Velns slēpjas uzpurnī
- -
- 100%
- +
«Manuprāt, arhitektūras formu pilnība dabiskāk harmonizējas ar feodālajām paražām un paradumiem nekā ar mūsu informācijas laikmetu, kas atbilst vienkāršām un plakanām formām.
– Tev taisnība. Ja mēs izejam no tā, ka viss lielais dzimst no pretestības, kļūst skaidrs… tu palaidi garām, ka tavi senči varēja strādāt līdz spēku izsīkumam ārkārtīgi grūtos apstākļos, un tātad kļūst skaidrs, ka viduslaiku drūmais gars ir vairāk atbilst to plastisko formu diženumam, kas to personificē.
– Es redzu, ka tev ir literāras spējas. Es varētu uzrakstīt grāmatu…
«Mani ļoti ilgu laiku aizrauj kosmoloģija,» pamudināja Belcebuls. «Ar lielu entuziasmu es sāku rakstīt grāmatu ar nosaukumu «Preadamites».
– Kas tas ir?
«Tas ir par pirmajiem cilvēkiem uz Zemes, kas dzīvoja uz tagad iegremdētas salas ziemeļu puslodē, bet man trūka antropoloģisku, etnogrāfisku un citu pierādījumu, lai pierādītu, ka cilvēces šūpulis sākotnēji atradās polārajā lokā.
– Vai iespējams, ka tur bija cilvēces dzimtene?
– Es tikai gribēju parādīt esošās hipotēzes pieņemamības iespēju.
– Kāpēc tā sala bija zem ūdens?
– Pirmie cilvēki dzīvoja ļoti atsevišķi. Kaut kas noteikti izraisīja viņu emigrāciju uz dienvidiem. Cēlonis bija plūdi. Dabiskās vides iznīcināšana veicināja antropoīda aktivitātes pieaugumu, kura attīstībai bija nepieciešams šoks, šajā gadījumā ģeoloģisks. Apstākļi Paradīzē bija ideāli, un cilvēki, kas tur dzīvoja, nezināja vainu, jo nebija atšķirības starp labo un ļauno. Viņu ķermenis nebija diferencēts, un viņu apziņa bija gausa un ierobežota, jo visas tā vajadzības tika apmierinātas Ēdenē.
– Viņi pameta Paradīzi pēc paša vēlēšanās?
– Bija spiesti. Kopā ar cilvēkiem uz dienvidiem migrēja dzīvnieki un augi. Palicis pašplūsmā, cilvēks uzreiz ieraudzīja sev apkārt lielas iespējas un visus savus spēkus novirzīja cīņai par varu pār citiem cilvēkiem un dabu.
– Pastāsti man par paradīzi.
«Es neko nevaru pateikt par paradīzi – es tur neesmu bijis.»
– Kur viņš ir uz Zemes vai debesīs?
– Neatrodot debesis uz Zemes, cilvēki uzskatīja, ka tās ir debesīs. Herfordas pasaules karte, kas izveidota 18. gadsimtā, pierāda, ka zemes paradīze atrodas uz salas uz austrumiem no Indijas. Tajā pašā gadsimtā parādījās Gotjē de Meca dzejolis, kurā viņš apraksta zemes paradīzi kā nomaļu vietu Āzijā. To ieskauj uguns, un tā vārtus sargā bruņots eņģelis. Sīkāku aprakstu par ceļojumu uz paradīzi sniedza sers Džons de Mondevils. Viņš devās svētceļojumā uz Austrumiem 1322. gadā. Ja ticēt viņa vārdiem, tad Zemes paradīze ir augstākais punkts uz Zemes, tik augsts, ka gandrīz pieskaras Mēnesim. Kolumbs meklēja arī Ēdeni; viņš uzskatīja, ka tās atrašanās vieta ir sala uz austrumiem no Indijas. Viņa laikā tika pieņemts nepamatots viedoklis, ka Paradīze atrodas Venecuēlā, un vēl agrāk daži to novietoja Etiopijā, pie Nīlas iztekas. Kristiešu leģendas jau sen ir norādījušas uz Ceilonu kā Nemirstības zemes vietu, kas aprakstīta 1. Mozus grāmatā. 