- -
- 100%
- +
1.daļa. Kļūdas
Ir pagājuši gandrīz trīs gadi. Visiem šķiet, ka es dzīvoju un dzīvoju parastu dzīvi. Dažreiz arī es tā jūtos. Es dzīvoju parastu dzīvi. Cik tas ir iespējams pēc gandrīz sešiem ellē nodzīvotiem gadiem.
– Vai tu taisies smēķēt? – Galda kaimiņiene iegrūda man plecā.
«Ejam,» es skābi pasmaidīju.
Es sāku smēķēt tikai pirms trim gadiem – vispirms vienu cigareti mēnesī, tad nedēļu, tad katru dienu. Mani klasesbiedri ātri saprata, ka es sēžu, un pēc katras nodarbības sāka mani aicināt ārā. Un jāpiebilst, ka smēķēt mēģinu tikai augstskolā. Nākamais pāris beidzās un pēc sekundes mani jau vilka pa gaiteni uz ielu. Vai tiešām cilvēkiem patīk ievilkt citus savā purvā?
– Man ir tik skumji, varbūt mums nevajadzētu iet uz nākamo? – uz lieveņa jau bija sapulcējies krietns ļaužu pulks, kas atļāvās savam ieradumam.
– Kurš nākamais? – ikdienas dialogs jebkura pāra priekšā. Neviens nekad nezina, kurš pāris ir nākamais, bet katrs kaut kā nonāk īstajā vietā īstajā laikā.
– Tu dosies? – Viņi pakratīja mani aiz pleca.
– Nezinu. «Man vēl ir ko darīt, bet viņi var pagaidīt,» es strupi atbildēju.
«Labāk aiziet redzēt šo pāri, skolotājs atzīmē, ka ir pirmdiena,» nāca no kaut kurienes sānos.
Pie ēkas lieveņa, kur bija ierīkota spontāna smēķēšanas zona, skolēni veidoja savas grupas atbilstoši grupām vai specialitātēm. Dažkārt uzņēmumi sajaucās, taču šis drīzāk bija izņēmums.
Mūsu grupā gandrīz visi beidza pīpēt, ātrākie gaidīja pārējos. Pie ēkas piebrauca liela tonēta mašīna un uzreiz piesaistīja visu skatienus.
– Forša mašīna! – kāds nosvilpa.
Es gribēju pakrist pazemē. Pazust. Skrien prom. Es gribēju, lai tas viss būtu sapnis, jo es precīzi zināju, kuru šīs automašīnas vadītājs bija ieradies redzēt. Pa vadītāja durvīm iznāca jauns puisis. Klātesošo pārsteigtajos skatienos viņš tuvojās man.
«Šodien jūs gaida padomē,» viņš man uzreiz teica. – Viņi gaida nedēļu.
– Viņi pagaidīs vēl mazliet. Vai tas ir tikai tas, pēc kā jūs atnācāt? – jautāju, kaunā degdama, bet to neizrādot.
«Lūdzu, parakstieties,» viņš turēja rokās planšeti ar kaut kādu lapu. Es ātri pārlaidu tam acis un parakstīju to.
«Ir pienācis laiks jums,» es pasniedzu planšeti puisim un pateicu to tādā tonī, kas neprasa strīdus vai ķildas. Puisis tikai pasmaidīja un pagriezās pret savu mašīnu.
– Ak, kas tas ir? Kas ir šis skaistais puisis? – klasesbiedrene apbrīnojami jautāja.
«Neviens,» es ieelpoju.
– Ko viņš tev parakstīja?
«Pieteikums atvaļinājumam,» visi uztvēra šo atbildi kā joku, bet tā bija tīra patiesība.
– Tas ir smieklīgi, bet būsim nopietni.
«Tas ir nopietni,» es atbildēju bez smaida.
– Labi, mēs ejam kā pāris? – Mani klasesbiedri paskatījās uz mani no sāniem.
«Ejam,» es atbildēju.
Līdz šim šis bija pēdējais pāris un man bija tikpat garlaicīgi kā visi iepriekšējie. Sajūta ap ēku pēc šīs tikšanās bija sapuvusi. Bija sajūta, ka manas divas dzīves sajaucas. Meitenes nebeidza mani pratināt par to, kas pie manis nāca un ko es parakstīju. Šādā vidē kļuva grūti saglabāt mieru. Es ilgu laiku biju iegrimis domās par savu dzīvi, pārstāju atbildēt uz jautājumiem, un pāris man aizlidoja vienā mirklī.
