- -
- 100%
- +
– Jā, es esmu brīvs. Dodiet man adresi.
Henrijs dzīvo Upper East ‑Side, klusā, respektablā rajonā netālu no Centrālā parka. Savā ‑Ņujorkā pavadītajā gadā es šeit pat nebiju bijusi. Man likās, ka apkārtējie cilvēki rādīs uz mani ar pirkstu un murminās kaut ko līdzīgu: "Lūk, tie draņķīgie imigranti…" Taču dīvainā kārtā tā nenotika; kāda simpātiska veca dāma ar bīglu uz pavadas man pasmaidīja, atklājot zobus, kuru vērtība bija aptuveni mana gada alga.
Ēriks dzīvoja senatnīgā divstāvu mājā, un es uzreiz sapratu, kāda veida māja, jo tajā bija elektriskais lifts. Kad esi invalīds, apkārt esošo kāpņu skaits kļūst nesamērīgs. Man no līdzjūtības saspieda sirdi.
"Tas ir briesmīgi, dejotājam zaudēt kājas ir līdzvērtīgi nāvei."
Es satriecos, iedomājoties, ka tas varētu būt noticis ar mani.
"Fū, lidojiet, lidojiet, nevienam netrāpiet."
Prātā ienāca kāds teiciens no Maskavas bērnības pagātnes.
Es izgāju uz skaistās verandas un apņēmīgi nospiedu zvana pogu. Ar raksturīgu pīkstienu durvis atvērās. Iekšpusē bija vēss un drēgns, pa krāsainiem stikla logiem istabā ieplūda gaisma.
"Gluži kā kinoteātrī…" – Es domāju, mēģinot izdomāt, kurp doties tālāk.
Balss ‑no tālienes nāca man palīgā:
– Irina, es esmu šeit. Atvainojos, ka neesmu šeit, lai tevi sveiktu, šodien esmu mazliet atpalicis.
Es aizgāju pie balss un atradu Henriju, kurš sēdēja ratiņkrēslā dzīvokļa aizmugurē.
– Sveiki…
– Tagad mēs varam paspiest roku, – viņš pasmaidīja un izstiepa plaukstu, un es to sirsnīgi paspiedu, un man kļuva silti. Kad tu dzīvo viens, tev pietrūkst vienkāršas cilvēciskas tuvības.
– Vai man jums vispirms nopirkt tasi tējas?
– Paldies… Ar prieku," esmu viņam tik pateicīga, ka viņš mani neapgrūtina jau tā delikātā situācijā.
Henrijs man pagatavo nesaldinātu zāļu tēju, tas ir tik jauki, kad cilvēkam nav jāskaidro, kāpēc nelieto kofeīnu un cukuru.
– Tātad, Irina, jurists palīdzēs mums noformēt mūsu attiecības, savākt nepieciešamo dokumentu paketi un palīdzēs mums iziet interviju, lai pārliecinātu migrācijas dienestu par mūsu jūtu patiesumu.
– Ak… Tas ir sarežģīti, – es nolaidu galvu uz galda un sajutu, kā man sāp deguns, un man gribējās raudāt no bezpalīdzības. – Tu esi tik laipns pret mani… Ko es varu dot tev pretī? Man, protams, ir nauda, bet, kā izskatās, – es apļāvu ar roku grezno mājokli. – Jums nav vajadzīga nauda.
Henrijs griež pirkstos auduma salveti, savijot to kā žņaugtu.
– Irina…
– Jā…
– Es grasos ‑kaut ko pateikt, bet, lūdzu, nesteidzieties pārāk sasteigti…
– Labi," es piekrītu, bet no piepūles man svīst mugura.
– Ilgu laiku man bija medmāsa, poļu sieviete vārdā Zofija. Brīnišķīga sieviete, lai mūžīgais mūžs atdusas viņas dvēselē. Viņa mani pameta, mūs visus, pirms apmēram trim nedēļām. Sirdslēkme, – viņš saspieda lūpas un paskatījās pa logu, cenšoties aizbiedēt asaras. Es delikāti atmetu skatienu. – Lai nu kā, kopš tā laika esmu briesmīgi vientuļa. Brīvprātīgie un sociālais dienests man ļoti palīdz, uzkopšana atrisina manas tīrīšanas problēmas, es nemirstos badā ar sūtījumu palīdzību. Bet man šajās sienās pietrūkst dzīvā cilvēka....
– Es būšu eskorts? Tas nav iespējams," es biju sašutis un aizturēju elpu.
