- -
- 100%
- +
– Kur… kur ir cilvēki, kas mūs… gaida?
– Cilvēki? – un pēkšņi viņš izplūda smieklos. "Vai jūs tiešām to vēl neesat sapratuši?" Vai pēc visa, ko esam redzējuši, neredzat, kur mēs atrodamies? Nu tu tiešām esi… muļķis!
"Kur mēs esam?" Liza teica caur asarām.
Viņš satvēra viņas roku un vilka uz ceļa – cauri krūmiem, bedrēm un riestām, cauri kritušiem kokiem un gravām, un, kad viņas kājas beidzot pieskārās cietai virsmai, viņš palaida viņu vaļā tā, ka viņa gandrīz nokrita.
"Jūs varat palikt šeit, varat atgriezties, ja atrodat ceļu, protams." Bet, ja gribi dzīvot, nāc man līdzi. Daudz vairs nav palicis, desmit kilometri.
– Desmit kilometrus? – viņa čukstēja, nespēdama pat aptvert šo figūru.
Viņš pamāja ar roku un devās pa ceļu, neatskatoties.
Liza no bailēm palika bez vārda. Viņa paskatījās uz tumšo, svārstīgo meža sienu un saprata, ka nav izvēles. Viņa neatradīs ceļu atpakaļ un… visticamāk, nekad vairs neredzēs savus draugus. Mīļais un laipnais briļļainais Deniss, kurš pēc viņas kā Pjero tiecās pēc viņas, dzīvespriecīgā Petka, klusā Ļena, rupjš Vitja un dīvainais jaunpienācējs Deivids.
– Pagaidi, pagaidi mani… es nāku! – no viņas krūtīm atskanēja putna kliedzoša skaņa.
Červjakovs pamāja ar roku.
– Panākt.
Kad Liza viņu panāca, viņš pēkšņi viņu viegli apskāva.
– Tev laikam auksti.
Viņa pakratīja galvu, baidīdamās nokratīt viņa roku.
"Es tevi tagad sasildīšu." Vienkārši… zini, šeit ir savādāk. Es gribu to labāko. Jums jāsaprot. Vai nu tu, vai tu. Nevis kā tur. Ja paklausīsi, viss būs kārtībā. Tas ir viss.
Liza pamāja.
Viņa jau bija nolēmusi, ka, tiklīdz ieraudzīs kaut mazāko mājienu par pieaugušo klātbūtni, viņa atbrīvosies un skries cik ātri vien spēs.
Pēc aptuveni divdesmit minūtēm uz ceļa pēkšņi parādījās dīvainas struktūras – līdzīgas viņa bija redzējusi filmās, tos mēdza saukt par prettanku ežiem. Viņi aizšķērsoja brauktuvi un stiepās no paša meža uz otru ceļa pusi. Eži bija nostiprināti ar dzeloņstieplēm.
"Redziet, šī ir militāra teritorija," sacīja Červjakovs. – Aizliegtā zona.
Viņa pārgāja pāri ērkšķim, satverot to ar savu bikšu kāju. Červjakovs viņu atbalstīja, pretējā gadījumā viņa būtu nokritusi taisni uz netīrā zemes ceļa.
"Ziniet, es uzreiz sapratu, ka mēs esam… vairāk nekā tikai draugi." Pirms gada, tiklīdz es parādījos ar jums. Jūs arī pamanījāt mani, ka esmu… labāka par viņiem visiem. Jā?
"Jā…" Liza klusi teica, pēkšņi atceroties, kā Červjakovs nemitīgi skatījās uz Ļenu un kaitināja viņu ar saviem stulbajiem jokiem, tāpēc viņai tas dažreiz šķita pat smieklīgi – pieticīgā klasesbiedrene nosarka un nobālēja, slepus skatīdamies uz Vitju, bet viņš vai nu nepamanīja, vai arī es nevarēju palīdzēt.
– Nu… redzi, cik labi viss izvērtās. Esi pacietīgs…
Liza ar grūtībām vilka kājas, un Červjakovs gandrīz nepārtraukti lielījās un tikpat pastāvīgi grozījās, it kā kaut ko gaidīdams. Tomēr viņai par nožēlu vairs nebija automašīnu. Apmēram pēc pusstundas zemes ceļa līkumā uzliesmoja gaisma. Liza atdzīvojās un gāja vēl ātrāk, bet Červjakovs viņu apturēja.