– Braucam mājās? – no smagajām pārdomām mani izvilka galda kaimiņš.
«Jā, Sanja, iesim,» es ātri nospriedu.
Mans galda biedrs ir mans labākais draugs universitātē. Un parastajā dzīvē, iespējams, arī. Viņš ir viens no retajiem civiliedzīvotājiem, kurš zina par nelielu daļu no manām juridiskajām darbībām. Patiesībā Saša zina tikai vispārīgi – es izvēlējos viņu pasargāt no citas pasaules.
– Kas pie jums nāca, kad mēs to nopirkām? – viņš jautāja jau mašīnā.
– Mazi cep. «Es lūdzu atvaļinājumu,» es viņam pamāju.
«Tātad jūs nejokojāt pie ieejas,» viņš iesmējās. «Acīmredzot viņš meitenēm patika.»
«Viņam šīs meitenes ir kā negriezti suņi, un mums tur nekas nav piemērots.»
Atlikušo ceļu klausījāmies mūziku un pļāpājām par mācībām. Man ļoti pietrūka vienkāršas sarunas par kaut ko normālu uz vienādiem noteikumiem.
Pēdējā laikā manas dzīves «tumšā» puse sāk jaukties ar «balto», un šis apstāklis mani nedaudz biedē un liek sajust briesmas tur, kur tām nevajadzētu būt. To visu ir grūti realizēt, un ar to ir jātiek galā. Lai gan, manuprāt, mana dzīve jau sen ir kļuvusi pelēka.
– Tas viss, vai man tevi rīt paņemt? – Saša apstājās netālu no ieejas.
– Nē, es droši vien rīt došos uz treniņu laukumu. Es neiešu uz nodarbībām.
– Vai varu nākt tev līdzi? – viņš bailīgi jautāja.
– Kāpēc tev to vajag? – Es biju pārsteigts. «San, ja tev ir problēmas un es varu palīdzēt, tad runājiet uzreiz un netērējiet nevienam laiku,» es negaidīju atbildi.
«Man vienkārši interesē skatīties,» mans draugs izspieda.
Es gudri paskatījos uz viņu.
– Kā būtu ar piedalīšanos?
«Arī to,» viņš beidzot atzina.
«Tad rīt paņemiet mani pie otrā pāra, un mēs iesim kopā,» es izkāpu no mašīnas un devos uz savu dzīvokli.
Es jebkurā laikā varēju iet viens, kur vien man vajag. Man ir mašīna un motocikls, un es varu braukt. Tikai man nav vadītāja apliecības, bet tā ir ļoti maza problēma man piederošajā pilsētā. Varētu pati braukt vai norīkot sev personīgo šoferi, bet visparastākais students tā dzīvot nevar.
Kādreiz es izvēlējos strikti nošķirt savu dzīvi un sevi. Vēl nesen viss gāja lieliski. Pat pēc tam, kad daļa manas dzīves sabruka un tika sagrauta, es varēju savākties un turpināt dzīvot. Bet mana otrā dzīve tagad griežas tikai ap atriebību vai drīzāk to meklēšanu, kuriem man ir jāatriebjas. Un atlikušo šīs dienas daļu, tāpat kā dažas citas, pavadu atmiņās un faktu salīdzināšanā.
Iezvanījās telefons. Krēslas klusumā tas izskanēja negaidīti skaļi un asi.
– Jūs bijāt prom uz nedēļu! Vai tu vispār kaut ko darīsi? Mums ir kontrabandas lieta. Vai esat gatavs prezentēt vismaz dažus rezultātus?! – telefona uztvērējs plosījās no skaņām.
– Šo uzdevumu jau esmu atrisinājis. Rīt es jums pateikšu to cilvēku vārdus, kuri būtu jāpārbauda.
– Šodien! Tagad! – kliedza balss klausulē.
«Rīt,» es bargi pārtraucu vārdu plūsmu.
«Tu noteikti aizmirsti sevi.» Mums ir putnu tiesības un mēs vēl varam tevi aizslēgt,» nepatīkami iesmējās balss.
