- -
- 100%
- +
Prologs
“Alise, pasteidzies,” vīrietis neveikli pastūma meiteni ar somām uz portālu. Viņa ieraka papēžus parketa grīdā, nospodrināja līdz spīdumam, un verakijas lakas skrāpēšanas skaņa lika visiem kalpotājiem nodrebēt.
– Tēt, kāpēc tāda steiga? "Es pat nesagatavojos," neapmierinātā brunete ar tādu neprātu trieca smagāko somu pret grīdu, it kā gribētu izlauzties cauri ozolkoka dēļiem un izraisīt vecajam sulainis infarktu. Savās rokās viņa satvēra slotas kātu, kas bija viņas uzticīgais pavadonis visos netīrajos trikos. Viņa nolasīja koku, kas gadu gaitā bija nogludināta, pieķērās maziem iespiedumiem un izrāva tos, kā daudzi to dara ar urbumiem.
"Ja jūs visu pilsētu nebūtu sasildījuši, mēs būtu varējuši pagaidīt," Tadeušs paskatījās uz savu meitu no galvas līdz kājām. Viņš pārmetoši paskatījās apkārt, bet tad atcerējās, ka atgādināt raganai par morāles standartiem ir tikpat bezjēdzīgi, kā ar klostera tērpiem piesegt Prieku kvartāla meiteņu kailos ķermeņus. Neviļus sāka padziļināties krunciņa starp uzacīm. – Kāpēc jaunākais hercoga dēls jūs neiepriecināja? Kāpēc viņam vajadzēja sūtīt žagas? Tagad tētis skraida pa apkārtni un vēlas tavas asinis un publisku atvainošanos.
"Šis pompozais tītars pats to lūdza," Alise paraustīja plecus tik vienaldzīgi, it kā hercogi katru dienu iekārotu viņas aknas. Viņas ārišķīgā vienaldzība liecināja par aizvainojumu. Tas izpaudās saspiestās lūpās, nervozo pirkstu nogludinātajā apakšmalā un glītā šķipsnā pie deniņa, ko meita apzināti lēnām aizbāza aiz auss. "Es viņu brīdināju, lai viņš neuzdrošinās man tuvoties." Taču jau no paša sākuma pietrūkst apvērsumu, tāpēc ik pa laikam nākas viņam atgādināt, ka ragana nav ostas padauza.
Vīrietis pameta acis pret griestiem. Pēc tik daudziem gadiem viņš jau varēja redzēt savas smadzenes, taču viņam šķita, ka mīļotā mantiniece tās aprijusi ar tējkaroti. Viņa meita, visnepārspējamākā, laipnākā meitene, reizēm kļuva dēmoniski atriebīga. Un katru reizi tas tika izteikts citā trikā. Vecā sieviete Klī neizturēja raganas skatu un ķērca divas dienas. Kurpnieka sieva, godīgi sakot, šķebinoša sieviete, uzdrīkstējās nosodīt hobijus par grāmatām un maksāja ar ķiķināšanu. Dzirnavnieka dēls… Ak nē. Šeit viss ir kārtībā, Alise izglāba zēnu no žagas. Un viņa apbalvoja hercoga dēlu.
Tadeušs un Lesi Gordoni bija burvji, un viņu meita piedzima kā ragana. Nav slikti. Pietiekami spēcīga un nav stulba. Un tā bija viņas raganas būtība, it kā ņirgājoties par burvjiem, kas viņu paklupa visur. Kopā ar paku nāca strīdīgs izturēšanās. Un vīrietis patiešām baidījās par savu vienīgo bērnu, tāpēc viņš viņu aizsūtīja. Viņa iegūs pieredzi, ķersies pie lietas un varbūt beigs darīt stulbības, ko meitene tik ļoti gribēja darīt.
“Tētis… Nu, beidz,” viņa kaprīzi saknieba lūpas un cirta acis, ko nepārprotami mantojusi no vecvecmāmiņas, kura bija slavenākā manipulatore ģimenē. – Nu ko tev tas maksā, tikai noņem viņam žagas, iedod kompensāciju un viss nokārtosies…
Ja vīrietis šaubījās, tad pēc kompensācijas viņš saprata, ka rīkojas pareizi. Bērns nezina naudas vērtību, bērns ir kļuvis pārāk rotaļīgs un nevēlas risināt savas problēmas. Galu galā tētis ir blakus, viņš samaksās, segs, un viņa turpinās darīt visādas stulbības. Nu nē… Tas nederēs. Mana mīļotā meita uzlēca.