– Ko jūs domājat… Zofijai bija sešdesmit gadu, viņa noteikti nepildīja šo lomu. Bet mēs ar viņu dažkārt sarunājāmies stundām ilgi. Vīrietim vajag vīrieti, Irina.
Atceros savus vientuļos vakarus, kad izmisumā gribēju gausties pa atvērto logu.
– Es lieliski saprotu, Henrij… Vai tu gribi, lai es pārvācos pie tevis?
– Jā, ja tas ir iespējams…
– Bet es baidos, ka nespēšu samaksāt īri par tik greznu dzīvokli.
– Ak, nē, par to nevar būt ne runas. Tu būsi mans viesis.
– Kāds ir āķis? Es nesniedzu seksuālus pakalpojumus, ja kaut ko.....
– Tev tas nav jādara, tam ir apmācīti cilvēki," Henrijs mēģina noslēpt smaidu, taču viņam tas ne pārāk izdodas. Viņš uzvirza uzacu un pasmaida mutes kaktiņu.
– Ak, Dievs…" Es ar rokām aizsedzu seju. Kā meitenei, kas uzaugusi citā realitātē, man tas viss šķiet mežonīgi un dīvaini. – Tu esi svēts vīrs, Henrijs.
– Es esmu tikpat tālu no svētuma, cik Elons Masks no Marsa.....
– Nē, tiešām, tev nav ne jausmas, kādu kalnu tu esi nolaidis no maniem pleciem.
‑– Vienam kalns ir smilšu grauds, citam – smilšu grauds. Es labprāt jums palīdzēšu… Un jūs varat palīdzēt man.
– Paldies…
Nākamajā nedēļā es svārstījos starp mēģinājumiem pie Ērika, pārcelšanos pie Henrija un dažādu iestāžu apmeklēšanu. Par laimi, Henrija advokāts palīdzēja mums visu izdarīt pēc iespējas ātrāk.
Protams, tā es savas kāzas neiedomājos. Kāzu priekšvakarā mūs vajāja pa iestādēm un iztaujāja kā noziedzniekus par tādām triviālām lietām, ko īsti vīri un sievas viens par otru nezina.
Mana nākamā vīra invaliditāte ļāva man pieteikties laulībām ārpus kārtas. Bet diena bija pienākusi, un uz mana pirksta, mirdzot ar spīdīgu virsmu, mirdzēja gredzens ar mazu briljantu. Tas bija Henrijs, kurš uzstāja, lai gredzeni būtu īsti, citādi imigrācijas dienests netiks pārliecināts par mūsu nodomu patiesumu. Es apsolīju viņam atmaksāt, tiklīdz būs Ērika lugas pirmizrāde un mums būs samaksāts honorārs.
Šo pāris nedēļu laikā mēs ar Henriju bijām viens par otru uzzinājuši tik daudz, ka bijām kļuvuši neviļus tuvi. Viņam patika mani stāsti par Krieviju, Maskavu, sniegu. Es gatavoju viņam mājās ceptus pelmeņus un ceptas kotletes. Henrijs dalījās ar mani savā deju pieredzē, deva man padomus, un, pateicoties viņiem, es lieliski tiku galā ar savu pārbaudes laiku. Tagad manā pusē bija visi trumpji – vīrs un oficiāli ienākumi.
Šodien mēs parakstījām līgumu uz vienu gadu, kas ļāva mums gadu neuztraukties par ienākumiem. Ēriks mājināja, ka šovakar notiks neliela tikšanās. Pēc mēģinājuma es ielēcu dušā, pārģērbos un jau grasījos doties mājās, kad Stella mani aizturēja izejot.
– Ei, kur tu ej? – Viņas seja izskatījās dīvaina. Viņas acis sāpīgi mirdzēja gaiteņa tumsā, un sejas izteiksme bija raiba un saspringta.
– Es eju mājās… Kas notiek? – Es centos atbildēt pēc iespējas mierīgāk un diskrētāk.
– Atkal nošķiroties no visiem pārējiem, tu, jaunpienācēja? Protams, grāfiene Maskava, jūs esat augstāk par to.
– Par ko tu runā, Stella? – Mans dabiskais temperaments strauji izpaudās, lai arī cik ļoti es centos būt laipna.
– Braucam! Tu nedrīksti atslēgties no komandas. Kas jūs domājat, ka esat? – viņa saspieda savus plānos, aukstos pirkstus man uz plaukstas. Es mēģināju atrauties, bet viņa jau vilka mani atpakaļ uz teātra ēku.
