- -
- 100%
- +
1. NODAĻA
Sniegs
Kad zvanīja telefons un redzēju, ka zvana mamma, uzreiz sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa nekad vairs nezvanīja. Trīspadsmit gadu vecumā mani nosūtīja uz stingru meiteņu internātskolu, un pēc diviem mēnešiem mani pilnībā aizmirsa.
Mamma zvanīja tikai reizi gadā. Manā dzimšanas dienā, lai atgādinātu, ka apsveicu viņu svētkos, jo viss vienmēr bija tikai viņai un nevienam citam. Viņa nebija slikta māte pati par sevi. Kad es biju jaunāka, viņa bija vislabākā, mīļākā un gādīgākā. Viņai patika būt par māti.
Bet pēc tam, kad mans tēvs nomira no aknu vēža, viss mainījās.
Nāve maina cilvēkus, un māte – viņa kļuva par sevis sliktāko versiju.
Telefons iezvanījās otrreiz un es to pacēlu.
– Sveiki.
«Mīļā,» viņa nopūtās, viegli ķiķinot. – Ak, tu neticēsi! Es satiku kādu.
Atkal?
– PAR.
Viņa pat nepamanīja manu entuziasma trūkumu. Mamma turpināja priecāties par savu jauno vīrieti. Ja man būtu jāskaita, ar cik vīriešiem viņa ir bijusi kopā un apgalvojusi, ka mīl pēdējo četru gadu laikā, man nepietiktu pirkstu, lai saskaitītu.
– Viņš ir tik burvīgs. Dankans ir viss, ko es meklēju vīrietī! Ak, un viņš ir bagāts. Neķītri bagāts.
Protams, viņš bija bagāts. Galu galā mātei bija savi standarti. It īpaši tagad, kad bijām praktiski bez naudas. Manai mātei vajadzēja četrus gadus, lai iztērētu visu naudu, ko mans tēvs bija nenogurstoši nopelnījis pēdējo divdesmit gadu laikā. Viņš pacēlās rindās, kļuva par vienu no bagātākajiem un cienījamākajiem cilvēkiem valstī, un tagad mēs esam šeit, gandrīz bez naudas.
Šī iemesla dēļ māte tikai satikāsbagāts vīriešiem. Viņa nemīlēja nevienu no viņiem. Tas viss bija saistīts ar naudu, dzīvesveidu, viņas netīro bagātībustandartiem.
– … apprecējās.
Mana mugura iztaisnojās un es pilnībā piecēlos sēdus uz gultas.
– Kas? Atvainojiet, ko jūs teicāt?
«Mēs ar Dankanu apprecējāmies pagājušajā mēnesī!» Tikko atgriezāmies no medusmēneša. Ak, tas bija tik brīnišķīgi…
Viņa turpināja un turpināja, bet es jau biju ģībonis. Apprecējās? Jā, mamma tikās ar vīriešiem tā, it kā tā būtu viņas mīļākā nodarbe, bet precēties? Es pat domā ES nevarēju.
«Tu man neteici,» es nočukstēju.
– ES gribēju. Bet tas viss notika tik ātri, mīļā. Viņšburtiski nogāza mani no kājām.
– PAR.
Es pat nebiju pārsteigts, ka viņa tik ilgi gaidīja, lai man pateiktu. Galu galā es nebiju viņas prioritāšu sarakstā. Bet manas krūtis joprojām sāpēja. Es biju viņas meita; mana māte apprecējās, un es par to nemaz nezināju. Cik tas viss ir mulsinoši.
– Dankans teica, ka varētu atbraukt ciemos. Tev tas ir jādara, Snieg. Es nejautāju.
– Skola…
– Jūs tik un tā pabeigsit pēc divām nedēļām. Tad vari nākt. Es jau runāju ar direktori. Šis ir tavs pēdējais semestris, un pēc skolas beigšanas tu dzīvosi pie mums.
