- -
- 100%
- +
– Tavs onkulis laikam uztraucas?
– Ne īsti. Viņš nospļaujas…” Nikolajs pasmīnēja. "Viņš saka, ka vairs nevēlas strādāt šajā valdībā." Patiešām, saskaņā ar Centrālās komitejas norādījumiem pilsētā no krievu vidus tika izveidotas tautas vienības, kuru skaits bija aptuveni desmit līdz piecpadsmit tūkstoši cilvēku. Rūpnīcās viņiem tika ražoti ieroči – armatūras lūžņi, ķēdes, gumijas troses, it kā pašaizsardzībai un aizsardzībai no kazahu huligāniem.
Savā vēstulē, kuras eksemplāru es izlasīju, viņš rakstīja par nepieļaujamību veidot vienības, pamatojoties uz tautību, jo tas var novest pie neatgriezeniskas šķelšanās starp divām brālīgām tautām, kuras daudzus gadus dzīvoja draudzībā un saticībā.
– Labi darīts, tavs onkul. Un labi paveikts mūsu ģenerālim,” piebilda Maksims. “Dzirdēju, ka viņam piedāvāja izvirzīt darbiniekus, kuri atradās laukumā pie CK ēkas, apbalvot ar medaļām “Par izcilību sabiedriskās kārtības sargāšanā”, taču viņš atteicās, uzskatot, ka robežsargiem ir neheroiski izklīdināt savus spēkus. cilvēki ar sapiera asmeņiem.
Nikolaja sejā pārskrēja smīns.
– Viņam piedāvāja medaļas, lai netiktu atjaunoti mums nodarītie materiālie zaudējumi. Ar medaļām ir vieglāk – viņi tās piešķīra un aizmirsa. "Un tātad ir jāmaksā četrdesmit deviņi tūkstoši sešdesmit seši rubļi," viņš sarkastiski iesmējās.
– Kā jūs zināt par šiem bojājumiem?
"Tas viss ir no vienas vietas – no mana tēvoča." Tomēr pietiek par viņu. Pastāsti labāk, kā iet ar tavu dēlu Klimu,” Nikolajs jautāja pirms aizbraukšanas, “iespējams, priecājās, ka neiekļuva putrā un nesasita pa seju ar ķieģeli?”
"Ja es būtu priecīgs…" Maksims iesmējās, "pretējā gadījumā viņš skumst kopā ar draugiem, ka nav saņēmis iespēju izcelties, aizmirstot, ka kaujas laukā var notikt viss…"
– Vai viņam ir draudzene?
Maksims pēkšņi jutās smieklīgs.
"Tu neticēsi, bet manam dēlam svarīgāka ir varonība, viņš kādu laiku aizmirsa par savu draudzeni." "Bet viņa mācās mākslas un teātra institūtā, šajā ekstrēmisma perēklī," viņš pēkšņi satraucās. "Ir gandrīz deviņdesmit procenti vietējās etniskās grupas, ja ar viņu nebūtu notikusi nepatikšanas…
Maksima slēdziens par dēlu bija nepareizs; vakarā Klims ieradās viņa birojā. Viņš izskatījās ārkārtīgi noraizējies.
"Tēt," dēls izpļāpājās no durvīm, "vada komandieris ļāva man aiziet pie jums tikai uz desmit minūtēm, tāpēc klausieties mani uzmanīgi." Es vēlos, lai tu apciemo Dusju un iedod viņai manu vēstuli. Viņa ar prieku to saņems Vecgada vakarā, tajā ir pāris vācu Jaungada uzlīmes. Dusja jau divas nedēļas klusē, man ir slikta sajūta, ka ar viņu kaut kas ir noticis…
– Neuztraucies, dēls. Pirms Jaunā gada pasts ir pārslogots, tāpēc ir problēmas. Starp citu, no kurienes pie jums ieradušās kontrabandas preces? – Maksims jautāja.
– Toļiks man uzlīmēja uzlīmes, viņa brālis dien Vācijā, padomju karaspēka grupā.
"Ah-ah," sacīja Maksims, "tur ir daudz tik labu lietu." Demobilizētajiem karavīriem, kuri dienēja Vācijā, uzlīmes ir cienījams atribūts.
