Lielpilsētas lelle

– Keja, šeit nav neviena paša cilvēka uzvalkā un ar portfeli, – mana mamma iepriekšējā reizē paziņoja, vērojot māksliniecisko, Volstrītas darījumu dzīvei nepiemēroto pūli. – Kā tu atradīsi kārtīgu, pieklājīgā darbā strādājošu vīrieti, dzīvojot šeit?

It kā es gribētu saieties ar garlaicīgu baņķieri vai biržas darbinieku, vai jebkuru citu, kas valkā kaklasaiti. Es gribu tikai gudro, asprātīgo Benu… bet viņu tagad grib arī Peitone, tā riebīgā slampa, tādēļ es beigās palikšu viena, īstenojot mammas dižāko pareģojumu. Parasti ceļu līdz darbam es mēroju kopā ar Benu, un viņš vienmēr ļauj man apsēsties brīvajā vietā. Ja tāda neatrodas, viņš skaļi paziņo “Sieviete stāvoklī, palaidiet”, mēģinot panākt, lai kāds no jaunajiem pankiem atbrīvo savu sēdvietu. Taču šī ir Ņujorka, tādēļ tas ne vienmēr nostrādā. Tādos brīžos, tāpat kā šoreiz, man jāstāv kājās.

Šobrīd esmu iespiesta starp kādu, kas nepārprotami izskatās pēc narkomāna, un spāņu auklīti ar platīnblondu zīdaini jaunākā modeļa “Bugaboo” ratiņos. Uzsākot kustību, metro vagons sašūpojas, un auklīte pūlas noturēt ratiņus taisni, nepamanot, ka viens no lielajiem, melnajiem ratiem nepārtraukti braukā pāri maniem kāju pirkstiem. Tikmēr narkomāns pludo sviedros un man pie auss murmina par pasaules galu. – Tumšais Eņģeli, – viņš čukst, – es varu tev parādīt ceļu uz atpestīšanu. – Lieliski. Šādi tipi ir vienīgie, kas man pievērš uzmanību. Atgādinājums sev: Keja, biežāk ej dušā. Varbūt tas atpestīs mani.

Mēģinu viņu ignorēt, skatoties taisni uz priekšu un izliekoties, ka pētu metro karti. Tai blakus atrodas Džonatana Zizmora reklāma. Viņš ir tas dermatologs ar trūcīgo matu ērkuli, kura varavīksnes krāsas plakāti sola: “Esi no aknes brīvs ar doktoru Zī!” Tas ir viens no Bena mīļākajiem saukļiem. Mums patīk ņirgāties par sliktajām reklāmām, kas atrodamas metro vagonos. Un man patīk, kā Bens pieliecas, ar vienu muskuļoto roku joprojām turoties pie drošības stieņa, un čukst ar neīstu vācu akcentu: – Dokkters Zī paņems tav’s pump’s un izspiedīs vis’ sul’!

Šo pašu slikto akcentu Bens izmanto, lai atdarinātu Pīteru Šmitu, kas ir mūsu aģentūras galvenais stratēģiskais plānotājs un ekscentriskākais no priekšnieku pulka. Šmits, kas darbinieku starpā pazīstams kā “trakais vācietis”, ir īss un kaulains vīrelis, kas mēdz dziedāt līdzi gangsterrepam par spīti savam izteiktajam bavāriešu akcentam, kura dēļ nespēj izrunāt ‘w’ un ‘th’ skaņas. Kopumā iespaids ir ļoti komisks, taču ne tik smieklīgi kā Bena izpildījumā. – Jou, jou, kas par štell’, bračkas, jā? Viss ir bumbās!

Tas mani vienmēr sasmīdina, un pat tagad, esot izmisumā, es iesmejos. Narkomāns man blakus nospriež, ka komunicēju ar viņu, un arī sāk smieties. Par laimi, mana pietura ir klāt. Grandstrīta. Ķīniešu kvartāls. Kaut arī tikai piecu minūšu metro brauciena attālumā no Vestvilidžas, tā šķiet tik tāla un nošķirta no pārējās Manhetenas.

