Aizraujoša ģeogrāfija

2. nodaļa. Vai nu meitene, vai varbūt vīzija

– Ha-ha-ha-ha-ha-ha-ha! Cilvēki, es esmu miris! – Alīna gulēja uz gultas un skatījās griestos. – Tādam jokam bija jānotiek! ES nomiru!

Viņa apgāzās uz vēdera un, iebāzusi degunu spilvenā, turpināja histēriski ķiķināt.

– Nē, nu, tev bija jābūt tik gudram! Kā es gribu par to pastāstīt saviem draugiem!

Smagi nopūšoties, meitene izkāpa no gultas, izmisīgi cenšoties uzvilkt čības. Savādi, bet divi lieli balti plīša zaķi pilnībā atteicās palikt uz viņas kājām. Viņi pat nepakustējās, pretēji visām viņu īpašnieka vēlmēm. Dīvaini, ja tie ir materiāli, nepadodas, tad uz kāda goda vārda viņas augumam paliek melni ādas minisvārki un zaļš bruņurupucis, kāpēc nenolido zilā džinsa beisbola cepure ar Nike emblēmu viņas galva, kāpēc pie velna tā nepalika guļot uz gultas pārklāja bezveidīga zeķubikšu ķekars?

Uz gultas. Haha trīs reizes! Jā, ja viss materiālais būtu atteicies pieņemt viņas ķermeni, tad viņa nebūtu gulējusi gultā, bet atrastos zem gultas starp putekļu bumbām un vecām nolietotām kurpēm, kuras meitenei vienmēr bija slinkums izmest..

Alīna spārdīja savas čības, protams, bez rezultātiem un devās pie spoguļa.

Viņa nolēma, ka ir mirusi, viņas ķermenis, iespējams, gulēja morga ledusskapī, un šis attēls, ko viņa kaut kā sajuta… kas tas bija? Viņa nomira. Kā tas notika? Kāpēc viņa uzskata, ka tas, ko viņa ir piedzīvojusi, ir tieši nāve?

Meitene no rīta ieradās Sibirsky Bereg rūpnīcā, kur viņa trīs gadus strādāja par tehnoloģi. Iedomājieties, visa valsts ēda krekerus un alus uzkodas, kuru kvalitāti tā kontrolēja. Kopumā rūpnīcā strādāja daudzi tehnologi: pa diviem katrā darbnīcā. Taču rudenī Alīnai nepaveicās: viņas partneris devās grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, un nabadzītei bija jāstrādā par diviem, līdz tika atrasts aizstājējs.

No dzimšanas viņai bija sirds ar defektu, tas ir, ar defektu, un dubultā slodze nenāca par labu viņas veselībai. Ziemā direktore tomēr apžēlojās par nelaimīgo Alīnu, kura pārpūlējās un samaksāja par to, lai viņa Ziemassvētku brīvdienās dotos uz sanatoriju. Ārstēšanās un atpūta ir brīnišķīgi, bet, kad, atgriežoties, viņai atkal uznāca dubultdarbs, visi ārstniecisko vannu un procedūru rezultāti nokrita.

Pārslogotā tehnoloģe tikai sapņoja par došanos atvaļinājumā uz Melno jūru, kad viņai bija jādodas prom. Tas neizdevās. Alīnas sirds to neizturēja. Tas vienmēr ir bijis nepareizi līdz mūsdienām. Neko nevar darīt, ja esi piedzimis slims.

