- -
- 100%
- +
Man kaut kas trāpīja pa ceļiem, un notika avārija. Sāpes nebija biedējošas, bet es zaudēju līdzsvaru, istaba griezās, bija tikai gaisma, tikai logs un troksnis no aizmugures. Trieciens pret grīdu mani savaldīja. Es pastiepu roku un satvēru aizkaru.
«Veronija…» Klusa balss, kā lūgums.
Lai tumsas vēstneši viņu aizved. Notika kustība, un aizkars pavirzījās uz sāniem, riņķi dārdēja pret karnīzi – it kā tumsa kliedz, izšķīda zeltainos gaismas staros. Tas viņam trāpīja acīs, un aiz muguras atskanēja kliedziens.
Aizbildnis stāvēja blakus un aizsedza acis ar elkoni, kustinot otru roku gaisā. Viņš mani meklēja un smīnēja, dusmās ņurdēja un stutēja apkārt. Viņš ir akls, bet ne kurls – viņš dzirdēs, ja viņš rāpo prom, viņam vajag kaut ko izdomāt.
Es paskatījos apkārt. Mīksts paklājs, plīvojoši aizkari, lakādas kurpes, tik tuvu.
– Veronija-jā-jā! – aizbildnis rūca.
Ko darīt, ko, ko, ko?! Skatiens iekrita mazā galdiņā ar vienu kāju. Tas gulēja netālu, acīmredzot viņa to trāpīja tumsā. Es rāpos viņam pretī, mana kleita nodevīgi čaukstēja, un mans aizbildnis pagriezās pret mani.
Vai nu galds izrādījās viegls, vai bailes palīdzēja, bet man izdevās to pacelt un šūpoties. Sitiens atgādināja zibeni, kas izgāja cauri visam ķermenim. Tiklīdz jūs kaut ko smagi sitāt, parādījās bailes nodarīt pāri vai nogalināt, taču bija par vēlu.
Blāva kritiena skaņa, paša elpošana, galds nolidoja un gāzās uz sāniem. Visi. Klusums spieda ausis, un neko nevarēja saprast. Es gatavojos turpināt cīņu un skatījos uz melno, mirdzošo siluetu, līdz sapratu, ka tas ir mans aizbildnis. Viņš gulēja uz muguras un mierīgi elpoja, it kā nebūtu mani vienkārši satvēris un piespiedis pie krēsla.
Bija biedējoši kustēties un piesaistīt viņa uzmanību, ja nu viņš to viltotu? No istabas dziļuma bija dzirdama pulksteņa tikšķēšana, pagāja laiks, bet nekas nenotika. Tu nevari tā turpināt, tu nevari sēdēt, tu nevari palikt šajā gaismas aizmirstajā mājā.
Es drebēju un man bija grūtības piecelties un steigties pie durvīm. Atkal paklupu aiz tā paša galda – pēc piedzīvotā viss peldēja acu priekšā. Jau pie durvīm parādījās doma, ka aizbildnis pamodīsies un liks mani panākt… vai viņš pamostos? Gaismas vēstneši, ko es esmu izdarījis?
Asinis joprojām vārījās, apziņa pamodās un kļuva skaidrs, cik viss ir briesmīgi. Manā galvā parādījās nesakarīgs plāns, un es metos uz savu istabu. Tiklīdz tika atvērtas dubultās durvis, parādījās Šarvai seja.
«Skrien… skrien,» nebija ko elpot, un balss tika pārtraukta, «skrien, sūtiet kādu pēc ārsta Bērkla, ātri!»
Šarvaja paskatījās uz mani un pamirkšķināja acis. Es pielidoju pie viņas un pakratīju viņas plecus.
– Skriesim, ātri!
– Kas notika? – viņa bija nobijusies.
– Skrien, lai dakteris Bērkls iet ātrāk!
– Adelfs?.. Labi, tikai palaid mani vaļā.
Es tikko sapratu, ka neļāvu viņai aiziet. Šarvai bija tik apmulsusi, ka metās prom, neuzdodot jautājumus, un man bija jāatgriežas aizbildņa istabā. Nešķita, ka viņš jutās slikti – viņš izskatījās aizmidzis un nevainīgs. Es negribēju, viņš mani nobiedēja, gribēja izvarot, tad ņurdēja, sagrāba… Tas bija nelaimes gadījums, es negribēju.