– Stella, mans vīrs mani gaida. Man jāiet.
– Protams! Tagad viņai ir gan vīrs, gan mīļākais," viņa nikni sūkstījās, sakost zobus.
– Par ko jūs runājat?
Viņa satver mani aiz pleciem un piespiež pie sienas ar tādu spēku, ka kristāli svečturos iezvanās.
– Jūs domājat, ka es esmu stulbs? Tu izliekies par tik nevainīgu, bet tu esi ņurdošs Ēriks.
4. nodaļa. JAUNĀ UZVARA
– Atkāpies no manis! – Es atgrūžu blondo furiju no sevis. – Vai tu esi iznācis no prāta ar Ēriku? Atkāpies no manis.
– Vai kā? – Stellas seja izkropļojās nepatīkamā smaidā.
– Vai arī es tevi sitīšu," cilvēks, kurš uzaudzis Maskavas ielās, nav viegli pārbiedēts.
– Stulba krievu matrjoškas lelle, vienkārši ej uz…" Stellas acīs iedegās naids, un es nespēju saprast, kāpēc. Viņa pusbalsī apstājās, pamanījusi ‑kādu koridora galā.
– Ko tu te bildināt… Pārsteigts, es deru… – tas bija Ēriks, viņu nepārprotami uzjautrināja šī dīvainā aina. – Tu esi precējies, vai ne, Pegova? Tevi piesaista meitenes? – Ērika balss skanēja kā skaļrunis, atstaroties no gaiteņa sienām un augstajiem griestiem.
Stella atkāpās no manis kā trūcīga.
– Irina jautāja, vai ir kāda elpa....
– Ak, tie nachos puslaika pārtraukumā… Rīt tu mēģināsi 30 minūtes ilgāk nekā pārējie. Es negribu, lai uz taviem augšstilbiem būtu tauki.
– Ēriks, nāc, kādi tauki? Sajūti to, tas viss ir muskulatūra. Irina bija tā, kas pēc laulībām bija kļuvusi mīksta, – kuce neizskatījās, ka grasītos padoties.
Es biju apmulsis par šo nekaunīgo izlēcienu un tikai gausi murmināju.
– Es aiziešu, uz tikšanos rīt…
Bet Ēriks satvēra manu plaukstu, pāris reizes pagrieza mani ap savu asi un smējās.
– Kur tu ej, lācīt, jautrība tikai sākas....
– Kas? Lācis?!
– Jūs nezinājāt, ka jūs tā sauc? Tu esi biedējošais krievu lācis......
Es atbrīvoju roku no Ērika karstā satvēriena.
– Man jāiet…" es viņu pārtraucu ar pieaugošu aizkaitinājumu.
‑– Haha, lācim ir laiks doties uz alu, sūkt lāča… ķepu… – Stella smejas par idiotisko joku.
– Varbūt jums jau vajadzētu beigt šņaukt, jūsu smadzenes ir pilnīgi atrofējušās… – Es to nevaru paciest un sarkastiski metu.
– Ko?" Ērika uzacis draudīgi savilka uzacis. Viņa acis griezās kā tērauds, un Stella metās uz mani, gatava saplosīt mani par to, ka es to teicu. Bet viņš satver viņu gaisā un aiznes uz tualetēm.
Es sāku trīcēt. Cik ļoti es vienmēr esmu izvairījusies no konfliktiem, no tenkām, no intrigām, un tagad tas.
"Kāpēc viņai pat ienāca prātā, ka Ēriks guļ ar mani? Varbūt tāpēc, ka mēs bieži esam pēdējie, kas paliek sporta zālē, un pēdējie, kas to pamet?"
Taču Ēriks, pretēji savai reputācijai, nekad nav izrādījis man vairāk uzmanības nekā horeogrāfs dejotājam.
Es neatceros, kā nokļuvu mājās. Jā, jā, Henrija dzīvoklis šajā laikā bija kļuvis par manām mājām. Ieeju iekšā, iemetu atslēgu saišķi bļodā.
– Sveiki! Es esmu mājās.
Henrijs atskanēja no virtuves.
– Hei. Es domāju, ka tu kavēsi. Šodien ir tava iniciācija, vai ne?
Ieeju virtuvē un, ieraugot pazīstamu figūru, sajūtu, kā manī ieplūst siltums.
– Man negribējās palikt…
– Noguris? – Henrijs skumji jautā, bet es zinu, ka viņš priecājas, ka esmu atgriezusies agri.