“Alise, beidz čīkstēt, ieskrien portālā,” viņš vēlreiz pastūma meiteni pret mirgojošo audeklu durvju formā un pasniedza viņai aploksni. – Iedodiet to savam darba devējam. Tu pāris mēnešus pasēdēsi tuksnesī, tad viss aizmirsies un es atgriezīšos pēc tevis, bet tagad pasteidzies, portāls nav mūžīgs.
"Tēvs, nedari man to," viņa nelūdza, viņa bija tik apmulsusi, ka aizmirsa pievienot savai balsij vaimanu. – Man nav piecpadsmit gadu, pat astoņpadsmit…
– Pa labi! Divdesmit četri, jums ir bakalaura grāds mikstūrās, un jūs joprojām uzvedaties kā bērns.
Alise nošņāca un pagriezās, lai skatītos viņā ar smaragda acīm. Vīrietis neizturēja un apskāva meitu pie sevis un noskūpstīja viņas cirtaino galvas virsu. Ragana šņāca vēl dusmīgāk. Tad viņa atrāvās. Un viņš joprojām iegrūda viņu portālā.
Biroja durvis nedaudz pavērās. Iekšā klusiem soļiem iegāja gaišmataina sieviete ar asaru notraipītām acīm. Sandalkoks un vaniļa izlauzās cauri papīra putekļiem. Sievas mati bija sapīti divās stingrās bizēs. Slaidā figūra ietērpta striktā dūmakainā kleitā. Uz krūtīm un plaukstu locītavām karājās no dabīgiem akmeņiem izgatavotu amuletu pavedieni.
"Tadeušs," viņa bezspēcīgi iekrita krēslā, "vai esat pārliecināts, ka mēs rīkojāmies pareizi?" Viņi varēja noklusēt šo lietu.
Vīrietis piecēlās no galda un piegāja pie sievas. Viņš pārbrauca ar roku pār savu trauslo plecu. Viņš pieskārās cirtainai matu šķipsnai pie sava deniņa. Es tur kādu laiku stāvēju. Viņš pagriezās pret bāru un ielēja glāzē brendiju un ieteica to. Sieviete piekrītoši pamāja ar galvu.
"Lesja, viņai ir jāpaaug," viņš apsēdās uz nākamā krēsla, "kamēr mēs turpināsim izskatīt visas sūdzības, viņa nemācēs uzņemties atbildību par savu rīcību." Un tā… Viņa aizgāja strādāt. Ne uz harēmu, ne uz akmeņlauztuvēm. Viņš sēdēs un vārīs dziras un sāks vismaz mazliet domāt ar savu galvu, nevis novelt atbildību uz mums.
–Vai esat pārliecināts par darba devēju? – blondīne konvulsīvi norija ugunīgo šķidrumu, gandrīz aizelsusies. – Ko darīt, ja viņš viņu sāpina vai vēl ļaunāk…
"Viņa varētu darīt viņam sliktāk." Šī ir mūsu meita. Man būtu bail par viņas darba devēja veselību un saprātu.
– Ko darīt, ja viņa atkal atradīs nepatikšanas?
Vīrietis pasmaidīja un viltīgi sacīja:
"Ceru, ka šoreiz viņa atradīs kaut ko vairāk…
1. nodaļa
Gregorijs paskatījās uz meiteni. Meitene paskatījās uz viņu. Zem viņas skatiena, no zem kuplām skropstām ar smaragda zīlītēm, man gribējās paklanīties un, luncinot dibenu, steigšus izpildīt viņas vēlmes. Tieši šis skatiens burvim lika saprast, ka viņa priekšā ir ragana.
Kreisā lāpstiņa nodevīgi niezēja, jo, domājot par burvēm, vīrieša atmiņā uzpeldēja vecvecmāmiņas Hortenses tēls, un ne vairāk kā pirms nedēļas kāds mirušais radinieks glāstīja viņu ar vara svečturi, iesitot iekšā. aizmugurē. Viņš paraustīja plecus, atstumjot atmiņas par ik ceturkšņa saziņu ar spokiem, un tikpat uzmanīgi kā govs mati no pūķa mutes, viņš izvilka aploksni no meitenes pirkstiem.
