- -
- 100%
- +
1. nodaļa
Pēc māsīcas Eša dzimšanas dienas svinēšanas visi radinieki palika ģimenes īpašumā. Parasti ģimene sanāca kopā tikai dažos svētkos, bet pārējā laikā devās uz impērijas attālākajiem nostūriem. Man patika, kad mēs šeit palikām, jo šeit es pavadīju savu bērnību. Pēc tēva nāves viņas māte nolēma palikt īpašumā uz visiem laikiem. Pēdējos piecus gadus es praktiski nekad neesmu atstājis Vilka astes ciematu, kur atradās īpašums, un tam bija iemesli.
Pēc svētku vakariņām es devos uz savu istabu. No rīta man bija vēl viens treniņš ar onkuli Alaniusu, kurš gatavoja mani stāties akadēmijā, lai gan mamma bija pret to. Taču onkulis uzstāja un atsaucās uz to, ka deviņpadsmit gadu vecumā es jau varu pieņemt lēmumus pats. No tā brīža rīts sākās piecos no rīta, tieši tāpēc vakarā aizmigu tik tikko pieskaroties spilvenam. Tā bija arī šoreiz.
Man bija nemierīgs sapnis. Bija dzirdami kliedzieni, vaidi, plīstošu trauku skaņas un cīņas. Istabas durvis ar blīkšķi atvērās.
– Vivjen, mosties! – tēvoča balss mani atgrieza realitātē. – Tev jāskrien!
Alanijs Halords turēja rokā asiņainu zobenu. Mana sirds sāka sisties izmisīgā tempā. Vai tiešām viņš sūtīja savus cilvēkus mani nogalināt? Kā ar manu ģimeni?
– Kas notika? – viņa sāka vilkt virs krekla tēvoča nodotās vīriešu drēbes.
"Impērijas suņi ir šeit!" Tev jādodas prom! – Viņš man pasniedza somu. – Lūk, viss, ko man izdevās savākt.
– Bet kā ar mammu? tante? Māsīcas? – Bailes pārņēma manu ķermeni, ja Alaniuss ieradās viens, tad bija noticis kaut kas šausmīgs.
"Piedod," viņa acīs parādījās sāpes, bet viņš tikai ciešāk satvēra zobena kātu.
Pieejot pie loga, onkulis atvēra slēģus.
– Bēdziet, es viņus apturēšu!
– Bet kā ar tevi? – No manām acīm tecēja asaras.
"Es tevi atradīšu, kad būs droši, bet pagaidām tev jāizdzīvo un jāslēpjas," onkulis noskūpstīja manu pieri. – Atrodi Morovus, viņi vienmēr ir bijuši uzticīgi tavam tēvam, kas nozīmē, ka viņi tevi nepametīs.
Cīņas skaņas tuvojās, onkulis pagriezās pret durvīm, gatavojoties cīnīties pretī.
Uzlēkusi uz palodzes, viņa ar rokām satvēra jumta malu. Man nebija grūti pievilkties. Rāpodams pa flīzēm, es sāku virzīties tuvāk pagalmam.
Lejā noņurdēja zirgi un bija dzirdamas vīriešu balsis. Šausmās es paslēpos aiz ķieģeļu skursteņa. Sirds puksti atbalsojās ausīs, likās, ka vīri zemāk to varēs dzirdēt.
"Mans kungs, Halordu ģimene ir iznīcināta," sacīja viens no impērijas suņiem.
Saņēmis drosmi, es paskatījos ārā aiz savas slēptuves.
“Lieliski, tad tu zini, ko darīt,” kāds gara auguma tumšmatains vīrietis ar šausmīgu rētu, kas šķērsoja pusi viņa sejas, paskatījās pa māju ar nicinošu skatienu. Viena viņa acs bija akla.
Es jau esmu viņu redzējis. Lords Ešuers, imperatora Iriliona labā roka, ir viņa visuzticamākais un uzticamākais suns. Ielēcis seglos, kungs aizgāja. Viņam sekoja vēl divpadsmit jātnieki.
"Labi, puiši, velciet mucas, ir pienācis laiks šeit pabeigt," atkal atskanēja suņa balss.
