Pavasara dienasgrāmatas
- -
- 100%
- +
«Bet mēs vairs neesam skolēni, lai skrietu pa stūriem un slēptos no visiem,» Aleksandrs iebilda, izelpojot. – Mums galu galā nav tiesību uz laimi?
«Mums ir, bet mūsu bērni nav gatavi šādai patiesībai.» Tu pats to saproti, Saš, – sieviete nolēca no izlietnes un vēlreiz apskāva vīrieti, uzliekot galvu uz viņa kailajām krūtīm.
«Es zinu,» viņš izdvesa un noskūpstīja savu mīļoto sievieti uz viņas galvas.
Visgrūtāk pasaulē ir paturēt savu mīļoto noslēpumā no ģimenes. Šķiet, ka esat laimīgs, taču tajā pašā brīdī jūsu dzīves svarīgākie cilvēki nevar dalīties ar jums priekā. Viņam jau bija grūti atturēties, lai nepateiktu dēlam visu patiesību, taču viņš turas, lai gan nezina, cik ilgi vēl izturēs.
Marka un Arsēnija istaba kopmītnē.
Ikvienam ir noslēpumi. Bet ir īpaši grūti kaut ko noslēpt, kad atrodaties ierobežotā telpā. Ikvienam akadēmijā ir noslēpumi, bet, ja daži izbirs, nekas nenotiks, un, ja citi kļūs zināmi, tad no liela skandāla un izrēķināšanās noteikti nevar izvairīties.
Altmans un Valters savā starpā paturēja vienu noslēpumu. Ja viņu noslēpums nāks klajā, daudziem tas nepatiks. Marks un Bella gulēja gultā, saspiedušies, puisis iebāza degunu meitenes kaklā un vienkārši izbaudīja mirkli, kad var vienkārši apgulties ar viņu un klusēt. Diviem iemīlējušiem cilvēkiem ne vienmēr kaut kas jāsaka, dažreiz vienkārši jāsaturas rokās vai jāpaskatās viens otram acīs, un tas sniedz daudz vairāk nekā ugunīgas runas par mīlestību un uzticību. Ikviens, kurš kādreiz ir patiesi mīlējis, sapratīs, par ko mēs runājam.
– Kur ir Senija? – Bella jautāja, izbraucot ar pirkstiem caur mīļotā matiem.
– Nezinu. Viņš steidzās kaut kur pirms rītausmas un nekad neparādījās. Viņš droši vien izstrādā plānu, kā apburt Romanīnu.
– Var būt.
Puisis piecēlās sēdus gultā un paskatījās uz savu mīļoto, viņš izskatījās noguris, bet ne tāpēc, ka viņš slikti gulēja, šeit bija kaut kas cits.
«Belle, mums jārunā,» viņš teica ar nopietnu skatienu un nokāpa lejā.
– Par ko? – jaunā dāma jautāja, sapinot matus, sēdēdama gultā.
«Par mums,» Marks izdvesa un atvēra skapi. «Man ir apnicis izlikties, ka mēs ar jums esam tikai draugi.» Vai jums tas nešķiet stulbi?
– Mēs ar jums jau esam runājuši par šo tēmu. Labāk paturēt mūsu attiecības noslēpumā. Maz ticams, ka jūsu menedžerim patiks mūsu savienojums, un Karamelu šis jaunums neiepriecinās – Bella nokāpa lejā un apsēdās uz kāpnēm.
«Jūs vairāk uztraucaties nevis par manu menedžeri, bet gan par Karameli.» Kāpēc tu baidies no viņas viedokļa? Viņa ir kā zemes naba, un tikai viņa var izlemt, kam ar kuru jātiekas? – puisis pacēla balsi un aizcirta skapja durvis.
«Nē, tā ir tikai Karamele,» Belka lūdzoši sacīja, pielecot no sēdekļa.
– Un ko tad? Viņa ir viņa, mēs esam mēs! – puisis satvēra rokas. «Es gribu iet uz pasākumiem ar savu draudzeni, es gribu, lai paparaci fotografē mani kopā ar jums, nevis ar citu modeli.»
