- -
- 100%
- +
Prologs
Mazā ēka no netīri pelēka akmens – četrstāvu augstumā ap pagalmu – bija praktiski neredzama. Tas ne ar ko neatšķīrās no citiem tāda paša tipa piecdesmitajos un sešdesmitajos gados celtajiem. Nejaušs garāmgājējs nekad vairs neskatītos uz viņu.
Tikai nejauši garāmgājēji te nekad nebija. Viņi vienkārši nevarēja atrasties nelielā slēgtā salā, kas atrodas piecas jūdzes no Norvēģijas rietumu krasta, kas ir daļa no Fruanas salu grupas. Tam nebija sava nosaukuma.
Trīs reizes nedēļā salai tuvojās laivas ar Veselības ministrijas emblēmu. Ja uz salas mēģināja nosēsties kāda zvejas laiva, kas bija nomaldījusies pastāvīgās miglas dēļ vai nedarbojās, to ar pieklājīgiem smaidiem un aukstiem skatieniem sagaidīja haki krāsā tērpti vīrieši. Tāpēc neviens no malas nevarēja redzēt četrus sargu torņus un trīs metrus garo elektrificēto žogu, kas apņēma dīvaino iestādi.
Lai gan kas gan varētu būt dīvains tajā, ka visādā ziņā neievērojamā psihiatriskajā slimnīcā atradās cilvēki ar izjauktu apziņu un nesabalansētu psihi? Nekas! Ja tikai katra tās iemītnieka «iepriekšējā dzīve» nesaturētu draudīgas pēdas no asiņainākajām zvērībām – slepkavībām, vardarbībai, laupīšanām, laupīšanām.
Tā bija īpaša psihiatriskā slimnīca īpaši bīstamiem noziedzniekiem, kurus, gluži dabiski, bija nepieciešams turēt īpaši apsargātā vietā. Šeit visi iespējamie riski ir samazināti līdz minimumam. Medicīnas un apkalpojošais personāls tika rūpīgi pārbaudīts, un pastāvīga video un audio novērošana nodrošināja uzticamu garantiju pret iespējamu bēgšanu un nemieriem.
Tomēr vairāku gadu desmitu klīnikas pastāvēšanas laikā nevienam nav izdevies šādi aizbēgt. Lai gan vēl tika fiksēti divi trīs neveikli mēģinājumi. Bet nemieri nekad nenotika. Un, protams, galvenais nopelns šajā ziņā bija izmantotajām ārstēšanas formām un metodēm. Protams, bija elektrošoks un ekstrēmas termiskās procedūras, taču tās tika izmantotas tikai izņēmuma gadījumos, nekādā gadījumā ne biežāk kā jebkurā parastā psihiatriskajā slimnīcā. Galvenais ārstēšanas virziens bija medikamenti, un iestādes galvenās rūpes nebija par pacientu sirdsmieru, bet gan viņu nomierināšanu. Tāpēc šeit tika plaši lietotas narkotikas, kuru ietekme uz cilvēka prātu vēl nebija pilnībā izprasta, un sekas ne vienmēr bija paredzamas. Un par devām…
Ar pirmo medikamentu devu iestājās apātija, lēnums un inerce. Skatiens kļuva duļķains un izklaidīgs, gaita kļuva lēna un neveikla, kustības atslāba un slikti koordinētas. Šīs parādības pilnībā sakrita ar to cilvēku novērojumiem, kuri ilgstoši lieto antipsihotiskos medikamentus, un klīnikā tie tika uztverti kā kaut kas pilnīgi dabisks.
Neviens pacients vēl nav pametis klīniku izārstēts.
2C telpas bīdāmās durvis lēnām atvērās, un pacients stāvēja pie ieejas un gaidīja, kad tuvosies kārtībnieki. Vēl viena rutīnas procedūra: kārtībnieks viņu nogādās medikamentu savākšanas punktā. Lai pārvietotos tik īsos attālumos, viņi pat neuzvilka speciālu jostu, kas attālināti darbojās kā jaudīgs elektrības izlādētājs. Trankvilizatoru un antidepresantu lietošanas mēneši pilnībā nomāca pacienta gribu. Viņam no mutes kaktiņa uz zodu tecēja siekalu strūkla, galva bija nolaista un viegli trīcēja. Vienīgais dīvainais bija īss, sīksts skatiens no viņa uzacu apakšas, kas uzreiz izdzisa. Bet kurš gan to varēja pamanīt?