– Un brālis arī Toļikam atsūtīja pildspalvu ar kailas meitenes ģērbšanos un izģērbšanos. Smieklīgi! Viņš man tikai rādīja, jo baidās, ka viņam to atņems. Viņi teiks, ka tas nav atļauts…
"Un viņi teiks pareizi," tēvs pasmīnēja.
– Kad tu nodosi vēstuli Dusjai?
"Es šodien došos pie viņas." Vai viņa ir “Kompotā”, Yablochnaya ielā?
"Jā," Klims smējās, viņa tur dzīvo, viņas mājas numurs ir 21…
Tumšajās decembra debesīs viens pēc otra zibēja signālraķetes, ar dzeltenu gaismu apgaismojot privātmājas dzīvojamajā sektorā, ko tautā dēvē par “Kompotu”, jo tās ielās nes augļu nosaukumus: Jabločnaja, Grušova, Vinogradnaja…
Trīs jauni puiši, ģērbušies melnos aitādas kažokos, ar paceltām apkaklēm un pār acīm novilktām cepurēm, atvēra vārtus un apņēmīgi iegāja kādas mazas mājas pagalmā.
Necaurredzamo tumsu pagalmā kliedēja tikai uz staba karājoša vientuļa ielas luktura gaisma un dzeltenas gaismas strēmeles, kas sūcas pa mazo šķībo logu koka slēģu spraugām.
Viens no nelūgtajiem viesiem saliektām kājām pielīda pie loga un uzmanīgi ieskatījās vienā no slēģu plaisām.
"Es redzu divas sievietes," viņš ātri sacīja.
– Izskaties labāk. Viņiem vajadzētu būt trim,” caur sakostiem zobiem nomurmināja viņa līdzdalībnieks.
– Nē, viņi ir divi…
"Tātad trešajam ļoti paveicās," viņš ļauni iesmējās…
Mājā patiešām bija divas sievietes – Dusja un viņas māte Jeļena Feliksovna Tobolskaja. Vecmāmiņa Matrjona Iļjiņična, kuru Dusja sauca par “veco māti”, saslima un vairākas dienas atveseļojās pilsētas slimnīcā.
Sievietes sēdēja pie galda un gatavoja klimpas Jaunajam gadam. Kaktā skaļi tikšķēja vecs vectēva pulkstenis.
Dusja jau otro nedēļu izlaida nodarbības institūtā pēkšņās "etnisko grupu" agresijas dēļ pret viņiem, kā viņa un viņas draudzene Alla savā starpā sauca kazahu studentus. “Etniskās piederības” viņu institūtā veidoja pārliecinošu vairākumu, taču tas viņus netraucēja, bet, kā izrādījās, tikai pagaidām – līdz “Želtoksanas” sākumam.
Institūts vienas nakts laikā pārvērtās par niknu cilvēku kaislību jūru. Tās gaiteņos parādījās pieauguši vīrieši, kurus ieskauj vecāko klašu skolēni, kuri acīmredzami nebija skolotāji. Viņi visi kaut ko dusmīgi kliedza kazahu valodā un kaisīja skrejlapas ar kareivīgiem aicinājumiem.
Pēc dažām stundām kursa biedru rokās nez no kurienes parādījās metāla tapas un ķēdes, ar kurām viņi izaicinoši vicināja, metot jēgpilnu skatienu uz krievu tautības studentiem. Viņu sejas dega dusmās, un viņu acis bija neprāta pilnas…
Pie izejas no institūta viņus un Allu apturēja vecāko klašu studentu grupa, kuru vadīja institūtā labi pazīstams sportists ar nosaukumu “Abdrakhman”. Viņiem tika pasniegti baneri ar uzrakstu "Kazahstāna kazahiem!" un, draudot nodarīt fizisku kaitējumu, viņi piespieda mūs doties kopā ar visiem pārējiem uz Brežņeva laukumu. Pa ceļam viņiem izdevās apmaldīties pūlī un aizbēgt…
Jau vakarā no televīzijas ziņām viņi uzzināja par asiņaino slaktiņu, kas notika laukumā pie Kazahstānas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas.
Hronikas kadros bija redzams, kā tūkstošiem cilvēku pūlis, kas sastāvēja galvenokārt no studentiem, bruņoti ar mietiem, pastiprinājumu un lauzņiem, ar skaļiem kliedzieniem metās iebrukt Centrālkomitejas ēkā, cenšoties apgāzt karavīru, policistu un robežsargu rindas.