– Kas? – es atcirtu. – Es jau teicu, ka strādāšu šeit pēc…
«Neapšaubāmi, mans dārgais.» Mēs par to runāsim vēlāk. Man tagad jāiet. Mēs tikko atgriezāmies no medusmēneša, un man vēl ir jāizpakās.
Viņa nolika klausuli un es gandrīz atmetu telefonu pret sienu. Uhh!
Nekādā gadījumā!
Māte vai Dankans, lai kurš tas arī būtu, nespēja mani pārliecināt par pretējo.
* * *
Pēc divām nedēļām es atrados netālu no Dankana muižas. Ak, viņš bija bagāts. Nāvīgi bagāts.Viņa īpašumam jābūt divreiz lielākam par mūsu īpašumu. Karalis savā pasaulē. Es nebiju pārsteigts: viņš bija tieši tāds cilvēks, kuru medīja mana māte.
Es gāju augšā pa taku, kas veda uz milzīgām koka dubultdurvīm. Tur jau mani gaidīja sulainis.
– Labrīt, Vaitas jaunkundze. Es esmu Džordžs. Priecājos iepazīties, lūdzu, ienāc.
Es pamāju vīrietim un pasmaidīju. Viņam vajadzēja būt apmēram piecdesmit. Viņa plikā galva bija spīdīga, un uz viņa drēbēm nebija neviena nelīdzena auduma. Viņa kurpes bija nospodrinātas, un viņš stāvēja taisni, atņēmis no manis mazo koferi, neko nerunājot.
Nu.
Es sekoju viņam iekšā, paskatījos apkārt. Māja bija milzīga un nevainojami tīra. Atklāti sakot, man patika savrupmājas modernais, bet tajā pašā laikā senatnīgais izskats. Nelikās mājīgi, bet auksti arī nebija.
– Kur ir mana māte?
Sulainis – Džordžs – gāja augšā pa kāpnēm, un es viņam sekoju.
– Viņa gāja iedzert tēju ar draugiem, kā vienmēr sestdienās.
Es gandrīz izplūdu smieklos. Protams, mana mamma ir ar draugiem. Es nebiju redzējis savu māti četrus gadus, bet viņa nevarēja palaist garām pat vienu tējas ballīti, lai būtu mājās, kad es ierados.
Mēs apstājāmies pie aizvērtām durvīm, kuras es sapratu, ka tā ir mana istaba.
– Un Dankans? – uzmanīgi jautāju.
– Kinga kungs, jūsu patēvs, aizbrauca uz biznesa tikšanos. Pusdienlaikā viņš būs mājās.
Es ņirgājoties iesmējos.Patēvs. Uhh
Džordžs atvēra durvis un manas acis iepletās, ejot iekšā. Istaba izskatījās pēc manas vecās istabas kopijas – tās, kuru atstāju pirms gandrīz pieciem gadiem.
«Istaba, kas piemērota princesei», mans tēvs teiktu ar mīļu smaidu.
– Kā? – šokēta nopūtos.
«Kinga kungs gribēja, lai jūs justos ērti un kā mājās,» Džordžs atbildēja, nepalaidot garām nevienu sitienu.
Viss bija pa vecam, līdz pat purpursarkanajai segai un plakātam.«Sniegbaltīte un septiņi rūķīši» uz sienas blakus kumodei.
– Tas ir jauki no viņa puses.
– Tava māte arī apstiprināja.
Šī istaba bija paredzēta jaunākajai manai versijai. Man tagad bija septiņpadsmit, un pēc divām nedēļām man paliks astoņpadsmit un es kļūšu pilngadīga. Šī istaba vairs nebija mana, taču tā joprojām izraisīja nostalģiju. Maigi izsakoties emocionāli. Viņa man atgādināja pagātni, manu tēvu… un visas labās atmiņas.
