Atradene un eņģelis

PĒC TRIM GADIEM

Laiks tecēja kā strautiņš, kas, izspraucies no zemes, skaļi pieteica savu esību.

Bija aiztecējuši trīs gadi. Tovasar valdīja sutīgs bula laiks. Pat zāle, pieplakusi pie zemes, meklēja dzestrumu. Bāli zilās debesis spieda pie zemes cilvēkus, lopiņus. Pat pie būdas piesietais suns, izkārpījis tur augošās nātres, atlaidās vēsajā bedrē. Viņš gulēja un, mēli izkāris, smagi elpoja. Nekas neliecināja, ka drīz būs lietus. Vienīgi bites zumēja. Tās čakli vāca medu un priecājās par ziediem dārzos un pļavās. Vienīgi pamalē virs meža rādījās tāda kā pelēcīga strīpiņa, liekot domāt, ka vakarā līs. Vīri un sievas, paņēmuši dakšas un grābekļus, steidzās savākt nopļauto sienu un salikt zārdos. “Jāpasteidzas, citādi viss darbs vējā,” ikviens domāja.

Jā, pievakarē uznāca spēcīgs vējš, kas visas debesis pārklāja ar melnu lakatu. Lieli, balti krusas graudi kapāja ziedus. Dažs krusas grauds bija pat palielas olas lielumā. Tās sitās mājas logu rūtīs. Šķita, ka viss sabirs un sašķīdīs.

– Beta, Beta! Ū-ū! – kāda sievietes balss aiz bērziem ūjināja. – Kur tu esi, meitiņ? – viņa sauca.

– Es te, vecmāmiņ, – maza, netīra, sapinkojusies, gaišmataina meitenīte atsaucās no meldrāja pie pirts.

– Ko tu tur dari šitādā laikā pie tā dīķa? Vēl noslīksi, – rādamās viņai tuvojās paveca sieva. – Tā var iekrist ūdenī. Kur ir zosis?

– Zosis ir tur. – Meitene rādīja krūmu virzienā. – Ļaunais vanags tur viņām neuzbruks. Es to zinu.

– Labi, labi, meitiņ. Tu taču esi galīgi slapja. Skrien uz māju! Es pati tās aizdzīšu uz kūti. Bet steidzīgi! Tevi tur gaida. – Aiz kalmēm parādījās vēl viena dūšīga sieva strīpainos brunčos, baltā blūzē un basām, dubļainām kājām. Tā ir vecā tantiņa Anna, kuru pirms pāris gadiem kara vējš bija atpūtis uz tēvu dzimteni. Dzimteni, kuru viņa kā pa miglu atcerējās no tiem laikiem, kad pati vēl bija sprigans skuķēns.

– Cik reizes man un saimniecei jāsaka, ka pie dīķa nav jālien! – Viņa viegli uzpliķēja pa meitenes dupsi. – Pagaidi, es tevi mazliet notīrīšu. Saslapinājusi plaukstu dīķī, viņa nomazgāja mazās muti un degunu. Tad noslaucīja rokas savā priekšautā. – Re, kā piekusu. Mazliet apsēdīšos, tad arī iešu. – Bet, tu, mazo dadzīti, tagad skrien uz sētu! Tur tevi gaida.

– Kas mani gaida, veco tantiņ?

– Tad jau redzēsi. Skrien, mazulīt! – Vecenīte apsēdās un slaucīja no pieres sviedrus.

– Anna, tev arī jāiet. Aizdzen tās zosis un nāc! – otra sieva teica.

– Labi! Labi! – Vecā Annas tante, paņēmusi stibu, lēnām dzina klaigātājas uz mājas pusi.