Sirdsapziņas mokas nepārgāja, man nācās piespiest sevi novilkt šalli no aizbildņa. Viņa pirksti trīcēja, un ar grūtībām viņam izdevās savērpt lielu mezglu vidū un ievietot to mutē, un sasiet galus pakausī. Diez vai tas ir uzticams, bet tagad tas nevar būt labāks. Sasēju rokas ar citu kakla lakatu, ko paņēmu no skapja.
Pēc tam… nekas nenotika. Nebija domas pat apsēsties; svarīga bija aizbildņa elpošana. Vienmērīga ieelpošana, izelpa, aizkavēšanās brīdis, kura laikā krūtīs palika auksti, un atkal ieelpošana. Dzīvs, slavē gaismu. Ja nu viņš nepamostas un es kļūšu par slepkavu? Vai arī es esmu muļķis, kurš gaida, kad pamostos viņas bende?
Nebija laika izjūtas, bija tikai jautājumu un šaubu bezdibenis. Mana sirds gandrīz salūza, kad pieklauvēja pie durvīm, un no koridora atskanēja Adelfa balss – beidzot viņš palīdzēs! Es metos to atvērt un ievilku viņu istabā, aizcirtu durvis Šarvai sejā.
– Palīdziet, viņš nenāk pie prāta. Man liekas, ka iesitu viņam pa galvu… Nestāvi, dari kaut ko!
Nabaga puisis pārsteigts mirkšķināja acis, līdz ieraudzīja savu aizbildni guļam. Un atkal pagāja laiks, atkal mani žņaudza bailes, kamēr Adelfs noliecās pār viņu un atvēra plakstiņus, pagrieza galvu, skaitīja pulsu. Cik nepanesami ilgs laiks, un viņš steidzīgi kustējās, it kā viss būtu slikti, it kā grasītos pateikt kaut ko briesmīgu.
«Ne nopietni,» Adelfs domīgi sacīja, «sliktākajā gadījumā viņu mocīs vājums un galvassāpes, bet gandrīz nekas cits.» Es viņam iedošu zāles un viņš gulēs līdz rītam.
Es klausījos un jutu, ka spriedze pazūd. Tas viss izdevās, paldies Dievam, tagad pat gaiss vieglāk pārgāja plaušās. Panika rimās, mans ķermenis šķita mīksts, un es sabruku krēslā.
«Veronija,» Adelfs uzmanīgi sacīja, «kas notika?»
Viņš notupās man pretī un uzmanīgi ieskatījās man acīs. Pazīstamais līdzjūtīgais skatiens beidzot salauza manu gribu, un manas acis piepildījās ar asarām. Es gribēju siltumu un mierinājumu, kaut ko sirsnīgu, beidzot.
– Adelfs. «Es šņukstēju un metos viņam uz kakla, paslēpu seju samta frakā un runāju bez pārtraukuma. Man bija bail, ka tagad viņš aizies un atstās mani vienu. Taču Adelfs necentās atrauties un cieši apskāva viņu, maigi šūpojoties no vienas puses uz otru.
«Tā nav tava vaina,» viņš čukstēja un noskūpstīja manu templi.
Es negribēju raudāt, bet emociju bija pārāk daudz, lai paturētu sevī. Līdz ar bailēm mūsu spēki aizgāja, un kādu laiku mēs nekustējāmies, iegrimuši domās.
Adelfs piecēlās, izņēma no somas pulveri un izšķīdināja to vīna glāzē. Es to izdzēru, un neciešami rūgta garša padarīja galvu mazliet skaidrāku.
Kopā mēs pārcēlām aizbildni uz gultas un apsēdāmies uz malas, atkal apklusdami. Saule jau bija norietējusi, un istaba atkal iegrima tumsā.
– Atraisīt viņu? – ES jautāju.
Balss klusumā skanēja spocīgi, un tā kļuva gandrīz taustāma.
– Nav vajadzības. – Adelfs atbalstīja elkoņus uz ceļiem un paskatījās vienā punktā. Viņa acis spoži mirdzēja, atklājot slepenu plānu. «Ja jūs sakāt kalpiem, lai viņi viņu nemodina no rīta, viņš labākajā gadījumā gulēs līdz pusdienlaikam.» Atbrīvošanās viņam prasīs nedaudz vairāk laika, ar to pietiks, lai mēs būtu tālu.