Bet tas bija arī rūgts atgādinājums par to, ko biju pazaudējis…
«Es varu pasniegt jums pusdienas jūsu istabā, ja jūs vēlaties to darīt.» Vakariņas ir septiņos, un līdz tam laikam gan tava māte, gan Kinga kungs būs mājās.
Džordžs bija prom, pirms es paspēju pamirkšķināt, atstājot mani vienu istabā, kas bija piepildīta ar atmiņām par manu pagātni. Es apsēdos uz gultas, nedaudz atsitoties uz mīkstā matrača.
Laikam aizmigu, to nemanot. Jo nākamreiz, kad atvēru acis, es biju saritinājusies gultas vidū, dreifējot starp nomodā un bezsamaņā esošo pasauli. Es lēnām izstaipījos, muskuļi protestējot. Tomēr tas bija labs sapnis. Tagad es jutos daudz labāk.
Apgriezusies gultā, es pagriezos pret logu un noelsos. Mana sirds dauzījās krūtīs, un es mēģināju piecelties sēdus, pieķērusi purpursarkano segu pie krūtīm, it kā tas varētu mani pasargāt.
Aizkari bija aizvērti un smagi, aizsedza saules gaismu, ienesa telpu tumsā. Pa aizkaru spraugu nāca vāja gaisma. Pietiekami, lai es varētu redzēt cilvēka ēnu.
– PVO…
Ēna attālinājās no loga, sperdama vēl vienu soli manas gultas virzienā.
2. NODAĻA
Sniegs
– Kas tu esi? Un kāpēc tu esi manā istabā? – es atcirtu.
«Sveiks, Snieg,» sacīja ēna, kuru mans uzliesmojums nemaz nesatrauca. Viņa balsij bija raupjš tembrs, it kā viņš būtu nepazīstams. Manām ausīm tas izklausījās rupji.
Manas plaušas paplašinājās un skāra krūtis. Man pār muguru pārskrēja bailes un es lēnām atkāpos.
– DŽORŽS!
Vīrietis pakratīja galvu.
– Viņš tevi nedzirdēs. Istaba ir skaņas izolācija.
– Es…
KAS?
Es izmisīgi paskatījos pa istabu, mēģinot atrast ieroci. Vai viņš bija iebrucējs? Kāds, kurš šeit strādāja? Ja tā, tad tas nebija labi!
«Ej ārā,» es nočukstēju.
Viņš pasmīnēja.
– Šīs ir manas mājas, Snov.
«Ja tu domā, ka vari…» es apklusu, kad viņa vārdi beidzot sasniedza manas gausās smadzenes. – Pagaidi, ko?
Viņš atvilka vienu no aizkariem, ielaižot istabā gaismu. Ēna vairs nebija ēna. Redzams vīrietis, vispirms viņa ķermenis… un tad seja.
Pirmais, ko pamanīju, bija tas, ka… viņš bija milzīgs. Viņš bija divreiz lielāks par manu augumu un svaru. Viņam bija plati pleci, melni džinsi apskāva viņa biezos augšstilbus, un melnā krekla materiāls apskāva viņa muskuļus kā otra āda.
Kopš iestājos meiteņu internātskolā, man nav bijusi saskarsme ar vīriešiem. Vīrieši vispār man palika noslēpums. Un šis? Viņš nepavisam nebija tāds, kādu es iedomājos vīrieti.
Mans skatiens iemirdzējās viņa sejā. Siltums izplatījās pa manu kaklu un vaigiem. Viņa seja bija… veidota. Tas ir vienīgais veids, kā es varētu viņu raksturot. Viņam bija maza bārda, kas lika viņam izskatīties vecākam.
Šajā iebrucējā bija kaut kas pazīstams.
Un, kad tas man beidzot atausa, mazliet novēloti… Mani pārņēma sašutums.
– Dankans? — Mans patēvs?
Viņa sejā pazibēja nesalasāma izteiksme, kas pazuda tikpat ātri kā parādījās, un man nekad nebija laika par to domāt. Viņa lūpas saviebās un viņš lēni iesmējās.