Feldšeres atvērtajā kabinetā pacients no plecīga, pusmūža vīrieša baltā medicīniskā mētelī no rokām saņēma trīs tabletes. Viņš norija zāles un tad atvēra muti, lai parādītu, ka nav tās paslēpis zem mēles vai aiz vaiga. Tobrīd feldšeris, stāvot ar muguru pret novērošanas kameru un aizsedzot pacienta ķermeni apsargam, kurš atradās nelielā gaitenī uz krēsla iepretim lazaretes atvērtajām durvīm, iebāza zem čipkarti. viņa krekls un tik tikko čukstēja:
– Pēc pusstundas. Par signālu.
Pacients šo laiku pavadīja, guļot uz cietas estakādes gultā feldšeru kabinetā, pilnīgi nekustīgs, ar stiklveida skatienu lūkojoties griestos. Viņš bija gatavs…
…Apmēram pirms diviem mēnešiem Tronheimā feldšera mājā parādījās divi svešinieki. Feldšeris dzīvoja viens: viņa sieva nomira pirms desmit gadiem, un viņa divdesmit gadus vecā meita studēja Francijas universitātē modernajā ainavu dizainera profesijā. Stulba meitene! Vai varbūt tas bija Parīzes gaiss un reibinošā brīvības sajūta, kas pagrieza mazo balto galvu nepieredzējušajam norvēģu provinciālam?! Mana meita neprātīgi iemīlēja skaistu melnmatainu arābu no paralēlās fakultātes. Viņi pat sanāca kopā, lai uz vairākām dienām apciemotu savu tēvu Tronheimā, ar savu dedzīgo mīlestību izkausēja padzīvojušā atraitņa sirdi un saņēma tēvišķu svētību. Turklāt meita jau bija sešus mēnešus stāvoklī un drīz dzemdēja burvīgus dvīņu zēnus. Jaunizveidotais vectēvs atradās septītajās debesīs un bez vilcināšanās piekrita, ka jaunai māmiņai un jaundzimušajiem labāk dzīvot tēva dzimtenē, Vidusjūras siltajā klimatā, nevis miglainajos un vēsajos Norvēģijas ziemeļos.
Un tagad no turienes, no Lībijas Tripoles, viņa mājā parādījās šie briesmīgie svešinieki. Viņi demonstrēja desmitiem laimīgas ģimenes fotogrāfiju un mierīgi ziņoja, ka viņa mazbērnu un meitas bez mākoņiem nākotne un pat viņu pašu dzīvība ir pilnībā atkarīga no viņu pavēles beznosacījuma izpildes. Savu vienīgo tuvinieku labā feldšeris bija gatavs uz visu.
Tā viņš kļuva par uzticamu saziņas «pavedienu» pacientam no nodaļas Nr.2C ar ārpasauli. Turklāt feldšere saņēma vairākus tablešu iepakojumus, kas bija jāiedod pacientam klīnikā izrakstīto vietā. Tabletes darīja brīnumus: ieslodzītā prāts noskaidrojās, viņa garastāvoklis uzlabojās, viņš jutās vieglāks un atdzīvojās. Tagad viņam nācās izlikties: atdarināt smagu svilstošu gaitu, slaistīties, izlikties par personu, kas atrodas antipsihotiskā medikamenta etapazīna ietekmē. Un 5A palātas iemītniekam – sirmgalvim ar smagu sirdskaiti un atkārtotām lēkmēm feldšerei nācās iedot vēl vienu tableti stingri noteiktajā laikā. Šodien ir pienācis laiks…
Pacients Nr. 2C pastāvīgi iztēlojās katru nākamo soli, pateicoties norādījumiem, kas tika saņemti ar sanitāra starpniecību, un nekādi nereaģēja uz zaigojošo signālu, kas tika dzirdēts no skaļruņiem un balss paziņojumu: «Kods 3—4, Centrālais portāls, 5. kab.». Paziņojums tika izteikts vēl vairākas reizes. Pacients juta, ka uz viņa pleca dusmīgi kārtīgi atpūšas. Viņš atvēra acis un lēnām piecēlās. Saskaņā ar iestādes norādījumiem pēc šādas pavēles brīvajiem stacionāriem nekavējoties bija jāpiesakās norādītajā vietā, un visi pacienti jānogādā savās istabās un jāpaliek tur pavadošo stacionāru tiešā aizsardzībā.