Pēdējais, ko meitene atcerējās, kad viņa bija pie samaņas, bija līnija ceptu kirieski iesaiņošanai. Viņa stāvēja pie jostas un uzmanīgi vēroja, kā gatavais produkts tiek iebērts lielā grozā, taču pēkšņi viņas redze kļuva neskaidra, viņa satvēra sirdi, sajutusi, ka kāds iespiež viņai krūtīs biezu mietu un to pagriež. Viņas galvā nomurmināja maiga vīrieša balss; sākumā viņa domāja, ka tas ir viņas brāļa balss, bet viņš runāja nevis krieviski, bet kaut kādā līdzīgā valodā. Ukraiņu valodā vai kā. Vīrietis atkārtoja tos pašus vārdus. Likās, ka viņš kādam zvana vai auž burvestību. Un tad viņa ieraudzīja viņu, svešinieku: garu, platiem pleciem, gaišmatainu vīrieti zilā krāsā, piemēram, sporta kreklā un šaurās ādas biksēs, viņa skatienu bija baiļu pilns: viņa dzeltenās acis, izkropļotas no šausmām, piemēram, pūce, skatās tieši uz viņu, upuri. Viņa skatiens nevar pieskarties, bet tajā brīdī meitenei šķita, ka šīs dzintara acis ar melnajām zīlītēm redz viņai tieši cauri, jūt katru iekšējo orgānu, un tieši tāpēc viņas rokas un kājas atsakās kustēties, ne mazākās skaņas. iznāk no viņas atvērtās mutes, plaušas it kā pārklātas ar cementu, tās pārstāj elpot, un tikai bojātais vārsts sirdī sāk nikni darboties. Svešinieks satvēra viņas roku un čukstēja: «Nomierinies’… Bet meitene joprojām bija nobijusies, un… atvērusi acis, viņa attapās mājās guļam uz gultas un nez kāpēc uzreiz nolēma, ka viss, kas notika ar viņa bija nāve.

Kāpēc viņa tā domāja, nav skaidrs. Nāve ir kaut kas tāds, ko neviens nevar aprakstīt. Ikviens viņu piedzīvo, taču, saticis viņu, nevienam nekad nav bijusi tā laime atgriezties pie dzīvajiem un visu izstāstīt saviem pēcnācējiem. Alīna ilgi nedomāja. Šeit nav ko kūtīties: plīst sirds, un viss, dzīves beigas, un ārzemnieks garā zilā kleitā ir ātrās palīdzības dienesta sargi, kurš mēģināja viņu izsūknēt. Un tagad viņas dvēsele, atcerējusies savu pēdējo izskatu, atvadās no mājas, kurā viņa dzīvoja gandrīz ceturtdaļu gadsimta. Kā runātāji pārraidīja radio? Dvēsele trīs dienas klīst pa mājām, četrdesmit staigā pa pasauli un tad meklē jaunu ķermeni.

Spogulis. Reiz tas atspoguļoja viņu, garu, kalsnu, ne pārāk skaistu meiteni ar ovālu seju, šauru degunu un līdz pleciem melniem matiem ar krāsotām šķipsnām. Tagad spogulī varēja redzēt tikai kosmētikas burciņas, kuras Alīna no rīta aizmirsa aizvērt: viņa steidzās uz darbu. Dīvaini, kāpēc spogulis neatspoguļo garo, šaurplecu tatāru meiteni? Vai viņa tiešām bija mirusi? Vai viņas vairs nav? Viņa nekad neieslēgs televizoru uz istabas pretējās sienas, un gulta viņai vairs nebūs noderīga, un ģimenes fotoattēlā virs viņas galvas brālis ar flomāsteru uzzīmēs tieši tādu pašu sarkano krustu. tāpat kā viņas vecāki, tante un vecvecāki.

Atvilkusi elpu, meitene iegāja brāļa istabā. Jebkurš, viņam tikai jāskatās uz viņu, dzīvojot, elpojot, runājot, domājot. Pat ja viņa nespēj uzvilkt čības vai atrast savu atspulgu spogulī.

Baidīdamās radīt lielu troksni, Alīna pielīda pie krēsla, kurā sēdēja Kostja, un uzlika rokas uz brāļa pleciem. Oho, perlamutra laka, uz labās rokas rādītājpirksta, nedaudz šķeldota. Šī ir neliela ar darbu saistīta «trauma» pēc tam, kad meitene neilgi pirms nāves pārbaudīja slēgta krekeru maisiņa izturību.

Alīnas dvīņubrālis Kostja, īsa auguma brunete, ļoti atšķirībā no māsas, starp citu, sēdēja pie datora, pastāvīgi novērsusies no darba. Tipiska spēlētāja brāļa poza, tomēr šoreiz kaut kas bija savādāk. Kreisajā rokā puisis turēja nevis kafijas krūzi, bet pusizdzertu lētā degvīna pudeli, un blakus tastatūrai gulēja trīs melni krekeri no tāda, kādu viņa māsa pirms pāris dienām bija cepusi cepeškrāsnī. Tas ir skaidrs un bez vārdiem – viņš mēģināja noslīcināt savas bēdas degvīnā.

