- -
- 100%
- +
1
Šis rīts sākās tāpat kā iepriekšējās trīssimt sešdesmit reizes. Pēkšņi, haotiski un režīmā “Man nav laika pareizi ēst”. Godīgi sakot, kad bērni ies bērnudārzā, es vismaz nedēļu sēdēšu pie loga, dzeršu kafiju un meditēšu, baudot skatu.
Taču pirms šī krāšņā brīža vēl ir aptuveni trīssimt sešdesmit līdz septiņsimt divdesmit saspringta ikdiena mātei, kurai vienlaikus ir divi mazi bērni, un viņas mīļotais vīrs nemitīgi ir kustībā, pelnot iztiku mūsu laimīgajai dzīvei.
"Ak," es pārsteigumā nodrebēju, jūtot kaut ko lipīgu uz pieres, "kāpēc tu meti mammai ar putru?" Tas, ka jūsu brālim šodien ir pirmā dzimšanas diena, nenozīmē, ka jums ir jārīkojas, kā vēlaties!
Mana meita tikai dedzīgi pasmejas par manu piezīmi, liekot man savas dusmas mainīt pret žēlastību. Ar maziem bērniem savādāk nevar būt.
Pabeidzu mūsu brokastis, tajā pašā laikā uzkopju virtuvi un gaidu vīramāti. Šodien mums zīmīga diena, pirms gada piedzima mani mazuļi, pie mums ciemos atbrauks radi. Mana vīra māte laipni pieteicās auklēt dvīņus, kamēr es gatavojos svētkiem. Es nezinu, ko es darītu bez viņas, jo mums nav citas vecmāmiņas.
Man ir tikai lieliska tante, bet viņai ir divi tūkstoši kilometru no šejienes. Un mēs viņu pēdējo reizi redzējām, kad es paliku viena. Tad sākās ģimenes dzīve un darbs, un ne es, ne viņa nekad nevarējām atrast laiku, lai nobrauktu divus tūkstošus kilometru. Un acīmredzot nebija nekādas vēlēšanās. Manas attiecības ar tanti vienmēr bija saspīlētas.
Bet es neļaušos skumjām atmiņām. Šodien ir mani svētki. Un visbeidzot, mana dārgā, mana Glebuška, atgriezīsies mājās.
Izvelku telefonu, ir ziņas no konditores, animatoriem un fotogrāfa. No Gļeba nekā nav.
Viņš, iespējams, vienkārši steidzās pie mums un netērēja laiku zvaniem un ziņām. Un kāpēc, ja mēs drīz satiksimies, vai ne?
Saskaņoju jautājumus pa telefonu un izskrēju uz ielas, pa logu ieraugot vīramāti.
"Anna Nikolajevna, jūs esat atnācis," es priecīgi sveicu sievieti. – Ļaujiet man palīdzēt ar paciņām.
"Protams, es atnācu, Olga, ir manu vienīgo mazbērnu dzimšanas diena, es to nevarēju palaist garām," vīramāte iemet man rokās apmetni, novelk kurpes un dodas iekšā. "Jūs joprojām karinājāt šos stulbos volānus, es tev uzdāvināju izcilu pelēko tilla, tas būtu ideālā harmonijā ar sienām."
"Es nevaru atrasties pelēkā viesistabā, man tas ir bezpersoniski, man vajag gaišu vietu, kas saka, ka šeit ir dzīvība." Kad Gļebs atgriezīsies, es ieteikšu viņam pārkrāsot sienas.
"Tas ir veltīgi, manam dēlam ir lieliska gaume, jums ir jāmācās no viņa, Olenka," Anna Nikolajevna piekāpīgi saka. – Labi, kur ir mani mīļie mazbērni?
"Ejam," es smaidot atbildu, neturpinot mūsu mūžīgo strīdu par mājas dekorēšanu.
Bērni ir priecīgi redzēt savu vecmāmiņu aizņemtības dēļ, viņa nav bieža viešņa mūsu mājā. Mums principā nav bieži ciemiņu, visi apkārt ir aizņemti indivīdi, es vienīgā "sēžu bikses" dekrēta atvaļinājumā. Bet mani neviens neapvaino, es uzskatu, ka esmu laimīgs, un manā dzīvē viss notiek lieliski.