Uzkāpju pa metro stacijas kāpnēm un nonāku paralēlā realitātē, kur visi uzraksti, tai skaitā reklāmas, ir ķīniešu valodā. Pagājušās nakts sniegs ir izkusis, un ietve ir kā nosēta ar tirgotājiem, kas piedāvā viltotas rokassomiņas un pulksteņus. Aiz viņiem rindojas veikalu skatlogi, kuros nodīrātas pīles karājas blakus sarkanām papīra laternām. Milzīgas bultas norāda augšup uz otrajā stāvā iekārtotiem akupunktūras un Tui Na masāžas saloniem. Šī noteikti nešķiet piemērotākā vieta vienai no pilsētas populārākajām reklāmas aģentūrām, bet īpašniekiem un Eliotam tieši tas patīk. Lielākā daļa pilsētas reklāmas “bodīšu” (nozares žargons aģentūrām, kuru mērķis šķietami ir radošums, nevis peļņa) atrodas Soho tuvumā, un mūsu lielākais konkurents – izslavētā britu aģentūra “Blood Pudding” – tikko atvēra filiāli Tribekā.

Tādēļ “Schmidt Travino Drew & Partners” vajadzēja pierādīt, ka esam ne vien spicākā aģentūra, bet arī veselu soli priekšā pārējiem.

– Ķīniešu kvartāls ir nākamā Viljamsburga, – Eliots mums paskaidroja savā drudžainajā manierē. – Pēc pāris gadiem šurp pārvāksies arī visas mākslas galerijas, labākie restorāni un stilīgākie apģērbu veikali.

Tad jau aģentūrai nāksies pārcelties uz Džērsiju, es gribēju teikt, lepna par savu atjautību. Taču pirms paguvu bilst kaut vārdu, Bens mani apsteidza un apstiprināja Eliota teikto, sakot, ka Grandstrīta 190 tiešām ir labākā iespējamā atrašanās vieta pasaules labākajai reklāmas aģentūrai, un, kāda sakritība, Keja ir liela Āzijas virtuves cienītāja. Tā bija mūsu otrā darba intervija, tādēļ joprojām centāmies radīt labāko priekšstatu par sevi. No tā brīža Bens kļuva par mūsu komandas apburošo runasvīru.

Tas tiesa, pusdienošanas iespējas šeit ir fantastiskas. Ķīniešu pelmeņi un lo mein nūdeles vien pāris soļu attālumā. Netālu no aģentūras var nopirkt arī beigeļus, kas ir ļoti iepriecinoši, jo nespēju iedomāties, kā brokastīs varētu ēst ķīniešu ēdienu.

Izsalkuma mocīta, piestāju pie beigeļu tirgoņa, un mans tukšais kuņģis uzreiz lemj par labu bekona, olu un siera pildījumam. Aziātu izcelsmes tirgotājs jautā: – Tu neņems’ vienu arī priekš sav’ draug’? – Viņš ir pieradis mani šeit redzēt kopā ar Benu. Mans draugs? Kaut nu tā būtu. Es cieši samiedzu plakstiņus, maksājot par ēdienu, neskatos uz tirgotāju un eju prom, nesakot ne vārda. Vairs nekādas raudāšanas svešinieku klātbūtnē, Keja. Vairs nekādas raudāšanas uz ielas.

Nākamā puskvartāla garumā mēģinu sevi uzmundrināt tā, kā to darītu Kela, ja atrastos šeit, nevis sēdētu lekcijā otrpus okeānam piecas sešas laika joslas uz priekšu. Man šobrīd tik ļoti noderētu labākās draudzenes padoms. Viņa paskaidrotu, ka tas bija tikai viens skūpsts. Dieva dēļ, Keja, viņš taču palika pa nakti pie puišiem. Acīmredzot viņam Peitone nemaz tik ļoti nepatīk, ja jau viņš negulēja pie viņas. Un viņš pat nezina, ka esi viņā samīlējusies.

