Viņa īpašums

3. nodaļa

Rita

Atveru acis un redzu kāda garus pirkstus, kas mirgo to priekšā. Es paskatījos uz tiem un centos neizdarīt nekādas liekas kustības. Visvairāk no visa es nevēlos, lai Sergejs šobrīd būtu šeit. Viņš man ir kaut ko paspīdējis......

– Cik daudz pirkstu jūs redzat?– teica balss, kuru es neatpazinu.

– Ar mani viss ir kārtībā, – es teicu, ik pa brīdim aizverot acis.– Atstāj mani mierā.

– Atbildi, kad tev jautā!

Nopietnā balss liek man pilnībā atmosties. Man galvā izskan daudz domu. Es paskatos uz sāniem un ieraugu pilienu.

Sūdi, tas nevar būt.... Tas nevar būt viņš....

Es pacēlu segu un ieraudzīju, ka uz manis ir tikai slimnīcas halāts.

Mani pārņēma panika: "Es gribētu, lai tur nekas nebūtu.... Tā būs liela kļūda.... Kas mani nomainīja? Es ceru, ka tas nebija viņš. Dievs, tas ir neērti…

Sergejs skatās uz mani. Mācās? Vai nepietiek ar to, ka viņš ir vainīgs, ka es tagad esmu šeit? Ko viņš grib? Es domāju par to, bet atgriežos realitātē, kad izdzirdu viņa uzdoto jautājumu.....

– Kā ir ar viņas analīžu un izmeklējumu rezultātiem?

Viņš skatās uz mani. Vai viņš par kaut ko šaubās? Par kādām analīzēm mēs runājam un par kādām pārbaudēm? Es skatos uz viņu ar nesaprotamu skatienu, un atbildē viņa aukstais skatiens metas atpakaļ uz mani.

– Meitene ir pilnīgi vesela! Bet tas nav tas, kas jūs interesē… – teica ārsts.

– Nevilciniet mani!

– Ginekologs veica pārbaudi, viņa ir jaunava!– teica ārsts.

– Atstājiet mūs mierā!

Ārsts izgāja no istabas, atstājot mani ar viņu vienu. Man gribējās kliegt, lai ārsts neaiziet. Es nezinu, kas vēl ir viņa galvā. Un jebkurā gadījumā, kā viņš uzdrīkstējās mani pārbaudīt bez manas piekrišanas. Kas viņš ir? Viņš izskatās izskatīgs, bet viņš ir tirāns? Viņš stāv man tieši pretī un raugās uz mani ar aukstu skatienu. Es jūtu, kā man pa ķermeni pārņem drebuļi. Bet, spriežot pēc viņa smaida, viņš ir apmierināts ar rezultātu.

– Jūs patiešām esat nevainīgs!– Viņš paskatījās man acīs.

– Kāpēc tu man to nepaprasīji?– aizdomājos, novēršot skatienu.– Kādēļ bija visa šī izrāde? Es neesmu rotaļlieta, cik reizes man tas jāsaka? Es joprojām nesaprotu, kāpēc tu mani izglābi no tiem nolaupītājiem.....

– Teiksim, es esmu vienīgā, kas negrib tevi sāpināt.... Bet tev būs jādara viss, ko es teiktu.... Vai tu mani saproti?

Es skatos viņa dusmu aptumšotās acīs un baidos kaut ko pateikt. Jebkurš nepareizs vārds var padarīt viņu vēl dusmīgāku. Tas sāk biedēt.

– Es nedzirdēju atbildi!

– Es saprotu, – es teicu nedaudz trīcošā balsī.– Un mans tēvs? Kas ar viņu?

– Viņš tev vairs nekad nepietuvosies! Es jums to garantēju!

Es nevēlos, lai Sergejs uz mani skatītos. Tas ir, it kā viņš skatītos manā dvēselē.... Tikai skatoties uz viņu šādā veidā, man kļūst neērti. Es nespēju viņam pretoties. Bet lieta ir tāda, ka es negribu viņam pretoties. Es labāk gribētu palikt ar viņu, nevis doties mājās. Un, ja tas, ko viņš saka, ir taisnība, viņš neatdos mani tam vīrietim. Ilyas, es domāju, ka tas bija vārds, ko viņš teica.