"Ātri mežā," viņš pavēlēja un, cieši saspiedis viņas roku, ienira biezoknī pa tikko pamanāmu taku.
– Bet turpat…
– Šī ir patruļa, viņi mūs noķers…
Liza bija gatava padoties jebkurai patruļai, lai tas viss beigtos.
"Un tad būs skolotāju sapulce, tiks aicināti vecāki, viņiem tiks dota darba vieta…
Viņš trāpīja naglai uz galvas.
Dzirdot šos vārdus, viņa pēkšņi saprata, no kā viņš tik ļoti baidījās. Viņa baidījās no tā paša, iespējams, pat vairāk nekā viņš. Kāpēc viņa uzreiz neuzminēja un nevainoja viņu par visu, kad viņš mēģināja tos vadīt, nenonākot nepatikšanās?
Paziņošana darbam un vecāku saukšana uz skolotāju sapulci nozīmēja visa beigas. Tas bija sliktākais, ko vien var iedomāties. Pat slikta atzīme dienasgrāmatā nav tik biedējoša kā tas, kas ar viņiem varēja notikt.
PĒC VIŅAS STULBUMS.
"Tiešām, kāda es esmu muļķe," viņa pie sevis sacīja, iekoda lūpā un stiprāk saspieda viņa roku.
Červjakovs pārsteigts pagriezās.
"Piedod," viņa čukstēja. – Es noteikti esmu muļķis.
Manu acu priekšā parādījās pilna aktu zāle ar skolēniem un skolotājiem. Uz skatuves ir direktors, skolotājs un policijas pārstāvji uniformās un plecu siksnās, kuri nolasa sausu dienesta ziņojumu par to, kā viņi tika aizturēti apsargājamās militārās vienības teritorijā, kur viņiem nebija tiesību iekļūt plkst. visi. Un pirmajā rindā, atzveltnes krēslos ar sarkanu polsterējumu, vecāki sēž balti no kauna.
Viņi gāja pa mežu lokā un iznāca, kad stabs nebija redzams. Lisa pat domāja, ka viņa pamanīja militāristu spilgtā prožektora gaismā, kas stāvēja pie barjeras – viņš bija ar šauteni, lai gan šķita, ka sen armijā viņi šāva no ložmetējiem.
Drīz vien malās esošie koki izretināja, kreisajā pusē sāka parādīties noplukušas būdiņas un šķūņi, taču apkārt bija tik tumšs, ka viņa īsti neko nevarēja saskatīt. Nevienas gaismas.
Viņi nogriezās uz lauku ceļa – no noguruma Liza bija pilnībā apmaldījusies un nejuta ne attālumu, ne laiku. Ķermenis gaudo no sāpēm un noguruma.
No sāniem kaut kas grabēja, viņš iegrūda viņu šauros vārtos, zari sita viņai pa seju, un viņas kāja iekāpa dziļā peļķē un uzreiz kļuva slapja.
Liza savā priekšā ieraudzīja tumšu siluetu – tā bija diezgan liela māja ar stiklu un verandu.
Červjakovs uzkāpa pa pakāpieniem, atbalstīja ausi pret durvīm un klausījās. Viņa seja smīnēja.
Nedaudz atkāpies, viņš strauji pieklauvēja – Lizai likās, ka tas ir kaut kāds kods, divi gari un divi īsi klauvējieni.
Sākumā nekas nenotika. Tad Červjakovs pieklauvēja vēlreiz, uzstājīgāk.
Loga aizkars raustījās, aiz tā pazibēja bālgana ēna, un pēc mirkļa aizbīdīja aizbīdni, atslēga pagriezās un durvis atvērās tikai par centimetru.
Liza dzirdēja vīrieša elpošanu no otras puses, viņš bija skaidri satraukts.
Tad no tumsas atskanēja vīrieša balss:
– Tārps? Vai Tu esi? No kurienes tu nāc?
Červjakovs iespēra pa durvīm, un skaļrunis ielidoja iekšā. Mājā atskanēja dārdoņa, spaiņi lidoja, no sienas ar trulu skaņu nokrita kaut kas smags. Viņa baidījās, ka pamostos visa māja, viņas vecāki, vecmāmiņas, vectēvi – visi, kas tur droši vien gulēja iekšā un instinktīvi atkāpās.
