- -
- 100%
- +
1. nodaļa
Sēdēju lidmašīnas biznesa klasē savā iecienītākajā firmas kleitā, baudot pēdējās "luksusa dzīves" stundas. Nu, baudot kā? Es slīstu vilšanās un dusmās.
Lidojums Roma-Samara. Kā var nojaust pēc maršruta – ne viss manā dzīvē ir tik krāsains, kā man gribētos. Septiņus gadus dzīvoju Itālijā, savā villā ar kalponi, vairākiem sapakotiem skapjiem un privātu autostāvvietu.
Vai tas nav tas, ko es vēlējos? Jā, pasakaini un brīnišķīgi, ja vien nebūtu viena trekna ALE! Mans vīrs. Bijušais vīrs.
Un "trekns" tas ir burtiski. Razumovskis Dmitrijs Andrejevičs Razumovskis septiņu laulības gadu laikā kļuva patiešām trekns. Kad mēs iepazināmies un apprecējāmies, viņš bija pati pilnība! Pievilcīgs, neliela auguma, bet slaids un muskuļots. Ne džeks, bet normāls! Itāļu celtniecības biznesmenis, cienījams cilvēks!
– "Fottuto bastardo!" es izspļāvu, uz ko saņēmu slīpu skatienu no blakus sēdošā lielgabarīta. – Uz ko tu skaties?! – Es nespēju atturēties krieviski.
Tagad es esmu ļoti dusmīgs! Viņi ir kaitinoši! Itāļu muļķi!
Vīrietis, acīmredzot, saprot, ka turpināt skatīties uz trako sievieti ir dārgāk, tāpēc steidzas novērsties. Es smaidu. Tieši tā. Ļauno Tanju labāk neaiztikt! Un neskaties.
Septiņi Itālijā nodzīvotie gadi ir atstājuši savas pēdas. Es brīvi runāju itāļu valodā, un man īpaši labi padodas zvērēšana. Man patīk tā skanēt! Tu vari ļoti skaisti apkliegt cilvēku, un viņš tevi lieliski sapratīs, pat nezinot valodu. Ar bijušo vīru mēs sazinājāmies tikai tajā, no kuras mana krievu valoda tagad skan ar nelielu akcentu.
Bet es novirzījos no "tēmas", kur garīgi gribas savilkt bijušo vīru, vai vēl labāk sadedzināt. Tagad man tas vismaz mentāli ir jādara, jo domāju, ka es iznākšu traki! Ierodoties manā galvā jābūt brīvai no šīm domām, kuras man tā arī nebija laika pilnībā sagremot.
Tātad, bijušais vīrs. Tas āksts man pēc šķiršanās neko neatstāja! Protams, ka viņš ir saistīts! Viņš radīja iespaidu, ka es esmu slikta sieva, krāpniece. Nē! Protams, ka esi. Es nekad neesmu bijusi laba sieva, un man ir bijuši mīļākie. Bet viņš taču arī nav baltais vīrietis, kaut arī viņš ir kažociņš. Visu mūsu kopdzīvi es zināju, ka viņš mani krāpj, un Razumovskis to neslēpa. Tas suns! Viņš bija labs vīrs tikai pirms kāzām un mūsu kopdzīves pirmo gadu. Un tad viss aizgāja uz vienu un to pašu vietu.
Es viņu nekad nemīlēju. Mani, protams, piesaistīja viņa izskats. Un nauda. Bet es nekad nespēju viņu mīlēt. Es mīlu seksu, un ar viņu tas bija trīs no desmit.
Tikai viens vīrietis visā manā dzīvē ir uzspridzinājis manu seksuālo prātu. Bet tieši tur es vienmēr sevi norobežoju, bloķēju savas atmiņas par viņu. Es izdarīju savu izvēli toreiz, pirms septiņiem gadiem, un man nav burvju nūjiņas, lai visu mainītu, tāpēc mēs neko nenožēlojam un ejam tikai uz priekšu! Vai drīzāk mēs lidojam. Un nevis uz priekšu, bet uz Krieviju!
Nedomājiet!