Lēnais ceļojums beidzās pie kameras durvīm. Nr.2C pašlaik bija vienīgais apdzīvotais mazajā West Wing palātā.
– Nāc iekšā!
Pacients uz nestabilām kājām šūpojās uz gaiteni, un kārtībnieks automātiski izstiepa roku, lai viņu atbalstītu, un pēc tam ar vieglu spērienu nosūtīja uz kameru, kā viņš bija darījis ne reizi vien. Taču šoreiz pacients negaidīti asi un spēcīgi pavilka izstiepto roku. Apjukums un panika atspoguļojās kārtībnieka sejā: ieslodzītais, piepumpēts ar narkotikām un tik tikko vilka kājas, pēkšņi izrādīja vardarbīgu darbību – kas noticis? Taču jau nākamajā mirklī pacienta celis viņam spēcīgi iesita vēdera lejasdaļā, un spēcīgs sitiens no divām savilktām rokām krita pa atsegto pakausi. Bezsamaņā esošais kārtībnieks smagi sabruka uz plastmasas klātās grīdas.
Ieslodzītais ātri pārģērbās pelēkajā kreklā un biksēs, piestiprināja žetonu, aizsedzot fotogrāfiju ar krekla kabatas atloku. Viņš ievilka kārtībnieka ķermeni palātā un ar plaukstas malu veica labi kalibrētu sitienu pa miega artēriju. Tagad viņš vairs necels trauksmi. Nekad. Pacients klausījās: nekas netraucēja nodaļas iekšējo klusumu, bet ārpusē bija tik tikko dzirdams tuvojoša helikoptera rotoru troksnis. Tātad bija atlikušas nepilnas trīs minūtes. Ieslodzītais metās uz izeju no nodaļas un pēc tam pagriezās pa kreisi, uz aizmuguri, darba, kāpņu telpu. Ceļu uz to viņš pavēra ar čipkarti, ko saņēma no feldšera.
Kādam vecāka gadagājuma pacientam palātā Nr.5A tiešām bija lēkme. Klīnikas ārsti, kas viņu apskatīja uz vietas, konstatēja vispārēju viņa stāvokļa pasliktināšanos un sirds aritmijas pazīmju attīstību. Šādos gadījumos pacientu bija paredzēts nogādāt intensīvās terapijas nodaļā, tas ir, evakuēt no salas. Viņi nekavējoties sazinājās ar Centrālo klīnisko slimnīcu un pieprasīja helikopteru vai laivu. Laikapstākļi šajos platuma grādos bija ārkārtīgi nestabili, tāpēc ārstiem nebija daudz cerību uz rotorplānu. Taču šoreiz pārsteidzoši ātri parādījās transporta ātrās palīdzības helikopters ar Veselības ministrijas zīmotnēm. Slimā sirmgalvja iekraušana uz kuģa tika organizēta, neievērojot daudzas birokrātiskas procedūras: pacientam kļuva sliktāk viņa acu priekšā, un radās nopietnas bailes par viņa dzīvību. Tātad, lai tas notiek Centrālajā klīnikā. Pēc piecām minūtēm helikopters pacēlās augšup, strauji pagriezās pret jūru un ātri pazuda nebeidzamā sagrauztu zemu mākoņu un biezas pelēkas miglas virknē.