Es pieceļos no gultas un eju pie loga, apejot Sergeju. Ārā ir diezgan liela apsardze. Man nevajadzēja gaidīt neko citu. Sergejs ir cilvēks, kuru es nepazīstu, un viņš noteikti ir spēcīgs, lai šeit būtu tik daudz cilvēku. Es neesmu pārliecināts, ka varu izbēgt. Ja es to izdarītu, viņi mani droši vien atrastu, pirms es paspētu kaut ko izdarīt. Doma par to lika manam ķermenim saspringt no bailēm. Es pat nepamanīju, ka viņš stāv man blakus. Bet tagad es pirmo reizi jūtos droši....

– Tavs ķermenis ir mans.....– Sergejs teica man uz auss, liekot man sakustēties.

Viņa elpa uz manas ādas saviļņo.... Viņš pabrauc ar roku gar manu kaklu un atslēgas kauliem. Mana elpa aiztur elpu, ķermenis saspringst....

Es noliecu galvu uz sāniem un jūtu, kā patīkama drebuļa sajūta izskrien cauri visam ķermenim un apstājas vēdera apakšdaļā. Viņa rokas ir tik siltas.... Es negribu, lai viņš apstājas. Bet tam nav jānotiek šeit, vēl jo mazāk šādā veidā.....

– Kas tas ir? Vai tas jūs uzbudina?

Es paskatos uz savu atspulgu glāzē un ieraugu viņa smaidu. Šobrīd es neko nevaru pateikt. Viņa roka apmetas man ap vidukli un pievelk mani pie sevis. Savukārt otra lēnām slīd cauri manam kreklam līdz krūtīm.

– Nevar man atbildēt....

Izrunā vēlreiz, ieelpojot man ausī....

– N… Nē… Tas tā nav… – Es apmulsusi atkāpjos malā.

– Nemelojiet man!– Sergejs bija sašutis.– Tavs ķermenis man saka pavisam ko citu.

Viņš ļauj man atkāpties no viņa. Bet viņa acis joprojām ir pievērstas manam ķermenim.

– Tev jāģērbjas, nevajag provocēt ar savu izskatu!

Es uz to neatbildēšu.... Jo tā nav! Es paskatos uz somu krēslā un pārvelku skatienu uz viņu. Sergejs ir sakrustojis rokas uz krūtīm un gaida, lai es darītu kaut ko citu.

– Kas tas ir?– pajautāju, cenšoties turēties no viņa tālāk.

– Tavas drēbes! Ar šo kreklu tu neiesi ārā!– Sergejs teica.– Varu derēt, ka tev nav apakšveļas.

Viņa vārdi liek man sarosīties. Man ir neērti. Bet viņam ir taisnība, es neko nēsāju. Sergejs, tik mierīgi saka to man sejā, vai viņam nav pieklājības.....

– Apģērbieties!

Viņa vārdi mani pārsteidza. Ko viņš sagaida? Ja viņš domā, ka es viņa priekšā izģērbšos, tas nenotiks.

– Es nevaru to darīt vīrieša priekšā!

– Dari, kā es saku!– Sergejs teica.

– Vai ko? Vai tu mani nogalināsi?– Es nezinu, kāpēc es to teicu, bet mani pārņēma panika. Nebiju par to domājusi, un tagad man no tā būs jāizkļūst. Viņš skatās uz mani, un viņa smaids ir biedējošs. Tagad viņš noteikti mani nogalinās. Sergejs pietuvojās man. Viņa augstprātīgais un majestātiskais skatiens ir tikpat iebiedējošs kā viņa apņēmība.

– Nemēģini ar mani spēlēt spēles! Tev būs iespēja izmantot savu aso mēli paredzētajam mērķim.

Pārsteigts par Sergeja vārdiem, es nezinu, ko darīt. Sergeja nedrošība ir ne tikai biedējoša, bet arī saspringta.

– Cik ilgi man jāgaida? Tagad tu bieži izģērbsies manā klātbūtnē!

