Lielpilsētas lelle

Tiem, kas domā citādi.

Reizēm tu jūties jucis, bet centies būt labākā sevis versija, jo prātu izniekot ir briesmīgi.

Nedusmojies, esi līksms. Turpini iesākto ceļu, pat ja ciet sakāvi.

Dari pa savam, nekad neseko citiem.

Tu esi mērojusi tālu ceļu, mazā – izbaudi to līdz pēdējai pilītei.

kaķu tante

Ir tik sasodīti grūti domāt, kad pret tavu pieri notēmēts ierocis. – Rīt no paša rīta es gribu redzēt ģeniālus rezultātus, – Eliots mūs bija brīdinājis. Tam sekoja viņa iemīļotie draudi: – Neaizmirstiet, es varu jūs aizstāt piecu minūšu laikā.

Aiziet, Keja, domā. Domā. DOMĀ!

Man vajag tikai vienu labu kaķu barības saukli. Nav tā, ka man jāatrod zāles pret vēzi vai jāizgudro iekārta, kas ļautu dzīvot uz Marsa.

Uzrakstu pirmo, kas ienāk prātā:

Šurp, kaķīt draņķīt.

Esmu visai pārliecināta, ka tas ne tuvu nav tas, ko gaida Eliots. Šurp, kaķīt draņķīt ir frāze, ko DžonDžošDžejs atkārto katru rītu, kad ierauga mani ejam starp kabīnēm, kas veido šīs reklāmas aģentūras radošo nodaļu. Šurp, kaķīt draņķīt. Šurp, kaķīt draņķīt. Puišu līgai patīk mani ķircināt, un šī pērle ir viņu mīļākais izsauciens. Jo es esmu uzņēmuma “Little Kitty1” reklāmas sastādītāja. Ha ha. Tik asprātīgi. Lai atriebtos, es viņus visus trīs saucu vienā vārdā. Nu, vismaz savā prātā. Tie ir pelnījuši tikai vienu kopīgu personību, jo visi trīs izskatās kā perfekti vienādi hipsteri: nošļukuši džinsi, dizaineru kedas, pārāk dārgi noplukuši T krekli un ačgārni uzvilktas cepures, kas, ienākot pa durvīm, tiek nomestas blakus datoram kopā ar pieskaņoto ādas pleca somu.

Šie samākslotie pielīdēji par sevi ir tik augstās domās, jo strādā pie “Superfine” kedu un Bruklinas ielas apģērbu “Atlantis” reklāmas kampaņām. Kamēr es esmu iestrēgusi, sacerot reklāmas tekstus mincīšu barībai. Vēl viena no viņu divdomīgajām asprātībām. Bet es negrasos neko no tā ņemt galvā. Galu galā, “Little Kitty” ir mūsu lielākais klients. Īsta zelta bedre. Mūsu dienišķā maize. Viņu milzīgais budžets uztur aģentūru pie dzīvības, un, kamēr viņi ir apmierināti, mani priekšnieki ir apmierināti. Tādēļ šovakar es plānoju nākt klajā ar tik spīdošām idejām, ka “Little Kitty” vadītāji būs stāvā sajūsmā, un mēs ar Benu beidzot gūsim pelnīto atzinību.

Starp citu, kurā Manhetenas nostūrī palicis mans uzticamais kolēģis? Es cerēju, ka viņš jau būs atgriezies no sporta zāles ar apsolīto morālo atbalstu un līdzņemamo maltīti. Vien domājot par to, cik izsalkusi esmu, vēders saraujas čokurā… un, ja runājam pavisam godīgi… domājot par viņu. Lai cik ļoti es gribētu pabeigt šo uzdevumu, Benu es tomēr gribu vairāk. Cik klišejiski. Reklāmas sastādītāja iemīlas seksīgajā mākslinieciskajā vadītājā. Iespējams, ka tā ir profesionālā pašnāvība. Taču mēs esam darbojušies komandā (vismaz darba attiecībās) jau kopš otrās mācību dienas reklāmas studiju programmā Atlantā. Turklāt mēs arī dzīvojam kopā. Protams, viņš guļ uz mana dīvāna, nevis gultā, kā man gribētos. Un, saprotams, tikai līdz brīdim, kad viņš atradīs savu dzīvokli. Bet tas nav svarīgi. Svarīgākais ir tas, ka esmu galīgi ieķērusies, kā tas bieži mēdz notikt, kad lielāko daļu nomoda stundu pavadi, elpojot viņa “Axe” dezodoranta smaržu. Kā to sauca? “Axe” efekts?