– Marka! «Altmans gribēja pieiet pie drauga, lai viņu nomierinātu, bet tomēr pašsaglabāšanās instinkts izrādījās spēcīgāks, un viņa to nedarīja, meitene tikai lēnām gāja uz durvju pusi. «Mums tagad nav tiesību visiem stāstīt par mums, tas slikti ietekmēs mūs abus.»
«Bella, es gribu noteiktību,» Valters pagriezās pret viņu un salika rokas uz krūtīm. – Vai nu mēs visiem sakām, ka tiekamies, vai šķiramies, izvēlies. Es došu tev laiku padomāt.
Altmans neatbildēja, meitene pagriezās, atvēra durvis un izlidoja pamestajā koridorā. Kāpēc dzīvē viss ir tik grūti? Kāpēc jūs nevarat vienmēr pateikt patiesību, kāpēc jūs nevarat darīt to, ko vēlaties? Bella aizsedza seju ar rokām un uz pāris minūtēm aizvilka elpu. Viņai riebās strīdēties ar Marku. Pēc katra strīda viņā palika nepatīkama pēcgarša, un viņa nevarēja uz viņu ilgi dusmoties, šis puisis viņai bija pārāk dārgs, viņi bija pārāk daudz kopā pārdzīvojuši, lai zvērētu par šādiem sīkumiem.
Tiklīdz aiz meitenes aizcirtās durvis, Valters vairs nespēja savaldīt emocijas. Viņš pagrieza dūri un no visa spēka atsitās pret sienu. Puisis smagi elpoja. Galu galā viņš bija meiteņu mīļākais, visi vēlētos kļūt par viņa dzīvesbiedriem, bet ilgu laiku viņam vajadzēja tikai vienu – Bella. Viņš gribēja viņu turpmāk saukt par savu sievu, taču, ja viss turpināsies šādi, diez vai viņi pat sasniegs oficiāla pāra statusu.
Altmans ievilka elpu un pārvietojās pa gaiteni; pirms nodarbības viņai vajadzēja pārģērbties un atjēgties, lai izskatītos pēc saulainās Bellas, nevis prātojoša cilvēka.
– Altman, ko tu tik agri dari vīriešu kopmītnē? vaicāja viņas direktore, kura, šķiet, parādījās no nekurienes.
«Man vajadzēja paņemt mācību grāmatu,» Bella meloja, nepaceļot galvu.
– Kur ir mācību grāmata?
– Precīzāk, vajadzēja paņemt mācību grāmatu.
– Tik agri? Jūs zināt, ka vīriešu spārna apmeklējums ir iespējams tikai no pulksten 10 līdz 22, un tagad ir tikai astoņi.
«Piedod man, es pilnībā aizmirsu par laiku,» Bella nomurmināja.
– Pirmais brīdinājums. Vēl divi, un jūs izlidosiet no šejienes, neskatoties uz visiem jūsu nopelniem. Tas ir skaidrs? – sieviete bargi teica.
«Jā,» meitene īsi atbildēja. – ES varu iet?
– Tā ir brīvdiena.
Bella apstaigāja sievieti un, cik vien ātri spēja, metās uz sieviešu spārnu. Diena acīmredzot būs briesmīga, tai pat bija visbriesmīgākais sākums, bet kas interesanti ir tas, ka tik briesmīga lieta viņu sagaida nākamajā?
No rīta kafejnīcā, kā ierasts, ir daudz skolēnu un visi izskatās diezgan nelaimīgi, lielākā daļa vēl nav pat līdz galam pamodušies. Darba dienu rītos visvairāk patērētie produkti ir kafija un enerģijas dzērieni. Lai kaut kā uzmundrinātu, studenti lej sevī litrus šo dzērienu, šāda terapija nepalīdz visiem pamosties.
Emma un Vesta sēdēja zāles centrā un miegaini sildīja rokas uz tējas krūzēm, meitene visu laiku žāvājās. Vestai piecelties no rītiem vienmēr ir bijis grūti, lai gan viņa pati sevi trenējusi daudzus gadus pēc kārtas. Bet, kā saka, pūci sevī nekad nenogalināsi.