Objektīvs iemūžināja vietējā televīzijas darbinieka saplēstu ķermeni, sešpadsmitgadīgu krievu zēnu, viņu vienaudžu, kuru autobusā konduktors nodūra līdz nāvei, un asiņojošu kazahu jaunieti…
Visas dienas, kamēr televīzijā tika pārraidīti asiņainā slaktiņa videoieraksti, Dusja uzmanīgi ielūkojās robežsargu sejās, kas aizstāvēja pie Centrālkomitejas ēkas ieejas, jo Klims varēja būt viņu vidū.
Viņa pat domāja, ka redz viņa tēvu, bet tad viņa par to šaubījās. Viņai bija slikta redzes atmiņa, un viņa bija viņu redzējusi tikai divas reizes savā dzīvē.
Par studiju turpināšanu institūtā pēc notikušā nevarēja būt ne runas. Dusja to lieliski saprata, taču viņa nezināja, kā par to pastāstīt mātei. Tāpēc viņa nolēma sarunu par šo tēmu uzsākt pēc Jaungada brīvdienām.
Alla arī nolēma pamest institūtu. Viņa, atšķirībā no draudzenes, jau visu bija izstāstījusi saviem vecākiem. Viņas tēva lēmums bija kategorisks.
"Jums jāatstāj šī "bursa", viņa ilgi būs drudzī," sacīja tēvs. – Kazahi ir atriebīgi cilvēki. Un viņi tev un tavam draugam nepiedos jūsu draudzību ar pierobežas skolas kursantiem,” viņš piebilda teiktajam.
"Dusja, šķiet, ka kāds ir ienācis mūsu pagalmā," māte bailēs sacīja, "es dzirdēju vārtu čīkstēšanu…
Dusja iegāja guļamistabā un paskatījās pa loga aizkariem. Viņas sirds sažņaudzās. Abi puiši, kas stāvēja pretī savas mājas logiem, viņai bija labi pazīstami, un viņa tos uzreiz atpazina.
Tas bija “Abdrahmans”, kurš draudēja viņai un Allai ar vardarbību, ja viņi atteiksies iet ar viņiem uz laukumu, un Askars Baižanovs, Gazizas draugs, kuru savulaik piekāva Klims.
"Mammu, mēs to nevienam neatveram," viņa čukstēja un kļuva bāla.
– Protams, meitiņ, mēs to neatvērsim. Ir par vēlu…
Pie durvīm pieklauvēja. Māte, pārvarējusi bailes, izgāja gaitenī un uzmanīgi piegāja pie ārdurvīm.
– Kas tur ir?
– Sveiki! Mēs esam Dusjas institūta draugi. "Mēs vēlamies viņu apsveikt ar tuvojošos Jauno gadu," skanēja atbilde…
Māte pagriezās un jautājoši paskatījās uz savu meitu. Dusja izmisīgi pakratīja galvu: "Neveriet vaļā!"
– Viņa nav mājās, viņa ir kopā ar draugu, viņa būs rīt.
Aiz durvīm bija kaut kāda kņada.
– Etirik aitasyn! (melīgā kuce, kazahs) – ļauna balss ķērca, – tava meita ir mājās un viņa gribot negribot saņems savu dāvanu no mums…
– Nekavējoties ej prom, citādi izsaukšu policiju!
– Zvani, ja vari!
Māte piesteidzās pie telefona un uzsauca 02.
– Sveiki! Policija!
Uztvērējs atbildēja klusēdams.
– Mammu, viņi pārgrieza vadu…
– Dzirdēju izsista loga stikla skaņu…
Sievietes metās istabā, bet jau pie sliekšņa atkāpās no karstuma viļņa, kas metās viņām pretī. Ugunsgrēks plosījās telpā. Deguns satvēra uguns un benzīna smaku.
– Palīdziet! Mēs degam! Uguns! – māte kliedza un uzreiz noklepojās no asajiem dūmiem. – Meitiņ, aizbēgsim no mājām!