Izskrienu uz ielas un steigšus iekāpu mašīnā. Vēl tik daudz darāmā, gribu sarīkot ideālas brīvdienas mazajiem, un tas nekas, ka tas paliks tikai atmiņā. Pēc tam bērni aplūkos fotogrāfijas, un, iespējams, viņi būs ieinteresēti.
Es vēlreiz paskatos uz tālruni, bet tur nav nekā jauna.
Es domāju, kas pie velna, un pats piezvanu Glebai. Viņam jābūt uz ceļa, ja kaut kas notiks, viņš necels klausuli un strīdēsies mājās, lai novērsu viņu no ceļa. Viņam nemaz nepatīk, kad es zvanu un viņš ir aizņemts. Un šoreiz telefonā skan gari pīkstieni.
Ar īgnumu nometu telefonu uz pasažiera sēdekļa un koncentrējos uz dienu. Gļebs nāks, viņš nekur nebrauks, viņš apsolīja.
Pēc dažām stundām es atgriežos mājās ar virkni ēdiena gatavošanas maisiņu un, protams, savu sapņu kūku. Un atkal es piezvanu savam vīram. Ir pienācis laiks viņam parādīties, drīz ieradīsies viesi, un es sāku uztraukties, ja pa ceļam kaut kas atgadīsies. Bet atkal man neizdodas. Turklāt garie pīkstieni beigās tiek pārslēgti uz automātisko atbildētāju, un no šī brīža ar nākamajiem zvaniem nekavējoties darbojas Gļeba automātiskais atbildētājs.
– Anna Nikolajevna, vai jūs ar Gļebu šodien runājāt pa telefonu? – es noraizējusies jautāju, ieejot viesistabā.
Iztaisnoju kleitu un uzvelku savus mīļākos garos auskarus, ko Gļebs man uzdāvināja mūsu pirmajā jubilejā. Nav nekāda pamata tos nēsāt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, un šodien es saģērbjos pilnībā.
"Vai kleitas kakla izgriezums nav pārāk atvērts, Olenka?" Vai nesaslimsi? – vīramāte rūpīgi interesējas. – Un auskari ir labi. Es atceros, ka Glebuška ar mani apspriedās, vai es tev patiktu. Un jā, viņš zvanīja no rīta, runāja par kādu pārsteigumu bērniem, un tad savienojums pazuda.
"Ak, es redzu," es pamāju, "labi, labi."
Es esmu nedaudz aizvainots, ka Gļebs piezvanīja savai mātei, un es pat nesaņēmu ziņu, bet es ātri savedu sevi kopā. Viņa teica, ka savienojums ir pārtraukts, zvans, iespējams, bija īss, Gļebs bija ceļā, un viņš zināja, ka Anna Nikolajevna šodien atnāks pie mums un visu pastāstīs.
Drīz vien sāk ierasties viesi. Ierodas Gļeba sievastēvs, tante un onkulis, viņa māsīca un viņas vīrs. No pāriem ar bērniem tikai mēs ar Gļebu esam draugi no koledžas. Priecājos, ka Toļiks un Maša varēja ierasties, citādi animatoriem būtu bijis praktiski bezjēdzīgi.
“Mīļā, cik brīnišķīgi tu visu sakārtoji, un es esmu tik priecīgs, ka beidzot esam kopā,” pēc bērnu izklaides programmas beigām pie manis pienāk Maša. – Kur ir Gļebs? Man šķita, ka viņa kārtējais komandējums tuvojas beigām.
"Tā tas ir," es ar grūtībām izspiežu piespiedu smaidu, mana drauga jautājums mani aizkustināja ar jaunu raižu vilni par manu vīru, "tā vismaz bija." Es pat vairs nezinu, ko domāt.
– Ak, nevajag, esmu pārliecināts, ka ar viņu viss ir kārtībā! Šķiet, ka viņš no rīta kaut ko uzrakstīja Toļikam uz darbu,” bezrūpīgi atbild Maša.
Viņš rakstīja draugam, bet nenosūtīja nevienu rindiņu savai sievai, kura viņam dzemdēja divus ilgi gaidītos bērnus.
