. Atrodi vārdus meitenei, kura naktī staigā ar pūķi mežā? Viņš nevarēja.
Godīgi sakot, kurš gan varētu?
Izskatās arī, ka šis pūķis viņu vienkārši sakošļāja un izspļāva…
– Ak, vai tu esi cilvēks vai ļaunais gars no meža? – meitene pieķēra sevi. "Kāpēc es jūs saucu uz māju, ja jums varbūt nepatīk uguns un dzelzs!" Ja tā, es jums rīt atnesīšu dāvanas. Pat šodien. Tikai uz mājām un atpakaļ…
Tad Vasilijs kaut ko atcerējās.
– Vilks! – viņš iesaucās.
– Ak, tas arī viss! Kur ir vilks?
– Jā, tavam pūķim tas joprojām ir mutē!
Un Vasilijs, noraidīdams bailes, mēģināja atraisīt savus milzīgos žokļus.
– Uhh! – viņš kliedza. – Nāc, tu nevari!
Tas bija kā mēģinājums ar kailām rokām pacelt kravas automašīnu, taču Vasilijs nepadevās. Pūķis mēģināja novērsties.
– Griška! – meitene bargi iesaucās, kuras seju Vasilijs vēl nebija redzējis. – Nospļauties! Nospļauties, kam teici!
Pūķis atkal noklepojās, un Vilks izkrita uz zāles, klāts siekalām. Viņš nekavējoties spēcīgi satricināja sevi un sāka riet, krītot uz priekšējām ķepām.
"Ak, tas ir tavs suns," meitene atviegloti sacīja.
Tagad viņa ir iznākusi no pūķa ēnas. Viņas mati bija sulīgi un izspūruši – naktī nevarēja redzēt krāsu, bet droši vien tumši – un viņas acis kvēloja zaļi. Ne gluži spilgts, bet izteikts.
"Es esmu vadītāja meita, cilvēki sauc Marjašu," viņa iepazīstināja ar sevi un pacēla skatienu. – Tātad jūs esat no Ņižņije Pestruškiem vai no Zabolotjes? Vai varbūt viņi tevi norīkoja uz pašu Perlovku? Vai tu esi trimdinieks?
"Es esmu reklāmdevējs," atbildēja Vasilijs un kliedza: "Uh, Vilks!" – jo tādā troksnī runāt bija absolūti neiespējami.
Vilks beidza riet, bet klusi un dusmīgi norūca.
– Reklāmdevējs? – Marjaša domīgi atkārtoja. – Reklāmdevējs… Es pat nevienu tādu nepazīstu. Varbūt jūs esat no mežiem aiz upes vai pat no svešām zemēm? Drēbes nav mūsu…
Un viņa šaubīgi paskatījās uz Vasīliju.
– Kas tā par vietu? – viņš jautāja un diskrēti knibināja sevi. Varbūt viņš nokāpa pa slidkalniņu un sasita galvu? Vai arī kafija un miega trūkums viņu piebeidza un viņš aizmiga? Tieši tāpat es ieņēmu horizontālu stāvokli, un mans ķermenis mani pievīla.
"Tie ir pērļu mieži," atbildēja Marjaša, samiedzot zaļās acis. – Kurš nezina par Perlovku? Viņas slava skan ne tikai visā apgabalā, bet arī visā mūsu valstībā!
"Jā," sacīja Vasilijs, satvēra otru roku un nošņāca. – Ak! Laikam šī tava pūķa dēļ?
– Kāds pūķis? A! Tātad Griška ir čūska, vai ir kaut kas tāds, ko tu neatzini, dārgais cilvēk? Viņam ir tikai viena galva, tāpēc viņam ir trīs reizes mazāks intelekts, viņš ir nabags, tāpēc viņu izsūtīja, pretējā gadījumā viņš būtu sargājis Kaļinova tiltu…
Meitene turpināja kaut ko teikt, bet Vasilijs vairs neklausījās. Viņam nepatika tas, ka viņš nemaz nevarēja pamosties. Un tas būtu labi, ja tas notiktu mājās, bet parkā, pamestā vietā?
