Finanšu izglītība vai kā runāt ar bērnu par naudu un iemācīt pareizi ar to rīkoties

1. nodaļa. Finanšu izglītība. Par ko?

Visticamāk, atbilde uz jautājumu “Kāpēc nepieciešama finanšu izglītība?” tu pats to zini.

Jebkurā gadījumā jums šķiet, ka jūs jau sen nevarat uzlikt atbildību par savu pašreizējo un nākotnes labklājību kādam citam: valstij, vecākiem, darba devējiem, un šo sarakstu var turpināt. Lai gan no vecā ieraduma, iespējams, dažreiz jūs patiešām vēlaties.

Mūsu finansiālais stāvoklis patiesībā ir rezultāts mūsu spējai gūt ienākumus un gudri pārvaldīt nopelnīto naudu, lai sasniegtu savus finanšu mērķus. Lai kā mums gribētos domāt citādi – ak vai! – atbildība ir uz mums. Attiecīgi, kad mūsu bērni izaugs, viņi paši būs atbildīgi par savu labklājību.

Turklāt mēs pamazām pārejam no patēriņa laikmeta laikmetā, kurā spēja gudri pārvaldīt savu naudu ir vērtīga prasme. Tas "nāk modē", jo ne velti finanšu pratība kļūst par īstu tendenci.

Godīgi sakot, es sliecos uzskatīt, ka mūsdienu vecākiem vairs nav lielas izvēles, vai mācīt bērnam finanšu pratību vai nē. Mūsu dzīves realitāte ir tāda, ka finanšu prasmes bērnam ir vienkārši nepieciešamas viņa turpmākajai dzīvei, un finanšu izglītība kļūst par pilnvērtīgu bērna audzināšanas sastāvdaļu līdz ar viņa intelektuālo, fizisko, radošo un personīgo attīstību.

Kuram, jūsuprāt, pieaugušā vecumā ir lielākas izredzes kļūt par finansiāli nodrošinātu cilvēku: pusaudzim, kuram kontā ir uzkrājumi un kurš sper pirmos soļus investīcijās, vai pusaudzim, kuram ir grūtības pārvaldīt pat nelielu naudas summu?

"Vai ir bērni, kas iegulda?" – jūs varētu domāt. Protams, ir. Jau tagad ir diezgan daudz bērnu, kuriem ir savi uzkrājumi un pieredze investīcijās. Vai vēlaties, lai jūsu bērns būtu viens no viņiem?

Daudzi dzīvesstāsti ir pierādījuši, ka bērns, kuram kopš bērnības ir izveidojušies noteikti ieradumi rīkoties ar naudu, pieaugušā vecumā ir finansiāli veiksmīgāks. Pat ar vidējiem ienākumiem viņš var īstenot savus sapņus, vienkārši tāpēc, ka zina, kā pārvaldīt nopelnīto.

Daudzi uzskata, ka bērna audzināšana finansiāli ir pārāk ilga un grūta, laiki mainās, un bērns pieaugušā vecumā visu sasniegs pats. Varbūt viņš to sasniegs… Kas zina… Mēs domājam, ka galvenais ir dot bērnam labu izglītību, dot viņam startu karjerai. Taču droši vien var nojaust, ka nav tiešas attiecības starp izglītību un cilvēka finansiālo labklājību. Daudzi zina stāstus par to, kā izcili studenti ar izcilības diplomiem strādā par salīdzinoši pieticīgu atalgojumu. Laba izglītība ne vienmēr ir finansiālo panākumu atslēga, tāpēc diezgan bieži varam dzirdēt stāstus par turīgiem cilvēkiem ar diezgan augstiem ienākumiem, bet patiesībā viņiem nav uzkrājumu, jo viņi visu tērē patēriņam.

Arī finansiāli nodrošināti vecāki negarantē, ka bērni spēs uzturēt vecāku kapitālu.

Taču esmu pārliecināts, ka finanšu pratība ir mūsu bērnu finansiālās labklājības atslēga nākotnē.

Un mēs, vecāki, esam pirmie, kas varam palīdzēt savam bērnam šajā jautājumā.