Tuvojoties biroja ēkas durvīm, es ievelku dziļu elpu un mēģinu izskatīties apņēmības pilna. Mans telefons iezvanās. Tā ir mamma. Pēdējā laikā dzirdēt viņas balsi klausulē negadās bieži, tādēļ nolemju atbildēt, kaut arī nelabprāt, un pakāpjos sānielā, lai nesatiktu kādu kolēģi.

– Mīļo pasaulīt, Keja, tā esi tu, – viņa nopūšas un uzreiz turpina. – Tu neatbildēji uz manu “ShoutOut” ziņojumu, īsziņām un e-pastu. Es jau sāku raizēties, ka tevi nolaupījis kāds no tiem dīvaiņiem, kas dzīvo tavā apkaimē. Vai zini, cik daudz nabadzīgu mākslinieku kļūst par sērijveida slepkavām?

Es sāku teikt: – Mamm, ar mani viss kārtībā. – Bet viņa jau ir mainījusi sarunas tēmu.

– Mēs ar tēvu piektdien brauksim uz pilsētu, lai aizvestu jūs, bērnus vakariņās uz restorānu. Brets tika paaugstināts amatā, mums tas jānosvin! Viņš ielūdza arī savu Simonu – vai viņa nav satriecoša? – un Braiens, protams, ieradīsies kopā ar Naomi, tie divi ir nešķirami. Kāzas vairs nav aiz kalniem! Tu arī vari kādu ielūgt, ja šobrīd tev ir draugs. Ceru, ka esi atradusi kādu jauku puisi, lai gan nespēju iedomāties, kā tu varētu kādu atrast tajā narkomānu bedrē, ko dēvē par Vestvilidžu… Kā tev klājas?

Paaugstinājums? Kāzas? Es tūlīt pat zaudēšu savaldīšanos.

– Ir bijis labāk… – atzīstos trīcošā balsī, taču māte jau fonā sarunājas ar kādu citu, droši vien ar savu asistenti Polliju.

– Keja, mans apmeklētājs ir klāt. Bija jauki parunāt, tiksimies piektdien! Pollija tev nosūtīs adresi un pārējo. Bučas!

Skaidrs. Nekāda atbalsta no viņas puses. Mamma ir cilvēks-dzinējs; viņa nepabeidza vidusskolu, taču, tiklīdz es biju laukā no zīdaiņa vecuma, viņa atsāka mācības un rekordīsā laika sprīdī ieguva gan vidusskolas, gan koledžas diplomu. Šobrīd viņa ir ļoti spējīga grāmatvede ar mērķi iekarot savu vietu zem saules. Viņa nekad neļautu kādam muļķīgam puišelim izsist sevi no sliedēm. Un nekad nepiedotu man to pašu. Man jāsaņem sevi rokās. Tūlīt pat. Ar nedaudz labāku attieksmi pret dzīvi dodos biroja ēkas virzienā, taču mani aptur divi vīrieši uzvalkos. Viens no viņiem ir garš, labi kopts un ģērbts, bet otrs – tukls, sārtu seju un slikti piegulošā apģērbā, kas izskatās izcelts no “Men’s Wearhouse” plaukta. Uzņēmēji. Rets skats šajā kvartālā. Noteikti aģentūras klienti.

– Atvainojiet, jaunkundz, – labi koptais vēršas pie manis ar vieglu dienvidnieku akcentu. – Mēs meklējam Grandstrītu 190.

Visi ēku numuri ir norādīti ar ķīniešu simboliem.