"Vai šādi jums vajadzētu satikties ar veciem draugiem?" – Červjakovs apmierinātā balsī iesaucās. Viņš pagriezās, pamanīja meiteni atkāpjoties un viņa sejā izplūda apmierināts smaids. "Ei, nāc iekšā, nekautrējies," viņš kliedza meitenei. – Beidzot esam mājās.
6. nodaļa
"Mājās?" – Liza nodomāja, bet apstājās un sastinga, gaidot, kas notiks tālāk.
Viņai par pārsteigumu neviens neizlēca uz verandas, nekliedza, ka ir visus pamodinājis, un nekas nenotika.
Māja, kuras priekšā viņa stāvēja, izskatījās pēc parastas vasarnīcas vai ciema būdiņas – viņa, patiesību sakot, nespētu atšķirt vienu no otra. Nepretenciozi, taču pēc izskata diezgan lieli, logi bija ierāmēti ar baltiem grebtiem rāmjiem un visi (izņemot vienu) bija aizsegti ar slēģiem. Gaisma iekšā nedegās.
Liza atskatījās. Nedaudz tālāk pa lauku ceļu viņa ieraudzīja vēl vienu līdzīgu māju, kam sekoja pāris mazākas apmēram simts metru tālāk. Starp tām nejauši drūzmējās greizas nojumes – tomēr nebija nevienas dobes vai siltumnīcas, kas liecinātu par vasarnīcu ciematu.
Varbūt mājā ir telefons un viņa var piezvanīt vecākiem, kuri, protams, jau kļūst traki, viņa nodomāja, un šī doma deva apņēmību.
Neskatoties uz to, viņa neuzdrošinājās iekļūt nepazīstamā mājā, pat ja bija klasesbiedrs, līdz Červjakova nokāpa pāris pakāpienus un paņēma (pareizāk sakot, satvēra) viņas roku.
"Mēs esam mājās," viņš atkārtoja, skatoties viņai tieši acīs. -Tev nav no kā baidīties. Skaidrs?
Viņa pamāja ar galvu, jūtot vieglu sliktu dūšu un trīcot ceļos. Viņa nekad nebija bijusi viena kaut kur ārpus pilsētas nepazīstamā mājā un pat naktī.
Liza paklausīja, un turklāt vienkārši nebija iespējams pretoties daudz spēcīgākajam Červjakovam.
Galu galā, KAS MAN VARĒTU BŪT? – viņš nodomāja, mēģinot atmest ne reizi vien no vecākiem dzirdētos stāstus, šausminošos to detaļās par to, kas VAR NOTIEK AR MEITEŅĀM, KAS ATGRIEŠAS MĀJĀS VĒLU.
BET VIŅA NAV VIENA, jā, tāpēc tagad viss būs savādāk.
Liza uzkāpa pa kāpnēm un iegāja mājā.
Vīrietis, kurš pakrita, jau bija pielēcis kājās. Viņa seja bija gandrīz neredzama, bet Liza saprata, ka nez kāpēc viņš ir ļoti nobijies, varbūt pat vairāk nekā viņa, un šis fakts deva viņai spēku.
Ja tas puisis tik ļoti baidās no Červjakova, tad, kamēr viņa ir kopā ar viņu, nav jāuztraucas, viņa nolēma, lai gan viņas iekšējais kritiķis kliedza par viņas argumentācijas pilnīgu neatbilstību.
Puisis – gara auguma, par galvu garāks par Červjakovu, retiem matiem, kas izspraucās uz dažādām pusēm, ģērbies vecās lupatās – atkāpās uz baltajām durvīm aiz muguras. Viņš pakratīja galvu, it kā negribēdams ticēt redzētajam, un tikmēr Červjakovs turpināja smaidīt kā Češīras kaķis. Šajā smaidā nevienam nebija nekā laba vai laipna.
– Bet… tu aizbrauci… – garais čukstēja, – policisti… tev iedeva torni…
"Viņš aizgāja un atnāca," Červjakovs pasmīnēja. – Vai arī tu neesi priecīgs mani redzēt?
