- -
- 100%
- +
Tomēr viņas balss vienmēr ir jautra. Viņa ir gatava palīdzēt arī pirmajā zvanā. Vienkārši piemini, ka tev pietrūkst pankūku vai jāmazgā logi dzīvoklī, un viņš acumirklī piesteigs.
Tomēr Sadovņikova jaunākā (tā ir bijusi paraža kopš viņas studentu laikiem) nekad neielaida māti savā personīgajā dzīvē. Vienu dienu tu prasi pankūkas, citu reizi zupu, un tagad tava mamma katru vakaru tusinās tavā dzīvoklī, bezgalīgi niezdama par pareizu uzturu, pārkārtojot mēbeles pēc saviem ieskatiem. Un pats galvenais, tas iemāca, ar ko satikties, kur strādāt, kad dzemdēt bērnus un kā dzīvot kopumā.
Būtu labāk, ja viņa savu enerģiju novirzītu citos virzienos. Viņa apmeklē ārstus, sazinās ar savām karstajām draudzenēm. Vai arī viņš nododas savai iecienītākajai spēlei: cīnās ar netaisnību, laužas cauri birokrātijai.
Jūlija Nikolajevna regulāri ziņoja savai meitai par lielajām uzvarām. Tad viņa pēc kaimiņu māmiņu lūguma parūpējās, lai pie ieejas tiktu izbūvēta uzbrauktuve bērnu ratiņiem. Tikai ar viņas pūlēm mājā tiek veikti lieli remontdarbi – nomainot liftus un logus.
Arī šodien sajūsmināta un priecīga zvanīja mamma. Pat mūžīgais jautājums: "Vai jūs beidzot neplānojat precēties?" – es nejautāju. Viņa uzreiz sāka lielīties:
– Vai varat iedomāties, es beidzot tos pabeidzu!
– Kam? – Tatjana neprātīgi jautāja.
Viņa gulēja uz dīvāna – grāmata izrādījās garlaicīga, televizors, kā vienmēr, bija stulbs. Es negribēju dzert vienai. Pat ja manas mātes varoņdarbi nav interesantākā tēma, tomēr vismaz manas mātes balss ir mīļa.
– Vienaldzīgo birokrāti! – Jūlija Nikolajevna apmierinātā balsī ziņoja. – Kam gan es neesmu rakstījis! Veselības ministrijai, Maskavas Veselības departamentam. Vairākas reizes tikos ar klīnikas galveno ārstu. Es sazinājos ar labdarības organizācijām. Nu, beidzot, taisnība ir uzvarējusi,” viņa ieturēja dramatisku pauzi.
– Vai esat iecelts par veselības ministru? – Tanja iesmējās.
– Ak, meitiņ, tev tomēr vajadzētu pasmieties par savu māti! – Jūlija Nikolajevna pamāja. Un svinīgi, it kā paziņotu par Oskara nomināciju, viņa pabeidza: "Mūsu rajona klīnikā viņi uzstādīja gastroskopu!"
Šajā brīdī Sadovņikova sāka skaļi smieties.
Un māte aizvainoti teica:
– Nekā smieklīga. Šāda līmeņa iekārtas parasti ir pieejamas tikai nopietnās slimnīcās. Un man ar to nepietika rajona klīnikai, man arī izdevās iegūt vismodernāko. "Olimps". Redzes lauks tiek paplašināts līdz simt divdesmit procentiem.
– Jā, tas ir stiprs. – Tatjana centās kļūt nopietna. Bet es nevarēju nepajautāt: "Bet ko tas jums dod?"
– Kā var nesaprast?! – Jūlija Nikolajevna karsti runāja. – Iepriekš bija jādodas uz diagnostikas centru uz gastroskopiju. Vispirms reģistrējieties, pēc tam pagaidiet līdz diviem mēnešiem! Un dažreiz diagnoze ir jāuzliek nekavējoties! Turklāt nokļūšana tajā aizņem četras pieturas ar metro, bet pēc tam vēl trīs ar autobusu. Tas ir grūti daudziem pensionāriem.
– Mammu, es tev jau tūkstoš reižu esmu teicis: ja tev vajag veikt gastroskopiju, zvani man! – Tatjana nomurmināja. "Es jūs pierakstīšu labā klīnikā un, protams, par visu samaksāšu."