Nauda ir realitāte, kuru nevajadzētu slēpt no bērniem. Turklāt prakse rāda, ka finanšu pasaule viņu vidū izraisa lielu interesi. Finanses ir arī daļa no pasaules izpratnes: caur ekonomiskajām lomām, naudas plūsmām utt. Finanses ir daļa no bērna izpratnes par sevi, piemēram, apzinoties savas vajadzības un vēlmes.

Mācot bērnam finanšu pratību jau no bērnības, nauda viņam kļūst par ierastu parādību, par normu, kas ir viņa dzīvē kopā ar rotaļlietām, gadžetiem un citām viņam pazīstamām lietām, nevis kaut ko īpašu, kam ir liela nozīme, nevis kaut ko. noslēpumains atribūts, kas pieejams tikai pieaugušo pasaulei. Nereti vecāki cenšas pārrunāt finanšu jautājumus un problēmas, lai bērns par tām nedzird un neko nezinātu, labu nodomu vadīti – “neatņemt bērnam bērnību”, viņš “vēl mazs”.

Taču padomājiet: bērns, dzirdot diskusijas par ģimenes budžetu, pirkumu plānošanu, finanšu problēmu risināšanas iespējām, saņem zināmas idejas, kā rīkoties šādās situācijās.

Ja vecāki naudu neapvelk pilngadības plīvurā un nodarbojas ar bērna finansiālo izglītošanu, tad, visticamāk, pieaugušā vecumā finanses viņam būs tāda pati dzīves joma kā veselība, pašizaugsme, ģimene. , profesionālā darbība utt. Joma, kurai arī jāpievērš uzmanība, ja vēlaties iegūt noteiktu rezultātu. Tas ir viss. Es domāju, ka tas ir svarīgi.

Mūsu dzīvē ir daudz cerību no naudas, arī polārās. No vienas puses, mēs bieži dzirdam, ka "nauda ir viss", mēs novēlam viens otram bagātību, vēlamies par naudu. No otras puses, mūsu prātos dominē arī frāze "nauda nepērk laimi". Un tā mēs steidzamies starp “es gribu naudu” un bailēm vēlēties naudu, kļūt egoistiem, merkantiliem, jo mūsu sabiedrībā “savtīgs, merkantils” ir līdzvērtīgs “sliktam”.

Prakse rāda, ka tad, kad nauda ir viena no cilvēka dzīves sfērām, ne vairāk un ne mazāk, viņš, kā likums, ne pārvērtē naudas nozīmi, ne arī to devalvē. To var nolikt no bērnības. Šī ir pirmā lieta.

Otrkārt, ja zinātu, cik bieži pieaugušo personīgo finanšu pasākumos var dzirdēt: "Ja es to visu zinātu iepriekš!", "Cik daudz laika un naudas iztērēts!", "Tas ir tas, kas jums jāiemāca skolā!" Bērns var iemācīties gudri pārvaldīt savu naudu tikai praksē.

Tagad jautājums ir: kādā vecumā šī prakse sāksies jūsu bērnam? Kad bērns iemācās pārvaldīt naudu ar 200–500 rubļu kabatas naudu nedēļā, viņam var būt aptuveni tāda pati apziņa un pieredze kā jaunietim, kuram pirms pirmās algas nebija savas naudas.

Atšķiras tikai tā sauktās kļūdas izmaksas.

Ja bērns pirmajā dienā iztērēja visu savu kabatas naudu uz nedēļu, tas nav būtiski viņa dzīvei, viņa pamatvajadzības nodrošinās. Bet tagad ir bērna dzīves situācija, viņa paša pieredze, ko vismaz ar viņu var pārrunāt. Bet vairāk par to nākamajās nodaļās.

Atgriezīsimies pie jaunieša, kuram pirmā paša nauda ir pirmā alga, kuru viņš tikpat ātri iztērēja (visbiežāk tā arī notiek). Kādas ir kļūdas izmaksas šeit? Kādas ir viņa iespējas? Kā nodrošināt savas pamatvajadzības, ja līdz nākamajai algai vēl ir trīs nedēļas? Sēdēt uz maizes un ūdens? Iekļūt parādos? Vai lūgt palīdzību vecākiem?