Kaut Bens būtu šeit. Apmaldījušos klientu vērošana ir vēl viens no mūsu mazajiem prieciņiem. Redziet, uz biroja ēkas durvīm nav ne nosaukuma, ne numura, nekā cita, kas liecinātu par aģentūras esamību. Vienīgais pavediens – durvis ir spilgti zaļā krāsā. Dzirdēju, ka Eliotam tas esot ienācis prātā kādu vakaru pēc krietna daudzuma iztukšota vīna kādā Losandželosas franču restorānā ar nosaukumu “Little Door”. Viņš tur “bijis vakariņot” kopā ar slaveno režisoru Ridliju Skotu – jūs zināt, “Gladiators”, “Telma un Luīze”, “Pa asmeni skrejošais” – un labi noslēptais greznais restorāns esot viņu iedvesmojis nomaskēt arī ieeju aģentūrā. Ja nebūtu stāsta par “Ridliju”, Eliots diez vai varētu tikt cauri ar šādu idejas aizņemšanos.

Klientu servisa darbinieki vienmēr norāda klientiem, lai meklē zaļas durvis starp nūdeļu ēstuvi un tējnīcu. It kā šis būtu kāds īpaši ekskluzīvs naktsklubs. Diemžēl visa iela ir pārpildīta ar nūdeļu ēstuvēm un tējnīcām, tādēļ, ja esi šeit pirmo reizi, ir dimbā. Reiz mēs ar Benu nācām atpakaļ no kārtējā pēcpusdienas “Starbucks” apmeklējuma/koncepcijas apspriedes. (Es zinu – “Starbucks” Ķīniešu kvartālā! Dievs eksistē. Un, ļoti iespējams, viņš ir aziāts.) Nākot tuvāk zaļajām durvīm, mēs ieraudzījām trīs izmisušus biznesmeņus, ko bija apstājis kāds neliela auguma ķīnietis, cenšoties pārdot viņiem “masāžu ar laimīgām beigām”. Mēs neapstājāmies. Vienkārši turpinājām ceļu tieši uz biroju, histēriski smejoties.

Pusstundu vēlāk tie paši vīrieši sēdēja aģentūras konferenču telpā. Izrādījās, ka viņi bija “Little Kitty” pārstāvji, kas ieradušies, lai uzticētu mums pirmo mokošo pasūtījumu. Karmai ir ļoti nelāga humora izjūta.

Šie divi ietekmīgie uzņēmēji manā priekšā izskatās pilnīgi bezspēcīgi. Man viņu pat nedaudz žēl.

– “Schmidt Travino Drew”? – es zinoši jautāju.

Vīrieši pamāj, un es saku, lai seko man.

– Interesanta apkaime, – atzīmē Labi Koptais, kad atveru viņiem zaļās durvis. – Nemaz nelīdzinās Atlantas Ķīniešu kvartālam.

– Ķīniešu tirdzniecības centrs?! – man izsprūk. – Labākais dim sum pasaulē!

– Esat tur bijusi? – Vīrietis ir pārsteigts.

– Es tur studēju. Nu, ne tur, bet Atlantā, mācību centrā Bakhedā.

– Tātad esat no radošās nodaļas? – viņš interesējas.

– Jā, esmu rakstniece. Patiesībā jau reklāmas sastādītāja, bet tas izklausās gandrīz kā preču zīmju advokāts, vai ne? Mans tēvocis joprojām nesaprot, kā dabūju šo darbu bez juridiskās izglītības. Es mēģināju viņam paskaidrot, ka tas gluži vienkārši nozīmē teksta rakstīšanu reklāmām žurnālos un televīzijā, un es rakstu šos tekstus, taču viņš jautāja: “Tātad tu pieraksti citu cilvēku runas? Kā tiesas zālē?”

Ak, Keja, tu atkal novirzījies no tēmas.

Labi Koptais uzjautrināts skatās uz mani, it kā es būtu pārgudrs bērns. Cilvēki mēdz mani tā uztvert.

– Cik sen jau strādājat šeit? – viņš jautā, taču pirms paspēju atbildēt, sarunā iejaucas Freds Travino, aģentūras vadītājs un valdes priekšsēdētājs, kurš, izrādās, visu šo laiku ir stāvējis tepat blakus un ar neveselīgu interesi vērojis notiekošo. Kā gan es nesajutu viņa dominējošo klātbūtni?