"Paldies, Taņečka," manas mātes balss iesildījās. – Bet tu saproti: es par sevi nerūpējos. Par citām – vientuļām vecmāmiņām, nav, kas viņām palīdzētu. Ne visiem ir tik brīnišķīgas meitas kā man…
"Tu esi laipna, mammu," Sadovņikova iesmējās. – Kāda jēga? Viņi jums nemaksā algu par labdarību, viņi, iespējams, pat nepateica jums paldies – viņi visu uzskata par pašsaprotamu.
– Nu, lai tā būtu! – mamma patētiski iesaucās. – Galvenais, ka es pats zinu, ka devu cilvēkiem labumu!
"Kāds entuziasts!" – Tatjana domāja ar skaudības nokrāsu.
Viņa pati nevarēja piespiest rūpēties par saviem kaimiņiem. Protams, es labprāt palīdzu, bet kā? Labdarības ballītes, es ļoti labi zināju, parasti tiek rīkotas izrādīšanai. Un nauda, kas ar pompu tiek savākta bāreņiem, bieži vien nonāk krāpniekiem. Kādu dienu viņa atdeva savu veco, bet joprojām ļoti pieklājīgo datoru maznodrošinātam kaimiņam. Un viņa (viņa pati to dzirdēja!) pēc tam sūdzējās visiem, kas gribēja klausīties, ka Tanja viņai ir iedevusi "briesmīgus atkritumus".
Protams, Tanya varētu arī meklēt tos, kuriem patiešām nepieciešama palīdzība. Bet kaut kā viss notiek…
Varbūt tāpēc debesis viņu soda? Par egoismu, nerēķināšanos ar svešām nepatikšanām, nebeidzamu un bezjēdzīgu sacīksti: par lielākām algām, prestižākām mašīnām, eksotiskākiem kūrortiem?
Garastāvoklis pilnībā pasliktinājās. Papildus nepatikšanām mīlas frontē viņai nācās sākt nodarboties ar paškritiku! Tanjai sāpēja galva, un viņa naktī nevarēja aizmigt. Viņa mētājās un grozījās savā vientuļajā gultā, skaitot aitas un ziloņus, pārliecinot sevi, ka viņas rokas un kājas ir atslābinātas. Nekas nepalīdzēja – pat ne slepenā, “spiegu” metode, ko viņai mācīja viņas mīļotais patēvs Valera. Turklāt zem balkona, it kā aiz spīta, ķērcēja kāda mašīnas signalizācija. Vienmuļi, klusi, bet ārkārtīgi pretīgi. Bet Sadovņikovai nepatika gulēt gaisa kondicionētā gaisā.
Mēģināju paslēpties no kaitinošajām skaņām ar spilvenu – bija karsti. Tomēr viņa aizcirta logu, ieslēdza gaisa kondicionieri un uzreiz sāka šķaudīt.
Es izgāju uz balkona, identificēju nekārtību cēlēju un nebiju pārsteigts – kā vienmēr, kaimiņa pelēkā Neksija. Ar to vienmēr ir problēmas: īpašnieks (džigits Arsens) novieto savu transportlīdzekli zālienā. Ja viņš stāvēs otrajā rindā, Tanjas automašīna tiks aizliegta. Vēl viena jautra lieta ir parādīties nakts vidū un spēlēt kalnu melodijas visu ieeju. Un šodien ir ķērkšana.
–Tu arī esi nomodā? – Tanja dzirdēja.
Es pagriezos un ieraudzīju: uz blakus balkona stāvēja mana kaimiņiene, padzīvojusi Vaļa tante, virs naktskrekla uzvilkusi flaneļa halātu. Tur savus tempļus un žēlojas:
– Kaut kāda ķīniešu spīdzināšana, tā jau visu satricina! "Un viņa kautrīgi ieteica: "Varbūt mums jāiet pie Arsena?" Vai lūgt to izslēgt?
– Trīsos no rīta? "Vai jūs esat traka, tante Vaļa," atbildot nopūtās Sadovņikova.
Reiz viņa mēģināja strīdēties ar jātnieku un cieta graujošu sakāvi. Viņš kliedza uz viņu kā uz istabeni. Un, ja tu naktī parādīsies viņa mājā, viņš tevi nogalinās.
Tatjana atgriezās dzīvoklī un skumji domāja: “Es kaut kā esmu pilnīgi nevērtīga… Maman, tur, cīnās ar veselām nodaļām, un veiksmīgi. Bet es pat nevaru tikt galā ar savu augstprātīgo kaimiņu.
