Trīs krūmos, neskaitot suni

5 nodaļa

Mans ceļš uz Bukhalovu šoreiz bija bez priecīgas gaidas satikt skaisto. Mīļotajam ciemam vajadzēja uzņemt nevis laimīgu ciemiņu, bet gan izbiedētu trimdinieku. Jāskatās, kā viss šis stāsts izvērtīsies, un es negribēju pakļaut savu tanti riskam.

Tomēr man vairs nebija kur iet, tāpēc es spītīgi turpināju spiest sava dzelzs zirga gāzi, mocīdamās ar skumjām domām.

Nepagāja daudz laika, lai no rīta sagatavotos, es pati piezvanīju direktorei, atsaucos uz ģimenes problēmām un saņēmu atļauju atvaļinājumam. Labsirdīgā Ludka brīvprātīgi atrisināja man kādus papīrus, un es, iemetusi mantas bagāžniekā, vaidēdams un vaidēdams no galvassāpēm, braucu prom no pilsētas.

Protams, es riskēju. Viņi varēja mani uzmanīt, bet, visticamāk, neviens no skolotāja negaidīja tādu veiklību, un Ludkina padoms skriet pēc iespējas ātrāk darbojās man par labu. Cits jautājums ir, cik ilgā laikā viņi mani atradīs? Mairons dzirdēja par savu tanti, taču nekad īpaši neinteresējās par viņas dzīvesvietu. Bukhalovo manos dokumentos nebija minēts. Protams, ja pameklē datus par manu mammu… Bet, cik es zināju, mūsu valsts zinātnieku arhīva dati bija klasificēti, un mums ar tanti ir dažādi uzvārdi.

Ja Ludkai ir taisnība, un šie cilvēki ir saistīti ar noziedzību un ne tikai mani nobiedēja, tad viņiem tā nebūs problēma. Atkal, viss ir atkarīgs no tā, cik ļoti viņiem ir nepieciešams atrast Maironu. Es paļāvos uz to, ka esmu nenozīmīga figūra šajā jautājumā, un viņi mani tā biedēja, lai tikai atstātu iespaidu. Un kur viņš varētu būt? Šķiet, ka viņam mūsu rajonā nav radinieku, lai gan viņam bija kāds brālēns no Mirona patēva puses… Šķita, ka viņš pat solīja viņam palīdzēt darbā, bet tad viņš pats nokļuva vai nu slimnīcā, vai cietumā.. Jebkurā gadījumā es nezinu neviena radinieka koordinātas.

Tā nu pāris mēnešus palikt pie tantes šķita visdrošākais un loģiskākais, jo īpaši tāpēc, ka vasara jau bija pieteikusi savu spēku. Tādā veidā sevi nomierinot, izmetu garu līkumu pa apbraucamo ceļu, jo pēc vakardienas līgošanas nevēlējos uzskriet ceļu policistiem.

Divas stundas ceļā paskrēja nemanot, un nu jau biju nogriezusies no ceļa uz asfaltētu nobrauktuvi. Sirds saldi sažņaudzās, paredzot bildi, kas man pavērsies pēc pāris minūtēm. Bezgalīgs lauks, kas beidzas meža malā. Nedaudz tālāk ir upe, neliela pludmale, ko ieskauj bērzu birzs.

Pakalni un gravas izliekas savādi, atšķaidot ainavu ar izliektām līnijām. Atvēru logu, lai ieelpotu saldeno dzeltenās medus putras smaržu, kas šajās vietās aug bagātīgi. Pa kreisi – nogriezieties uz lielo Lipovoe ciemu. Pa labi ir ceļš uz Bukhalovo.

Braucot cauri savai dzimtajai vietai, ar pārsteigumu pamanīju, ka nelietis Mirons, nelaimīgā mīlestība, parādu piedzinēji – viss atkāpās šī dabas skaistuma un klusuma priekšā. Likās, ka bērnības ciematā visas problēmas kļuva nederīgas, tika atiestatītas un kā migla izkliedējās ar smalku rasu uz zāles.

Es atcerējos, kā, būdams skolas jaunākais, es negribēju atgriezties no atvaļinājuma, un es teicu mammai, ka palikšu pie tantes. Tur bija visi mani draugi, bija upe, klintis, laukakmeņi, senas kunga pagalma drupas, āboli, plūmes, avenes, karūsas un līdakas, sēnes, daudz apmeklētāju un vietējie zvejnieki, kā arī daudzi vietējie dzērāji, kas tas bija. ļoti smieklīgi skatīties.

