- -
- 100%
- +
«Skaidrs,» mierīgi sacīja Taļejevs, «nekādas sanāksmes vai mītiņi nebūs.»
– No kā. «Apelsīns» turpināja lēnām kristies. – Jūs būsiet galvenie runātāji. Lai sāktu, nedaudz iesildīsimies, lai runa būtu gara, plūstoša un, pats galvenais, ļoti atklāta!
Žurnālists samiernieciski pacēla abas rokas uz augšu, nolieca galvu un atkāpās divus pakāpienus.
«Protams, protams,» viņš nomurmināja. Tad viņš viegli pamāja Anatolijam un piebilda, uzrunājot kādu nezināmu: «Nav vajadzīgas galējības.» Visu var nokārtot bez liekas asinsizliešanas.
Viņa paceltās rokas pēkšņi uzkrita uz kāpņu margām, abas kājas sinhroni pārlēca pāri žogam, un viss ķermenis viegli un raiti no divu metru augstuma piezemējās uz noliktavas netīrās grīdas blakus trim apmulsušiem strādniekiem. Šis īslaicīgais apjukums ļāva Taļejevam acumirklī padarīt nespējīgu vienu no pretiniekiem, veicot klasisku boksa sitienu no apakšas pa žokli. Pārējie divi beidzot atjēdzās un metās virsū negaidītajam likumpārkāpējam no dažādām pusēm.
Šajā laikā «Orange», pacēlis virs galvas beisbola nūju, ar rūkoņu metās lejā pa kāpnēm. Pirmajā brīdī Tolja pat nepakustējās. Tikai tad, kad ienaidnieks tuvojās metra attālumā, viņš, ar rokām satvēris žoga vertikālos stabus, strauji atliecās tā, ka mugura gandrīz gulēja uz pakāpieniem, un viņa kājas bija augstākas par galvu. Ar nākamo kustību abas kājas balstījās uz virsū slīgstošā «Apelsīna» vēderu un bez lielas piepūles deva pēdējā ķermenim tādu papildu paātrinājumu, ka tas atlikušo ceļu nolidoja līdz noliktavas grīdai, nesaskaroties ar vēl kādi soļi. Atšķirībā no žurnālistes graciozās piezemēšanās, bandītu vadoņa lidojums beidzās ar iespaidīgu rūkoņu un saceltu putekļu mākoni. Sikspārnis izritinājās no guļus ķermeņa rokām, nekustīgi sastingdams uz cementa grīdas. Anatolijs veica kūleni pāri galvai uz kāpnēm un atradās kājās divus soļus no tās pamatnes, pretī diviem bandītiem, kas nokāpj un pēc iespējas bija gatavi cīņai. Viņam pat izdevās atskatīties uz Taļejevu un novērtēt, ka viņam palīdzība vēl nav vajadzīga.
Viens no Hēras uzbrucējiem pacēla guļošu nūju, bet otrs savā dūrē satvēra pusmetru garu caurules gabalu. Turklāt viņiem palīgā pieskrēja strādnieks, kurš bija aizslēdzis vārtus, izstiepjot garu somu nazi. Velti nolēmis neriskēt, Taļejevs viegli paskrienēja apmēram piecus metrus uz sāniem. Ar vienbalsīgu saucienu pretinieki metās viņam pakaļ. Tiklīdz žurnālists pamanīja, ka viens no vajātājiem ir nedaudz palēcies uz priekšu, viņš ātri apgriezās, pavirzot labo kāju atpakaļ uz priekšu, un pilnā apļveida šūpolē izdarīja neatvairāmu sitienu pa pretinieka galvu. Bandīts, absurdi vicinot rokas un nometot caurules gabalu, aizlidoja apmēram trīs metrus tālāk, atsitās ar muguru un galvu pret stiprinājuma spāres stūri, noslīdēja pa to uz grīdas un apklusa. Pēc šāda sitiena cilvēks var piecelties. Bet ne ātrāk kā pēc pāris mēnešiem slimnīcā ar kuplā kārtībnieka palīdzību, lai, neko nemanot, no ortopēdiskās gultas pārceltos uz ratiņkrēslu, dodoties uz ikdienas procedūrām mūža garumā.