– Es? Protams… Priecājos… – ar ilgu žagas sajūtu Liza sajuta izgarojumu smaku, tādu, kāda dažkārt svētdienās nāca no tēva, un viņa sarāvās.
Viņa neko nesaprata viņu vienzilbiskajā sarunā, un tikmēr garais turpināja atkāpties un atskatīties uz durvīm.
– Vai tu neesi viens? – Červjakovs pēkšņi jautāja, ar asu kustību pabīdīja garo malā un atrāva vaļā koka durvis, uz kurām karājās vecs kalendārs – Liza ieraudzīja Staļina portretu un mirgojošo gadu – “1937”.
Durvis čīkstēja un palēcās uz sāniem. Un, lai gan lielajā telpā, kas pavērās viņu priekšā, bija diezgan tumšs, svece, kas stāvēja galda vidū lielā un neveiklā svečturī, skaidri izcēla četru puišu saspringtās sejas, kas startā bija sastingušas kā dzinējsuņi.
Viņu galvas bija noskūtas. Ļaunajās acīs uzliesmoja oranžas liesmas mirdzums. Lielākā no viņiem priekšā, kas sēdēja pie galda, stāvēja liela, duļķaina pudele un gulēja dūšīgs nazis. Viena viņa acs bija klāta ar acu sāpēm.
Liza sašūpojās. Viņai pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, kur viņa ir nonākusi. Vecāki to sauca par šausminošo vārdu "NOMA".
Pārējie trīs puiši bija kaut kā identiski, neizteiksmīgi. Viņi izskatījās kā aizbēguši pusaudži no nepilngadīgo ieslodzījuma centra, un šis veselais noteikti bija viņu vadītājs.
Šķiet, ka neviens viņus negaidīja.
Červjakova acis pārvērtās spraugās, bet viņš pats, pārsteidzoši, neizrādīja nekādas bailes. Tieši otrādi.
"Tā tas ir…" viņš nomurmināja. – Ko mēs šeit redzam…
Lielais vīrs pacēla smago skatienu un paskatījās uz Červjakovu, viņa trīs pavadoņi manāmi saspringa.
– Tārps… – Tu…
"Ar mani nekas nav kārtībā, Bugor," Červjakovs asi sacīja. – Tas esmu es, personīgi, jūs nekļūdāties.
– Es dzirdēju… viņi tev iedeva torni…
"Viņi to iedeva un atņēma," Červjakovs atkal iesmējās. – Kāpēc jūs sadzīvojāt kā elki, dodiet, dodiet! Vai arī jūs neesat priecīgs mani redzēt?
Kas ir tornis? – pazibēja viņas galvā, taču atbilde uzreiz netika atrasta, un nebija īstais brīdis par to domāt. Liza sastinga, klausoties saspringtajās balsīs.
Puiši pie galda saskatījās.
"Protams, mēs priecājamies…" visiem atbildēja lielais puisis, kuru Červjakovs sauca par Bugoru.
Gluži kā filmās par izbēgušajiem noziedzniekiem, Liza nodomāja, tik tikko noturoties kājās. Likās, ka viņu pārņēma stingumkrampji, viņas ķermenis un seja bija paralizēti, viņa tik tikko spēja elpot un juta, ka no bailēm tūlīt noģībs.
– Bet…
– Es ilgi nepalikšu… mēs pārnakšņosim un no rīta izbrauksim. Mēs tevi pārāk neapmulsināsim, vai ne Liza?
Puišu uzmanība pievērsās meitenei. Tajā brīdī viņa bija gatava krist jebkur, lai tikai neatrastos izsalkušā vilka skatiena krustpunktā, jūtot savu figūru.
– Kas viņa ir? – Bugors jautāja, pakratīdams galvu.
"Jo mazāk jūs zināt, jo labāk gulēsit."
"Tas ir labi, tante," nomurmināja viens no puišiem, nedaudz pieceļoties no ķebļa.
"Tikai viņa ir dīvaina," piebilda otrais.
"Un, ja kāds cits viņai to saka, es viegli un dabiski padarīšu savu smaidu plašāku…" Červjakovs lēnām devās uz galda pusi.
Liza domāja, ka tagad viss beigsies – ātri un, visticamāk, ne viņiem par labu. Un tad… Viņa aizvēra acis.