1. nodaļa
Germans Taļejevs lēnām brauca pa nesen asfaltētu ceļu uz savu vasarnīcu netālu no Maskavas, kas atrodas neliela meža malā. Viņš šeit bija reti. Daudz retāk, nekā mēs vēlētos. Neskatoties uz viņa profesijas acīmredzamo publicitāti – Taļejevs bija žurnālists – viņš mīlēja klusumu un vientulību. Varbūt viņam patika arī makšķerēt, taču pēdējos gados viņam nebija ne reizi vien bijusi iespēja pārbaudīt, vai viņam ir šī aizraušanās. Viņam parasti pietika ar dažām stundām, kas pavadītas dziļā, mīkstā krēslā pie liesmojoša kamīna ar konjaku un cigāru rokās. Bez grāmatām, televizora un datora.
Šodienas vizīte šajā «svētītā vecpuiša patversmē» izvērtās par pārsteigumu pašam Talejevam: viņš saņēma zvanu no vīrieša, kura ļoti pieklājīgs lūgums bija stingrs pavēle Hērai. Ne tik daudz oficiālās pakļautības dēļ, bet gan dziļas cieņas dēļ pret zvanītāja personiskajām īpašībām. Nekad ilgus gadus ilgas paziņas, kas pamazām pārauga draudzībā, viņi nebija tikušies publiski. To prasīja visstingrākā slepenība, kas bija absolūti nepieciešama lietā, kurai Talejevs veltīja savas neparastās dabas labākās īpašības. Un tā nebija žurnālistika!
Germans Talejevs bija viens no tiešajiem komandieriem noslēpumainā un noslēpumainā organizācijā, kuru paši tās dalībnieki vienkārši sauca par komandu. Viņai nebija cita vārda. Un kam tas varētu būt vajadzīgs?! Neviens dokuments neapliecināja tā pastāvēšanas realitāti. Nav rīkojumu vai instrukciju, atskaišu par paveikto darbu vai algas lapiņām. Nebija pat apstiprinātas iekšējās struktūras. No tikai duci pilnas slodzes darbinieku būtu grūti izcelt trīs komandierus, kuriem bija tiešs kontakts ar kuratoru. Viņi saņēma no viņa uzdevumus, un viņu turpmāko darbības brīvību praktiski nekas neierobežoja. Tomēr, neskatoties uz šādu šķietamu ārēju iluzoriju, Komandas atrisinātie uzdevumi bija diezgan reāli un vitāli nepieciešami. Komanda rīkojās tur, kur beidzās oficiālās valdības un drošības struktūru pilnvaras. Turklāt viņa izmantoja metodes, kas bieži vien nonāca klajā pretrunā ar oficiālo valsts doktrīnu un pat dažos gadījumos deklarēja morāles un ētikas principus.
Kopumā visa valsts vara strādāja Komandas labā. Viņas rīcībā bija visu tiesībsargājošo iestāžu resursi. Tās veiktajās operācijās bija iesaistīti jebkuras nodaļas darbinieki, par to pat nenojaušot. Visbiežāk šādi jauniesauktie bija pilnīgi pārliecināti, ka strādā «sabiedroto spēku» labā – FSB, Iekšlietu ministrijai, GRU -, jo īpaši tāpēc, ka pavēles vervēt vienmēr nāca no tādiem Kremļa varas stratosfēras augstumiem, kur neviens nebija. uzdrošinās vērsties pēc precizējuma vai apstiprinājuma.
Par Komandas esamību zināja tikai divi cilvēki. Turklāt Pirmā nekad neiejaucās savā darbā, bet tikai atzina un atbalstīja šīs vienības klātbūtnes nepieciešamību tik joprojām nemierīgajā pasaulē. Tas bija Krievijas prezidents.
Otrais… Šis bija kurators. Vladimirs Viktorovičs Aleksakhins, Krievijas Federācijas prezidenta pastāvīgais palīgs. Cilvēks, ar kuru žurnālists Taļejevs tagad gatavojās satikt savā mājā.
Gera rakņājās cimdu nodalījumā: tur vienmēr gulēja vasarnīcas ieejas vārtu atslēga. Šoreiz viņu atrast neizdevās. Viņš mēģināja atcerēties pēdējo reizi, kad viņš apmeklēja savu lauku rekolekciju. Šķiet, pirms trim mēnešiem, kopā ar Seryoga Redin. Vai arī tas bija Gjulčatajs, kurš pierunāja viņu atpūsties dabas klēpī? Ak, vienalga. Būs jāizkāpj no mašīnas, jāiet iekšā mājā un jāpaņem uz naglas piekārtā rezerves atslēga.