Attālumā no viņiem sēdēja «zvaigžņu» grupa. Senija izskatījās vislaipnākā no visiem, lai gan viņš tajā naktī gulēja vismazāk. Ap sešiem no rīta viņš uzspridzinājās un aizskrēja uz mūzikas istabu, viņam radās ideja par jaunu dziesmu, un viņš steidzās to pierakstīt uz papīra. Iedvesmu nevar kontrolēt, tā var parādīties jebkurā brīdī. Puisis rokās virināja enerģijas dzēriena skārdeni, galu galā viņa aizraušanās izzudīs līdz pusdienas laikam, bet viņam bija jāpaciešas līdz vakaram. Pretī viņam sēž drūms Marks, kurš skatās uz vienu punktu sev priekšā, saruna ar Bellu un viņas uzvedība viņu pārāk sāpināja, un viņu aizvainoja draugs.
Karamele dzēra melnu kafiju un kaut ko lasīja planšetdatorā. Pēc minūtes viņiem pievienojās elpas aizdususī Bella, kura apsēdās blakus Senijai.
– No kā tu tā bēgi? – Isajevs jautāja, skatoties uz drauga izbiedēto sejas izteiksmi.
«Jā,» viņa atmeta to, atvilka matus, izskatoties aizņemta.
«Šķiet, ka es bēgu no mīļotā vai fanu pūļa,» sacīja Karameļeva, smaidot un noliekot datoru. – Tātad, kurš variants ir pareizs?
«Nē, es vienkārši neesmu apmierināta ar sevi pēc treniņa,» meitene no zem uzacīm paskatījās uz Marku, kurš turpināja skatīties vienā punktā.
«Es redzu, ka mūza šovakar apciemoja visus,» sacīja Arsenijs.
«Kaut kā jūs ar Marku neizskatāties labi, varbūt jums abiem ir viens un tas pats sliktais iemesls sliktajam garastāvoklim?» – Karamele ierosināja, vispirms palūkojoties uz Marku un tad uz Bellu.
– Nē! – jaunieši atbildēja divbalsīgi.
– Labi, jūs nevēlaties dalīties un jums tas nav jādara. «Ejam uz stundu,» sacīja Alise, pieceļoties no galda un pamādama draudzenei.
Lai nokļūtu līdz izejai, viņai jāiet garām Vestai. Karamele īpaši skāra viņas krēslu. Romanīna atsitās ar krūtīm pret galda virsmu un uzreiz izlēca no krēsla, aizejot prom, satvēra Karameles roku.
«Atvainojiet,» Vesta teica, cieši satverot meitenes plaukstas locītavu. – Tu to darīji ar nolūku.
– Vai man tev jāatvainojas? – Alise pagriezās pret meiteni, viņas lūpās bija neapmierināts smīns. «Kas gan cits, popprincese neatvainosies vietējai trakajai sievietei,» viņa paraustīja galvu.
«Atvainojiet, pretējā gadījumā būs sliktāk,» Romāņina ciešāk saspieda meitenes roku, viņa iekliedzās un sāpēs saburzīja seju.
«Viņa to nedarīja ar nolūku,» Emma mēģināja atraisīt drauga roku.
– Ne ar nolūku? Paskatieties uz viņas nekaunīgo sejas izteiksmi – Vesta zaudēja savaldību, visa kafejnīca sastinga, gaidot šīs epopejas turpinājumu.
– Atlaid, tas sāp! – Alise nočīkstēja.
– Atvainojiet!
– Nekad!
«Tad es salauzīšu tavu roku, lai nākamreiz, kad jūs ieslēdzat pelēko vielu, pirms kaut ko darāt, ja, protams, jums tā ir tukšā galvā.»
– Vesta! – Skaļi teica Senija, kura nejauši atradās meitenes tuvumā.
«Labāk ejam, nejaucieties ar viņu,» tikko dzirdami sacīja Lankova.
«Nākamreiz es noteikti to salauzīšu,» Vesta atlaida Karameles plaukstas locītavu, satvēra viņas mugursomu un devās prom no kafejnīcas.
– Traks! – Alise kliedza pēc viņas, berzējot plaukstas locītavu.
Visi klātesošie noskatījās, kā Vesta un Emma aiziet, un tikai tad sāka izklīst uz saviem birojiem.
– Kāpēc jūs darāt to? – Emma jautāja, kad draugi bija koridorā. – Par šādu uzvedību vienreiz var tikt izraidīts.
«Šī pompozā idiote pati nokļūst nepatikšanās,» Romāņina izvilka, savilkdama un atvelkot dūres. – Aizmirsīsim par šo Bārbiju, ko mēs tagad darām?