– Nē… Es vienkārši negribēju, tas ir viss.
– Hmmm… – vīrietis ironizēja, uzacis paceļot uzacis.
– Kas ir tas "hmm"? А?
– Jūs negribējāt palikt ar Ēriku? Tam jābūt pamatotam iemeslam, – viņa sejā saskatīju prieka ēnu.
– Kas ir ar visu to Ēriku? – Mani sāk kaitināt visi tie joki un mājieni par to, kā man vajadzētu justies ‑pret Ēriku.
– Aizmirstiet, tas bija muļķīgi," es redzēju, ka Henrijs bija samulsis. Taču viņa seju izgaismoja prieks, kas vispirms atspīdēja acīs un pēc tam izplatījās uz vaigiem.
– Kāda bija jūsu diena? – Es gribētu ātri mainīt tematu.
– Kā parasti, cīņā pret sadzīves sīkumiem – es varonīgi uzvarēju kāpnes, dušu, vairākas reizes vannas istabu…
– Tu esi mans varonis!
– Jā… Šeit es arī pārspēju plītiņu un pāris trīs katlus. Makaroni un bešameļa mērce vakariņām.
– Vau, es domāju, ka tu tikko sildi piegādes ēdienu… – es mājienu virzienā uz kastēm, kas sakrautas pie atkritumu urnas.
– Velns, man vajadzēja izvēlēties mazāk inteliģentu sievu.....
– Tagad tev būs jācieš.
Mūsu rotaļīgais flirts bija kļuvis par regulāru mūsu sarunu sastāvdaļu, un, pirms es to pamanīju, Henrijs bija kļuvis par draugu. Vismaz tā es viņu par tādu uzskatīju. Taču pēdējā laikā es sajutu ‑kaut ko jaunu, kaut ko tādu, ko nesapratu. Pēc darba es gribēju skriet mājās. Un piektdienu vakaros, kad Henrija "mīlestības priesterienes" nāca ciemos, es klīdu pa tukšo un kluso Centrālparku, līdz man sāka klibot kājas un acis sarauties.
Kādu dienu es atgriezos pārāk agri un dzirdēju, kā kāda dambrete sten, ŠĪJA bija īpaši skaļa. Man nācās iet ārā un gaidīt uz lieveņa, kamēr viņa pabeigs savu darbu. Pēc vakariņām mēs iekārtojāmies uz dīvāna viesistabā. Es vēlreiz izbaudīju savu slepeno fetišu – Henrija smaržu, kad izkustināju viņu no krēsla.
– Ziniet, šādos brīžos es jūtos briesmīgi. Es ienīstu, kad tu man palīdzi.
Bet es zināju, ka viņš melo. Šīs sekundes, kas mums abiem sniedza mājīgas tuvības sajūtu, deva mierinājuma un drošības sajūtu.
– Es arī neesmu sajūsmā, ka man nāksies nēsāt šo veco kaulu maisu," es jokojot nopriecājos.
‑– Ahahahahahah, touché," vīrietis sūkstās.
– Ko mēs skatāmies?
Mēs nejauši izvēlējāmies kādu filmu un smējāmies līdz raudām par ‑kādu briesmīgu vācu komēdiju. Un mēs skatījāmies to oriģinālvalodā un bezdievīgi ņirgājāmies un ņirgājāmies par aktieriem.
– Alles gute…" Henrijs basēja.
– Dast ist fantastisch," es komiski pīkstēju.
– Ak, yah, yah, yah, yah, dos no gute… Irina…" atkārtoja Henrijs.
– Es esmu Sji Dzjiņpins, – es izstiepu acu kaktiņus, izliekoties par Ķīnas līderi.
‑– Ahahahahahaha…" Henrijs smējās.
Mēs nomirām no smiekliem. Henrijs sēdēja savā dīvāna pusē, rokas stiepiena attālumā, tik tuvu un vienlaikus tik tālu. Es baidījos spert pirmo soli, māte man bija mācījusi, ka vīrietim jācenšas panākt sievieti. Henrijs bija pārāk labi audzināts, lai ‑kaut ko darītu pats.
Mēs tā dzīvojām, pārņemti neskaidras vēlmes viens pēc otra. Bet šodien, pēkšņi, – sacīja Henrijs, viņa balss no smiekliem bija mazliet aizsmakusi.
– Nāc pie manis…
Es šaubīgi paskatījos uz viņu. Viņš paskatījās uz blakus sēdošo.