Pārējie divi strauji bremzēja. Tagad viņi rīkojās ļoti piesardzīgi. Netuvojoties iespējamā trieciena attālumam, bandīti sāka kustēties pa apli, tuvojoties Taļejevam no aizmugures. Bet viens no viņiem šo attālumu novērtēja nepareizi. Viņa nebija vainīga, ka līdz šim viņš vēl nebija pazīstams ar pārsteidzošajām žurnālista spējām. Tagad esmu sastapies: Hēra palēca uz priekšu un, pirms sikspārņa roka pacēlās, ar sikspārņiem izdarīja tiešu sitienu pa deguna tiltu. Ienaidnieks, asiņojis, nogrima uz grīdas. Talejevs vērsās pie atlikušā ienaidnieka…
Tajā brīdī pēkšņi atskanēja šāviens, un lode nosvilpa centimetrus no žurnālistes galvas. Viņš notupās zemu un meklēja jaunus draudus. «Oranžs», kurš bija atjēdzies, izšāva. Viņš turpināja gulēt uz grīdas, viņa seja bija asinīs. Tāpēc šāviens izrādījās neprecīzs. «Tagad viņš, visticamāk, nepaliks garām,» nodomāja Taļejevs, pamanījis noliecamo rādītājpirkstu uz pistoles palaidēja. Viņš ātri izripojās pa grīdu no iespējamās ugunslīnijas. Atskanēja otrs šāviens, un bandīts, kas uzbrūk Hērai ar nazi, skaļi kliedza: Apelsīna pistoles lode trāpīja viņam kājā, tieši virs ceļgala. «Jūs nonācāt starp mums nepareizā laikā!» – Taļejevs turpināja slēpties aiz ievainotā vīrieša ķermeņa, kurš bija notupies, un ar acīm meklēja piemērotu pajumti.
Taču slēpties vairs nebija: «atbrīvojies» no viena uzbrucēja un uzdzinis vēl vienu augstu uz kāpnēm, Anatolijs no aizmugures pielīda pie šāvēja un izdarīja viņam nāvējošu sitienu pa galvaskausa pamatni. Tad viņš piegāja līdz kāpnēm un ar pirkstu pamāja atlikušajam bandītam:
– Nu, tagad nāc lejā, dārgais. Ja tu mani piespiedīsi iet augšā, es būšu ļoti dusmīga. Un tas jums var beigties slikti.
Šis pēdējais izrādījās ļoti jauns, apmēram divdesmit gadus vecs puisis, kurš, baiļu trīcēdams, sāka lēnām nolaisties uz leju līdz ar Toljas apstiprinošiem izsaucieniem un ievainotā vīrieša nemitīgajai kaukšanai kājā. Zemāk Anatolijs sasēja rokas aiz muguras ar blakus paņemtu virves gabalu, nosēdināja viņu uz grīdas, atspiedies pret kastu kaudzi, un pielika pirkstu pie lūpām:
– Pilnīgs klusums, labi?!
Puisis atbildot tikai bailēs pamāja ar galvu.
Draugi klusi runāja:
– Lūk, jums ražošanas sanāksme, komandieri!
– Tagad ātri precizēsim dažas detaļas.
Žurnālists novērtējoši paskatījās vispirms uz piesieto puisi, pēc tam uz ievainoto un, pieņēmis lēmumu, virzījās uz pēdējo. Bandīts, atgāzies, klusi čukstēja. Pienācis viņam klāt, Taļejevs smagi uzkāpa uz asiņojošās brūces. Nelaimīgais kliedza tik skaļi, ka Hēra nekavējoties atlaida spiedienu, bet neizņēma kāju no brūces.
– Kāpēc tu mums uzbruki? Mēs nevienam netraucējām, tikai gribējām mierīgi izdomāt mūsu kravas nozaudēšanu.
Bandīts brīdi vilcinājās ar atbildi, un žurnālists nekavējoties palielināja spiedienu. Kad nākamās vaidas rimās, viņš pamācoši teica:
– Atbildiet ātri, bez vilcināšanās. Nu labi!
– Lešaks pavēlēja!
Hēra paskatījās uz Oranžu, kurš bija iebāzis galvu grīdā, un ievainotais apstiprinoši pamāja ar galvu.