Mums ir iespēja pakāpeniski attīstīt bērna finansiālās prasmes un ieradumus atbilstoši viņa vecumam. Kāpēc neizmantot šo iespēju?

Vecākiem, kuri pievērš uzmanību savām personīgajām finansēm, jautājums par to, vai iesaistīties bērnu finanšu izglītošanā, nemaz nav tā vērts. Noteikti dari to.

Treškārt, sava bērna finanšu izglītošanas procesā jūs redzēsiet, kā finanšu pratība attīsta bērna patstāvību, viņa emocionālo un finansiālo inteliģenci un paaugstina apziņas līmeni, jo viņam ir jāpieņem patstāvīgi finanšu lēmumi, pat aptuveni 200-500 rubļi nedēļā.

Mēs varam palīdzēt bērnam iegūt savu pieredzi un pašam noteikt, kam vajadzētu vai nevajadzētu tērēt naudu, kā un kad to krāt, kā krāt, kā gūt ienākumus utt.

Mums ir visas iespējas palīdzēt jūsu bērnam apgūt finanšu pratību un attīstīt finanšu domāšanu, kas viņam palīdzēs nākotnē.

Bet jebkurā gadījumā tas ir vecāku lēmums. Neviens nevienu nepiespiedīs mācīt finanšu pratību, jo tā ir pilnībā jūsu izvēle.

Nesen veicu aptauju sākumskolas vecāku vidū. Aptaujas mērķis ir vienkāršs: izprast iemeslus, kāpēc vecāki neiesaistās sava bērna finanšu izglītošanā. Visizplatītākā atbilde bija: "Es nevēlos atņemt bērnam bērnību", "Nauda nav bērniem", "Nauda nav rotaļlieta".

Pilnīgi saprotama pozīcija, bet ir trīs punkti.

Pirmkārt: kāda ideja par bērnību slēpjas aiz šīs frāzes? Visbiežāk tas ir vecāku priekšstats par mūsu bērnību, kas bieži vien ir nostalģisks. Vai šī ideja sakrīt ar mūsdienu realitāti?

Otrais punkts: labi zināmā ideja, ka visam jābūt vecumam. Ja, piemēram, četrgadīgais bērns palīdz jums iepirkties veikalā; ja jūs un jūsu trīsgadnieks krāj monētas krājkasītē; Ja sešgadīgs bērns jūsu klātbūtnē, bet patstāvīgi var nopirkt sev saldējumu un pārbaudīt maiņu – vai mēs atņemam bērnam bērnību? Ko tu domā?

Un trešais punkts. Vai jums nav sajūta, ka tādējādi mēs savu ideju dēļ ierobežojam bērna attīstību? Bieži esmu dzirdējusi pārsteigtus stāstus no vecākiem par to, cik ātri viņu bērni apgūst sīkrīkus, cik prasmīgi risina diezgan sarežģītas mīklas un kā pieveic vecākus galda spēlēs. Ja mūs tas pārsteidz, tas nozīmē, ka mēs to negaidījām no sava bērna. Citiem vārdiem sakot, mēs, iespējams, esam nedaudz novērtējuši viņa spējas. Varbūt šeit ir tas pats gadījums?

Un ir vērts piebilst, ka finanšu izglītībā naudai netiek dota rotaļlietas loma. Šis ir izglītojošs līdzeklis, ar kuru bērni mācās pārvaldīt naudu un pieņemt finansiālus lēmumus (pirkt/nepirkt, ko pirkt, cik, to visu tērēt vai krāt utt.). To nevar iemācīties, aprobežojoties tikai ar grāmatu lasīšanu vai tematisko filmu skatīšanos, jums ir nepieciešama sava praktiskā pieredze.

Vēl viens interesants iemesls, kāpēc bērnam nemācīt finanšu pratību, ir aptuveni šāds: "Es nevēlos, lai viņš izaugtu komerciāls, viņam būs tikai nauda." Es domāju, ka šeit jūs pats saprotat, ka tikai pats vecāks savā prātā saista komercialitāti un naudu. Man ir tuva ideja, ka nauda pati par sevi nav spējīga padarīt cilvēku merkantilu, alkatīgu, brīvu, pārliecinātu vai ko citu. Ja šīs īpašības cilvēkā bija, tad ar naudu viņš vienkārši atļaujas tās izteikt skaidrāk, tāpēc bailes “negribu, lai viņš izaug merkantils, viņam būs tikai nauda prātā” vairs nav par finanšu mācīšanu. lasītprasme, bet par kādu attieksmi pret Mēs iepotējam naudu.