Meitene izlasīja ziņas tekstu, kuru uzrakstīja viņa pati, jā, viņas brālis.

Jūs, draugi, droši vien gaidāt vēstuli no Alīnas. Diemžēl nav jēgas to darīt. Jo viņas vairs nav. Viņa nomira. Darbā. Viņa bija ļoti slima un nevienam par to nestāstīja, neizrādīja savu vājumu.

Tad viņa nespēja lasīt un ar abām rokām satvēra Kostju aiz pleciem un mēģināja kratīt un kliegt: «Ko tu dari? Te nu es esmu! Blakus tev!» Bet… viņš pat nejuta viņas roku pieskārienu?!

– Kostja, ko tu raksti? – meitene čukstēja, bezcerīgi nolaižot rokas, – Es esmu dzīvs, Kostja.

Bet atbilde viņai bija tikai vēstules rindiņas.

Tagad man nav pēdējā tuva cilvēka.

– Kostja, kā tu vari?

Kāpēc viņš nedzird? Kāpēc viņš to raksta! Un viņš to arī nosūtīs internetā visiem Alīnas labākajiem draugiem. Un neviens no viņiem vairs neuzrakstīs nevienu rindiņu, viņi visi cietīs un raudās par savu pāragri aizgājušo draugu. Bet viņa ir dzīva! Sveiki! Varbūt mēs pat varēsim nedaudz izklaidēties, kad izkļūsim no šī dīvainā stāsta ar neredzamību. Ko darīt, ja rūpnīcā viņai vienkārši uzkrita burvju cepure vai halāts. Visi domā, ka viņa ir mirusi, bet viņa turpina dzīvot.

Alīna nogrima uz grīdas tieši blakus krēslam, kurā sēdēja viņas brālis, un sāka raudāt. Bet pat viņas šņukstēšana Kostjai nebija pieejama.

Žēlums, rūgtums, bezcerība… tas viss pārņēma meiteni. Kāpēc liktenis pret viņu izturējās šādi? Par ko? Vispirms vecāki, un tad viņa… Lai gan, nē, viņa ir dzīva. Mammas un tēta nav blakus. Viņi nomira, kad Alīnai un Kostjai bija deviņpadsmit. Viņa lieliski atcerējās to briesmīgo dienu… it kā īstenībā, it kā tā atkārtojas viņas atmiņā arī tagad, pēc tā saucamās nāves.

Bija vasara. Siltums. Alīna atgriezās no eksāmena. Pēc tam viņa absolvēja Pārtikas koledžu. Kostja nav gļēvulis, no armijas nebēga, tajos gados kalpoja Krievijai kaut kur Rjazaņas apgabalā. Tātad meitene dzīvoja viena ar saviem vecākiem. Atgriezusies no eksāmena, viņa apgūlās uz dīvāna un aizmiga. Telefona zvans viņu pamodināja. Viņa uzreiz juta, ka viņš nav laipns. Tā tas arī izrādījās: viņi zvanīja no slimnīcas – mans tēvs un māte avarēja netālu no Berdskas. Kopš tā laika viņa jau četrus gadus dzīvojusi kopā ar savu vienīgo radinieku brāli, pelnot iztiku, patiesībā esot ģimenes galva. Tiesa, pats Kostja arī nebija pazīstams kā slinks un ieguva darbu tajā pašā rūpnīcā, kur Alīna, par kravas automašīnas vadītāju, piegādājot «Kirieshki» visā Rietumsibīrijā.

Pēc vecāku nāves meitene arvien vairāk sāka izrādīt dīvainas spējas: it kā viņa varētu redzēt kāda cita nākotni, izmantojot kārtis, visam viņas gatavotajam ēdienam bija vēlamais efekts, un, ak, šausmas, viņa iemācījās iekurt uguni, spiežot. viņas pirksti. Tā Alīna sāka iztikt bez sērkociņiem, kuru kvalitāti ražotāji vienkārši taupīja. Tiesa, meitene sāka izmantot burvju dzirksteles tikai pēc tam, kad viena šāda sērkociņa mirgojošais fragments viņai trāpīja pa kreiso aci ar visām no tā izrietošajām sekām. Un nav vērts runāt par kotletēm ar mīlas burvestībām un paģiru kāpostu tīteņiem. Un visi šie brīnumi notiek pēc līdakas pavēles, Alinočkas vēlēšanās.