Lejā atskanēja kņada, sāka atskanēt soļi, un citi dzinējsuņi sāka vilkt no pagraba mucas ar stiprināto vīnu.
"Eh, viņa bija skaista rudmate, žēl, ka nevarējām viņu pārdot vergu tirgū," atskanēja cita dzinējsuņa balss.
Sirds sažņaudzās no sāpēm, iekodu vaigā iekšā, lai neizplūstu asarās un neatdotu sevi.
"Nu, tas ir labi, bet par bruneti viņi atdotu vairāk," smējās trešais fanātiķis, runājot par tanti Džeinu.
"Pietiek, es gribu mājās," pirmais suns atkal iejaucās.
Vīns no mucām tika pārliets sienam pie staļļiem un mājas sienas, pēc kā trešais suns iemeta lāpu.
"Labi deg," otrs atzīmēja, kad uguns pieņēmās spēkā.
"Tas degs ilgi, tāpēc mēs šeit sēdēsim līdz rītam," žēlojās trešais.
"Te nav ko gaidīt, iesim," pirmais pagriezās un devās uz zirgiem.
Drīz vien trijotne pazuda no redzesloka, un es turpināju sēdēt uz jumta. Asaras no manām acīm plūda straumēm. Visa mana ģimene tika nogalināta, tikai es izdzīvoju.
"Imperator Irilion Valoin, es nākšu pēc jums, lai arī cik maksā!" Maksāsi tu, nožēlojamais necilvēks! – Ar grūtībām viņa piecēlās kājās un sāka virzīties uz jumta malu.
Uguns pārņemtajā stallī zirgi nikni noņurdēja, pats stallis bija cieši piestiprināts pie mājas un uguns sāka iznīdēt Halordu īpašumu. Mājai bija divi stāvi, tāpēc lēkt zemē bija riskanti.
Tikusi līdz malai, uzlecu uz staļļa jumta. Stars zem manis saplaisāja un es iekritu iekšā.
Stallis bija pilns ar dūmiem, zirgi ēda un kaujās staļļos. Virzoties uz izeju, viņa sāka atraisīt slēģus, lai zirgi varētu tikt ārā, taču panikas dēļ dzīvnieki to nepamanīja.
Ar grūtībām tiku līdz vārtiem. Plaušas dega un nebija pietiekami daudz gaisa. Aplikusi ap plaukstu nokritušu kreklu, viņa pavilka slēģus un atvēra vārtus.
Svaigs gaiss ietriecās manā sejā un steidzās uzpūst uguni vēl spēcīgāk. Apjukušie zirgi metās uz izeju. Viena no ķēvēm mani pagrūda, un, lidojot uz sāniem, es atsitu pret karsto metāla plāksni, kas nostiprināja sienu dēļus. Manu labo apakšdelmu pārsteidza mežonīgas sāpes. No manas rīkles izlauzās kliedziens. Nokritusi uz ceļiem, viņa atspiedās ar muguru pret tuvumā stāvošo mucu, ļaujot zirgiem paiet garām.
Ar acs kaktiņu uztvēru kustību uz grīdas. Paskatoties tuvāk, es ieraudzīju melnu kaķēnu ar dzeltenām acīm. Kaķēns ilgstoši ņaudēja. Paņēmusi viņu rokās, viņa piecēlās kājās. Vajag aiziet.
Šūpodama viņa gāja uz mežu, vajadzēja pagaidīt un tad atrast sērgu – vecā imperatora kraukļus.
"Viss būs labi, mēs esam dzīvi," viņa noglāstīja melno kažokādu bumbu.
Kaķis atbildot nomurmināja.
2. nodaļa
Vara Lapsas krodziņš nebija pārpildīts. Pavelkot kapuci zemāk, es paņēmu tālāko galdu, netālu no ēkas ziemeļu stūra. Tas ir labs skata punkts – es redzu visu zāli, bet mani praktiski neviens neredz. Degunā trāpīja zivju smaka un kaut kas skābs, nu, ēdiens te nebija no tās labākās kvalitātes, bet arī naudas man nebija palicis daudz.
Mans rokas pamājiens un nu jau man pretī steidzas viens no slazdiem.