Taļejeva vasarnīcā nebija nevienas īpaši slepenas slēdzenes, taču tika uzstādīta uzticama signalizācija ar videokamerām un kustību sensoriem, kas savienota ar četrus kilometrus attālā policijas cietokšņa tālvadības pulti. Brīdinājums tiks aktivizēts arī viņa automašīnas navigatorā, kas savienots ar satelītu izsekošanas sistēmu. Reti kurš varēja lepoties ar tādiem zvaniņiem un svilpieniem. Nu, žurnālists Talejevs nav pirmais, ar kuru viņš satiekas. No visas komandas viņš bija vienīgais ar «oficiālo seju». Turklāt tādu, kas spīdēja visos valdības līmeņos. Viņam bija pastāvīga akreditācija Kremlī, viņš pavadīja valsts augstākās amatpersonas viņu valsts vizītēs visā pasaulē, un intervijas viņam neatteica lielākā daļa mediju un privātpersonu.
Hēra izkāpa no mašīnas pie neuzkrītošiem vārtiem. Dačas žogs bija pamatīgs un diezgan augsts, taču pat šeit, uz ceļa, iespiedās spēcīga tikko ceptas gaļas smarža, garšvielu aromāts un zilgani ugunskura dūmi. Žurnālists skaļi noklepojās un atvēra neaizslēgtos vārtus. Apmēram 45–50 gadus vecs, gara auguma vīrietis gaišos, novalkātos džinsos un niecīgā beisbola cepurē ar garu vizieri uz īsi apgrieztiem sirmiem matiem, pagriezās pret viņu no grila, kas atrodas pa kreisi no mājas.
«Pēc maniem aprēķiniem, tev vajadzēja būt šeit pirms 12 minūtēm,» sveicinātāja balss bija klusa, bet ļoti skaidra, «Laikam tu gaidīji aiz stūra, kamēr kebabs būs gatavs, netīri rokas?»
– Es vienkārši negribēju tev, Vladimir Viktorovič, atņemt visu prieku, ka esi iepazīstināts ar augsto kulinārijas mākslu. Kur tu esi, aiz savas daudzzobu sienas, tu redzēsi dzīvu gaismu, aizrīsies ar dūmiem…
Asistents patiesībā klepoja, spļāva un kratīja dūri Taļejevam:
– Viņš arī skricelēja, zīlniek! «Viņš berzēja acis ar plaukstu. – Brauciet ar mašīnu – un, lūdzu, nāciet pie galda, kungs!
Zem Taļejeva lielā ozola atradās garš koka galds ar izraktiem soliem. Tagad viss galds bija nosēts ar dažādu zaļumu ķekariem un izklāts ar pudelēm ar krāsainām etiķetēm. Hēra noraidoši pakratīja galvu.
– Bet jūs joprojām neļaujat man izrādīt patiesi krievisku viesmīlību un viesmīlīgi sagaidīt goda viesi teritorijā…
Vladimirs Viktorovičs pārtrauca:
– Jā, jā, jā, jūsu personīgā teritorija! Es droši vien pieļāvu kļūdu, parādoties šeit, bet es to visu ļoti gribēju. – Viesis plaši žestikulēja pa izcirtumu mājas priekšā. «Un es veicu visus piesardzības pasākumus.» Jūs šeit nevienu neredzat, un jūs nevienu nepamanījāt ceļā.
Taļejevs ļoti labi zināja, ka kurators nekad nepārvietojas bez atbilstošas apsardzes un eskorta transportlīdzekļiem. Viņš neuzskatīja sevi par tiesībām mainīt noteikto kārtību augsta ranga ierēdņiem. Bet Hēra tiešām neievēroja sargus.
«Nu, ļausimies nāvējošajam rijības grēkam!»
Pēc stundas viņi pilni un apmierināti ievācās mājā un apmetās viesistabā pie klusi sprakšķēja kamīna. Taļejevs aizdedzināja savu parasto tievo melno cigāru, un Asistents beidzot pārgāja pie galvenās vizītes tēmas.