Ar aizturētu elpu mēs ar kaimiņu meitenēm paslēpāmies dadzis pie malkas šķūnīša, pie kuras vietējie dzērāji bieži spēlēja rāmi un šaušanu. Un tad viņi tik ļoti piedzērās, ka vienkārši ņaudēja un kā baļķi iekrita zālē uz mūsu priecīgo čīkstēšanu.

Bija gan vietējie puikas, kas mūs šausmīgi sāpīgi dzēla ar nātrēm, gan arī krāsainie vietējie tenkas, kas vakaros uz soliņiem sienāžu sprakšķēšanas pavadīti stāstīja šausmīgus stāstus.

Man un maniem bērniem patika klausīties stāstus par slepkavībām un citiem draudīgiem noziegumiem, ēdot gardus melleņu pīrāgus. Nez kāpēc visbiežāk viņi pulcējās pie mūsu priekšdārza. Iespējams, to veicināja ērtais lielais sols zem izplestošā ķirša koka. Tantes Zinas kaimiņš onkulis Miša, kuram bija mazdēls Saška, sieviešu vakaru salidojumus nicinoši nosauca par «OBS aģentūru».

– Viena sieviete teica. Otrs to atkārtoja. Jūs izplatāt ķecerību. Bērni, aizveriet ausis. Bāc ar tevi, kaitēklis. «Labi, ka es vairs neprecējos,» viņš pakratīja galvu, klausoties sieviešu stāstos.

Kādreiz man šķita, ka Zinas tantei un onkulim Mišai ir romāns, lai gan toreiz viņi man likās baigie veči. Bet romāns nekad nesaņēma nekādu attīstību: onkulis Miša, cik es zinu, turpināja dzīvot kā atraitnis, un es neko neesmu dzirdējis par Sašku, viņa mazdēlu, ar kuru mēs bērnībā desmit gadus dudījām viens otru ar nātrēm. gadiem.

Vārdu sakot, tā dzīve bija tik jautra un notikumiem bagāta, ka katru gadu, aizbraucot, apsolīju sev: izaugšu un nākšu šeit dzīvot. Un tā es uzaugu, bet pēdējos pāris gadus es vispār neesmu ieradies Bukhalovā. Darbs, rūpes, mīlestība, viņas mamma ir tik laimīga.

Tante pati nāca arvien biežāk un apgalvoja, ka Buhalovā nekas nav mainījies un jaunai skaistai meitenei tur nav ko darīt. Lai gan es noteikti zināju, cik viņai ir garlaicīgi, un gaidīju mani ciemos.

«Tagad ir radusies iespēja,» es nomurmināju, iebraucot ciematā cāļu klaudzēšanā, kas bija apmetušās tieši asfaltētā piebraucamā ceļa vidū.

Mana tante bija pensijā, lai gan strādāja pusslodzi, kad kaut kur bija vajadzīga veterinārā palīdzība. Cerēju viņu atrast mājās un nekļūdījos. Durvis, kā bērnībā, bija viesmīlīgi vaļā, un uz žoga ēģiptiešu kaķa pozā sēdēja mans mīļais vecais ingverkaķis Kuzja. Pakasījis viņam aiz auss, es atvēru vārtus un saucu:

– Atveries, pūce! Lācis ir ieradies!

Pēc sekundes tantes galva ruļļos izspraucās pa logu ar skatu uz pagalmu.

– Aglajuška, meita, vai tā esi tu? No kurienes, ellē, tu nāci, mana dvēsele? – tante sev raksturīgā manierē sveicināja, priekšautā izlecot pagalmā. – Mēs ar jums runājām pirms divām dienām, jūs, šķiet, neplānojat? Vai arī kaut kas notika? Iebraucat ar mašīnu pagalmā, nav jēgas. Vietējie puikas vēl šaus un skrāpēs. Tādi velniņi… Tu bāla, mana skaistule? Vai ar mammu viss kārtībā? Es grasījos viņai šodien piezvanīt, bet biju aizņemta…

Tante vērīgi ieskatījās man sejā, un es centos uzlūkot sevi optimistiski.

– Nu, kāpēc tas notika uzreiz? Viss ir kārtībā, es tikko nolēmu apmeklēt savu dzimto vietu. Esmu atvaļinājumā, vakar bija izlaidums. Tas arī viss, esmu noņēmis bērnus no kājām, ir pienācis laiks atpūsties. Pēdējā mēneša laikā man hemoglobīns un svars ir nokrities šādas dzīves dēļ. Līdz kritiskam punktam.