– Labdien, kungs, vai jūs esat kā parasti? – meitene viesmīlīgi pasmaida, uz ko es tikai pamāju. Vīriešu apģērbs joprojām ir mans vāks.
"Ak, atkal ir tā smirdošā zivs," kaķis čīkst, izkāpjot no maisa.
"Vai tev viņu nevajadzētu mīlēt?" – Es jautāju un saspringstu, sajūtot sev kāda skatienu.
"Es jūtu briesmas," kaķis izliek muguru, viņa acis mirkli mirgo, un tad viņš ielec atpakaļ somā. – Mēs saplēšam nagus!
– Imperatora suņi! Ikviens paliek savā vietā un esi gatavs identitātes skenēšanai! – atskan lorda Ešuera balss. Viss iekšā paliek vēsāks, ja viņš ir man pa pēdām, tad es jau esmu miris.
Tavernā valda kņada. The Copper Fox ir pazīstama ar savu ļoti likumpaklausīgo sabiedrību. Suņi iebrūk zālē, taču apmeklētāji tos atgrūž, un sākas kautiņš.
Es izmisīgi steidzos apkārt, meklējot veidu, kā aizbēgt, suņi ir labākie no labākajiem, viņiem pietiek ar pāris minūtēm, lai atjaunotu kārtību, un, ja šajā laikā es neizdomāju, kā aizbēgt, es turpat nomiršu.
Durvis aizšķērso vairāki dzinējsuņi, bet logs gaiteņa pretējā galā izrādās brīvs. Turot savu somu tuvāk, es sāku spiesties pretī logam.
– Noliecies! – kaķa balss atskan brīdī, kad viņam pār galvu pārlido krēsls, nu, ne velti es viņu baroju. – Viņi tevi pamanīja, skrien!
Es ielaužos skrējienā un izlecu pa atvērto logu, piezemējos uz kājām un uzreiz uzlieku tempu. Aiz viņa atskan lāsts, un viņam aiz muguras izlec divi dzinējsuņi.
Par laimi, taverna atrodas Lāča ķepas ciema nomalē, tieši aiz kura paveras blīvs mežs, kurā dzīvo daudz savvaļas dzīvnieku.
Es steidzos, cik ātri vien varu, cerībā, ka viņi man nesekos uz tik postošām vietām.
Vajātāji neatpaliek, pat tad, kad izbraucu cauri vējgāzei, sāku vest viņus tuvāk purviem.
Mēneša pavadīts šajās vietās, es varu šeit orientēties pat ar tausti. Kaķis palīdz, brīdinot par zariem un izciļņiem. Man ir durstoša sāpes sānos, dauzīšana deniņos, un manā acu priekšā sāk peldēt jau tā neskaidra aina. Es nevarēšu ilgi šādi skriet.
Pagrūdis, es izskrienu plašā izcirtumā un sāku kāpt lielā ozola kokā. Tās leknais vainags mani pārklās. Pēc skriešanas elpošana ir īsa, bet cenšos neelpot.
Izcirtumā parādās divi cilvēki. Nelielu gaisa strūklu virzu uz krūmiem otrpus izcirtumam.
– Šeit viņa ir! – kliedz viens no suņiem un tie metas pa nepareizo taku.
Es izmantoju maģiju, lai izveidotu šūpuļtīklu un sāku krist aizmirstībā. Es nevarēšu ilgi slēpties.
Es atveru acis ar pirmajiem saules stariem. Es sūtu nelielu izlūkošanas sfēru. Aplidojis izcirtumu, skauts atgriežas pie manis, neko neatradis.
"Tu vari iet lejā," es saku kaķim, un viņš sāk kāpt maisā. -Vai tu pats nevari?
– Es? Vai jūs domājat, ka es esmu kūts kaķis? Patiesībā es nāku no garas pazīstamu cilvēku rindas! – vilnāniete sāk vaimanāt.
– Jā, ko tu saki? Arī es nāku no senas dzimtas, bet tagad mēs ar tevi dzīvojam mežā! – mani argumenti uz viņu nekādi neietekmē, un, to pamājis, viņš iekārtojas somā.
Paņēmis kaķi, es sāku iet lejā. Mežs ir kluss, pārāk kluss. Tiklīdz mana kāja pieskaras zemei, kāda rokas mani satver un velk atpakaļ, vienlaikus aizsedzot manu muti.