«Pārbaudiet savu informāciju,» es pārāk labi atbildēju un noliku klausuli.
Pirms diviem gadiem mani iecēla civildienestā un iecēla idiotu priekšnieku. Acīmredzot ne viss viņam par mani tika izskaidrots un ļoti bieži viņš uzvedas kā pilnīgs idiots vai pašnāvnieks.
Man joprojām ir grūti savaldīties un nemēģināt veidot tos, kas strādā pie šīm pašām «putnu tiesībām».
Dažreiz man pietrūkst spēka. Jā, man joprojām ir spēks. Protams, daudz mazākā apjomā, bet tas ir. Tomēr es esmu tik noguris no šīs mazās daļas, ka es varētu arī pakārt sevi. Iespējams, tik daudzi gadi nežēlīgā biznesā ir darījuši savu, un es esmu pilnībā izsmelts.
Jums vienkārši vajadzētu visu nolikt malā un gulēt. Izgulies. No rīta dosimies uz treniņu laukumu, paņemšu nelielu pauzi un lieliski notrenējos.
Mūsu treniņu laukums ir liela atklāta teritorija ārpus pilsētas. Laukumu ieskauj žogs, centrā atrodas diezgan liela nepabeigta piecu stāvu ēka. Patiesībā tikai ēkas skelets. Šur tur ir slepenas ejas, ne visos stāvos ir kāpnes. Katrs stāvs ir ļoti labi jāpārzina, lai nejauši nesabruktu.
Tieši šajā teritorijā mēs rīkojam peintbolam vai lāzertagam līdzīgas spēles: mums ir speciāli ieroči, tērpi ar sensoriem un, galvenais, laba kompānija. Vienīgā atšķirība ir tā, ka mūsu cīņa ir sīva, katru reizi, kad mēs atdodam visu. Dažreiz es ņemu līdzi savus draugus no ikdienas un viņi trenējas pie mums. Gandrīz vienmēr uz vienādiem noteikumiem, kas iesācējiem var būt diezgan postoši.
Šajā skaistajā rītā sev negaidīti pārgulēju un lodes ātrumā sataisījos. Divdesmit minūtes pēc tam, kad es pamodos, Sašas mašīna jau stāvēja zem logiem un gaidīja mani. Es parādījos pēc piecām minūtēm.
«Paldies, ka gaidījāt,» es bargi pateicos.
– Nekas. Labāk ievadiet vajadzīgo adresi navigatorā vai paskaidrojiet, kā tur nokļūt,» viņš jautri iesāka.
– Uz otru galu, kur ir izeja uz tuvāko pilsētu, un tad es jums parādīšu, kur nogriezties.
«Vai jums kaut kā nav noskaņojuma vai jau esat uzvilcis priekšnieka masku?» – Sanija ar visu nopietnību jautāja pēc kāda laika klusējot.
«Es tur neesmu boss,» es atgādināju.
– Un kas? Esmu pārliecināts, ka visi tevī klausās.
– Jā, iespējams, bet viņiem tas nav jādara.
«Viņi jūs vienkārši ciena,» šī frāze skanēja ar skaudību.
«Tur visi ir vienādi, nomierinieties, bet šī apmācība būs diezgan brutāla.» Vai tiešām vēlaties to?
– Protams.
– Vai tev atkal ir garlaicīgi? – ES pamanīju. Šī nav pirmā reize, kad tas notiek ar manu draugu. Garlaicība viņu spieda uz dažādām stulbām lietām.
Viņš izdarīja kādu neskaidru žestu ar galvu, un es paraustīju plecus. Atlikušo ceļu braucām klusēdami. Tikai vienu reizi ar roku parādīju vajadzīgo pagriezienu. Brauciens aizņēma diezgan ilgu laiku, ņemot vērā rīta sastrēgumus. Skanēja neuzbāzīga mūzika, un manas domas atkal aizrāvās ar dienu, kad mana dzīve sabruka.