Varbūt viņš nepamanīja, bet kāds tur bija un kaut kā iesita viņam pa galvu ar tērauda gabalu, un tad nozaga maku un telefonu…
Šajā laikā tālrunis atdzīvojās un skaļi paziņoja visam mežam: “Kas jūs esat? Es tev nezvanīju!”
Vasilijs to izņēma ar trīcošām rokām, ieraudzīja pazīstamu fotoattēlu un parakstu “Iļja priekšnieks”, un viņam izplūda auksti sviedri. Tagad viņam kļuva pilnīgi skaidrs, ka tas bija murgs, īsts murgs. Arī zvans netika atiestatīts.
– Ak, kas tas par brīnumu? – jautāja ziņkārīgā Marjaša.
Viņa piegāja tuvāk, lai paskatītos, un arī pūķis kļuva ieinteresēts. Un, kamēr Vasilijs izmisīgi spieda telefona skaņas izslēgšanas pogu, viņa garā mēle iesprūda ārā – un r-laiks!
"Iet uz…" telefons beigās strupi teica un pazuda milzīgajā mutē.
– Griška, nelietis! – Marjaša iesaucās un iecirta pūķim pa seju. Viņš aiz kauna aizvēra acis, bet telefonu neatdeva. Un tad viņš skaļi norija siekalas.
– Ak, pārāk daudz! – meitene sāka vaimanāt. – Tu atkal esi izpostījis dzīvu dvēseli! Hērod, tu nolādētā, negausīgā čūska, tev un man ir viena un tā pati problēma…
Vilks atkal iesaucās. Kāpēc gan neret, kad bija tāds troksnis!
– Pietiek tev! – Vasilijs mēģināja kliegt viņiem pāri. – Es, šis…
Viņš satvēra galvu un domāja, ka, ja tas ir stulbs sapnis vai murgs, tad nav jēgas tērēt laiku runāšanai. Bet, ja tu centīsies vairāk, varbūt tu pamodīsies.
Viņš saspringa.
Un es saspringu vēl vairāk.
Tad nevietā iešāvās prātā doma, ka viņš varētu būt pārcietis infarktu – ko gan citu var sagaidīt ar šādu dzīvesveidu? – un tās visas ir mirstošas vīzijas. Un viņš nemaz negribēja mirt, ne šādi, kad viņš jau bija nolēmis, ka viņš pametīs, nedaudz izgulēsies un divas nedēļas sēdēs, lai spēlētu spēles uz konsoles!
Vasilijs kliedza neķītrības un skrēja, neizceļoties no ceļa, cerībā, ka pamodīsies. Vilks rāvās viņam pakaļ.
– Ak, pārāk daudz! – aiz muguras atskanēja kliedziens. – Kāpēc tu tā kliedz!..
Vasilijs nevarēja pateikt, cik ilgi viņš skrēja starp kokiem mēness gaismā, vicinādams rokas. Viņš apzināti uzlēca pēc iespējas augstāk un kliedza pēc iespējas skaļāk, pat vienu vai divas reizes ietriecoties nelīdzenā stumbrā – sāpēja! Bet es nevarēju pamosties…
Viņa spēki bija izsīkuši. Viņš apstājās un, atlicis plaukstas uz ceļiem, mēģināja atvilkt elpu. Netālu uz mīkstajām priežu skujām izstiepās Vilks ar izkārušos mēli. Viņa acis jautri dzirkstīja, aste sitās pret zemi, un ar visu savu izskatu viņš pauda gatavību draiskoties tālāk, ja vien saimnieks pakustēsies.