– Klusi, vai nevēlies, lai mūs sadzird? – atskan apslāpēta vīrieša balss. – Nespārdiet!
No somas izlec kaķis un uzbrūk vīrietim.
– Raganu katls! – viņš rūc, noraujot kaķi no sejas. Šo izteiksmi un balsi esmu dzirdējis jau iepriekš, šķiet pazīstams.
– Makss? Maksimiliāns? – jautāju neticot savām acīm.
Gara brunete ar nekārtību galvā beidzot norauj savu pazīstamo.
"Ņem savu kaķi, Vivjen," puisis lūdz.
"Bagel, tas ir Makss, viņš ir mūsu draugs," es uzmanīgi paskatos uz puisi, sakot pēdējos vārdus.
"Oho, bagele, tas ir vesels klaips," puisis pasniedz man kaķi. Ko es varu teikt, pazīstamais ātri aug un ir daudz lielāks par parastajiem kaķiem.
– Vai tu dzirdēji, ko viņš teica? Ļaujiet man dot viņam vēl! – Bubļiks aizvainots nošņāc.
– Kā tu mani atradi, Maks? – Es pasperu soli atpakaļ, ieliekot kaķi somā, ignorējot pēdējā protestu.
"Pēc notikušā visi domāja, ka tu esi miris," Maksimilians ietur pauzi. "Tomēr suņi turpina meklēt rudmataino meiteni, imperators zina, ka jūs izdzīvojāt." Visos ciemos, kas atrodas divdesmit jūdžu attālumā ap muižu, mīt dzinējsuņi. Pastāvīgi reidi visās sabiedriskās vietās.
– Bet kāpēc tu mani meklēji? – Es šokā pamirkšķinu acis.
"Mans tēvs, viņš bija vecā imperatora kraukļu galva." Vivjen, mēs esam Moras, un mūsu uzdevums ir par tevi parūpēties, lai kas arī notiktu,” Makss paceļ piedurkni un uz viņa plaukstas iedegas kraukļa tetovējums. Pēc pāris sekundēm viņa atkal pazūd.
Tētis man vienmēr teica, ka mēra zīme ir uzticības zvērests, kuru pārkāpjot krauklis nomirst. Zīmi nevar viltot, un to var redzēt tikai citi mori un mūsu ģimenes locekļi.
3. nodaļa
Pēc desmit minūtēm. Es sēdēju mīkstā krēslā un dzēru karstu tēju ar piparmētrām un dažām ogām. Cik jauki ir vienkārši sēdēt un nedomāt par to, vai tev seko vai nē. Bubliks snauda uz ceļiem un kaut ko murmināja zem deguna.
Arī melnais šomēnes bija diezgan izsmelts. Gandrīz uzreiz pēc ugunsgrēka kaķim pamodās pazīstamais spēks, un viņš sāka ar mani runāt. Bagels bija vienīgais, uz kuru varēju paļauties, pateicoties viņam, es izdzīvoju.
Tagad izdzīvošanas problēma mežā ir pagātne, tomēr mani vajātāji diez vai atstās mierā. Imperatora suņi ir slaveni ar savu spēju nomedīt ikvienu, ko viņu kungs norāda.
Viņa aizvēra acis un lēnām ievilka elpu, lai savestu kopā. Maksimiliana Mortones ģimenes savrupmājas dzīvojamā istaba nav mainījusies kopš pēdējās reizes, kad šeit biju. Tās pašas grebtās mēbeles, drapētas sienas, kristāla lustra un milzīgais kamīns, es pat nespēju noticēt, ka pēdējo reizi šeit biju pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad bija dzīvs mans tēvs. Iekšā skrāpēja, tagad man vairs nav neviena, visas cerības, ka arī man palīdzēs tie cilvēki, kuri uzticīgi kalpoja manam tēvam.
Makss ar artefakta palīdzību mūs no meža aizsūtīja tieši uz dzīvojamo istabu, tādējādi paglābjot mūs no iespējamās tikšanās ar imperatora suņiem. Es nedomāju, ka es varētu atkal aizbēgt.