Atceroties savu neparasto dāvanu, meitene nolēma mēģināt aizdedzināt brāli. Ja viņai tas izdosies, viņa ātri izārstēs viņu ar pašas gatavotās želejas palīdzību. Bet viņas maģija izrādījās neredzama, tāpat kā viņa pati. Ugunsbumba tenisa bumbiņas lielumā izlidoja caur Kostjas krūtīm un pēc tam caur monitoru un pēc tam pilnībā nodzisa, atsitoties pret sienu.

– Forši! – Alīna pie sevis pasmaidīja. – Neredzamā uguns ir oriģināla lieta, vai ne?

Pirms divām dienām viņa nebūtu sākusi taisīt tādus jokus, bet tagad viņai tam nebija laika. Nu vismaz kāds būtu pamanījis un sapratis, ka viņa ir dzīva, bet nē: brālis ir nogalināts un domā, ka viņas vairs nav pasaulē.

Meitene apvainojās un caur sienu iegāja savā istabā. Kas tam vainas? Ja čības neder kājās, tad kāpēc gan nepārvarēt piecpadsmit centimetrus betona akmens? Viņa iedomājās, ka viņas priekšā šķiras siena, un… viņai tas izdevās!

Kad Alīnai bija pieci gadi, viņa mātei visu laiku jautāja: kas tur biezajās sienās. Mamma atbildēja, ka braunijas tur dzīvo, un nav jēgas viņus traucēt. Tagad, kad viņa uzauga, viņa savām acīm redzēja – nekā īpaša: pelēcība, putekļi un neviena poltergeista.

Ir labi būt mirušam. Laiku pa laikam. Tu ej, kur vien vēlies. Bet cik briesmīgi ir tad, kad neviens tevi neredz un tu nevari istabā ieslēgt gaismu, uzvilkt kurpes un vienkārši paņemt telefona uztvērēju vai automātisko zīmuli.

Meitene, nolemts skatoties uz rakstāmpiederumiem, iegrima savā mīļākajā krēslā, kas bija pārklāts ar terakotas ādu, un nolika galvu uz rakstāmgalda stikla. Ciets, kas nozīmē, ka, ja viņa vēlas, lai priekšmeti būtu neizbraucami viņas bezķermeņa formai, tie tādi arī kļūs. Izrādās, ka čības var uztaisīt tādas, lai tās būtu kājās.

Un tad meitenes skatiens apstājās uz priekšmeta, kuru viņa neatstāja uz galda, kad nāves dienā devās uz darbu. Nē, tas nebija ne kāršu kavs, ne puspierakstīta gēla pildspalva, ne pat piezīmju grāmatiņa ar piezīmēm «ģimenes grāmatvedības» stilā, ko viņa paslēpa atvilktnē zem slēdzenes un atslēgas. Alīna nevarēja atļauties šo preci tās augsto izmaksu dēļ.

Viņas priekšā gulēja koši zaļa lidmašīnas biļete. Viņa ilgi skatījās uz viņu jautājoši, līdz beidzot uzdrošinājās viņam pastiept roku un… ņem! Dīvaini, bet patiesi! Viņai izdevās noturēt rokās biļeti, kas, starp citu, ir smagāka par pildspalvu! Viņa piespieda viņu pakļauties viņas gribai! Progress bezķermeņa dzīvē!

Pārvarējusi šoku, meitene beidzot novērsa vāku un paskatījās uz savu vārdu, kas bija uzdrukāts kā sarkana kopija. Lidmašīnas biļete no Novosibirskas uz Maskavu, biznesa klasē. Galvaspilsētā Alīnu gaidīja kāds turīgs cilvēks. Šeremetjevā. Ja šis nezināmais samaksāja tādu naudu un paslīdēja biļeti, tad tas bija vajadzīgs. Radās viens loģisks jautājums – kā tikt lidmašīnā, ja pie reģistrēšanās tevi neviens neredz ar biļeti.

Labi, ka meitene laikus pamanīja šo uzmanības zīmi savai personai. Izbraukšana ir pēc trīs stundām. Mums steidzami jādodas uz lidostu. Biļeti viņa pārlocīja uz pusēm un ielika svārku aizmugurējā kabatā, jo vairs nebija kur iet, jo diezin vai jaka vai jaka būtu padevusies meitenes gribai, kas pēc šoka vēl nebija nostiprinājusies.