Tā mums bija parasta darba diena. Mēs pavadījām trīs dienas, gatavojot uzbrukumu nelielam komercuzņēmumam. Mums vienkārši vajadzēja klusi, neradot jautājumus vai paniku strādniekos, ielīst direktora kabinetā un mierīgi ar viņu parunāties. Kā paveicās, viņš nevēlējās runāt mierīgi. Viņš sāka vicināt rokas un kliegt kā traks. Izcēlās briesmīgs troksnis, un mēs bijām spiesti atkāpties. Pie izejas no ēkas viņi mūs jau gaidīja.
– Šeit? – kāda balss mani izvilka no atmiņām.
– Jā, brauc mazliet tālāk, būs kontrolpunkts. Viņiem vajadzētu tevi izlaist bez problēmām,» es pamāju ar roku pa kreisi.
Kontrolpunktu izgājām bez problēmām: tiklīdz apsargs mani ieraudzīja pasažiera sēdeklī, viņš uzreiz bez jebkādiem jautājumiem steidzās atvērt eju.
– Labrīt! Es ļoti priecājos, ka esat kopā ar mums šajā skaistajā rītā! – pie manis pieskrēja tehnikas ģēnijs Pasha. Es redzēju, kā viņš gribēja paspiest manu roku vai apskaut, bet viņš atturējās.
– Vai plānojat vēlreiz filmēt treniņu? – ironiski jautāju.
– Kas par to!? Jūs vienmēr ražojat lielisku materiālu! Starp citu, tavs brālis šodien ir šeit, tāpēc es gaidu dažas bumbas! – viņš ar iedvesmu kliedza.
«Lieliski, mēs centīsimies darīt visu pēc iespējas labāk, bet šodien man līdzi ir civiliedzīvotājs,» mani vārdi nedaudz atvēsināja tehniķa degsmi.
– Bet tu to māki skaisti nospēlēt? – viņš cerīgi jautāja.
«Es mēģināšu,» es šaubīgi apsolīju.
– Kosmoss! Prieks tevi redzēt! – nedaudz tālāk, netālu no ieejas nepabeigtā ēkā, stāvēja vairāk nekā desmit cilvēku liela kompānija.
«Prieks arī tevi redzēt,» es sausi sveicināju.
«Šodien mūsu ir diezgan daudz,» kāds atzīmēja. – Un ir arī civiliedzīvotāji.
– Tas ir labi. Mēs sadalāmies komandās pa diviem,» mana brāļa pavēlošā balss ātri pievērsa visu uzmanību.
«Jā, bet mēs esam piecpadsmit,» es iesmējos, paspējusi saskaitīt potenciālo dalībnieku skaitu.
– Sešpadsmit. Pasha piedalās kopā ar mums,» tehniķa brālis uzsita viņam pa plecu.
– Kas ar tevi piedalās? – tehnikas ģēnijs stāvēja satriekts un nepārprotami nerēķinājās ar šādu notikumu attīstību.
– Laba ideja. Tu sakārtosi savas kameras, ieslēgsi tās nedaudz agrāk un ej šaut savus ienaidniekus,» nesmejoties sacīja Vlads.
– Vladi, esi pārliecināts? Pasha ir zelta vērta, un treniņi dažkārt var būt brutāli,» atgādināju.
– Protams. Jūs paņēmāt līdzi civiliedzīvotāju, un viņš būs jūsu komandā. Pasha būs ar mani. Pārējie var dalīties, kā vēlas,» brālis deva pavēles.
– Kameras ir novietotas, tās tikai jāieslēdz.
Visi iegāja ēkā, lai pārģērbtos, Paša nomākts traucās aiz kamerām uz nelielu piebūvi blakus galvenajai ēkai.
– Iesim meklēt tava izmēra un ekipējuma formas tērpu.
Es aizvilku Sašu uz centrālo ieeju, no turienes uzreiz pa labi, ejā salauztajā sienā. Uzreiz aiz tā atradās noliktavas telpa.
«Tā, tā, tā,» es atkārtoju, šķirojot bezgalīgās pakas. «Tas tev derēs,» viņa iemeta somu. «Mainieties šeit, es būšu blakus istabā.»
– Vai šeit viss ir uzbūvēts tik dīvaini? – Saša jautāja, kad es aizgāju aiz citas sienas.
– Kāpēc jūs darāt to?
«Ir slepenas telpas, caurumi grīdā, un es zvēru, ka uz otro stāvu, kur mēs ienācām, nav kāpņu.»