– Tālu?
Vēl bija grūti domāt, visu uztvēru ar nokavēšanos.
«Tu nepaliksi šeit, mēs aiziesim,» Adelfs nopietni sacīja un paskatījās uz mani.
Pirmo reizi viņa skatiens izskatījās stingrs, un viņa tonis neizturēja iebildumus. es pasmaidīju; Cik viņam tas ir vienkārši – aizbildnim piederēju es, un nevienam citam.
«Mēs dosimies uz citu pilsētu, kur viņam nav spēka.» – Adelfs apklusa un pamāja ar galvu. – Karantīnas dēļ naktīs ārā nelaiž pat ārstus, bet līdz ar pirmajiem saules stariem varēsim doties prom.
«Jūsu līdzdalību nevar slēpt,» es norādīju uz aizbildni, «viņš var mani apsūdzēt uzbrukumā, un labāk turieties tālāk no manis, lai nepakļūtu zem karstās rokas.»
Bēgšanas vārdi sildīja dvēseli, taču šķita ilūzija, atšķirībā no apsūdzību draudiem. Aizbildnis var nevēlēties, lai iesaistītos svešinieki, tā ir viņa paša vaina. Bet ja nu? Viņam patika spēlēties ar cilvēkiem un vērot viņu reakcijas.
Manas krūtis atkal jutās aukstas. Viss gāja tik labi, es biju gandrīz brīvs, un tad… Man nevajadzēja ienākt istabā, vai arī es būtu uzreiz gājusi prom, jo zināju, ka es nepārspēšu aizbildni. Lai gan tad viņš būtu turpinājis citu reizi… kaut kāds lāsts.
– Lai notiek tā. Veronija, es tevi šeit neatstāšu. Un es jūs nesūtīšu ceļojumā vienu,» sacīja Adelfs.
Viņš turpināja skatīties uz mani no savu matu šķipsnu apakšas. Pazudis mīļais, smaidīgais ārsts, viņa vietā stājies vīrietis, kurš nepadosies un palīdzēs.
«Es redzu, kā jūs esat mainījies laikā, kad pavadījāt viņa pilī.» «Adelfs satvēra manu roku un kaislīgi runāja: «Likums ir bargs sievietēm, bet mēs atradīsim veidu, kā atbrīvoties no jūsu aizbildņa.» Protams, neviens tiesnesis nevēlēsies atzīt par vainīgu ietekmīgu cilvēku un filantropu, bet mēs kaut ko izdomāsim.
Jā, viņš to nedarīs, un tas nav bailes, bet gan dabiskās kārtības pārkāpums – vīrieši ir galvenie mājā. Grūti būs arī ar vecāku stāvokli, bet, Gaismas vēstneši, cik brīnišķīgi, ka palīdzēja mīļotais cilvēks. Es neesmu pārstājis šaubīties par Adelfa jūtām, bet kāpēc viņam tagad izlikties?
Es visam piekritu, un pasaule sāka griezties: Adelfs lika sakravāt mantas, un viņš pats devās melot kalpiem, ka saimniekam ir auksti. Šarvai mani vēroja koridorā un sāka lēkāt apkārt, uzdodot jautājumus. Iesteidzoties savā istabā, es teicu:
– Atrodi somu, ātri!
– Kas notika? – Šarvai čīkstēja.
Viņa redzēja uztraukumu un ātri atrada ādas somu, ātri metās pa istabu un nodeva lietas. Nebija daudz jāvāc, paņēmu tikai dokumentus, dārglietu kastīti un naudu.
– Tu bēg ar Adelfu? Vai esat nolēmis apprecēties slepeni? – Šarvai iesaucās, pastiepot zīda naktskreklu.
Gaismas vēstneši, kāds naivs bērns? Jūs to nevarat izdarīt tik drīz, lai gan kāzas palīdzētu iegūt mantojumu un atbrīvoties no aizbildņa. Adelfs arī to saprata… nē, tumšas domas vēlāk, bet tagad prom no šejienes.