Neko nevar darīt – Kostjai būs jācieš. Viņš jau bija sapratis faktu, ka viņa mīļotās māsas vairs nav. Protams, mans brālis būs neticami priecīgs, ja Alīna atgriezīsies. Bet kā viņa to var noteikt? Iespējams, noslēpumainais svešinieks, kurš nolika biļeti uz meitenes galda, spēs viņu aizvest atpakaļ uz dzīvo pasauli. Tāpēc jums ir jāiet pretī savam liktenim un tam, no kā nevar izvairīties.

Meitene mēģināja paņemt kaut ko rakstāmu, lai uzskricelētu īsu zīmīti uz papīra savam dvīņu brālim. Pildspalva pat pakļāvās viņas gribai, taču, tiklīdz viņa mēģināja uzrakstīt pirmo vēstuli, kļuva skaidrs, ka viņai tas neizdosies. Lai kā viņa centās koncentrēties, viņas rakstītais teksts uzreiz pazuda no lapas. Un pēc trešā mēģinājuma viņas skribeļu vietā uz papīra parādījās dīvaina zīmīte lauzītā krievu valodā:

Alīna, necenties rakstīt savam brālim. Alīna noraida pirmo slāni. Alīnai jābūt uz otrās kārtas. Alīnai vajadzētu mēģināt. Es gaidu Alīnu Maskavā. Šeremetjevo. Terminālis numur divi.

Ko tas nozīmētu? Meitene vērīgi skatījās uz skribelēm. Nekas cits kā liktenis. Jums jāiet, lai saprastu visus šos pirmos un otros līmeņus. Kaut kas viņai teica, ka neviens viņai nav atņēmis dzīvību, un tas, kas ar viņu notika, nebija nāve, bet, visticamāk, banāla aizbraukšana uz citu pasauli labākajās fantastisko pasaku tradīcijās.

Lai gan viņa dzīvoja Novosibirskas centrā, tā joprojām bija tālu no lidostas. Meitene, protams, negribēja iet pa ielu basām kājām, tāpēc sāka hipnotizēt apavus, lai tie der kājās.

Savādi, bet Alīnas burvestības spējas, kuras Alīna pavadīja tikai ikdienas ugunsbumbās, nepievīla, un desmit minūšu laikā apmierināta meitene, uzvilkusi divas dažādas kurpes, izgāja no viņas mājas ieejas. Jā, jā, kurpes, kas tomēr pakļāvās nelaiķa gribai, izrādījās no pavisam citiem pāriem: labās kājas sarkanā sandalīte ar zemu papēdi, bet labās melns rudens zābaks ar piecu centimetru stiletu. papēdis tika uzlikts pa kreisi.

Tā staigāt izrādījās ne pārāk ērta, bet apavi negribēja dabūt nost, lai mainītos vietām. Pēc neveiksmīgā trika meitene pilnībā atteicās valkāt jaku, baidoties, ka pa pilsētu piecpadsmit grādu karstumā nāksies staigāt aitādas mētelī vai dūnu jakā ar truša apkakli.

Cik neparasti tas izrādās būt ārpus šīs pasaules un staigāt pa pilsētu. Sajūtas ir pilnīgi neaprakstāmas – vējš iet cauri, un tu uzsūc tā vēsumu ar katru iekšējo orgānu: sirdi, aknām, plaušām… To nekad nevar sajust dzīva cilvēka normālā stāvoklī. Lapu šalkoņa tagad glāsta ne tikai ausi, bet visu ķermeni, bet tas padara to nemierīgu un neērtu. Droši vien ziemā salst arī orgāni, domāja Alīna.

Meitene viegli ielēca mikroautobusā, kas brauca pilnā ātrumā. Ir jābūt tik interesanti dzīvot starp tiem, kuri tevi nepamana. Cilvēki sēž atzveltnes krēslos, skatās ārā pa logiem, simto reizi apbrīno vienas un tās pašas pilsētas ainas, un viņa stāv tieši viņiem priekšā, taisnodama svārkus, it kā kāds pētītu neredzamas sievietes apakšveļas krāsu. Viņa grasījās iebāzt roku kabatā, lai saņemtu naudu par braukšanas maksu, bet tad saprata: galu galā viņa tagad ir zaķis! Idiota sapņa piepildījums!

