Bērnu psiholoģija – bērnu psihologiem, vecākiem, ģimenēm

Daudz plašāks mērķis, diagnosticējot gatavību skolai, ir sniegt papildu konsultācijas vecākiem, ieteikumus par bērna sagatavošanu, nodarbību organizēšanu ar bērnu mājās un nepieciešamās pieejas nodrošināšanu bērnam. Ja šo diagnozi veic skolas psihologs, tad viņa mērķis ir ne tikai konsultēt vecākus, bet arī apkopot primāros datus par bērniem, kas ienāk skolā, iepriekš izvēloties virkni iespējamo problēmu un komplikāciju izglītības gaitā. Pirmklasnieku adaptācijas uzraudzība, pamatojoties uz šiem primārajiem datiem, palīdz novērst iespējamās grūtības. Skolas psihologs tos izmanto, lai organizētu nepieciešamos kontaktus starp vecākiem un skolotājiem un nodrošinātu visu pedagoģiskā procesa dalībnieku ietekmes koordināciju. Lai nodrošinātu informācijas vākšanu, ir nepieciešama informācija ne tikai par bērnu testu rezultātiem, bet arī par uzdevuma izpildes procesu, par bērna proksimālās attīstības zonas lielumu, par viņa mācīšanās spējām utt.

Bet, runājot par skolas gatavības diagnosticēšanas mērķiem, ir jāatzīmē "asie stūri", no kuriem psihologam vajadzētu izvairīties. Tas jo īpaši attiecas uz jaunajiem profesionāļiem, kuri tikai sāk praktizēt šajā jomā. Koncentrējoties uz principu "nekaitēt" diagnostikas procesā, psihologs savā darbā izvairīsies no daudzām kļūdām un nevēlamām blakusparādībām. Šādas kļūdas var būt:

– Vecākiem sniegtās informācijas pārmērīga detalizācija un profesionalitāte, neizceļot būtisko un ieteikumus. Jāpieņem, ka šī informācija nevarēs kalpot par stimulu vecākiem meklēt jebkādus pasākumus vai ietekmi uz bērnu, jo viņi lielākoties nav skolotāji. Liels daudzums nesaprotamas informācijas viņus tikai brīdinās un, iespējams, ja to nepareizi interpretēs, novedīs pie saskarsmes ar bērnu pārkāpuma. Tāpēc ir jāsniedz tikai tie dati, kas būs saprotami un pareizi orientēsies vecāku ietekmes meklējumos – skaidri, strukturēti, skaidri, izceļot galvenos punktus, ņemot vērā draudzīgu attieksmi pret bērnu un vecākiem. Citiem vārdiem sakot, sniedziet tikai to informāciju, ko vecāki var izmantot, lai palīdzētu bērnam, un neko vairāk. Tajā pašā laikā jāatceras, ka diagnostikas dati ir tikai papildu materiāls, kas negarantē prognozes precizitāti, jo testu veikšana lielā mērā ir atkarīga no situācijas mainīgajiem lielumiem. Tāpēc jums nevajadzētu uzstāt uz saviem secinājumiem, bet sniegt tos pieņēmumu veidā, aicinot vecākus tos pārbaudīt vienā vai otrā formā.

Un vissvarīgākais ir tas, ka vecākiem, ietekmējot bērnu, ir nepieciešami īpaši korekcijas un uzvedības veidi. Tie varētu būt šādi ieteikumi:

– paplašināt savu redzesloku, lasot skaļi, runājot par aktuāliem notikumiem un parādībām u.c.;

– atmiņas attīstīšana iegaumēšanas ceļā, mācīšanās izmantot iegaumēšanas līdzekļus – asociācijas, savienojumus u.c. Lūgums pastāstīt par notikušajiem notikumiem un orientēšanos uz iegaumēšanu, uzdevuma piešķiršanu, kas jāatceras, lai vēlāk pastāstītu kādam citam par to, kas šobrīd notiek ar bērnu;