«Redzēsim,» es sacīju, salokot savu ceļojumu kleitu. Es paņemšu dažas drēbes, bet ne vairāk kā vienu koferi. – Nāc šurp, klausies…
Lietas, aizbraukšana, stupors vēl nav pilnībā atbrīvots. Es varēju tikai izspiest Šarvai rokas caur citu greznu kreklu, ko viņa atnesa. Viņas mirdzošās, naivās acis parādīja, cik tas viss ir pretīgi.
«Ja viņi jautās, jūs visu pastāstīsit, kā tas notika, saproti?» Nevienam nevajadzētu domāt, ka esat iesaistīts.
Šarvajs tikai pasmaidīja un pamāja:
– Ņem jaunos mežģīņu bikses, tās ir tik skaistas, viņam patiks.
Bija bail viņu atstāt vienu, bet nebija kur viņu vest. Man likās, ka man kaut kā jāatvadās, jānobirst asara, jāsēž un jāskatās pa istabu, kurā bija redzamas manas šaubas. Varbūt tas bija tā vērts, bet šķita, ka viss ir jādara ātri. Uzmetusi melnu apmetni, es steidzīgi paskatījos apkārt un noskūpstīju Šarvaju, un tad izlecu koridorā.
Aizbildņa istabas durvis tika aizvērtas pirmo reizi. Likās, ka griesti kvēloja blāvāk, un sejas no portretiem izskatījās dusmīgākas. Viss bija nepareizi un nepareizi, nepatikšanas priekšnojauta nepameta, līdz es nogāju lejā zālē. Adelfs kustējās no kājas uz pēdu netālu no kāpnēm un bezgalīgi pielaboja savu brūno mēteli un kakla lakatu.
5 nodaļa
Lejā viņš satvēra mani aiz elkoņa un izveda no pils nakts vēsumā. Brīvība šķita iluzora, pat tad, kad iekāpām Adelfa hackney karietē un braucām cauri vārtiem. Kalpi jau gulēja, saimniekam neviens ar saaukstēšanos netraucētu, bet šaubas joprojām žņaudza.
Mans aizbildnis pat uzmācas no attāluma. Es atcerējos, kā viņš gulēja uz grīdas, bezpalīdzīgs, ievainots.
«Vai viņam tiešām viss būs kārtībā?» – ES jautāju.
«Vai es atstātu viņu tur, riskējot būt atbildīgs par nelaimi?»
Adelfs mīļi pasmaidīja un aplika roku ap manu plecu. Viņā atgriezās viņa ierastā jautrība un atklātais smaids, es pieķēros viņiem un centos aizmirsties. Maigi pieskārieni, kratīšana, riteņu dārdoņa uz ietves – pasaule sašaurinājās līdz vienkāršām lietām, un es jutos labi. Es būtu tur sēdējis veselu mūžību, bet kariete apstājās un man bija jākāpj ārā.
Pilsēta gulēja. Apburtas laternas apgaismoja režģu žogus, divslīpju jumtus un slēģu logus. Vējš maigi čaukstēja zāli pagalmos; nekas cits netraucēja mieru. Es dziļi ievilku elpu, atceroties, cik ļoti man patika šī pilsētas daļa, vienkārša un mājīga.
«Ejam,» Adelfs čukstēja.
Es tik daudz reižu skatījos uz viņa divstāvu māju aiz zema žoga. Pat krēslā varēja atpazīt pinkaino krūmu siluetus un līkumoto taku pie ieejas. Uz logiem vienmēr bija balti aizkari, bet tagad tos slēpa žalūzijas. Man nekad nav bijusi iespēja viņu apciemot. Es skumji pasmaidīju: mans sapnis bija piepildījies, bet es nevarēju priecāties.
Vārti čīkstēja, mēs pielīdām līdz durvīm un atradāmies šaurajā gaitenī. Apburtie griesti apgaismoja dēļu sienas ar padziļinājumiem, kuros stāvēja vāzes. Uz pakaramā nejauši tika uzmests mētelis, un smiltis čīkstēja zem kājām.
«Piedod,» Adelfs samulsa, novilkdams manu apmetni, «istabene nāk tikai reizi pāris dienās.»
es pasmaidīju. Pie mājas vienmēr neapcirpti krūmi, neliels bardaks, ko radījis kāds sirdij dārgs vīrietis. Tik aizkustinoši.