Tikmēr mazā kā vējš trauca uz māju. Viņas līkās, mazās kājas pinās garajā zālē. Brīdi pa brīdim viņa pakrita, tad piecēlās un aizelsusies ieskrēja pagalmā. Tur, sētā pie mājas sliekšņa, stāvēja sveši cilvēki. Bella izbijusies aizslēpās aiz koka un skatījās uz viņiem. Sveši ļaudis reti parādījās šajā sētā. To meitene zināja. Vienīgi priekšsēdētājs un brigadieris bija bieži viesi. Šie te nebija redzēti.

– Manu Eņģel, kas man tagad jādara? – meitene aizelsusies prasīja blakus stāvošajam Eņģelim.

– Tagad tev jāiet pie viņiem, pie tās sievietes melnajā ādas jakā, – Eņģelis čukstēja ausī.

– Nē! – meitene izbijusies teica. – Man no viņas bail. – Viņa izskatās dusmīga.

– Viņa tev neko sliktu nedarīs, – Eņģelis iedrošināja.

– Arī nepērs?

– Nē! – Eņģelis domīgi atbildēja. – Nē!

– Man bail, ka es to sievieti nosmērēšu. Viņa ir tik balta, bet es… – Nebaidies! Viņa tevi nomazgās, sasukās, iedos skaistas drēbes. Tagad Tu brauksi uz lielu māju ar daudzām istabām. Tur tu rotaļāsies ar bērniem. Tādiem pašiem kā tu, mana mīļā, mazā skrandainīte. – Eņģelis noglauda viņas galvu. – Tagad ej! Tikai neaizmirsti pateikt labu dienu.

– Kā viņa mani atrada?

– Droši vien žagatas nožadzināja.

Beta uzmanīgi tuvojās sievietei. – Labu dienu! – tik tikko noskanēja trīcoša balss. Viņai patiešām bija bail no svešiniekiem. Tie izskatījās tādi savādi. Rupjām, sasārtušām sejām. Tērpušies melnās ādas jakās. Acis šaudījās uz visām pusēm, it kā ko meklētu.

Pa to laiku pagalmā ienāca arī sieva, kurā jaušams saimnieces gars.

– Saimniec, kāpēc meitene apģērbta vecās drēbēs? Vai viņai nekā cita nav? – sieviete ierunājās. Balss metāliski cieta. Acis atgādināja sastingušu mēnesi. Tajās nebija nekāda siltuma.

Saimniece nodrebēja. – Piedodiet! Vēl neesam paguvuši viņai neko nopirkt. Tikai tas, kas no bērnunama. Mums jāpilda uzdotās normas. Te esam uz lauka, te mežā. Nepaspējām. Pilsētā otrreiz neesam bijuši.

– Kāpēc tad ņēmāt to bērnu?

– Sagadīšanās. Braucām uz tirgu. Iznāca braukt garām bērnunamam. Bet tur tie bērniņi audzinātāju pavadībā tā rāmi gāja pa ceļa maliņu. Pastaigājās. Tad viena meitiņa izskrēja no rindas. Ar līkām kājiņām, izspūrusi. Maziņa, maziņa. Mūs ieraudzījusi, viņa tikai sauca: “Mamma, mamma!” Sirds sarāvās. Manējie aizgāja bojā jau kara sākumā pēc tās lielās bumbošanas, kad jūs mūs atbrīvojāt. Es izkāpu no ratiem un kājas pašas aiznesa pie bērniņa. Ne es biju domājusi, ne arī uzreiz gribēju ņemt kādu mazuli, bet viņa pielipa kā dadzītis pie manis un stingri ar rociņām turējās brunčos un lūdzošām acīm skatījās uz augšu man sejā. Man sažņaudzās sirds.

“Mamma! Mamma!” toreiz meitenīte sauca.

Ko man bija darīt? Teicu, ka esmu mamma. Tie darbinieki ātri nokārtoja papīrus un ļāva man viņu paņemt. Mēs gribējām tikai labu. Šeit viņa vismaz ir paēdusi. Izskrējusies pa svaigu gaisu. Kas viņu gaidīja tur pilsētā? Nekas! Meitēns gan ir slims ar rahītu, bet mums ir kaza. Vecmāmiņa Anna slauc, un bērnam vienmēr ir silts kazas piens.