Akadēmijā studējot ātrā un noslīpētā lasīšanas tehnika, kas ļāva neiedziļināties metaforās, bet izolēt galveno, mani neiepriecināja. Vīrietis vēlreiz pacēla acis uz meiteni. Noteikti ragana. Tikai viņi var izrādīt tik daudz augstprātības un nicinājuma ar vienu skatienu. Un tikai viņu klātbūtnē visa pasaule sāk dziedāt: hiacintes uzziedēja, tulpes ver vaļā samta cepurītes ar tintes melnām pistolēm iekšā, pat ceļmallapa izgāja pa grants taku!
Gregorijs Stenlijs pārstāja mīlēt pārsteigumus pēc tam, kad kļuva par atraitni. Viņš atgriezās no dienesta, bet viņa sieva ne. Un tas bija vispretīgākais, nežēlīgākais pārsteigums no Visuma. Katru reizi, kad viņa nekromantiskā dvēsele paredzēja kārtējo likteņa pavērsienu, viņu pārņēma melanholija un izmisums, un viņa prātā izlīda dusmas un zobi! Viņa zobi neticami sāpēja, lai gan burvis par tiem nesūdzējās. Un tagad, skatoties uz slaido bruneti viņam pretī, ar cirtainu matu šoku, viņš saprata, ka atkal ir iesitis liktenim.
Vīrišķā būtība, kas mīt katrā vīrietī un nesnauž arī tad, kad to apdzen no aizmugures un ar bruģakmeni, ieraugot izskatīgo burvi, gaidībās iekliedzās. Vīrietis, savācis visu savu apdomību dūrē, paspieda to pašu dūri par ņirgāšanos.
Vai meitene bija skaista? Drīzāk jā nekā nē. Sejas smalkos vaibstus papildināja uzpūstas lūpas, maigi izliektas uzacis, glīts deguns ar tievu galu, vaigu kauli it kā prasmīga tēlnieka cirsti marmorā. Zilā satīna kleita uzsvēra figūras izliekumus un izciļņus. Un visā attēlā bija jūtama zināma nerealitātes nots, it kā debesu sieviete būtu nolaidusies no debesīm, jo viņai bija nogriezti spārni, un viņa visus noliecās un apsēdās uz slotas!
Draudzīgais smaids nestiepās, žoklis savilkās. Meitene, pamanījusi vīrieša mēģinājumus būt vairāk vai mazāk labam saimniekam, pacēla uzaci, it kā vilktu elfa loka auklu, un par šāvienu kalpoja izsmējīgs smīns. Gregorijs noslaucīja labo gribu no savas sejas, atstājot aukstumu, kas viņam sagrāba zobus. Es vēlreiz paskatījos uz vēstuli…
“…sekojiet līdzi meitenei…”, “…gudra, atriebīga, prātīga…”, “… ja no viņas galvas…”
Nekromants savu talantu dēļ bija atturīgs vīrs, bet tagad viņš gribēja uzliesmot tik daudzstāvu tirādē pret tēva veco draugu, ka tikai dabiska izturība, ko rūdīja darbs kapsētās un pēc tam ar nogurdinošām ziņām par skaitu. no spokiem vienā pilsētas kapsētā, neļāva viņam tik smagi sist ar seju uz leju netīrumos. Viņam nevajag ne palīgu, ne palīgu, ne galvassāpes. Bet tu to dabūsi! Un neviens tev nejautās. Paturi savā rīcībā seksuāli nobriedušu meiteni, kas satricinās ne tikai tavu saprātu, bet arī īpašuma pamatus.
Atmetis nevajadzīgu jaukšanu, Stenlijs sarkastiski un neslēpdams savu nejauko prieku pavēlēja:
– Piebūve pa kreisi no mājas ir gan darba vieta, gan guļamvieta. Ir trīs telpas: viesu uzņemšanas zona un divas jūsu rīcībā. Pēc ēdiena ienāciet mājā caur melno virtuvi. Darba diena sākas rīt astoņos no rīta,” viņš pagriezās pret mājas durvīm un aizcirta tās, gandrīz aizspiežot raganas degunu. – Es ienīstu pārsteigumus…
Frāze sastinga tukšajā zālē.