Tomēr viņa joprojām veica visus iespējamos pasākumus. Un pēc ceturtdaļas stundas es aizmigu svētlaimīgā miegā.
Un astoņos no rīta viņu pamodināja histēriski kliedzieni ķidošā austrumu valodā.
– Sasodīts! – Tatjana vaidēja.
Viņa izlēca no gultas, pielīda pie balkona durvīm un uzmanīgi paskatījās uz ielu.
Arsens steidzās ap savu automašīnu.
Visas četras tā riepas bija tukšas (Tatjana uzmanīgi novietoja sprauslas uz pārsega). Viņa uzlēja visas mājā esošās griķu rezerves (diez vai iegūtas!) uz kapuces. Spriežot pēc dziļajām nagu skrāpējumiem – tās bija redzamas pat no trešā stāva – apkārtējiem putniem cienasts patika.
– Es uzzināšu, kurš to izdarīja, es viņu nogalināšu ar savām rokām!!! – Arsens, acīmredzami rēķinoties ar pamodinātajiem kaimiņiem, pārgāja uz krievu valodu.
– Pamēģini! – Tatjana ļauni pasmaidīja, slēpjoties aiz aizkara.
Noskaņojums, pārsteidzoši, bija lielisks.
Katram, iespējams, savs. Mamma priecājas, kad palīdz cilvēkiem. Un viņa izdarīja kaut ko nejauku – un arī viņa ir laimīga. Tomēr kaimiņi, noguruši no nekaunīgās augstienes dēkām, noteikti būs viņai pateicīgi.
Tanja aizvēra visus logus, ieslēdza kondicionieri, izslēdza telefonus, ērti iekārtojās zem segas un ar tīru sirdsapziņu gatavojās gulēt vismaz līdz pusdienlaikam.
Taču jau desmitos viņu pamodināja durvju zvans.
Viņa mēģināja paslēpties zem spilvena, bet viņi kaitinoši, prasīgi zvanīja, un tad atkal sāka klauvēt. Vai tiešām Arsens noskaidroja vainīgo un ieradās izmeklēt?!
Sadovņikova uzvilka halātu, iegāja koridorā un iesaucās:
– PVO?
– Tanja, nekavējoties atver! – viņi viņai pavēlēja aiz durvīm.
Mans Dievs: Mammu! Ko viņa vēlas tik agri?
Tanja atvēra vārtus un uzbruka Jūlijai Nikolajevnai:
– Mammu, starp citu, es guļu! Un vispār kāda maniere…
Nepabeidza. Pēkšņi es pamanīju: Jūlijas Nikolajevnas seja izskatās nereāla, vienkārši traki priecīga. Ko viņa vēl panāca bez dzimtās klīnikas gastroskopa? Tomogrāfs?
Un mana māte triumfējoši pasludināja:
– Tanja. Jūs gatavojaties nokrist. Vai varat iedomāties – man iedeva kvotu!
– Par ko?
– Ārstēšanai! Ārzemēs!
– Kungs, kurš to izcēla?
"Ļaujiet man paiet," Jūlija Nikolajevna karaliski sacīja.
Viņa iegāja virtuvē, apsēdās pie galda un teica:
– Uzlieciet tējkannu.
Lai gan parasti viņa sāka sevi apnikt.
Tanja smaidīdama izpildīja pavēli. Viņa apsēdās mātei pretī. Velela:
– Nu, kādreiz!
Un viņa sāka detalizēti:
– Es tev stāstīju par gastroskopu. Man bija daudz jāstrādā, jāsazinās ar daudzām organizācijām un fondiem. Protams, es visur atstāju savu kontaktinformāciju, ierēdņi neizskata anonīmus pieprasījumus. Un tad klīnika zvanīja un jautāja, vai jums ir gastrīts? Es esmu neizpratnē, jā, es saku, bet kāpēc jums tas ir vajadzīgs? Un viņi paskaidro: man ir iedalīta biļete! Izrādās, ka pienākas tiem, kas reģistrēti kuņģa-zarnu trakta slimībās! Reizi trijos gados saviesīgs brauciens ne tikai uz Kislovodsku, Essentuki – arī uz Ungāriju, Čehiju, pat uz Bādenbādeni! Bet, protams, ir ļoti maz kuponu, kas tiek izplatīti tikai mūsu pašu cilvēku vidū. Bet es iebiedēju birokrātiskos brāļus – tāpēc viņi nolēma mani izraidīt no redzesloka!