Iestājās klusums. Grīdas dēlis čīkstēja viņam aiz muguras, garais vīrs atkāpās, paredzot kautiņu, un sastinga pret sienu, spocīgi vērodams telpā notiekošo.
Viņas sirds sažņaudzās. Tagad viņi nogalinās Červjakovu. Četri… nē, pieci pret vienu. Jūs varat to ignorēt. Ko viņa darīs pret veseliem puišiem? Viņi saplosīja viņu gabalos kā izsalkušu savvaļas suņu baru – viņa savulaik bija lieciniece līdzīgam slaktiņam, tikai suņi plosīja nevis cilvēku, bet to pašu suni – pie miskastes, cīnoties par pārtiku vai teritoriju. Viņa nekad neaizmirsīs šo žēlojošo gaudošanu, kas uz dusmīgas riešanas fona pārvērtās ilgā, nemitīgā vaimanā.
Un tad huligāni viņai uzbruktu, par to tagad nebija šaubu.
Viņa nedaudz atvēra acis, tumsā meklēdama durvis – ja garas nesāpēs un viņa varētu atbīdīt aizbīdni, tad varbūt…
Tajā brīdī Červjakovs zibenīgā ātrumā izlēca uz priekšu un atradās blakus pussālī sēdošajam puisim. Viņa rokā kaut kas pazibēja – pašam puisim pat nebija laika pakustēties, pirms viņa raustošais Ādama ābols tika nospiests zem taisna skuvekļa.
– Nu, vai tu esi pirmais? – Červjakovs bija pilnīgi mierīgs, un tas Lizu pārsteidza visvairāk. Viņš pasmaidīja un ar brīvo roku noglāstīja puiša pliko galvu.
"Par ko tu runā, Červa…" Bugai samiernieciski sacīja. – Nomierinies. Mēs jokojām. Jā, puiši?
Ādama ābols raustījās, un maza asins lāse notecēja pa lieso krūtīm.
Skuveklis pazuda tikpat ātri, kā bija parādījies. Liza pat nepamanīja, kur Červjakovs viņu paslēpa.
– Tātad es jokoju! Vai tiešām tici, ka es varu viegli… ar savām rokām… – Červjakovs pagāja metru tālāk un pamāja galda virzienā: – Vai ir ko ēst? Mēs esam noguruši, mēs ceļojam tālu, vai Lisa?
Meitene neatbildēja. Bēgšana bija neizdevusies, un viņa tagad nožēloja, ka nebija aizbēgusi pirmajā sekundē, kad bija tāda iespēja.
Bugors atviegloti iztaisnoja plecus:
– Ei, Long, paņem mūsu draugiem kartupeļus no krāsns. Piedod, Červa, ar ko tu esi bagāts? Laiki ir tagad… tu saproti…
Izrādās, ka viņi viņu tā sauca: “Ilgi,” pie sevis atzīmēja Liza. Puisis pamodās, metās tumsā un drīz vien atgriezās ar melnu podu, no kura nāca ārā tvaiki.
Tikai tagad Liza sajuta, cik viņa ir izsalkusi. Viņai par šausmām viņa saprata, ka arī ļoti vēlas iet uz tualeti – bet kā lai to pasaka sešu puišu klātbūtnē?
"Un atnesiet vēl dažus krēslus, likās, ka daži bija skapī," Bugors pavēlēja.
Ilgi paklausīja un pēc divām minūtēm viņi jau sēdēja pie galda.
Bugors paņēma pudeli, paskatījās uz Lizu un sacīja:
– Viņa izskatās diezgan jauna. Nekas?
"Nekas," atbildēja Červjakovs, ar kailām rokām satverdams karsto kartupeli. – Ielejiet to.
Brilles saskandināja. Tie izskatījās gandrīz līdzīgi tiem, no kuriem mans tēvs dzēra sestdienās un dažreiz arī nedēļas laikā.
– Forši, ja? – Bugors lielījās. – Kristāls!
– Jā! – atbildēja Červjakovs, izelpojot no mutē degošā kartupeļa.
Viņš piepildīja glāzes līdz malām. Viens no viņiem atradās tieši Lizas priekšā. Long izlēja milzīgus marinētus gurķus no burkas uz liela šķīvja galda vidū.