– Es neko nezinu! Es tevi pat nekad neesmu redzējis. Un Lešaks pavēlēja…
– Klausieties šeit uzmanīgi. Jūsu Lešaks, tāpat kā jūs, mūs nekad nav redzējis un pazinis. Kāpēc viņš to pasūtīja?
Ievainotais vīrietis apmulsumā tikai grasījās paraustīt plecus, kad Hēras kāja sakustējās uz viņa brūces.
– Nav vajadzības! Lūdzu!! Pirms jūsu ierašanās viņš tika informēts pa radio. Es pats to dzirdēju.
– Kas tev pateica?
Ievainotais klusēja.
«Es jautāju pēdējo reizi: kurš paziņoja par mūsu ierašanos?»
– Es nevaru! Viņš noteikti mani nogalinās!!
«Es to izdarīšu pirms viņa, un tas ļoti sāpēs.» – Taļejevs brutāli uzspieda uz brūces. Tad viņš paskatījās apkārt un pacēla netālu gulošu somu sievieti. «Jūs varētu mierīgi nomirt no asins saindēšanās vai brīnumainā kārtā izdzīvot, bet jums nebūs laika: es lēnām nogriezīšu tev kāju ar šo nazi.»
Un patiesībā viņš cirta ar asmeni tieši virs ceļgala.
Ievainotais sāka ātri runāt:
– Tā ir Torpēda! Torpēda! Viņš šeit ir priekšnieks. Tu biji viņa treilerī un tad aizgāji. Es nezinu, par ko jūs runājāt, bet Torpēda nekavējoties pavēlēja mūsu Lešakam nopietni rīkoties ar jums. Un arī, lai uzzinātu, no kurienes jūs nācāt un kāpēc. Un tad tik un tā iemērc.
– Vai nav biedējoši? – Hēra pat nopietni ieinteresējās. – Ja ne par slepkavību, tad par tavu likteni: viņus noteikti pieķers.
– Blakus sliedēm ir purvs. Un tu neesi mūsējais, neviens nezinās, kur likties.
Kaut ko izlasījis ievainotā vīrieša acīs, žurnālists klusi jautāja:
– Nu, mēs neesam pirmie, vai ne?
Ievainotais klusēja, pagriezis galvu prom. Talejevs izmeta nazi un piegāja pie Anatolija:
– Tie vairs nav dzelzceļnieki. «Viņš lēnām apskatīja visu slaktiņa vietu. – Šī ir pilnībā izveidota noziedznieku banda. Un diezgan pieredzējusi, spriežot pēc viņas gatavības izmantot jebkuru ieroci. Bet tie nav tie, kas mums tagad ir vajadzīgi. Padomā…
Tobrīd Oranžā kabatā atskanēja rācijas šņākoņa un dzirdama apslāpēta balss:
– Lešaks! Lešaks!! Kāpēc pie velna jūs tur rakāties? Kāpēc tu neziņo?.. Lešaks!..
Hēra metās uz izeju, skrienot Anatolijam kliedzot:
«Mēs nevaram ļaut viņam aizbēgt!» Mums tas ir jāpārsteidz!
4. nodaļa
Viņi abi izlēca no noliktavas un, cik vien spēja, metās uz štāba piekabi. Pie ieejas tajā Taļejevs, kurš ieradās pirmais, apstājās uz sekundi, lai atvilktu elpu. Tad atvērās piekabes durvis, un vīrietis zirņu kažokā un vestē soļoja tieši pretī žurnālistei. Tikšanās bija negaidīta tikai viņam. Hēra bija viņai gatava. Tāpēc viņš, ne mirkli nevilcinoties, izdarīja spēcīgu ceļgala sitienu pa vīrieša kājstarpi un pēc tam rupji iegrūda viņu atpakaļ istabā. Tur Anatolijs pielēca pie bandīta, kurš mēģināja piecelties no grīdas, aplika rokas aiz muguras, liekot viņam gulēt uz vēdera, iespieda ceļgalu mugurā un paskatījās apkārt, meklējot kaut kādu virvi.. Žurnālists viņam pasniedza garu stipras auklas gabalu, ko viņš atrada atvērtā dzelzs skapja atvilktnē. Tolja veikli sasēja vīrieša rokas. Tad viņš, padomājis, cieši sasēja kājas kopā. Tikai tad viņš uzgrūda bandītu uz gara soliņa.