Man galīgi pasliktinās garastāvoklis, un tik un tā ir neatlaidīga vēlme visus ciemiņus sūtīt mājās, bērni jau ir saņēmuši mēneša iespaidus, un man nav ne jausmas, kā es viņus nolikšu gulēt pēc lielas pārpūles.
Bet tad uz braucamās daļas parādās mašīna ar kurjera dienesta zīmi.
"Tas laikam ir Glebuškas pārsteigums," komentē vīramāte, kura arī pamanīja mašīnu.
"Es iešu," es īsi atbildu, atstājot viesus mājā.
"Es tev palīdzēšu, Olenka," Anna Nikolajevna atbild, "pazīstot manu Glebušku, jūs vienatnē ar to nevarēsit tikt galā."
Mēs kopā izejam pa vārtiem, es ātri parakstu kurjera lapiņu, un viņš mums pasniedz divas lielas iesaiņotas dāvanas.
"Man vajadzēja piezvanīt Mihailam Jurjevičam," es neizpratnē nomurminu, skatoties uz visu šo krāšņumu un domājot tikai par to, kur atrodas pats Gļebs, kāpēc kurjers, nevis viņš, atnesa dāvanas bērniem.
Man joprojām ir cerības, ka dāvanas ir pārāk lielas, jo diez vai tās ietilps personīgajā automašīnā, un Gļebs domāja, ka viņam būs laiks atbraukt un visu pasniegt personīgi. Bet pēc divām lielām kastēm kurjers man iedod milzīgu baltu rožu pušķi.
"Šis ir arī jums," puisis saka, piemiedzot ar aci, "priecīgus svētkus!"
"Jā, paldies," es nomurminu, automātiski iebāzot degunu ziedos.
Tās smaržo lieliski, un es mīlu baltas rozes, bet es gribu redzēt savu vīru, nevis ziedus.
Pie pušķa piesprausta aploksne. Trīcošām rokām noņemu, ar kreiso roku satverot ziedus. Iekšā ir papīrs ar ziņu no Gļeba.
“Labākajai sievietei pasaulē, kura man uzdāvināja divus brīnišķīgus bērnus. Lūdzu, piedodiet, ka nevarēju ierasties. Kad es atgriezīšos, jūs sapratīsit, kāpēc es paliku. Pēc šī komandējuma mūsu dzīve apgriezīsies ap simt astoņdesmit grādiem. Vienmēr tavs Gļebs."
Es pabeidzu lasīt to, ko esmu uzrakstījis, un man ir grūti uzreiz neizmest papīru zālienā. Aizvainojums pret vīru aptumšo manu prātu.
"Oļečka, cik skaisti ziedi," no aizmugures atskan Annas Nikolajevnas balss, "nāc, nāc pie mums, ielieciet tos vāzē un apbrīnojiet tos vēl." Ir pienācis laiks griezt kūku.
"Jā, tev taisnība," es atbildu nedaudz aizsmakušā balsī, norijot kamolu savā kaklā un neļaujot asarām nobirt. – Mums kūka jāiedod bērniem, citādi viņi jau ir noguruši.
Es atgriežos mājā, ātri uzskrienu uz otro stāvu un nolieku pušķi uz gultas Glebā un savā guļamistabā. Lai gan pareizāk to būtu saukt par manu personīgo guļamistabu, jo mans vīrs tajā nav biežs viesis.
Taisos atgriezties pie ciemiņiem, lai nobeigtu svētkus, nav ne spēka, ne vēlēšanās nodarboties ar puķēm, un ne jau bērni vainīgi, ka mamma ir nogurusi, šodien vajadzētu visu dabūt, bet nokrīt cita aploksne ārā no pušķa. Tas ir izgatavots no biezāka papīra, spilgti rozā. Tas ir pat dīvaini, ka es viņu nepamanīju uzreiz.
Aizturējusi elpu, es paņemu aploksni, mana sirds sitās kā traka. Liekas, ka ar prātu saprotu, ka nav no kā baidīties, jo Gļebs to atsūtīja, bet sirdī man ir ļoti bail.
Beidzot atveru aploksni, un manu trīcošo pirkstu dēļ tās saturs izkrīt tieši uz grīdas. Šī nav cita ziņa. Tās ir fotogrāfijas. Daudz fotogrāfiju. Un viņi visi ir kopā ar Gļebu.
Bet viņš tajās nav viens.