Atbraucēja iznīcinoši skatījās uz resno sievu un novērtēja viņu. “Dabūšu no tās vecenes lauku labumus vai ne? Ja ne, paši paņemsim. Neesam jau pirmo dienu pa sētām vazājušies. Kur nav ar labu, tur ar varu.”

Sieviete ādas jakā uzsauca vienam no vīriem: – Ejiet istabā! Saimniece mūs uzcienās, vai ne? – Zīmīgais atbraucējas skatiens un acu piemiegšana liecināja, ka viņa pieradusi pavēlēt. Abi vīrieši ienāca istabā un apsēdās pie galda. Viņiem sekoja atbraucēja ar saimnieci.

– Saimniec, liec tik visu, kas tev ir, galdā! Mēs mazliet pēc garā ceļa uzkodīsim, – sieviete izkomandēja.

– Vai šķiņķīti gribat? – saimniece ierunājās.

– Kas tad to negribēs? Protams! – svešiniece salti noteica. – Mums tādu mantu reti kāds iedod. Vienmēr atbild, ka viss nodots valstij.

– Mēs to paņemam paši, ja nedod! – otrs svešinieks ar sarkano degunu kaut ko noņurdēja.

– Neaizmirsti pudeli! – viens no vīriešiem uzsauca. – Kaut ko stiprāku, lai varam sasildīties! – Un saimniece aizjoņoja uz pagrabu, kurā glabājās pērno ogu un ābolu vīns. Arī tas stiprais šņabis. To gan viņas vīrs bija iegādājies no paziņām, lai būtu kāds, kas palīdz lauku darbos.

Kad viņa aizelsusies ienāca virtuvē, trīs atbraucēji jau laida vaļā dziesmas, kuras šie te nezināja un arī nesaprata – “Katjušu”, “Suļiko” utt.

“Laikam jau pašiem bija kas līdzi,” saimniece nodomāja, “ja jau tik ātri piestrēbušies.”

– Sieva, vai zini Suļiko? – vecākais, knapi mēli locīdams, uzprasīja.

– Nē!

– Kas par dumju tautu! Nezina Suļiko. Mūsu dārgā vadoņa mīļāko dziesmu? – viņš vervelēja.

– Nu ir kultūriņa! – otrs vīrietis, jau manāmi iereibis, nospļāvās uz tīri izberztās grīdas. – Mēs tev iemācīsim ne tikai to, – acis pārgriezis, vīrietis turpināja un aukstām acīm nomērīja viņas labumus. Sieviete kā sieviete, viss savā vietā. Derētu izmīcīt gultā. Vīrietis atcerējās karu, kad viņi iegāja Eiropā. Tur tās mantas bija papilnam. Visiem tika gan vecas, gan jaunas. Pat mazas meitenītes.

– Tev vīrs ir? – Viņš ar acīm viņu izģērba.

– Jā! Mežā pilda valsts uzdotās normas.

– Saimnieks un mežā? – viens apjautājās. – Kāpēc viņa te nav? Te jau ož pēc bandītiem.

– Viņš mežā pilda normas, – sieviete atkārtoja. Viņa patiešām bija nobijusies.

– Mežā? Vai no bandītiem nav bailes?

– Mūsu mežos bandītu nav, – sieviete, balta kā linu drēbe, atbildēja.

– Nav? Kā tu to zini? – vīrietis jautāja.

– Pēteris, mans vīrs, katru dienu iet uz turieni. Gan zāģē, gan cērt. Ar zirdziņu izvelk baļķus no meža. Viņam nav laika skatīties apkārt, kur ir tie cilvēki.

Vīrietis, kuru sieviete visu laiku sauca par Robertu, pārvērstā, rupjā balsī noprasīja: – Un maizi viņš atdod bandītiem. Ko? Un bandītus tu sauc par cilvēkiem?! Šitie razboiņiki! – un uzsita ar dūri uz galda tā, ka trauki palēcās.