– Kinga kungs. Mēs vēl neesam tādā intīmā līmenī, lai varētu runāt par vārdu, Snov.
«Vai arī es varu tevi saukt par patēvu,» es pasmaidīju.
Dankans pienāca tuvāk, stāvot blakus gultai, un paskatījās uz mani.
«Tātad, tā… vai jūs nedomājat, ka mums vajadzētu vienam otru labāk iepazīt, pirms no svešinieka kļūstam par… patēvu?»
Viņa tumšajās acīs bija kaut kas. Kaut kas dīvains. Kaut kas bīstams. kaut koļaunums. Šis vīrietis nebija džentlmenis – tas man atgādina…
«Jūs iegājāt, pat nepieklauvējot.» Sliktākais ir tas, ka tu biji manā istabā, kamēr es gulēju. Tas ir ārkārtīgi nepiemērotiKinga kungs.
Viņa greizais smīns atgriezās.
«Mūsu neatbilstības definīcija ir ļoti atšķirīga, Snowflake.»
Es atvainojos, ko?
Direktorei pienāktu lēkme, ja viņa dzirdētu Dankanu tā runājam ar mani.
Dankans Kings bija dīvains un pārsteidzoši nepiemērots.
– Kur ir mana māte? «Es izrāpos no gultas un nostājos pretējā pusē. Turot drošā attālumā no Dankana, es jutos mazliet mierīgāks. Paldies Dievam, es vēl biju ģērbusies, kad aizmigu. Citādi lietas būtu bijušas vēl neērtākas… un satraucošākas.
Un vēl jo vairāknepiemērots. Man ausīs skanēja direktores balss.
– Izskatās, ka viņa vēl nav mājās. Tava mamma ir ļoti…
– Pārgalvīgi? Dzīvespriecīgs? Nē, varbūt neuzmanīgi? Savvaļas? Pārsteidzīgi? Bezatbildīgi? Jā, viņa visa tāda ir.
Dankana uzacis pacēlās.
«Es redzu, ka jūs esat dusmīgs, ka viņa nebija mājās, kad atnācāt šeit.»
Nē, es biju nikns, ka viņa mani pameta, kad man bija trīspadsmit, lai dzīvotu bezbērnu, bezrūpīgu dzīvi.
– Pie tavējāsievas bija daudz svarīgākas lietas, ko darīt. Tējas ballīte. Bet tas ir lieliski, tas man deva laiku gulēt, ko jūs novērsāt, Kinga kungs.
– Es neko tādu nedarīju; Es klusēju vairākas stundas. Tu pats pamodies.
Es sakrustoju rokas uz krūtīm. Bet tas tikai pievērsa viņa uzmanību manām krūtīm. Viņa skatiens pievērsās tur, un Dankans Kings bezkaislīgi skatījās uz mani.
Es biju mazāka un īsāka nekā lielākā daļa internātskolas meiteņu. Bet Sesīlija, mana draudzene, vienmēr teica, ka esmu apdāvināta ar lielām krūtīm. Viņa uzauga ar mani agrāk nekā ar citiem klasesbiedriem.
Tas vienmēr ir piesaistījis manu uzmanību. Kādu dienu direktore mani iesauca savā kabinetā un paskaidroja, ka man ir jāsasien krūtis vecmodīgā veidā. Ar krūšturi nepietika, un pārējās meitenes jutās pārāk cieši un neveikli.
Sesīlija teica, ka viņi ir rupji un bija uz mani greizsirdīgi. Sākumā man šķita, ka manas krūtis ir skaistas, bet pamazām sāku tā kļūtienīst.
Un tagad…
Nekad agrāk vīrietis nebija skatījies uz mani ar tādu… interesi. Iespējams, tāpēc, ka pēdējos piecus gadus neesmu komunicējusi ne ar vienu vīrieti. Dankans bija tik nekaunīgs, ka pat neslēpa, ka skatās uz mani.