– Tu esi izsalcis? Ejam.
Atstājis manas mantas pie ieejas, Adelfs veda mani uz ēdamistabu. Arī maza, pie tālākās sienas stāvēja bufete ar traukiem, uz galda krūze un puķu vāze, ap kuru ziedlapiņas. Atkal jauks bardaks.
Kamēr Adelfs kaut ko grabināja virtuvē, es savācu ziedlapiņas un iztaisnoju galdautu. Apslāpēti soļi, čīkstēja grīdas dēļi, dažreiz aiz loga klabēja pakavi – tas man atgādināja manas mājas un zudušo pasauli. Manam tēvam bija garšvielu veikals, un mēs dzīvojām otrajā stāvā. Un visas mūsu istabas bija mazas, māte tās dekorēja ar ziediem un bufetes ar traukiem. Vakaros aizmirstās grāmatas un krūzes nolikām atpakaļ savās vietās, un grīdas dēļi čīkstēja zem kājām. Cik sen tas bija, it kā ar mani tas nekad nebūtu noticis.
Mēs ar Adelfu ieturējām vakariņas ar trušu sautējumu, kur mēs varējām dakšiņas un nerūpējāmies par noteikumiem. Mani saistīja mājas vienkāršība, taču arī man radās bažas – Adelfs varētu vēlēties uzlabot savas finanses ar laulības palīdzību. Lai gan tam bija grūti noticēt: bufetē bija labs ārzemju porcelāns, sautējums bija garšots ar dārgām garšvielām, un Adelfs nebija īpaši sarūgtināts, kad mežģīņu galdautu notraipīja ar mērci. Ugunsgrēka drudzis padarīja ārstus bagātus, un mazā, nekoptā māja… viņš ir vientuļš cilvēks, kurš nepievērsa uzmanību. Īrētā kariete bija ērtāka: zirgi un kučieris nevarēja mūžīgi gaidīt, kad pacients saslims.
Padomājot, likās, ka es meklēju attaisnojumu, bet patiesībā man nebija slēpta motīva. Un mantojums nebija tik liels, lai tā dēļ viņš nozagtu līgavu no pilsētas pērkona negaisa.
Mana dvēsele jutās vieglāka. Adelfs atpogāja fraku un atraisīja kakla lakatu; mēs aizmirsām par pieklājību, it kā mēs būtu ģimene. Tā bija sveša, jauna doma, bet tā mani sasildīja. Es droši vien būtu gribējusi viņu saukt par savu vīru un palikt šajā mājā uz visiem laikiem, taču manas rūpes aptumšoja manus sapņus.
"…iedomājieties,» Adelfs entuziastiski sacīja, «viņi man zvana nakts nāvē, mājā ir kņada, viņi ieved mani istabā, un tur uz asinīm guļ suns.» Un visi par viņu tracinās…
Viņš izbrauca ar plaukstu caur saviem matiem un sasita tos. Es gandrīz nepamanīju, cik viegla nolaidība viņam piestāv.
Es tik tikko dzirdēju Adelfu un domāju, vai viņš mēģinās turpināt pārbaudi? ES vēlētos. Un, lai arī tas bija zems un dāmas necienīgs, man ļoti gribējās viņa glāstus, vēl vairāk. Ja abiem patika, vai būtu jāpievērš uzmanība sabiedrības uzspiestajiem stulbajiem noteikumiem? Pirms pusgada es būtu nolēmusi, ka tas ir vajadzīgs, bet tagad ir kļuvis skaidrs, cik ātri viss var pazust. Nav nepieciešams gaidīt un lauzt sevi, lai vēlāk vaimanātu. Pat ja Adelfs nebija līdz galam godīgs, es vismaz atcerēšos viņa glāstus, tie būs kā balva par veģetācijas mēnešiem. Viņš mani nevaldzināja, es pati to gribēju.
Pēc vakariņām viņš mani uzveda augšā uz savu guļamistabu. Lielāko daļu no tās aizņēma gulta ar augstu grebtu galvgali. Vējš izkustināja gaišos aizkarus, un pie sienām rindoja apjomīgi skapji.
«Atpūtieties,» sacīja Adelfs, «mums ir nedaudz vairāk laika.»
– Un tu?
– Man jāsakrauj mantas.
Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un atspiedās pret durvju rāmi. Mati atkal krita pār viņas seju – cik burvīgi, īpaši ar dzirkstošajām acīm un pussmaidu. Adelfs gaidīja, ļauj man izlemt, kas notiks. Es vēlreiz pārdomāju noteikumus, bet tie likās stulbi salīdzinājumā ar brīvību un prieku, ko sniedza silti apskāvieni.
«Man vajag atšņorēt kleitu, es pati nevaru to aizsniegt,» es pasmaidīju, joprojām neticot, ka to teicu.
Adelfs pasmaidīja un nolieca galvu, it kā mēģinātu atcerēties šo mirkli. Īpaši patīkami bija šādi stāvēt un baudīt mirkli, vienkārši, bez rotaļām un pārpratumiem. Es devos atpakaļ uz gultu un vēroju, kā Adelfs lēnām aizvēra durvis, tad gāja man pretī, tikpat lēni novelkot mēteli. Es nespēju noticēt, ka mēs varam veltīt laiku, un es biju pārsteigts, kad viņš satvēra manu seju ar rokām un noskūpstīja mani. Es gribēju pagarināt glāstus, uzzināt pēc iespējas ātrāk un uzdot jautājumus… Es nevarēju izvēlēties un vienkārši apskāvu viņu.
Mīksts, nesteidzīgs skūpsts, mēles uzmanīgi riņķo. Atkal parādījās smaržu smarža, šoreiz vāja, ko atšķaidīja paša Adelfa pīrāgs aromāts. Viņš bija reibinošs, un arī drēbju šalkoņa, skūpsta skaņas klusumā – kopā ar pieskārieniem tie radīja skaistu, iluzoru pasauli.
Adelfs maigi apgrieza mani un sāka atšķetināt manas kleitas šņores. Viņš bieži sastinga un pārbrauca ar plaukstām pār viņas muguru pāri korsetei, slapji skūpstīdams viņas kaklu. Dzirdēju, cik dziļi un bieži viņš ieelpo, Adelfs atvēra lūpas un pārcēla tās pār pleciem. Vīrietis mani lēnām atmaskoja, pētīja manu augumu, rokas trīcēja… mīļi.
Drīz vien man bija mugurā tikai apakškrekls, un es piespiedu muguru pret Adelfu. Apģērba krokas, ķermeņa izliekumi – sīkumi, bet tik patīkami. Īpaši man patika stāvēt uz pirkstiem un ar sēžamvietu pieskarties viņa cirkšņiem. Es jau jutu cietību tur, gribējās piespiesties tai tuvāk, bet kaut kas traucēja. Kautrība vēl nebija izzudusi, un es baidījos uzņemties iniciatīvu, ja nu es izdarītu ko nepatīkamu?
Bet Adelfam patika. Skūpstoties viņš plaši atvēra muti, vāji kustināja gurnus un uzspieda man uz vēdera, neļaujot man atrauties. Kļuva karsts, iekšā parādījās dīvaina spriedze. Es sakrustoju kājas un atmetu galvu atpakaļ, kad Adelfs ar plaukstām aizsedza krūtis. Siltums apņēma sāpošos sprauslas, viņš lēnām un spēcīgi saspieda tos, ar lielāku spiedienu skūpstīdams kaklu. No viņa rīkles izplūda klusa stenēšana. Es negribēju kontrolēt sevi un ļāvos savām jūtām. Tas bija nedaudz biedējoši, bet arī pamudināja – iemācīties ko jaunu, kaut ko skaistu un spilgtu.
Pēkšņi Adelfs strauji novilka audumu no mana pleca, un samaņa atgriezās. Pārāk ātri, nebija pietiekami daudz vājuma un emociju.
«Pagaidi,» es ieelpoju un pagriezos.
Viņš sastinga un cieši satvēra apakšdelmus, it kā tik tikko varētu to izturēt. Sadriskātā elpošana, miglains skatiens un siltums bija tik aizraujoši, ka man sāka trīcēt rokas.
– Kas notika? – viņš čukstēja.
– Es arī to gribu.
