Akadēmija. Bēgšana no vajāšanas

6. nodaļa

Lielā, plašā zālē sēdēja atlases komisija trīs cilvēku sastāvā.

"Vivjen Lein, nāc uz apļa centru," vīrieša balss skanēja kā pērkons, un viņš pats bija ļoti iespaidīgs. Garš un tik platiem pleciem, ka likās, it kā viņš būtu apsēdies pie bērnu galda.

Viņa neviļus paspēra soli atpakaļ.

"Din Rorn, jūs biedējat mūsu pretendentu," sirms vīrietis ar garu bārdu un mazām brillēm šķībi paskatījās uz viņu. "Lūdzu, Vivjen," vīrietis norādīja uz apļa centru un es ieņēmu norādīto vietu.

Mana sirds mežonīgi pukstēja, nezinot, kam gatavoties.

"Rektora kungs, jūs esat pārāk laipns pret piekritējiem," iesaucās sieviete, kas sēdēja pa labi no rektora, liekot zvanīt vāciņam ar zvaniņu uz viņas galvas. Ragana, tikai viņi valkā tādas cepures.

Tikmēr sieviete samiedza zaļās, kaķim līdzīgās acis un centās smaidīt. Iegūtā grimase kopā ar viņas košo sarkano lūpu krāsu izskatījās rāpojoši. Uzreiz atcerējos Džeku, putnubiedēkli, ar kuru mans vectēvs aizbaidīja putnus no zemeņu dobēm. Jāatzīst, ka viņam labi padevās arī bērnu biedēšana.

"Prāns Ritori, ja mēs vēlamies redzēt visu, uz ko šī meitene ir spējīga, tad mums nevajadzētu viņu biedēt," pavirši sacīja rektors. Bija sajūta, ka rektors garīgi nobolīja acis.

"Nu, es domāju, ka ir pienācis laiks sākt," Dīns Rorns mēģināja runāt maigāk un klusāk, kas man lika pasmaidīt. – Tavos dokumentos norādīts, ka esi elementārs burvis, ar gaisa specializāciju, tad tavs pārbaudījums būs maģisks. Starp citu, ja tu ar to netiksi, esmu gatavs tevi uzņemt savā karotāju fakultātē, maģijai mums nav goda,” piemiedza dekāns.

– Dekn Rorn, jūs jau esat aizpildījis savu fakultāti līdz galam, un divas trešdaļas adeptu mācās pie jums! – Ritori rūca, izaicinoši uzmetot lūpas.

"Pietiek, kungi," rektors viņus pārtrauca. "Mēs esam sapulcējušies šeit, lai pārbaudītu Leinas jaunkundzi, nevis lai klausītos jūsu simtgadīgās ķildas."

Dekāni uzbļāva, kā ļauni adepti, bet klusēja. Rorns paņēma rezultātu lapu, un Ritori sāka vilkt nost cimdus.

Es sāku nervozēt, tāpat kā visi no Halordu klana, mana galvenā specializācija bija uguns, savukārt citi elementi, lai gan tie man padevās, bija nedaudz sliktāki, bet Maksa māsai bija gaiss kā vadošais, un es pat to nedarīju. apnikt to noskaidrot iepriekš.

"Pārbaude sākas," paziņoja Ritori, izveidojot pār mani maģisku kupolu.

Sākumā man likās, ka nekas nenotiek, un tad jutu, ka no kupola tiek izsūknēts gaiss.

Viņa mēģināja vilkt gaisa straumes pret sevi, tomēr Ritori kontrole bija pārāk spēcīga, stiepjoties kā stīgas, tās plūda atpakaļ pie raganas. Galva griezās, sviedri lija, kājas padevās. Es nezināju, kā no nekā radīt gaisu, atšķirībā no ūdens un uguns.

Jūs nevarat parādīt uguni, tas ir retākais elements un ir pārāk maz cilvēku pakļauts, viņi mani uzreiz izdomās.

Ar vienu roku viņa mēģināja vilkt gaisa plūsmu, bet ar otru sauca ūdeni. Ūdens atsitās pret straumi, un aiz kupola Dīna Ritori kliedza, grims no viņas sejas kā netīrumi pilēja peļķē.

– Kā tu uzdrošinies! – niknums rēca un nolaida manī neglītuma lāstu.

Ūdens vairogs absorbēja lāstu, bet neitralizēja to. Viņa sauca zemi, un tā absorbēja ūdeni.