Viņi pieskrēja pie ārdurvīm, taču nevarēja tās atvērt – ļaundari tās bija atbalstījuši no ārpuses. Dusja, baidoties tikt sadedzināta ugunī, bija paralizēta: viņa nevarēja ne kliegt, ne raudāt…
Māte nepadevās. Viņa nogāza uz grīdas koridorā stāvošo ūdens mucu, tādējādi paverot ieeju pazemē.
– Ātri iekāp pazemē! – viņa pavēlēja meitai un, negaidot, kad viņa to izdarīs, satvēra viņas roku un burtiski vilka viņu uz turieni…
Šeit ir Apple iela. Tur, aiz stūra, ir māja, kurā dzīvo Dusja kopā ar māti un vecmāmiņu. Automašīnas lukturu gaismā Maksims ieraudzīja trīs jaunus kazahus, kas skrien pa ceļu viņam pretī.
Ieraudzījis savu Žiguli, viens pacēla roku. Maksims viņu uzreiz atpazina. Šis bija Baižanovu ģimenes deģenerāts, kurš sabojāja daudz viņa asiņu, apgalvojot, ka Klims kautiņa laikā izrāvis kabatas.
– Nu, es nē! Es varu paņemt tikai briedi uz kapuces! – Maksims caur zobiem nomurmināja un nospieda gāzes pedāli grīdā. Viņā pēkšņi atkal uzliesmoja dusmas pret viņu un visiem tiem, kurus viņš pirms dažām dienām bija nomierinājis laukumā.
Šeit atrodas Toboļsku ģimenes māja. Bet kas tas ir? No mājas logiem plosījās liesmas.
– Smuki! – viņš zvērēja. "Izskatās, ka ļaundari, kas viņam saskārās, aizdedzināja šo māju."
Viņš izlēca no mašīnas un uzskrēja uz lieveņa. Ar spērienu viņš izsita ārdurvis atbalstošo dēli un iekļuva mājā. Viņš ar kāju atvēra istabas durvis. Uguns tajā plosījās no visa spēka, oranžas liesmas laizīja sienas.
Viņš paskatījās uz augšu. Dega arī griesti, un no tiem krita dzirksteles. Paskatieties, kas drīz sabruks. Dūmu dēļ bija gandrīz neiespējami kaut ko redzēt. Maksims uz mirkli sastinga izmisumā.
– Mājā ir kāds! – viņš kliedza un klausījās. Neviens neatsaucās. Bija dzirdams tikai augošās uguns rūkoņa un sprakšķēšana.
Maksims pacēla zirņu mēteļa apkakli, nolaida armijas cepures atlokus, iespieda galvu plecos, dziļi ieelpoja un caur uguni ieskrēja istabā. Viss apkārt dega. Viņš ātri paskatījās pa istabu, tajā neviena nebija.
Viņš ar kāju atvēra guļamistabas durvis. Arī šeit bija tukšs. Viņa plaušās beidzās gaiss, un aso dūmu izraisītais klepus viņu uzpūta no iekšpuses. Man bija jādodas prom…
Viņš ieskrēja atpakaļ koridorā. Mana mugura un kājas neizturami dega. Viņš nometa savu apdegušo pāvu uz grīdas un tad ieraudzīja grīdas dēļā metāla gredzenu. Šī ir ieeja pazemē, tas viņam atausa. Sievietes tur var būt. Jūs nevarat vilcināties. Viņš pavilka gredzenu pret sevi un pacēla koka vāku, kas aizsedza ieeju pazemē.
Viņš tos uzreiz ieraudzīja. Māte un meita bezsamaņā gulēja kāpņu apakšā. Viņš pacēla viņu līķus augšā un pēc tam izvilka pagalmā.
Noguldījis viņu uz sasalušās zemes netālu, viņš vispirms sāka mātei veikt mākslīgo elpināšanu, uzskatot, ka Dusijai ir vairāk vitalitātes. Tiklīdz viņa māte pamodās, viņš, ne mirkli nevilcinoties, sāka palīdzēt Dusijai.
Atguvusi samaņu, māte ar trakām acīm mirkli noskatījās, kā Maksims meitai veic mākslīgo elpināšanu, tad viņa atjēdzās un sāka viņam palīdzēt. Beidzot Dusja atguva samaņu.