Koridorā atskanēja soļi, un durvis atvērās, ielaižot apmēram piecdesmit gadus vecu vīrieti ar lieko svaru.
"Laipni lūdzam, Vivjen," sirmais kungs man paklanījās. "Mani sauc Enzo Mortone, es esmu Maksimiliāna tēvs."
– Labdien, lord Morton, es jūs atceros. "Paldies par viesmīlību," viņa piecēlās no krēsla un aizcirtās.
"Lūdzu, iztiksim bez visām šīm oficiālajām muļķībām," lords labestīgi pasmaidīja.
– Noteikti.
– Priecājos, ka esi drošībā. Tomēr mums tevi vajag paslēpt, lai nevienam dzinējsuņam pat prātā neienāktu tur paskatīties,” Mortone saskrāpēja zodu.
– Varbūt varam nosūtīt Vivjenu uz ziemeļu muižu? – ieteica Maksimiliāns, stāvēdams pie loga.
"Mēris atrodas imperatora suņu uzraudzībā, Vivjenu tur atradīs ļoti ātri," Enzo pakratīja galvu.
"Es varu aizbraukt uz ārzemēm, tur ir mana tēvoča sievas radinieki, es esmu pārliecināts, ka viņi neatteiks." Es lieliski sapratu šī brīža nopietnību un to, ka es nevaru slēpties mežā mūžīgi imperators varēja mani atrast jebkurā savas impērijas stūrī.
"Es baidos, ka arī imperators varēs paredzēt šo iespēju." Vivjen, pastāsti, kādi bija tavi plāni, pirms notika nelaime?
“Šogad es gribēju iestāties Kaujas burvju akadēmijā, lai gan mana māte bija pret to. Tēvocis Alaniuss mani atbalstīja un pat sāka trenēt,” krūze manās rokās nodrebēja un es steigšus noliku to uz galda, lai kaut daļēji paslēptu savu stāvokli. Man viņu vienmēr pietrūks, taču viņu nāvei nevajadzētu būt veltīgai.
– Kā būtu, ja mēs Vivjenu nosūtīsim uz Suņu akadēmiju? – negaidīti visiem, Maksimiliāns sacīja.
– Tu esi traks? Akadēmiju kontrolē imperators, cik ātri, jūsuprāt, viņi atzīs Vivjenu par nelaiķa imperatora jaunāko meitu? – Enzo noguris jautāja.
– Uz Mēru akadēmijas bāzes tika dibināta Suņu akadēmija, un tajā tika apmācīti labākie. Vivjenai jāiemācās pastāvēt par sevi, turklāt vai tu viņu meklētu tik tuvu? – Makss pacēla uzaci.
"Taviem vārdiem, dēls, nav bezjēdzīga, tomēr Vivjena nevar turp doties viena."
"Es došos viņai līdzi, bet man ir vajadzīga personības forma, kurā Vivjena dzīvos." Meitenei jābūt vismaz divdesmit vienam, citādi Vivjena nevarēs iestāties akadēmijā, plus vēl viņai jābūt no kaut kur tuvākās apkārtnes nevis no dižciltīgas ģimenes.
"Es domāju, ka varu palīdzēt ar to," uz sliekšņa parādījās jauna meitene ar grāmatām rokās. – Es atvainojos, ka noklausījos jūsu sarunu.
– Un tu? – ES sāku.
"Mani sauc Vivjena Leina, mana ģimene nav dižciltīga, man ir divdesmit divi gadi," meitene samulsusi atbildēja.
"Lieliski, mēs no viņas izveidosim personības veidni, atliek tikai mainīt viņas izskatu, Vivjenas ugunīgie mati ir pārāk pamanāmi," Makss norādīja uz mani ar roku.
Mehāniski apviju matu loku ap pirkstu.
"Nesaki tā, Vivjen," Enzo atbildēja nopietnā tonī. "Impērijas likumi neļauj jums nest savas ģimenes vārdu, bet jūs vienmēr būsiet Mortone."
"Vivjena Leina ir mana tēva ārlaulības meita, viņa vienmēr ir dzīvojusi un augusi mūsu mājā kā vienlīdzīga, taču impērijas likumi neļauj ārlaulības bērniem nēsāt uzvārdu," skaidroja Makss.