Papildus tam, ka dzīvojam kopā, mēs ar Benu arī ļoti bieži strādājam kopā. Mums ir tas gods būt radošās nodaļas jaunākās komandas darbiniekiem vienā no valsts spicākajām reklāmas aģentūrām – “Schmidt Travino Drew & Partners”. Lai šeit nokļūtu, mums noteikti nācās pārspēt desmitiem citu tikko absolvējušu reklāmas sastādītāju un māksliniecisko vadītāju. Un, tāpat kā citu aģentūru radošajās komandās, mums maksā par to, ka kopīgi radām ideju. Tad Bens izveido attēlu, bet es pierakstu tekstu. Tomēr šo aģentūru īpašu padara tas, ka laikraksts “Advertising Age” to nodēvēja par Gada Labāko Aģentūru, tādēļ mēs esam “sasodīti svarīgi”. Cilvēki būtu gatavi nogalināt, lai dabūtu mūsu darbu, un mūsu radošais direktors Eliots nevilcinās to atgādināt katru mīļu reizi, izklāstot jaunu projektu.

Tādēļ jau minētais notēmētais ierocis.

Es zinu, ka Benam patīku. Kādēļ gan vēl viņš pēc skolas beigšanas gribētu strādāt kopā? Bet es ceru, ka, redzot ģeniālos saukļus, ko radīšu, lai paglābtu mūsu pēcpuses, viņš beidzot gribēs mani noskūpstīt. Uz lūpām. Man tikai jāsāk rakstīt. Tagad.

Ja vien man būtu sava mūza – kā Olīvija Ņūtona-Džona filmā “Xanadu”, zibinot apkārt ar skrituļslidām un bārstot savas lieliskās idejas. – Nāc, Keja! – es jau gandrīz dzirdu viņu sakām. – Lūk, reklāmas saukļi, kas atnesīs tev slavu. Tagad uzvelc skrituļslidas, sniedz man roku, un dosimies pretī pilsētas gaismām.

Eh. Labas mūzas ir tik grūti atrast. It īpaši, kad esi izbadējies. Mana iepriekšējā ēdienreize sastāvēja no mazas paciņas karamelizētu Indijas riekstu, ko slepus notiesāju ap pulksten trijiem. To grūti nosaukt par pusdienām. Palūkojoties pa logu, secinu, ka, atšķirībā no manis, visi ielas uzkodu tirgoņi jau devušies mājās.

Tā ir nomācoša doma… Bet no otras puses – es taču atrodos šeit. Pašā Ņujorkas centrā! Nu labi, birojs atrodas Ķīniešu kvartālā, tādēļ tīri tehniski tā ir pilsētas apakšdaļa. Un es esmu uzaugusi pavisam netālu. Tomēr šī vieta ir kā pilnīgi jauna pasaule. Miljoniem cilvēku. Bezgalīgas iespējas. Man patīk vērot ēkas un iedomāties, kādi cilvēki tajās atrodas un cik no tiem tāpat kā es mēģina pierādīt sevi šai pasaulei.

Kā tajā dziesmā – ja man izdosies šeit, izdosies jebkur. Manā gadījumā – ja man izdosies šeit, nevajadzēs ar nākamo autobusu braukt atpakaļ uz Džērsiju bez graša pie dvēseles. Es mēdzu domāt, ka, kopā ar Benu pārceļoties šurp un nodemonstrējot mūsu reklāmas talantus, mēs vienā mirklī iekarosim pilsētu. Vai man, tas ir, mums tiešām izdosies kļūt atpazīstamiem, atstājot aiz muguras visus, kas par mums šaubījās? Es patiešām tā ceru. Un es ceru, ka Bens kuru katru brīdi būs klāt. Domājot par to, ka aiz šīm sienām gaida vesela pasaule, es pēkšņi jūtos nepanesami vientuļa. Un, galu galā, mēs taču esam radošā komanda.