2. nodaļa
Alise stāvēja uz sliekšņa un spītīgi skatījās uz aizvērtajām durvīm. Viņa nesaprata, kas viņu satika, taču viņa skaidri saprata, ka viņai šis kāds nepatīk. Nez kāpēc meitenei ienāca prātā, ka, ja vīrietis būtu bijis īsts bruņinieks, viņš būtu nogalinājis princesi un izglābis pūķi. Tīri no solidaritātes. Aiz ieraduma.
Burvnieces nekaunība pārņēma krustmāti Klotildi. Pazīstams radinieks varēja notriekt pat jumtu ķirzaku, lidojot viņam pretī un kliedzot uz plaušām: “Es tevi satriekšu!!!”, tāpēc, ar īgnumu paskatījusies uz savām kuplajām mantām, Alise piegāja pie gludekļa- aizsēja durvis un ar roktura gredzenu no visa spēka atsita durvis. Meitene nesūdzējās par dzirdi, apslāpētie lāsta vārdi tajā pusē kļuva par balzamu tējā un viņa sāka āmurēt ar divkāršu spēku. Kad viņas plauksta sāka mirdzēt un pirkstu locītavas nepārprotami liecināja, ka ir pienācis laiks un gods zināt, ragana sakoda zobus un savāca mantas, lepni ejot pa grants taku uz savu dzīvokli.
Viņa jutās tik stulbi septiņu gadu vecumā, kad vakariņu laikā nometa uz kleitas kūku un rāvās, lai to paceltu no grīdas. Augstākās sabiedrības dāma, kas viņus apciemoja, grasījās noģībt, bet aukle slēpa savu apmulsumu, ievedot Alisi bērnistabā. Tad viņa nesaprata, kāpēc šāda reakcija sekoja parastai neveiklībai. Vēlāk tika paskaidrots, ka labi audzinātas meitenes nemet ēdienu un noteikti neskrāpē krēsla kājas uz parketa. Tad viņi paskaidroja, un meitene saprata, cik stulba viņa izskatās. Tagad nekādu skaidrojumu nav, bet apziņa, ka darba devēja iepazīšana tā nenotiek, runā pati par sevi.
Viņa atdzīvināja brunetes tēlu savā galvā. Vīrietis bija ģērbies melnās biksēs un tumši zaļā kamzolī. No pēdējās apakšas iznira nevērīgi atpogāts krekls. Zābaki no labas kvalitātes ādas, gluži kā manam tēvam. Un nekaunīgais puisis izskatās apmēram trīsdesmit gadus vecs. Melni, kupli mati bija nogriezti līdz kaklam, nedaudz cirtaini. Neapšaubāmi aristokrātiskā seja ir piesātināta ar riebuma grimasēm. Sajūta, ka vīrietim izmisīgi sāp zobs. Viņš savilkās grimasē katru reizi, kad uz viņu paskatījās.
Viņš smaržoja neparasti. Būdama indes un pretlīdzekļu meistare, meitenei bija fenomenāla oža, kas padarītu greizsirdīgu dresētāko suni. Viņa samazināja ātrumu un, aizvērusi acis, lēnām caur degunu ievilka gaisu: sāli, garšvielas… Vetivēru? Var būt. Šajā aromātā bija kaut kāda citādība. Viņa nevarēja atcerēties vīriešu odekolonu ar šādām sastāvdaļām. Un balss izrādījās patīkama: samtains, biezs baritons, neliels aizsmakums. Taču viņa manieres saskan ar slikti audzināta ļaužu tēlu. Viņš nepasniedza roku, neteica savu vārdu, nepalīdzēja nest lietas. Starp citu, tieši viņu dēļ Alise ieņēma cietoksni kaujā. Tante Klū šo vīriešu kategoriju sauca par “suņa iekšām”, tas ir, pretīgiem līdz zobu griešanai. Vecākā radinieka viedoklis Alisei vienmēr ir bijis būtisks. Un tagad, atceroties aizcirtās durvis, meitene vēlreiz pārliecinājās par savas vectantes gudrību un ieskatu.
Paskatījusies apkārt, ragana ieraudzīja saimniecības ēku. Viņa berzēja savu ievainoto roku. Viņa nebija zeltīta apmetuma un piecmetrīgu strautiņu cienītāja, taču kaut kāda beigta mājas piebūve arī nebija viņas sapņu robeža.