– Labi, ka tu to pamani. Šajā vietā ir viegli salauzt ekstremitātes vai pat tikt nejauši nogalinātam. «Labāk apskatiet visas sienas un grīdu un vēl labāk, ejiet tieši man blakus – visi pārējie zina ēku līdz pēdējam akmenim,» es teicu.
– Un šis garais puisis ar brillēm?
«Viņš gadiem ilgi filmē mūsu treniņus šajā vietā, un, varētu teikt, viņš ir visbīstamākais pretinieks,» es nodomāju.
– Kāpēc? – Saša nesaprata. Bija jūtams, ka viņš joprojām uzskata, ka smieklīgais zēns nav sev konkurents.
– Jā, jo viņš vēroja katru no mums. Viņš varbūt nav veiklākais, bet noteikti zina visu mūsu komandas taktiku. – Izņemot tevi, – es viltīgi piemiedzu.
– Ko tu ar to domā?
– Aizkulisēs katrā pārī ir kāds līderis, taču tā ir jebkurā komandā. Visi pieredzējušie cilvēki uzreiz zina, kurš būs viņu līderis un es arī zinu, kurš ir līderis katrā pārī. Tātad mūsu pārī jūs būsiet līderis! – es izpļāpājos.
– Tad mēs noteikti zaudēsim! – Nesmaidot, Saša pielika ieroci viņam pie galvas un izlikās, ka šauj.
«Labāk ir izdarīt pašnāvību šādā veidā no cita leņķa,» es piegāju viņam klāt, pabīdīju ieroci nedaudz zemāk pie viņa auss un pacēlu uzpurni augstāk. «Tā ir labāk, tas noteikti skars jūsu smadzenes.» Un es runāju nopietni: mūsu pārī jūs būsiet līderis. Pārsteiguma efekts būs mūsu rokās.
«Man šķiet, ka tā ir slikta ideja – es to nemaz nesaprotu,» mans klasesbiedrs noliedza.
«Jūs spēlējāt datorspēles,» es apstiprināju. «Jums vienkārši jāiet pirmajam un vairāk vai mazāk tieši jāšauj uz pretiniekiem un jādod pavēles, lai citi mūs nenogalinātu šajā laikā.» Tomēr jums joprojām ir viegla kapteiņa daļa, jo jums vajadzēs tikai vadīt un dot pavēles.
– Un kas? Vai notiek vēl kaut kas? – Sanija bija pārsteigta.
– Jā, grupas vadītājs vienmēr ir atbildīgs par savu komandu. Bet es tevi atbrīvoju no šī pienākuma,» un starojoši pasmaidīja.
«Tagad es esmu vēl vairāk noraizējies.»
– Tas nav tā vērts. Galvenais ir skatīties, kur tu sper. Es kā otrais numurs aizsegšu muguru un, iespējams, pārņemšu arī sānus. Labāk, ja mēs sasniedzam beigas ar pilnu spēku.
– Kā uzzināt, cik dalībnieku ir palicis?
Pa šo laiku es jau biju pilnībā ģērbies savā ekipējumā un izgāju palīdzēt Sašam ar zobena jostu.
– Labs jautājums, bet nav jēgas – mums ir pārāk maz spēlētāju. Zaudētāji vienkārši iet ārā. Veidlapā ir sensori, dators fiksē «nāves» laiku, pēdējam vārdam lieku gaisa pēdiņas.
«Ko darīt, ja kāds «miris», viņš atkārtoja pēdiņas pēc manis, «izlemj kā zombijs nogalināt dzīvos?»
– Izslēgts. «Mēs visi esam godīgi, un visur ir kameras – tie ir daži sīkumi, lai atklātu maldināšanu,» es paraustīju plecus.
– Labi, tad visas šīs mācības notiek tikai ēkas sienās? – jautājumu apstiprināju ar galvas mājienu. – Vai no spēles vajag izsist noteiktu skaitu cilvēku?
– Uz lieveņa! Dzīvespriecīgi! – atskanēja brāļa balss.
– Gāja. Vajag tikai palikt dzīvam, bet nokautu skaits arī veido reitingu, kas tieši ietekmē uzvaru.
– Tātad, vienkārši sēdēt stūrī un gaidīt, kamēr visi nogalinās visus, nestrādās?