Ragana man iesita ar viesuļvētru, un pēdējā brīdī man izdevās uzcelt māla barjeru, kas ļāva man izdzīvot.

Pēdējais prāvesta sitiens bija pārāk spēcīgs, uguns lietus burvestība, to spēj absorbēt tikai uguns. Es sakodu zobus, lai nekliegtu no sāpēm, bet manai ādai nepieskārās neviena pilīte.

– Pietiekami! – rektors piecēlās no krēsla. – Prāvest Ritori, jūs lietojāt augstākā līmeņa lāstu pret adeptu, tas nav pieļaujams. "Tu tiksi sodīts," viņš teica un viņa balss cirta.

"Protams, rektor Dekmor," sieviete nolaida skatienu uz grīdas, bet es biju pārliecināta, ka viņa neaizmirsīs un nepiedos man šādu pazemojumu.

– Din Rorn, kā ar rezultātu tabulu?

"Rektora kungs, viss bija sakārtots tā, kā vajadzētu," es nezinu, kāds sods gaidīja Ritori, bet acīmredzot. Rorns baidījās izsaukt rektora dusmas.

– Leinas jaunkundze, apsveicu, jūs lieliski nokārtojāt iestājpārbaudījumu. "Ieņemu jūs kaujas maģijas fakultātē, kuru es personīgi uzraugu," rektors atlaidīgi pasmaidīja. – Izej pa tām durvīm un gaidi turpmākos norādījumus.

"Paldies, rektora kungs," es paskatījos uz Dekmoru, un manu acu priekšā parādījās krauklis. Rektors ir viens no pedeļiem. Rektors knapi pamāja.

– Un ko jūs domājat par sekretāra darbu? – viņa acis sāka mirdzēt smieklos.

"Es priecāšos, rektora kungs," viņa paklanījās un devās uz norādītajām durvīm.

Aiz durvīm bija liela zāle, pilna ar dīvāniem un krēsliem.

– Viv! – Makss pielēca un apskāva mani. – Es zināju, ka tu tiksi galā. Kurā fakultātē?

"Cīņas maģija," viņa mehāniski atbildēja, mirkšķinot acis.

"Oho, viņi tur reti ved meitenes," atbildēja puisis, kurš stāvēja blakus Maksam. – Starp citu, es esmu Elors, mēs mācāmies vienā fakultātē.

"Prieks iepazīties, Vivjen," viņa pastiepa roku, un uzbrucējs to paspieda.

"Cik kaujinieciska meitene," Elors pasmīnēja.

– Pat neskatieties viņas virzienā, – Makss nopietni brīdināja.

“Ak, es visu saprotu, kā tu saki,” puisis samiernieciskā žestā pacēla roku.

7. nodaļa

Dzīvojamā istabā pavadījām kādas trīs stundas. Atlikušajā laikā mums pievienojās kādi divdesmit piekritēji.

– Vivjena! – atskanēja Tašas priecīgais sauciens, un tad viņa mani apskāva. – Esam tik priecīgi! Pastāsti man, kurā fakultātē tevi uzņēma?

"Par kaujas maģiju," kaujinieks atbildēja manā vietā, kamēr es mēģināju elpot, neskatoties uz manu trauslo izskatu, Taša ar savu spēku neatbilda. "Elor Kor, es priecājos satikt savu draugu Vivjenu," puisis burvīgi pasmaidīja un es jutos lieks.

– Taša, kurā fakultātē tu iestājies? – jautāja, kad meitene atbrīvoja mani no sava lāča apskāviena, kas uzjautrināja Maksimiliānu un Eloru.

"Ak, man nav īpaši daudz maģiskā potenciāla, bet man tas joprojām ir, prāvests Ritori pieņēma mani savā raganu fakultātē," meitene vienkārši staroja no laimes. "Viņa ir tik laipna un mīļa, man ir tik paveicies." Manuprāt, viņa ir vienkārši brīnišķīga stundu vadīšanā, jo viņa ir tāda,” meitene ar roku izdarīja jēgpilnu piespēli.

Makss un Elors saskatījās, labi, acīmredzot es nebiju vienīgais, kam nepatika raganas dekanāts.

"Kungi, piekritēji, es priecājos jūs atkal sveikt," iesmējās rektora sekretāre. – Karietes ar tavām mantām gaida pie galvenajiem vārtiem, paņem sadales lapas un ej pēc mantām.