"Es to atradu pagrabā," viņš teica.
“Labi, zaķi, apsēdies jau,” Bugors viņu apturēja, un Longs apsēdās blakus Lizai, tad padomāja un pabīdīja krēslu tālāk – par laimi, vieta atļāva. Viņa atviegloti nopūtās. Viņš un Červjakovs sēdēja pretī pārējiem pieciem puišiem – viens otram pretī.
– Nu, Červa, laipni lūdzam! – Bugors pacēla glāzi. – Parasti viņi neatgriežas no turienes, kur biji. Tik veiksmīgs…
Červjakovs paskatījās uz Bugru, tad pievērsa skatienu Lizai un pamāja.
"Es tev to teicu," viņš viņai teica. – Ar mani tu nepazudīsi.
Viņš iešūpoja glāzi mutē, sašķobījās, izelpoja un paņēma no šķīvja gurķi, trokšņaini ievilkot gaisu caur nāsīm.
– Oho!!! Izvēlīgs!
– Nu, pabāz! – Bugors nomurmināja un arī atsita glāzi. Pārējie sekoja.
Nav ko darīt, viņa nodomāja un pacēla glāzi pie mutes. No smaržas viņai reiba galva, viņa aizvēra acis un iedzēra vieglu malku, uzreiz klepojot. Man acīs sariesās asaras.
Puiši jautri iesmējās.
– Septiņdesmit grādu! – teica tielais ar nogrieztu Ādama ābolu. – Tas nav tev, lai dzer sodu!
Viņa nolika glāzi uz galda.
– Viss kārtībā, jūs to pamēģināsit vēlāk! – Bugors uzslavēja. Tad viņš pēkšņi kļuva nopietns. – Tas viss, protams, ir labi, Červa. Bet sakiet mums, kā vecam paziņam, vai jūs tikai braucat cauri, vai ir kāda darīšana?
Červjakovs uzreiz neatbildēja. Viņš iekoda vēl vienu kūpošo kartupeli, ar baudu kraukšķināja gurķi, kārtīgi sakošļāja, apskatīdamies pa māju, un tikai tad teica:
"Šeit, ne tik tālu, ir dažas lietas, ar kurām salīdzinājumā jūsu slavinātais kristāls ir pilnīga muļķība." Un vissvarīgākais ir tas, ka jūs to varat viegli paņemt. Nenovērtējamas lietas, jūs pat nekad neesat redzējuši neko tādu.
Lielā vīra acis iemirdzējās.
– Piemēram?
Červjakovs pamāja ar galvu.
– Piemēram? "Viņš paskatījās uz Lizu, kura sēdēja viņam blakus, nekustoties. – Piemēram, mazs portatīvais radio pusgrāmatas lielumā.
Lielā puiša mute pavērās:
– Tādas lietas nav…
"Kā tas notiek, es pats to klausījos," Červjakovs nekaunīgi pasmīnēja.
Liza pagriezās pret viņu un sastinga, nespēdama tam noticēt. Viņa, protams, saprata, kāds ir šis Červjakovs, un ka viņš iepriekš mācījies kaut kādā speciālā skolā grūtiem bērniem. Bet šis… Vai viņa dzirdēja pareizi? Vai viņš piedāvāja aplaupīt savus draugus, klasesbiedrus? Un šis… klajā… vai viņš joko? Bet izskatās, ka viņš nejoko. Uztvērējs, par kuru viņš runāja, bija Petino radio, jā, absolūti – tieši pusgrāmatas izmērā. Kādas šausmas… Viņa nodrebēja, it kā būtu dabūjusi pa seju.
– Liza arī viņu redzēja, vai ne? – Viņš skatījās viņā ar aukstu, caururbjošu skatienu.
Kliegt “nē” un bēgt, kā to darītu jebkurš grāmatas vai filmas varonis? Viņai stipri sāpēja vēders un gaiss krūtīs izsīka. Viņa seju klāja konvulsīvā maska. Ja viņa teiktu nē, viņa tiktu nogalināta… vai vēl ļaunāk.
Liza juta, ka no acs kaktiņa izbirst maza asariņa. Viņa ātri to noslaucīja, nopūtās un balsī, kas viņai nepiederēja, saprotot, ka pieļauj briesmīgu kļūdu, sacīja:
– Jā.