Bet neredzamie var arī izraisīt viņas kāju nejutīgumu, it īpaši, ja viņa valkā kurpes ar dažādiem papēžiem. Viņa varēja domāt tikai par to, kā uzburt tos pašus apavus, kas bija pareizi uzvilkti. Meitene tik tikko spēja sagaidīt, kad varēs izkāpt no mikroautobusa. Kājas, lai arī liegta iespēja būt visiem redzamai, tomēr atteicās paklausīt un nemitīgi sāpēja. Sāpes ir labas, tās sāp, tas nozīmē, ka tās pastāv.

Alīna stāvēja iepretim lidostas ieejai un prātoja, kā viņu ielaidīs lidmašīnā ar neredzamu biļeti. Un vienalga, kur ir uzaicinātāja loģika? Ja viņa var iziet cauri sienai, tad viņa var atrasties lidmašīnā bez dārgas biļetes. Kāpēc tērēt tik daudz naudas? Vai arī zvanītāja to nopirka, kamēr bija dzīva, tas ir, redzama?

Viņa izņēma no kabatas biļeti un piegāja pie metāla detektora pie ieejas un sāka rūpīgi pētīt, kas uz dokumenta bija uzdrukāts dzīvam cilvēkam vārdā Alinka.

– Kāpēc man viņš ir vajadzīgs? – meitene zem deguna nomurmināja. – Par ko?

Un viņa pēkšņi saprata, ka vēlas atkal kļūt redzama. Šķita, ka meitenes tempļos kaut kas noklikšķināja; apkārtne uz brīdi zaudēja krāsu, bet drīz viss spilgto krāsu gamma atgriezās savās vietās.

– Zaķi ir ceļā uz zoodārzu! – vecais vīrs iesmējās, pienākdams viņai klāt no mugurpuses. – Un bez biļetes nekur nevar aizbraukt!

Viņa izskats meitenei šķita neparasts un kaut kā pazīstams, it kā intelektuālis, ģērbies savādi: garā sarkanā mētelī un cepurē ar platām malām, būtu varonis populārā filmā. Mūsdienu dzīvei tas izskatās dīvaini un nemaz neiederas vienmuļajā pūlī. Taču uzvalks nav viss. Vecais vīrs pasmaidīja un atsita savus garos ilkņus, tāpēc meitene vienkārši izspieda:

– Vampīrs?

«Jā,» viņš pasmaidīja.

Alīna pamāja ar galvu un atkal skatījās uz veco vīru. Viņš redzēja viņu! Tās sarkanās acis, no tām dzeltenajām apaļajām brillēm. Viņš stāvēja divus metrus no viņas un varēja viņai viegli pieskarties, sperot divus vai trīs soļus viņas virzienā. To apzināties izrādījās grūtāk nekā ticēt vectēva vampīrismam. Šķiet, ka nekas nav noticis. Nupat neviena dzīva būtne Alīnu nevarēja redzēt, un pēkšņi parādījās aizdomīgs cilvēks. Vectēva brilles nav maģija! Cilvēki apstaigāja vampīru un jauno dāmu, kas stāvēja viens otram pretī. Taču lidostā, šķiet, nekas nav mainījies, taču meitene juta, ka Tolmačevo kaut kas nav kārtībā.

Alīna vispār nezināja Novosibirskas lidostu. Viņa un viņas radinieki nevarēja atļauties lidmašīnas biļetes. Bet pat ne par to ir runa: piemēram, policists pie metāla detektora, kad viņa gribēja kļūt redzama un vectēvs viņu pamanīja, viņš nez kāpēc kļuva zaļš un vairs neizskatījās pēc cilvēka. «Goblins,» viņa nez kāpēc domāja.

«Jūs izturat, kundze,» vampīrs pamāja metāla detektora virzienā.

– Vai tu mani redzi? – Alīna beidzot uzdeva jautājumu, kas viņu satrauca visvairāk.

Meitene vēl rūpīgāk nopētīja veco vīrieti: viņam bija vismaz piecsimt gadu. Lai gan, nē, tas ir pārāk skarbi teikts, viņi tik ilgi nedzīvo, bet simts piecdesmit ir pilnīgi iespējams!