Viņš atkal apskāva mani ap vidukli, un manā sejā parādījās sārts apsārtums. Es skatījos viņam taisni acīs, neapzinoties, kas notiek ap mani. Es kā hipnotizēta stāvu viņa priekšā. Es vēlos viņam pieskarties, vēlos viņu noskūpstīt, bet mani atgriež realitātē neliela sāpju sekunde.

– Ak. Sāp. Sāp.

Es nolaižu skatienu uz sāniem, lai paskatītos uz savu roku. Sergejs man to neļauj darīt. Viņš pārvelk roku pāri man plecam, atsedzot manu ķermeni līdz saviem kakla kaulam. Viņa raupjās kustības un spēcīgās rokas lakoniski apvieno brutalitāti. Sergejs noliecas pie manām lūpām. Mana sirds sāk drudžaini pukstēt. Man jābūt sarkanai kā vēzim.... Tikai tad, kad durvis atvērās un parādījās Marats, Sergejs atteicās no manis.....

Dievs, viņš ir mans glābējs.... Ja nebūtu Marata, es nezinu, kas būtu noticis tālāk....

Sergejs pielaboja manu kreklu un izgāja kopā ar Maratu, atstājot mani vienu. Līdzās viņam es jutos piespiesta un padevīga, bet tagad, kad viņa nebija blakus, es varēju atviegloti elpot. Izmantojot Sergeja prombūtni, es pārģērbos viņa atnestajā kleitā un apavos. Visas drēbes lieliski pieguļ. Viņš pat nekļūdījās ar apakšveļas izmēru. Kad viņam bija laiks to izdomāt....

Domājot par to..... Es pat nepamanīju, ka palātas durvis ir aizvērtas.... Es izbrīnos, kad man uz pleca pieskaras roka. Es pagriežos un ieraugu Sergeju.

– Klusums! Tas esmu tikai es..... Tas bija ātri, tu pārģērbies!

– Es gribu no šejienes izkļūt? Vai tas ir iespējams?– es brīnījos, skatoties uz viņu. Es vairs nevaru šeit palikt. Man nekad nav patikusi slimnīcas atmosfēra. Un, cik vien sevi atceros, es bieži esmu bijis šeit....

– Sekojiet man.... – Sergejs sacīja, pielabojot kādu manu matu šķipsnu.– Un esi laba meitene....

– Es neesmu bērns! Kāpēc es tā teiktu? Man ir 23 gadi…

Es to saku un noķeru viņa vieglu ķiķināšanu.... Es nezinu, ko viņš ir domājis, bet tas mani mulsina....

Mēs izgājām ārā, ieskaujot apsargiem. Izzvanīja Sergeja telefons. Viņš apstājās, norādot uz melnu džipu.

– Iekāp mašīnā! Es būšu turpat!

Es eju pie mašīnas un skatos uz Sergeju. Viņš runā pa telefonu, neskatīdamies uz mani. Piebraucošas automašīnas skaņa lika man pagriezties. Pagriezu galvu un ieraudzīju viņu pārāk tuvu. Viss ap mani klusēja. Šķiet, ka visa dzīve pārāk ātri plūst manu acu priekšā. Manas kājas nepakļaujas....

Nobijusies aizveru acis un jūtu, kā spēcīgas rokas velk mani pie sevis. Muskatriekstu un priežu smarža noteikti ir Sergeja. Kad es viņu apskāvu, es nespēju pārtraukt drebēt. Man ir bail. Mēs abi nokrītam uz zemes. Es neko neredzu, tikai vēl spēcīgāk iegrimstu viņa kreklā....

– Sergej!" sauca Marats, pieskrienot.– Vai ar tevi viss kārtībā?

–Fuck! Sekojiet viņam pakaļ! Noskaidro, kas stāv aiz slepkavības mēģinājuma!– nopriecājās Sergejs.– Atrodi man šo mr@z dzīvu!

Es trīcēju. Es nevaru pārtraukt trīcēt savu ķermeni, un man acīs parādās asaras.... Es negribu viņu pamest.....

– Tas ir beidzies… – Sergejs izrunāja, glāstot manu galvu.– Nāc, mums jāceļas uz augšu....

Es atveru acis. No šoka nespēju atlaist. Man priekšā joprojām ir šī automašīna. Sergejs piecēlās no asfalta un palīdzēja man piecelties kājās.