Tas dullis, tas bijušais vīrs, pēc gada kopdzīves viņš ir pilnīgi izjucis! Viņš pārtrauca pievērst man uzmanību, es viņam kļuvu par neko. Dima nekad nepalaida garām izdevību mani apvainot, mēs pat izcēlāmies. Viņš man trāpīja pa seju, nu, un es nepaliku parādā un trāpīju viņam pa kazu bumbām! Vau, tas bija ļoti gandarījuma pilns brīdis. Es to joprojām atceros. Bet tas nav galvenais. Es zināju par viņa piedzīvojumiem, un es viņu reiz biju redzējis. Tāpēc man nekas cits neatlika, kā arī man bija afēras.
Manas seksuālās vajadzības joprojām bija aktuālas. Un mums nebija seksa. No vārda "bez sūdiem".
Itālijā man bija savs mazais bizness, skaistumkopšanas studija, mans noieta tirgus. Es mīlēju savu biznesu un savas meitenes, kas tur strādāja. Es pilnveidoju savas grima mākslinieces prasmes līdz pat goda pjedestāla augstumiem. Un, tā kā mans vīrs man nežēloja naudu, un tas ir vienīgais pluss mūsu kopdzīvē, man bija iespēja mācīties no labākajiem, ko patiesībā arī darīju. Mans salons darbojās trīs gadus, bet pirms pusgada to pārdeva. Mans draņķīgais vīrs! Viņš arī to man atņēma!
Bet vissvarīgākais, ko viņš man atstāja, ir mana meita. Mūsu meita Mia.
Mana mazā princese palika ar viņu. Tiesa nolēma, ka bērnam nav nekāda sakara ar bezdarbnieci un bezpajumtnieci Itālijā. Un krāpjošu māti. Un viņa dārgie advokāti darīja visu iespējamo… Maita!
Nākamnedēļ ir viņas dzimšanas diena. Un es nevaru pat noskūpstīt savu meitiņu! Nākamgad viņa būs skolniece. Viņa ir liela meitene.
Cik ātri ir paskrējis laiks. Šķiet, ka vēl pavisam nesen es biju agonijā, gandrīz mirstu no sāpēm, dzemdējot viņu. Ne tik sen es naktīs nomodā mierināju un šūpoju savu Miju, un ir pagājuši vairāki gadi.
Un atkal ilgas grauž manu sirdi, un es, lai mazāk izjustu šo salauztību, malkoju viskiju no glāzes, ko pirms dažām minūtēm man tik dāsni piedāvāja stjuarte.
Dima bija draņķīgs vīrs, bet viņš izrādījās labs tēvs. Viņš dievina mūsu meitiņu. Un vismaz par vienu lietu es varu būt droša. Mia nebūs nelaimīga ar viņu, kad mammas nebūs blakus.
Kāpēc tas tā ir?! Vai tā ir atriebība par manām kļūdām un maldiem?! Tu gribi to, ko gribi, un saņem to, ko saņem?!
Viss, kas man ir palicis, ir manas dizaineru drēbes un desmit tūkstoši eiro kontā.
– Merda! Es nolieku glāzi uz galda ar troksni. Es saņemu vēl vienu skatienu no tā lielinieka. Bet tagad man ir vienalga, es viņam nepievēršu nekādu uzmanību, jo mani apstulbina aptuvenā doma par to, kāda dzīve mani gaida tuvākajā nākotnē!
Šobrīd mans galvenais mērķis ir iegūt meitu. Un paldies Dievam, ka mēs viņai dabūjām dubultpilsonību. Būs iespējams izsaukt blēdi uz Krievijas tiesu, un tur es darīšu visu, lai atņemtu viņam manu Miju.
Bet vispirms man ir jāatrod darbs un pienācīga dzīvesvieta. Sazinies ar advokātu. Un te es saprotu, ka ir vēl viena neliela problēma. Es zinu, ka mūsu pilsētā pirmās klases advokāti ir Anjas ģimene. Bet ko darīt, ja es savu draudzeni neesmu redzējusi septiņus gadus? Mēs attālinājāmies, un mūsu saziņa aprobežojās ar apsveikumiem svētkos. Sociālajos tīklos.
Es zinu, ka Anja un Karims, tāpat kā Lera un Šamils, dzīvo labi. Ģimene, bērni… kurus esmu redzējusi tikai fotogrāfijās. Agrāk es neko tādu nevarēju iedomāties. Ka es redzēšu savu labāko draugu bērnus tikai bildēs. Bet es to redzēju.