Es pārbraucu ar pirkstiem pār viņa seju, aizvilku matus aiz ausīm un iezīmēju viņa lūpas. Adelfs šķita brīnišķīgs, bija grūti izvēlēties, ko tieši darīt. Viņš pagrieza galvu un pārklāja plaukstu ar mantkārīgiem skūpstiem. Viņa pacietība bija beigusies, bet Adelfs nogaidīja, un es izmantoju šo mirkli.
Manas rokas tik tikko varēja saliekties, un bija grūti atraisīt kakla lakatu. Adelfs pasmaidīja – es laikam izskatījos tikpat nepacietīga. It kā iekšā dega ugunskurs, kas patīkami dega un lika steigties, kaut ko darīt un nenosalt. Atpogājusi krekla augšējās pogas, paliku zem tā rokas un glāstīju, kustināju pirkstus, pētīju. Es nezināju, ko es daru un kāpēc, es vienkārši izbaudīju to.
Arī Adelfs, viņš bieži aizvēra acis un klusi vaidēja, un drīz vien sāka glāstīt manus apakšdelmus. Vai tas ir kaitīgi apzināti – tās pašas, ritmiskās kustības runāja par aizmirstību, un es par to biju sajūsmā. Mēs zaudējām sevi kaislībā, nodevāmies tai un inficējām viens otru.
Adelfs ilgi negaidīja un norāva kreklu. Un tad viņš mani apskāva un piespieda savu karsto muti pie manām lūpām, saspieda tās un iebāza savu mēli manā mutē. Pārliecinošs skūpsts, nepacietīgas roku kustības – it kā būtu nokļuvusi viesuļvētrā, neko nesapratu, vienkārši atbildēju un aizmirsu.
Adelfa cirkšņa cietība iespiedās viņa vēderā. Es saspiedu roku starp mums un iegrūdu biksēs, tad viņš saspringa un sastinga – man patika. Audums bija ceļā, mēs apskāvāmies, bet es joprojām kustināju pirkstus, es jau jutu cietos matiņus un samulsu, bet es nevarēju apstāties.
Skūpsti kļuva neregulāri, Adelfs saspieda lūpas, tad mēli, tad zodu. Es izstiepos, kad viņš spēcīgi saspieda manu sēžamvietu, nospiedās un sāka kustināt gurnus. Kaislība mūs nesaudzēja, tā padarīja mūs par neapdomīgiem radījumiem, kas tiecās pēc baudas. Adelfs pēkšņi atrāvās un ātri atraisīja bikšu pogas. Kāds stulbs instinkts lika man novērsties. Es apsēdos uz gultas un novilku bikses, es neuzdrošinājos darīt vairāk.
Sačaukstējis drēbes, Adelfs uzkāpa uz gultas un skaļi mani noskūpstīja. Kails, izskatīgs vīrietis ir tik tuvu, mans vīrietis, kuru tu vari samīļot. Es viņu apskāvu un noglāstīju muguru, nokāpu līdz viņa muguras lejasdaļai, bet neuzdrošinājos iet tālāk.
Adelfs atrāvās no lūpām un piespieda slapjo muti pie kakla. Skūpsti, mēle zīmēja rakstus uz ādas, krūtis kļuva pilnas – ķermenis kļuva par vienu pulsējošu punktu. Es sažņaudzu un atraisīju kājas, kamēr Adelfs pārbrauca ar rokām pār maniem pleciem, vidukli un sēžamvietu. Vairākas minūtes mēs bez prāta atkārtojām vienu un to pašu, izbaudot vājumu un viens otru.
Viņš apgūlās uz muguras un pievilka mani sev klāt. Pirms paspēju acis pamirkšķināt, es atrados augšā, augšstilbi iekšējie pieskārās viņa kailai ādai, un starp manām kājām… vēdera muskuļi raustījās, kad sapratu, ka sēžu tieši uz Adelfa cietās miesas. Viņa atspiedās pret mitrajām krokām, atgrūda tās, un pasaule apgriezās kājām gaisā. Aizspriedumi ir ļauni, jo tie mums atņēma tik intīmo prieku.
Es nolaidu acis, bet zem krekla krokām neko neredzēju. Viņa noslīdēja no pleca un atklāja vienu krūti. Vēl viens neaizmirstams sīkums ir sēdēt uz vīrieša, sajust viņa dabu, savu kailumu un brīvību.