«Mēs neesam redzējuši viens otru ilgu laiku, un man nebija iespējas dalīties ar interesantām ziņām.» Pēc notikumiem Špicbergenā jūs drīz kopā ar prezidentu aizbraucāt uz Vīni un no turienes uz Dienvidameriku. Un pašas ziņas nebija par ko nopietni uztraukties, bet tās krājās. Un pēc kāda laika mani sāka pārņemt neskaidras priekšnojautas…
Prezidenta palīga intuīcija kalpoja kā pilsētas saruna visā valdības aparātā. Taļejevam, kurš viņu pazina no pirmavotiem, viņa jau sen ir bijusi gandrīz standarta pasākums.
– …koncentrēšos uz galvenajām ziņām hronoloģiskā secībā. Vai atceries, fašistu dārgumu gadījumā teroristu sarunās tika pieminēts Altairs? Vai esat arī ieteicis, ka šī varētu būt bāze uz kādas no arhipelāga salām? – Žurnālists piekrītoši pamāja ar galvu. – Norvēģi toreiz ar NATO palīdzību organizēja diennakts laivu patruļas apkaimē. Teroristi atklājās. «Altair» izrādījās vairāk tranzīta punkts un vienkārši nevarēja pastāvēt autonomi ilgu laiku. Bandīti nolēma pārtraukt kuģniecības blokādi. Viņiem, visticamāk, nebija precīzu datu par operācijā iesaistīto bloka spēku skaitu. Citādi viņi nebūtu iekļuvuši nepatikšanās! Viņiem pat neļāva pārvietoties tālu no savas neapdzīvotās salas. No 25 cilvēkiem 22 gāja bojā uz vietas. Trīs tika sagūstīti. Divi tika nosūtīti uz nometni Gvantanamo līcī.
Vladimirs Viktorovičs lēnām piecēlās no dīvāna, ar pokeru maisīja kamīnā žūstošo malku un ielēja sev konjaku glāzē ar vēderu. Atgriezies savā vietā, viņš vienaldzīgi jautāja:
– Un kurš bija trešais, jūs neinteresē?
– Es baidos tevi pievilt, bet, bez šaubām, es domāju.
– ?
– Varbūt tagad visā pasaulē man ir tikai viens «pazīstams» dzīvs terorists. Protams, neskaitot bin Ladenu! Un tu pat nejautātu par kādu, kuru nepazīsti. Tātad trešais ir Azerbaidžānas.
– Bravo jūsu mīļotā Šerloka Holmsa deduktīvajai metodei!
Žurnālists paklanījās uz visām pusēm, un palīgs turpināja:
«Viņš izrādījās gudrāks par savu kungu Sallahu vai varbūt gļēvāks un nesteidzās ar galvu Grumant raktuvēs zem lodēm un sprādzieniem, bet viņam izdevās nokļūt Altairā pa apļveida ceļiem, pamatoti paļaujoties uz palīdzību, atbalstu un biļete uz Eiropu». Tas neizdevās. Bet man izdevās izdzīvot un izlikties par šizofrēniju. Un, jādomā, ļoti talantīgs. Jo divas vai trīs vietējo psihiatrijas korifeju padomes vienbalsīgi apstiprināja: jā, viņš ir slims, smagi un bezcerīgi. Un viņi viņu atstāja specializētā cietuma klīnikā īpaši bīstamiem noziedzniekiem uz kādas Norvēģijas salas.
– Jūs vismaz varētu man uzrakstīt zīmīti Vīnē. Vai uz Brazīliju un Venecuēlu. Galu galā viņš ir gandrīz mans krustdēls.
«Es nevarēju, Hēra.» Jo par to visu uzzināju pavisam nesen. Nolādēts šis starptautiskais noslēpums un politkorektums!
– Tātad viņi ielaida kazu dārzā…
– Tomēr jums nav augsta viedokļa par Eiropas speciālajiem cietumiem.
– Man ir diezgan augsts viedoklis par azera spējām.
– Labi, izlaidīsim notikumus, kas ir nenozīmīgi un neinteresanti. Pāriesim pie apoteozes. Apmēram pirms mēneša Azeram izdevās aizbēgt no šīs slimnīcas.