Es gribēju pārgriezt saites ar savu iepriekšējo dzīvi, precīzāk, saites ar kādu konkrētu cilvēku. Bet līdz ar to man nācās upurēt savas draudzības.
Un tagad man draugi ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad agrāk. Ānijas vecāki ir vislabākie savā darbā, bet vai viņi gribētu palīdzēt kādam, kurš ir atteicies no visa un visiem?
Man viņu briesmīgi pietrūka, un to es sapratu tikai tagad.
Es aizbēgu, bet nebiju laimīga. Tiešām laimīga. Ānijai bija taisnība, ka apprecēju Dimu. Un mana mamma arī, kas teica, ka es nevaru būt ar viņu, ka viņš nav mans vīrietis.
Mamma.
Mana mīļotā mamma nomira pirms diviem gadiem, atstājot mani pilnīgi vienu.
Tagad es esmu pilnīgi viena, mamma.
Es iedzeru otru malkoša šķidruma malku, lai attīrītu kaklā ieplūdušo kunkuli.
Pirmos četrus gadus pēc tam, kad apprecējos, mamma bieži nāca mūs apciemot. Viņa mīlēja Miju. Vienīgā mazmeita! Viņas mīļākā!
Bet drīz vien mammai tika diagnosticēts trešās pakāpes smadzeņu vēzis. Gandrīz par vēlu.
Mēs nekavējoties pārcēlām viņu pie mums. Ārstēšana labākajos centros, dārgi medikamenti un operācijas. Nekas nepalīdzēja.
Mums nācās viņu apglabāt Itālijā. Vai drīzāk izkaisīt viņas pelnus. Viņa mīlēja jūru.
Man vairs nav neviena cita, izņemot meitu. Nu, Tānija? Kāda tu esi skaista! Mani draugi pat nezina, vai vēlas mani redzēt. Un neviens pat nezina, ka es ieradīšos.
Ir mūsu vecais dzīvoklis Krievijā, kuram steidzami nepieciešams remonts. Tas joprojām ir tukšs. Par to rūpējas mūsu kāpņu telpas kaimiņiene Ņina Pavlovna. Tur es pagaidām dzīvoju, izremontēšu to un pēc tam pārdošu. Pēc tam es ņemšu normālu dzīvokli ar hipotekāro kredītu. Ak, mans Dievs! Kurš būtu domājis, ka man būs jāņem hipotekārais kredīts?!
* * *
Es izkāpju no lidmašīnas un ieelpoju gaisu. Godīgi sakot, tas nav nekas atšķirīgs. Bet, kad nokļūstu Krievijā, es jūtu, kā atgriežas vecā Tanja!
Tātad, iesim…
2. nodaļa
Es stāvu lidostā ar saviem trīsdesmit pieciem koferiem un domāju, vai man būs jāizsauc taksometrs?! Sūdi! Labi, tikai seši koferi. Puse no tiem man nācās atstāt pie tā blēža villā.
Ak, kā es vēlos, lai man būtu mana džakuzi.
Labi, apstājies! Šis bezgalīgais lidojums manām smadzenēm rada nepareizu priekšstatu. Tāpēc mēs saraucam lūpas un dodamies uz savu dzīvokli, kur mūs gaida veca, sarūsējusi vanna. Mums pie tās nav jāpierod, mums tikai jāatceras. Tu kļūsti nemierīga, Taņa!
Brauksim meklēt mūsu Krievijas autobūves brīnumu – Lada Largus un brauksim. Es domāju, ka es un mans bagātības vērts dārgums tur iederēsimies.
Un šajā mirklī mirgo doma, un vai nevajag pārdot manas drēbes, rotaslietas, un par iegūtajiem līdzekļiem nopirkt dzīvokli? Taču es to uzreiz noraidu, jo neesmu pārliecināta, ka spēdei izdosies to pārdot par cenu, kas būtu vismaz tuvu sākotnējai.
Es braucu, lēkājot pa izciļņiem, pa dzimtajām ielām, un atmiņas izplūst ārā. Un dziesmas, kas skan radio, ir tik pazīstamas. Bet es no visiem spēkiem turos pie tām un neļauju atmiņām ieplūst manā galvā. Man tas nav vajadzīgs, īpaši tagad.