– Nekas nesāp?– Viņš jautāja, skatoties manās asaru pilnajās acīs.

Es pakratīju galvu, saspiežot roku viņa piedurknē.

– Sergejs Viktorovičs!" sacīja sargs.

Es apsēdos mašīnā blakus Sergejam, bet mans ķermenis joprojām drebēja, un man nervozi trīcēja rokas.....

4. nodaļa

Sergejs

Ir pulksten 11 no rīta. Viņa ilgi snauž. Vai es viņu pārdozēju? Viņa jau kādu laiku nav pamodusies. Es uztraucos, līdz viņa sāka atmosties. Es izsaucu ārstu… Par tādu naudu, kādu es viņam maksāju, viņš drīz lidotu.

Viņš ienāk istabā, apsēžas viņai blakus. Viņa daudz mirkšķina. Viņa ir ļoti smieklīga. Ārsts rāda viņas pirkstus un lūdz viņai tos saskaitīt. Rita pretojas, jo ir pārliecināta, ka ar viņu viss ir kārtībā. Tikai uz mani šie triki nedarbosies. Es domāju, ka es iejauksimies. Es pats nevēlos šeit iestrēgt. Man ir daudz darāmā.

– Atbildi, kad tev jautā!– Es viņai saku

Pēc maniem vārdiem viņa atver acis un paskatās uz manu roku. Dažas minūtes viņa ir apjukusi un tad paskatās zem segas.

Es turpinu skatīties uz viņu.... Vai viņa domā, ka es izmantoju viņas bezpalīdzības stāvokli? Kādas izkropļotas domas klejo viņas galvā. Lai gan, ja par to padomā, tas nav slikti. Let them hover.... I don't give a damn....

Es pagriežu skatienu uz ārstu. Analīzēm un visiem viņas izmeklējumiem jau vajadzētu būt gataviem. Visi šie testi ir tikai viltus. Mani interesē viņas izmeklējumu rezultāti. Man jāsaprot iemesls, kāpēc meitene bija jānosūta uz Ilyas..... Viss nav atkarīgs tikai no skaistās sejas, ir jābūt kaut kam citam.... Un šeit tas ir.... Meitene ir nevainīga....

Pēc rezultātu paziņošanas viņa sejā parādās apmierināts smaids. Tagad es sāku saprast, kāpēc Iljass nolēma to iegādāties. Diezgan vērtīgs eksponāts viņa kolekcijā, ko varētu pārdot par izdevīgu cenu. Bet, diemžēl, viņš to nedarīs.

– Atstāj mūs mierā!

Ārsts ir izgājis no istabas. Es stāvēju Ritas priekšā un nespēju atraut no viņas acis. Atzīšos, es negaidīju šādu rezultātu. Es labi zinu par Dimitrija lietām. Kā viņš uzdrīkstējās tā rīkoties ar meiteni.... Nolēma pelnīt uz viņas nevainības rēķina.... Tas neizdosies.... Rita paliek ar mani.... Tiklīdz viss mazliet nostabilizēsies. Es došu viņai iespēju izvēlēties – palikt vai doties prom. Ja viņa izvēlēsies otro iespēju, es nosūtīšu viņu prom no valsts uz vietu, kur neviens nevar viņu ievainot vai pie viņas nokļūt. Viņai nevajadzētu maksāt par citu kļūdām.....

Es redzu, cik viņa ir nervoza. Viņa vēlas runāt. Ļaujiet viņai runāt, es netraucēšu, gluži pretēji, esmu gatavs uzklausīt.......

– Kāpēc tu man par to nepajautā?– viņa jautā.– Kādēļ bija visa šī izrāde? Es neesmu rotaļlieta, cik reizes man to atkārtot?