– Nē! Nē! – saimniece drebēdama attrauca. – Nē, taču! Viņam pašam pusdienās maz kas iznāk. Un bandīti patiešām šeit nav redzēti.

– Tu skaties! – Vīrietis pavicināja ar pirkstu. – Tiklīdz kas, tā mēs ar Jēkabu būsim klāt. Uzreiz piežmiegsim. Pat gailis pakaļ nedziedās. Re, kā Mirdziņai reiz gāja. Gājusi pa mežu un labi, ka gājusi pa ratu izdangāto meža ceļu. Būtu gājusi pa otru celiņu, būtu beigta. Tieši bandītu ķepās. Fiks un fertih. – Viņš ar roku novilka pa savu sārto kaklu. – Kā viņai toreiz noveicās! Izrādās, ka tie viņu jau bija gaidījuši. Bet nekā. Vēlāk mūsu vīri gāja tos ķert. Bet pūt ļipā! Nu neviena paša.

Pēc kāda laika no istabas pa atvērtajiem logiem atskanēja vīriešu un sievietes balsis. To viņi sauca par dziedāšanu. Bļāva cits par citu skaļāk.

– Vecmāmiņ, tas Roberta onkulis laikam vai nu sadzēries, vai noguris? – mazā klusu ierunājās.

– Droši vien. Viņa izskats nav nekāds labais. Laikam iepriekšējā dienā pārāk daudz līksmojis. Izskatās tāds kā neizgulējies. Zem acīm tumši maisiņi. Arī seja pelēka.

Beta ar vecmāmiņu Annu sēdēja uz sola netālu no atvērtā loga. Pa to nāca smirdīga dvinga. Viens no atbraucējiem uztina no saplēstas avīzes ļuļķi un, nemitīgi klepodams, pīpēja.

– Vecmāmiņ, ko viņi no mums grib?

– Nezinu, bērns, laikam ēst.

– Tev viņi patīk? – mazā ziņkārīgi noprasīja. – Nē! – vecmāmuļa Anna klusītēm atsaucās.

Betai liekas, ka tā svešā sieviete veco tantiņu pazīst.

– Veco tantiņ, vai tu zini, kas tā par tanti Mirdzu? Viņa sēž onkulim klēpī.

– Kā tu zini?

– Re, loga stiklā var redzēt. Viņš kaut ko viņai saka.

Pēkšņi istabā kaut kas bija noticis. Robis strauji piecēlās un nošņāca. – Kuce! – Sieviete noslīdēja uz grīdas, strauji piecēlās un dusmīgi skatījās uz Robertu. Varēja redzēt, ka vīrietis nespēja atslābināties. – Ejam, mauka! – viņš skaļi kliedza.

– Veco tantiņ, kas tagad būs? Ja nu viņa tevi pazīst? – mazā čukstēja.

Vecā tantiņa kaut ko domāja, līdz klusām atbildēja. – Diemžēl nezinu, bet pēc taisnības viņa ir mana radiniece, kas pazuda jau sešpadsmit gadu vecumā. Māsa nomira badā tālajā Krievijā, bet Mirdza kaut kur aizklīda. Vēlāk viņa sasitās ar tādiem pašiem komjauniešiem, un nu ir šeit. Nezinu, ko viņa darījusi visus šos gadus. Domāju, ka karā nav bijusi. Neizskatās.

– Kāpēc mēs neejam ēst? Man arī gribas ēst. – Mazā rādīja uz punci.

– Lai jau viņi paēd, būs garu ceļu braukuši. Mēs pēc tam paēdīsim.

Kad trijotne izmeimuroja no istabas un iekāpa ratos, abas sēdētājas bez baiļu pazīmēm joprojām skatījās atbraucējos. Vecai tantei aizvien šķita, ka kaut kur ar to sievišķi ir sastapusies. “Un tik līdzīga Mirdziņai! Vai Dieviņ, vai tiešām tā būtu viņa? Tikai laiks un dzīve ievilkusi vaigos un pierē rūpju rievas. Bet var jau būt, ka tās ir ļaunuma pazīmes.”