Šajās atklātajās meža acīs bija kaut kas tāds, kas lika man trīcēt. Varbūt tas bija pateicīgais skatiens… vai tas, ka viņš skatījās tik apzināti, lēni un mērķtiecīgi, it kā veltot laiku, lai izbaudītu mani.
Pāri manai ādai pārskrēja zosāda, un mani sprauslas kļuva cietas. Krūšturis un krekls lieliski noslēpa manus stāvus sprauslas, bet es prātoju, vai Dankans par to zina.
Kungs, tā bijanepareizi.
Es nolaidu rokas, juzdamās nevietā. Es nezināju, kā reaģēt, ko teikt, ko domāt. Es nolaizīju savas lūpas, noriju noriju un atkal atradu savu balsi.
– Varbūt tu jau aiziesi? Es gribētu būt viena.
Dankana acis beidzot apmetās manā sejā. Viņa žoklis savilkās tā, it kā viņš beidzot saprastu, ko dara. Viņa acis satumsa un viņš pamāja.
Es vēroju, kā viņš klusi izgāja no istabas un aiz viņa aizveras durvis.
Mani ceļi sasprāga, un es devos ļengans uz gultas, zaudējot visu spēku kājās.
Dankans Kings bija slikts. Nē, viņš bija pretīgs.
Un mana reakcija uz to bija biedējoša.
Tik nepareizi.
Tik nepiemēroti.
3. NODAĻA
Sniegs
Es iegāju vannā un sēdēju tajā ilgu laiku. Aizverot acis, es atliecu galvu pāri malai. Dankans Kings parādījās tumsā. Viņa nelietīgā seja un ļaunais smīns. Es noelsos, kāpjot vannā. Ūdens pārplūda, un mana sirds spēcīgi dauzījās krūtīs.
Mana āda trīcēja no apziņas, ka esmu viena šajā majestātiskajā vannas istabā. Ūdens bija silts, bet man atkal uzmetās zosāda. Es to jutu aiz mugurasskatās bet es zināju, ka kļūdījos. Šeit nebija neviena, izņemot mani.
Šis cilvēks – Dankans Kings – kas, viņaprāt, ir? Ienāca manā istabā bez manas atļaujasTātad skatās uz mani – it kā viņam būtu visas tiesībasapbrīnot es ar tādu neslēptu interesi.
esKāpēc Es viņam neko neteicu? Kāpēc Vai es ļāvu viņam skatīties?
Manas krūtis kļuva smagas un saspringtas. Es satvēru tās ar plaukstām un ar īkšķiem pārbraucu pāri sacietējušajiem sprauslām. Man aizrāvās elpa: viņi nekad agrāk nebija bijuši tik jūtīgi. Es vēlreiz noglāstīju sārtos pumpurus ar īkšķiem, jūtot, kā sprauslas pietūkst zem maniem maigajiem pieskārieniem.
Tas bija… dīvaini, bet jauki. Man patika šī sajūta. Es aizvēru acis, izbaudot jaunās sajūtas.
Manā vēderā izplatījās siltums, un centrā, starp kājām, parādījās noturīga pulsācija. Es saspiedu augšstilbus kopā. Lēnām roka nolaidās līdz vietai, kur estas sāp
– Nekādā gadījumā nedrīkst pieskarties sev vietā, kur asiņo starp kājām. Tas ir aizliegts.
Manas acis atpletās, es noelsos un atrāvu roku, pirms paspēju sev pieskarties.
Manās ausīs atskanēja direktores balss.
– Tas tev sāpēs. Jums būs kārdinājums. Bet kārdinājums ir ļauns.
Man tas sāpēja.
Man bija kārdinājums.
Bet tas bija aizliegts.
Mani mācīja pretoties kārdinājumam, un es neuzdrošināšos aizmirst visas nodarbības vienā dienā.