Mans telefons iepīkstas, signalizējot par saņemtu īsziņu, it kā pēkšņi kāda mūza būtu mani sadzirdējusi. Varbūt tā ir mana labākā draudzene Kellija, kas no kāda attāla pasaules nostūra nolēmusi veltīt man uzmundrinošu runu. Man tas šobrīd noderētu vairāk nekā Pad Thai nūdeles.

“Hei, Keja, kā sokas ar “Little Kitty”?”

Tātad tā tomēr nav Kela ar solījumu tūlīt piezvanīt. Tas ir Uzvalks, viens no plānošanas nodaļas vadošajiem darbiniekiem, kas neuzkrītoši atgādina par manu sūro likteni. It kā es nezinātu, ka rīt no rīta jāatskaitās Eliotam. It kā es nezinātu, ka pulkstenis ir jau 20.13. Tikpat labi viņš varētu atsūtīt man attēlu ar UZI, kas notēmēts uz maniem deniņiem.

Bailīgi palūkojos pāri kabīnes malai, lai pārbaudītu, vai Uzvalks neložņā tuvumā, gaidot, kad pabeigšu darbu. Nē, šajā stāvā viss ir tukšs un kluss. Viņš noteikti vakariņo kādā pārspīlēti stilīgā restorānā kopā ar savu superskaisto draudzeni, to divmetrīgo modeles tipu, kas aģentūras Ziemassvētku ballītē bija ieradusies piegulošā ādas tērpā. Varu saderēt, ka viņa tiekas ar Uzvalku tikai viņa garā auguma dēļ. Tāda meitene bez augstpapēžu kurpēm laukā nerādītos. Kā parasti, es tajā vakarā ar apģērbu nošāvu pavisam greizi. Sarkanā zīda blūze šķita stilīgi retro, kad pirku to kādā Atlantas veikaliņā, taču tā izrādījās tik spilgta, ka Eliots iesauca mani par Rūdolfu. Situāciju neuzlaboja tas, ka ballītē – kā visā Manhetenā – bija pilns ar meičām kā Uzvalka draudzene, kas, šķiet, atradās tur tikai, lai atgādinātu, ka mēs pārējās nekam nederam. Ja Uzvalks šovakar būtu kopā ar savu ādās tērpto dīvu, tik banāla tēma kā kaķu barība nespētu novērst viņa uzmanību pat uz mirkli.

Visticamāk, Uzvalks kopā ar Eliotu un pārējiem devies iemalkot pa glāzītei. Viņi noteikti ir bārā “Caurums”, mazā ieskrietuvē Soho nomalē, kur vienmēr var atrast vismaz kādu no aģentūras darbiniekiem. Nav tā, ka mani tas interesē. Es priecājos, ka man ir pāris stundas vienatnē pirms viņi iereibuši ieradīsies šeit, izliekoties, ka strādā virsstundas, un, satupuši ap Eliota “Xbox”, spēlēs “Call of Duty”.

Puišu līga pat mēģināja panākt, lai Bens viņiem šovakar piebiedrojas, labi zinot, ka mums beidzas pasūtījuma termiņš. Termiņš, kuru Eliots pats izdomāja. Es dzirdēju, kā viņi sarunājas pie lifta – mūsu sadistiskais radošais direktors bija īpaši skaļš un riebīgs. Eliots nevar ciest atraidījumu, tādēļ pēc tam visai nejauki ķircināja Benu par to, “kurā kleitā viņš dosies uz savu treniņu.”

Eliots nepārprotami ir pārējo barvedis. Tie pat dēvē viņu par “E” – tā, it kā viņš būtu kāda apreibinoša viela, kā ekstazī. Gluži kā attiecīgās narkotikas iedarbību, arī šo E raksturo dramatiskas garastāvokļa svārstības. Kad Eliota nav tuvumā, mēs ar Benu viņu mēdzam saukt par Ēzeli.

Viņa banda ir tik ievērojama, ka pat bija pieminēta slavenajā laikraksta “Advertising Age” rakstā par mūsu aģentūrai piešķirto godalgu. Precīzs citāts no raksta: “Pateicoties radošajam direktoram Eliotam Fordam un viņa testosterona pilnajai radošajai komandai, šajā modernajā pilsētas centra reklāmas aģentūrā puišu līga ir vadībā.”