2
Es vairākas reizes mirkšķinu, bet redzētais nepazūd. Fotogrāfiju patiesā nozīme man pamazām ataust. Uzmanīgi pārbraucu ar pirkstiem pāri spilgtajām bildēm, it kā pieskaroties tām, kaut kas mainīsies, nezinu, vai meitene pēkšņi pazudīs vai vismaz izskatīsies labāk ģērbusies?
Bet, protams, nekas tāds nenotiek. Mūsu pasaulē nav maģijas, ir tikai tukši fakti. Un šobrīd viņi nežēlīgi sitas uz manu psihi.
Manas smadzenes ģenerē abstraktas domas, neļaujot man ieslīgt histērijā. Piemēram, es, iespējams, jau desmit reizes sev esmu teicis, ka meitene fotoattēlā ir skaista. Un viņa ir arī blondīne. Gļebam vienmēr patikušas blondīnes, es jau zinu, es savus brūnos matus balinu jau kādus desmit gadus.
– Olenka, kur tu esi? Vai nevarat atrast vāzi Glebuškas dāvanai? "Mēs saņēmām kūku," mani sasniedz vīramātes balss.
Viņa jau ir tuvu, viņa grasās ieiet guļamistabā, un šī doma mani atšķaida.
Ātri pieceļos kājās un pagrūdu nīstās fotogrāfijas zem gultas. Man tik tikko ir laiks, pirms Anna Nikolajevna atver durvis un ziņkārīgi paskatās apkārt.
– ES eju. "Nekas slikts ar ziediem nenotiks," es pēkšņi saku un speru soli uz priekšu.
– Nē – nē, nekādā gadījumā! – Gļeba māte iesaucas. "Es pats tos uzlikšu, es jums palīdzēšu."
Viņa bez ceremonijām iet iekšā un paņem pušķi no gultas, izlīdzinot gultas pārklāja grumbas. Tad viņas sīkstais skatiens nokrīt uz spilgti krāsoto palodzi, kas man visvairāk bija vajadzīga no kopējā bezsejas interjera.
Anna Nikolajevna neapmierināti saknieba lūpas un grasās kaut ko teikt, bet es nespēju klausīties viņas morālās mācības. Ne tagad, kad uzzināju, ko īsti viņas dēls darīja komandējumos.
"Man nav vāzes šim pušķim," es bez ceremonijām paņemu ziedus no vīramātes, "Gļebam nevajadzēja tērēt tik daudz naudas, tie tik un tā novīst."
– Ak, es atnesu piemērotu vāzi! – Anna Nikolajevna iesaucas. – Pareizāk sakot, Mišenka atnesa, es viņam jautāju. Ejam ātri.
Es burtiski piespiežu sevi sekot Gļeba mātei ārā no istabas. Man galvā iezogas vājprātīga doma, ka tad, kad naktī atgriezīšos guļamistabā, fotogrāfiju vairs nebūs. Un varēs izlikties, ka nekas nav noticis, mana laulība joprojām ir priekšzīmīgi skaista.
Vāze patiešām atrodas Mihaila Jurjeviča automašīnā. Un tieši tāds izmērs, kāds tev vajadzīgs.
"Apbrīnojama tālredzība, it kā jūs zinātu, kāda vāze man būs vajadzīga," es bez emocijām komentēju, iebāžot nīsto slotu ūdenī.
"Hmm," Annas Nikolajevnas sejā uz brīdi parādās ēna, un man ir aizdomas, ka viņa zina par papildu aploksni ar pārsteigumu, "Es neteikšu, ka es zināju, bet man bija tāda doma, es to neslēpšu."
Viņas piezīme izklausījās ārkārtīgi neviennozīmīgi. Vai arī es tagad visur meklēju dubultdibenu? Jebkurā gadījumā, pirms sāku jautāt vīramātei, ko tieši viņa uzminēja un kāpēc man neteica, es pievēršos kūkai.
"Beidzot nopūtīsim sveces," es pasmaidu un aizdedzu sveci.
Vai es nebūtu negatīvi reaģējusi pret savu vīramāti, ja viņa man būtu teikusi, ka Gļebs mani krāpj? Nevienam nepatīk sliktu ziņu vēstneši.