Makss atkal bija pirmais Hega tuvumā, un viņš, paskatījies uz mani, pasniedza viņam divas papīra lapas. Pēc tam viņš ar muti izteica “paldies”, acīmredzot jau bija informēts, ka sekretāra amatam ir atrasts jauns nelaimīgais vīrietis.

Uz balta pergamenta lapas bija rakstīts:

"Vivjena Leina. Kaujas maģijas fakultāte. Pirmais kurss. Kopmītnes numurs septiņi (otrais stāvs). Rektora sekretāre,” skatoties uz Maksimiliāna palagu, es pārsteigti pamirkšķināju acis, uz ko puisis tikai paraustīja plecus.

"Ejam pēc mantām," Taša izvilka mani ārā, un es atcerējos par lielo ceļojumu lādi. Nabaga Makss, kā viņš viņu vilks.

Tiklīdz izgāju ārā, vēsais vakara gaiss piepildīja manas plaušas. Elpot kļuva vieglāk. Tomēr dažas stundas smacīgā viesistabā, kas ir pilna ar adeptiem, ir par daudz, it īpaši pēc mēneša, kas pavadīts mežā. Zāles smarža piepildīja manu degunu, un es gribēju izlocīt matus.

"Meitenes," Makss paraustīja plecus, lūkodamies uz pazīstamo lādi.

"Nāc, es palīdzēšu," Elors satvēra krūškurvja otru pusi. "Tad mums jāpalīdz Tašai, viņai ir vēl vairāk lietu," meitene nosarka par šiem vārdiem.

"Labi, iesim," un kaujinieki virzījās uz hosteļa pusi, atstājot mūs sargāt viņu lietas.

– Cik ilgi tu pazīsti Eloru? – Taša jautāja, tiklīdz puiši attālinājās pietiekami tālu, lai nedzirdētu mūsu sarunu.

“Mēs tikāmies pēc pārbaudes,” puiši ātri sasniedza hosteli un jau gāja iekšā ēkā.

"Es saprotu," Taša gribēja vēl kaut ko jautāt, bet aiz muguras atskanēja smiekli.

"Skatieties, nabaga radinieki," vietējā zvaigzne acīmredzot smējās. Gara auguma, tieva, ar kviešu matu šoku un divu draudzeņu svīta.

"Uzmanies, Linsija, varbūt viņi ir lipīgi," čīkstēja vienkāršā izskata brunete kreisajā pusē, izraisot apstiprinošu skatienu no līdera puses.

Es nolēmu ignorēt viņu uzbrukumus, man nebija vajadzīgas problēmas un man nevajadzēja piesaistīt nevajadzīgu uzmanību.

–Ko tu nosauci par lipīgu? – Taša pielēca no krūtīm un metās virsū likumpārkāpējam, satverot viņas jaku.

– Sendij, palīdzi! – brunete kliedza, un zaļmatainais lielais vīrietis metās pie Tašas, sagrābdams viņu no muguras.

Konfrontācija bija nevienlīdzīga, Sendija bija ievērojami pārāka par Tašu pēc izmēra un brutālā spēka, un viņas metodes diez vai varēja saukt par godīgām.

Pielecot kājās, viņa strauji pievilka savu draugu sev pretī, tādējādi pasargājot viņu no sitiena ar dūri pa galvu.

– Ei, tu lielais puisis, atrodi kādu sava izmēra! – es iekliedzos, un Sandija ar rūcienu metās man virsū.

Viņa cīnījās kā kalngals, nekad nepieskaroties man. Pārāk lēni, pārāk skaļi, pārāk paredzami. Es pats kādreiz tāds biju, pirms tēvocis Alaniuss sāka mani apmācīt.

Ar grūtībām nogāzu likumpārkāpēju zemē un, uzmetis no vīnogulājiem izgatavotas saites, steidzos palīgā Tašai, kuru turēja brunete, un Lensi satvēra viņas ugunīgos matus. Redmatiem jāturas kopā!

Viens sitiens pa žokli un blondīne gulēja zemē, izrunādama ļoti nepieklājīgus lāstus, kamēr brunete sāka skriet.

– Kā tev iet? – jautāja diezgan noplucis Taša, palīdzot piecelties.

"Ir bijis sliktāk," meitene pasmaidīja, un es pamanīju, ka viņai ir pārgriezta lūpa.