– Kur, uz Kislovodsku?
"Nē," mamma lepni teica. – Es tev teicu: ārzemēs. Karlovi Varos.
– Aiziet! "Tanija pret savu gribu inficējās ar savu entuziasmu.
– ES zvēru! Visi dokumenti jau ir nodoti!
"Parādi man," meita pavēlēja.
Jūlija Nikolajevna lepni demonstrēja plastmasas mapi. Viss kārtībā: vīzas pieteikuma veidlapa, elektroniskā biļete uz Prāgu, talons divu nedēļu uzturēšanās laikam kādā Village viesnīcā.
Tanja sarauca pieri:
– Es neatceros, kur tas ir. Tiesa, Karlovi Varos esmu bijis ilgu laiku…
"Es jau paskatījos un, paldies Dievam, es protu izmantot internetu," mana māte lepojās. – Netālu no centra, divdesmit minūtes ar mašīnu. Un autobusa pietura ir divu minūšu gājiena attālumā.
Tanja iesmējās un sniedzās pēc kupona:
– Pagaidi, cik zvaigžņu?
"Nemaz," Jūlija Nikolajevna nopūtās. – Šī pat nav viesnīca – to sauc par pansionātu. Bet izskatās tīrs. "Vai ir iespējams," viņa kaut kādu iemeslu dēļ aizvainota piebilda, "vai viņi man iedos komplektu bez maksas?" Ceļojums ir sabiedrisks…
"Tas ir murgs," sacīja Tatjana.
– Taņa, mūsu štatā ir vismaz vilnas kušķis! – Jūlija Nikolajevna audzinoši sacīja.
"Mammu, tā ir taisnība, ka es Vari nesaņēmu nekādu īpašu ārstēšanu… bet tur, manuprāt, jums trīs reizes dienā jādzer ārstnieciskais ūdens." Visi avoti, protams, atrodas pilsētas centrā. Vai jūs katru reizi braucat ar autobusu no viesnīcas?
– Nu… es atnākšu no rīta. Staigāt pa pilsētu. Un vakarā – atpakaļ.
– Kā ar procedūrām? Visādas vannas, masāžas?.. Arī pilsētā? Pēc tiem, starp citu, noteikti vajag atpūsties. Gultā vismaz pusstundu.
– Ak, es tikšu galā! Galvenais ir ūdens!…
– Nē, mammu. – Tanja nicīgi izmeta kuponu. "Es neļaušu jums iekļūt šajā bedrē!"
– Tanja, neskaties dāvinātam zirgam mutē.
– Ja vēlies ārstēties, ej… ej, piemēram, uz Pavlova māju (Tanja atcerējās tās viesnīcas nosaukumu, uz kuru Verners viņu aizveda). Protams, par braucienu apmaksāšu.
– Es tev neko neņemšu. Turklāt tu pats tagad esi bez darba,” mamma uzreiz atbildēja.
Seja uzreiz kļuva spītīga un lepna.
Sadovņikova nopūtās – viņa jau bija rūpīgi izpētījusi mātes raksturu. Viņai ļoti nepatika aizņemties naudu – pat no savas meitas.
Bet ļaut viņai doties uz pansionātu ar nosaukumu “Ciemats”?..
Un pati Tanja nesaprata, kā tas iznāca no viņas mutes:
– Dosimies kopā uz Karlovi Vari!
"Tu… tu…" mammas lūpas trīcēja. – Tu joko?
Pēdējo reizi viņi kopā devās atvaļinājumā, kad Tatjana absolvēja astoto klasi. Un viņi gandrīz visu laiku strīdējās. Tanjai bija fans – zēns no atpūtnieku vidus, Jūlija Nikolajevna pastāvīgi vainoja viņu par vēlu atgriešanos savā istabā, un kādu dienu – ak, šausmas! – viņa smaržoja pēc alus.
– Kāpēc es jokoju? Es vēl nestrādāju, par laimi man ir nauda. Tiesa, man nav problēmas ar vēderu, bet ūdens var palīdzēt uzlabot nervus. Mani tas netraucēs.
– Vai jūs… vai tiešām vēlaties ar mani doties uz Karlovi Vari? – māte neticīgi jautāja.