Es domāju par pirmo lietu, kas man jādara. Un tā ir rīt no rīta piezvanīt Ānijai. Pareizāk sakot, kad es pamostos.
Es nekad neesmu bijis agrās celšanās piekritējs. Un, kad labais sekss manā dzīvē beidzās, šis uzdevums man kļuva neiespējams, visa iekšējā enerģija pazuda. Es vienmēr esmu teicis, ka sekss ir dzinējs! Mums, sievietēm, tas ir vajadzīgs, tas ir vitāli nepieciešams, lai mēs justos dzīvas!
Bet, domājot par to, es saprotu, ka, pat ņemot vērā visus apstākļus, ir ļoti aizraujoši saukt savu draugu. Un tad vēl viņas mīļākā frāze: "Es taču tev teicu!", ko es negribu dzirdēt. Un es visu zinu. Es vienmēr visu daru saskaņā ar savas sirds degsmi, vai drīzāk man vajadzētu teikt – smadzeņu trūkumu? Un tad es to sakopju. Bet es mierinu sevi ar to, ka tā es mācos no savām kļūdām. Iegūstu pieredzi, tā sakot. Tāda es vienkārši esmu, un es neko nevaru darīt.
Piebraucu pie savas dzimtās ķieģeļu piecstāvu ēkas un sašūpojos pie galīgās atziņas. Šaubos, vai Nina Pavlovna visā šajā laikā to kaut reizi ir tīrīja.
Nu, lai Dievs ar tevi!
Es lūdzu taksometra šoferi, protams, par maksu, aizvest čemodānus uz ceturto stāvu. Un tad es stāvu pie mūsu kaimiņa durvīm, cerot, ka šī sirmā vecā kundze vēl ir pamodusies un skatās kādu seriālu.
Bet tad es nospiežu un nospiežu zvanu, un iestājas klusums. Nekādas atbildes.
Nē, es meloju, jo tagad es dzirdu, kā atveras slēdzene. Tikai tas nav īstais dzīvoklis, tas ir dzīvoklis pretī.
No turienes izskata tipisks mūsu apkaimes pārstāvis – nenoteikta vecuma vīrietis ar sarkanu seju un teļādas žaketē. Taču es viņu redzu pirmo reizi. Un nav kur iet.
– Ciao! * – es pasmaržoju ar roku un paklanīju "pareizajam" dzīvoklim. – Vai jūs zināt, kur ir Nina Pavlovna?
– Sveiki!
Ar taukainu smaidu viņš aplūko mani no galvas līdz kājām, nedaudz palēnām uzmana manu dziļo dekoltē. Jā… Negaidīti redzēt šo brīnumu, kas esmu es, šādā mājā. No šī indivīda skata man pa muguru pārņem drebuļi. Fū, brrr!
– Tātad Nina Pavlovna nomira pirms mēneša! – viņš beidzot atbild.
– Kā mirusi?! – Es satriekta izelpoju.
– Tieši tā! Viņas sirds aizķērās, tāpēc viņa to izdarīja!
– Ah-ah-ah-ah-ah.
Man galvā uzreiz ienāca miljons domu. Cik nožēlojami! Es viņu pazinu no bērnības. Un viņas ar mammu bija labos attiecībās. Bet pats galvenais – kā es varētu iekļūt dzīvoklī?! Viņai bija atslēgas!
– Vai tagad šeit neviens nedzīvo? – jautāju ar cerību balsī.
– Nē! Viņai nebija radinieku. Kad viņa nomira, dzīvoklis joprojām stāv. Bet, es domāju, drīz pārņems, – klanās, viltīgi smaidot.
– Ak! – Es stāvu, berzēšu pieri un prātoju, ko darīt tālāk. Ir nakts… Precīzi!
Vīrietis skatās uz mani kā uz slimu, bet man tas ir vienalga.
– Jūs esat ārzemnieks?
– Jā… ārzemnieks, – murmoju, izvelkot no somas telefonu. Tam nav laika. Es atcerējos, ko es varu izdarīt! – Tas ir tas, es ņemšu to tālāk!
Internetā meklēju atslēdznieka numuru. Viņi ir tie, kas man palīdzēs!