Pa to laiku saimniece aicināja abas mazliet iekost. Svešiniece cieši ieskatījās saimnieces acīs un pavēlēja: – Savāc meitenes mantas! Viņa brauks mums līdzi!

– Apžēliņ! Meitene vēl tik maza. Viņai būs ceļā grūti. – Vecā sieviete sasita plaukstas. – Pažēlojiet! Mums te ir kaza. Viņai katru dienu jādzer kazas piens, lai kājiņas iztaisnotos. Arī pirtiņā mums ir siltums.

– Mēs viņai to kazu dabūsim.

– Jā, parādi vispirms, kur viņa līdz šim dzīvoja? – Biedrene sekoja līdzi vecajai pirts sieviņai. – Tur, pirtiņā, kopā ar mani viņa arī dzīvoja, – pirts sieviņa klusām teica. – Salmos, tur ir silti. Vēl paklājam apakšā paladziņu, virsū sedziņu. Mēs abas labi saprotamies. Viena veca, otra maza. Saimniece atvēl mums maizīti, reizēm piena krūzīti vai sūkalas. Putru gan es pati uzvāru. Bērnam tā ļoti garšo.

– Kāpēc nedzīvojāt istabā?

– Saimniece agri ceļas. Baidās, ka mums traucēs. Viņa caurām dienām kolhoza tīrumā vai arī mežā, – viņa atbildēja.

– Nu ir gan tie buržuji. – Mirdza nikni novilka.

– Kā tevi šeit sauc? – sieviete noprasīja Annas tantei.

– Visi mani dēvē par pirts Annu. – Večiņa pasmaidīja. Un viņas acīs iedzirkstas zilas spuldzītes.

– Kas tu būtu saimniecei? Vai kalpone?

– Tāpat te palīdzu. Tad, kad daudzi devās uz Latviju, arī es pievienojos. Es no Vitebskas puses, – viņa piebilda un ieskatījās sievietē. – Man taču strādāt vajadzēja. Maizīte jānopelna. Dēliņus paņēma karš. Arī meitiņa atbrauca. Viņa dzīvo Kurzemē.

– Tā? Un tu no Vitebskas puses? Es arī no turienes, – sieviete ieinteresēti turpināja savu sakāmo. – Un tā tur?

– Nejauši nokļuvu viņas sētā. Biju ļoti piekususi pēc tālā ceļa. Viņa mani pabaroja, izguldīja un atļāva palikt tik ilgi, cik gribēšu.

Man tikai šis tas jāpalīdz.

– Ak tā? – Beidzot sieviete pasmaidīja. Viņa bija atpazinusi savu radinieci. Kur tie gadi! Jau karš pagājis, bet viņa ir izdzīvojusi.

– Vai neatpazini mani, Mirdzu, Annas tante?

– Laikam gan. – Vecenīte skatījās zili izbalējušām acīm. – Līdzīga esi. – Vecenīte mazliet viltīgi pasmaidīja. – Kaut kur redzēta.

– Es taču esmu tava māsasmeita Mirdza! Vai nepazīsti? Annas tante, brauksi mums līdzi?

– Tikai kopā ar mazo. – Vecenīte, kuras vaigs vairāk atgādināja sažuvušu plūmi, uzsmaidīja. Gan seja, gan izbalējušās acis izstaroja tādu gaišumu, ka, šķiet, viss pagalms pielijis ar sauli.

Mirdza pagriezās un atkal iekāpa droškā.

– Jēkab Ivanovič, ņemsim līdzi arī večiņu! Var redzēt, ka abas saradušas. Būs, kas mums cimdus noada un audeklu uzauž. Arī vārīt viņa prot. Es to neprotu.