– Peldēšana.
– Ak, es nevaru iet, man jāiet uz bibliotēku.
– Vai tu nokriti no ozola? – Lankova kliedza pēc viņas, bet Romāņina neatbildēja, viņa pazuda aiz stūra. «Es noteikti palikšu traka līdz šīs akadēmijas beigām,» meitene atmeta rokas un ieskrēja baseinā.
Tiklīdz Vesta pagriezās ap stūri, viņa sāka skriet. Tikai pieminot baseinu vai atklātu ūdens avotu, viņu izraisīja baiļu plūdi. Meitene šausmīgi baidās no atklātiem ūdens avotiem, šīs bailes nāk no bērnības, pēc viena nelaimes gadījuma, kurā viņa gandrīz gāja bojā, būdama vēl bērns. Kopš tā laika viņa nav gājusi tuvu ūdenim, tā vietā dodot priekšroku mācībām ar mācību grāmatām.
Nodarbības baseinā viņai ir kā nāvējošs pārbaudījums, bet šis priekšmets ir iekļauts vispārējā kursā un kaut kā būs jānokārto, jāizdomā, kā neiet uz baseinu.
Pēc pāris minūtēm meitene sasniedza sieviešu kopmītni. Viņa ieskrēja istabā, skaļi aizcirta durvis. Viņa piesteidzās pie kumodes un ātri izvilka zāļu kastīti. Trīcošām rokām viņa izņēma no pudeles divas tabletes un ātri izdzēra. Lai izvairītos no panikas lēkmes, viņai vienmēr ir jālieto šīs tabletes. Uz meitenes pieres parādījās sviedri, Vesta kājas padevās un viņa apsēdās uz grīdas. Pirmo reizi pēc ilga laika viņa bija patiesi nobijusies, tikai pieminēšana par atklātu ūdeni viņu satrauca, kas notiktu, ja viņa redzētu baseinu savām acīm?
Tikmēr pirmkursnieki baseinā stāvēja rindā. Puiši ar interesi skatījās uz meitenēm bikini, savukārt dāmas visādi centās izcelties uz pārējo daiļā dzimuma pārstāvēm. Baseinā uzreiz ienāca divi skolotāji.
– Tātad, puiši, ko jūs darīsit peldšortos? – Alberts smaidot jautāja.
Puiši paskatījās viens uz otru, viņi nesaprata joku.
– Vai jūs iesakāt mums peldēt kailiem? – jautāja Senija. «Jā, nav problēmu,» puisis satvēra savu šortu gumiju un grasījās tos vilkt.
– Ei, stāvi tur un nevelc neko nost! – teica profesors kādam vīrietim, kuru viņi vēl nebija redzējuši.
Arsenijs sastinga vietā, nesaprotot, kas te pat tagad notiek.
«Mīļie studenti, jums baseinā būs atsevišķas nodarbības, meitenes mācīsies vienā reizē, zēni – citā,» sacīja Alberts, salicis viņai rokas aiz muguras. – Mēs apvienosim, kamēr meitenes baseinā vingrināsies ar profesoru Degu, jūs, puiši, nodarbosities ar jogu ar mani.
– Bet kāpēc mums ir vajadzīga joga? – Valters lūdza.
– Joga, tāpat kā vingrošana baseinā, attīsta jūsu elpošanas sistēmu, labam aktierim ir jābūt labi elpot. Vai mums ir vajadzīgi vēl kādi argumenti vai arī jāsāk ķerties pie lietas? – profesors jautāja, salicis rokas uz gurniem.
«Puiši, sūtiet pēc manis,» sieviete pavēlēja un puiši viņai sekoja; kad viņi pazuda aiz durvīm, profesors paskatījās uz visiem.
Stepans pagriezās pret studentiem un apskatīja veidojumu.
– Mani sauc Stepans Degu, es vadīšu jūsu nodarbības baseinā. Bet es neredzu citu cilvēku, jums jābūt desmit,» viņš teica, jautājoši paceļot uzacis.
«Viens students nevarēja ierasties, viņa nejūtas labi,» Emma sacīja, nepaceļot galvu.
«Es domāju, ka viņa izskatās šausmīgi peldkostīmā, tāpēc es nolēmu sevi neapkaunot,» Karamela klusi komentēja Lankovas vārdus.