– Izdosies, bet mums tas ir treniņš un šāda taktika ir neefektīva.
Mēs izgājām uz lieveņa un stāvējām rindā, ar muguru pret izeju. Visi jau bija pilnībā samontēti un gatavi. Pietrūka tikai Pasha.
– Tagad! «Es palaidīšu dronu ar kameru, un mēs varam sākt,» viņš izskrēja no sava skapja. Atmosfēra kļuva saspringta, jo nevienam no mūsējiem nepatika gaidīt. Visbeidzot, drons tika palaists un lidoja pa kādu sarežģītu trajektoriju, ko zināja tikai tā īpašnieks. Beidzot rindā nostājās arī pēdējais dalībnieks.
«Tāpēc es ceru, ka visi zina noteikumus un nav jēgas tos atkārtot,» Vladi iesāka, nenākot priekšā. «Šodien mums ir divi jaunpienācēji, un es ceru, ka mēs iztiksim bez upuriem.» Taču ne velti mūs sadalīja komandās, un tas nozīmē, ka nevienam nepiekāpāmies! Kā parasti, ir četrdesmit sekundes, lai izklīdinātu, pēc gonga spēle sākas. Par viltus zvaigzni – diskvalifikācija. Laiks pagājis!
Visi dalībnieki ļoti ātri reaģēja un skrēja iekšā ēkā, un tikai mēs tur stāvējām: es, gaidot norādījumus, grupas vadītājs, nezinādams, ko darīt. Pēc piecpadsmit sekundēm viņš sarāvās un ātri aizveda mūs pa kreisi no ieejas un no turienes uz otro stāvu. Neviena soļi vairs nebija dzirdami. Bija atlikušas ne vairāk kā desmit sekundes, bet Saša joprojām nevarēja izlemt, ko darīt, un iegāja pirmajā istabā, kurā sastapās. Tas izrādījās kurls: bez logiem un bez citām izejām un ļoti mazs.
Atskanēja skaļa gonga skaņa, un visas manas sajūtas kļuva saasinātas. Arī līderis kļuva manāmi saspringts.
– Vai mēs esam iesprostoti? – viņš čukstēja. Es tikai pamāju ar galvu.
Viņš norādīja, lai stāvētu pie sienas. Es piecēlos tā, lai mani nevarētu redzēt. Saša arī piecēlās pie pretējās sienas un pārvērtās par baumām.
Mums nebija ilgi jāgaida. Drīz vien no kāpņu puses atskanēja klusi soļi. Spriežot pēc skaņas, vīrietis bija viens. Viņš lēnām uzkāpa uz otro stāvu, apstājās pie pēdējā pakāpiena un acīmredzami paskatījās apkārt. Saša ar trīcošām rokām izlēca no savas slēptuves un raidīja vairākus šāvienus ar tukšām lodēm. Viņi visi sasniedza savu mērķi.
«Skriesim,» viņš pārāk skaļi teica un metās tālāk pa gaiteni.
Mēs iegriezāmies tieši pirmajā istabā, kurā sastapāmies, gandrīz gaiteņa galā. Šoreiz mums paveicās: tas tika cauri un tika izvests lielā zālē. Griestu gandrīz nebija, trešā stāva sienas bija skaidri redzamas caur lielu caurumu.
– Lodes?! – atskanēja neapmierināts čuksts.
– Jā, šeit mēs izmantojam šaujamieročus ar tukšām patronām. Galvenais nešaut galvā,» klusi atbildēju arī es, neaizmirstot ar acīm patrulēt pie ieejas, kurā ieskrējām.
«Vai šis čalis jums nepateiks, kur mēs skrējām?» – Saša nedaudz atvilka elpu un atjēdzās.
– Nē, tas ir aizliegts.
– Vai no šejienes var tikt uz trešo stāvu?
– Padomā pats! – es biju nokaitināts. Galu galā es nebiju vadītājs, un man nebija jāpieņem lēmumi par kustību.
– Vai tu vari uzkāpt?
Bija dzirdami soļi. Šoreiz skaidri gāja divi cilvēki. Mēs abi pievērsām uzmanību. Saša klusībā norādīja ar rādītājpirkstu uz augšu, tad īkšķi uz koridoru, tad ar īkšķi nobrauca gar kaklu un parādīja divus pirkstus. Viņš pats ieņēma pozīciju netālu no ieejas un notupās.