"Es neko nesaprotu," nomurmināja Vasilijs. – Kas pie…
Viņš ar plaukstām berzēja deniņus, dziļi ievilka elpu un izelpoja. Vieglāk nekļuva. Joprojām tā pati mežmala, mēness gaismas pārpludināta, un nav iespējas pamosties.
– Griška nobijusies! – meitene dusmīgi sacīja, pieedama. – Viņš tagad ir ieskrējis mežā. Ko labu, atkal jaunos atvases nomīdīs vai ozolu nolauzīs, un velns jau tur ļaunu prātu uz mums! Atkal gatavot cienastu…
Zaļās acis pazibēja. Viņa stāvēja, salikusi rokas uz gurniem, lūpas savilkusi – acīmredzot, viņa nožēloja, ka nav atstājusi svešinieku pūķa mutē.
– Un no kurienes tu esi, ja?
"No Južnija," Vasilijs drūmi atbildēja.
Lai kā viņš domāja, viņš nevarēja izskaidrot, kas ar viņu noticis. Tas neizskatās pēc sapņa, pat skaidra. Un te tiešām smaržo pēc priežu skujām, un odi zvana un kož, un drēbes vēl slapjas no pūķa siekalām – uh, labāk nesmaržot… Priedes čīkst, viegls vējiņš pūš, un Vilks ir kā īsta, un šī meitene arī ir kā īsta. Paskaties, balta kleita ar izšuvumiem piedurknēs un apakšā, josta ar pušķiem, galvas saite uz vaļīgajiem matiem, kā no lomu spēļu festivāla aizbēgusi.
– Vai tad no dienvidu reģioniem? viņa jautāja. – Kas ar mums notika? Nu tieši trimda!
"Koma," Vasilijs lēni teica. – Tas ir viss, es to pabeidzu. Man ir smadzeņu asiņošana un esmu komā.
Viņš runāja ar sevi, bet kāpēc gan ne? Ko zaudē cilvēks, kuram tas jau ir noticis? Kurš gan viņu vispār varētu nosodīt?
"Griška acīmredzot tevi ļoti satriekusi," noraizējusies sacīja Marjaša. – Lūk, kas: tu nāc man līdzi. Jūs varat atpūsties mājā, vai arī mēs uzsildīsim pirti…
Viņa uzmanīgi satvēra Vasīliju aiz elkoņa un turpināja melodiskā un maigā balsī, it kā pierunātu mazu bērnu:
– Viens solis, vēl viens solis… Caur pļavu ir ceļš, mēs iesim caur to – un tur ir avots, un aiz tā, uzkalnā, ir mūsu ciems. Mēs brauksim garām vienai mājai, brauksim garām citai – un trešā ir mana tēva māja. Manā tēva mājā pīrāgi ir balti un pūkaini, kvass ir auksts, spalvu gultas ir mīkstas…
"Nu, sasodīts," sacīja Vasilijs.
– Un es cepšu pankūkas! Ar medu… Tikai tā: nesaki nevienam, ka Griška tev pieskārās. Tu taču nestāstīsi, vai ne? Viņš ir laipns, viņš ir vienkārši stulbs. Ejam, tu būsi mīļš viesis!
Vasilijs nopūtās un uzsita sev pa vaigu, nogalinot odu.
Neatkarīgi no tā, vai viņš ir maldīgs vai kas, tomēr patīkamāk ir peldēties un pārģērbties, nekā sēdēt mežā. Turklāt nav skaidrs, cik ilgi jums būs jāsēž. Un vai viņš neiedomāsies kādu sliktāku par pūķi?
Marjaša gaidīja, cerīgi skatījās uz viņu un joprojām turēja viņu aiz elkoņa. Nez kāpēc viņa otrā rokā turēja lielu melnu pannu.