Kas man tagad jādara? Dalīties ar viņu? Vai lūgt padomu? Man nav savas mātes.
“Cik liels puisis, viņi nopūta sveci, mani labie aizgāja pie tēta,” Annas Nikolajevnas vārdi iespiežas manā prātā, un es uzreiz nesaprotu, ka palaidu garām svarīgu brīdi bērnu dzimšanas dienā, iestrēdzis savās domās.
Pateicoties Mašai, viņa mūs filmēja. Es visu redzu no ārpuses.
"Par tēti, ha," es pasmaidu, "es varētu arī nopūst sveci uz kūkas pēc gada." Tas nav ģenialitātes vai kāda īpaša talanta rādītājs. Pēc izskata abi vairāk līdzinās man. Vismaz pagaidām.
Mana vīramāte nemitīgi slavē savu dēlu un cenšas mani atstumt otrajā plānā. Un parasti es pret to izturos ar humoru. Gļebs ir vienīgais bērns ģimenē, un māšu mīlestība pret saviem zēniem jau sen ir krāsaini ilustrēta literatūrā un kino. Un ir grūti atrast ģimeni bez viena šāda stāsta. Bet tagad es nespēju jokot un visu uztvert vieglprātīgi.
"Bet mūsu vecākais un jaunākais nevarēja nopūst sveci uz kūkas pat divos." Tātad, Ol, tev ir ģēniju ģimene,” saka Maša, cenšoties mazināt atmosfēru.
"Ah, huh," es izspiežu piespiedu smieklus. – Labi, iedzersim tēju un dosimies prom. Man vēl viss jāsakopj un bērni jāliek gulēt.
– Tātad, varbūt ļaujiet mums palīdzēt. "Kāpēc tu pats te visu berzīsi," mans draugs iesaka, līdzjūtīgi skatīdamies uz mani.
“Glebuška ieteica Olenkai nolīgt au pair, bet viņa atteicās,” Anna Nikolajevna uzreiz ieliek divus centus.
Jā viņš izdarīja. Es, muļķe, ietaupīju ģimenes budžetu un izlikos par varoni. Jā, un, kā viņš ieteica, viņš vienu reizi garāmejot jautāja, un viss. Formāli viņš sevi attēloja kā gādīgu vīru, bet patiesībā palika vienaldzīgs.
– Zini, rīt es izsaukšu uzkopšanas dienestu, tev taisnība. Nu tēja, sasit plaukstas un ar pārspīlētu entuziasmu steidzos uz virtuvi.
3
Viesi aizgājuši. Pārsteidzoši, bērni gāja gulēt bez histērijas. Bez snaudām tagad visu vēlo vakaru esmu sev.
Es lēnām, centimetru pa centimetram, skatos apkārt katrā Gleba istabā un manā mājā. Šeit es padevos sava vīra vēlmei uzstādīt panorāmas logus, lai apbrīnotu saullēktus un saulrietus. Beigās sanāca skaisti, es nestrīdos, man patīk, bet es apbrīnoju dabu, kā likums, lieliskā izolācijā un būtu varējusi iztikt bez tās.
Tālāk mums ir tīri vīriešu birojs, it kā mūsu mājā ir vismaz trīs simti kvadrātmetru, un dažādu dzimumu bērni, augot, nebūs jāmitina.
Un šeit mums bija jābūt plauktam ar istabas ziediem. Joprojām savā galvā redzu, cik šeit būtu skaisti un zaļi, ja īstenotu savu vēlmi.
Bet Gļebs mani pārliecināja, ka vesela augu ķekars neiederas kopējā mājas minimālisma stilā. Un kur man viņus pieskatīt, es arī strādāju pirms dvīņu piedzimšanas.
Un tāpat kā tagad lielāko daļu laika pavadīju mājās bez vīra. Ja es kaut kā atrastu spēku izmantot augus, es nekur nebrauktu.
Kā ar sienu krāsu mūsu mājā? Tas ir naidīgi – minimālistisks – pelēks!
Es joprojām neatceros visādus sīkumus, piemēram, gleznu, kuru gribēju pakārt guļamistabā, bet, pēc Gļeba teiktā, tā labi izskatījās gaiteņa tālākajā stūrī, bet man katru dienu jāredz viņa stulbais plakāts. .