“Tikai daži cilvēki zina, ka Vivjena ir mana meita, lai gan klīst baumas. Tagad viņi ir mums labvēlīgi, imperatora spiegiem nebūs pārsteidzoši, ka jūs un Makss turaties kopā.
"Akadēmijas uzņemšanas komisija rīt beigs pieņemt dokumentus, mēs tūlīt dosimies prom," Makss piecēlās un izgāja no viesistabas, bija nepieciešams sagatavot dokumentus.
Vivjena ierādīja man ierādīto istabu un apsolīja nokārtot visas nepieciešamās lietas. Vispirms viņas sarakstā bija novārījums matu krāsas maiņai. Nu ir pienācis laiks atvadīties no ugunīgajiem matiem.
Gandrīz uzreiz atnāca šuvēja, paņēma manus mērījumus un apsolīja man pielaikot kādu no Vivjenas Leinas drēbēm.
Mētājoties un grozoties gultā, es joprojām nevarēju aizmigt. Rīt mums jādodas uz ienaidnieka mītni. Man ir jābūt stipram.
4. nodaļa
Līdz rītam viss bija gatavs. Maksimiliānam izdevās man nosūtīt dokumentus uz Vivjenas Leinas vārda, un Enzo man uzspieda savas meitas identitāti. Tādējādi Mortonu lordi divas reizes vienā rītā pārkāpa Derionas impērijas likumus, kas paredz nāvessodu. Man nebija tiesību viņus pievilt.
Lieliski pastrādāja arī īstā Vivjena Leina, kura kopā ar šuvēju man izveidoja ļoti iespaidīgu garderobi, kas diez vai ietilpa lielajā ceļojuma bagāžniekā. Pats galvenais ir tas, ka Vivjena paņēma rokās narkotikas un tagad spogulī uz mani skatījās brunete. Man pietrūks savu rudo matu, bet tas ir mazākais, no kā varu šķirties.
"Viss ir gatavs," Maksimiliāns stāvēja pie stacionārā pārejas rāmja, kas atradās pagalmā.
Impērijā retais varēja atļauties stacionārus portālus, ja ne tikai daži. Mortonu ģimene bija viena no ietekmīgākajām impērijā simtiem gadu tā bija tuvu valdošajai dinastijai. Mori ordenis, imperatora lojālākie un uzticamākie vīri, galvenokārt sastāvēja no Mortones. Viss mainījās, kad tronī kāpa viņa pusbrālis. Ordenis tika likvidēts, un tā vietu ieņēma Suņu ordenis. Mortone nekad nekalpos Irilianam, un viņš to zina, kas nozīmē, ka viņš vēros katru soli.
To, ka Mortonu ģimenes galvas bērni Maksimiliāns un Vivjens nolēma iestāties akadēmijā un nodoties kalpošanai imperatoram, var uztvert neviennozīmīgi. Vienā gadījumā mūs nogalinās uz vietas, otrā Irilians uzjautrinās savu iedomību ar to, ka sērgas bērni pat atzīst, ka imperatora kraukļu laiki ir beigušies un viņiem jāiedzīvojas jaunā. pasaulē. Iriliānas pasaulē.
– Vakarā atnāks visas nepieciešamās lietas, tad tiks paziņoti rezultāti un jāpārvieto uz hosteli. Galvenais ir nokārtot iestājpārbaudījumus, citādi mans vecais draugs tev palīdzēs,” Enzo iebāza roku kabatā. – Lūk, tas ir pārsūtīšanas artefakts, tajā esošā lādiņa pietiek vairākiem pārskaitījumiem, un tad Maksimiliāns varēs to uzlādēt.
"Paldies," viņa paņēma no kunga rokām apaļo medaljonu uz zīda auklas. – Visiem.
– Kas ir draugs? – jautāja jaunākais kungs.
"Viņš pats nāks pie jums," lords noslēpumaini pasmaidīja, liekot mums paskatīties viens uz otru.
Enzo pamāja ar galvu un Makss iegāja portāla rāmī. Satvērusi somu ar Beigelu pēc iespējas ciešāk, es viņam sekoju.