"Tas ir labi, viņi par to samaksās," viņa palīdzēja meitenei notīrīt savus stipri netīros svārkus.

– Nu, beidz! – atskanēja apdullinoša rūkoņa, solot mums nepatikšanas. "Nu, labi, Vivjen Leina, jums nebija laika iestāties un jau sākat cīņu, vai jūs jau neesat tik nepacietīgs, lai ar blīkšķi izlidotu no akadēmijas?" – Dīns Ritori nikni paskatījās uz mani ar asinskāru skatienu. Apmierināts smīns izplatījās pār viņas lūpām, liekot Džekam ienākt prātā.

"Din, Ritori, lūdzu, piedod man, Vivjena iestājās par mani," Taša varonīgi piecēlās, par ko viņa tika apbalvota ar raganas slepkavniecisku skatienu.

– Nu, lai ar to tiek galā rektors! – viņa kliedza un ievilka mūs četrus rektora kabinetā.

Ņemot vērā dekānes aizspriedumus, viņa man radīs nepatikšanas. Man pašam bija jānēsā lāde. Svētās debesis, ko es atkal esmu nokļuvis?

8. nodaļa

Dekāns mūs aizvilka uz rektora pieņemšanas telpu, kas atradās akadēmijas galvenajā ēkā. Atvērusi durvis, viņa uzskrēja Hegam.

– Vai rektora kungs ir mājās? – viņa augstprātīgi teica, pat nepaskatoties uz adeptu.

"Arī tev labvakar, dekāns Ritori," Hegs iesmējās, liekot saprast, ka raganas uzpūstais ego viņu netraucē. – Rektora kungs ir aizņemts.

"Tas ir labi, viņš mani pieņems," Ritori burtiski paskatījās uz Entoniju. "Pagaidiet šeit," viņa mums teica un tad iegāja kabinetā.

Uzņemšanas zona bija diezgan plaša. Kreisajā pusē bija masīvas lakotas durvis uz rektora kabinetu, labajā pusē bija liels gaišs dīvāns apmeklētājiem un vairāki tāda paša veida atzveltnes krēsli, pie loga bija sekretāres galds, pie kura man drīz būs jāstrādā.

Sendija un Linsija bez vilcināšanās gulēja uz dīvāna, bija skaidrs, ka viņi nebija pirmie, kas sagaidīja auditoriju pie rektora. Taša apsēdās krēslā vistālāk no dīvāna un nelaipni paskatījās uz likumpārkāpējiem.

"Es nedomāju, ka satikšu tevi tik drīz, Lein," Hegs iesmējās, kas piesaistīja iebiedētāju uzmanību. – Vai jūs, dāmas, atkal dabūjat jaunas?

"Aizveries, Heg, mēs nevienam netraucējām, mēs patiesībā esam upuri," Linsija norādīja uz savu zilumu uz zoda, tomēr viņa drīz saprata, ka Hegu tas neinteresē, un, sakrustojusi rokas uz krūtīm, nopūtās. viņas jau tā kuplās lūpas.

– Jā, protams. Nepievērs viņiem uzmanību, Vivjen, galu galā arī rektora sekretārei ir daži dūži piedurknē,” Entonijs piemiedza man ar aci, un kauslinieki nobālēja.

–Par ko tu runā? Rektors vienmēr lūdz labākos studentus pildīt viņa sekretāra pienākumus, un šeit ir kāds jaunpienācējs, un viņa tikko uzņemta! – Pielecot kājās, Linsija sāka vicināt rokas, kas puisi ļoti uzjautrināja.

"Entonij, ļaujiet dāmām ienākt," domofonā atskanēja rektora balss.

"Dāmas, lūdzu," sekretāre norādīja uz durvīm, kas veda uz biroju, labāk būtu iziet ārā.

Taša trokšņaini norija siekalas, un es parāvu rokturi.

– Vai drīkstu lūdzu, rektora kungs? – kā prasa šī pieklājība, es precizēju.

"Lūdzu, apsēdieties," pie galda sēdošais rektors norādīja uz krēsliem, kas stāvēja kabineta vidū.

Birojs izrādījās daudz lielāks, nekā varēju iedomāties. Ziemeļu siena bija logs no grīdas līdz griestiem, no tā noteikti pavērās brīnišķīgs skats uz akadēmijas teritoriju. Gar austrumu sienu atradās plaukti ar grāmatām un artefaktiem, par kuru mērķi varēja tikai nojaust. Rietumu sienā bija piekārti akadēmijas iepriekšējo rektoru portreti, un zem rāmjiem atradās kamīns.