– Ja vajadzīga palīdzība, zvaniet man, – man smadzenēs ielaužas balss, kuras īpašnieku jau biju aizmirsis.
Es paceļu galvu un vēroju, kā viņš man velta vēl vienu taukainu skatienu un, pretīgi laizīdams lūpas, beidzot aiziet.
– Fi! – Es sašutusi saraucos un pieliku telefonu pie auss.
Pēc pāris pīkstieniem mani apklusina rupja balss:
– Hallo?
– Hallo! Man nekavējoties jāatver durvis! – Es satraukti izdaru.
– Jaunā dāma, samaksa būs divkārša. Ir nakts laiks, – garlaikodamies saka vīrietis.
– Protams, protams, protams! Es samaksāšu.
– Es ceru, ka jums ir dzīvokļa dokumenti?
А…
– Redziet, ir tāda lieta… – es vilcinājos. Protams, dokumenti ir, bet tie palika Itālijā! Kāda stulba galva!
– Tādā gadījumā es nevaru jums palīdzēt! – Viņš pārtrauc manu vilcināšanos ar bargu toni un nokārto klausuli.
– Figlio di putana!" es sūkstos un atgrūžu roku no viņa sejas.
Ko man darīt?!
Es piezvanu vēl pāris birojiem, bet atbilde ir tāda pati. Viņi grib dokumentus!
Vai man jādodas uz viesnīcu?! Man atkal jānes visi šie koferi?!
Jā…
Es ieeju divzvaigžņu viesnīcas numurā, aiz sevis velkot pēdējo koferi. Vīrs no Uzbekistānas "reģistratūrā" atsakās man palīdzēt, jo man ir skaistas acis, un samaksa ir tikai skaidrā naudā! Jā, beidzot pienāca sapratne, ka Romā vairs neesmu ar "zelta karti" un dažiem palīgiem.
Ir pulksten trīs naktī, man uz pieres okeāns un uz kājām pūsles.
Es nometu drēbes un vispirms ieeju dušā.
– Ak, jā!" es svētlaimīgi izelpoju, stāvot zem vēsa ūdens.
Vismaz mazgājos normālā vietā. Gandrīz. Izrādās, ka arī aizvērtām durvīm ir savas priekšrocības!
Pēc procedūrām, nemanot kaut ko uzvilkt, ieslīdēju taisnā ceļā mīkstajā gultā. Izplešu rokas un aizsedzu acis. Man patīk gulēt kailai. Taču es to darīju reti, kad Dimas naktī nebija mājās. Pēc šī šļupiena viņš beidzot zaudēja tiesības pat tikai paskatīties uz šo radību!
Es ietinos sniegbaltā, mīkstā segā un, pirms vēl paspēju par kaut ko padomāt, aizmigu.....
3. nodaļa
Pēkšņi pamostos, kad vēdera lejasdaļā mani pārņem krampji, starp kājām – Atlantijas okeāns.
Man miegā bija orgasms?!
Svētā sūdi! Un no kā?
Spēcīgas rokas, pelēcīgi zaļas acis, tērauda vēdera dobuma kubi, asi un mežonīgi grūdieni visā garumā… Ak nē! Ne viņš!
Tas ir tas, ko ar mani izdarīja lidojums uz Krieviju. Sen jau nebiju redzējusi tādu sapni, kurā būtu bijis viņš. Agrāk tas bija biežs viesis manā prātā, bet laika gaitā tas izplēnēja.
Un tagad tas atkal ir sācies! Es viņu vēl pat neesmu redzējusi, un viņš jau ir manā galvā!
Es ātri izmetu no galvas visas nevajadzīgās lietas un pasūtīju brokastis savā istabā.
Es melošu, tas nestrādā ātri, bet es joprojām, kamēr ēdu, ar garīgo slotaskātu izdzenāju to uzlecošo tēlu. Tad sociālajā tīklā atrodu Anijas telefona numuru.
Ceru, ka draudzene mani neaizsūtīs.....
– Sveiki!" – klausulē sadzirdu viņas maigo un dzīvespriecīgo balsi, un man uz sejas izplešas smaids.
– Anjut, sveiki!
– Um… Tanja? – viņa neizpratnē izstiepjas.