Torpēda izskatījās vecāks par visiem pārējiem viņa līdzdalībniekiem, viņam bija apmēram piecdesmit gadu. Bandīta masīvais rumpis, īss biezs kakls un plata, saplacināta galva radīja ievērojama spēka iespaidu. Viņš turpināja sāpēs grimasēt sitiena vietā, bet tajā pašā laikā viņš iemeta īsus skatienus apkārt no savām biezajām nokarenajām uzacīm, kā nomedīts dzīvnieks, kas drudžaini meklē kaut mazāko iespēju uzbrukt vai aizbēgt. Tāpēc viņa sasietās kājas nešķita kā lieka piesardzība.
Talejevs uzreiz sajuta šo spēku un saprata, cik grūti būtu saņemt atzīšanos no šāda vadītāja. Nebija nekā līdzīga «patiesības serumam»; pa rokai nebija skopolamīna. Anatolijs droši vien domāja par to pašu, kad nolēma uzņemties grūtos pratinātāja pienākumus.
«Labāk pastaigājieties aiz durvīm, patron, kamēr mēs runājam kā vīrieši.»
– Jūs esat līķi, nelieši!… – Tālāk Torpēdas runā bija viena neķītrība. Tolja pacēla no grīdas netīru, eļļainu lupatu un ar spēku iegrūda bandīta mutē improvizēto rīkli. Verbālo netīrumu straume apstājās, to nomainīja ķidīgs rūciens.
Žurnālists devās prom pie durvīm, un viņa partneris izvilka no jostas pistoli ar garu stobru un izdarīja bandītam vairākus precīzi noteiktus sitienus ar rokturi zonā aiz auss. Tā bija ļoti sāpīga vieta, taču Torpēda vienkārši paraustīja galvu un sasprindzināja visus muskuļus, mēģinot saraut roku un kāju saites. Viņš pat piecēlās no sola un tad Anatolijs ar pistoles stobru uzsita uz augšu bandīta degunā. Sitiens pārrāva vienu nāsi un salauza deguna starpsienu, kā rezultātā asinis plūda kā strūklakā. Bet stobrs droši vien aizķēra rīstīties un atlaida to vaļīgāk, jo Torpēdu ar mēli izdevās izstumt lupatu ārā, un viņš nopietni mēģināja ar zobiem satvert bendes seju. Tajā pašā laikā treilera sienas satricināja skaļa kauciens. Anatolijam tik tikko izdevās izvairīties no uzbrukuma un īslaicīgi imobilizēt bandītu ar sitienu pa templi.
Aizelpas un asinīm notraipīts Anatolijs vēlreiz atkārtoja komandierim:
– Ej, ej, pastaigājies, uzpīpē, paskaties apkārt. Es jūtu, ka šeit būs jāizmanto visneparastākās metodes…
Talejevs domīgi sacīja:
«Protams, jums būs jāpamēģina.» Es tikai baidos, ka tas ir pārāk ciets rieksts. Vai jums nešķiet, ka viņš labprātāk nomirtu, nekā teiktu kaut ko citu, nevis lāstu vārdus?
Viņa jautājums palika neatbildēts, jo pēkšņi pavērās aizkars no otrās istabas, un brigadieru istabā ieskrēja jauns vīrietis. Viņš miegaini mirkšķināja acis, līdz viņa skatiens koncentrējās uz asiņaino bandītu, kurš bezsamaņā gulēja uz sola. Atrautība un nesaprašanās deva vietu pārsteigumam un žēlumam (!). Jaunais vīrietis paspēra divus šaubīgus soļus uz priekšu un nometās ceļos sola priekšā. No viņa mutes iznāca pilnīgi neparedzamais:
– Torps… tētis!!!
Un Torpēda pēkšņi atvēra acis!
Taļejevs ātri izgāja uz priekšu no durvīm, satvēra jaunekli aiz matiem, pēkšņi pacēla no ceļiem un nosvieda uz blakus sola. Tad viņš pamāja ar roku Anatolijam, un viņi abi veikli sagrieza puiša rokas un kājas. Ja jauneklis tikpat kā nepretojās, tad atjēdzies vadītājs nikni zvērēja, apšļakstīdams asinis, un mēģināja piecelties. Tolja atrada lielu stiepļu spoli dzelzs kastēs pie ieejas un ar to piestiprināja Torpēdu pie biezas un izturīgas caurules, kas iet pa visu telpu netālu no grīdas. Bandīts lemti apklusa.