– Nu jā! Jā! – Tanja jau ir sākusi nožēlot savu impulsu. Tomēr viņa drosmīgi pabeidza: "Protams, ar jums." Tikai ne uz Village pansionātu, protams. Atradīšu normālu viesnīcu.
– Nu, izrādās, ka biļete būs pazaudēta?..
– Mēs izmantosim jūsu biļeti. Un iedodiet viesnīcas talonu kādai sievietei, kas stāv rindā uz gastroskopiju.
– Kā viņa maksās par braucienu?!
– Kungs, mammu! Nu, iedod man kuponu kopā ar biļeti! Nopirkšu citus! Jā, tiešām, labāk būtu lidot biznesa klasē!.. Un ne uz Prāgu, no turienes vēl simts kilometru jābrauc – taisni uz Karlovi Vari.
Un es redzēju, kā pār manas mātes vaigu ritēja asara. Vienmēr saspringtā, draudīgā seja atmaiga. Jūlija Nikolajevna apskāva savu meitu, noskūpstīja viņu uz vaiga un sacīja:
– Tanja! Tu esi labs cilvēks!..
Un viņa sirsnīgi apliecināja:
– Tu nenožēlosi! Mēs staigāsim kopā un pļāpāsim – kā mēs tērzējām, kad bijāt mazs!
"Ak, kaut es nebūtu nomiris šajos Varos no melanholijas!" – Tatjana bezcerīgi domāja.
Bet atkāpties jau bija par vēlu.
7 nodaļa
Tajā vakarā viņai piezvanīja patēvs.
– Taņa, vai tev ir slikti? "Viņa balsī bija neslēpts satraukums.
– Nē, Valeročka, kur tev tāda ideja? – Tatjana pasmīnēja.
"Pēkšņi jūs dodaties uz ūdeni." Un pat ar mammu.
"Nu…" Tanja drosmīgi atbildēja. – Mums vismaz kādreiz jāizpilda savas meitas pienākums! Es tikai kļūstu gudrāks, iekārtojos.
Viņa nomierināja Valeru, nolika klausuli un skumji nopūtās. Viņa jau pārmeta sev par impulsu izvest vecākus atvaļinājumā. Bet tagad neatkāpies! Turklāt mana māte nekavējoties sāka gatavoties ceļojumam. Tajā pašā dienā es ziņoju savai meitai, ka esmu iegādājusies īpašu ceļojumu tējkannu, lai varētu kaut ko uzkost tieši savā istabā. (Kāda jēga – kad viņiem ir “viss iekļauts”, un apkārtnē ir daudz kafejnīcu?) Viņa arī pastāstīja Tanjai, ka ir pierakstījusi viņai tikšanos bēdīgi slavenajā rajona klīnikā, lai apmeklētu gastroenterologu.
– Par ko?! – meita šausminājās.
– Bet, protams! Mēs ejam uz sanatoriju. Nepieciešams izraksts no slimības vēstures.
"Nu, personīgi es tur neārstēšos," Tatjana nomurmināja. – Un slimības – īpaši arvēsture – Man nav.
"Jums droši vien ir gastrīts," sacīja mana māte. – Cik gadus jūs ēdat tikai jēlkūpinātu desu un korejiešu burkānus?
– Tātad mani ārstēs ar trīspadsmito avotu.
Tanja pat tad, kad viņa kopā ar Verneru devās uz Vari, atcerējās: pilsētā ir divpadsmit ārstniecisko ūdeņu veidi. Un trīspadsmito sauc Becherovka, enerģisks, bet patīkamas garšas liķieris.
"Alkohols un medicīniskās procedūras, kā jūs zināt, nav savienojamas," autoritatīvi sacīja Jūlija Nikolajevna.
Tanja skumji nodomāja: "Ak, viņa mani pilnībā iznīcinās pēc divām nedēļām!"
Labi, ka pasūtīju vismaz divas vienvietīgas istabas. Mamma tomēr mēģināja protestēt: “Kāpēc? Papildus izdevumi!” – tomēr meita bija nepielūdzama:
– Pirmkārt, es krācu. Un otrkārt… ja nu tas sāk notikt jūsu kūrortā?personīgajā dzīvē?
"Ak, nevajag," Jūlija Nikolajevna kaut kā pārāk steidzīgi atbildēja.
– Jā, labi, mammu, cik tev gadu?