– ieteikumi domāšanas veidošanai specifisku spēļu un vingrinājumu veidā, no kuriem daudzi ir aprakstīti speciālajā literatūrā (vispārinājumi, spēja darboties ar skaitļiem, salīdzināšanas operācijas, modeļu veidošana, notikumu loģiskā analīze utt.);

– ieteikumi stāstniecības mācīšanai (ar bildēm un atstāstījumiem);

– grafikas prasmju attīstīšanas vingrinājumi;

– vingrinājumi, lai attīstītu kontroles prasmi kopējot;

– sarunas par adekvātas mācīšanās motivācijas veidošanu un baiļu no mācīšanās novēršanu;

Paaugstināta pašapziņa, izmantojot atbalstošu komunikāciju un ieteikumus.

Šādu ieteikumu var būt daudz, bet tie ir jāpielāgo konkrētas ģimenes iespējām konkrētā kontekstā.

– Pārāk detalizēta informācija par bērnu, kas sniegta skolotājam. Pārāk detalizēta bērna gatavības skolai analīze, kas balstīta tikai uz vienu psihologa un nākotnes studenta kontakta gadījumu, pirmkārt, nav pietiekama, lai prognozētu akadēmisko sniegumu (jo mācīšanās situācijā tiek izmantoti daudzi faktori, kurus nevar diagnosticēt ar individuālu kontaktu), un, otrkārt, tas var kļūt bīstams, jo veidojas skolotāja attieksme pret bērnu. Tāpēc, pamatojoties uz to pašu principu "nekaitēt", skolotājam var iepriekš sniegt tikai to informāciju, kas viņam palīdzēs organizēt kontaktu ar bērnu. Detalizētāku studenta raksturojumu veido novērošana klasē, pētot viņa darbības produktus, izmantojot testēšanas rezultātus tikai kā primāros datus.

– Nejauša vai tīša informācijas izpaušana par bērnu, publisku tikšanos rīkošana, kuru rezultāti tiek nolasīti skaļi, konsultāciju veikšana citu vecāku klātbūtnē utt.

– Diagnoze bez vecāku piekrišanas.

Jāatzīmē, ka ar pareizu eksāmena dizainu var sasniegt dažus koriģējošus mērķus: novērst bailes no skolas, palielināt pašapziņu utt.

Psihologa darbs ar vecākiem

Skolas psihologa darbs ar vecākiem ietver vairākas jomas:

– apstākļu radīšana ģimenes iesaistīšanai bērna pavadībā (sadarbības situācija, ņemot vērā neiejaukšanās ģimenes situācijā principu);

– izglītošana un konsultēšana par aktuālām bērnu problēmām (klases sapulces, tikšanās);

– konsultācijas par vecāku un bērnu saskarsmi pēc vecāku pieprasījuma;

– psiholoģiskais atbalsts vecākiem.

Jebkurā no šīm jomām ir nepieciešama skolas psihologa un vecāku kopīga rīcība.

Nepieciešamību strādāt ar vecākiem nosaka viņu loma attīstības sociālās situācijas veidošanā. Bērna komunikācija ar tuviem pieaugušajiem, kas ir nepieciešams attīstības nosacījums, nosaka tās ārējās sociālās struktūras, kas tiek pārveidotas par personības iekšējām struktūrām.

Psihologa darbs ar ģimeni prasa izpratni par ģimenes sistēmisko dinamiku (kā ģimene reaģē, kad bērnam ir simptoms) un individuālo reakciju novērtējumu (ar kādām problēmām saskaras katrs ģimenes loceklis un bērns). Sarunas sākumā ar vecākiem ir jēga jautāt, kas labi notiek ģimenē un attiecībās. Tas rada pozitīvu noskaņojumu un ļauj ikvienam atpūsties, uzzināt, kas ģimenē ir labs un stiprs un uz ko var paļauties.