No akmens šķembām veidotais celiņš mēģināja sagrozīt manas kājas. Meitene ar cirtaino matu mopu vienmēr slīdēja, un viņas papēži smagi šķīra. Saimniecības ēkas durvis nebija aizslēgtas. Viņa pastūma to ar kāju un iegāja aukstajā krēslā.
Viņa trīs reizes pacirta ar pirkstiem un uzlidoja trīs ugunspuķes, kas aizlido pat piecus gadus vecam bērnam. Viņa nometa somas tur, kur stāvēja, un piegāja pie aizkara. Viņa to ar drosmīgu paraustīšanu atvilka un nosmaka putekļos. Smagais aizkaru audums izrādījās nevis dūmakainā vīna krāsā, bet vienkārši bordo. Viņa redzēja šādus atkritumus viņu mājā bēniņu stāvā un uztvēra to kā veltījumu senām atmiņām. Bet tie bija bēniņi, un te var teikt, ka tā ir slimo uzgaidāmā telpa, un dīvaini, ka tā tiek turēta nobružātā stāvoklī.
Doma, ka pirms viņas te neviens nav strādājis un nedzīvojis, radās pēkšņi. Varbūt šī vieta bija speciāli kalpotājiem, tad nav brīnums, ka putekļi vienmērīgā slānī pārklāj visas virsmas. Īpaši palodze. Viņa pieskārās vecajiem, vēl joprojām ozolkoka dēļiem, un parādījās nospiedums. Kā bērnībā gribēju uzzīmēt apmierinātu sauli vai kā romantiskajā četrpadsmit gadu vecumā vēlējos uzzīmēt salauztu sirdi. Nevajadzētu liegt sev mazas palaidnības, tāpēc pēc sekundes kāda zobaina saule ar agresīvām izspiedušām acīm smīnēja raganu. Un viņa norādīja savējo ārā pa logu, no kura paveras skats uz pagalmu. Es aizgāju uz atlikušajiem diviem. No viena pavērās skats uz dārzu, otra bija blakus durvīm, tāpēc nekā interesanta tur nebija. Es dienas gaismā paskatījos pa istabu. Liela reģistratūra. Netālu atrodas krēslu rinda, kas izskatās ērti, bet patiesībā ir briesmīgi. Aizmugurē atradās dokumentu skapji un vairāki grāmatu plaukti.
Maniakālā vēlme pieskarties grāmatu galapapīriem bija viens no raganas nepārvaramā eksperimentālā rakstura netikumiem. Galu galā grāmatās bija paslēpts daudz informācijas un gribas visu uzreiz izmēģināt, lai arī kā pietrūktu zināšanu. Viņa klusi, grozīdamās no kājas uz pēdu, piegāja pie plauktiem un ieelpoja vecā papīra aromātu. Pat grāmatu putekļiem ir īpaša smarža, nemaz nerunājot par tintes smaržu. Viņa braukāja ar tievajiem pirkstiem gar muguriņām, iegaumējot provokatīvākos vārdus. Daži bija ļoti seni, piemēram, vecas kurtizānes bikses. Dažus rakstījuši laikabiedri, taču tie nezaudē savu šarmu.
No uzņemšanas zonas veda divas durvis. Es paskatījos pa kreisi. Mazs: gulta, dīvāns un kamīns. Labajā pusē izrādījās viesistaba, tāda paša izmēra. Viņa atgriezās pēc somām un ieslīdēja guļamistabā, pie skapjiem.
Patīkams atradums bija iekšpusē paslēptas durvis, aiz kurām bija paslēpta neliela vanna ar tualeti. Vismaz kaut ko. Iespējams, ar šādu ērtību komplektu viņa tiks galā ar darbu; meitene nodrebēja no domas izskaloties baseinā un izskriet ārā, lai atvieglotu sevi. Viņa bija pilsētas iedzīvotāja, un tas, kas citiem bija greznība, viņai bija nepieciešams, jo īpaši vannas istaba.
Viņa apsēdās uz čīkstošās gultas. Viņa atliecās. Un viņa sāka skatīties uz griestiem. Manā galvā šaudījās domas, un es nevarēju visu apvienot. Es uzspļāvu par nepateicīgu uzdevumu. Viņa sniedzās somā ar drēbēm. Es gandrīz izplūdu asarās. Mamma sakravāja mantas, uzbūra somas un satilpa gandrīz visu garderobi. Otrajā atradu personīgās mantas, dienasgrāmatas ar piezīmēm, pāris grāmatas par mikstūrām, darbarīku komplektu un daudz citu nepieciešamo sīkumu.