– Nē, Taņečka. Labāk sakārtosim tavu personīgo dzīvi,” viņa nopūtās.
…Un kad – ļoti ātri – visi sagatavošanās darbi palika aiz muguras un lidmašīna pacēlās no zemes, Jūlija Nikolajevna it kā nejauši jautāja:
– Tanjuša, kādu viesnīcu jūs mums rezervējāt?
– "Imperial".
– Par ko tu runā! – Jūlijas Nikolajevnas vaigi kļuva sarkani.
– Vai esat par viņu dzirdējuši? "Rotšilds palika tur, Štrauss, Mērija Pikforda," Taņa nejauši uzskaitīja.
"Tātad es biju labā kompānijā."
– Ko tu ar to domā – bija? – Meitene izbrīnīta skatījās uz māti.
– Arī es savulaik dzīvoju Karlovi Varos viesnīcā Imperial.
– Vai tu tur jau esi bijis? – Tatjana neticīgi jautāja.
– Iedomājies šo.
– Kad?
– Sen. Toreiz tev bija tikai viens gads. Tūrisma brauciens. No mana KB.
– Nu, mammu, tu dod! Es gribēju tevi pārsteigt. Es domāju: šī ir jūsu pirmā reize, kad dodaties uz ārzemēm,” ar zināmu aizvainojumu stāstīja mana meita.
"Tanya," māte stingri sacīja, "ticiet man: jūs mani ļoti pārsteidzāt." Un viņa mani ļoti iepriecināja.
Jūlijas Nikolajevnas acis kļuva sapņainas.
– Dievs, tas notiek! – viņa patētiski iesaucās. "Vai es varēju domāt… tad… ka kādreiz mana meita izaugs, pārvērtīsies par skaistuli un aizvedīs mani ārstēties uz ārzemēm – un uz to pašu grezno viesnīcu?!
Tad parādījās stjuarte. Viņa viņus – vienīgos biznesa klases pasažierus – apkalpoja ar šampanieti. Mamma uzmanīgi paņēma glāzi. Ar cieņu teica:
– Kristāls…
"Ak, biznesa klasē vienmēr tā ir," mana meita atmeta. Un viņa turpināja viņai pārmest: "Nē, mammu." Tev vajadzēja man uzreiz pateikt. Vai jūs vēlētos doties ar jums uz Šveici, Vāciju, pasaulē ir tik daudz vietu? Citādi sanāk galīgi stulbi. Apmeklējiet ārzemēs tikai divas reizes savā dzīvē, turklāt tajā pašā valstī un pat vienā viesnīcā!
"Ak, Tanja…" māte domīgi sacīja. – Bet kādas atmiņas man ir par šo vietu!
– Vai šī bija pirmā reize, kad tur redzējāt mazas pudelītes ar šampūnu? – Sadovņikova izsmejoši jautāja.
"Es tur redzēju pavisam citu dzīvi," Jūlija Nikolajevna atbildēja domīgi un nez kāpēc skumji.
8 nodaļa
Ilgu laiku. Karlovi Vari. Jūlija Sadovņikova
Džūlija nevarēja iedomāties, ka došanās uz ārzemēm viņu tik ļoti apdullina.
Pirms tam viņa gandrīz nešaubījās, ka dzīvo labākajā valstī pasaulē. Lieliski, spēcīgi. Aizbraucu uz Eiropu – par prieku grupas vadītājam – pārliecinātam skeptiķim. "Čehi, kabatas valsts, kā viņi var jūs pārsteigt?"
Galu galā viņa bija tā, kas bija visvairāk ieinteresēta. Julinas ideoloģiskais cietoksnis sabruka nekavējoties un neatgriezeniski. Bet Čehoslovākija ir tautas demokrātijas valsts. Kas tad notiek, kur (kā raksta padomju avīzes) valda kapitāls? Viss, kas ir saprātīgs Karlovi Varos, tika uzcelts pirms kara. Komunisti tikai pielāgoja sev buržuāziskos sasniegumus.