– Jūsu vīrs baudīs jūsu upura augļus. Kad jūs izliesiet asinis par viņu, jūs beidzot sapratīsit. Viņš dos jums prieku un dos dzīvību jūsu tukšajai dzemdei. Un tu dzemdēsi viņam dēlus un meitas.
Es gandrīz grēkoju.
Vakar izgāju no pansionāta, šodien iegāju šajā nepazīstamajā vietā… un Dankans Kings mani vilināja. Un tas viss vienas dienas laikā.
Vīlies izkāpu no vannas.
Nē, es biju stiprāks par to. Es netaisos iekrist šajā slazdā. Lai cik skaista bija viņa nelietīgā seja un lai cik skaistas būtu viņa lazda acis.
Ģērbusies krēmkrāsas kleitā, savilku matus kūlītē un pie kleitas izvēlējos vienkāršas balerīnas kurpes. Tikko biju pabeidzis ģērbties, kad pie durvīm pieklauvēja.
– Jā? – ES zvanīju.
Durvis atvērās un Džordžs iebāza galvu iekšā. – Labvakar, Vaitas jaunkundze. Tiek pasniegtas vakariņas. Tava māte un patēvs tevi gaida lejā.
Es uzsmaidīju vecākajam vīrietim.
– ES nākšu. Paldies.
Viņš aizvēra aiz sevis durvis, un es pēdējo reizi paskatījos uz sevi spogulī.
– Labi, Snieg. Jūs varat tikt galā. Esiet cieņā pret savu māti un ignorējiet Dankanu Kingu. Jā? Jā.
Es atradu ceļu uz ēdamistabu. Viņi abi jau sēdēja pie galda. Dankans ir vadībā, un mana māte ir viņa labajā pusē.
Mamma staroja, ieraugot mani. Viņa atgrūda krēslu un metās man pretī, ietinot mani ciešā apskāvienā.
– Ak mana dārgā! Kā man tevis pietrūka!
Viņa noglāstīja manu muguru, šķita, ka viņas balsī bija mātes mīlestība. Gandrīz nopirku. Es gandrīz padevos viņas viltus pieķeršanai, līdz atcerējos, ka šī ir tā pati sieviete, kura mani dzemdēja un pēc tam pameta pirms pieciem gadiem. Viņa bija mana māte, kuru nebiju redzējusi piecus gadus. Tā pati sieviete, kura piecu gadu laikā man zvanīja tikai sešas reizes.
Mamma atrāvās un paskatījās uz mani. Viņas smaids bija spiests.
«Tu esi tik daudz pieaudzis, Snov.» Tu izskaties pēc dāmas, ko vienmēr biju iedomājusies!
– Paldies mammu. «Es mēģināju smaidīt pretī, bet nevarēju to izdarīt tik viltus kā viņa.»
Labāk bija pārcelt sarunu no manis uz viņu. Galu galā mana māte mīlēja runāt par sevi.
– Apsveicu ar kāzām.
Viņa tik viegli paņēma ēsmu. Mātes smaids kļuva platāks.
– Paldies mans dārgais. Nāc un satiec Dankanu!
Viņa pagāja malā, norādot uz vīrieti, kurš sēdēja pie galda.
– Snieg, satiec Dankanu. Mans vīrs un tavs patēvs. Dankan, iepazīsties ar manu meitu Snovu.
Mūsu skatieni sastapās.
Viņš nesmīnēja.
Viņšpasmaidīja.
«Sniegbaltīte,» viņš lēni teica. – Prieks beidzot tevi satikt. Priecāsimies jūs redzēt mūsu kāzās…
«Bet viss notika tik ātri.» – māte viņu ķiķinot pārtrauca. Es sarāvos no augstā toņa. – Viss kārtībā, tu tagad esi šeit.
«Protams,» Dankans piekrita. Viņa balss bija tikpat dziļa un raupja kā iepriekš, kad viņš atradās manā guļamistabā, taču tieši tas, kā viņš runāja, lika man pacelt uzaci.