Es ātri un gandrīz klusi sāku skriet un satvēru no sienas izsprausto stiegrojumu. Akmeņi krita, un tas neizbēga no ausīm tiem, kas staigāja pa gaiteni. Soļi paātrinājās. Es ātri piecēlos, apgūlos uz grīdas trešajā stāvā pretī ieejai istabā, sagatavoju pistoli un aizturēju elpu.
Istabā lēnām ienāca divi vīrieši ar ieročiem gatavībā. Paskatījāmies apkārt. Abi jau bija manā redzeslokā, bet es gaidīju.
Atskanēja pirmais šāviens. Ar acs kaktiņu es pamanīju, kā Saša atripojās atpakaļ. Brīdi vēlāk uzšāvu uz otro un arī ātri atgriezos. Tad viņa uzlēca kājās un klusi virzījās uz kāpnēm. Nedaudz vēlāk parādījās Saša un, ar acīm rādot uz augšu, neapstājoties gāja cauri trešajam stāvam.
Otrais kāpņu posms starp trešo un ceturto stāvu pa pusei nebija. Grupas līderis apstājās un paskatījās uz šo slazdu. Es redzēju, cik šausmīgā stāvoklī mēs atradāmies: tāpēc, ka trūka laiduma daļas, mēs bijām labi redzami no apakšas un arī lieliski redzami no augšas. Pārdomu laiks noteikti beidzās un bija jārīkojas. Kaut kur otrā stāva rajonā bija dzirdami šāvieni.
– Vai tev izdosies? – Saša beidzot jautāja.
Man nevajadzēja divreiz jautāt, un es īsi noskrēju. Šoreiz lēciena augstumam vajadzēja būt mazākam, taču uzkāpšana uz augšu bija daudz grūtāka pakāpienu platuma dēļ. Atrodoties pirmajā, sāku iztaisnot rokas un ķermeni uz augšu, un drīz vien ar ceļgaliem varēju atspiesties uz pirmo.
Sanija tikmēr gāja pa betona siju līdz sienai, uzlēca un noliecās pie dzelzs kronšteina un sāka ķerties pie kronšteina, kas atradās nedaudz augstāk un nedaudz tuvāk ceturtajam stāvam. Viņš tik tikko paguva piecelties līdz grīdai un gandrīz uzreiz varēja piecelties kājās.
No gaiteņa otra gala parādījās figūra. Es uzreiz reaģēju un skarbi uzvilku Sašu uz piekto stāvu. Šī kustība nepalika nepamanīta un no aizmugures bija dzirdama ložu skaņa, kas atsitās pret betonu. Tehniķis nošāva
Pasha, tāpēc visas lodes tika garām.
Mēs uzlidojām un abi skaidri dzirdēja, ka mūs dzenā.
– Vai no šejienes ir ceļš uz jumtu? – Sanija izpļāpājās.
Skrēju uz priekšu, tad gaiteņa vidū pagriezos pa kreisi. Tajā istabā atradās gigantisks kamīns ar cauruli, kas veda uz jumtu. Abās pusēs kamīna iekšpusē bija dzelzs kronšteini, pa kuriem var ātri uzkāpt.
– Ātrāk! – pagrūdu viņu un ātri uzkāpu augšā. Ļoti ātri atradāmies augšā, un no apakšas jau bija dzirdama steidzīgo skriešana. – Tātad, kas būs tālāk? – atradāmies līdzenā, klajā vietā, nebija kur paslēpties.
– Paņem komandu! – ierosināja Saša.
«Palieciet vidū un nošaujiet pirmo, kurš izkāpj.» Ceru, ka viņam paveiksies,» es padevu komandu un uzskrēju viņam tieši aiz muguras uz jumta parapeta. Mēģināju stāvēt tā, lai uzreiz nebūtu pamanāms, bet gandrīz uzreiz sapratu, ka šī ideja ir bezjēdzīga.