Drīz pie viņiem pieskrēja tuvējo māju iedzīvotāji, kāds atnesa siltas drēbes, sievietes bija ietinušās…
Tad pagalmā iebrauca ugunsdzēsēju mašīna, kurai sekoja ātrā palīdzība…
Piektā nodaļa
Negaidīts piedāvājums
Medmāsa Katja ieskatījās istabā.
– Biedri robežsargs, paņemiet pārsēju! – viņa pavēlēja Maksimam un, par sevi apmierināta, izplūda skanīgos smieklos.
Maksima uzturēšanās pilsētas slimnīcas apdegumu nodaļā, kur viņu kopā ar Dusju un viņas māti nogādāja ātrā palīdzība, tuvojās beigām. Viņa muguras un kāju apdegumi sāka sadzīt, un viņš gatavojās izrakstīšanai.
Maksims nolika grāmatu malā un izkāpa no gultas.
– Es klausos, Katja, un paklausu! – viņš viņai paklausīgi atbildēja, austrumnieciski satvēris pirkstus krūšu līmenī.
Neskatoties uz to, ka Katja bija tikai nedaudz vecāka par viņa dēlu, viņa negaidīti sāka viņam izrādīt pastiprinātu uzmanību, un viņš neliedza sev vieglu verbālo flirtu, kas bija ļoti izplatīta parādība atveseļojošo pacientu vidū. Tās pamatā bija pateicība vīrietim baltajā halātā un mazākā mērā fiziska pievilcība.
Maksims izgāja no istabas, gaitenī viņu gaidīja. Viņas skaistajā sejā izgaismoja viltīgs smaids.
– Vai pēc tam, kad es tevi pārsienīšu, tu atgriezīsies otrajā stāvā uz septīto palātu? – Ketija izsmejoši jautāja.
Maksims izbrīnīts skatījās viņā.
– Un kas tas bija, Katenka, kurš paspēja mani ieķīlāt? Varbūt to izdarīja jūsu slepenais pielūdzējs, kurš jums šorīt uzdāvināja rozes? – viņš uzreiz izvirzīja versiju.
"Tu esi pārāk uzmanīga," Katja bija samulsusi. "Par šīm rozēm jau esmu daudz saņēmis no nodaļas vadītājas." Šis slepenais pielūdzējs tos izgrieza no puķu dobes, kas atrodas tieši zem pārvaldnieka loga.
"Es saprotu…" Maksims viltīgi pasmīnēja. "Tomēr, ja es būtu nodaļas vadītājs, es iedvestu arī romantisku pielūdzēju, lai nesabojātu vidi, ļaujoties saviem kārotajiem noskaņojumiem."
Katja uzmeta viņam jēgpilnu skatienu. Viņai nepārprotami patika Maksima reakcija.
– Hm. Bet mans pielūdzējs sevi nedeklarē, un es nezinu, kas man uzdāvināja šīs rozes. Vai varbūt tas biji tu, kas man tos iedevi? – viņa iesmējās. – Lai gan maz ticams, ka jūsu aizraušanās slēpjas septītajā palātā, un jūs viņai dāvināt rozes no kaimiņu puķu dobes…
Maksima acis iepletās.
“Kas attiecas uz manu braucienu uz septīto palātu, tur guļ mana dēla draudzene Klima, pierobežas skolas kursante. Starp citu, Katenka, tu viņu šodien vari redzēt. Manam dēlam nav iespējas viņu apciemot labi zināmo notikumu dēļ Brežņevskas laukumā, tika atceltas atlaišanas, tāpēc es apmeklēju meiteni, kuras vārds ir Dusja…
Ketija dziļi ievilka elpu, pirksti nervozi grozīja halāta pogu.
"Bet bez jūsu dēla draudzenes ir arī viņas māte," viņa negaidīti greizsirdīgi sacīja, un viņas balss nedaudz trīcēja.
Maksima acis dramatiski iepletās, tad viņš skaļi iesmējās.
– Katenka, bīsties Dieva! Es ar mammu, mans dēls ar meitu? Tā nepārprotami ir Santa Barbara! Nu, jūsu iztēle uzzīmēja attēlu.
Katja iesmējās.
– Patiešām, tas izrādījās smieklīgs mīlas trīsstūris, pat ārzemju romānos šādu sižetu redzi reti.