Viņa domā pareizi. Viņa nav lieta.... Man neaizņems daudz laika, lai paskaidrotu, kas ir kas. Meitene ar mazliet temperamentīgu raksturu, tas ir vēl interesantāk. Es arī viņu negribu. Viņai ir jāpieņem, ka tagad viņa ir mana. Es viņai to atgādinu, un viņa, atbildot uz to, skatās uz mani un neko nesaka. Ar mani viņa būs drošībā. Kāpēc viņa ir tik nobijusies un nemierīga? Tāpat kā vakar. Vai baidāties, ka es pacelšu roku? Tas nenotiks! Es neesmu no tiem, kas paceļ rokas uz meitenēm. Es to nenoliedzu, man patīk ar viņām izklaidēties, un viņas pret to neiebilst..... Bet Rita, viņa ir cita..... Viņā ir kaut kas īpašs, kas liek tev vēlēties viņai palīdzēt…

Es pietuvojos viņai. Rita stāv pie loga un skatās uz sargu..... Viņai nāksies pierast pie tā, ka viņi ir viņās 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, 7 dienas nedēļā. Kā jau teicu, tas ir viņas pašas drošības labad.....

– Tu esi mans.....– Es saku viņai uz auss.– Neviens tev nekaitēs....

Es skatos uz viņu caur atspulgu logā un lēnām palaižu roku gar viņas maigo kaklu un atslēgas kauliem. Es jūtu, kā viņa sakustas. Viņa aiztur elpu. Viņa saspringst…

Es apmetu rokas viņai ap vidukli un pievelku viņu pie sevis. Es lēnām izlīdēju cauri viņas krekliņam līdz krūtīm. Nav jēgas noliegt acīmredzamo. Es to visu redzu.... Ļaujot viņai atkāpties. Vērojot viņas kustības. Kaut kas viņā ir. Šīs meitenes nevainība ir tikai akcents, bonuss. Katrā ziņā es viņai neko nedarīšu, ja vien viņa pati to nevēlēsies. Es nometu somu no krēsla uz gultas, lai apģērbtos. Es gaidu, ka viņa mani paklausīs, bet tā vietā viņa nolemj sākt strīdēties. Velns, viņa turpinās to darīt un nonāks zem manis šeit un tagad. Viņas frāze: "Es to nevaru darīt vīrieša priekšā!" – Tas mani nogalina.

Es pietuvojos viņai un ieskatos viņas nobijušajās zilajās acīs. Šķiet, viņa nesaprot, kādu spēli viņa spēlē. Ja es sākšu spēlēties ar viņu, viņa ilgi mani neredzēs.

– Nemēģini ar mani spēlēties! Tev būs iespēja izmantot savu aso mēli paredzētajam mērķim. Cik ilgi man jāgaida?

Pēc tam, kad es to pateicu, viņa vilcinājās. Tas ir aizraujoši. Es jūtu sasprindzinājumu savā lidojumā. Ko šī meitene ar mani dara.... Apņemu viņu ap vidukli, lai viņa neko nevarētu pateikt. Viņas sejā paliek rožains sārtums. Tas ir vēl labāk, viņa nejutīs neko..... Es pieskaršos adatai uz viņas rokas un maigi izvilku to ārā.

– Auš… Tas sāp, lai gan.....

Viņa nolaiž skatienu uz manu roku, bet es viņai neļauju. Es gludi noslīdēju ar roku viņai pāri plecam, atsedzot šo trauslo ķermeni līdz pat atslēgas kaulam. Viņa sastingst un pat nemēģina pretoties. Es noliecos pie viņas maigajām rozā lūpām, lai tās nogaršotu, bet Marata parādīšanās visu sabojāja.

– Sergej!" Marats ienāca istabā.

Es jutu, kā Rita atviegloti izelpo. Uzsmaidu viņai uz sejas, tad pievēršos Maratam.

– Kas notiek?

– Mēs viņu atradām. Kādi vēl norādījumi?– jautāja Marats.

– Atvediet viņu pie manis neskartu! Es ar viņu aprunāšos personīgi!

– Ir vēl viena lieta.... Tas attiecas uz…" sacīja Marats, skatoties uz Ritu.

Šī saruna nav domāta viņas ausīm. Rita nevar par to uzzināt.... Es pagriežos pie viņas un pārvelku viņai kreklu pāri pleciem.

– Nosedzies! Nevienam nevajadzētu skatīties uz tavu ķermeni....