"Tu mani tā nožņaugsi," Bubliks nosmīkņāja, ar ķepām atgrūzdams viņu prom, tiklīdz iznācām no portāla otras puses, viņš bija nekaunīgs, varēja staigāt uz savām četrām kājām.
– Kur mēs esam? – ignorējot kaķi, viņa jautāja Maksimiliānam. Mūs noteikti aizveda tālu, bet cik tuvu akadēmijai nebija skaidrs.
"Šī ir Artola, pilsēta, kurā atrodas Hound Academy," Makss paskatījās apkārt. – Šķiet, ka mēs tur ejam.
Lēnām gājām pa šaurajām Artola ieliņām, lavierējot starp tirgotāju veikaliem un dažādām darbnīcām. Man radās sajūta, ka visa pilsēta ir viens nepārtraukts tirgus.
– Zivis! Svaigas zivis! – kliedza nešpetna sieviete un iedūra garāmgājējiem pa degunu ar savām precēm. Jāatzīst, ka smaržas ziņā zivs bija ļoti tālu no deklarētā.
– Kas par smirdēšanu, lieliskā kaķu māte, kāpēc man tas ir vajadzīgs!? – pazīstamais kliedza, aizsedzis degunu ar ķepām.
– Kalači! Svaigi maizītes un bulciņas! Cauruļvadi karsti! – kāds jauns vīrietis skanīgā balsī iesaucās maiznīcā.
Svaigu cepumu smarža sajaucās ar sapuvušo zivju smaku un aromātiem no parfimērijas veikala. Viņa ātri aizsedza degunu ar roku.
– Zobeni no damaskas tērauda, tiem nav līdzinieka! – draudīga izskata kalējs, vicinot zobenus un dunčus, liekot ļaudīm kautrēties kā applaucētai.
Paskatoties apkārt pūlī, es neatradu Maksu. Pietrūka tikai pazust.
– Beigel, vai tu redzēji, kur Makss devās? – pazīstamais grasījās man atbildēt uz kādu nejauku lietu, bet nebija laika.
– Esi uzmanīgs! – atskanēja vīrieša auksta, bet tajā pašā laikā samtaina balss, un tikai tad es sapratu, ka esmu ietriekusies viņā.
Pacēlusi acis, viņa ieskrēja nicinājuma un ledus mūrī. Garš, ar kraukļa matiem un asiem vaibstiem viņš izskatījās pēc plēsēja. Viņa neviļus paspēra soli atpakaļ. Kaķis maisā saritinājās kamolā.
"Piedod," es nomurminu, cenšoties pēc iespējas ātrāk tikt prom.
"Nekādas cieņas pret godājamo kungu," viņa biedrs, kas izskatījās pēc žurkas, sāka nobriest, bet kungs viņu pārtrauca ar vienu skatienu.
– Kas tu esi? – šķiet, ka kungs mēģināja ieskatīties manā dvēselē un lielākai iedarbībai satvēra manu roku. Uz sekundes daļu viņa acīs pazibēja atpazīšana, liekot bailēm izplatīties manā dvēselē. Suņi mani pazīst pēc manas personības, bet ja nu ir tādi, kas mani pazīst pēc redzes?
– Ak, tur tu esi! – man uz pleciem nokrita pazīstamās, siltās rokas un es atkal varēju elpot. "Lūdzu, piedod manai kompanjonei, šī ir viņa pirmo reizi Artolā," Makss pasmīnēja, izraujot manu roku no nezināmā lorda tvēriena.
"Nu tad nepazaudē viņu," zaudējis interesi par mums, kungs pagriezās un pazuda pūlī.
– Kas tas bija? – jautāja Makss, kad bailes rimās.
– Es nezinu, bet man viņš nepatīk. Ejam, mēs esam gandrīz klāt,” Mortone satvēra mani aiz rokas un aizvilka uz Hound Academy.
Akadēmijas vārti tuvojās. Ar katru soli mani arvien vairāk pārklāja auksti, lipīgi sviedri. Svētās debesis, ja vien mūsu plāns izdotos.
"Nekratiet tā," pazīstamais čukstēja, tomēr es joprojām nesapratu, vai viņš to teica man vai sev.