"Jā," sacīja Maksims. – Es neesmu ārzemju romānu cienītājs. Bet es zinu, ka dzīvē var notikt jebkas. Mans tēvs reiz man pastāstīja par smieklīgu stāstu, kas notika ar viņa draugu, ko viņš pats viņam pastāstīja.
– Pastāsti man arī šo stāstu.
– Bet viņai ir zemenes…
"Nu, pastāstiet man," Katja jautāja mazas meitenes balsī.
Maksims uzmanīgi ieskatījās viņas smejošajās acīs.
– Labi, klausies. Mana tēva draugs dzīvoja ciematā kopā ar sievu. Kādu dienu pie viņiem atnāca viņu pašu brāļameita: sešpadsmit gadus veca, salmu krāsas bizes līdz pirkstiem, asinis un piens – krievu skaistums vienā vārdā.
Viss bija labi, bet tad mājas saimniekam sāka iezagties galvā visādas kaitīgas domas un viņš zaudēja mieru un miegu. Nezināms spēks viņu aizvilka no augšistabas, kur viņš gulēja ar savu veco sievu, uz virtuvi, pie plīts, uz kuras gulēja šī sarkanā jaunava. Viņa guļ uz plīts, zvana, māj, pat ja tu pamet savu sievu,” viņš sūdzējās manam tēvam par hormonālo sprādzienu organismā.
– Un kas viņš ir? Vai tomēr pametāt sievu?
– Katja, nesasteidz lietas. Uz sievas jautājumu, kāpēc viņš katru vakaru klīst virtuvē, viņas vīrs bez papildu runas atbildēja: "Es biju izslāpis, mēs ēdām sāļus…".
– Un kā ar viņa sievu? Vai jūs tiešām ticējāt šīm muļķībām? – Katja atkal nepacietīgi pārtrauca viņa stāstu.
Maksims iesmējās.
– Nē, es neticēju. Galu galā sālīta liellopa gaļa nebija uz galda katru dienu. Tāpēc viņa nolēma kādu dienu sekot savam vīram.
– Un kas?
“Viņa redzēja, ka viņas vīrs izkāpj no gultas un devās uz virtuvi. Viņš piegāja klāt no krāsns gala, atrada mazu soliņu, nostājās uz tā, uzmanīgi novilka segu no guļošās jaunietes un ar trulu skatienu sāka apcerēt viņas valdzinājumus. Pēc tam, it kā nekas nebūtu noticis, viņš atgriezās laulības gultā.
"Jā," Katja izplūda maigā smaidā, "ne velti viņi saka: "Auksta jauna sieviete ir labāk gultā nekā karsta veca sieviete." Tātad, kā šis stāsts beidzās? Ģimenes skandāls?
– Tas beidzās diezgan smieklīgi. Sieva nolēma nobiedēt savu vīru. Lai to izdarītu, viņa vakarā ielēja spaini auksta ūdens un nolika to uz grīdas. Vai tu zini, Katja, kas ir polati ciems?
"Nē, es nezinu," Katja godīgi atzina.
– Polati ir tādi guļvietas, kas ir bruģēti ciemata būdās zem griestiem starp krāsni un sienu pretī tai.
– A-a-a… Es jau sāku minēt, kas notika tālāk. Sieva piesēja spainim auklu un slepus apvilka to ap būdu. Tad, izvēloties īsto brīdi, kad viņas vīrs atkal sāka apbrīnot ciema makhas kailos priekus, viņa pavilka virvi un aplēja viņu ar aukstu ūdeni. Vai es kļūdos?
– Es nekļūdījos. Tā tas bija. Rezultātā vīrs aiz bailēm saslapināja apakšbikses, un jaunā sieviete pat nepamodās…
"Meitenei nepārprotami ir labi nervi, tāpēc tāds varonīgs sapnis," atzīmēja Katja, "mūsdienās jūs gandrīz nesatiekat tādus cilvēkus, visi kļūst neirastēniski jau no mazotnes…"
– Bet, Katenka, mēs taču neesam neirastēniķi, vai ne?
– Nē, ne neirastēnijas! – meitene iesmējās.
– Nu, tas ir lieliski. Tagad atgriezīsimies, Katenka, pie mūsu sarunas sākuma. Teicu, kas ir meitene no otrā stāva septītās palātas, nu, mammai nav aizdomas, pati pazuda.