Tagad žurnālists zināja, kā likt Torpēdu sadarboties!
«Nu,» viņš klusi teica, «šķiet, ka mēs tiešām nevarēsim no jums neko dabūt.» LABI. Jūs esat izdarījis savu izvēli. Purvs aiz sliedēm esot dziļš. Pieņems visus. Un kāpēc jums ir jādzīvo ilgāk? No visas jūsu brigādes dzīvi palikuši tikai divi vai trīs invalīdi. Kāds tur «darbs»?! Bet palīgi noliktavā ir sešinieki. Viņi nezina, kas mūs interesē, viņi nav redzējuši cilvēkus, kurus jūs, iespējams, satikāt. – Bandīts spītīgi klusēja, bet Hēra tam nepievērsa nekādu uzmanību. – Šis zinātkārais eksemplārs ir pavisam cita lieta! «Viņš norādīja uz jauno vīrieti. – Šī ir tava labā roka. Viņš noteikti visu apzinās. Tāpēc mēs tagad ar viņu runāsim. Ar aizrautību!
Pirmo reizi bandīts runāja normālā valodā:
«Šis arī neko nezina.» Viņš… ir kā mans adjutants. Dodiet, atnesiet, pārbaudiet…
– Labi. Apsveriet, ka es jums ticu. Bet man nez kāpēc šķiet, ka tieši viņš tev ir īpaši mīļš. es kļūdos? – Torpēda drūmi klusēja. – Un tu runāsi viņa vietā.
Tagad bandīts pilnībā pagrieza galvu uz sāniem. Hēra saprotoši pamāja.
«Mums ir ļoti maz laika, tāpēc mēs paātrināsim procesu, cik vien iespējams.»
Taļejevs paņēma stiepļu spoli, uzkāpa uz galda un vienu tā galu piesēja pie masīva āķa, kas izlīda no griestiem. Otrā galā viņš ātri izveidoja cilpu un nemierīgi pārbaudīja tā labo slīdēšanu. Acīmredzot žurnālistam kaut kas nepatika, jo viņš vērsās pie Torpēdas:
– Jā, stieple nav labi ieziepēta virve. Tas nemitīgi iestrēgs, palēninās… Sāpēs kaklu. Bet mums nav vajadzīgs ātrums, vai ne? Lai paātrinātu nāvi, nav nepieciešams lauzt kakla skriemeļus. Lēna nožņaugšanās ir ļoti iespaidīga aina. Īpaši tiem, kas skatās no malas, vai jūs nepiekrītat? Nu labi. Un ja nu paša dēls tavā priekšā raustīsies kā tāda lupatu lelle, vai ne?!
Pat pilnīgi nocietinātā bandīta dvēsele nevarēja izturēt šādu argumentāciju. Viņš atkal norūca un raustījās ar visu ķermeni, bet gan vads, gan caurule izrādījās pietiekami stipra. Tad caur rūkoņu atskanēja histēriski kliedzieni:
«Es neko neteikšu, jūs nelieši!» Slepkavas!! Nekas-o-o-o!!! Jūs visi mirsit, mirsit, mirsit…
Žurnālists vienaldzīgi paraustīja plecus. Kopā ar Tolju viņi nosēdināja jaunekli uz soliņa tikai metra attālumā no lokojošās Torpēdas, aplika viņam ap kaklu stieples cilpu, un Hēra atkal beidzot noregulēja sāpīgās un lēnās nāves instrumenta garumu.
– Bet tagad, kā jau solīju, procesu paātrināsim.
Ar šiem vārdiem Taļejevs nogāza uz sāniem soliņu, uz kura stāvēja jauneklis. Treileris kļuva pārsteidzoši kluss. Cilpa uzreiz nesavilkās, bet iestrēga vienā no daudzajiem metāla stieples līkumiem. Nelaimīgā vīrieša ķermenis raustījās, viņš sēcās… Klikšķini! Šis vads zem raustīšanās slodzes svara izslīdēja vienā līkumā un palēninājās nākamajā. Pakārtā vīrieša kakls un seja kļuva purpursarkani, uz lūpām parādījās putas, un sēkšana kļuva zemāka un īsāka. Negaidot nākamo klikšķi, žurnālists vērsās pie Anatolija:
– Ejam ārā, paņemsim pauzi, uzpīpēsim… Un lai šis dejo. Ak, viņš ne tikai dusmoja sev, bet arī sūdīja sevi! Ak, cik neestētiski.