– Ričard! Tonij! – viņš nodārdina, ejot man garām, lai paspiestu viņu rokas. – Prieks redzēt, ka bez problēmām atradāt ceļu!

– Jūsu reklāmas sastādītāja bija ļoti laipna un parādīja ceļu. – Ričards, labi koptais, man draudzīgi pamāj.

Travino atzinīgi pavīpsnā manā virzienā un nedaudz sarauc uzaci, tad pavada vīriešus pa stiklotajām durvīm uz priekšniecības telpām veikt viņiem vien zināmus darījumus. Kaut arī viņš reizēm ir augstprātīgs un skarbs, visi ciena Fredu Travino. Daļēji tādēļ, ka viņš zina, kā dibināt radošus uzņēmumus, un ir to darījis vairākkārt, nopelnot miljonus. Un daļēji tādēļ, ka jaunībā, kad dzīvojis Bostonā, viņš esot strādājis mafijas labā. Klīst baumas, ka viņš kādu esot nogalinājis. Travino par to izvairās runāt, taču arī nenoliedz.

Viņu negadās bieži redzēt, jo birojā Travino ierodas tikai, lai tiktos ar svarīgiem klientiem, bet pārējo laiku strādā kādā no saviem greznajiem dzīvokļiem vai jahtām. Kad man rodas izdevība būt viņa klātbūtnē, es kāri tveru katru viņa vārdu, jo, lai gan biedējošāks par baikeru bandas dalībnieku, viņš ir arī sasodīti gudrs. Un, kaut arī uzdrīkstos to sev atzīt tikai retu reizi (kad jūtos ļoti, ļoti pašpārliecināta… vai esmu dzērusi), man nebūtu iebildumu kādudien ieņemt viņa amatu.

Šīs domas iedvesmota un noraizējusies par “Little Kitty” reklāmu, es ašiem soļiem dodos uz liftu un priecājos, ka nesatieku Veroniku, biroja administratori. Viņu ir grūti nepamanīt, jo vienmēr valkā spilgti sarkanas, zilas vai zaļas tradicionālas havajiešu kleitas un pieskaņotus lakatus, ko pati šuj, izmantojot māsas sūtītos audumus no Trinidadas. Varu apzvērēt, ka viņa mani ienīst. Kad ienāku vestibilā, viņa vienmēr nikni uz mani skatās, it kā zinātu, ka šeit neiederos, un mana atlaišana ir tikai laika jautājums. Šobrīd viņa noteikti devusies pēc trīs ēdienu maltītes Travino īpašajai apspriedei. Tā noteikti ir ļoti nozīmīga tikšanās, ja jau Veronika pametusi savu posteni ar tālruņa aparātiem un šuvekli. Uz visiem telefona zvaniem viņa atbild, sakot “Labdien, STD!”, kas mums ar Benu šķiet bezgala uzjautrinoši. Aģentūras īpašnieki gan ir citās domās, taču katru reizi, kad kāds mēģina Veronikai aizrādīt, viņa demonstratīvi iedur adatu vudū lellītē, ko tur uz sava galda, un iepleš acis tā, ka aizbiedē it visus. Es būtu gatava uz jebko, lai iegūtu kaut desmitdaļu viņas pašapziņas.

Manā stāvā viss šķiet kluss, kad izkāpju no lifta un eju uz radošās nodaļas kabīņu pusi. Tad sadzirdu Džīnu Bofu, mūsu nodaļas praktikanti – precīzāk, sadzirdu, kā uz katra soļa viņas dizaineru zābaku papēži noklakšķ pa auksto, cieto grīdu. – Hei, Keja! ‘Brīt! – Viņas ņujorkiešu akcents ir tikpat biezs kā “Chanel No. 5” aromāts, ko viņa valkā.