Vecās viesnīcas greznība – tā atradās kalnā, it kā peldot virs pilsētas – Jūliju pārsteidza. Pilsētas dakstiņu jumti, tīras ielas, līdz šim nezināmi ēdieni – pelmeņi, kroketes, ar sulu sūcoša jēra fileja – piepildīja manu sirdi ar sajūsmu. Un cik maksāja alus, ledusauksts čehu alus tveicīgās pudelēs, kas tika pasniegts pusdienās un vakariņās pilnīgi bez maksas? Un dārznieks, noguris, gudrs, glītā kombinezonā – viņš darbojās dārzā blakus viesnīcai pie nereāli skaistām rozēm? Viņš uztvēra viņas ieinteresēto skatienu, laipni pasmaidīja un pēkšņi uzdāvināja viņai ziedu:
– Tev, daiļā dāma!
“Ēdiens ir tik tāds. Un naktsmītnes ir vidējas,” kurnēja pieredzējušākie ekskursiju grupas dalībnieki. Bet Jūlija – viņai bija divdesmit pieci gadi, un viņa pirmo reizi mūžā bija devusies uz ārzemēm – bija laimīga kā bērns. Kā ieslodzītais, kas notiesāts uz nāvi un pēkšņi saņēmis brīvību.
“Jūlija, turi entuziasmu pie sevis,” viņu biedēja izsmalcinātie ceļabiedri. "Nepaies ilgs laiks, kad jūs tiksiet izmests no komjaunatnes."
Bet godīgi viņai! – Pirmo reizi mūžā es nedomāju par komjaunatni, morālo raksturu un to, ko viņi par viņu domās.
Savu lomu nospēlēja arī fakts, ka viņa tikko atgriezās no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma. Veselu gadu es sēdēju mājās ar savu mazo meitu Tanju. Bērns ir kaprīzs, slimīgs – un turklāt neviens viņai nepalīdzēja. Vīra nebija, vecmāmiņa strādāja un dzīvoja citā pilsētā. Un es pat nedomāju par aukles nolīgšanu. Pirmkārt, tas ir dārgi, un pats galvenais, tas nav pieņemts. Tā kā jūs pati esat grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, kāpēc pie velna? Visas ģimenes, kad piedzimst bērni, dzīvo vienādi: gads dzīvē pārsvītrots, pilns ar autiņbiksītēm, tīrīšanu, raudāšanu pa naktīm, bezgalīgu burkānu un citu ārstu ieteiktu biezeņu gatavošanu.
Viņa dzīvoja tāpat kā visi pārējie, un nešaubījās: citādi nevar būt. Un šeit es redzēju, kāVar tiešraide. Ar izbrīnu skatījos uz labi ģērbtām, koptām, starojošām māmiņām ar mazuļu bildēm. Dāmas savā starpā kūko pie kafejnīcas galdiņiem, atvases, praktiski nepieskatītas, draiskojas uz kāpnēm. Un šķiet, ka mātēm ir vienalga, ka bērni saldē savus dibenus uz auksta betona. Šķiet, ka viņi arī nav dzirdējuši par īpašu barību mazuļiem – viņi baro savas atvases no sava galda. Vai nu šķiņķa gabals, vai marinēts gurķis. Viņi to iegrūž tieši pēcnācēju netīrajās rokās.
Sākumā, kad Jūlija to redzēja, viņa bija šausmās. Pilnīga bezatbildība! Antisanitāri apstākļi! Tomēr ieskatījos vērīgāk: jaunie ārzemnieki izskatījās veseli, vaigi bija sārti. Un galvenais, kas viņu pārsteidza: lai arī bērni ir mazi, viņi jau prot izklaidēties! Viņi šķiro automašīnas un lelles un vispār neprasa vecāku uzmanību. Kamēr viņas Tanja nevarēja spēlēt viena piecas minūtes, viņa sāka gausties un centās pievērst mātes uzmanību. Viņa ļāva man doties atvaļinājumā ar šausmīgu rēcienu, kamēr Jūlija iekāpa taksī, iekraudama koferi bagāžniekā, viņa pa atvērto logu dzirdēja nepārtrauktu skaļu raudu un vecmāmiņas apmulsušos vaimanas: “Nu, Taņečka, mīļā! Mamma drīz atgriezīsies!”
Visu ceļu uz Karlovi Vari ausīs skanēja viņas meitas skumja balss, un Jūlijai gandrīz nebija šaubu: rūpes par to, ka bērns viņu pārņems visu atvaļinājumu.