14. gadsimta skandināvu sāga. Tas stāsta par princi Eiriku, kurš kopā ar savu draugu deva solījumu izpētīt Zemi, lai atrastu paradīzi. Viņu ceļš veda uz Ceilonas salu. Ceilonas budisti salas centrālo kalnu Deva-kutu, kas nozīmē Dievu virsotne, uzskatīja par svētu, un četras no tā tekošās straumes atbilda Paradīzes upēm. Senatnē viņi ticēja, ka Dievs radījis zemes paradīzi un iestādījis tajā Dzīvības koku, un no turienes iztek strūklaka, no kuras iztek visas četras lielās upes: Ganga, Tigra, Eifrata un Nīla. Plutarha senais stāsts runā par kādu svētītu salu, taču tajā nav nekādu norāžu par tās ģeogrāfisko atrašanās vietu. Tagad atcerēsimies ķeltus, viņiem Avalonas sala, kuru viņi nekad nebija redzējuši, bija zemes paradīze. Deivids Livingstons meklēja Paradīzi Centrālāfrikā. Pieci simti gadus pirms Kristus sengrieķu dzejnieks Pinders teica: «Ne ar kuģi, ne ejot naktī, jūs neatradīsit burvju ceļu.» Kristiešu teologi un ebreji nesaskaņas ne tikai jautājumā par Ēdenes atrašanās vietu, viņi pauda daudz pretrunīgu viedokļu par dažādiem jautājumiem. Tie, kas neticēja paradīzei, sekoja Filona alegorijām, viņi uzskatīja, ka 1. Mozus grāmatas stāstījumam nav vēsturiskas vērtības, jo pati grāmata izskaidro garīgos motīvus.
Sāra sprieda, ka tāpēc viņi tālu netika. Un tam, ko viņa teica, viņa piebilda:
– Pat bez precīzas informācijas par Paradīzi varu teikt vienu – Paradīze uz Zemes nevar būt. Dzīve šeit ir tik strauja!
5 daļa
Tā bija viņu desmitā iepazīšanās diena. Belcebula pievilcīgā personība sajūsmināja Sāras apziņu, viņa pievilka viņu, iekāroja viņu, atdevās viņam saldos sapņos un, kā tas parasti notiek, elku vīrieti, kuram viņa gribēja piederēt. Pašam Belcebulam viņa bija tikai ziņkārīgs eksemplārs, tāpēc viņu vērošana sagādāja baudu. Šajā gaismā viņu attiecības joprojām bija tīras, iekāres un viltību neaptumšotas. Ar retiem izņēmumiem viņi vakarus pavadīja mājās sarunājoties, kas bija romantiski, jo notika pie kamīna. Arī šoreiz tas notika pēc vakariņām: kamīna priekšā tika novietoti divi ērti atpūtas krēsli tā, ka starp tiem bija zems galds, uz kura, ja viņi nedzera tēju, atradās viskija pudele., Belcebuls deva priekšroku «Single Barel», divas glāzes, ledus un kolas. Pilna iespaidu no vakardienas sarunas, Sāra to neviļus turpināja.
– Ko vēl jūs varat pastāstīt par paradīzi? – viņa jautāja, iedzerdama malku viskija un kolas no apaļas, gludas glāzes ar smagu dibenu. Sāra mēģināja turēt glāzi, lai viņa vienmēr varētu redzēt zīmolu: Palph Lauren.
«Vai jūs domājat, ka manā atmiņā ir izveidojies viņa tēls?» Nē. Pastāsti man, kāpēc cilvēku piesaista ceļš?
– Droši vien tāpēc, ka viņš cer ieraudzīt sev ko jaunu un interesantu.
«Bet neatkarīgi no tā, cik ilgi cilvēks iet tālāk par redzamo, viņš nekad netiks tuvāk vietai, kas viņu apturēs. Jums personīgi patiesā paradīze ir pasaule, kuru esat pazaudējis. Maģiskā bērnības pasaule.
– Un tā cita Paradīze, vai tāda eksistē?
«Tu to uzzināsi tiesas dienā.» Šo atklāsmes dienu es saucu par izceļošanu.
– Kā šis?
«Jūsu izpratnē tas nav notikums, bet gan nāves darba sekas.» Katru mirkli tas iedarbina ļoti daudz nemierīgu dvēseļu. Kādu dienu arī tu dalīsies viņu bailēs!
– Pirms kā?
– Tiesas priekšā. Kas zina, kas tevi sagaida – zaļie Debesu lauki vai elles darvas un sēra apļi.
– Bet vai joprojām pastāv atšķirība starp zemes paradīzi un debesu paradīzi?
– Vienīgā atšķirība ir līdzekļos un iekārtojumā.