Tikpat izplatīts vecāku uzskats ir: "Kad pienāks laiks, viņš visu iemācīsies pats", "Mums neviens nemācīja, bet mēs kaut kā tiekam." Protams, bērns nedzīvo izolēti no pasaules. Pat ja mēs neiesaistīsimies viņa finanšu izglītībā, viņš ar šo tēmu saskarsies, un, pieaugot, arvien vairāk. Dabiski, ka viņš varēs veikt pirkumus, viņam, iespējams, tiks dota nauda, viņam būs vēlme realizēt savas vēlmes, kurām nepieciešama nauda. Jautājums, kā bērns pārvaldīs saņemto naudu. Vai viņa finansiālie lēmumi būs saistīti ar vecāku cerībām, vecvecāku ieteikumiem, sekošanu modei un patērētāju uzvedību, kas pieņemta viņa vidē? Vai arī tās ir saistītas ar savu vajadzību un vēlmju apzināšanos, savu finansiālo mērķu izpratni (lai cik skaļi tas arī neizklausītos)? Vai bērna prātā ir citas iespējas, kā pārvaldīt savu naudu, nevis izmantot to patēriņam? Tāds ir jautājums.

“Man pašam ir finansiālas problēmas. Ko es varu iemācīt bērnam? – tas arī ir viens no iemesliem, kas attur vecākus iesaistīties sava bērna finanšu izglītošanā.

Mēģināsim pieiet šim jautājumam racionāli.

Pirmkārt, mēs nevaram noliegt, ka jebkuram pieaugušajam ir lielāka praktiskā pieredze personīgo finanšu jomā nekā bērnam, pat ja šī pieredze neļāva jums sasniegt vēlamos finanšu rezultātus. Neatkarīgi no tā, vai jūsu pieredze ir pozitīva vai negatīva, jebkurā gadījumā varat to novērtēt no rezultāta viedokļa, apzināties, pie kā noveduši jūsu finanšu lēmumi, un izdarīt savus secinājumus. Ticiet man, jums ir ar ko dalīties ar savu bērnu.

Otrkārt, finansēs lielu lomu spēlē neatkarības, atbildības un apziņas līmenis. Piemēram, jūs varat labi pārrunāt ar savu bērnu viņa vajadzības un vēlmes, runāt par konkrētā pirkuma iemesliem, noskaidrot, vai pirkums viņam sagādājis prieku, atbalstīt viņu vēlmē uzkrāt savam mērķim, pastāstīt par krājumu pieredzi. u.c. Bērna finanšu izglītošanā diezgan liela nozīme ir viņu finanšu lēmumu motīvu izpratnei un palīdzībai šo lēmumu seku novērtēšanā. Pat ja jums nav īpašu finanšu zināšanu un prasmju, konfidenciālās sarunās jūs varat ļoti labi palīdzēt bērnam izprast konkrēta finansiālā lēmuma iemeslus, palīdzēt viņam saprast, kā tas ir saistīts ar viņa vajadzībām/vēlmēm, iespējams, mērķiem, ar kādām emocijām tas rada sekas. izraisīt bērnā šo lēmumu. Šeit galvenais ir spēt nošķirt bērnībā radušās vajadzības un vēlmes no bērna vajadzībām un vēlmēm un neļauties savu ideju uzspiešanai. Lai nodrošinātu racionālu, apzinātu attieksmi pret finansēm, nav nepieciešamas dziļas zināšanas ekonomikā. Es domāju, ka jūs pats to saprotat.

Treškārt, kurš aizliedz nodarboties ar sava bērna finanšu izglītošanu un vienlaikus paaugstināt savu finanšu pratības līmeni? Ja uzskatāt, ka jūsu finanšu pratības līmenis ir nepietiekams un jums pašam ir daudz ko mācīties, apvienojiet šīs divas jomas. Turklāt tagad tam ir visas iespējas, tostarp daudzi bezmaksas kursi un materiāli. Sāciet vismaz ar šo.