Testosterons, patiešām. “Schmidt Travino Drew” aģentūrā jau tā ir maz sieviešu, un radošajā nodaļā es esmu vienīgā. Vēl šeit ir tā maita Peitone, bet viņa ir producente, kas vairāk ir radošais atbalsts, tādēļ viņa īsti neskaitās. Un tad vēl ir praktikante Džīna, kas tika paaugstināta amatā, bet visi joprojām viņai tikai liek pienest kafiju, tādēļ viņa pavisam noteikti neskaitās. Es lepojos ar savu šībrīža amatu, bet šādā aģentūrā ir diezgan daudz cilvēku, kas nevar vien sagaidīt, kad man paslīdēs kāja. Ļoti iespējams, šajā stikla un metāla klātajā birojā es šobrīd esmu vienīgā, kas strādā, kamēr pārējā radošā komanda ļoti radoši iedzer.

Aiziet, Ben. Kāp laukā no lifta un nāc pie Kejas. Parādi savu seksīgo augumu! Lai gan man īsti nav nekā, ko rādīt viņam pretī.

Varētu aiziet parakņāties pa Eliota kabinetu, varbūt kāda no fotogrāfiju grāmatām mani iedvesmos. Viņam ir veseli trīs grāmatplaukti ar tādām, turklāt uz akrilstikla kafijas galdiņa vēl ir divas grāmatas par japāņu animācijas filmām, viena par ielu mākslu un vairāki sējumi ar mākslas kailfoto, tetovējumiem, dekoratīvām rotaļlietām, burleskas dejotājām un 80. gadu videospēļu dizainu. Man nepatīk atrasties viņa kabinetā – noteikti negatīvas asociācijas bieži saņemtās skarbās kritikas dēļ, bet, ak, kā man patīk šie “Eames” krēsli. Ieslīgstu vienā no tiem un sāku šķirstīt grāmatu par animācijas filmām, meklējot kādu vizuālu risinājumu, kas palīdzētu Benam ar “Little Kitty” reklāmas attēlu. Vēl pirms pāris stundām, kamēr saņēmām darba norādījumus, viņš sēdēja šajā pašā krēslā. Uz krēsla atzveltnes joprojām var just viņa smaržu – “Axe Pheonix” aromāts… mmmm. Aizveru acis un iztēlojos Bena garo, atlētisko augumu, stingros muskuļus… viņa spurainos smilškrāsas matus… un viņa skatienu, kas reizē ir gan biedējošs, gan rotaļīgs. Iedomājos viņa patīkamos smieklus – tie ir tik silti, tik nesamāksloti kā ciešs apskāviens, kurā tiec pacelts virs zemes. Man tik ļoti tāds būtu noderējis pēc šodienas morālās kratīšanas šai pašā kabinetā.

Tas bija tik apkaunojoši! Kādēļ DžonDžošDžejam vajadzēja ienākt tieši tajā brīdī, kad Eliots mums klāstīja, ka varētu uz ielas atrast narkomānus, kas paveiktu darbu labāk nekā mēs? Un tad tie glupie tizleņi vienkārši devās spēlēt videospēles, it kā neko nebūtu dzirdējuši. Turklāt tā vietā, lai dotu mums kādu padomu, tas Ēzelis pagriezās pret viņiem un sāka stāstīt par savu sīciņo videokameru, ko par milzu naudu nopircis Tokijā. Vai, kā viņš tik pieticīgi izteicās – par lielāku summu, nekā jebkurš no mums nopelna mēnesī. Kā parasti, šie puišeļi tūdaļ metās apbrīnot E un viņa jauno rotaļlietu. Goda vārds, iegūt pašu svaigāko tehnoloģiju brīnumu, vislabāk tādu, kas vēl nav pieejams tirgū, ir vīrieša dzīves lielākais piepildījums.

– Tai ir “Carl Zeiss” lēca, – lielījās Eliots, – tādēļ video kvalitāte ir neticama. Tā ir mazākā kamera pasaulē, neviens to pat nepamanītu.

Viņš noklikšķina kaut ko savā datorā. – Šo es nofilmēju pirms divām minūtēm.