– Nē, neviens neatkrita. "Tu man apsolīji nepārkāpt slimnīcas režīmu," viņa aizvainota nopūtās ar konfekšu papīriņu. – Ko tu pats dari?
– Nedusmojies, tu zini, ka Dusja nervu stresa dēļ zaudēja balsi un nerunā, tad kāda jēga ar viņu flirtēt? Turklāt viņa ir pilnīgi zaļa…
– Viņa nemaz nav zaļa, viņa ir tikai divus gadus jaunāka par mani.
– Kā tu zini viņas vecumu? – Maksims bija pārsteigts. – Tomēr par ko es runāju? Jums ir savi cilvēki visos stāvos…
"Nez kāpēc man ir žēl šīs meitenes…" Katja pēkšņi kļuva emocionāla. "Viņa var palikt mēma visu savu atlikušo mūžu." Viņas psihe ir iedragāta, un tagad viņa katru kazahu uzskatīs par draudu sev. Viņai steidzami jāpamet Almati, lai izvairītos no recidīva…
Maksims piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš pats par to bija domājis pēdējās dienas, bet nekas jēdzīgs neienāca prātā. Un tad pēkšņi viņam atausa, tagad viņš zināja, kas viņam jādara. Atliek vien sagaidīt dēlu un ar viņu visu pārrunāt.
– Paldies, Katenka, par mājienu. Tev taisnība, abas sievietes nevar atrasties šajā pilsētā. Māte un viņas meita ir ne tikai nozieguma upuri, bet arī liecinieki, tāpēc var vienkārši no viņām atbrīvoties.
"Tas ir tas, par ko es runāju…" Katja teica ar sapratni.
Klims palātā parādījās pēc pusdienām.
– Sveiks tēvs! Kā tev iet – atskanēja viņa balss no sliekšņa, kas jau bija pilnībā zaudējusi jauneklīgo skanējumu un bija ar zemāku vīrišķo krāsojumu.
Maksims izkāpa no gultas un viņi apskāvās.
– Piedod, tēt, ka nevarēju tevi apciemot agrāk, viņi tevi nelaida…
– Viss kārtībā, dēls. Esmu informēts par visu, kas notiek skolā.
"Tagad, tēt, mums pilsētā ieteicams valkāt civilās drēbes, bet tiem, kam tāda nav, staigājiet vismaz trīs cilvēku grupās." Viņi teica, ka tas ir pagaidu pasākums, jo pilsētā periodiski izceļas etniskie konflikti.
Robežsargi pilsētā nav īpaši gaidīti, īpaši kazahu jaunieši…
"Viņi mums ilgi nepiedos sapieru lāpstas, tāpat kā mēs viņiem nepiedosim viņu akmeņus un lauzņus," sacīja Maksims.
"Mēs neaizmirsīsim, tēt, tas ir skaidrs." Kā klājas Dusjai un viņas mātei?
– Daudz labāk. Tagad mēs dosimies pie viņiem, bet vispirms es vēlētos ar jums padalīties ar vienu domu, kas man ienāca prātā vakar.
– Es klausos tevi, tēt.
Maksims apkopoja domas un tad uzmanīgi ieskatījās dēla acīs.
– Tā es domāju, dēls, traģēdijā, kas notika ar Toboļsku ģimeni, ir arī mūsu vaina. Ja Dusja nebūtu ar jums draugos, tad diez vai šie morālie briesmoņi pie viņiem būtu nonākuši. Un tā ar viņas starpniecību viņi nokļuva ar mums par asiņaino “želtoksānu”. Tajā vakarā netālu no viņas mājas es redzēju trīs puišus stāvam uz ceļa. Es atpazinu vienu no viņiem, tas bija Askars Baižanovs, tas pats, kuram tu izlauzi priekšzobu kaujā par Gazizu.
– Goša! – Klims nosvilpa un viņa acis dusmīgi pazibēja. "Tas noteikti ir viņš, kurš aizdedzināja viņu māju." Viņš zināja, ka es mācos pierobežas skolā un draudzējās ar Dusju.
– ES arī tā domāju.
"Tad viņus vajadzētu iesēdināt aiz restēm."
– Tas nebūs viegli izdarāms. Tomēr es visu izstāstīju izmeklētājam, kas nākamajā dienā pēc manas uzturēšanās slimnīcā parādījās istabā.