Ceturtkārt, mēs jau teicām, ka finanses, pirmkārt, ir prakse. Mūsu dzīve sniedz bezgalīgas iespējas praktiski audzināt bērnu finansiāli. Dodiet bērnam kabatas naudu (šim svarīgajam jautājumam tiks veltīta atsevišķa nodaļa). Iesaistiet savu bērnu tajā, kas notiek, kad ejat uz banku, veikalu, kad izmantojat bankomātu, pasūtot tiešsaistes servisos, izsniedzot viņam bankas karti utt. Lai viņš nav pasīvs, garlaikots vērotājs, bet procesa dalībnieks, pārrunā ar viņu visu uzzināto un notikušo.

Piektkārt, iespējams, finanšu izglītība mums kļūs tuvāka un skaidrāka, ja uztversim to nevis kā atsevišķi pastāvošu bērna attīstības virzienu, bet gan kā svarīgu un neatņemamu mūsu bērnu patstāvības sastāvdaļu, kā vienu no veidiem, kā izprast apkārtējo pasauli. mums.

Un mēs saprotam, ka mūsu bērna finansiālā maksātspēja un brīvība nākotnē lielā mērā ir atkarīga no tā, kā viņš izturas pret naudu, vai viņš prot pieņemt patstāvīgus finanšu lēmumus, plānot budžetu, gudri krāt, ietaupīt, vai viņš prot monetizēt savas prasmes. , radīt ienākumu avotus utt.

Es domāju, ka visi vecāki, kas māca saviem bērniem finanšu pratību, apliecinās, ka viņi gūst pārliecību par bērna nākotni un izzūd bailes, ka bērns dzīvos no algas līdz algai.

Un to visu mēs, vecāki, varam iemācīt saviem bērniem.

Šajā brīdī iesaku apstāties, nolikt grāmatu un padomāt, vai esat gatavs uzņemties sava bērna finanšu izglītību. Kas tevi apturēja iepriekš? Varbūt kaut kas joprojām neļauj jums sākt sava bērna finanšu izglītību? Vai jums joprojām ir šaubas un bailes? Kuru? Cik patiesas un pamatotas ir šīs šaubas un bailes?

Vispirms apstipriniet sev savu gatavību finanšu izglītību iekļaut sava bērna audzināšanā, un mēs turpināsim.

Finanšu izglītība, tāpat kā bērna audzināšana kopumā, notiek ģimenē. Es domāju, ka tas ir skaidrs visiem. Teiksim tā: gribam vai negribam, mēs nododam saviem bērniem savus finansiālās uzvedības modeļus, savus finansiālos uzskatus un attieksmi pret naudu, ienākumiem utt. Ne velti saka: neaudzini bērni, izglītojieties, viņi joprojām izskatīsies kā mēs. Attieksmi pret naudu un materiālo labklājību mēs lielākoties pārņemam no vecākiem. Tas var izpausties vai nu kopēšanas un atkārtošanas veidā, vai arī kā pilnīga noliegšana, pretējā finanšu uzvedības modeļa reproducēšana. Piemēram, vecāki taupīja uz visu, ierobežoja sevi un savu bērnu; ja šis modelis bērnam izraisīja sāpīgas sajūtas, viņš var izlemt un atveidot tā pilnīgu pretstatu, vadoties pēc saukļa “Tu dzīvo tikai vienreiz”. Ne pirmais, ne otrais gadījums nav saistīts ar saprātīgu naudas pārvaldību un savu vajadzību un vēlmju izpratni. Šīs monetārās attieksmes mūsu bezsamaņā internalizē kā “vecāku programmas”, kuras vēlāk ne vienmēr ir viegli saprast. Protams, daudz vairāk faktoru ietekmē bērna turpmāko dzīvi, un uzskati var krasi mainīties, mainoties videi. Bet, redziet, mēs saviem bērniem ļoti palīdzēsim, ja mūsu “vecāku programmas” būs pozitīvas un var paplašināt bērna iespējas nākotnē.