– Razumovskaja Tanzila Tolgatovna. Viņa ir tā pati! – Es nozīmīgi izdaru. Plašs smaids nenoklīd no viņas sejas. Dievs, kā man tevis pietrūka…
– Uf-f… mēs jau sen neesam zvanījuši, Tanja… – mana draudzene pārtrauktu izelpo, un fonā atskan bērnu čīkstēšana, ko viņa uzreiz izkliedz. – Ayaz!… Atlaid brāļa matus! Ayaz, min kemgә әyttem?!
Kad kliedzieni kļūst klusāki, es vainīgi saku:
– Jā… Atvainojos, ka bieži tevi nesaucu.....
– Nav vajadzības, – viņa mani pārtrauc. – Es to saprotu. Tagad katram ir sava dzīve.
– Ānija, – es uz mirkli sakopoju drosmi. Es nezinu, vai mana draudzene vispār piekritīs. Varbūt viņa pat negrib mani vairs redzēt. – Man ar tevi vajag tikties un parunāties. Tas ir ļoti svarīgi!
– Tu esi šeit?!
– Jā. Es šobrīd esmu viesnīcā.
– Ah-ah-ah-ah-ah-ah-ah-ah-ah-ah-ah! Jūs esat šeit! Beidzot! – viņa apstulbina mani ar savu priecīgo saucienu. Es nebiju gaidījis šādu reakciju. Taču mana draudzene, šķiet, neuztur aizvainojumu, un tas liek man justies mazliet labāk. – Kāpēc tu neesi savā dzīvoklī, bet viesnīcā?! – Tagad es dzirdu, kā viņa plaši smaida.
– Tas ir garš stāsts, es tev pastāstīšu, kad satiksimies, – es viņai atcirtu. – Tātad, kas notiek? Vai jūs varat tikties ar mani šodien? Es pats varu atbraukt pie tevis. Man ar tevi tiešām ir ļoti svarīga saruna!
– Protams, Tanja! Nāc pie manis! Es tev atsūtīšu īsziņu ar adresi. Šovakar pie mums mājās ir sapulce. Tas būs pārsteigums visiem! – Anja priecīgi čivina, un es sastingstu.
– Erm… Tu saki, visi? – Es jautāju vēlreiz, lai pārliecinātos.
– Nu, jā, – draudzene sākumā nesaprot manu izmainīto noskaņojumu. Bet uzreiz nopūšas, nojautusi. – Ak, tu uztraucies par Grišu. Taņa, viņš ir precējies, tu to nezināji? Un vēl nav zināms, vai viņš ar sievu varēs atbraukt.
Pie vārda "precējies" krūtīs iezirdzās. Bet es to piedēvēju vecumam.
– Es nezināju… Labi! – Es piekrītu, sakustēdama sevi. – Izmetiet to. Es būšu tur pēc pāris stundām!
Mēs atvadāmies, un es sāku staigāt pa istabu, berzējot pieri.
Kas notiek, Tanja? Uzvelc savu pakaļu un ejam! Viņš noteikti, simtprocentīgi jau sen tevi ir aizmirsis! Viņš ir precējies un, iespējams, viņam ir bērni. Un tiešām, cik labi, ka visus septiņus gadus es nelaidu vaļā un neaizgāju ne uz vienu viņa sociālo tīklu profilu. Sirds problēmas būtu sākušās ātrāk, ja es to būtu darījusi.
Pareizi!
"Viņam nerūp ne tu, ne tavi sapņi par viņu. "Lai tas viss ir! Tavs mērķis ir Mia! Un nē, Griša tevi neizvedīs no sliedēm!" – Es prātīgi dodu sev saprātīgu pātagu, riņķojot pa istabu.
Es arī domāju, ka esmu viesnīcā, šķiet, uz visu nedēļas nogali. Pirmdien man būs jādodas pie notāra, lai pasūtītu jaunus dokumentus. Es esmu ievainots! Tā ir pēdējā mana nauda! Kāda izšķērdība!
Es jau stundu domāju, ko ģērbties. Es gribu parādīt, ka nemaz neesmu centusies, bet gribu izskatīties satriecoši. Jūs nekad nezināt.
– Bellissimo!" * – es šmaukstu savam atspulgam, pagriežoties spogulī un aplūkojot dzimušo tēlu. Es pat nespēju noticēt, ka pasaulē eksistē tāds skaistums.