«Pastāstiet viņai, lai viņa mani atrod, un pēc tam izskaidrojiet visu man personīgi,» sacīja Degu. – Nu dāmas, lecam baseinā un sāksim nodarbību.
9. NODAĻA
NEREDZĒTI APSTĀKĻI.
Mēs visi kaut kādu iemeslu dēļ šajā dzīvē skrienam. Daži apzināti, bet citi neapzināti uzņem apgriezienus un cenšas aizbēgt no dzīves nepatikšanām vai pagātnes. Bet mēs aizmirstam vienu vienkāršu lietu, mūsu planēta ir apaļa, mēs joprojām skriesim uz to pašu punktu, no kurienes sākām. Finišā mūs gaidīs tās pašas neatrisinātās problēmas un kompleksi.
Visas problēmas jāatrisina atvēlētajā laikā, pretējā gadījumā, jo vairāk atliksi, jo tālāk skriesi, jo grūtāk būs visu atgriezt normālā stāvoklī. Un parasti, jo tālāk skrienat, jo vairāk slēpjaties, jo vairāk melu slāņu iegūstat. Un meli nekad nav labu lietu sabiedrotais un nozīmē veiksmīgas beigas. Ir problēma? Celies un atrisini, tici man, tā būs labāk, pat ja tev šobrīd šķitīs, ka tas tā nemaz nav.
Vesta sēdēja istabā un mācījās itāļu vārdus, kas viņiem tika piešķirti lekcijā. Pēc apkaunojošās bēgšanas no baseina meitene atradās istabā un visu savu laiku veltīja mēlēm. Viņa vienmēr to darīja, lai novērstu uzmanību no sliktām domām vai bailēm. Kāpēc jūs domājat, ka viņa zina tik daudz valodu? Tieši tā, viņa bieži baidās. Lai gan Romāņina apgalvo, ka ne no kā nebaidās, tā nebūt nav taisnība.
Vesta ir mazs, bailīgs grauzējs, kurš, baidoties, sāk cītīgi grauzt zinātnes granītu. Un ziniet, lielākoties viņas bailēm nav materiālas izpausmes. Romanīnai ir ļoti mežonīga iztēle, viņa izdomā pārāk daudz lietu un pēc tam sāk no tām baidīties. Ziniet, tā ir taisnība, ka viņi saka, ka jo bagātāka ir cilvēka iztēle, jo nabadzīgāks viņš jūtas. Mēs varam pārfrāzēt un teikt, ka jo bagātāka ir cilvēka iztēle, jo izsmalcinātākas ir viņa bailes.
Vakarā Emma atgriezās istabā. Meitene atkal knapi varēja pakustināt kājas, viņa iemeta stūrī savu sporta somu, un viņa apsēdās uz kāpnēm.
– Tas nav profesors, tas ir kaut kāds briesmonis! – viņa ievilka, uzmanīgi pieskaroties savām potītēm. – Rīt es noteikti necelšos.
«Es redzu, ka nodarbības gāja labi,» Vesta teica, nenovēršot acis no mācību grāmatas. – Priecājos par jums.
– V, kāds jums bija bizness, kas lika jums izlaist lekcijas, vai ne? Tu nekad nepalaid garām stundu,» Emma paberzēja kaklu un uzmanīgi paskatījās uz savu draugu.
– Man bija steidzamas lietas.
– Vai šīm lietām ir nosaukums? – Lankova piemiedza draudzenei.
– Hm, par ko tu esi tik ziņkārīgs? «Romanīna uzmeta draudzenei neapmierinātības pilnu skatienu. «Tā ir mana darīšana, ko es darīju.» Starp citu, stundas beidzās jau sen, kur tu biji?
– Pēc stundām devos uz mūzikas kabinetu – meitene piecēlās no kāpnēm un nolaida slapjos matus.
– Kā tev iet? Vai balss atskanēja vai atkal čīkstēja? «Vesta noņēma kājas no galda un nedaudz paliecās uz priekšu.
«Tikai neņirgājies par mani,» Emma izdvesa un pakratīja galvu. – Kad esmu viens zālē, mana balss plūst, bet, kad ir vismaz viens skatītājs, es nevaru izspiest ne skaņu. Tas ir šausmīgi…
– Cik ilgi tev tas ir? – Vesta aizvēra mācību grāmatu un nolika to uz galda.