«Nu, es tev palīdzēšu ar svaru,» tante iesmējās, palīdzot man izvilkt somas. «Mēs jūs nobarosim un dosim svaigu pienu.» Tu esi mans skaistums. Man prieks, ka tu atnāci. Tikai tagad mana sirds nojauš, ka tev bija kautiņš ar savu puisi. Kā viņu sauc, Ciceron?

«Mairon,» es nopūtos, prātodama, kā vislabāk pastāstīt savai tantei par visu notikušo, lai viņu vairs nesatrauktu. – Jā, mēs šķīrāmies. Viņi, tā sakot, nesadzīvoja pēc rakstura. Tas notiek, un ko tad? Esmu jauns, atradīšu sev kādu.

– Nu labi! – tante sasita plaukstas, bet laicīgi apstājās un nolaida skatienu. – Nedomā par to, es neesmu gluži priecīgs, ka jūs izšķīrāties. Pat ja viņš izrādījās stulbs, lai gan viņš bija Cicerons. Kurš gudrs cilvēks tādu skaistuli palaistu vaļā? Jā, un viņam ir vārds, Dievs man piedod. Iedomājieties, kādi būtu jūsu bērnu vārdi? Lūk, kas cits, – tante čukstēja, noliekot uz galda pīrāgus un boršču. – Tikai likteņa zīme. Shuryayka tikai vakar ieradās! Tu ej, pasveicini, atceries pagātni. Kad tu biji bērns, tu biji kā ūdens. Un cik skaists vīrietis viņš tagad ir kļuvis! Slīps dziļums, tik nopietni. Pieklājīgs.

Ja tante cerēja, ka es kaut ko sapratīšu no viņas monologa, tad viņa cerēja veltīgi. Manā slimajā galvā viss bija sajaukts, un daži šurijaiki palika neidentificēti. Ieraugot pārpratumu manās acīs, tante satrakojās:

– Nu, protams… Saška, tēvoča Mišas mazdēls, kaimiņš. Vai tu viņu atceries? Viņi cīnījās ar nātru. Tad tēvoča Mišas dēls izšķīrās no sievas, viņa aizveda zēnu uz citu pilsētu, viņš gandrīz nekad šeit neapmeklēja. Tagad esmu atnācis pie sava vectēva. Sievietes saka, ka viņš profesionāli nodarbojas ar sportu. Esmu ieguvusi augstāko izglītību un tagad strādāju. Viņš droši vien ir atvaļinājumā. Vientuļš, pamanīju, ka nav gredzena. Un viņš ir tik skaists…

«Labi, beidziet mani bildināt,» es ar pirkstu piedraudēju tantei, «vai es aizbēgšu.» Man nav vajadzīgi pielūdzēji, man tas joprojām ir apnicis.

«Atnesiet vismaz pīrāgus un pasveicinieties,» tante skumji nopūtās, izraujot matu ruļļus no sprādzieniem.

«Es atnesīšu pīrāgus, bet kur jūs dodaties?» – Tikko pamanīju, ka zem priekšauta tante bija ģērbusies elegantā kleitā, un kārtējo reizi atzīmēju, ka viņa tomēr visādi ir dāma. Viņa ir apaļīga, bet figūras formas, un viņas sejai nav nekādu grumbu. Skaistule, un tas arī viss.

– Ak, tā ir taisnība. Es pavisam aizmirsu, grasījos ciemos. Tagad mums ir vakara pulcēšanās pie Lukiča. Apmaināmies ar receptēm un dārznieku noslēpumiem. Vai nāksi ar mani?

«Tā ir laba lieta,» es pamāju, apēdama tantes pīrāgus, «bet šodien es izturēju.» Esmu noguris, noguris no vakardienas izlaiduma un sirdssāpes. Es sēdēšu tur ar skābu seju un sabojāšu tavu garastāvokli. Es labāk sēdēšu lapenē un klausos lakstīgalu. Un rīt es būšu gurķis, es apsolu. Man pietrūkst Buhalovo. Šeit ir labi.

– Nu skaties, meitiņ. Jūs esat mājās: ja vēlaties, skatieties televizoru, ja vēlaties, pastaigājieties dārzā. Pretējā gadījumā varbūt dodieties pastaigā, piezvaniet Shuryayka un pastaigājieties līdz pilskalnam.

– Atkal par tavējo! Un beidz saukt nabagu tik stulbi vārdā.

– Es klusu, es klusu. Starp citu, tu to izdomāji, kad bijāt mazs. Tāpēc viņam tas pielipa. Visi šeit viņu tā sauca. Shuryayka ir labāka par Ciceronu.