Ārdurvis čīkstēja. Meitene saspringa un iemeta kosmētikas paku uz gultas. Mazie soļi. Kautrīgs klauvējiens pie guļamistabas durvīm. Nu viņš beidzot atrada savas manieres un nolēma normāli iepazīties. Stulbākais, ko viņa tagad varēja darīt, bija izlikties par aizvainotu nevainību un uzmest niecīgu dusmu lēkmi. Bet tante Klo iečukstēja kreisajā ausī, ka tā dara sievietes, kurām nav ko dot, izņemot dekoltē. Un, ja jums ir ko parādīt, izņemot šarmu, klusējiet un skatieties. Šī čīkstošā čuksti galvā un arī radinieku senilā izsmiekla dēļ Alise nolēma sekot rūdītās intrigantes Klotiljas Mateusas padomam, tāpēc iztaisnoja matus un noslaucīja putekļus no kleitas. Viņa atvēra durvis un sastinga.
Uz guļamistabas sliekšņa stāvēja mīļa veca dāma. Telti un kārtīgi. Zili pelēka kleita un zils priekšauts izskatam piešķīra pasaku sajūtu. Sirmie mati ir savākti biezā kamolā viņa galvas aizmugurē. Krunkaina, gaiša seja un viegls pārmetošs smaids.
"Mani sauc Greta, meitiņ," vecā sieviete iegāja guļamistabā un apsēdās uz dīvāna.
"Ļoti jauki," meitene apmulsusi izspieda. Viņa, protams, saprata, ka brauc ciemos, taču šāds spiediens labas gribas kompānijā nedaudz atturēja. "Es esmu E… Alīsija, bet visi man tuvie vienkārši sauc Alisi."
"Prieks iepazīties," sirsnīgi pasmaidīja vecā sieviete un noglaudīja nākamo vietu, aicinot apsēsties. Es negribēju sēdēt, bet bija arī grūti stāvēt un nezināt, kur likt rokas, kas pēkšņi sāka traucēt. – Es esmu šī īpašuma saimniece. Gregorijs sūtīja mani satikt viņu un palīdzēt man iekārtoties. Parādi māju, pastāsti…
"Es to nedomāju…" viņai nebija laika atrast pareizo mājas īpašnieka definīciju, kad viņa pārtrauca saimnieci…
"Ak, bērns, nepievērs uzmanību Gregorijam…" viņa pamāja viņam, "puika dažkārt var būt nepanesams." Bet viņš ir labs cilvēks, lai gan viņš to slēpj. Tātad jūs būsiet mūsu jaunā sekretāre?
"Mmm… viņš droši vien neko neteica," meitene jutās kā pilnīga muļķe. Viņa ieradās darbā, bet viņa nezina, kas. Lai gan pēc riebuma, ko viņa izjuta, pateicoties spēcīgajam, bet šaurprātīgajam dzimumam, viņa nolēma, ka labāk ir ļaut viņiem justies kā idiotiem. Un Alise var tikt galā. "Mans tēvs mani saindēja, pat nepasakot, kam un kur." Starp citu, kas šī ir par vietu?
"Stenlija muiža, Vortiša," meitene svilpa prātā. Nu jā, tētis viņu droši paslēpa un aizsūtīja līdz karaļvalsts dienvidiem. Irtāna, Apvienotā Karaliste, sagrāba ļoti aukstu teritorijas gabalu un gandrīz pašus dienvidus, kas bija slaveni ar ārstnieciskajiem ūdeņiem, dūņām un minerāliem. Pēdējos vienkārši gaidīja patērējošas nenoteikta vecuma meitenes un diezgan veseli grābekļi, kas izklaidējās ar savu tētu naudu. Irtānas dienvidu daļa robežojas ar Važejas jūru, kas ir bagāta ar zvejas un tirdzniecības ceļiem, kas novirzījās uz vairākām valstīm.
Karaliste bija viena no nozīmīgākajām varām. Pasaules arēnā tas ieņēma ja ne pirmo vietu, tad noteikti ne pēdējo. Pateicoties teritorijai. Pirms daudziem gadiem traki Irtāna karogiem pievienojās vairāki kaimiņi, kuri sākumā bija vienkārši virskungi, bet vēlāk kļuva par neatņemamu valsts sastāvdaļu, pieņemot likumus, režīmu un karali. Tāpēc pilnais nosaukums, lai arī netika izmantots, izklausījās kā Irtānas Apvienotā Karaliste.