Ik pa laikam vecāki saka, ka nav nemaz tik viegli izglītot bērnu finansiāli: pašam jāzina finanšu pratības pamati, jāprot skaidri tos nodot bērnam un jāiesaistās gandrīz nepārtrauktā finanšu procesā. savu bērnu izglītību.

Viņi bieži baidās pat sākt. Tā ir normāla un saprotama vecāku reakcija. Šajā sakarā definēsim dažus punktus sev.

Vecāks vienā vai otrā pakāpē vienmēr ir bērna audzināšanas procesā: spēlējas ar bērnu, lasa grāmatu, pastaigājas ārā, kopīgi veic mājas darbus, pārrunā dažādas tēmas, ir paraugs bērnam utt. finanšu izglītība nav kaut kas atsevišķs, bet gan daļa no bērna kā indivīda vispārējās izglītības. Pateicoties finanšu izglītībai, pašas finanses parādās bērna dzīvē un tiek pievērsta uzmanība noteiktiem ieradumiem un prasmēm.

Finanšu pratības apguve nav tūlītējs rezultāts: es iemācījos dzejoli vakarā un noskaitīju to no rīta. Finanšu paradumu, uzskatu un prasmju veidošana prasa laiku. Apskatot tabulu par bērnu finanšu prasmēm pēc vecuma, jūs redzēsiet, ka četru līdz piecu prasmju attīstība notiek divu līdz trīs gadu laikā. Tas ir soli pa solim process. Un liela nozīme ir paša bērna pieredzei, spējai pieņemt patstāvīgus finanšu lēmumus.

Bērna finanšu izglītībā mums ir daudz palīgu: mūsu literatūras un animācijas klasika ir vienkārši finanšu izglītības tēmu dārgums: “Pinokio”, “Pasaka par zvejnieku un zivtiņu”, “Vovka”. tālajā tālajā valstībā” – tos var uzskaitīt vēl ilgi. Mūsdienās, lai palīdzētu vecākiem, ir izveidots liels skaits materiālu, lai mācītu bērniem finanšu pratību: grāmatas, aplikācijas, spēles, multfilmas utt. Visbiežāk tie tiek nodrošināti bez maksas. Ja jums ir šaubas par savām zināšanām noteiktās tēmās, vienmēr varat piesaistīt speciālistus; Pašlaik notiek semināri, vasaras nometnes un finanšu pratības kursi bērniem. Tie visi ir mūsu palīgi bērna finanšu izglītībā, mums tie tikai prasmīgi jāizmanto.

Kā to izdarīt?

Diezgan bieži ir situācija, par kuru nevaru neuzrakstīt. Jūs esat mamma, kas iesaistās sava bērna harmoniskā attīstībā, tostarp māca viņam rīkoties ar naudu un mēģina ieaudzināt noteiktus finanšu ieradumus. Jūs esat labi darīts! Bet ko tu dari?

Jūs atrodat internetā/grāmatās informāciju par to, kas bērnam būtu jāzina par finansēm noteiktā vecumā, un aktīvi cenšaties to bērnam iemācīt. Rakstīts, ka bērnam līdz 8 gadu vecumam jāspēj pareizi sadalīt kabatas naudu un atlicināt naudu sīkiem pirkumiem. Tātad jūs iedodat bērnam kabatas naudu (un tas ir lieliski!), un viņš to izšķiež vai atdod draugiem. Rakstīts, ka 13–14 gadu vecumā bērnam pašam jākārto savs budžets un pašam jāsedz daļa izdevumu, taču bērns to pat nevēlas darīt.

Tad vai nu vīlies “visā šajā finanšu izglītībā”, vai, sakodot zobus un uztraucoties, ka kaut ko dari nepareizi, turpināsi dot kabatas naudu un redzēs, kas notiks tālāk. Vai varbūt neatlaidīgi ieteikt bērnam, kā šo naudu izmantot.

par ko es runāju? Kad māte nolemj sākt iepazīstināt savu bērnu ar naudas pasauli, viņam var būt 3, 6, 10 vai 12 gadi. Šajā vecumā bērns jau ir attīstījis dažas zināšanas un prasmes dabiski, bet dažas prasmes vēl nav izveidojušās, jo nebija iespējas tās iegūt. Piemēram, ja mēs nolemjam 11 gadus vecam bērnam iemācīt finanšu iemaņas, tad viņš var precīzi atšķirt naudas nominālvērtību, prot to skaitīt, ir pieredze patstāvīgos pirkumos utt., bet nevar noteikt savus finansiālos mērķus, aprēķināt tos un sākt tos īstenot (šie bērni tiek izglītoti 9–10 gadu vecumā).