Nākamajā mirklī Eliota milzīgajā ekrānā es ieraudzīju sevi – biedējoši palielinātu un ar golfa bumbiņas izmēra sviedru lāsēm uz pieres, kamēr mēs ar Benu tikām strostēti par savu iepriekšējo partiju “Little Kitty” reklāmu. Mani sasvīdušie, pieplakušie mati. Kreisais vaigs dīvaini ieliekts, jo no uztraukuma to košļāju. Esmu sarāvusies, it kā būtu tikko pieķerta, mēģinot nozagt desmit pārus “Victoria’s Secret” apakšveļas.

– Izskatās, ka mūsu Īpašā K2 cieš no alerģiskas reakcijas, – viens no DžonDžošDžejiem iesmējās. Tam pievienojās nākamais: – Alerģija pret lieliem suņiem, kaķīt? – Un tie visi izplūda smieklos… par mani. Man bija izdevība atbildēt ar kādu ironisku repliku, lai uzveiktu viņus pašu spēlē, bet es kārtējo reizi nespēju izspiest pat pušplēstu vārdu. Paldies Dievam, vismaz Bens nav uz mutes kritis. Viņš mazināja apkaunojošo situāciju ar pavisam bezrūpīgu, asprātīgu piezīmi: – Oho, Keja, nebiju pamanījis, ka tev ir tik glītas poras! – Maza uzvara, kaut pārējo dienas daļu jutos kā pilnīga neveiksminiece.

Reizēm Bens mēdz biedroties ar šiem puišiem, taču es zinu, ka viņš tiem neļaus sevi mainīt. Bens ir vienkāršs lauku puisis. Viņš paliks uzticīgs savām saknēm. Un, cerams, arī man. Kādu dienu viņš sapratīs, ka vēlas mūsu profesionālo sadarbību pavērst vairāk horizontālā virzienā. Esmu par to pārliecināta.

Klik, klik skaņa atsauc mani atpakaļ realitātē. Eliota kamera! Kur tā ir noslēpta? Kaut tā nebūtu ieslēgta! Ar acīm drudžaini pārmeklēju Eliota nepieklājīgi milzīgo kabinetu. Tā nolādētā kamera varētu būt jebkur!

Klik, klik. Atkal tā skaņa.

Ja nu Eliots ar savu uzticamo puišu līgu mani šobrīd vēro un smejas kā kutināti? Ja nu video, kurā es ošņāju Eliota krēslu, tiek nopludināts internetā? Pēkšņi kaut kas pieskaras manai kājai, un es ieraugu uzvelkamu robotiņu – klikšķēšanas vaininieku. Fū! Būšu to nejauši nogrūdusi no galda.

Pārkāpju pāri rotaļlietai, pagrābju pāris grāmatas uz steidzīgi laižos prom no kabineta. Līkumojot starp darba kabīnēm, pamanu uzvelkamu robotiņu uz Džoša galda. Un arī uz Džeja galda – tieši tādu pašu. Hmmm. Interesanti, viņi vienmēr bijuši pilnīgi vienādi vai arī tādi kļuva, kad sasodīti slavenais radošais direktors Eliots pieņēma viņus darbā? DžonDžošDžeja acīs dižais E ir kā dievība. Man negribot jāatzīst, ka viņa personība ir savādi pievilcīga. Bet, par laimi, uz mani viņa spējas neiedarbojas. Vai varbūt viņš nemaz negrib mani iekļaut savā elitārajā grupā, kas seko visām laikrakstos “Spin” un “Details” aprakstītajām tendencēm kā, piemēram, īpaši retu alus šķirņu baudīšana.

Bet tas darbojas. Šķiet, viņus interesē tikai videospēles un indie mūzika, taču tajā pašā laikā viņi saņem godalgas par “Superfine” un “Atlantis” reklāmām. Katru reizi, kad redzu viņus kopā ar kādu sievieti (tās pāris reizes, kad man ir bijis brīvs brīdis aiziet uz “Caurumu”), es jūtos satriekta. Šādas sievietes – skaistas, pašpārliecinātas un vienmēr soli priekšā notiekošajam – es mēdzu redzēt visapkārt, bet nekad – savā spogulī.