– Labi, es nevaru ar tevi strīdēties. Kamēr gatavojaties, pastāstiet man jaunākās ziņas. Esmu pārliecināts, ka šeit katra diena ir kāds notikums,» es ķiķināju, atceroties visu, ko biju dzirdējis par vietējiem iedzīvotājiem.

– Kādi jaunumi mums ir? Shuryayka Maslenkov ir ieradusies, veikalā ir jauna pārdevēja Kristīna. Viņa ir maza, bet viņa pārzina savas lietas. Labi, gudra meitene, kaut arī viņa ir Tropikankas brāļameita.

– Tā pati Tropikana, kas dzīvo līkumā? – jautāju, atcerēdamās skaisto, stāvo gurnu dāmu šallē, kuru pēc tāda paša nosaukuma seriāla izrādīšanas ieguva iesauka Tropikana.

Viss ciems skatījās seriālu, un skaistā aktrise tika viegli apspriesta. Tad Antoņinai šī iesauka kaut kā nemanāmi pielipa. Vietējā Tropicana bija pieprasīta sieviete, taču viņa atteicās no visiem vietējo pielūdzēju mēģinājumiem. Tantei Tropikanka nepatika tāpēc, ka reiz jaunībā viņa sacentās ar viņu par tēvoča Mišas, Šurjakas vectēva, uzmanību. Tas viss kā viesulis pazibēja manā galvā, kamēr tante teica:

– Vai atceries, ka mūsu klubā bija akordeonists, viņu sauca Pēteris? Tu vēl biji mazs, tu nemitīgi kāpa viņam klēpī. Es nesen atgriezos ciematā, pārņēmu sava tēva veco māju un tur kaut ko ceļu. Un tad vairs nebija pat šķūnīša. Un viņš pat nedzer daudz. Dīvaini. Un viņš kļuva pilnīgi melns, gandrīz rāpojošs.

– Vai viņš ir kļuvis par melnādainu?

– Kā tu vari kļūt par melnādainu? Viņš noteikti bija izdzēris pārāk daudz traipu un kļuvis melns. Viņi saka no bēdām. Savā jaunībā viņš bija iemīlējies Tropikankā, un viņa pamāja ar asti – tāpēc viņš aizbēga uz pilsētu. Un tagad viņa droši vien priecātos, ja pie viņas atnāktu akordeonists, taču viņš visu neizšķirs. Lepns. Pat ja viņš ir melnādains.

Godīgi sakot, šādi stāsti varēja samulsināt jebkuru, bet ne mani, jo kopš bērnības biju pieradusi pie vietējās folkloras. Tenkas skāra ne tikai zvaigžņu dzīvi: «Un Sofija Rotaru ir kopā ar Leščenko…", «Es dzirdēju, ka Ļeontjevs ir maskējusies sieviete, kāds krusts!»

Vietējie vasarnieki, kā izrādījās no nostāstiem, arī dzīvoja infernālu dzīvi: «Kostja noķēra savu Natašu ar santehniķi, un viņš sasmalcināja šļūteni. Ja jūs zināt, ko es domāju…". «Viņa ienāk zālē, un tur viņš ir sirsnīgs, guļ bez kājām un rokām, un pati Marinka viņu pasūtīja. Es jums saku tieši. Un tad viņa sāka kliegt, it kā viņi viņu sagrieztu. Padomājiet, viņi cirta ar nazi…»

Tā nu stāsti par vietējo melno vīru bija tikai puķes, zem kurām es, paēdusi, sāku snaust pie galda. Pamodos brīdī, kad tante kaut ko stāstīja par pilskalnu, kas atradās ciema galā. Savulaik tur tika atklāta sena cilvēka vieta, un pēc novadpētnieka Stepanova lūguma viņi to apjoza ar dzeloņdrātīm un uzlika zīmi «Rakt nav atļauts». Ironiski, ka no tās dienas visi ļoti gribēja tur rakt.

– Un viņi klīst, un viņi klīst. Kā ar medu iesmērēts. Visi meklē dārgumus. It kā senajam cilvēkam būtu bijis kaut kas cits vērtīgs, izņemot mamuta kauli. Vai arī mamuta kauli ir vērtīgi? Kas zina… Tagad bieži brauc no pilsētas, pāris reizes ir bijušas pat ekskursijas. Un viņiem tiek parādīts saimnieka pagalms. Drīz es nevarēšu paelpot. Viņi arī klīst pa saimnieka pagalmu, meklējot visu trūkstošo zeltu…

– Ko redzēt saimnieka pagalmā? Tikai drupas. «Tur dzīvo tikai čūskas,» pamāju ar roku, atcerēdamās, kā bērnībā tur spēlējām paslēpes, mūru paliekas izmantojām kā pajumti. Kungu pagalms tur bija pirms revolūcijas, tagad tikai dārzs un skaistais skats uz upi, kas noteikti būtu pavēries no kungu logiem, atgādināja savu kādreizējo krāšņumu, ja viņi tur dzīvotu līdz šai dienai.