Katrā gadījumā apspriestais konteksts ir atšķirīgs. Pirmās sarunas mērķis var būt saprast, kā ģimene mijiedarbojas, kādas ir tās stiprās un vājās puses. Šeit ir daži jautājumu paraugi, kas jāuzdod: kad rodas problēmas, kādā vidē un kad tās nav; kāda ir vecāku, bērnu un skolotāju attieksme pret esošajām problēmām; Kādas ir vecāku cerības no saviem bērniem, kā viņi redz savu bērnu nākotni? Šķirtas ģimenes gadījumā būtu jāprecizē noteikumi par saziņu starp bērnu un otru vecāku. Jūs varat lūgt vecākus aizpildīt anketu, lai izpētītu bērna attīstību.

Anketas paraugs vecākiem.

– Pārbaudes datums

– Bērna uzvārds, vārds

– Dzimšanas datums

– Dzīves apstākļi: kopējā platība, ko aizņem ģimene, istabu skaits. Atsevišķs, kopīgs, mazapdzīvots vai pārpildīts dzīvoklis. Bērnam ir atsevišķa istaba, kāds dzīvo ar bērnu istabā, cilvēku skaits

– Materiālie apstākļi: zems, vidējs, augsts

– Informācija par vecākiem, viņu vecumu, izglītību, profesiju eksāmena norises brīdī, ģimenes sastāvu (kopdzīvi)

– Ģimene ir pilnīga, šķīrusies (cik vecs bērns bija šķiršanās brīdī), šķiršanās iemesls, patēva vai pamātes klātbūtne

– Attiecības ģimenē

Alkohola lietošana ģimenes locekļiem

– Vecāku veselības stāvoklis, hronisku slimību klātbūtne, psihiskas saslimšanas, izteiktas vecāku rakstura iezīmes

– Psihisku slimību klātbūtne, sarežģīti personāži, cilvēki, kuriem bija grūti mācīties radinieku vidū

– Kā piedzima bērns?

– Grūtniecības gaita, komplikāciju klātbūtne

– Dzemdības, to gaita un komplikācijas, dzemdību traumas klātbūtne, iedzimti defekti

– Attīstības iezīmes zīdaiņa vecumā un agrā bērnībā: motorā attīstība, runa, nopietnas slimības pirms viena gada, slimības pēc viena gada, operācijas, vai viņš ir reģistrēts pie ārsta

– Audzināšanas iezīmes: bērnudārzs, bērnudārzs, mājas izglītība

– Skola, skolas problēmas, papildu darba slodzes

– Kurš galvenokārt nodarbojas ar bērna audzināšanu, kura viedokli bērns ņem vērā, audzināšanas principus, ģimenē pieņemtos sodus

– Kā bērns pavada savu brīvo laiku

– Bērna fiziskais stāvoklis, seksuālā attīstība

– Garastāvoklis: valdošais garastāvoklis, garastāvokļa stabilitāte

– Uzvedība, uzvedības individuālās īpašības, nogurums, biežas sūdzības.

Papildus anketai vecākiem piedāvātās metodes var ietvert vecāku eseju "Mana bērna dzīvesstāsts", REP vērtēšanas-pašnovērtēšanas metodi salīdzinājumā ar to pašu metodiku, ko veic bērns, utt.

Bērnam piedāvātās metodes ietver ģimenes zīmējumu un tā modifikācijas, pielāgotu Renē-Žila metodes versiju, dažādas metodes "Nepabeigtie teikumi" versijas, vērtēšanas-pašnovērtējuma metodes modifikācijas, B. Šelbija "Pasaku" testu utt. Projektīvā intervija ar bērnu var ietvert šādus jautājumus:

– Ar ko tu dzīvo?

– Ko tu gribi spēlēt?

– ko jūs vispirms gaidāt,

– Ko tu stāsti par savām nepatikšanām?

"Vai jūs baidāties no soda?"

" Vai jūs gatavojaties audzināt savus bērnus tāpat?"

Pieci noteikumi, lai pateiktu nē un nejustos vainīgs

"Nesteidzieties atbildēt. Tas nenozīmē, ka jums vajadzētu vilkt vai izvairīties. Tas nozīmē, ka, pirms jūs sakāt "jā" vai "nē", piekrītiet vai atsakieties, padomājiet un saprotiet pieprasījuma vai piedāvājuma būtību, ko bērns jums izsaka.