Bens vienmēr zina, kad jūtos neērti. Kamēr pārējie puiši flirtē ar šīm supersievietēm, Bens apsēžas man blakus. Taču viņš nevienu pašu reizi nav mēģinājis man tuvoties. Es par to žēlojos katru reizi, kad runāju ar Kelliju. Varbūt man vajadzētu viņai piezvanīt. Es zinu, ka vilcinu laiku, bet tā taču arī ir daļa no radošā procesa, vai ne?

Kad esmu atpakaļ pie sava galda, manā telefonā gaida īsziņa: “Sveika vēlreiz. Kā iet ar kaķu aprakstīšanu?” Jēziņ! Tā ir jau trešā īsziņa no Uzvalka. Es negrasos atbildēt. Viņš tiešām domā, ka esmu tik bezatbildīga un mani nepārtraukti vajag pieskatīt? Es vēsā mierā tikšu galā ar uzdevumu. Labojums – mēs abi ar Benu to paveiksim. Un tad visas viņu riebīgās piezīmes būs kaķim zem astes.

Paskatos pulkstenī. Pusdeviņi. Benam jau vajadzēja būt šeit. Kas notiek? Un cik, ellē ratā, rāda pulkstenis Parīzē? Kopš Kela pārcēlās turp, lai studētu mākslas vēsturi, es vairs nesaprotu, kurā brīdī viņai ir diena vai nakts. It īpaši tādēļ, ka nu viņa bauda to grezno dzīvi, par ko sapņojām jau kopš vidusskolas. Ne miņas no ierastās astoņu stundu darbadienas. Šobrīd Gaismas pilsētā varētu būt diezgan vēls, bet es varu vismaz atstāt balss ziņojumu. Pēdējā laikā mums nav bijis laika pa īstam izrunāties, un es labprāt vainotu laika joslu starpību un savu darba režīmu, taču patiesībā es neesmu arī īpaši centusies. Nav patīkami runāt ar kādu, kas vienmēr ir tik laimīgs, kamēr es pati nepārtraukti žēlojos.

Es nospiežu Kelas numuru un gaidu signālu, bet, par pārsteigumu, viņa atbild. Vēl pārsteidzošāka ir glāžu šķindēšana un, šķiet, kādas franču rokgrupas mūzika fonā.

– Bonjour, mon amie! – viņa mēģina pārkliegt skaļo mūziku.

– Kela! Domāju, ka tu jau gulēsi. Kur tu atrodies?

– Kādā ļoti stilīgā boîte Senžermēnā ar mes amis no l’université. Kur tu esi? – Viņa runā bezrūpīgā angļu un franču valodas sajaukumā ar parīziešu akcentu. Es tā nespētu.

Aplūkoju savu darba kabīni, kas līdzinās kastei, un saviebjos, pirms atzīstos, ka atkal strādāju vēlu vakarā.

– Mon dieu, Keja! – viņas franču akcents ir tik elegants. – Tu liec Ņujorkas dzīvei izklausīties très garlaicīgi.

– Es zinu… – nopūšos, uzliekot kājas uz Bena galda. – Vienkārši “Little Kitty” ir īsts murgs, ne klients. Viņi grib arvien jaunus un jaunus reklāmas saukļus. Es šajā reklāmas aģentūrā strādāju tikai četrus mēnešus, bet jau esmu uzrakstījusi vismaz trīssimt piecdesmit dažādus reklāmas tekstus, solot visu – mazāk spalvu kamolu, desmit dzīvības un garšu, kas “liks aplaizīt ķepas”. Patiesībā tikai kādas simtu divdesmit piecas frāzes ir nonākušas pie pasūtītāja. Nopirkuši un izmantojuši viņi pagaidām ir tikai vienu: “Pamāj ardievas sliktas spalvas dienām.”

– MurrRRR! – Kela ķircina. – Drīzāk, pamāj ardievas sliktu reklāmu dienām.

– Es zinu. Esmu ģeniāla.

– Varbūt tev pašai, mincīt, vajadzētu biežāk iziet sabiedrībā, oui?

– Ha ha. Tu izklausies kā DžonDžošDžejs. Vismaz Bens vēl ir manā pusē.

– Un kā klājas Monsieur Bendžaminam? S’il vous plaît, saki, ka viņš atrodas virs tevis!

Birojā neviena nav, bet es tik un tā aizlavos runāt uz tualeti.

Galu galā, Bens var uzraksties kuru katru brīdi.