Es jau sagatavojos sarunai, taču pēkšņi kaut kas novērš Džīnas uzmanību. – E! Foršs krekls! Tas ir no Džilas Sanderas pavasara kolekcijas?

Nometu savas brokastis uz rakstāmgalda un noskatos, kā eļļa no ceptās olas sūcas cauri plānajam papīra maisiņam. Mans vēders skaļi ierūcas. Eliots ir cilvēks, kuru šobrīd vismazāk vēlos satikt, taču viņš nāk tieši manā virzienā. Ņemot vērā to, cik daudz tukšu glāzīšu vakar bija sakrauts viņam priekšā, viņš izskatās pārsteidzoši labi. Viņš apstājas pie mana galda, ielūkojas papīra maisiņā, kas ir mana šī rīta vienīgā cerība uz ko labu, un izlasa uzlīmi ar sastāvdaļu sarakstu. Es savelku lūpas, cerams, veidojot ko līdzīgu smaidam.

– Sveiks, Eliot.

– Bekons? Īpašā K, tas padarīs tevi par īstu tauku blāķi. Varbūt tādēļ tu ģērbies milzīgos džemperos? Lai noslēptu pirmziemnieku puncīti?

Ēzelis. Viņam noteikti vajadzēja atgādināt, ka strādāju šeit vien dažus mēnešus. Un es neesmu pieņēmusies svarā, kā tas mēdz notikt ar dažiem augstskolas pirmajā gadā. Man šodien nav noskaņojuma, lai paciestu viņa ķircināšanu, kas tiek maskēta aiz stilīgi hipsterīgas asprātības.

– Es neesmu ēdis beigeli kopš… – Viņš palūkojas griestos, izliekoties, ka domā, bet es viņu pazīstu. Viņš nekad nedomā pats, bet liek citiem to darīt viņa vietā, un tad piesavinās idejas. – Šķiet, es pēdējo reizi apēdu beigeli laikā, kad flaneļa krekli vēl bija modē. Palūkojos lejup. Esmu par 99,9 procentiem pārliecināta, ka šorīt neuzvilku flaneļa kreklu, taču es ģērbos steigā un vēl raudāju. Kad pārliecinos, ka man mugurā vilnas džemperis, kas nebūt nelīdzinās flanelim, es vairāk par visu gribu viņam pateikt, nē, uzkliegt, ka pa šo laiku esmu apēdusi divus tūkstošus beigeļu, bet joprojām nevaru pieņemties svarā. Taču, zinot Eliota domu gājienu, viņš to uztvertu kā lielīšanos. Tā vietā ieilgst neveikla pauze. Es varu izdomāt tik daudz gudru atbilžu, taču, kad tās jāsaka skaļi, nespēju izspiest ne skaņas.

Es laikam būšu nevilšus saviebusies, jo Eliots mani nopēta no galvas līdz kājām kā plēsējs, kas sajūt, ka upuris ir ievainots. Nolādēts. Negribu, lai viņš redz mani nervozējam, bet šodien man trūkst spēka, lai izliktos.

Viņš veikli apgriežas uz papēža par 180 grādiem un, pirms došanās prom, izmet vēl vienu piezīmi, kam būtu jāvērš viss par labu.

– Tu taču zini, kas es tikai jokoju. – Viņš nozibina savus baltos zobus. – Visiem ir skaidrs, ka tu esi mana mīļākā rakstniece. Starp citu, kā sokas ar “Little Kitty” saukļiem? Es gribu pusdienlaikā redzēt tevi un Benu savā kabinetā. Ja jūsu manta nebūs graujoša, ripos galvas…

Nopietni? Kurš tā runā? Eliots pārtiek tikai no mušļa un lapu kāpostiem (izņemot brīžus, kad mēģina pierādīt savu epikūrisko pārākumu kādā no restorāniem, kam “Zagat” topā piešķirtas piecas zvaigznes), bet viņam pietiek dūšas pateikt ko tādu?