Tiklīdz mēs ieņēmām noteiktās vietas, dekāns Ritori, kurš visu šo laiku stāvēja pie austrumu sienas, sāka savu monologu.

– Rektora kungs, Adepta Leinas uzvedība ir nepieņemama, es pieprasu viņu izslēgt. Kāds jūsu fakultātes adepts uzbruka diviem mana absolvēšanas gada labākajiem adeptiem,” uz šiem vārdiem kauslinieki piekrītoši pamāja ar galvu.

– Din Ritori, vai esat pārliecināts, ka viss bija tieši tā? – rektors atbalstīja galvu rokās.

– Protams, es pats to redzēju! – ragana uzmeta visnevainīgāko skatienu.

– Kā jūs man paskaidrosiet ceturtā adepta piedalīšanos tādā gadījumā? – rektors paskatījās uz Tašu, kuru dekāns, šķiet, neņēma vērā.

“Leins viņai uzbruka, un meitenes palīdzēja Adeptam Lorgūdam,” pēc šiem vārdiem es sašutumā vienkārši pavēru muti, bet kauslinieki pacēla degunu vēl augstāk.

"Tādā gadījumā es iesaku izmantot atmiņas bumbu, pieņemu, ka jūs neiebilstat?" – rektors nospieda domofona pogu un Entonijs ienāca kabinetā ar stikla lodi rokās.

Ritori kļuva balti, un Sendijs un Linsija sekoja piemēram.

– Kurš ir gatavs, lūdzu? – rektors norādīja uz sfēru.

Taša piecēlās un bezbailīgi pieskārās sfērai. Bumbā parādījās cīņas brīdis.

– Izrādās, ka Adepts Leins sargāja savu draugu. Adepts Lorgūds, jūsu uzvedība ir nepieņemama, taču, tā kā jūs tikko ieradāties akadēmijā, jūs nezināt visus noteikumus, un turklāt jūs neesat cīņas ierosinātājs. Adepts Losh,” pēc šiem vārdiem Sendijs piecēlās, “es pastāstīšu Dīnam Ronam par tavu aizvainojumu un ļaušu viņam izlemt, kādu sodu tu esi pelnījis.

"Paldies, rektora kungs," Sendijs bija nomākts un paskatījās uz grīdu.

"Adepts Šeins," par šiem vārdiem Linsija tikai īgni pasmaidīja, paredzot nesodāmību, "jūs kopā ar drosmīgi izbēgušo adeptu Noisu divas nedēļas tīrīsit akadēmijas teritoriju.

Blondīne pat atvēra muti, viņa to acīmredzami nebija gaidījusi.

"Bet, rektora kungs," ragana mēģināja nogāzt svarus.

"Dārgān Ritori, es lūdzu jūs turpmāk pievērst lielāku uzmanību tam, kurš ir patiesais pamudinātājs," atcirta rektors.

– Jā, rektora kungs, – ragana savilka žokļus tik stipri, ka sakoda zobus.

– Lūdzu, dāmas, varat būt brīvas.

Visi piecēlās un klusēdami izgāja no kabineta.

Uzgaidāmajā telpā Entonijs man uzsauca.

“Rīt vēl brīva diena, bet ja neesi aizņemts, tad nāc, es tev visu pastāstīšu un parādīšu šeit,” puisis pasmaidīja.

"Labi, es nākšu," viņa atvadījās un devās uz kopmītni.

Vēsais gaiss it kā rotaļīgi kutināja ādu.

– Ak, tur tu esi! – atskanēja neapmierināta balss. "Tu kaut kur pakavējies, bet viņi mani nelaiž kopmītnē." Viņi teica, ka, tā kā viņi mani nepazīst, viņi var ienākt tikai ar savu lietpratēju! – aizvainotais kaķis ielēca manās rokās.

Svētās debesis, es jūtu, ka apmācība būs ilga.

9. nodaļa

Pie hosteļa ieejas mani apturēja vecāka gadagājuma sētniece, maza auguma sieviete ar sīkstu skatienu.

– Ei, kāpēc tu te aizmirsi? – viņa kliedza, maisot čības manā virzienā.

"Tas ir tas, par ko es runāju," Bubliks uzpūta, iekāpdams somā.