5. nodaļa
Ieejot akadēmijas teritorijā, mūsu identitāte tika paņemta un pēc tam… mūs atlaida. Enzo Mortone paveica lielisku darbu, mūs skenējošajiem suņiem nebija ne mazāko šaubu par to, kurš ir viņiem priekšā.
– Vivjen Lein, kāds ir jūsu vizītes mērķis? – ar žilbinošu smaidu jautāja jauns, slinks puisis.
"Es gribu iet uz akadēmiju," viņa mīļi pasmaidīja.
– Nu, lai veicas. Ja iekļūsi iekšā, mēs noteikti tiksimies,” blondīne piemiedza man ar aci un pasniedza dokumentus.
"Paldies," Makss burtiski izvilka dokumentus no rokām un vilka mani tālāk.
"Tu lieliski spēlē lielā brāļa lomu," es nočukstēju, pārmetot somu pār otru plecu.
"Es cenšos, bet adeptu acīs mēs izskatīsimies vairāk kā pāris," viņš iesmējās. – Kāpēc Batons pats neiet?
– Nē, nu, vai tu klausīji šo nekaunīgo cilvēku!? – kaķis aizvainots pamāja ar ķepu, brīdinot izplešot nagus. Nu, viņam nepatika staigāt pat vairāk nekā makšķerēt.
"Viņu sauc Bubliks, un viņš nevarēs tik tālu aiziet, viņam ir liekais svars," viņa piemiedza Maksimiliānam, gatavojoties sava pazīstamā reakcijai.
– Tas ir par daudz! – kaķis izlēca no somas un devās nezināmā virzienā.
"Neuztraucieties, viņš varēs jūs atrast, jūs esat savienots," Makss uzsitīja man pa plecu, kad es vēroju, kā melnais pazūd aiz ēkas stūra ar lepni paceltu asti.
"Galvenais, lai viņš neiekļūst nepatikšanās," es nogurusi izdvesu.
Mēs gājām pa piebraucamo ceļu, kas veda uz akadēmijas galveno ieeju. “Dokumentu pieņemšana ziemeļu spārnā” vēstīja uzraksts uz durvīm. Par laimi, bija norādes, kur bija jādodas tālāk.
Nebija grūti noteikt, ka mēs ejam pareizajā virzienā, ar katru soli balsu burzma pieauga. Kurtu akadēmijā studēt gribētāju bija daudz vairāk, nekā biju iedomājies.
Pretendenti ieņēma kāpnes, soliņus, teritoriju pie strūklakas, drūzmējās grupās, daži sēdēja zālienā.
Pēkšņi atvērās durvis uz ziemeļu spārnu, un uz sliekšņa parādījās tievs jauneklis ar piezīmju blociņu rokās.
"Tie, kam nav maģisku spēku, jūs varat būt brīvi," sekretāre paskatījās apkārt strauji retinātajam pūlim. "Hound Academy uzņem tikai labākos no labākajiem, tāpēc rūpīgi pārdomājiet, vai esat piemērots mums." Iestājpārbaudījums ir ļoti bīstams, iespējama savainojums vai pat nāve,” ar šiem vārdiem puisis nocirta sev uz sejas uzkritušo matu šķipsnu.
It kā apstiprinot viņa vārdus, aiz durvīm atskanēja sirdi plosošs kliedziens. Viņa neviļus paspēra soli atpakaļ. Pieteicēji ātri nobālēja un, paņēmuši savas mantas, devās uz izeju no teritorijas.
“Labi,” kad bija palikuši ap piecdesmit cilvēku, kas vēlējās izmēģināt veiksmi, puisis pasmaidīja. – Mani sauc Entonijs Hegs, esmu akadēmijas absolvents. Uz laiku pildu rektora sekretāra pienākumus, ceru, ka ne ilgi. Ja kāds vēlas ieņemt šo garšīgo amatu, priecāšos, un apmēram puse no stipendijas tiek maksāta par sekretāres darbu. Tagad par galveno, iedodiet mums savus dokumentus, lai varu jūs pievienot sarakstam.
Makss bija pirmais, kas nodeva mūsu dokumentus.
–Jūs esat pāris? – Hegs paskatījās uz mums sānis, kad viņam rokā iekrita divas ID kartes.
– Vai tam ir nozīme? – Makss samiedza acis.