Ko tas nozīmē mammai? Tikai nevajag krist panikā. Mums ir jānoskaidro, kādas nepilnības ir finanšu prasmēs noteiktā vecumā, un jāpalīdz bērnam tās apgūt.

Vispārīgi runājot, izveidojiet savam bērnam izglītojošu maršrutu finanšu pratības jomā. Tas var šķist biedējoši, taču visas grāmatas garumā mēs darīsim tā: noteiksim, kādas zināšanas, prasmes, finanšu paradumus un informētību par naudu ir nepieciešamas jūsu bērnam konkrētajā vecumā; ar ko vari tikt galā pats, kas tam vajadzīgs – kādas grāmatas, filmas, dzīves situācijas utt.; kur nepieciešama finanšu pratības speciālistu palīdzība, kādās tēmās? Rezultātā jūs noformulēsiet bērnam konkrētu plānu, kas jums jādara, ir jāseko tam un jāpielāgo pēc vajadzības.

Tikmēr atbildēsim uz citu daudziem vecākiem svarīgu jautājumu: vai ir nepieciešama atšķirīga pieeja, mācot finanšu pratību meitenēm un zēniem?

Tas ir dabisks jautājums, kas rodas noteiktā jūsu bērna finanšu izglītības posmā. Mēs intuitīvi saprotam, ka lomas ģimenē attiecībā uz finansēm vīriešiem un sievietēm var atšķirties. Tēli “vīrietis kā apgādnieks, sieviete kā pavarda glabātājs” ir kaut kas, kas nodots paaudzēs.

Īsi precizēsim šo jautājumu pašiem.

Finanšu pratības pamati un principi ir vienādi jebkuram dzimumam.

Bērna vide, viņa ģimene un apkārtne finanšu izglītībā ir svarīgāki par dzimumu.

Atšķirības pēc dzimuma vērtībām attiecībā uz lomu sadalījumu ģimenē, darbā un pienākumiem; Šis aspekts var būt būtisks finanšu izglītībā lomu un pienākumu sadales vietā ģimenē ar šīs ģimenes ekonomiku/finansēm.

Tāpēc finanšu pratības mācīšanas principi zēniem un meitenēm neatšķiras. Atšķirības sākas kontekstā ar pienākumiem, kas saistīti ar finanšu lietām konkrētas ģimenes ietvaros, un šeit, kā mēs saprotam, modeļi var atšķirties.

Varbūt vissvarīgākais ir vecāku stāvoklis bērna finanšu izglītībā.

Mēs bieži domājam, ka zinām, kas ir jādara, kā pareizi, kāds rezultāts ir labs, kādu rezultātu var uzskatīt par neapmierinošu, un cenšamies to iemācīt savam bērnam.

Bet, iespējams, no savas pieredzes jau esat sapratis, ka finansēs bieži vien nav pareizas vai nepareizas darbības, kaut vai tāpēc, ka mums visiem ir vajadzīgi dažādi finanšu rezultāti un mēs to redzam atšķirīgi. Finanses atspoguļo mūsu dzīvi, mūsu vērtības, mūsu mērķus un vēlmes. Bērnam tie var atšķirties no vecākiem.

Un, esmu pārliecināts, ir svarīgi ieņemt nevis skolotāja, bet gan asistenta un ceļveža amatu savam bērnam.

Vecāku nostāja šeit ir būt par piemēru; Mēs jau teicām: bērni vienmēr atdarina savus vecākus. Nekontrolējiet, bet palīdziet bērnam, pretējā gadījumā nevar būt runas par kaut kādu neatkarību, arī finansiālo neatkarību. Mūsdienās viņi bieži runā par apzinātu audzināšanu. Tomēr ar visu mūsu vēlmi, lai mūsu bērni izaugtu neatkarīgi, mēs bieži nonākam galējībās, tostarp finanšu izglītībā.