– Kāpēc tu viņas ņem? Pati savu bērnu nevarēji izspiest? – otrs vīrietis smīnot uzprasīja. – Cik tur tā darba, es tev pāris minūtēs tādu uztaisīšu. Netici?

– Es kaut ko ieraudzīju, – sieviete klusu nočukstēja.

– Ko?

– Par to krustiņu uz kakla, – viņa klusām turpina. – Atceries, Robert, es tev stāstīju?

– Ko?

– Par mežu, kur slēpās tās divas sievietes.

– Kur viņas palika?

– Tās abas maukas nošāvu, bet tos divus bērnus man biedri palīdzēja aizvest uz bērnunamu. Tur tādu bija daudz.

– Maita! – Vīrietis izgāza žulti uz sievieti. – Es nesaprotu, kāpēc tu nošāvi tās sievietes, bet bērnus atstāji?

– Viņi tik un tā būtu nomiruši badā, – sieviete nomurmina.

– Kāpēc tad atstāji?

– Domāju, ja bērni bļaus, tad tie bandīti ātrāk nāks pie savām sievām.

– Ak tā! Stratēģisks plāns? Gluži kā biedram Žukovam? Tu nu gan varēji nemuldēt par to gadījumu vismaz svešu cilvēku klātbūtnē. Un vēl partijas biedrene. Ko teiksi rajona partijas komitejā, ja tie tur uzzinās?

– Neuzzinās, Robert Ivanovič! Es klusēšu. Jēkab, tu arī.

– Tu gan esi sterva! – Jēkabs noburkšķēja un uztina jaunu pīpi. – Pati nolaida no kājām tās divas m…s, bet tagad ņem vienas bērnu. Pasaki, ko tu, partijas madāma, gribi no tā čūskulēna? Izaudzināt kaut ko sev līdzīgu? Tādu pašu maitu?

– Es pēc tā gadījuma mežā ilgi viņus meklēju, – sieviete taisnojas. – Manī kaut kas svila. Kaut kas dega. Bērnunamā viena no viņām vairs nebija. Tur stāstīja, ka sveši cilvēki atbraukuši un paņēmuši pie sevis.

– Redzi, Jēkab, viņai svila, viņai dega. Kas? Sirdsapziņa? Jēkab, vai tā maz zina, kas ir sirdsapziņa? Svoloč! – Pieļurbājies līdz potītēm, Roberts jeb Robčiks pieliecās viņai pie auss. – Tev tagad pakaļa nesvilst, m…a? Jēkab, – viņš pagriezās, – tu dzirdēji? Nošaut bērnu mātes un tad viņai svila. Nu i sterva! – Pat šiem Sarkanajā armijā pabijušajiem vīriem tas likās par daudz. – Žēl, ka es toreiz, kad mīcījāmies tajā gultā, to nezināju. Tad es gan tevi tā būtu izdrāzis, ka tu nezinātu ne dienu, ne nakti.

– Robčik, piedod, kā es varēju zināt, ka tā meitenīte paliks dzīva? Viņas abas bija nozilējušas no bada. Es aizvedu uz patversmi, lai atkopjas. Man taču piena nebija. Es viņu nedzemdēju. Vēlāk uzzināju, ka vienu no viņām paņēmis kāds vīrietis, bet otra aizvesta. Cilvēki zināja stāstīt, ka tas bijis viņas tēvs.

– Ak, nenoķēri vis? Maita! – Jēkabs iepūta dūmus viņas sejā. – Droši vien kāds no tiem bandītiem, kas vazājas apkārt, – Robčiks šņāca, – un tev nebija prāta pateikt tur strādājošai vecenei, lai novēro, pie kuras kāds varētu atnākt. Sterva! – viņš vēlreiz nošņācās.

– Es to liku darīt. Bet tie ieradās naktī. Man ilgi sāpēja sirds, – Mirdza teica. – Ilgi. Vari man ticēt, Robčik. – viņa apgalvoja.