Vasilijs atkal nopūtās un domāja, kāpēc viņš to vispār redzēja. Viņam patika spēles par kosmosu un filmas par supervaroņiem, taču viņš ienīda visu veidu pasakas un kopš bērnības. Tiklīdz viņi sāks viņam lasīt, viņš aizmigs. Vecmāmiņa to izmantoja. Ja viņš noģībs un gulēja uz platformas netālu no slidkalniņa, viņš varētu uzkāpt kosmosa kuģī vai iegūt lielvaras! Bet nē, no visiem muļķības variantiem viņš redz šo. Žēl.
Viņš arī domāja: labi, ka tas nenotika mājās. Ir biedējoši iedomāties, kad kāds viņu pat atcerēsies. Vecākiem viņš zvana tikai brīvdienās, draugiem ir darbs, sava dzīve, tikšanās kļūst arvien retāka. Vilks būtu miris no bada. Un tā, varbūt suns kādu atvedīs palīgā. Ja viņš ir pietiekami gudrs. Vasilijam gribētos ticēt, ka pietiek.
Viņš trešo reizi nopūtās un sacīja pacietīgi gaidošajai Marjašai:
– Ejam, skaistā meitene.
2. nodaļa. Vasilijs dodas uz pirti
Južnijā, kad Vasilijs devās pastaigā, bija rudens. Joprojām siltas, sausas dienas, kas smaržo pēc dzeltenām lapām, un vēsas naktis. Ņem to prom, nenoliec, kastaņi lēca zem kājām, un spīdīgas zīles kraukšķēja zem zolēm.
Šajā vietā, kur viņš tagad atradās, jau bija iestājies pavasaris un varbūt pat vasara, bet ne karsta. Zāle pļavā, pa kuru viņa un Marjaša staigāja, saauga smieklīgos kušķos, slīdēja uz sāniem un slīdēja zem kājām. Mākoņi turpināja ložņāt uz Mēness, bet vēl priekšā, kalnā, uz gaišāku debesu fona bija skaidri saskatāmas zemu māju aprises. Tur nedega neviena uguns.
Vilks vai nu skrēja uz priekšu un kaut ko nošņāca, tad atgriezās un paskatījās uz saimnieku, it kā jautādams: "Vai nav pienācis laiks atpūsties?"
– Kāpēc mežā vajag pannu? – Vasilijs palūdza uzturēt pieklājīgu sarunu.
– Cepšanas panna? Tāpēc es atvedu olas uz Grišku, ”sacīja Marjaša. "Es aizmirsu to atstāt no rīta uz jumta, un viņš sadusmojās." Sākumā domāju, ka būs labi, bet, kamēr govis dzen no ganībām, viena pietrūka, un mežmalā, saka, ieraudzījuši Grišku. Tā nu es devos.
"Ak, ola," Vasilijs pamāja. – Kā man tas uzreiz neienāca prātā?
"Nestāstiet nevienam par viņu," Marjaša jautāja, piespiežot krūtis pret viņa roku un palūkojoties uz augšu ar savām zaļajām acīm. – Neteiks? Vins ir jauks. Es domāju, ka tā, viņš pat nav nozadzis govi – viņa noteikti bija iemaldījusies kapsētā pēc leknas zāles, un tur viņa bija… Bet jūs nevarat viņiem jautāt, jo tieši tāpat tā ir Griška vainīga! Vienkārši klusē, viņš spēlējās ar tevi, un viņi jau asina viņam dakšas.
–Kas tev ir kapsētā? – jautāja Vasilijs.
– Uzreiz redzams, ka viņš nav mūsējais! Skaidrs, ka apkārt klīst kosmosaki, un kāds tur jau kopš ziemas gaudo. Vai varbūt kāds cits ir iedzīvojies, bet mēs tur neejam, ja vien nav nepieciešams.
– Es redzu, es redzu. Kāpēc tavas acis spīd?
Marjaša pat apstājās un pārsteigta skatījās viņā.
– No kurienes tu esi? – viņa piesardzīgi jautāja. – Tu to nezini!
– Nāc, es neesmu tik tumšs. Lēcas?