Kā finanšu izglītībā nesajaukt lietas un nenonākt galējībās? No galējībām nav grūti izvairīties, ja tās apzinies.

Šeit ir visizplatītākie.

Pirmā galējība – pārmērīga aprūpe un kontrole. Mēs baidāmies, ka mūsu bērns kaut ko nopirks nepareizi vai pēkšņi pazaudēs savu bankas karti. Mēs esam noraizējušies, ka viņš joprojām nevēlas nekam ietaupīt. Esam noraizējušies, ka bērns joprojām neseko līdzi saviem ienākumiem un izdevumiem, iespējams, viņu nemaz neinteresē. Rezultātā mēs sākam stāstīt bērnam, kas un kā viņam jādara, piespiežam viņu darīt to, kas mums šķiet svarīgs, kontrolējam, vai viņš pareizi izdarījis to, ko ieteicām. Rezultātā mēs tā vietā, lai mācītu bērnam pieņemt finanšu lēmumus, mēs tos pieņemam viņa vietā.

Otrā galējībapretstats pirmajam. Vecāki uzskata, ka bērnam viss jāapgūst pašam. Viņi viņam iedeva kabatas naudu un ļāva viņam ar to darīt visu, ko vēlas. Bet bērnam var nebūt pietiekami daudz pieredzes. Kur viņš gūs iespējas pārvaldīt savu naudu, izņemot rotaļlietas iegādi? Kā viņš zina, ka budžeta plānošana palīdzēs viņam sasniegt savus sapņus? Kurš viņu brīdinās par finansiālo drošību? Viņa vecāki var viņam sniegt dažus padomus.

Un atšķirība ar pirmo galējību šeit ir tāda, ka tā ir iespēju ieteikt, nevis pateikt, ko un kā darīt. Ļaujiet bērnam pieņemt lēmumu, ko tieši darīt. Ir lieliski kopā pārrunāt, kas tā rezultātā notika.

Trešā galējība – vecāki steidzas un pat nestāsta bērnam, kas un kā jādara (kā pirmajā galējībā), bet dara to paši bērna vietā. "Dodiet man savu kabatas naudu, nopirksim šo spēli tūlīt," saka mamma. Gadās, ka bērnam vajadzīgs laiks, viņam ir grūti pirmajā reizē izvēlēties pēc īpašībām un cenas labāko preci, viņam nav viegli uzreiz pretoties visas kabatas naudas iztērēšanai, bet daļu no tās nolikt malā. . Un tas ir labi. Dažkārt bērnam ir nepieciešami 2–3 gadi, lai apgūtu finanšu pamatprasmes. Turklāt prasmes attīstās pakāpeniski, tāpēc nav iemesla steigties.

Kādus darbības veidus mēs visbiežāk izvēlamies? Apskatīsim visbiežāk sastopamos.

Bērnu priekšā nenotiek sarunas par naudu, un ģimenes finansiālās problēmas no viņiem tiek rūpīgi slēptas.

Mēs to darām ar labiem nodomiem, lai pasargātu bērnu no pieaugušo dzīves grūtībām vai tāpēc, ka uzskatām viņu par jaunu šādām sarunām. No otras puses, padomājiet: mēs atņemam bērnam iespēju gūt zināšanas un pieredzi par finanšu jautājumiem savā ģimenē. Kāpēc? Pārrunājot ģimenes finanšu jautājumus, parasti runājam par to, ko izdarījām un kādas sekas saņēmām, kādas darbības plānojam veikt turpmāk, lai situāciju novērstu vai attīstītu. Pēc tam, jo trūkst pieredzes savā ģimenē pārrunāt finanšu jautājumus, meklējot kopīgus risinājumus, nereti var rasties grūtības daudziem jauniešiem un ģimenēm, kuras neprot un nevēlas pārvaldīt ģimenes budžetu, uzkrājot kredītus vai otrādi. , sāpīgi taupot katru santīmu nezināmam mērķim .