Lai gan…
Es ātri ieeju mūsu guļamistabā un noplēšu plakātu virs gultas. Gļebs nekad neuztraucās tam iegādāties rāmi.
"Man pietika ar visu pelēko, pietiekami garlaicīgā minimālisma," es saku, izmisīgi noraujot stūrus, "Es vairs netaisos to paciest." Ak! – es neveikli atsitu pret gultas galvgali. – Jā, kas tas ir! – es iesaucos līdz griestiem un negaidīti sāku šņukstēt.
Un es šņukstēju stipri, ar mokām, labi, cieši aizvēru durvis, nedrīkstu bērnus modināt, citādi pati banše, kura ir īru nāves priekšvēstnese, pēc leģendas, būtu greizsirdīga uz manu. gaudošana.
Izripojos no gultas uz grīdas, un manas gaudas joprojām nerimst. Nebiju iedomājusies, ka man ir tik daudz asaru. Viņi vienmēr atradās dziļumā, manas būtības pašā apakšā, un tad pēkšņi tie pacēlās virspusē un izlauzās cauri dambim, kas tika uzcelts gadu gaitā.
Man sevis ļoti žēl. Es, iespējams, līdz tai dienai pat nesapratu, cik reizes es zaudēju Gļebam. Un kāds ir rezultāts?
Es dzemdēju viņa bērnus, apkalpoju viņa māju, un viņš izklaidējas ar kādu blondu meiteni un pat nesteidzas ierasties uz dēla un meitas dzimšanas dienas ballīti. Es paķeru ar Gļeba foto rāmi no naktsskapīša un metu to pie sienas.
"Tu brūtgāns," es nomurminu caur sakostiem zobiem.
Beidzot asaru plūdums apstājās, palika tikai žagas, kārtējo reizi atgādinot, cik es esmu nožēlojams.
Video mazuļa monitors rada čaukstošus trokšņus, es to satveru bailēs, bet apraides ekrānā viss ir kārtībā. Fu, par laimi mana dusmu lēkme nepamodināja bērnus. Noliku mazuļa monitoru uz naktsgaldiņa un uzmetu skatienu telefonam.
Man ir bail ņemt to rokās, man ir ļoti bail. It kā, ja es to paņemšu un viss, atpakaļceļa nebūs. Palicis tikai viens ceļš. Un es joprojām neesmu pārliecināts, ka vēlos tam sekot. Jā, tas ir nepieciešams, jā, aizvainojums un nodevība uzliek pienākumu, bet es nevēlos.
Es nezinu, cik ilgi es būtu šādi sēdējis, bet tad mans tālrunis pēkšņi atdzīvojas. Kāds zvana, un man atkal ir bail.
Mana uzvedība ir muļķīga, man tā ir jāpārtrauc. Galu galā, no šīs sarunas nevar izbēgt, cerot izraisīt amnēziju. Un arī fotogrāfijās nebūs nekādu tālu attaisnojumu Gļeba uzvedībai. Un tad kāda velna pēc.
"Sveiki," es apņēmīgi saku, nospiežot zvana signālu.
4
"Olenka, mazulīt, es domāju, ka es tur aizmirsu savu kašmira apmetni," balss telefonā nav tā, kuru es gaidīju dzirdēt.
Es paskatos uz ekrānu, jā, man tas nešķita. No emocijām es kaut ko izdomāju savā galvā un priecājos izmēģināt.
"Es noteikti apskatīšu, Anna Nikolajevna, neuztraucieties." "Es viņu nekur nevedīšu, ja atradīšu," es nogurusi atbildu.
Man vienalga kāda veida jaka, mana dzīve brūk, un tā ir par drēbēm.
– Paldies, mīļā. Kā tev tur iet? Vai bērni guļ? Vai Gļebs zvanīja?
Nepietiek ar to, ka vīramāte jautā par šo lietu, viņai arī jāsāk runāt.
– Kā parasti. Jā. Nē, es atbildu bez emocijām.
Viņas mēles galā ir kodīgi vārdi par viņas mīļoto Glebušku apskāvienā ar gaišmataino skaistuli. Bet es klusēju. Pēc tik daudziem laulības gadiem es pieradu klusēt, un no šī ieraduma nav nemaz tik viegli atbrīvoties.