– Nāc, nāc iekšā, kaujas burvis, nemoki veco vampīru!

Pēc šīs frāzes viņa atkāpās un gandrīz paklupa no zila gaisa, taču laikus paķēra metāla detektora statīvu. Šis, tā sakot, godīgais vampīrs ne tikai kaut kā zināja viņas statusu (lai gan viņa nekad sevi neuzskatīja par kaujas magu), bet arī negrasījās iekost un dzert litrus asiņu no viņas jaunā ķermeņa. Alīna dziļi ievilka elpu un pagāja zem arkas.

Laulība…

«Laipni lūdzam, kaujiniece,» goblinu policists pēkšņi sacīja viņai, sveicot.

Ja vien visi likumsargi būtu tik pieklājīgi, tad vienalga, ka viņi ir zaļi un piņķerīgi, turklāt viņi nav cilvēki.

Un tad meitenei atklājās, ka lidostas vārti nav paredzēti bumbu un citu teroristu problēmu meklēšanai, bet gan pasažiera statusa skenēšanai. Goblina monitorā spīdēja Alīna vārds, un blakus bija «kaujas burvis».

Pārsteigta, kā izrādījās, burve izkustējās no ceļa un paskatījās, kā tiek noteikts viņai sekojošā sirmgalves statuss. Pēc viņa zem skenera pagāja divas alķīmiķu meitenes, trīs dēmoni, kimēra vīrietis un vairāki burvji. Viņi izskatās kā parasti cilvēki, bet patiesībā viņiem visiem piemīt paranormālas spējas.

Alīna tālāk neievēroja. Un tā ir skaidrs – viņa atrodas Novosibirskā, kuru pēkšņi apdzīvoja maģiski radījumi, pilsēta tika pārveidota, un atkal ieņēma viņu savā dzīvē, padarīja viņu redzamu, sāka rēķināties ar sava ķermeņa klātbūtni. Taču dzīve izvērtās pavisam citāda, pasakaina, tāda, par kādu viņa sapņoja, lasot zinātniskās fantastikas romānus.

Interesanti, bet patiesi – viena un tā pati lidosta, tie paši reisi, bet apkārt pavisam citi radījumi. Un no meitenes atstātās dzīves nebija ne miņas: banalitātes, putekļu un kvēpu pilna.

Nogājusi dažus metrus līdz reģistratūrai, viņa atklāja, ka vairs neklibo un staigāt ir daudz ērtāk. Iedomājieties Alīnas pārsteigumu, kad viņa, skatoties uz savām kājām, pamanīja, ka viņai ir divi vienādi brūni zābaki ar biezām zolēm. Kad viņai izdevās tās uzburt? Vai arī kāds cits nolēma viņai palīdzēt un nomainīt apavus?

«Sākas iekāpšana Samoletina lidojumam uz Maskavu,» skaļrunī paziņoja melodiska sievietes balss.

Izdzirdot vedēja vārdu, meitene neviļus iesprāga dūrē.

Ja visas radības šeit ir maģiskas, tad šī patīkami dzirdamā balss pieder kādai pretīgai necilvēcīga izskata dāmai, viņa nez kāpēc nodomāja. Alīna savā divdesmit trīs dzīves gados ne reizi nebija aizdomājusies par diktoru balsi. Taču pēc tikšanās ar goblinu sargu un vampīra pasažieri, noslēpumainais diktors kļuva par ziņkārības objektu.

Tikko kaltajai burvei reģistrēšanās un iekāpšanas gaidīšana pagāja pārāk ātri. Apburoša sieviete skeletonā, tukšos acu dobumus apsedzot ar melnām brillēm un pliko galvaskausu ar parūku, jaunajam burvei iedeva iekāpšanas karti: parastu, neatšķiroties no līdzinieces nemaģiskajā pasaulē.

Meitene ilgi skatījās uz kalpiem, bet nesaņēma iespēju runāt ar dzīvo skeletu. Tāpēc viss, ko viņai bija laiks domāt par Olgu, skeletu no reģistratūras, bija nožēla, ka viņas draugi, kuri visos iespējamos veidos gribēja zaudēt svaru, nebija redzējuši kalsnāko sievieti pasaulē. Pēc tam jūs vēlēsities būt apaļš un aizmirst par visām diētām.