Viņa to aprija – tieši līdz brīdim, kad Džūlija ieelpoja vietējo dziedinošo gaisu. Es gāju pa mierīgām, bruģētām ielām. ES jutudaļa kopta, pabarota, plaukstoša valsts. Tūlīt visas sadzīves problēmas, mājas darbi un naudas trūkums sāka šķist nenozīmīgas un vieglprātīgas. Džūlija atcerējās savu meitu tikai pie cita bērnu veikala skatloga. Viņa ieraudzīja elegantu bērnu kleitu, drudžaini sāka prātot, vai viņa to var atļauties, un izmisīgi nožēloja, ka lepojas. Jums, tāpat kā citiem viltīgiem tūristiem, nevajadzētu ņemt līdzi pārdošanai Polet pulksteni un Zenit kameru.
Karlovi Vari ir neparasta pilsēta. Šeit viss, kā teica gids, bija pakļauts ārstēšanai. Centrā katram otrajam gājējam bija jānes krūze ūdenim. Tomēr Jūlijai nepatika minerālūdens (kam šeit tika piedēvētas absolūti brīnumainas īpašības). Skābs, smaržo pēc dzelzs. Sešpadsmitajā gadsimtā viņi, iespējams, rīkojās pareizi: tā vietā, lai dzertu ūdeni, viņi vienkārši sēdēja tajā.
Tomēr viņu grupai tika dots minimāls laiks, lai apmeklētu avotus un veiktu ārstēšanas procedūras. Priekšgalā, kā tajos laikos bija paredzēts, bijaapmeklējuma programma. Tikšanās ar Mozera stikla fabrikas strādniekiem, apmeklējot māju, kurā deviņpadsmitā gadsimta beigās dzīvoja Kārlis Markss…
– Ja mēs aizbēgsim? – Jūlija ar jaunu, pārsteidzošu paviršību jautāja savai istabas biedrenei.
"Pat nedomājiet: viņi pazudīs no pasaules," viņa nopūtās.
Tomēr augstākie spēki palīdzēja Yulechka.
Pēc pirmās ledusauksta alus krūzes viņai šausmīgi sāpēja kakls, pazuda balss, paaugstinājās temperatūra. Grupas vadītājs sākumā apsūdzēja viņu par simulatoru, bet pēc tam viņa tomēr sajuta Julinas pieri. Saraucot pieri, viņa aizvilka viņu pie vietējā ārsta, viņš vadīja tikšanos viesnīcā. Viņš diagnosticēja sāpes kaklā, bet neizteica gultas režīmu. Gluži pretēji, viņš pavēlēja: noteikti dodieties uz jaunuzcelto Gagarina galeriju trīs reizes dienā – no rīta, pusdienās un vakarā. Tur zem jumta (ārsts apliecināja) plūst pilnīgi unikāls karstais avots, kas spēj gandrīz acumirklī izārstēt iekaisušo kaklu.
– Ak, muļķības! Es labāk apgulšos un esatthrin "Es dzeršu," Yulechka atmeta apšaubāmo padomu.
Tomēr istabas biedrene, vecāka gadagājuma dāma, paraustīja plecus:
– Tu esi dīvains. Kāda jums iespēja – pa pilsētuviens Pastaigājies! Un tu gulēsi gultā.
Viņu grupa uzreiz pēc brokastīm tika iekrauta autobusā, saskaitīta un, vadītāja, ekskursijas vadītāja un neizpratnē, kuru visi uzskatīja par kuratoriem no VDK, uzmanīgi nogādātiPasākumi.
Džūlija tika atstāta pašplūsmā.
Protams, viņa nepalika gultā. Saģērbos un izgāju no viesnīcas. Lēnām devos cauri viesnīcas parkam līdz vagoniņam. Es devos lejā uz pilsētu pie avota. Ūdeni (kādreiz izrakstīja) godīgi dzēru maziem malciņiem, lai neizvemtu.
Un tad es bezmērķīgi klīdu pa draudzīgo, tīro pilsētiņu. Paskatījos uz mājām un garāmgājējiem. Pievērsiet īpašu uzmanību viņu tērpiem. Mēģināju izdomāt, kas uz plakātiem rakstīts čehu valodā (pagaidām esmu iemācījusies vienīgo vārdu – POZOR, krieviski tulkots – uzmanība). Es biju pārsteigts par viesnīcu majestātisko skaistumu. Īpašu iespaidu uz viņu atstāja milzīgā, grezni apšūtā, acīmredzami senatnīgā ēka. Tā aizņēma veselu teritoriju un nez kāpēc tika saukta par Maskavas viesnīcu..