Dārgais Dankan? Kas notika ar nekaunīgo un negodīgo Dankanu?
Šis bija silts.
Manā guļamistabā bija auksti.
Ha. Divu seju Dankans. Mātes priekšā viņš izturējās kā mīļotais. Es pacēlu zodu un ar bargu skatienu skatījos uz viņu augšā un lejā.Labs mēģinājums, Kinga kungs. Bet es zinu, kas tu patiesībā esi.
Viņš nolieca galvu uz sāniem, pētot mani. Biju gaidījis, ka smaidīs vīrs, bet tāda nebija. Tomēr viņa lūpas raustījās tā, it kā viņš mani atrastuinteresanti.
Mamma paglaudīja man pa roku, pārtraucot kluso skatienu starp Dankanu un mani.
– Sēdies, Snieg. Džordžs teica, ka tev nav pusdienas. Tātad jūs noteikti esat izsalcis.
Es apsēdos Dankanam pa kreisi, un mamma ieņēma savu vietu viņam pa labi. Vakariņas tika pasniegtas, kamēr mana māte nemitīgi tērzēja par savām kāzām un medusmēnesi. Es neteicu ne vārda. Es tikai pamāju uz visiem viņas vārdiem, cieši smaidot un izrādot cieņu.
Dankans pārmija dažas frāzes, bet arī klusēja. Es noriju ēdienu, un, kad mans vēders sāka protestēt, es sniedzos pēc glāzes.
Tikai es nepieskāros stiklam.
Es pieskāros stingrai, siltai rokai.
Es atvilku roku atpakaļ un paskatījos uz Dankanu.
– Ko tu dari? – jautāju skaļāk, nekā biju iecerējusi.
Viņš iesmējās, ignorējot manu uzliesmojumu, un pacēla manu glāzi pie mutes. Viņa lūpas pašķīrās un viņš iedzēra mazu malku. Sašutusi es paskatījos uz mammu pēc palīdzības, bet viņa tikai izskatījās apmulsusi.
Dankans nolika glāzi atpakaļ uz galda un norādīja mani pa kreisi.
«Tava glāze,» viņš teica.
Paskatījos, kur viņš rāda, un iekšēji nodrebēju. Kā es gribēju, lai zeme saplīst un norij mani veselu.
Mana glāze bija tur. Bezalkoholiskais šampanietis.
Tas, no kura Dankans dzēra, bija viņa. Baltvīns.
«Ak,» es stulbi teicu.
«Ak,» viņš atkārtoja, it kā ņirgājoties par mani.
Es satvēru dakšu ciešāk.
– Atvainojiet. Mana kļūda.
Viņš piesita ar pirkstu pa vīna glāzes malu.
– Jūs vēl neesat pietiekami veca vīnam, Vaitas jaunkundze.
«Divas nedēļas,» es atbildēju. «Man būs astoņpadsmit pēc divām nedēļām, King.»
Viņa acis kļuva tumšākas, tajās pazibēja Dankans, kuru es satiku savā istabā.
– Jauki dzirdēt.
Es novērsos no viņa un sastapu mammas acis. Viņas lūpas kļuva plānākas un sejas izteiksme kļuva mazākaentuziasma pilns. Oho. Mīļākā māte nešķita tik priecīga, ka viņas vīrs pievērš uzmanību nevienam citam, izņemot viņu.
Es iebāzu dakšiņu mutē, sakošļājot daudz lielāku gabalu dārgas, maigas liellopa gaļas. Mātei nepatika, ja kāds cits viņai atņem uzmanību.
Man bija jāatceras palikt ēnā.
Vajadzēja palikt tālāk no Dankana Kinga.