Abi izkāpa no piekabes un aizvēra durvis. Taļejevs uz ielas uzmanīgi paskatījās pulkstenī:
«Es domāju, ka viņš izturēs vēl piecas minūtes.» Lai gan… Kā cilpa iet un vads krīt.
Pēc simts sekundēm no treilera atskanēja sirdi plosošs, necilvēcīgs kliedziens.
Asaras ritēja pār Torpēdas vaigiem. Vads, kas viņu turēja, saplēsa viņa vesti un iegriezās dziļi ķermenī. Viņš tam nepievērsa nekādu uzmanību, viņa ārprātīgais skatiens bija iekalts dēla sejā, ko izkropļoja ciešanu grimases. Anatolijs ātri satvēra zem kājām jau tā novājējušo un nepretojošos ķermeni, un Hēra ar grūtībām atšķetināja ap kaklu sasieto stiepli. Nolikuši nelaimīgo vīrieti uz galda, abi sāka vest viņu pie prāta. Kad parādījās pirmās atmodas pazīmes, Taļejevs apsēdās uz soliņa pretī bandītam, kas bija piesiets pie caurules, un jautāja:
– Nu?
Pēc pusstundas viņi visu zināja.
Vēl nesen zādzības Isakogorkas dzelzceļa mezglā bija haotiskas, izolētas un neorganizētas. Līdz ar kapitālisma uzplaukumu valstī krasi samazinājusies, pat praktiski izsīkusi preču plūsma uz neperspektīvo reģionu. Nebija jau no kā lielas peļņas, bet kāds ieguvums būtu no kilograma naglu vai eļļotu gulšņu pāra?!
Taču valsts pamazām izkāpa no sliekšņa, un pat ciemojošie uzņēmēji plūda uz šiem polārajiem reģioniem, un viņu Rokfelleri sāka rosīties. Pilsētās un mazpilsētās tika atvērti privātie veikali, kafejnīcas un restorāni, atdzima būvniecības bizness, un kļuva izdevīgi kaut ko ražot pašam, kaut arī nelielu. Un sāka plūst preču, produktu, tehnikas plūsma… Lauvas tiesa piegāžu gandrīz pilnīgas pienācīgu ceļu neesamības dēļ krita uz dzelzceļa transportu.
Lielie vilcieni, kas apgādā kuģu būves vai aizsardzības rūpniecības uzņēmumus, nebija vērsti: šādu kravu zudumu ir viegli noteikt un aprēķināt. Turklāt šādiem cilvēkiem aiz muguras stāvēja valsts, ar kuru, kā zināms, vienmēr ir slikti jokot. Bet cik brīnišķīga balva bija simtiem un tūkstošiem mazu preču sūtījumu, kas tika nosūtīti atsevišķos konteineros vai vagonos! Viņiem dokumentācija bija primitīva un bieži vien nekonsekventa: galu galā piegādātāja, ražotāja un saņēmēja galvenais uzdevums bija maldināt partneri. Tātad pat tad, ja, ierodoties notikuma vietā, tika atklāts iztrūkums, tiesā kaut ko pierādīt bija pilnīgi neiespējami. Jā, neviens to nedarīja, dodot priekšroku vai nu samierināties ar neizbēgamajiem «atkritumiem» transportēšanas laikā, vai arī maksāt «kam vajadzētu». Katrs uzņēmējs šo jautājumu atrisināja savā veidā.
Dzelzceļa mezglā sāka apgrozīties liela nauda. Agri vai vēlu kādam nācās pakļaut raibo sīko zagļu, krāpnieku, konteineru zagļu un automašīnu nolaupītāju masu. Torpēda kļuva par tādu cilvēku.