Talejevs izdarīja žestu, ko var nekļūdīgi interpretēt kā «Man nebija šaubu!»
– Krievijas valdība tika oficiāli informēta par šo notikumu.
– Tas jau ir sasniegums!
– Neesiet ironiski. Šajā gadījumā detaļas ir ļoti svarīgas, taču tās vienkārši pietrūka! Norvēģijas vikingi vienmēr ir bijuši klusi un atturīgi. Yessss… Ko mēs darītu bez saviem labiem draugiem Mossadā?! Vai redzat, kādos apļveida veidos ir jāiegūst patiesība?
– Un droši vien nav lēti?
– Labāk, ja tu nezini. Tātad šim cietumam ir ļoti laba reputācija. Nevienas bēgšanas! Un Azer nekad nebūtu varējis no turienes aizbēgt viens pats, ja ne palīdzība no malas. Tika atrasti interesenti, kas veica visus organizatoriskos darbus. Viņi identificēja vienu darbinieku ar nevainojamu reputāciju un lielu darba pieredzi slimnīcā no māsu personāla vidus. Viņa pieaugušā meita mācījās Sorbonnā, apprecējās ar arābu izcelsmes studentu un dzemdēja jaukus dvīņus. Vai nu paši jaunie vecāki nolēma, vai arī šajā posmā iejaucās «ieinteresētās puses», bet jaunā ģimene devās uz vīra dzimteni Lībijā. Tad tas ir tehnikas jautājums: elementāra un abpusēji izdevīga šantāža ar meitas un mazbērnu veselību un dzīvību. Feldšeris neapšaubāmi izpildīja visas prasības: pabaroja pacientu ar nepieciešamajiem medikamentiem, nodeva detalizētas instrukcijas utt. X dienā Azer tika izvests no slimnīcas ar Norvēģijas Veselības ministrijas helikopteru, kas, protams, piederēja teroristiem. un bija vairākas minūtes priekšā uz klīniku nosūtīto par īsto lietu.smagi slimiem ieslodzītajiem īsta medicīnas laiva. Nevarēja atrast nekādas pēdas, izņemot piekrastē pamestu helikopteru. Slimnīcas feldšeris neko nevarēja darīt, lai notīrītu attēlu, un pakārās bullī ar sava krekla piedurknēm.
– Cik eleganti! Un pats galvenais, tas ir ticams.
– Piedod, Hēra, man vienkārši nav laika apspriest nianses. Šīs ziņas mani ļoti satrauca, jo izdarīju elementārus secinājumus. Azerbaidžānas nav Sallah, un starptautiskā terorisma mērogā tas ir mazs skaitlis. Kāpēc vajadzēja veikt vairākkārtēju piespēli – un dārgi! – operācija, lai viņu atbrīvotu? Var būt viens mērķis: izmantot Azer apgabalā, kur tikai viņš var dot maksimālu labumu saviem īpašniekiem. Un tad es atcerējos vienu būtisku niansi.
Vladimirs Viktorovičs noraizējies paskatījās uz savu plaukstas hronometru:
– Oho, mums tas jāpabeidz! Mazliet ielejiet mūs, saimniek, jo man kakls ir sauss no tik garām runām. – Viņš gaidīja, kamēr glāzes piepildīsies. – Iedzersim jūsu komandai. Lai viņai mazāk darba un vairāk prieka. Un ne tikai oficiālās…
– MŪSU komandai!
Viņi kopā iztukšoja glāzes, un kurators turpināja:
– Tātad, par niansi. Galu galā Azer pirmo reizi parādījās Murmanskas pilsētas tirgū pat pirms sākās viss stāsts ar Špicbergenu. Viņš parādījās gandrīz no nekurienes, ar naudu un varu aiz muguras, un īsā laikā pārņēma pusi no Kolas pussalas organizētās noziedzības. Tas nozīmē, ka viņa kungi no al-Qaeda jau plānoja nopietnu savu darbību aktivizēšanu šajā reģionā. Tāpēc tika izvēlēts Azer: bijušais virsnieks Krievijas flotē, zemūdenes ķīmiķis pēc izglītības, dedzīgs nacionālists sirdī. Viņi tagad gatavo rūpīgu dosjē par viņu. Taču jau tagad ir skaidrs, ka Al-Qaeda savus plānus nav atmetusi. Tici man, Hēra, tiek gatavots liels teroristu uzbrukums.