4. NODAĻA
Sniegs
3 dienas vēlāk
Es nezināju, kāpēc mamma lika man šeit ierasties. Viņa gandrīz nepavadīja laiku ar mani. Patiesībā pēdējās trīs dienas mēs esam redzējuši viens otru tikai vakariņās. Un visu šo laiku viņa runāja nemitīgi par Tava diena, par draudzenes, parmīļākā kleita, par mīļākais ēdiens, par jūsu sapņu brīvdienas unpar cik viņš bija sapņainsviņu Dankans.
Viņa bija sajūsmā.
Es nobolīju acis.
Dankans nebija sapņains.
Viņš bija… rāpojošs.
Četrdesmit gadus vecs vīrietis, kuram bija viens ķermenis, bet divas pilnīgi atšķirīgas personības.
Silts un auksts.
Mīlīgs un nerātns.
Maigs un izsmejošs.
Ideāls kontrasts. Bet Dankans Kings bija viens cilvēks. Precējies vīrietis, kurš skatījās uz mani un lika manam ķermenim reaģēt tā, kā es nekad nebiju reaģējis. Varbūt tā bija viņa acu intensitāte. Vai varbūt tas bija tāpēc, ka viņš bija tik augstprātīgs savā izskatā un vārdos. Vai varbūt tā bija viņa balss, tik dziļa, ka man palika vāji kāju pirksti. Viņa balss zemā dūkoņa apņēma mani kā kokonu, un biežāk arī esjūtama Es jutos kā grēcinieks, ka man pat tādas domas.
Precējies vīrietis. Manas mātes otrais vīrs. Mans patēvs, un tomēr… bija sajūta krūtīs, siltums vēderā un uzstājīga pulsācija starp augšstilbiem.
esienīda viņam par to, ka viņš mani piespiedajusties Šis.
esienīdapriekš sevisvēlme grēks.
Šis kārdinājums bija nežēlīgs.
Es aizsedzu seju ar mapi, pasargājot acis no saules. Šodien bija silts, pietiekami karsts, lai es varētu sēdēt ārā bez jakas. Es īpaši izvēlējos dzeltenu sarafītu, lai tas atbilstu šiem laikapstākļiem. Es kustināju kailos kāju pirkstus zālē; Tas bija kutinoši, bet man patika.
Šeit bija tāda brīvības sajūta, kādas man nebija internātskolā. Tā kā es biju pabeidzis savu vecāko kursu, mana māte teica, ka man nav jāatgriežas. Man tik un tā drīz apritēs astoņpadsmit.
Bet es palūdzu direktorei, lai mani dara par skolotājas palīgu. Pēdējos piecus gadus es biju priekšzīmīgs students, un viņa nekavējoties piekrita. Es gribēju palīdzēt jaunajiem iejusties ērti. Es atcerējos, cik vientuļa jutos, kad biju jauns.
Galu galā internātskola ir drošāka iespēja nekā ārpasaule Es sev teicu.
Nebija ne haosa, ne grēku, ne kārdinājumu.
Viss bija OK. Šeit bija viegli un mierīgi.
«Tev vajadzētu vairāk apzināties savu apkārtni, Sniegpārsliņa.»
Manas vēnas piepildījās ar uguni, un vēders savilkās. Es piecēlos sēdus, smagi elpojot. Grāmata iekrita man klēpī, un es pagriezos, meklējot cilvēku, kam piederēja balss.
«Es esmu šeit,» viņš nomurmināja.
Es pacēlu galvu un atradu viņu nejauši sēžam uz resnā koka zara, zem kura es gulēju. Viņa mugura bija atspiedusies pret koka stumbru, viena kāja bija izstiepta, bet otra saliekta pie ceļa, pēda stāvēja uz zara. Viņa rokā bija sarkans ābols.
Dankans Kings šeit izskatījās kā mājās, it kā viņš to būtu darījis daudzas reizes… un sēdēja šeit ilgas stundas.
– Cik ilgi tu šeit esi bijis? – aizdomīgi jautāju.
«Tas pats kā jūs,» viņš bez pārtraukuma atbildēja.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.