– Viņš aizgāja uz sporta zāli nolaist tvaiku, – atbildu Kelai, kad esmu nonākusi tualetes tālākajā galā. – Nabadziņam jau pirms mēneša aptrūkās idejas kaķu barībai. Bet mēs strādāsim visu nakti, kad viņš atgriezīsies.

– Ū-la-lā! Keja, cik seksīgi! – viņas balsī dzirdams sarkasms. – Bet viņš ir seksīgs, – es iebilstu. – Kā viņš uz mani skatās, kad stāstu par savām idejām. Viņa nebēdnīgie smiekli… Kela, kad viņš beidzot attapsies un mani noskūpstīs?

– Ieslēdz “FaceTime”, – viņa pieprasa. Kad pieskaros ikonai, ekrānā parādās manas senākās draudzenes perfekti veidotā, skaistā seja, kas apsūdzoši raugās man pretī. Redzu, ka arī viņa atrodas tualetē, tādēļ varam netraucēti runāt.

Kellija atmet savu koķeto francūzietes tēlu, lai mani sarātu. – Bez kosmētikas? Keja, dārgā, tā tu mēģini viņu apburt? Es minēšu, tev mugurā maisveidīga blūze? Franču sievietes tā neģērbtos, lai strādātu naktī.

Pirmo reizi šonedēļ palūkojos spogulī – mati ir pelēcīgi un izskatās nedzīvi, bāla āda, nošņurcis flaneļa krekls, vakardienas džinsi. Man nākas vien piekrist Kelai.

– Zinu, jau zinu. Bet ar šiem baisajiem termiņiem man jāpriecājas, ka vispār atlicis kāds tīrs apģērba gabals.

– Somiņu. Tagad! – viņa nokomandē, un es skrienu atpakaļ pie sava rakstāmgalda. Tikmēr Kela sāk vienu no savām uzmundrinošajām runām, kas man tik ļoti patīk, lai gan tās mēdz būt kā ledaina ūdens šalts. – Pārstāj gaidīt, kad viss nokritīs no gaisa. Sāc rīkoties! Benam tu patīc, un viņš ciena tevi. Viņš tikai gaida, kad dosi kādu zīmi. Šonakt tev jābūt neatvairāmai. Mazliet acu zīmuļa, vaigu sārtums, smaržas, un, cienot visu labo pasaulē, ko radījis “Vogue”, izjauc un izķemmē to zirgasti.

Atgriežoties tualetes patvērumā, sekoju instrukcijām.

– Tagad atpogā kreklu. Vēl vairāk. Un pabīdi augstāk savas krūtis, nolādēts. Ir iemesls, kādēļ to sauc par paceļošo krūšturi.

– Tu taču zini, ka man nemaz nav krūšu, – saku, mēģinot tās novietot glītākā leņķī.

– Keja, dārgā, – viņa nopūšas. – Viss slēpjas tavā attieksmē. Tev vajadzētu redzēt pāris no šīm neglītajām Parīzes kazām, kas tiek pie seksīgiem čaļiem, jo prot flirtēt.

– Es drīzāk esmu neglīta žirafe. – Nopētu savu puiciski kaulaino augumu un ādamābolu, kas izspiežas uz kakla. Jāatzīst, ka tagad izskatos labāk. Vismaz nedaudz. Tas varētu izdoties.

– Viņš atnesīs arī alu, vai ne?

Es pamāju.

– Un tu izdzersi vienu, varbūt pat divus. Pie velna tās reklāmas, kādreiz jāpadomā arī par sevi. Sēdi viņam tuvu klāt, smejies par visiem jokiem, reizēm neuzkrītoši pieskaries viņa rokai, pareizajā brīdī pamirkšķini savas brūnās acis un pieliecies, lai viņu noskūpstītu.

Manas acis ieplešas kā apakštasītes.

– Tas brīdis ir pienācis, Keja. Jūs strādājat kopā jau gadiem ilgi.

Viņa liek tam izklausīties tik vienkārši. Lai gan viņa vienmēr bijusi kā Laverna, bet es – Šērlija3. Es neesmu pārliecināta. Varbūt līdz skūpstam netikšu, taču mēģināšu flirtēt. Vai vismaz uzmanīgi klausīties un neteikt neko muļķīgu.