– Kopš man bija 12 gadi, vēl pirms tu parādījies mūsu skolā. Kopš tā laika nevaru dziedāt cilvēkiem, kaut kas manī saraujas, un es noslēdzos – meitene pielika roku pie krūtīm un aizvēra acis, bija skaidrs, ka viņai ir grūti runāt. par šo tēmu.
– Mums šī problēma kaut kā jāatrisina! – Vi jautri atbildēja un piecēlās no krēsla. – Tu dziedāsi ar mani kā lakstīgala.
«Es pat nezinu,» Emma paraustīja plecus un noguruši uzsmaidīja draudzenei. – Labi, es iešu nomazgāties.
– Nāc, es vēl mācīšos.
Pie durvīm pieklauvēja, Romāņina atsēdās krēslā un paņēma mācību grāmatu itāļu valodā, Emma izņēma no skapja dvieli un devās uz durvju pusi.
«Es to atvēršu,» viņa teica draudzenei. – Un, starp citu, profesors Degu lūdza jūs atnākt pie viņa, lai jūs viņam personīgi izskaidrotu savu neierašanos no nodarbībām.
Lankova, nepaskatījusies, atvēra durvis; uz sliekšņa stāvēja vīrietis, kuru viņa diez vai gaidīja ieraudzīt.
– Sveika, Vesta vai drīkstu? – Arsenijs jautāja, starojoši smaidīdams, viņš turēja rokas aiz muguras.
Emmas seja uzreiz mainījās, viņa lieliski atcerējās Isajeva teikto sporta zālē, un meitene arī atcerējās, ka viņa pati ir traka pēc šī puiša talanta. Bet viņa nevar iemīlēties savā kursa biedrā. Meitene pēkšņi nolaida acis pret grīdu, un viņas seju piepildīja sārtināta krāsa.
«Tu, viņi nāca pie tevis,» iespiedzās Lankova.
«Es jau to dzirdu,» Vesta neapmierināti nomurmināja, tuvojoties durvīm. – Ko tu gribi?
Emma atkāpās un iegāja vannas istabā, bet meitene neieslēdza ūdeni; viņa piespieda ausi pie durvīm, lai dzirdētu visu dialogu.
– Kur ir apsveikuma vārdi? – puisis smīnot jautāja.
«Man iet šausmīgi ar savu audzināšanu un manierēm, jūs jau esat pamanījuši, es domāju,» meitene noliecās uz sāniem uz durvju rāmja. – Kāpēc tu atnāci?
«Tev un man ir neatrisinātas lietas, tāpēc iesim,» Senija satvēra meitenes roku un izvilka viņu no istabas.
– Čau! – Romāņina iekliedzās, paķerdama durvis. «Es tagad kliedzu, un cilvēki šurp skries.»
– Uz priekšu Vesta. Es visiem pastāstīšu, ka mēs satiekamies un tādas ir mūsu mīlas spēles – puisis viņai piemiedza aci, ar uzvarošu smaidu uz lūpām no visas mutes. – Gribi pārbaudīt, vai?
Isajevs plaši pavēra muti, lai sāktu kliegt, bet meitene aizsedza viņa muti ar plaukstu.
«Es tev ticu,» viņa neapmierināti nomurmināja, aizcirtdama durvis.
«Man patīk, kad tu esi tik elastīgs.» Gāja.
Arsenijs vilka meiteni pa gaiteni, viņai nekas cits neatlika kā sekot viņam. Viņas galvā bija tikai viena doma: «Kāpēc tāda zvaigzne kā viņa piekāpās?» Par šo jautājumu ir vērts padomāt atsevišķi.
– Kur tu mani vedi? – Vesta jautāja, panākdama puisi. «Vai jūs nevarējāt visu pateikt istabā?»
– Vai tu vienmēr esi tik ziņkārīgs? – puisis pagrieza viņai galvu. -Vai tu nevari man uzticēties?
– Uzticos tev? «Es joprojām esmu pie pilna prāta uzticēties tādiem cilvēkiem kā jūs,» viņa pacēla degunu, neapmierināti nomurminot šos vārdus zem deguna.