"Tātad tā esmu es, lietpratējs, viņi mani šeit iekārtoja," viņa neizpratnē mirkšķināja acis.

– Kur šeit? – sardze neatlaidās.

"Septītā istaba, otrajā stāvā," viņa lasīja, izņēmusi no kabatas salocītu papīra lapu.

"Ak, nāc," vecmāmiņa izrāva palagu no rokām. – Kā ir ar otro? Tur dzīvo tikai kaujinieki! Meitene puišiem? Kāda samaitātība! Kāda nelaime! Varbūt Hegs kļūdījās? Meitiņ, par ko tu mācies? – Sardze atkal paskatījās uz mani ar šķielētu skatienu, acīmredzot, tā ir viņas firmas zīme.

"Tā arī saka, ka mēs mācāmies kaujas maģiju!" – kaķis nespēja pretoties un izbāza seju no somas.

– Tsits, es redzu, kas rakstīts! Kur tu esi redzējis meiteni, kura izmanto kaujas maģiju!? Rektors ir galīgi no prāta,” sardze pamāja ar galvu. – Labi, iesim, es tevi pavadīšu. Mani sauc tante Aglaja, ja kāds tevi aizvaino, nāc, es palīdzēšu. Tikai nenāc pie manis pēc mīlas dziras, es tās negatavoju, labi?

Es tikai pamāju ar galvu.

– Vai tavējais ir vilnas? – viņa pamāja uz savu pazīstamo, izraisot viņu šņākt. "Spēcīgs zvērs, viņš var iesist burvju jūdzes attālumā," vecmāmiņa sarauca degunu.

"Mans," viņa apstiprināja, saspiežot plosošo Bagelu.

– Kāds mežonīgs, nu, tagad es zināšu, kurš, viņš var mierīgi staigāt. Starp citu, šeit mēs esam, ja kas, es esmu lejā,” sarga pagriezās un atkāpās.

"Paldies," viņa kliedza pēc viņas.

"Nē, rektors ir pilnīgi traks, šie Hērodi aprīs meiteni, un viņa ir laba meitene," tante Aglaja vaimanāja viņai zem deguna.

Atgrūdusi durvis, viņa iegāja istabā.

– Paldies debesīm, man likās, ka tu esi prom! – Makss staigāja pa istabu. – Kas notika?

"Ragana savus lietpratējus uztvēra pret Tašu un mani, un mēs bijām pie rektora," puisis acis rāpoja viņam uz pieres, "viss izrādījās labi."

"Viņa neatstās tevi vienu, tu esi pārāk aizskāris viņas lepnumu," Makss izbrauca ar roku caur saviem matiem. – Labi, iekārtosimies, kādu gultu tu vēlies? Starp citu, es pagaidām dabūju ekrānu, lai jūs nesamulsinātu. Jā, un istabā var mierīgi runāt, es iemetu klusuma nojume, koridorā visu dzirdēsim, bet neviens mūs nevarēs noklausīties.

– Kāpēc mēs dzīvojam vienā istabā? – šis jautājums mani satrauc, kopš ieraudzīju Maksimiliāna papīra lapu.

"Rektors ir mana tēva vecais draugs, tāpēc viņš palīdzēja." Atvainojiet, jums, iespējams, ir neērti dzīvot ar mani vienā istabā," Makss paskatījās prom.

“Nāc, es tevi atceros, kad tu biji mazs, kad tu kails peldēji dīķī,” es iesmējos.

"Bija laiks, tad mans tēvs bija sērgas vadītājs un tavs," viņš apstājās.

– Un manējais bija dzīvs. Viss ir kārtībā – jau sen tiku tam pāri. "Nu, izpakosim jūsu lietas, tad es aizņemšos pusi no loga."

Istaba bija pietiekami liela diviem, tajā bija divas gultas, divi galdi, divi naktsgaldiņi un divi skapji, kopumā visa bija daudz.

Es sāku izpakot mantu lādi.

"Lūk, es tikko devos paņemt dažas grāmatas un formas tērpu," Makss man pasniedza iespaidīgu grāmatu kaudzi un to pašu drēbju kaudzi.

"Oho, es neesmu pārliecināts, ka viss ietilps skapī," kaķis nosvilpa, apskatījis mantu kaudzi.

"Tu vari paņemt daļu no mana skapja, tas tik un tā ir pustukšs."

– Paldies. Maks, kā ar dušu? – Sardze man teica, ka uz grīdas dzīvo tikai puiši.