Viņa uzkāpšanas vietējā tronī sarežģītās peripetijas Talejevu neinteresēja. Nepieciešamā informācija tika paslēpta pēdējo viena vai divu mēnešu notikumos. Tieši šajā laikā Torpēda tika identificēta. Un tā nebija policija. Apmēram pirms mēneša divi ļoti pieklājīgi cilvēki ieradās šeit, pie galvenā mītnes treilera, un piecu minūšu laikā, «uz pirkstiem», viņi Torpedo izklāstīja visu viņa paša zagļu biznesa izkārtojumu. Ar numuriem, datumiem, savienojumiem un kontaktpersonām, pārdošanas kanāliem, atdevēm un peļņu. Izmeklēšana tika veikta apzinīgi un profesionāli, līdz pat augstu mecenātu vārdiem drošības un administratīvajās struktūrās.
Sākumā izbrīnītais bandīts varēja tikai domāt par to, kā tieši viņš uz visiem laikiem tiks vaļā no tik erudītiem viesiem. Taču kādā brīdī, klausoties, ko viņi piedāvā, es pēkšņi sapratu, ka ne tikai neko nezaudēju un neriskēju, bet arī saņemšu ļoti pieklājīgu summu «par savām nepatikšanām». Viņš centās saprast.
Izrādījās, ka svešinieki neiejaucās viņa «biznesā». Viņus interesēja tieši tā daļa, kuru Torpedo diezgan apzināti neņēma savā «aizsardzībā»: aprīkojuma piegāde valsts kuģu būves uzņēmumiem. Turklāt mani interesēja nevis kāds ilgs periods vai lieli apjomi, bet gan ļoti specifiska krava vienā vai divos konkrētos vilcienos. Turklāt svešiniekiem bija zināmi vilcienu numuri un to ierašanās datumi Isakogorkā.
Nu ko viņi no viņa grib?! Nu, pirmkārt, aiz cieņas: viņi nevēlas «strādāt» kāda cita teritorijā bez tās «īpašnieka» piekrišanas. Šis jau patika Torpedo. Otrkārt, tiek lūgta kvalificētu speciālistu palīdzība automašīnu atvēršanā, bet galvenais – nodrošināt pilnīgu šādas atvēršanas laikā iznīcināto plombu un plombu atjaunošanu. Šo paņēmienu lieliski izstrādāja Torpedo. Tātad, ar «maz asinīm» par pienācīgu samaksu? Iespējams, bandītu nopietni satrauca tikai viena nianse: galu galā kuģu būvētāji un remontētāji atklās trūkumu un neklusēs. Pārsūtīšanas punktu var vienkārši aprēķināt, un tad Torpēdu neglābs nekādi savienojumi vietējās tiesībaizsardzības iestādēs.
Bet tad bandīts saņēma pārsteidzošu pārliecību: netrūks! Kravas vienību skaits, kā arī to apjoms paliks absolūti nemainīgs. Un viņam nav ko uztraukties par rēķiniem. Svešinieki šīs problēmas atrisinās paši.
Par ko vēl viņi runāja? Jā, jā, bija viena obligāta prasība: viņa cilvēki nekādā gadījumā nedrīkst interesēties par operācijas detaļām un uzraudzīt svešinieku rīcību. Ha ha! Daudzo cietumsodu laikā Torpēda izgāja labu zagļu skolu un saprata šādu pārkāpumu sekas. Un šie puiši viņu joprojām stingri turēja uz āķa!
Nē. Tie noteikti nav no zagļiem. Viņš jau zina!
Varbūt krievi. Varbūt viņu sejās bija kaut kas austrumniecisks, bet viņi runāja absolūti bez akcenta, un kaukāzieši to nevar. Viņš jau zina, viņš satikās.
Varbūt drošības spēki? Mēs tādus jautājumus neuzdodam! Tas ir tāpat kā lūgt redzēt savu pasi. Ja viņi uzskatīja par nepieciešamu, viņi uzrādīja savu ID.
Jā, protams, viņš labi atceras abu «kopīgo operāciju» datumus. Pēdējais bija tikai pirms četrām dienām. Viņa dēls… nu… viņš to redzēja – pilnīgi nejauši! – krava, kas ieinteresēja svešiniekus. Vairākas mazas plakanas kastes un divas vai trīs krāsas bundžas. Tie ir metāla, ar vāku, 50 litru. Tos nomainīja pret tieši tādiem pašiem, un tos no ratiem aizveda ar ratiņiem kaut kur purva virzienā. Viņi droši vien noslīka.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.