Viņam noteikti ir personības traucējumi, kāds Šizofrēniskā Napoleona sindroms vai kas tamlīdzīgs. Tajā pašā laikā es tomēr nespēju viņu ienīst, jo Eliots mani pieņēma darbā. Mani. No visiem pretendentiem. Šeit, “Schmidt Travino Drew”, kur visi ir tik sasodīti talantīgi.

Joprojām atceros darba interviju. Aci pret aci ar viņu. Viņam bija iepaticies mans portfolio, ko viņam bija nosūtījis darbinieku atlases speciālists, tādēļ viņš gribēja mani satikt. – Es esmu Eliots, bet visi mani sauc par E, – viņš bija stādījies priekšā, nepieceļoties kājās.

Cenšoties pietiekami stingri paspiest viņa roku, nomurmināju:

– Mani sauc Keja.

– Stilīgi. Saīsinājums no Keilijas? Keitas? Varbūt Kerijas?

– Nē. Vienkārši Keja.

– Skaidrs. Vēl stilīgāk, – viņš teica.

Eliotam ļoti patika mani reklāmu teksti. Un es aizliku labu vārdu par Benu, lai arī viņu pieņemtu. Neviens par to nenojauš, jo Benam ir tik patīkama personība, un viņš vienmēr tik pārliecinoši slavē mūsu darbu. Es priecājos, ka viņam šeit klājas labi, bet būtu jauki, ja viņš reizēm atcerētos, kam ir pateicību parādā.

Mana beigeļa sviestmaize ar olu sāk atdzist, taču man vispirms jāpagūst ieslēgt savu “MacBook” datoru un radīt ģeniālas idejas. Joprojām ne miņas no Bena. Nav tā, kas es gribētu viņu satikt. Nē, es pilnīgi noteikti negribu. Bet mums jāpabeidz šis darbs.

Kādā nomalē DžonDžejDžošs dzīvo? Konektikutā?

Man vajag kafiju. Un brīnumu. Skrienu pie kafijas automāta, apņēmusies problēmas risināt pa vienai, kad pēkšņi – bum! uzskrienu tieši virsū pasaules padauzu karalienei. Peitone. Arī viņa, protams, izskatās nevainojami. Tērpusies dizainera kostīmiņā un čūskādas zābakos, melnie mati tik spīdīgi, ka šķiet – viņai mājās ir arī personīgais frizieris. Kas pie…? Kā šie cilvēki var ballēties visu otrdienas nakti, bet trešdienas rītā izskatīties tik lieliski? Ko tādu spētu tikai profesionāļi. Vēl viens atgādinājums, ka esmu pilnīga iesācēja.

Peitone sev raksturīgajā manierē atmet matus pār plecu.

– Sveika. Kā tad klājas?

Nomurminu atbildes sveicienu, apgāžot statīvu ar “K-Cups” kafijas kapsulām. Viņai nav neviena uzsūkta ziluma, vismaz redzamās vietās.

– Dzirdēji par lielo darījumu? – viņa turpina.

Māju ar galvu kā muļķe, mēģinot izlikties, ka zinu, bet kārtējo reizi man nav ne jausmas, par ko viņa runā. Reizēm man šķiet, ka tādi cilvēki kā Peitone apzināti liek pārējiem (kā man) nojaust, ka viņi pieder pie kāda ekskluzīva kluba, kurā mums nav cerību iekļūt. Man nepieciešams viss gribasspēks, lai neizlietu pienu un neizbārstītu cukuru, kamēr gatavoju kafiju, taču Peitone noteikti pat nepamana, ka izturos savādi. Patiesībā, man šķiet, ka viņa īsti nepamanīja pat mani.

Drudžaini mēģinu izdomāt kādu zemisku piezīmi, kas to mainītu. Varbūt pieminēt video, jautāt, vai Bens viņai samaksāja? Pirms pagūstu pieņemt lēmumu, pieklakšķina Bofa un sāk komentēt Peitones “Marc Jacobs” džemperīti. Izmantoju izdevību izvairīties no tālākās sarunas un atgriežos pie sava galda.