«Traks,» Isajevs sacīja, atverot zāles durvis, iegrūda Romaninu un ieslēdza gaismu. – Ta-dam!
«Un kāpēc jūs mani atvedāt uz mūzikas istabu?» Gribi man izvarot ausis? – Vesta pagriezās pret Isajevu un viņu sejas bija ļoti tuvu viena otrai.
Puisis nenolaida acis no viņas lūpām, kopš tā brīža zālē, tā bija pirmā reize, kad viņa bija tik tuvu viņam. Kaut kas viņā sarāvās, un viņš aizmirsa, ko gribēja pateikt un viņai pateikt. Sasodīts, šķiet, ka viņš ir inficēts ar vājprātu no viņas, tas tā nemaz nav, viņa ir tikai strīda cēlonis un nekas vairāk.
– Tu joprojām skatīsies uz mani kā uz maniaku? Tad es aizgāju no šejienes, – Romāņina šņāca, sita ar kāju.
– Pagaidi! «Senija satvēra viņas plaukstas locītavu un atkal pasmaidīja. «Ja es būtu maniaks, es aizslēgtu durvis, bet tās ir atvērtas.»
– Tas nav attaisnojums! Varbūt tu esi ekshibicionists? – meitene paraustīja kalsnos plecus, skatoties uz viņu.
– Tava iztēle ir pārāk mežonīga, sienāzi! – Isajevs iesmējās, aizbāzdams viņai aiz auss matu šķipsnu. – Nē, es neesmu kaila skriešanas cienītājs sabiedriskās vietās, tāpēc varat būt drošs.
«Vai tam vajadzēja mani mierināt?» – Viņas uzacis pārsteigumā izlocījās. – Un kāpēc man būtu jābaidās no tāda kā tu? Un jā, es neesmu sienāzis.
– Kāds tu esi sienāzis! «Es redzēju, kā jūs veikli skrienat un lecat,» Arsenijs smejoties sacīja.
«Pastāsti, kāpēc tu mani atvedi uz šejieni, šīs patīkamības nav domātas man,» meitene atrāva roku un attālinājās no puiša drošā attālumā.
«Tu esi pārāk tiešs, tas ne vienmēr ir labi,» Arsenijs apstaigāja meiteni un piegāja pie klavierēm, viņš paņēma no vāka garu baltu rozi un pasniedza to jaunajai dāmai. – Man šķiet, ka tu esi zināmā mērā līdzīgs šim ziedam. Roze sevi aizsargā ar ērkšķu palīdzību, bet patiesībā tā ir ļoti maiga, tikai jāprot ar to pareizi apieties.
– Man nepatīk ziedi! «Romanīna pakratīja galvu un ar rokām attālināja ziedu, kuru turēja Isajevs. «Ir muļķīgi tos nogriezt cilvēku iegribas dēļ un izlikties, ka viņi var labot cilvēku kļūdas.»
«Sienāzis, tu tiešām neesi no šīs pasaules,» Senija maigi pasmaidīja un nolika ziedu atpakaļ. – Bet tas tev piešķir īpašu šarmu, es gribu tevi atšķetināt.
«Es neesmu rebuss,» meitene pasmīnēja. – Vai jūs to visu sākāt ziedu dēļ? Uzskatiet sevi par neveiksminieku.
– Atceries, es tevi uzaicināju uz balli, tu man atteici. Dod man vēl vienu iespēju sevi pierādīt – viņš apsēdās pie klavierēm un atvēra vāku.
«Tu izskaties nožēlojami, Isajev,» meitene pagriezās, lai dotos prom, pirmo reizi uzrunājot viņu viņa uzvārdā, bet pirms vismīlīgākā lieta, ko viņa teica, bija «idiots» vai «debīls», progress ir acīmredzams.
«Tas viss ir tevis dēļ, tevis dēļ,» puiša pirksti maigi gulēja uz taustiņiem, un viņš sāka spēlēt un tad sāka dziedāt.