7. nodaļa
1984 gads
Pēc tam, kad nekaunīgais policists, kurš rakņājās pa skapi un gandrīz salauza pirkstus, pazuda tumsā, skolas sargs Nikolajs Gapejevs vēl pusstundu nevarēja beigt trīcēt viņam rokās. Viņš apsēdās birojā uz dīvāna, gaidot, ka virsnieks atgriezīsies, noteikti atgriezīsies, jo viņi vienmēr atgriežas, bet pagāja piecas minūtes, tad desmit, un pēc piecpadsmitā Nikolajs neizturēja. Viņš piecēlās un, šūpojoties, devās pa garo tukšo gaiteni uz pagraba durvīm. Tur viņam kastē ar lupatām uz ilgu drūmu nakti bija paslēpta krātuve – 0,75 litru Agdamas stiprinātā vīna pudele.
Ejot garām skolas sienas avīzei, viņš neviļus atskatījās – Sarkanā zvaigzne, kuru kāda neveikla roka zīmējusi plašā foajē drebošajā, neskaidrajā pusaizmigušā, izskatījās draudīgi. Ēna, kas metās no loga vērtnēm, aiz kurām vējā šūpojās dzeltena, nedzīva laterna, kā šķībs, ēterisks krusts paslēpās zem sienas avīzes.
Nikolajs uz brīdi sastinga, pacēlis kāju pāri krustam, tad nolamājās un apgāja tam apkārt pa labi.
Viņš mēģināja atcerēties sarunu ar operu un, lai gan detaļas pilnībā izskrēja no viņa atmiņas, viņš bija pārliecināts, ka dīvainā vizīte viņu personīgi neskar. Vai?.. Viņš paskatījās uz sāniem uz pagraba durvīm, kas tik tikko saskatāmas garā gaiteņa galā. Tur pa labi zem kāpnēm aiz kastes ar kāroto “Agdam” spārnos gaidīja droši noslēpti trīs elektriskie skaitītāji. Pārējās divas viņš pirms nedēļas izņēma un iedeva pircējam. Šodien pēc pulksten trijiem naktī, kad pilsēta aizmiga, bija jāpabeidz iesāktais. Turklāt nauda par ierīcēm, pat simts rubļu, jau bija saņemta. Viņš to plānoja iztērēt importētiem Montana džinsiem.
Nikolajam riebās staigāt pa atbalsojošajiem skolas nakts gaiteņiem – neskatoties uz savu iespaidīgo izskatu, sargs šeit piedzīvoja kaut kādas instinktīvas bailes – aiz katra stūra likās, ka slēpās direktors no vētrainās skolas jaunatnes – vecs stilbs ar vienu aci. kaut kur uz augšu. Iebiedētājs un ķildnieks, skolas šausmas, viņš burtiski kļuva paralizēts, ja pēkšņi viņa nejauši (vai ar nolūku, viņš nekad neuzzināja) uzmeta uz viņu savu šausmīgo skatienu un viņš sastinga viņas priekšā, kā trusis priekšā. no boa constrictor.
Atradies pie durvīm, kas ved uz pagrabu, viņš nopūtās, paskatījās uz sāniem uz tumsā slīkstošo gaiteni un, to atvēris, paspēra soli uz priekšu.
Atlicinātājs bija tur. Viņš atkorķēja korķi un nošņaukāja saturu – viņa pilnās lūpas izstiepās smaidā. Vismaz kaut kas jauks šai dienai. Bet šis nelietis to vēl sajuta, bet apsolīja, ka direktorei nestāstīs. Bet vai var uzticēties policistiem? – viņš nodomāja un pacēla kaklu pie mutes.
Tajā brīdī kabinetā, no kurienes viņš bija izgājis pirms piecām minūtēm, iezvanījās telefons.
Nikolajs sastinga, klausīdamies. Varbūt tieši operatīvais darbinieks nolēma viņu pārbaudīt? Kā gaismas nobiedēti tarakāni, manā galvā sāka rosīties domas un pieņēmumi.
Protams, gadījās, ka telefons iezvanījās, kamēr viņš dežūrēja. Ieskaitot vakara un pat nakts maiņas.