Es kopā ar Maratu iznāku koridorā. Viņš man pastāstīja, ka Iljass viņu meklējot pa visu pilsētu. Vau, viņš tiešām cītīgi viņu meklē. Viņš pat aizsūtīja savus labākos vīrus, lai mani atrastu. Bet vai viņš zina, ka viņi nevarēs pie manis ierasties pat ar lielgabala šāvienu......

Es atgriežos istabā un atrodu Ritu pilnībā apģērbtu..... Viņa ātri pārģērbjas. Nepaiet ne 10 minūtes. Šī meitene mani nebeidz pārsteigt..... Viņa vēlas tikt prom no šejienes. Neesmu pārliecināts, ka man pašam patīk doma šeit atrasties. Viņa ātri pieķērās manai idejai… Man šķiet, ka ar šo meiteni man nāksies krietni pastrādāt.

Mēs kopā iznākam no klīnikas un dodamies uz mašīnu. Rita paliek man blakus, tāpat kā apsargs, kurš klusu seko mums. Es apstājos, kad atskan telefona zvans. Paskatos, numurs ir nezināms. Es norādīju uz melno džipu, liekot Ritai klusi iekāpt tajā, un pacēlu telefonu.

Ilgais klusums telefonā mani sāka biedēt. Kaut kas šeit nav kārtībā. Es paskatos uz Ritu. Un es redzu, ka pret viņu brauc mašīna.

Svētā sūdi!

Viņa ir pagriezusies pret mašīnu un pat nemēģina izkustēties..... Kāda idiote! Es uzlēcu no savas sēdvietas un metos pie viņas. Es satvēru viņu aiz vidukļa un pievelku pie sevis, noguldot viņu uz bruģa. Visus apsargus pārtrauc skaļš pīkstiens un automašīnas trieciena troksnis.

– Sergej!" Marats kliedza.– Vai ar tevi viss kārtībā?

– Sūda! Sekojiet viņam pakaļ! Noskaidro, kas stāv aiz slepkavības mēģinājuma!– rēca ārpus kontroles.– Atrodi man to mr@z dzīvu!

Es gribu zināt, kurš mēģināja piekāpties Ritai. Ja viņa iekāps mašīnā, viņa noteikti tiks ievainota. Man sāk patikt viņas spītība. Tas ir labi, ka viņa nesaņēma in.... Es jūtu, kā viņas ķermenis trīc..... Klusas raudas manā krūtīs.... Pat mani, viss viņas dvēseles stāvoklis satricina līdz sirds dziļumiem.

– Tas ir beidzies!

Es paglaudīju viņai galvu, lai mazliet nomierinātu. Viņa ir tik ļoti nobijusies, ka cieši pieķērusies man. Viņa visa trīc.... Es pieceļos no bruģa un palīdzu viņai piecelties kājās.

– Vai sāp?– es viņai jautāju.

Es redzu, ka viņa ir nobijusies. Viņas acis ir pilnas asaru. Kad uzdodu viņai jautājumu, Rita tikai pakrata galvu, neatlaižot manas jakas piedurkni.

Mēs iekāpjam citā mašīnā, bet tas īpaši nepalīdz. Es nezinu, kā tagad viņai palīdzēt. Ja, turot manu piedurkni, viņa jūtas labāk, ļaujiet viņai turēties. Mums jādod viņai laiks nomierināties....

5. nodaļa

Rita

Es nepamanīju mašīnu, kas piebrauca pie mājas, satriekta par notikušo. Es sēdēju klusēdama un neteicu ne vārda, pilnībā iegrimusi savās domās. Es joprojām baidījos un joprojām turēju rokās Sergeja piedurkni.....

– Mēs esam šeit!– sacīja šoferis.

Vīrieša balss, šķiet, izrāva mani no transa, kurā biju atradusies visu ceļu. Es pagriezos pret Sergeju un ātri atgrūdu roku. Viņš neko nesaka, tikai skatās uz mani. Es izkāpju no mašīnas viņam pakaļ. Palūkojos uz augšu un ieraugu māju priekšā. Es esmu pārsteigts par tās mērogu.... Divi stāvi, akmens žogs, visur apsardze...... Vai viņš nopirka trešdaļu pilsētas, lai to uzceltu?