"Tu esi sarūgtināts, kas noticis?" Vai Gļebs kaut ko nepareizi ierakstīja pušķī?
Laikam esmu paranoiķis, bet Annas Nikolajevnas vārdos dzirdu mājienu. Viņa zina? Varbūt visi apkārtējie zina? Tā kā Gļebs šodien nevienam nezvanīja, izņemot mani!
– Noguris. Un jā, tas tā nav,” es pēkšņi saku.
"Dārgais, es saprotu, šī ir bijusi gara, nogurdinoša diena, un mans vīrs vēl nav ieradies, un jūs tik ilgi gaidījāt." Bet tev pašam jāsaprot, tev ir divi mazi bērni, tu nestrādā, tāpēc Gļebam jāstrādā vairāk nekā iepriekš,” klausulē atskan salda balss.
– Vai jūs iesakāt sūtīt savus dvīņus uz valsts bērnudārzu un atgriezties darbā? Vai jums nav žēl bērnu? Vai varbūt jūs sēdēsit kopā ar viņiem? Galu galā tu esi mīloša vecmāmiņa! – Es nespēju savaldīt savu sarkasmu.
– Nē, nē, bērniem vajadzētu būt kopā ar māti, tas ir skaidrs. Jā, un jūs tik ilgi gaidījāt viņus, jūs pierunājāt Glebu veikt mākslīgo apaugļošanu, lai gan visi bija pret to. Nē, nē, tagad izbaudi.
Tagad es vispār nesaprotu, kas notiek un kāds dēmons ir apsēdis manu vīramāti.
– Par ko tu runā? Vai mazbērnus nevajag? Jūs ļoti labi zināt, ka mēs ilgu laiku nevarējām to izdarīt parastajā veidā. Vai mums vajadzēja padoties un palikt bez bērniem? Vai atrast dzīvesprieku kaut ko citu?
Novēloti es domāju, ka varbūt Anna Nikolajevna nevēlējās aizvainot, nebija sarkasma, un es viņai izteicu savas emocijas. Bet tā nebija viņa, kura neieradās uz bērnu dzimšanas dienu, viņa vienkārši bija šeit.
"Atvainojiet, es nedomāju salūzt," es atvainojos pirms sievietes atbildes. – Es meklēšu tavu jaku, bet ne tagad, esmu noguris.
"Es saprotu, Olenka, es saprotu." Jūs šodien tik ļoti centāties mūs izklaidēt. Un es droši vien iztērēju daudz naudas. Un viss ir bērnu dēļ, es saprotu, ka tagad viss, ko jūs darāt, ir bērnu dēļ. Jums nerūp Glebuška tik ļoti, kā agrāk, vai ne? – uztvērējā ieplūst cukurota balss.
Es sastingstu uz sekundi. Vai viņa par mani smejas? Vai arī viņa vienmēr bija tāda, bet es nepamanīju, izraisīju to līdz nekaitīgai kurnēšanai un gandrīz uzskatīju viņu par otro māti.
Izmantojot savu spilgto iztēli, es dzirdu, kā manas rozā brilles sāk plīst.
Vai es arī kaut ko nepamanīju savās attiecībās ar sievastēvu? Vai viņš mani uzskata par necienīgu maču savam dēlam? Apkopes personāls?
Un mūsu kopīgie draugi, kā viņi mani redz? Galu galā Toliks un Maša dzīvo daudz pieticīgāk. Vai mani arī uzskata par parazītu, kas veiksmīgi apprecējās?
Un kas es galu galā esmu bez Gļeba? Neviens?
Viņa pat nedrīkst būt pilnvērtīga bērnu mamma, jo man tie ir no mēģenes.
Vai arī mani bērni kaut kā atšķiras no apkārtējiem, jo viņi izrādījās ar medicīnas brīnumu palīdzību?
Nu, nē, es neļaušu jums runāt vai domāt sliktas lietas par saviem bērniem. Lai viņi visi iet pa mežu.
– Vai jums šķiet svarīgāk pastiprinātu uzmanību pievērst pieaugušam vīrietim, nevis gadu veciem dvīņiem? Un tas neskatoties uz to, ka šis pats vīrietis jau sen nav bijis mājās! – Šī, iespējams, ir gandrīz pirmā reize, kad pacēlu balsi uz vīramāti.