Norādījumos par šo jautājumu bija teikts, ka viņam jāatbild, jāpieraksta zvanītāja pieprasījums vai jautājums un viņa tālruņa numurs, un no rīta ziņojums jāpārsūta sekretārei.
Tomēr praksē Nikolajs nekad neatbildēja uz tālruni. Pirmkārt, zvani nāca diezgan reti, varbūt trīs četras reizes visās viņa nakts maiņās, otrkārt, cik svarīgi tas varētu būt skolā? "Viņi būs pacietīgi līdz rītam," Nikolajs sev sacīja, pacietīgi skatīdamies uz aparātu, kas trīcēja no neatlaidīgajiem triliem.
Taču šodien izmisīgi grabošs signāls lika viņam saraustīties.
– Sasodīts! Es vienkārši uztraucos par šo skolu! – viņš zvērēja apakštonī, ar pudeli paceltu pie mutes gaidīdams, kad nolādētā mašīna pārstās zvanīt un varēs mierīgi saslapināt viņa rīkli.
Tomēr… viņš pat nedomāja par klusēšanu. Viņš pļāpāja kā neprātīgs, piepildīdams tukšo gaiteni ar savu neģēlīgo, grabošo skaņu, gluži kā veca kaķa balsi.
Sargs pagriezās un atskatījās – tālumā bija redzamas atvērtās kabineta durvis. No tā gaisma iekrita koridorā greizā taisnstūrī un tajā bija kaut kas mistisks, citpasaulīgs. Viņš lēnām nolaida pudeli uz grīdas un pēkšņi, negaidot no sevis, pārmeta krustu.
Tajā brīdī it kā apburts iezvanījās otrs telefons – direktores kabinetā, tad trešais uzņemšanas telpā un tad skolotāju istabā – tālāk gaitenī.
Nikolajs apstulbis raudzījās sev priekšā, cenšoties saprast, kas notiek. Taču vīns, ko viņš dzēra, neļāva viņam prātīgi domāt.
Viņš mēģināja atcerēties, kāds bija pulkstenis, bet nespēja, vajadzēja būt ap vienpadsmitiem vakarā, ne vairāk.
"Ja tā ir augoša huligāna palaidnība, tad viņi daudz nedomās," viņš domāja, savilkdams dūres.
Nepamanījis pie kājām nolikto pudeli, viņš metās uz priekšu, lai pēc iespējas ātrāk izslēgtu strāvu telefoniem. Uz pusēm pārgrieztais “Agdams” ar šķindoņu nokrita uz saimniecības telpas betona. Uz grīdas uzreiz izplatījās melns, šķietami asiņains traips.
Viņš zvērēja, metās pēc pudeles, vēlreiz uzsita tai ar kāju, tā aizlidoja kāpņu virzienā un noripoja pagrabā, atstājot aiz sevis smaržīgu tumšu taku.
Nikolajs kļuva mežonīgs. Smagi elpodams, viņš spļāva viņas virzienā, pagriezās un skrēja uz biroju.
Viņa smagais ķermenis šūpojās uz sāniem, kājas, pildītas ar svinu, tik tikko paklausīja, bet sirdi plosošais telefona zvans nepielūdzami un neatlaidīgi vilka viņu uz priekšu.
Kad viņš iebrāzās birojā, aparāts joprojām zvanīja, lai gan viņam bija cerība, ka zvanītājs vispirms padosies.
Skrienot viņš domās iztēlojās, kā viņš paķers trako ierīci un no visa spēka dauzīs to uz grīdas, bet, kad Nikolajs apstājās pie galda, niknums gandrīz pilnībā izgāzās. Viņš smagi elpoja, viņa sirds spēcīgi dauzījās, viņa deniņos skanēja kā bungas. Nāvessoda vietā viņš ar trīcošu roku pacēla klausuli un teica:
– Skola, es klausos…
– Sveiki! – atbildē atskanēja sievietes balss, un pēc toņa viņš uzreiz saprata, ka būtu labāk, ja neceltu klausuli. – Sveiki! Tu esi klāt⁈ Kāpēc nepaceļ klausuli? Kurš… Vai jūs zināt, kur ir mūsu bērni? Esi sestais! Ir jau pusvienpadsmitos, viņiem bija jāatgriežas sešos vakarā, bet neviena nav! Vai tu mani dzirdi? Sveiki!