– Labi. Jo vairāk jautājumu uzdodu, jo mazāk saprotu, kas un kā. Ziniet, ja nevarat pateikt taisni, vismaz pamirkšķiniet, bet jautājums ir: vai es pēc nāves redzēšu savu māti? Un vispār es gribu zināt, vai dzīve sastāv no nelaimes gadījumiem vai viss tajā ir iepriekš noteikts.
– Vai tā ir nejaušība, ka Rosīni ģimenes ģerbonī bija attēlota lakstīgala, kas sēž rozē? Turklāt izcilais komponists dzimis mūziķu ģimenē, kas vadīja klejojošu teātra dzīvi: viņa tēvs bija trompetists, un viņa māte labi dziedāja. Neparasti cilvēki, kā likums, zina par notikumiem, kas vēl tikai notiks. Ļaujiet man pastāstīt vienu ārkārtīgi dīvainu, bet patiesu stāstu, un jūs varat izdarīt savus secinājumus. Šis stāsts sākas 1951. gadā un ir tieši saistīts ar otro Pradas festivālu Baha piemiņai. Tas notika Perpignac, senajā Maljorkas karaļu pilī. Šī festivāla iedvesmotājs un vēlāk vadītājs bija amerikāņu vijolnieks A. Šneiders. Viņš ne tikai vadīja visus sagatavošanās darbus, bet arī uzņēmās pavadītāja pienākumus, bet ikgadējā Prāgas festivāla oficiālā amatpersona bija izcilais čellists Pablo Kasals. Un tad viņi viņam stāsta, ka kāds rakstnieks ieradās Pradā no Puertoriko kopā ar savu brāļameitu, jaunu čellisti, viņš vēlas viņu satikt. Bet Casals bija pārāk aizņemts un mēģināja izvairīties no tikšanās, viņš atteicās, līdz uzzināja, ka šis rakstnieks ir tuvs draugs viņa mātes radiniekiem – Defilho ģimenei no Puertoriko, tikai pēc tam viņš piekrita viņus pieņemt. Kad ienāca rakstnieks un viņa brāļameita, Kasalss ar lielu ziņkāri paskatījās uz meiteni, kura tobrīd bija tikai 14 gadus veca, un teica pie sevis: «Tas nav svešinieks, kas ir atnācis pie manis.» Viņš jutās tā, it kā būtu ar viņu radniecīgs. Apburoša meitene ar tumšām acīm un gariem melniem matiem viņu apbūra – uz viņu skatoties, viņš atcerējās savu mammu un nodomāja, ka viņa savā vecumā izskatās tieši tāpat. Pie viņa vakarā atnāca Martita un viņa onkulis. Viņš aicināja viņus palikt vakariņās. Kad viņi aizgāja, bija jau nakts. Viņi sarunājās pavadīja gandrīz septiņas stundas. Visu šo laiku Kasalsu mocīja sajūta, kurai viņš nevarēja rast izskaidrojumu. Ir pagājuši trīs gadi. 1954. gada ziemā Martitas tēvocis viņam rakstīja, ka meitene mācās Ņujorkas Mansas skolā pie profesora Ļeva Rozanova, un jautāja, vai viņa varētu ierasties Pradā un pamācīties no viņa. Casals piekrita uzņemt viņu par savu studentu. Jau no pirmajām nodarbībām viņu pārsteidza viņas retā uzņēmība – viņa viegli un ātri apguva materiālu. Turklāt viņai bija neparastas valodas prasmes. Laika gaitā viņa iemācījās runāt franču, itāļu, spāņu un kastīliešu valodu, pateicoties pēdējai, viņa sāka viņam palīdzēt rakstīt vēstules. Mēnešiem ejot, viņi pieķērās viens otram. Kazals neslēpa, ka viņu mīl, taču viņu samulsināja lielā vecuma atšķirība – Martai bija 18, viņam 76. Par spīti visam, Martita piekrita kļūt par viņa sievu. Jāsaka, ka Casals viņu dievināja galvenokārt tāpēc, ka redzēja viņā savu māti. 1955. gada ziemā viņš un Martita ieradās Mayachusā, Puertoriko, kur piedzima Casalsa māte. Tur viņi izdarīja neticamu atklājumu. Izrādījās, ka tajā pašā mājā, kurā 1856. gadā piedzima viņa māte, pēc sešdesmit gadiem piedzima Martas māte. maz,
Kamīns ir apmēram divus metrus tālāk, Sāra sajūt sejā uguns karstumu, vieglā un patīkamā kontrastā ar to ir auksta glāze, viņa to tur labajā rokā, kuru uzlika virsū kreisajai, glāzes apakšdaļa ar malu pieskaras viņas augšstilbam, jo starp tiem ir mazais pirkstiņš: viņai jūsu papēži balstās uz vilnas paklāja mīkstā samta, aiz muguras ir spilvens – šis krēsls ir silta un ērta ligzda. Sāra ir mierā, šī sajūta nav tikai sentimentāla pieķeršanās mājas komfortam – tas ir arī siltais miers, kas viņu apņem ziemas naktī. Pēdējie vārdi nevar atstāt manu galvu, tajos ir nevis cita cilvēka mistiskie pārdzīvojumi, bet gan viņas pašas, personiskā patiesība, un Sāra, kas šajos brīžos ir tik kūtra un atrauta no visa, klusē. Ko vēl viņa var darīt? Dzīve un nāve ir divas galējības; kā tagad izrādās, starp tām ir ne tikai bailes, bet arī cerība, kas mūs samierina ar neizbēgamo. Viņa paskatījās uz kluso Belcebulu, kurš smēlās iedvesmu no visdziļākajiem avotiem, un teica sev: «Es diezgan mierīgi uzticu savu dzīvību jūsu gādībā.»