Mums paveicās un tehniskais ģēnijs izkāpa pirmais, ar muguru pret mums. Viņu ātri likvidēja ar mērķtiecīgu Sašas metienu. Es pagriezos ar seju pret zemi, noskaitīju līdz trīs, uzlēcu, pagriezos pāri galvai un atradu sevi pret ēku. Šajā īsajā mirklī, kamēr manā redzes laukā atradās jumts, es izdarīju vienu šāvienu un nolidoju lejā.
Šķita, ka laiks palēninās. Es skaidri redzēju ķieģeļus un logus, kas mirgo manā acu priekšā. Bija apdullinošs sitiens pa gongu, kam sekoja diezgan jūtams sitiens pa kājām. Viņa zaudēja līdzsvaru, nokrita zemē un apskāva savas kājas. Tie, kas bija tuvāk sienai un redzēja šo salto, pieskrēja pie manis.
– Vai tev viss ir kārtībā? Sauksim ārstu?
Šoks pamazām norima un jau varēju novērtēt savu kāju stāvokli: par laimi, lūzumu nebija, taču tāda piezemēšanās nebūtu veltīga. Es apgāzos uz muguras un mēģināju dziļi elpot. Pat no tāda attāluma es redzēju sava brāļa neapmierināto seju. Es pasmīnēju, bet nesteidzos atbildēt – spēcīgais sitiens aizrāva elpu.
«Tas ir labi, es dzīvošu,» es atbildēju pēc ilga pārtraukuma.
«Nu, tas nozīmē, ka jūs atkal esat ieguvējs,» brālis nokāpa no jumta un paziņoja faktu. Es joprojām gulēju uz zāles un nekustējos. «Vai esat pārliecināts, ka neko nesalauzāt?»
«Tieši tā, es vienkārši esmu noguris,» es pasmaidīju debesīm.
– Klau, kāpēc jūs izveidojāt civilo vadītāju? «Paša jau staigāja ar planšeti rokās un nevienu nemanīja. «Tas mums ir izjaucis lietas,» viņš teica, nepaceļot acis no sava darba.
«Tieši to es izdarīju.» Jūs ļoti labi zināt visu mūsu taktiku, jo jūs jau vairākus gadus filmējat un analizējat mūsu darbības. Ar savām zināšanām un mana brāļa spējām jūs varētu uzvarēt piecās minūtēs. Bet jūs neesat vienīgais, kurš zina visu mūsu taktiku. Arī pārējie savās galvās, iespējams, neapzināti veidoja aptuvenu ainu. Un es ieliku komandā pilnīgi jaunu cilvēku par vadītāju un piespiedu visus mainīt savu uzvedību. Šis fakts nodrošināja manu uzvaru. Tas ir, mums,» es teicu, nedaudz apmaldījies pēdējā frāzē.
«Kāpēc viņš nešāva uz tevi, kad stāvējāt uz jumta?» – Saša pienāca pie manis.
«Tas ir vienkārši: viņš nevarēja,» es iesmējos.
«Paskaidrojiet,» viņš jautāja, pārējiem smiekloties.
«Es stāvēju tieši aiz jums, un viņš nevarēja šaut – pastāvēja risks, ka trāpīs jums vai drīzāk jūsu galvai, ja viņš man iešauj vēderā.» Turklāt viņš ļoti viegli būtu varējis man trāpīt pa galvu, ja būtu uzšāvis augstāk… Un kad es sāku lēkt, viņš vēl jo vairāk nespēja – tas bija pārāk bīstami.
– Kāda jēga no šiem treniņiem, ja nekur nevar šaut? «Manuprāt, tas ir muļķīgi,» viņš neapmierināts atbildēja.
– Nē, tas ir ļoti iedarbīgi. Pārāk bieži nākas aizturēt cilvēkus, lai viņi paliktu dzīvi un varētu liecināt,» uz jautājumu atbildēja kāds no pūļa.
«Vai lai veselība paliek, lai iegūtu nepieciešamos rādījumus,» bija joks. Es iesmējos un negaidīti sapratu, ka joku esmu stāstījis es.
«Jā, kaut kas līdzīgs,» tā pati balss šaubīgi apstiprināja.
Es turpināju smieties un skatīties debesīs. Garastāvoklis kļuva arvien brīnišķīgāks. Beidzot mans stāvoklis stabilizējās: mana elpošana tika atjaunota, manas kājas pārstāja dūkt un sāpēt.