Sadzirdu gaitenī soļus un čukstu: – Akmansdievs! Kela! Viņš ir klāt.

– Uz priekšu, mon petit chou. Vēlāk atsūti man ziņu ar visām detaļām. Bisou bisou. – Kela sāk skūpstīt telefona ekrānu.

Pārtraucot zvanu, pēdējais, ko redzu, ir viņas mēles tuvplāns ar pīrsingu – sudraba bumbiņu. Tas ir jauns? Nav laika noskaidrot. Paņemu somiņu un, cik mierīgi vien spēju, eju atpakaļ uz savu kabīni, dūdojot: – Tevis paša labā ceru, ka atnesi dārzeņu rullīšus, Ben Vilder. Un kāda lieliska ideja arī nekaitētu…

Ar gaidpilnu skatienu un rotaļīgu smaidu palūkojos augšup uz Benu. Taču tas nav Bens. Manā kabīnē stāv Uzvalks. Velns un elle! Laikam tomēr nevajadzēja ignorēt viņa īsziņas.

Uzvalks. Uzvalks. Uzvalks, kuru neviens nesauc īstajā vārdā. Šķiet, ka visi šeit iegūst segvārdu vai jaunu identitāti. Visai loģiski, ņemot vērā, ka reklāmas nozare daudz vairāk nekā jebkura cita balstās uz meliem. Bet, hei, tas ir aizraujoši! Var iet uz darbu iešļūcenēs! Taču negaidi, ka kāds tevi par to cienīs!

Parasti es no Uzvalka bēgu kā no buboņu mēra. Ne tādēļ, ka viņš strādā plānošanas nodaļā, kas vienmēr nostājas pasūtītāja pusē. Arī ne viņa vienmēr nevainojami iestīvināto “Robert Graham” kreklu dēļ, kas tik ļoti kontrastē ar mums pārējiem radošajiem tipiem džinsos un teniskurpēs. Nē, es izvairos no Uzvalka, jo viņam ir paradums uzrasties tieši tajā brīdi, kad domāju, ka esmu viena, vai ielūkoties manā biroja kabīnē, lai pārbaudītu, ko es rakstu. Tas ir tik pasīvi agresīvi. Es gribu viņam teikt – vienkārši pajautā, kad būšu pabeigusi, nevis izliecies, ka tev rūp “kā man sokas.”

Viņš pamana pilnīgi visu. Un vienmēr zina, kad esmu nonākusi strupceļā.

– Nevedas ar rakstīšanu? – viņš jautā, stāvot pie ieejas manā kabīnē, un pamāj uz manas somas pusi, kamēr es apsēžos pie galda. Viņš mēģina pārmest, ka es esmu uz brīdi atstājusi savu darbavietu? Pasīvi agresīvais izsekotājs!

– Tikai aši aizgāju uz tualeti. Es zinu, ka termiņš tuvojas beigām, bet tik daudz taču drīkst? Vai man vajadzētu čurāt pudelē tepat pie galda? – Viņa klātbūtnē es neminstinos kā, runājot ar citiem kolēģiem. Iespējams, tādēļ, ka Uzvalks atgādina manus svētulīgos vecākos brāļus, ar kuriem es esmu pieradusi strīdēties. Un man nav jāmēģina uz viņu atstāt labu iespaidu.

– Piedod, man tikai likās, ka šeit smaržo pēc “Saks” smaržu nodaļas. Tātad viss iet no rokas? – Uzvalks pienāk pie mana datora. Tajā brīdī saprotu, ka neesmu aizvērusi iepriekšējo “Word” dokumentu.

– Šurp, kaķīt draņķīt, – viņš izlasa skaļi. Tas ir vienīgais, ko esmu uzrakstījusi. – Keja, lai arī cik ģeniāls joks, nedomāju, ka varam to rādīt klientam. Tas taču nav labākais, ko izdomāji?

– Kas? Tas? – es izliekos. – Tas ir joks par godu Benam. Viņš drīz būs atpakaļ, mēs izmēģināsim visus saukļus. Man ir vairākas lappuses ar īstiem čempioniem.

Brr. Čempioni ir reklāmistu žargons, tie ir paši labākie reklāmas saukļi. Neciešu, kad piekāpjos šīm klišejām, kas tiek lietotas birojā.