– Tieši jums?
– Jā, ja jums nekas pretī....
Un es neiebilstu, noslīdēju uz dīvāna, piespiedu sevi pie viņa ķermeņa, sajutu, cik viņš ir plāns un trausls, kā kristāls, bet iekšēji tik spēcīgs un ciets. Viņš ne reizi nesūdzējās par savu slimību, pārvēršot to humora formā. Henrijs uzlika savu roku man ap plecu, tikpat viegls kā sēžamajā brīdī nosēdusies varde.
– Vai es varu? – Viņš klusi pajautāja.
Es piekodināju, jo sajutu, ka man kaklā ieķēries kunkuliņš. Mēs vairs neskatījāmies filmu, lai gan skatījāmies uz ekrānu kā idioti. Henrijs maigi samīļoja manu matu galus, un es ieklausījos viņa sirdspukstos.
– Henrijs…
– М?
– Kā tas ir mīlēties?
– Ehm… – man šķiet, ka viņš aizrīdējās no pārsteiguma.
– Zini, Irina, es neatceros, tas bija sen…
– Bet kas par to? Un visas tās sievietes… kas pie jums nāk piektdienās?
– Irina, tas nav nekas cits kā mīlestība… Kāpēc tu jautā?
Viņa balss bija nedaudz aizsmakusi un no apmulsuma raiba.
– Parādiet man?
– Iriina…" viņš izrunāja manu vārdu, it kā pārdzīvotu nepanesamas mokas.
Es pacēlos uz rokas un ieskatījos viņa acīs, kas vājā gaismā bija zilas un dziļas kā Hudzonas ūdens.
– Irina…
– Neatmet mani, es zinu, ka arī tu ‑kaut ko jūti…
– Un tāpēc es to nevaru darīt ar jums....
– Kā?
– Jums nav… Jums nav bijuši vīrieši, vai ne?
– Bija…
– Nav taisnība, jūs vienmēr skatāties pa kreisi, kad jūs melojat – viņš, šķiet, nav viegli vadāms.
– Labi, tā nebija, kāda tam nozīme?
– Liels. Pirmajam reizē jābūt visskaistākajam. Noteikti ne ar nožēlojamu invalīdu.....
– Nesauc sevi par tādu! – Es gandrīz kliedzu šos vārdus, it kā viņš būtu mani apvainojis.
– Bet tā tas ir… Es nevaru jums dot to, ko vēlaties......
– No kurienes jūs zināt, ko es gribu? Kāda ir tā augstprātība?
– Es vienkārši zinu…" viņš to pateica tik klusi, gandrīz čukstus.
– Ziniet ko? Jūs neko nezināt! – Es nespēju atrast vārdus, lai viņu sāpinātu tā, kā viņš sāpināja mani. Es vienkārši aizskrēju uz savu istabu, norijot asaras.
5. nodaļa. IENAIDNIEKS
Šorīt pamodos agri no rīta, lai nesastaptos ar Henriju. Visu nakti gulēju nomodā, pārdomājot savas iespējas. Šīs mokošās pārdomas rezultātā tika pieņemts lēmums drīzumā pārvākties. Es pat izdomāju plānu īrēt dzīvokli kopā ar Kjaru. Taču mani plāni tā arī neīstenojās.
Kad atvēru istabas durvis, sastapos ar bērnu ratiņiem, kas stāvēja gaitenī. Henrijs tajā gulēja, viņa seja bija bāla un nogurusi.
"Vai viņš tā sēdēja visu nakti?! Tas viņam varēja kaitēt!"
– Henrijs, pamosties!
Viņš nereaģē
"Ak, Dievs, vairs ne…"
Es piesardzīgi uzlieku pirkstus uz miega artērijas.
"Ir pulss, pfū…"
– Tāpēc saviļņojies, Īra… Neuztraucieties pārāk… – manā galvā atskanēja mammas balss.
– Henrijs, pamosties! – Es viegli paglaudīju viņu pa vaigu, viņa āda bija mīksta, bet nedaudz dzelžaina no rugājiem. Gribētos, lai es varētu turēt roku mazliet ilgāk.
Viņš atver acis, miegains, nesaprotot, kur atrodas.
– Jūs esat šeit visu nakti?
– Mmmm… Izskatās, ka tā, – viņš sāpīgi sarauca degunu, mēģinot iztaisnot muguru.
– Vai viss ir kārtībā? – satraukti pajautāju.