– Iesim! Bez manas atļaujas tev ir aizliegts iziet no mājas.– Sergejs teica.

– Vai es esmu cietumnieks? Vai man ir jāpaliek ieslodzītam?

– Nē! Tu neesi cietumniece Rita, tu esi mans viesis..... Tu vari atrasties jebkurā mājas vietā, bet tev dažas dienas būs jāatturas no pastaigām.....

Sergejs ir atkāpies malā un sarunājas ar vīrieti, kurš izskatās vecāks par viņu. Es palūkojos pa māju, bet neko neredzu. Sergejs paņem mani par roku un velk iekšā, tad uz augšu. Man pat nebija laika apskatīt pirmo stāvu. Tur ir daudz plašu gaiteņu un durvju. Mēbeles, gleznas un viss, kas atrodas šajā īpašumā, noteikti ir maksājis veselu bagātību. Sergejs apstājās, pieskāries durvju rokturim, bet nesteidzās tās atvērt.

– Kas te ir?– es viņam jautāju.

– Jūsu guļamistaba! Par to mēs parunāsim vēlāk.....

– Pagaidiet! Es neesmu…

Pirms es paspēju pabeigt, viņš mani rupji pārtrauca....

– Neskries uz mani, tas ir kaitinoši! Man ir 33 gadi, Rita! Un, kā jau teicu, man ir vienalga, ko tu šobrīd domā. Atpūties, sakopies un nāc lejā! Jana tev palīdzēs!

Ko? Viņam ir 33 gadi, viņš ir tikai deviņus gadus vecāks par mani...... Es domāju, ka viņš ir vecāks.....

– Ir daudz lietu, ko es nesaprotu, un es nesaprotu, kāpēc tas viss notiek. Tu teici, ka negribi mani sāpināt, bet tu nevēlies man palīdzēt tāpat vien.....– Es pārdomāti saku.

– Klausieties mani: "Reālā pasaule ir nežēlīga, lai to saprastu! Lai atdzimtu no jauna un sāktu no nulles, no daudz kā ir jāatsakās!" – Sergejs teica.

– Mana dzīve galu galā nav nekā vērta…

– Muļķis! Tava dzīve pieder tikai tev! Tev ir tiesības pašai pieņemt lēmumus, un man ir žēl, ka šī iespēja tev tika atņemta pirms..... Tagad, ja tu mani uzklausīsi, tu varēsi daudz ko kompensēt....

Viņa vārdi, liek man justies silti iekšā. Atkal liek man pukstēt sirdij.... Tā ir diezgan neparasta sajūta.... Pie mums pienāca sieviete. Sergejs ignorēja manu klātbūtni un uzrunāja viņu.....

– Jana, pārliecinies, ka viņa visu dara!

– Jā," sieviete atbildēja.

– Un pārliecinieties, ka nav nekādu pārmērību!– teica Sergejs un aizgāja.

Tuvojoties vakaram, es sakārtoju. Uzvilku vieglu kleitu un sapinu matus ponija astē. Man bija apnicis sēdēt savā istabā. Sergejs pats teica, ka es varu staigāt pa māju.... Es iznāku no istabas un apstājos pie kāpnēm. Apakšā stāv vīrietis. Viņam uz kakla ir čūskas tetovējums un uz sejas rēta. Viņš skatās uz mani un smaida, liekot man uzelpot zosādām pa visu ķermeni.

Kas viņš ir?

– Izeja ir šurp!

Dzirdu Marata balsi, kas nepārprotami uzrunāja šo vīrieti. Viņa balsī ir kaut kas tik neapmierināts.... Bet viņš ir saprotams. Es baidos no šāda tipa pats......

– Es zinu izeju!– vīrietis negribīgi sacīja un aizgāja prom.

Jana pienāca pie manis un lika man nākt lejā. Pēc tam, kad paskatījos uz šo vīrieti, man nemaz negribas doties lejup.... Bet es eju lejā kopā ar Janu. Viņa mani mierina, ka viss ir kārtībā. Bet es esmu pārliecināta, ka cilvēks, kurš tagad aizgāja, nav labs cilvēks. Jana ar Maratu atkāpās malā, lai par kaut ko aprunātos.... Bet es nevaru atpūsties, kamēr neuzzinu, kas bija tas vīrietis....