6 daļa
Kādu dienu viņi sarunājās krēslā, sveču gaismā. Sāra klausījās Belcebulā un neviļus nodomāja, ka tad, kad saruna notiek tumsā, vārdi tiek uztverti pavisam savādāk nekā gaismā. Viņa viņam par to pastāstīja.
– Apbrīnojami! Kāda doma! Man nav nekā labāka par lasīšanu omulīgā vakara krēslā. Vai zini, ka tumsas ietekmi uz iztēles spēku ne reizi vien ir pierādījis tas, ka radošās spējas izpaužas tieši tad, kad tās ir mazāk acīmredzamas. Tumsa arī padara mūziku izteiksmīgāku.
«Pat jūs atrodaties tumsā.»
– Nu ko?
– Un tas, ka tu esi cilvēks ar lielām dīvainībām. Turklāt jums neienāk prātā, ka jums ir dvēsele, kas ir melnāka par Ēģiptes nakti. Cik daudz jums ir pretrunu!
– Vai cilvēkā to ir maz?
«Ko man rūp cilvēki, ja jūs esat mana rūpe,» viņa sacīja, priecājoties, ka Belcebuls, nosaucis sevi par mecenātu, pieņēma viņu un ļāva viņai iesaistīties savās interesēs. Bet, tā kā viņas uzvedība tika klusējot apstiprināta, viņa plānoja visas sadzīves lietas ņemt savās rokās. Kopumā viņa nebaidījās no grūtībām, pamatoti uzskatot, ka vājprātīgajiem tās ir nepārvaramas.
«Es tikai gribu teikt, ka velns ir mazāk sliecas iet uz galējībām.» Viss ir ļoti ierasts: dusmās cilvēks sevi izdedzina, bet priekā piepildās ar enerģiju.
– Kas ir jūsu varenība?
«Manā prātā un skaistumā,» Belcebuls atbildēja un pacēla rokas pret griestiem, kur viņa devīze bija rakstīta brūnā un baltā krāsā.
– Joprojām būtu! Gudrs, izskatīgs, cēls. Izrādās, ka viņi tevi lamā veltīgi. Vai tiešām esat to pelnījuši? – sacīja Sāra, viņa dēļ gatava uzkāpt mocekļu spārnā.
«Ak, jā,» sacīja Belcebuls. «Visi mani nepārprotami lamājas, nomelno, lamā, pat nemēģinot atrast iemeslu, lai to attaisnotu,» viņš ne bez sašutuma sacīja. – Lūk, manu pūļu augļi! Es ieeju cilvēka ķermenī nevis tāpēc, ka cilvēkā vien velns var atrast savu varenību, bet gan tāpēc, lai izdzīvotu visas viņa jūtas. Visbeidzot, es vēlos paaugstināt kārdinājumu par tikumu.
– Kāpēc tev to vajag? – Sāra jautāja, pārsteigta par sava prāta oriģinalitāti.
«Kas ir nevainība, ja ne tikuma iemiesojums!» Bet, tāpat kā lietus var atvairīt ar lietussargu, jūs nevarat atņemt nevainībai kārdinājumu.