– Nu, es nezinu. Dažiem cilvēkiem tas patīk. Saka, ka šo vietu pie upes nopircis kāds bagāts vīrs. Vai atceries, kā viņi tur uzcēla stabus un lapeni? Apmēram pirms trim gadiem. Šķiet, ka jūs atnācāt pēc tam. Kapliča tika uzcelta, bet tas jau bija tajā gadā. Noteikti dodieties apskatīt kapliču, tā ir laba lieta.

– Ar ko tu esi neapmierināts? Tagad jums nav jāiet uz baznīcu pāri upei, viss ir blakus.

– Pateicoties viņam, protams, tikai cilvēki čukst: jūs drīz netiksit pie upes, vai ne? Viņš teiks, ka tas viss ir mans, un apņems to ar žogu. Un vietējie tur makšķerē. Es nezinu, kas viņam deva atļauju, bet viss ir iespējams tikai ar naudu. Emelyanovna saka, ka viņš visu iegādājies, jo vēlas atrast dārgumu. Tā, kuru Brigidas kundze apraka, bēgot no sarkanajiem.

– Cik atceros no bērnības, šis dārgums nav nekas vairāk kā folklora, kur vispār radās doma, ka tāda eksistē? Un bagātam cilvēkam nav jāpērk zeme, lai meklētu dārgumus. Mēs ar visu kaimiņu bērnu bandu meklējām dārgumus un rakām. Un viņi, starp citu, neko nepirka.

– Nu, rakšana pēc nejaušības principa ir viena lieta. Varbūt kāds pēcnācējs ir uzradies, zin kas, kāda viņam ir karte? Ko tu domā? Jums taisnība, mūsu puiši visi iznāca, un puiši joprojām skraida dienām ilgi, līdz tika piešķirts aizliegums. Viņi saka, ka tur bija dārgums. Nestrīdies.

Mūsu mēmais, dzērājs un makšķernieks, kungu kučiera mazmazdēls stāstīja… Vai atceries? Vismaz bija dažādas sarunas. Nu, viņš saglabāja ģimenes leģendu.

– Ko varētu pateikt mēmais? – es noķēru tanti.

– Bāc, nu, mamma viņam par to stāstīja, kamēr bija dzīva. Nestrīdies. Tur bija liela zelta lāde, dāmām bija jābēg no muižas, un viņas to kaut kur apraka. Kučieris viņus gaidīja pie izejas no ciema, un tad viņi tika nogalināti. Panov, es domāju. Un kučieris aizbēga, tad apprecējās ar mēmu sievieti. Tiesa, viņš nomira gandrīz uzreiz, taču viņam izdevās dēlu atstāt. Jā, viņiem visiem nepaveicās, viņi dzēra arvien vairāk…

«Atšķaidot ciema dzīves ikdienas ritmu, vietējie tenkas nāk klajā ar saviem detektīvstāstiem,» es noplātīju rokas, «un neviens neliedz jums doties uz upi.» Un ciema otrā pusē ir vēl viena pludmale. Jūs varētu domāt, vai jūs tur ejat? Vai arī jūs ķerat zivis? Jūs vienkārši vēlaties izdarīt mājienus.

«Jūs visi esat gudri, tāpat kā jūsu māte,» tante bija aizvainota, acīmredzot vēloties mani pārsteigt ar vietējiem stāstiem. «Lai gan viņa ir mana māsa, mēs esam bijuši atšķirīgi kopš bērnības.» Protams, ir vecuma atšķirība, protams. Bet tam nav nozīmes. It kā no dažādiem tēviem. Varbūt tā ir patiesība? Viņa ir gudra, un es esmu smieklīga. Pa labi? Man vakarā jāpiezvana māsai, labi, ka komunikācija tagad nav problēma. Neatkarīgi no tā, vai esat ziemeļos vai Āfrikā, jūs varat runāt visur.

Zinas tantes īpatnība bija viņas dzīvespriecīgais raksturs, par kuru viņu mīlēja ne tikai visi radinieki, bet arī visi vietējie iedzīvotāji. Sabužinojusi matus, tante devās uzvilkt kurpes, vienlaikus paskaidrojot man, kas kur atrodas. Es apņēmos aizvērt vistas durvis un slēģus pirms gulētiešanas, ja viņa kavējas.