– Tas ir skaidrs. Vai izmeklētājs vispār ir krievs vai kazahs?
– krievu.
– Ko, tēt, tev tāda doma ienāca galvā? – Klims atcerējās.
Maksims ar pirkstu locītavām berzēja deniņus, it kā grasītos domāt par kaut ko svarīgu, un tad uzmanīgi paskatījās uz dēlu.
– Tā es domāju. Mums jāaicina Dusja un viņas māte doties ar mani uz Sahalīnu. Galu galā viņiem nav kur dzīvot, bet priekšpostenī viņiem būs mājoklis, laiks sadziedēs viņu brūces, un tad jau redzēsim.
Jūs ieradīsieties atvaļinājumā, un pēc skolas beigšanas jūs un Dusja pieņemsit galīgo lēmumu. Vai varbūt jūs pieņemsit šādu lēmumu agrāk.
Es varētu viņiem piedāvāt savu dzīvokli, bet diez vai viņi šajā pilsētā būs mierīgi. No tādiem lieciniekiem noziedznieki mēģinās tikt vaļā…
Maksims redzēja, kā Klima seja uz brīdi pagarinājās. Taču viņš nekavējās paust savu viedokli.
– Laba doma, tēt. Viņi patiešām cieta mūsu dēļ. Mums tas vienkārši ir jādara. Vienīgais jautājums ir, vai viņiem ir iespējams pārcelties kopā ar jums uz priekšposteni, jo viņi mums ir svešinieki?
– Pieejams! Robežas priekšpostenī viss ir iespējams. Viņi tiks iepazīstināti ar pierobežas vienības vadību kā mana dēla vedekla un viņas māte.
Es arī visu izskaidrošu skolas vadībai un lūgšu ģenerāli izsniegt viņiem ceļošanas dokumentus…
"Nu, tad iesim un pastāstīsim viņiem par to," Klims apņēmīgi sacīja.
– Ejam, dēls!
Dusja uzskatīja, ka ir iekšēji gatava tikties ar Klimu, jo gaidīja viņu no pirmās minūtes, kad atradās slimnīcā. Bet tad viņš ienāca istabā un no viņas acīm saskrēja asaras.
Klims apskāva viņas plecus un noskūpstīja.
– Sveika, Dusja! – Viņš klusi teica, noliecot galvu.
Vārdu vietā no Dusjas krūtīm izplūda apslāpēts vaids.
Klims pārsteigumā nodrebēja.
– Es zinu, ka tu vēl nevari runāt, bet mēs varam ar tevi sarakstīties, man ir piezīmju grāmatiņa, apsēdīsimies pie galda…
–Es mīlu tevi neatkarīgi no tā! – viņš uzrakstīja pirmos vārdus uz lapiņas.
Dusjas acis piepildījās ar priecīgu gaismu.
–ES arī tevi mīlu! – viņa atrakstīja.
Ieraugot meitas starojošo seju, Dusi māte atviegloti nopūtās.
"Parunāsim ar tevi koridorā," Maksims viņai ieteica, "liksim jauniešus mierā…
Viņi izgāja no istabas un, atraduši piemērotu vietu, apsēdās viens otram pretī.
“Jeļena Feliksovna,” Maksims nekavējoties devās uz galveno, mēs ar dēlu vēlamies, lai jūs un jūsu meita dotos kopā ar mani uz manu jauno dienesta vietu – uz Sahalīnas salu.
Mēs vairs neesam svešinieki – liktenis un bēdas mūs ir cieši saistījuši kopā. Robežas priekšpostenī būs mājoklis un viss, kas jums nepieciešams. Tur jūs un Dusja būsiet pilnīgi drošībā – tas tagad ir ļoti svarīgi.
Slepkavas, kas aizdedzināja jūsu māju, visticamāk, nenomierināsies, viņiem draud cietums, un viņiem nav vajadzīgi liecinieki savam noziegumam…
Māte noslīdēja un nolaida acis, arī viņas acīs sariesās asaras. Viņa acīmredzami nebija gaidījusi šādu priekšlikumu. Viņa visas šīs dienas bija domājusi par to, ko viņiem vajadzētu darīt, kā pastāvēt tagad, kad viss, ko viņi bija sadedzis ugunī.