"Tātad, iespējams, iemesls, kāpēc viņš neieradās, bija tāpēc, ka mēģenes bērni aizstāja viņa vietu blakus jums," sarkastiski saka Anna Nikolajevna un noliek klausuli.
5
Dažas sekundes neizpratnē skatos telefonā. Ir tikai atklāšanas diena. Vai arī galu galā nevis atklājumi, bet rozā briļļu nomaiņa pret parastajām lēcām.
Pēc sarunas ar vīramāti manā galvā valdīja truls tukšums, pat sāpes no Gļeba nodevības atkāpās kaut kur fonā.
Ielej sev ūdeni un apsēžos uz paklāja pie panorāmas loga. Mūsu māja atrodas nedaudz uz kalna, un šāds stiklojums ir absolūti pamatots. Vēlos vakaros paveras ļoti skaists skats ar visām šīm aicinošajām gaismām.
Bet tomēr attiecībā uz praktiskumu es palieku pie sava viedokļa. Ģimenes mājā panorāmas stiklojums ir bezjēdzīgs. Es jau sāku uztraukties par bērniem un viņu mijiedarbību ar logiem.
Skaidrs, ka logus vaļā neatstāšu, bet pat tagad man ir kaut kādas iracionālas bailes, ka, nedaudz stiprāk pieskaroties stiklam, tas vienkārši izkritīs un man sekos. Tātad, ko mums darīt ar bērniem?
Nē, Gļebs nedomāja par manām bailēm, viņš tās ignorēja. Un, godīgi sakot, es viņus daudz neizteicu.
Varbūt tā ir mūsu problēma? Atklāts dialogs ģimeni pameta jau sen. Un vai viņš kādreiz bija manā pusē, nav zināms. Es vienmēr devu priekšroku pielāgoties un klusēt, jo tas man šķita dabiski. Šis ir labs, uzticams puisis, viņš mani mīl, viņam ir normāla ģimene, mēs vienmēr būsim pilnīgā kārtībā.
"Kāds es esmu muļķis," es nočukstu zem deguna un pārāk skaļi nolieku glāzi uz grīdas.
Tikai pēc tam, kad ieraudzīju Gļeba fotogrāfijas ar citu sievieti, es aizdomājos par to, cik daudz slēptu aizvainojumu man patiesībā bija pret viņu un viņa vecākiem. Un daudzos gadījumos vajadzēja tikai runāt, skaļi izteikt savas domas un uzstāt uz savu.
Lai gan dialogs ar vīru reizēm ir ļoti grūts uzdevums. Viņš ir karsts, un viņam ir ieradums apspiest.
Papildus visam es dzīvoju kopā ar psiholoģisko manipulatoru?
Nē, pilnīgas muļķības. Ja šo vārdu sauksim par visiem, kas ne vienmēr spēj savaldīties, tad gandrīz visa mūsu valsts sastāvēs tikai no manipulatoriem. Patiešām, tā nav Gļeba vaina, ka es sākotnēji neuzstāju, ka vismaz dažās mājas telpās nav pelēkas krāsas. Un bērnistabā mums ir parasti logi, šeit mēs ar vīru vienojāmies.
Galu galā, varbūt tā ir mana vaina, ka viņi mani krāpa?
Nu, es joprojām neesmu tonizējis savu figūru.
Jā, lielākā daļa no svara ir pazudusi, bet gaisa spilvens vēdera lejasdaļā nav aizgājis, un šīs briesmīgās krokas mugurā zem krūštura, tiklīdz es iztaisnos. Man tās nekad agrāk nav bijušas.
Pieceļos kājās, novelku drēbes un palieku tikai apakšveļā. Tad es uzņemu vienu no nosūtītajām fotogrāfijām, kurā meitene ir redzama visā savā krāšņumā mazā peldkostīmā, un sāku mūs salīdzināt. Un salīdzinājums nepavisam nav man par labu. Es ļoti gribu nogriezt visu nevajadzīgo, taču diez vai skaistuma dēļ izlemšu veikt operāciju. Neviens Gļebs nav cienīgs, lai es riskētu muļķību dēļ. Annai Nikolajevnai ir taisnība vienā lietā, Ņikita un Sonja man ir pirmajā vietā.