Arī kleita ir jauka. Īsa, pieguloša, kā otra āda, debeszilā, ar caurspīdīgām piedurknēm – laternām, kas lieliski izceļ manas ne mazās.... krūtis.
Tieši tā, kā man patīk.
Es sasēju savus karameļkrāsas, spīdīgos matus zemā ponijā. Rokassomiņa. Stiletto papēži. Braucam! Tas ir tik jauki, ka ir gandrīz vasara! Ārā ir silts, un šis skaistums nav jāslēpj zem drēbju slāņiem......
Kad, pateicoties navigatoram, saprotu, ka mēs ar taksistu drīz ieradīsimies pie Salihovu mājām, mana nervozitāte pieaug. Ak, tas nav labi.
Ņemies savaldīties, vājprātiņ!
Pat ja viņš ir tur, viņam pašam ir jāuztraucas. Vismaz man ir bijis laiks garīgi sagatavoties iespējamai tikšanās reizei, bet viņš noteikti negaida, ka šodien mani redzēs. Esmu pārliecināta, ka mans draugs nevienam nav teicis, ka esmu ieradusies.
"Vēl astoņi simti metru līdz beigām," vadītāja planšetdatorā mūs informē patīkamā meitenes balss.
Patiesībā es ierodos vietā pēc četrām stundām, nevis solītajām divām.
Skaistums ir ļoti sarežģīta lieta. Es vienmēr esmu centusies izskatīties reprezentabli. Vienmēr stils, grims, labi izvēlēts apģērbs.
Gadu gaitā, dzīvojot Itālijā, tas viss ir kļuvis par manu vizītkarti. Vīrs, kurš ir pazīstams noteiktās aprindās, uzliek zināmus pienākumus. Un, protams, skaistumkopšanas studijas īpašniecei ir jāizskatās lieliski!
Mēs piebraucam, es norēķinos ar savu karti un izkāpju no mājīgā, metāla brīnuma drūzmainā salona.
Apskatos apkārt, bet nevienu neredzu, lai gan pa ceļam zvanījām Aņai un viņa solīja mani sagaidīt. Tikai masīvie vārti, uz kuriem karājas uzraksts ar vēlamo adresi, un divas nedaudz tālāk novietotas automašīnas.
Taču pēc dažām sekundēm no aiz vārtiem izspraucas viņas draudzenes tumša galva.
Ānija izlec ārā un ar savu pīkstienu apklusina ielu:
– "Mana Tanja ir šeit!
Viņa pieskrien un uzreiz ietin mani ciešā apskāvienā, kamēr es smejos. Es jūtu, kā man acīs ieplūst asaras, tāpēc es dziļi ieelpoju, lai nomierinātos, un atvelkos.
– Sveika, mana mīļā!
– Tu izskaties brīnišķīgi! Kā tikko no skrejceļa! – smejas draugs, aplūkojot mani.
– Nu, tu arī tā saki! – Es pamāju ar roku. Bet tas ir jauki. Un tad es skeptiski paskatos uz draugu. – Bet tu! Ko tu tērpies?!
Ana ir tērpusies topā un džinsos, kas ir redzējuši daudz lietojumu, un tas mani nedaudz šokē. Es nekad agrāk neesmu viņu tādu redzējusi.
– Ak!" – Salihova atvairīja mani. – Man nerūp skaistas drēbes! Dvīņi ir sākuši staigāt. Mums ir īsts trakums! – Anka atkal smejas un paņem mani zem elkoņa. – Ejam! Visi jau sapulcējušies! – Kamēr mēs ejam mājas virzienā pa akmens taku, mana draudzene turpina sajūsmināti runāt: "Kāds pārsteigums! Tikai Karims zina, ka tu nāksi. Es kā partizāne nevienam neko neteicu! Pat Lerkai ne!
Es arī smejos, lai gan esmu trīcīga. Blēdīgā Tanja ir atgriezusies – kāds pārsteigums.
Pēc mirkļa mēs esam pagalmā, kur ir ierīkots atpūtas stūrītis. Liels galds, dīvāns un krēsli, un pār visu karājas spožas spuldzītes, kas izgaismo jau tā sabiezējušo vakara tumsu. Pie galda sēž daži draugi. Apkārt skraida un čīkst bērni. Kāda idille!