– Kas bija šis vīrietis?

– Jums vajadzētu aizmirst par viņu!– aukstasinīgi sacīja Marats.– Ja tu zini pārāk daudz, tu te ilgi nepaliksi!

Marata atbilde atbalsojās manā galvā. Es nezinu, par ko viņš runā..... Kā tas viss ir saistīts?

Es brīnos un pagriežos tikai tad, kad sadzirdēju pazīstamu balsi.

– Vai vakariņas ir gatavas?– Sergejs aukstasinīgi pajautāja.

– Jana, ej un noskaidro!– Marats teica.

Sergejs un Marats atkāpās malā. Es stāvu atstatu no viņiem un skatos uz Sergeju.... Viņš saspiež rokas plaukstās un kaut ko saka paaugstinātā tonī. Vai tas ir par mani? Šis vīrietis ieradās šeit pēc iemesla......

Es skatos uz Sergeju. Viņš turpina kaut ko teikt, līdz mājā ienāk tumšmataina meitene gaišā kleitā, pēc izskata līdzīga modelei, un pakļaujas Sergejam ap kaklu.

– Medus! Kas tevi tik ilgi gaidīja?– viņa jautāja.

– Kādēļ, pie velna, tu šeit ieradies?

– Man tevis pietrūka.... Ir pagājušas vairāk nekā 24 stundas....Es gribu vēl.... Es nevaru sagaidīt, kad tu ienāksi…" viņa teica, flirtējot ar viņu.

Kad viņa pamanīja mani aiz Sergeja muguras, viņas seja krasi mainījās. Viņas sejā parādījās neapmierinātība. Man nav, ko viņai teikt.... Es vispār nezinu, kas notiek..... Vai tā ir viņa draudzene?

– Kas tā ir? Jaunā kalpone?– viņa jautāja neapmierināti.– Kāpēc viņa nestrādā? Ātri sakopiet šo vietu, uz ko jūs skatāties!

– Noklusē un seko man!– Sergejs sadusmojās un sagrāba viņai roku.– Marats, aizved Ritu uz ēdamistabu.

– Nāc, tā būs labāk.– sacīja Marats, velkot mani aiz rokas.

Sergejs pazuda gaitenī, un es nolaidu skatienu un nezinu, ko domāt.... Man tas ir grūti. Bet Marats tagad ir daudz pieklājīgāks nekā pirms dažām minūtēm. Viņš uzliek man rokas uz pleciem un aizved mani prom.

– Ignorējiet to un neļaujiet tam iet uz savu galvu....– viņa runā tā, it kā būtu noraizējusies par mani.

Tikai man nav par ko uztraukties.... Es sekoju Maratam un nokļūstu plašā ēdamistabā. Man pavisam nepierasta atmosfēra..... Šeit viss ir gaišās krāsās.... Viss ir izgatavots ar gaumi un izskatās vienkārši neticami.... Es jūtos kā muzejā....

– Sēdi!– Marats teica.

Es apsēžos pie galda, bet man vispār negribas ēst. Es neesmu pieradusi ēst, kamēr visi nav sapulcējušies. Un šeit ir tik daudz ēdiena, ka varētu pabarot visus Sergeja sargu......

Sergejs atgriezās pēc pusstundas, it kā nekas nebūtu noticis. Viņam šobrīd diez vai rūpēja ēdiens. Es nezinu, ko es gaidu.... Sergejs ir vecāks par mani. Cik es esmu stulba.... Es domāju, ka ir muļķīgi cerēt, ka es viņam varētu mazliet patikt.....

– Kāpēc tu neēd?

– Vēl ne visi ir pie galda…" es viņam atbildēju.

– Jūs varat sākt, kamēr vēl nav atdzisis! Jums nevajadzētu ilgāk gaidīt, ja jūs apsēžaties, sāciet ēst....

Pēc vakariņām es kopā ar Janu devos uz kāpnēm. Mani kaut kas grauž iekšā. Un tā nav laba sajūta..... Nē, tās nav bailes. Bet blakus viņam sirds man krūtīs sāk pukstēt straujāk....