– Kas tie par limiem? Nāras asinis!
"Labi," sacīja Vasilijs, kuram kopumā bija vienalga.
Viņš pagrieza skatienu uz ceļu un, tā kā Marjaša joprojām skatījās uz viņu, viņš pirmais pamanīja tumšu figūru ar garām rokām, kas sniedzās līdz zemei, tievām kājām un apaļām acīm, kas kvēloja kā laternas.
– Vai jums visiem šeit ir nāras asinis? – viņš jautāja, norādot ar roku.
Marjaša viņu satvēra un nomurmināja:
– Ak, tikai mazliet! Es par viņu aizmirsu, domāju, ka mēs ar Grišku atgriezīsimies…
Vilks, kas bija atpalicis, tagad viņus panāca un ņurdēja. Nolaidis galvu zemē, ar dusmīgu rūcienu viņš sāka tuvoties tam, kurš stāvēja ceļā. Viņš, saliecies un bez apmatojuma, neveiklā kustībā pacēla nagaino roku.
Mākoņi pašķīrās un mēness izgaismoja pelēku seju ar īsām plānām lūpām un iekritušu degunu. Yrka bija miris – uzpūsts vēders, iegrimusi krūtis, roku un kāju kauli klāti ar plānu krunkainu ādu un dzeltens smīns.
Viņš asi nolieca galvu pie pleca – likās, ka pat skriemeļi ieplaisāja – un atkal sastinga.
– Kas tas par zombiju? – jautāja Vasilijs.
Zombiji jau skaidrāki. Varbūt atlidos kosmosa kuģis… Vai varbūt viņam ir lielvaras?
– Hya! – Vasilijs iesaucās, pametot roku uz priekšu. Viņš izdarīja vēl dažas kustības, bet tīmeklis joprojām nelidoja. Tad viņš sažņaudza dūres.
– Ušs!
Bet nagi neparādījās. Ar gribas piepūli viņš mēģināja izsaukt lāzerus no acīm, taču arī tas neizdevās.
Marjaša smagi elpoja viņam aiz pleca. Viņa baidījās, bet, kā laime, viņam nebija nūjas vai nekā. Tikai Vilks, bet vai Vilks tiks galā ar…
– Ak, jūs netīrie ļaunie gari! – Marjaša kliedza, metoties uz priekšu, un iesita viņai pa galvu ar pannu, un skaņa sāka zvanīt. Yrka sastinga, paspēra soli atpakaļ un atskanēja vai nu rēciens, vai vaidi.
– Skriesim, kāpēc tu tur stāvi! – Marjaša iekliedzās un pirmā, negaidot, skrēja pa taku. Vasilijs bez vilcināšanās skrēja viņai pakaļ.
– Vilks! – viņš skrienot kliedza. – Man!
Marjaša, neskatoties uz to, ka viņas kleita sniedzās līdz zemei, skrēja tā, it kā skrietu simts metrus. Viņas panna svilpoja pa gaisu. Vilks panāca saimnieku un apsteidza viņu, un Vasīlijs nokļuva astē.
Viņš juta sāpes sānos. Viņš bija bez elpas, lamājās par sēdošo darbu un nožēloja, ka pirmdien no rītiem nav sācis skriet. Ātri apgriezies, ar acs kaktiņu Vasilijs ieraudzīja tumšu ēnu pār plecu un degošas acis: Yyrka nebija tālu aiz muguras.
– Pagaidi! – viņš kliedza no visa spēka. – Pagaidi mani!
Bet pat Vilks viņu nesagaidīja.
Kāds skrēja man pretī no kalna: cilvēks ar uguni. Vai arī ne cilvēks. Pirms Vasilijs paguva izlemt, vai iegriezties laukos, Marjaša kliedza:
– Tante! Tante!
Vasilijs, jutās atvieglots, izdarīja pēdējo grūdienu, paklupa tumsā neredzamā grāvī un nolidoja zemē.