"Es varu stāvēt pie dušas durvīm, lai neviens nenāktu iekšā," viņš pilnā nopietnībā ieteica.

– Vairāk iespēju? – Man nepatika iespēja četrus gadus turēt roku dušā.

"Trešais stāvs ir sievietēm, jūs varat iet uz turieni," puisis smējās, saprotot manu neveiklību.

Steidzīgi izsaiņojusi mantas, viņa devās uz dušu. Es nevienu nesatiku otrajā stāvā, un galu galā tas nav pārsteidzoši, bija jau sen pāri pusnaktij. Paceļoties uz trešo stāvu, es dzirdēju mūziku. Nevis prātīgi piekritēji klupās pa grīdu, un daudzi patiesībā svārstās.

Pēkšņi uz grīdas nodzisa gaismas.

– Atas, profesori! – kāds puisis kliedza.

Kāds satvēra manu roku. Viņa satvēra svešinieku un ievilka viņu dušā.

"Tik izlēmīgas dāmas sen nebiju satikusi," atskanēja pazīstama balss, paceļot skatienu un sastapdama aukstu, sīkstu skatienu. Kungs, kuru es pagrūdu uz ielas, vai viņš arī nav lietpratējs?

„Neglaimo sev,” viņa iesmējās, klausīdamies, ka koridors bija kluss.

– Vai jums patīk ballītes? – kungs sarkastiski turpināja.

"Man patīk mazgāties," es viņam atbildēju tādā pašā tonī.

– Tu gribi teikt, ka tikko taisīji ieiet dušā? – Viņš man noteikti neticēja.

– Vai tu ej uz ballītēm ar dvieli? – pakratīja sejā vannas piederumus.

– Kāpēc tad tu slēpies? – viņš iesmējās.

– Klusi! Es nevēlos vēlreiz apmeklēt rektora biroju,” šis puisis sāka mani kaitināt.

– Atkal? – interese pazibēja svešinieka balsī.

"Tā nav jūsu darīšana, un vispār šī ir sieviešu duša, jums jāiet," atverot durvis, viņa iestūma smejošo vīrieti koridorā.

Pēc tam aizvēru durvis ar aizbīdni un beidzot varēju nomazgāties.

Siltais ūdens ļāva muskuļiem atslābt, un smaržīgās ziepes nomazgāja visas pagājušās dienas grūtības un grūtības. Es iestājos Hound Academy, un man tas izdevās. Mums izdevās.

Atceļā nevienu nesatiku. Makss jau gulēja un es sekoju viņa piemēram. Pārsteidzošā kārtā miegs mani uzreiz uzvarēja.

10. nodaļa

No rīta pamodos, jo Bubļiks skrāpēja nagus man uz pleca.

–Vai esi pilnībā zaudējis bailes? – viņa norūca mazliet skaļāk, nekā vajadzēja.

– Viv, vai viss kārtībā? – Maksimiliāns pacēla galvu no spilvena, kamēr acis palika aizvērtas.

"Jā, atvainojos, ka pamodināju," skatoties pulkstenī, man gribējās vaidēt. – Sešos no rīta, tu esi galīgi traks? – pārslēdzās atpakaļ uz pazīstamo.

"Tu pats lūdzi mani pamodināt tevi agri," melnādainajam noteikti bija jautri.

"Bet ne sešos no rīta," viņa rezignēti izdvesa, apgūlās uz spilvena.

– Vai tam vajadzēja būt piecos? – Viņš teatrāli aizsedza muti ar ķepu.

– Sasodīts, žurkas tevi aizvilka! Lai gan, lai nu kā, es pats tevi drīz nevarēšu piecelt,” saprotot, ka viņi neļaus man gulēt, sāku taisīties.

Šodien mani sagaidīs Entonijs Hegs, bet viņš neteica, cikos. Es negribēju vazāties zem rektora pieņemšanas telpas durvīm, bet arī negribēju piespiest sevi gaidīt.

Nopūtusies viņa paņēma vannas piederumus un devās uz trešo stāvu mazgāties.

Trešā stāva koridors atgādināja kaujas lauku, acīmredzot ballīte turpinājās arī pēc profesoru aiziešanas. Steidzīgi nomazgājusies, viņa pagriezās atpakaļ, ar to nepietika, lai atkal uzdurtos tam zemiskajam puisim, nevar zināt, kura istabā viņš varēja palikt pa nakti.