– Vai nav risks sūtīt Azeru tur, kur viņi viņu pazīst?
– Kas zina? Jūs neesat vietējais, jūs «izcīnījāt karu» un aizgājāt. Kā organizētās noziedzības galvenā figūra viņš vēl nebija nācis gaismā un deva priekšroku vienmēr palikt ēnā. Un loģika, Talejev, ir spītīga lieta: tikai tur Azer var būt pēc iespējas efektīvāks! Tāpēc viņi viņu izvilka no Norvēģijas psihiatriskās slimnīcas.
– Nu, principā tas nav bez ticamības.
Kurators iesmējās:
– Zini, sākumā es tikai gribēju ar tevi pārrunāt visas šīs detaļas. Informācija ir viela pārdomām, tā teikt. Un tagad esmu pārliecināts, ka man savas bailes ir jāprecizē. Pirms neilga laika kļuva zināms, ka Arhangeļskas apgabala Severodvinskas pilsētā SMP rūpnīcā notiks svinīga jaunākās zemūdenes palaišana. Tā kā visa mūsu rūpniecība tika iznīcināta perestroikas laikā, šī ir pirmā šīs klases kuģa izlaišana Krievijas flotei. Plānotas grandiozas svinības, kas sakrīt arī ar pilsētas dzimšanas dienu. Apaļais datums: Severodvinska pilsētas statusu saņēma 1938. gadā. Tiesa, toreiz to sauca par Molotovsku. Būs daudz cienījamu viesu: ministri, deputāti, jūras spēku elite. Nu kāpēc tev nav iemesla?
– Pārliecināts, Vladimir Viktorovič! Pat ja tas nav Azeras Murmanskas mantojums. Un tiešām, paši teroristi jau pa jebkuriem kanāliem varēja iegūt datus par gaidāmo gatavās laivas palaišanu. Un sāciet savu «gatavošanos».
Pēc visiem žurnālista vārdiem kurators piekrītoši pamāja ar galvu un tad klusi sacīja:
– Un tagad vairs nav noslēpums, ka nobraucienā būs klāt Krievijas prezidents.
– Kas-o-o-o?! – Taļejevs, kuram parasti ir lieliska paškontrole, nespēja sevi savaldīt. – Tas ir nepieņemami!
– Vai jūs pavēlēsit man par to paziņot prezidentam?
– Nu kaut kā tikšanās laikā bez saitēm… Izmantojot visus savus obligātos parlamentāros trikus… Atveriet nedaudz…
«Nepārvērtējiet manu ietekmi uz šo vīrieti.» Viņš neatteiks, pat ja ducis bin Ladenu pasūtīs biļetes uz Severodvinsku.
«Tad es nezinu,» žurnālists noplātīja rokas, «varbūt man vajadzētu izdomāt kādu rakstu, vai ne?» Atmasko, brīdina…
– Bet es zinu. Un šajā gadījumā tas jau būs mans tiešais pasūtījums jums. Jūs vadīsiet, tā teikt, otro drošības līniju prezidentam. Tomēr es domāju, ka šī būs pirmā un galvenā līnija. Prezidenta regulārā apsardze un visas tiesībsargājošās iestādes zinās par jūsu īpašo statusu. «Sarkanais kods» paliks nemainīgs.
– Es paklausu! – Taļejevam pilnīgi neparasta atbilde, ko, iespējams, izraisījusi situācijas galējā nopietnība.
– Es saprotu, Hēra, ka šāds uzdevums neiekļaujas Komandas «repertuārā», bet tu un puiši savām acīm redzēji Azeru, varēsi viņu identificēt.
– Vladimir Viktorovič, es saprotu, ka jūs viegli varat būt iepriekš informēts par jaunas laivas būvniecību un gatavību. Tas ir ilgs process, rūpnīca liela, daudz kas redzams… Bet kā var precīzi rēķināties ar Valsts prezidenta vizīti?