Romanīna sastinga vietā, jo viņu patiesi savaldzināja melodija, un viņa balsī bija kaut kas tāds, ko viņa nevarēja līdz galam saprast. Viņš turpināja dziedāt. Vesta pagriezās un piegāja pie klavierēm; viņa apsēdās uz sola malas, kur sēdēja Arsenijs. Meitene uzmanīgi vēroja, kā viņa pirksti pārvietojas pār taustiņiem. Dziesmas vārdi apbūra nepieejamo cilvēku. Likās, ka viņos nav nekā neparasta, taču, iespējams, viss bija atkarīgs no priekšnesuma, puisis nemaz neskatījās uz taustiņiem, dziedot acis bija ciet.
Vesta arī aizvēra acis, baidījās pat pakustēties, jo likās, ka viena neveikla kustība un mūzikas skaistums ar laiku izšķīdīs un vairs nekad nevarēs tai pieskarties. Balss apklusa, mūzika pārstāja skanēt. Jaunieši klusēja, it kā negribētu sabojāt šī brīža idealitāti. Bet, patiesību sakot, brīdis bija brīnišķīgs un sirsnības piepildīts no sākuma līdz beigām.
Jūs nevarat izpildīt mūziku, ja jūsu dvēsele ir piepildīta ar negatīvām un sliktām domām, tad jūs nevarēsit nodot visu muzikālās sērijas skaistumu. Arsenijs bija blēdīgs cilvēku priekšā, bet, runājot par mūziku, šeit viņš nevarēja melot sev, viņš izpildīja visus skaņdarbus no sirds. Iespējams, tāpēc sabiedrība viņu tik ļoti mīl, viņš ir godīgs savās dziesmās un tekstos un ieliek tajās īsto, nevis izlutināto stulbi, ko pazīst lielākā daļa cilvēku.
«Tas bija brīnišķīgi,» Vesta klusi čukstēja, neatverot acis.
«Tu esi skaista,» Arsenijs atbildēja viņai ausī.
Romanīna atvēra acis un tad nolaida galvu uz leju; viņa bija neparasti dzirdēt kaut ko tādu, kas viņai adresēts. Protams, katra meitene ir gandarīta, ka par viņu tā runā un domā.
«Man ir laiks doties,» viņa teica un piecēlās no sola.
– sienāzis – Senija ātri piecēlās un satvēra viņas roku, viņš pagrieza viņu pret sevi. -Vai iesi ar mani uz balli?
«Man jāiet,» Vesta stostījās, aizrijoties no saviem vārdiem, nepaceļot acis uz viņu.
Puisis paskatījās uz viņu un piespieda viņu sev klāt, viņš nemaz negribēja viņu atlaist no sevis. Kas ar viņu notiek? Pēc minūtes viņš atrāva viņu no sevis, un Vesta beidzot atvēra acis un paskatījās uz viņu. Arsenijs nenolaida acis no viņas sejas, viņš pieliecās pie viņas, gribēja viņu noskūpstīt, meitene sarāvās un aizvēra acis.
– Izrādās skaisti! – Karamele komentēja, ejot iekšā gaitenī, viņa to visu filmēja mobilā telefona kamerā. – Viņam tagad vajadzētu tevi noskūpstīt, vai ne Senija?
Romanīna pēkšņi atvēra acis un atgrūda Seniju no sevis, puisis apsēdās uz soliņa un skatījās uz savu draugu.
«Turpini, es jums netraucēšu, es nofotografēšos tur, stūrī,» Karamela devās malā. – Jūs viens ar otru izskatāties tik jauki.
– Dot to atpakaļ! – Vesta izvilka, tuvojoties Alisei, un mēģināja izņemt telefonu no viņas rokām.
– Mans prieks! Tas būtu jāredz visai akadēmijai! Zelta puika un traki, Senijas fani vienkārši pārsprāgs no skaudības! – Alise iesmējās, paslēpdama kameras džinsu kabatā. – Nu, tu turpini.
– Idiots! – Romāņina draudīgi teica un uzbruka meitenei.
Vestas īsie pirksti iespiedās Alises greznajā balto matu galvā. Karamele iespiedzās no negaidītā uzbrukuma, lai kaut kā atvairītu savu trako klasesbiedreni, Alise sāka skrāpēt Romāniņas rokas, taču tas viņu maz ietekmēja. Isajevs pielēca klāt meitenēm un mēģināja viņas nošķirt, puisis satvēra Vestu aiz vidukļa un mēģināja viņu atraut no draudzenes, taču nekāda efekta nebija, šķiet, ka meitene negrasījās atlaist savu pāridarītāju.