Adelfs pacēla galvu un paskatījās vai nu uz sevi, vai uz audumu, kas mani paslēpa. Viņš skaidri atrada kaut ko interesantu un pavēra lūpas, asi izdvesa un sarauca pieri. Vairs neuzmanīgi viņš aizsedza sēžamvietas ar plaukstām un sāka tās lēnām, bet spēcīgi spiest, liekot man noliekties uz priekšu. Cietā miesa ieslīdēja starp manām kājām, Adelfs vaidēja, un es neuzdrošinājos atvilkt elpu un novērst uzmanību.
«Veronija… Veronija…» viņš elpoja, kustinot gurnus, un šņāca, glāstīdams manu vēderu, mīcot manas krūtis, atkal aizsedzot sēžamvietas. – Pats pamēģināsi?
Starp klusajām skaņām balss skanēja skaidri. Man bija jāsaliek prāts, lai saprastu, par ko ir runa.
– Vai tas ir atļauts? – jautāju un jutu, ka nosarku. Pirmo reizi kļuva skaidrs, ka viss notiks. Ne drīz, nav iespējams, bet tagad, un mana sirds sāka sisties no gaidīšanas un satraukuma.
«Ja tas liek jums justies labāk,» Adelfs īsi pasmējās un atkal pārvērtās par nepacietību, «atlieciet rokas uz matrača un atslābiniet vēderu.»
Es izdarīju, kā man lika, un noliecos uz priekšu, kamēr viņš steidzīgi pacēla kreklu. Kad veiklie pirksti glāstīja mani starp kājām, mani gurni kustējās paši no sevis. Manā prātā iešāvās doma par to, kā tas varēja notikt, bet tam nebija nozīmes. Vienkārši nesasaldējiet, vienkārši turpiniet viegli nospiest un paātrināt.
Adelfs joprojām pārtrauca, un pirksts atradās pie ieejas.
«Atslābsti,» viņš atkārtoja, balsī aizsmakusi no sajūsmas.
Tik burvīgam tonim nevarēja pretoties. Es gaidīju un jutu, ka viņš mani vēro, klusi piespiežot pirkstu un noņemot to. Jauki. Nevis kā citur, bet tomēr tas pats. Man aizrāvās elpa, kad Adelfs vēlreiz piespiedās un viņa pirksts ieslīdēja iekšā. Miesa šķīrās ar dzeloņu sāpēm, tas mani īpaši nesatrauca, mani mocīja tikai bailes, ka kļūs vēl sliktāk.
Es tam gatavojos, un svētlaime izgaisa. Adelfs vāji saspieda un atlaida pirkstu manī, ar īkšķi glāstīdams maigo tuberkulozi. Bauda sajaucās ar sāpēm un aizēnoja tās Adelfs palika otru roku zem krekla un noglāstīja viņa augšstilbu. Bija patīkami viņu sajust sevī, gribējās sagrozīt gurnus, bet bailes no mokām mani nelaida vaļā.
Es nodrebēju, kad Adelfs mani maigi pastiepa. Viņš paņēma laiku un sastinga, cenšoties sagādāt tikai baudu. Viņa kakla siltums aicināja, viņa nesaprata, kad piespieda tai lūpas un sāka to pēkšņi skūpstīt. Jo vairāk viņš spieda uz atsaucīgo bumbuli, jo vairāk viņš uzjundīja kaisli, un glāsti kļuva neregulāri. Adelfs izliekās, viņa izelpas pārvērtās vaidos.
Viņš uzlika mani uz muguras un gulēja man virsū, atbalstot mani uz elkoņiem. Skūpsts uz lūpām, kaislīgs, zvanošs, viņa krūtis piespiesta manējām, ātras kustības… labs līdz vājprātam. Adelfs nolaida vienu roku uz leju, un kaut kas lielāks par pirkstu piespieda ieeju.
– Tā tu to iedomājies? – viņš jautāja starp skūpstiem.
Es tikai pasmaidīju, lai netērētu laiku stāstu stāstīšanai. Nebija tā, kā likās: bildēs pāri apskāvās reti, bet mēs viens otru glāstījām ar lūpām un kļuvām par vienu.
Adelfs noglāstīja man starp kājām… ar šo. Es būtu pajautājis vārdu, bet es negribēju, lai mani novērstu mitrā miesa, kas kustējās un trāpīja saldajā vietā.