– Dārgais, saki man, vai tu vari likt Ķīnai pazust no pasaules kartes?
«Jautājums ir šāds: vai jūs vēlaties, lai ķīnieši pazūd no Zemes virsmas?»
– Jā. Es tos nevaru ciest. Kur viņi visi mainās uz slikto pusi. Tiklīdz kāds no viņiem ierauga spraugu, šie tarakāni uzreiz rāpo uz visām pusēm. Tas ir šausmīgi! Kāpēc krievi viņus ielaiž savā valstī?
– Par valsti tur neviens nedomā.
– Kāpēc Dievs nav svētījis Krieviju? Tu vismaz pasargāji viņu no ķīniešiem!
– Krievi paši sevi posta. Zādzība ir viņu sākuma punkts. Tur esošās iestādes stingri turas pie pārbaudītām krāpšanas metodēm. Vienīgo uzticamo bagātināšanas avotu krievi redz zādzībās. Ziniet, pēdējo reizi es dzīvoju netālu no Kolumbijas universitātes, skaistā mājā, kas celta neoklasicisma stilā. Kādu dienu pa logu redzēju, ka mans kaimiņš, ķīniešu profesors, pļauj mauriņu. Tad es paskatījos uz viņu un domāju, ka es viņu nekad neaicināšu pie sevis.
– Redzi, ko es tev saku! Jums ir jāizbeidz viņu nožēlojamās un nožēlojamās prasības! Viņi zog mūsu tehnoloģijas – es viņus par to ienīstu, viņi mums ir daudz parādā, bet viņi nevēlas to atzīt.
– Ko jūs piedāvājat?
– Iznīcini viņus! Es to tik ļoti gribu!
Belcebuls pārsteigts paskatījās uz viņu.
«Sāra, cik tu esi asinskāra, es domāju, ka tu esi laipnāka,» viņš teica noslēgumā.
6. Šis bija jau otrais muzikālais vakars. Sārai patika mūzika, bet viņa nemācēja spēlēt pati; viņa deva priekšroku klavierēm, viņa pat apmeklēja nodarbības, bet kāda nesvarīga iemesla dēļ pameta. Noklausījies viņu, Belcebuls sacīja:
– Es mācījos mūziku, lai to izbaudītu. Esmu pianiste, izklaidēju sevi spēlējot. Iepriekš gribēju pārspēt Šopēnu, Talbergu, mācījos pie Ādolfa Henselta, atdarinot viņa stilu, pārvarēju tehniskas un muzikālas grūtības, taču nespēju viņu pārspīlēt. Es būtu pateicīgs, ja jūs atrastu man skolotāju vai skolu, kur es varētu iemācīties svinga dejas. Šī ir visskaistākā deja.
– Šī ir pāru deja. Es būšu tavs partneris un arī došos pie tevis mācīties.
«Bet tagad mēs iesim pastaigāties.» Dosimies uz Time Square, un no turienes ejam pa 42. ielu. Žēl, ka Ziemassvētki beigušies. Mani vienmēr piesaista un fascinē visa šī rosība ap svētkiem. Pasaulē nav citas pilsētas, kuras pasakainais krāšņums Ziemassvētkos cilvēku dvēselēs modinātu tādu atsaucību. Cik sevi atceros, es vienmēr ierados Ņujorkā Ziemassvētkos. Amerikāņi rotā savas pilsētas ar lielisku mākslu un prasmēm. Visur skan mūzika, deg sveces, pie durvīm karājas Ziemassvētku vainagi.
– Vai atceries apbrīnojamo Coca-Cola reklāmu: zēns dzird pazīstamu melodiju, pieiet pie loga un ierauga mirdzošu piekabi, kas brauc garām viņa mājai? Tajā ir tik daudz maģijas un maģijas! Katru reizi, kad es to redzu, esmu sajūsmā. Nu vai nebūtu labāk šo sludinājumu rādīt biežāk, lai prieks valda mūsu dvēselēs!
– Man patīk nesteidzīgi pastaigāties pa skaisti izrotātajām ielām Ziemassvētkos, redzēt, cik ģeniāli ir iekārtoti veikali, vienkārši staigāšana pūlī un sajūsmas sajūta sniedz estētisku baudījumu. Patiešām, šobrīd nav iespējams apturēt cilvēciskās sajūsmas plūsmu: cilvēki ir apreibināti no savām jūtām, viņi aizmirst par apkārtējo pasauli un to, cik tā var būt nežēlīga.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.