Laiks pārskatīt savas piezīmes “Little Kitty” saukļiem. Neizskatās labi. Nepavisam. Sāku klabināt datora taustiņus:

Pabaro savu kaķi ar labāko murrību.

Ņam ņam! Ņaudoši labs!

Mincīgs paldies par vakariņām!

Pietiks kalambūra, Keja. Tu vari izdomāt ko labāku.

Bet “Little Kitty” jaunā stratēģija nekam neder. Viņi var plātīties ar savu “lielisko garšu” cik grib, taču kamēr viņi nav piespieduši kaķu īpašniekus pašus pagaršot barību, tam nav nekādu pierādījumu. Pat es tam neticu. Esmu paostījusi šo kaķu barību, un tā ož pēc Eliota riebīgajiem lapu kāpostu kokteiļiem. Fuj.

Man prātā iešaujas kāda doma, un mani pārņem patīkams satraukums. Kā negudra spaidu datora taustiņus. Šis ir pavisam cits virziens, taču vismaz atbilst patiesībai. Un, ja pasniegšu to pareizi, tas sniegs emocionālu gandarījumu; kaķu īpašnieki noteikti norīs šo ēsmu. Cerams, ka ne burtiski. Tā smaka…

Es pavērsīšu notikumu gaitu pozitīvās sliedēs, izglābšu mūs no atlaišanas un kļūšu par Supersievieti, kādu Bens visu šo laiku patiesībā meklējis! Mēs vairs nebūsim tikai jaunākā radošā komanda.

Nākamā pietura – radošo direktoru asistenti. Un pēc tam – uzmanies, Eliot, es minu tev uz papēžiem! Kad šis viss būs galā, Bens gribēs mani skūpstīt uz lūpām.

Pasniedzos pēc beigeļa un sāku negausīgi ēst, turot to vienā rokā, kamēr ar otru turpinu rakstīt. Dievinu šo iedvesmas stāvokli, kad, pirkstiem kustoties, vārdi plūst paši no sevis kā debesu dāvana. Nevaru sagaidīt, kad Eliots šo ieraudzīs. Kela vienmēr teikusi, lai ņemu lietas savās rokās. Es prezentēšu šo un pārsteigšu gan Eliotu, gan Travino. Vairs neslēpšos aiz Bena platās muguras.

– Šurp, kaķīt draņķīt! Šurp, kaķīt draņķīt!

Velns! Kurš mani iztraucēja?

Palūkojos augšup un redzu DžejDžošDžonu ieslīgstam savos krēslos. Viņi izskatās daudz sliktāk par savu bezbailīgo vadoni. Par spīti tam, viņiem pietiek spēka mani kaitināt. Aiz viņiem parādās Bens. Viņš nomet savu sporta somu uz mūsu kopīgā rakstāmgalda un nomurmina: – Čau, Kej.

– Tu izskaties kā sabraukts, – uzrunāju viņu. – Un, starp citu, paldies, ka atstāji mani vienu ar “Little Kitty” kampaņu.

– Ufff… mincīšu barība, – Bens ievaidas, izklausoties kā viens no puišiem.

Viņš lēnām pasniedzas pēc cepures un T krekla, ko viņam atnesu, uzlūkojot manu pusapēsto brokastu sviestmaizi.

– Gribi gabaliņu? – Pastumju to viņa virzienā kā izlīguma zīmi.

Sajūtot cepto olu, Bens iestenas. – Es laikam vemšu. – Un viņš skriešus metas uz tualeti.

Es sēžu pārāk tālu, lai dzirdētu viņa rīstīšanos, taču es dzirdu, kā Peitone iespiedzas. – Fūūūj!

Ja man vajadzētu izvēlēties vienu labu notikumu šajā smagajā rītā, tas būtu šis.