– Pārsteigums! Mūsu itāļu meitene ir ieradusies! – paziņo kāds draugs. Un šajā brīdī es jūtos kā dzīvnieks zoodārzā.
– Ak! Tanja! Tas ir tik ilgi! – Lera pieskrien pie manis un apskauj mani.
– Ciao, eņģelīt! – Es saspiežu viņai muguru, smaidot.
– Sveika, Tanzilia! – Karims, Anjas vīrs, nāk klāt un apskauj mani.
Arī pārējie mani sveicina. Bet tikai viens… nē, pareizāk sakot, divi skatieni iededz manī caurumu, klusu sēžot. Viņi tomēr atnāca.
Griša un… Alīna, velns viņu! Jogas pasniedzēja, pie kuras agrāk strādāja Griša. Šī nožēlojamā meitene jau tad viņam pielipa pie viņa. Krāsota kuce! Izskatās, ka tā ir viņa sieva. M-da… Nobaudīt, protams, jūs, Grigorij Aleksandrovič, regresēja.
Un pat šņākstošs, dedzinošs naidīgs skatiens Grišai nenovērš uz mana pleca lāpstiņām manu miermīlību. Es esmu gatavs. Es paceļu zodu uz augšu un defilē no gūžas uz brīvu vietu. Tālu prom no šī pāra.
Visi puiši ir ģērbušies vienkārši. Džinsi, t-krekli, džemperi. Es vienīgā esmu kleitā un sandalēs. Bet man vienmēr ir paticis izcelties, tāpēc jūtos labi.
Ar dāmas graciozitāti apsēžos uz krēsla blakus Aņai un apskatos galdu. Pie galda ir gaļa, uzkodas un alkohols. Izstiepju roku, lai paņemtu tartleti… ar kādu masu. Es esmu izsalcis! Un dažu cilvēku klātbūtnē es esmu arī izslāpis.
– Taņa, ko tu gatavojies dzert? Tur ir konjaks un vīns… – pēkšņi jautā Aņa, pagriežoties pie manis.
Vau, draugs, tu zini, kad ir laiks piedāvāt!
– Konjaku! – Es bez domāšanas atbildu.
Otrā galda galā nopūtās. Es pārvelku skatienu – Alīna.
– Vai ir kāda problēma? – Es paceltu jautājošu uzacu, pasmaidot.
– Tu neesi mainījies. Tev joprojām patīk dzert? – Atbildot uz to, vista izstiepj knābi sava veida kašķīgā smaidā.
– Es vienkārši novērtēju stipros dzērienus. Bet tev taisnība, es neesmu mainījies. Bet tu esi novecojis, – es sakodu lūpu, cenšoties aizturēt smieklus, un nolieku zodu uz sakļautām plaukstām.
– Ko?!" viņa nopriecājas.
Es uzmundrinoši pasmaidīju. Ak, cik viegli ir uzjautrināt šo papagaili. Tā liek man justies par grādu siltāk.
– Alīne, nerunā par viņu.
Ak, tur ir balss. Kotovs pats ir nolēmis aizstāvēt savu sievu.
– Jā, Alīna, tu vari to ignorēt, – es piekrītu. – Bet es tev varu teikt, ka tas tev der. Tu izskaties gudrāka. – Es nopriecājos, skatoties viņai acīs. – Vai arī ne.
– Tu, kuce! – Cālis atlec, un tagad es skaļi smejos.
– Taņa, kāpēc tu to dari? – čukst man uz auss Anja.
– Kā? – Es esmu teatrāli pārsteigta. – Es taču viņai nepieskārāmies! Un viņa droši vien ir aizmirsusi, ka no manis labāk turēties tālāk.
Mana draudzene smejas un atkal mani cieši apskauj.
– Mana Tanja! Man tik ļoti pietrūka tevis!
– Arī es, mana zvaigznīte, – es smaidu un aizspiežu acis. Apziņa, ka mana bērnības draudzene man neuztur aizvainojumu un mēs varam sazināties kā agrāk, no manas dvēseles nopūš vēl vienu putekli.
– Vai tu uz ilgu laiku dodies uz Krieviju? – viņa jautā man skaļāk, kad atkāpjas.