– Es gribētu to teikt… Bet nē…" Viņš atkal aizvēra acis un piekosa lūpu.
– Ko man darīt?
– Aizved mani uz guļamistabu… Man vajag gulēt.....
Es jutu, kā man no bailēm sastingst rokas. Guļamistabā es palīdzēju viņam gultā. Viņš apgāzās uz sāniem un nopūtās, paslēpis seju spilvenā.
– Mmmmm.
No šīs skaņas man uz rokām sažņaudzas matiņi.
– Cik stipras ir sāpes? Varbūt ātrā palīdzība?
– Nevajag… Tas pāries… Just.....
– Ko?
– Dodiet man tabletes… Šeit, naktsgaldiņā.....
Es atrodu pareizās zāles un uzlieku tableti viņam uz mēles, viņš to norij.
– Es atnesīšu jums ūdeni.
– Nebrauciet… Nebrauciet
– Labi…
Es redzu, ka viņš mokās, un sāku berzēt viņa kājas un rokas. Viņš aizsedz acis un klusi pieņem palīdzību.
– Vai es varu jums novilkt drēbes? Man vajag sasildīt muskuļus.
– Ak, ne atkal…
– Henrijs, nevajag būt muļķim…
Es apņēmīgi novelku viņa bikses, atsedzot viņa tievās, bālās kājas un asos ceļgalus. Viņš paliek tikai apakšveļā un T-kreklā.
– Irina, nevajag… Tas ir briesmīgs skats, es negribu, lai tu mani tādu redzētu....
– Es nevēlos, lai tu ciestu! Apgāzieties uz vēdera.
Es palīdzu viņam apgāzties, asām lāpstiņām izspraucoties cauri muguras ādai. Viņš ir vēl vājāks, nekā izskatās.
"Kā cālis bez spalvām…" – skan manā galvā.
Es ieziežu plaukstas ar speciālo losjonu un masēju tievo kaklu, atgrūžot garos tumšos matus. Henrijs neizdod ne skaņas.
– Vai ar jums viss kārtībā? – Jā. Uzlabojas? – Man sāp mugura.
Es bezceremoniju kārtīgi aizrāvu viņa T-kreklu, lai to novilktu.
– Sveiki? Tev ir daudz drosmes, – viņš smējās, bet viņa balsī bija jūtams apmulsums. – Tu tik daudz esi darījis manā labā, tas ir mazākais, ko es varu darīt, – es apstājos, lai norītu nepatīkamo kunkuli kaklā. – Kāpēc tu sēdēji pie manām durvīm? – Gaidīju, kad tu iznāksi… – Kāpēc tu neklauzi? – Irina, ja tu domā, ka es esmu attiecību eksperts, es tāds neesmu. – Bet tu esi tik nobriedis, tev noteikti bija kāda sieviete- – es vilcinājos, cerot, ka viņš to nav pamanījis, bet viņš bija pārāk gudrs. – Iepriekšējā dzīvē? – Jā… Bija… – Un kur viņa aizgāja? – Jūs uzdodat pārāk daudz jautājumu masāžistei… – Ei, kungs, lēnāk… Es esmu jūsu sieva, man ir tiesības zināt… – Sieva… – Viņš izrunāja šo vārdu, it kā to nogaršojot. – Viņa mani pameta. Kad tu saslimu? – Tas ir ļoti nekaunīgs jautājums. Es to piedēvēšu jūsu mentalitātei, – viņš pasmaidīja. – Mani sauc par lāci, kā izrādās… – Jā, tur ir līdzība… – Runā ar mani....
Es draudīgi nopriecājos, un tas lika Henrijam smieties, acīmredzami jūtot atvieglojumu.
– Kā viņa aizgāja? – Es viņu zaudēju līdzvērtīgā cīņā. Viņa aizgāja pie mana drauga. Zini, tu neesi ‑pārāk labs draugu izvēlē. – Tā ir taisnība. Draugs kļuva par ienaidnieku? – Vienkārši pārstāja būt draugs. Man viņa nepieder, tas bija viņas lēmums. – Tu esi tāds džentlmenis. Krievu vīrieši tādi nav? – Huh, krievu vīrietis dotu tādam draugam pa seju… Šīs tavas geto izteicieni, tu esi lācis… Labi, es te beidzu. Apgāzies uz vēdera. – Nē. Es pagūlos, tu ej. Ei! Man vajag sasildīt muskuļus priekšpusē… Zini, tur jau ir karsti.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.