– No kurienes tu būsi? Vai tu esi pārāk bāls, ziemeļu daļa?
"Jā, tieši tā," Alise nedaudz apmulsusi pasmaidīja; viņa izstājās no sarunas, lai iegūtu vēsturisku kopsavilkumu, un tagad ārkārtīgi baidījās, ka izrādīsies necieņa pret tik jauku sievieti. Un vēl jo vairāk, lai pārtrauktu sarunu, jo zinātkāre nebija viens no viņas tikumiem. Un bija vērts uzzināt pēc iespējas vairāk par vietu, kur viņa strādās. – Es esmu no Kassodi, nevis tālākā ziemeļu punkta, bet mums gandrīz nekad nav vasaras, galvenais ir pavasaris un rudens, tikai sniegs uzkrīt apmēram trīs mēnešus.
– Nu, neuztraucies. Mēs jums patiksim. Šeit ziemas ir īsākas un vasaras mēneši pagarinās vairāk nekā pusgadu.
Vecā sieviete berzēja rokas uz priekšauta, arī samulsusi, nezinot, kā uzsākt sarunu par māju un noteikumiem. Viņa nedaudz paskatījās apkārt, ievilka skatienu aiz aizkariem un noelsās.
"Bērnā, mums steidzami jānosūta istabene, lai viņa visu iztīra un nomaina aizkarus." Ir pagājis ilgs laiks, kopš šeit nav bijuši viesi.
– Cik vēl cilvēku dzīvo īpašumā? – meitene pēc iespējas nepiespiesti jautāja.
– Nē, nē, – mājkalpotāja satvēra rokas, – galvenokārt kalpotāji. Es, sulainis Hanss, pāris istabenes, vairāki pavāri un Gregorijs. Kad vecais Stenlijs bija dzīvs, īpašums bija dzīvības pilns, taču ilgu laiku mēs neesam satikuši jaunus viesus. Kad studentu draugi ierodas ciemos pie zēna, kļūst jautrāk, un tā…
Viņa atkal apklusa, it kā nogrima atmiņās.
– Cik tālu tas ir no pašas pilsētas, jā, no Vortišas?
"Vietā nav pat stundas," Grēta paskaidroja, paceļot acis no savām domām. "Bet Gregorijs noteikti jūs aizvedīs, un jūs redzēsiet pats."
Parunājusi vēl kādu laiku, Grēta nolēma doties ekskursijā pa māju. Es vienkārši neizgāju dārzā, bet vērīgāk apskatīju arhīva skapjus. Domās kaut ko aprēķinājusi, viņa no visa spēka pastūma trešo plauktu no kreisās puses un tas pagriezās pāri. Izspieduši pusi atveres, meitene un saimniece nokļuva tumšā mazā istabā.
– Kur viņa ir? – vecā sieviete īgni sūdzējās. Tad kaut kas noklikšķināja, ieplaisāja un čīkstēja. Gaismas stars griezās cauri putekļainajam gaisam. “Piebūve uzreiz bija strādājoša uzņemšanas zona, tāpēc, lai neskrietu pa dārzu, vecais īpašnieks izveidoja slepenu eju. Arī neskrien, vienkārši ej.
Meitene pamāja ar galvu, klusībā cerot, ka viņai nebūs jāstumj grāmatplaukts, citādi izmēri atšķīrās. Neslavē Silu. Viņi atradās zem galvenajām kāpnēm zālē. Grēta uzreiz sāka rādīt, kur un kas ved. Augšstāvā atrodas guļamstāvs, vairākas viesu istabas un birojs. Lejā atradās laboratorija un ieroču saimniecība. Pirmajā stāvā pa kreisi virtuve un kalpu istabas, labajā pusē viesistaba, siltumnīca, bibliotēka, atpūtas telpa.
Man patika Alises īpašums. Tam bija zināms šarms, kas raksturīgs tikai vecajām mājām. Akmens bruģēti pakāpieni, sausa silta koksne. Parkets, vietām saplaisājis, atcerējās simtiem apavu, kas tam pieskārās. Ozolkoka balusters zem eļļas kārtas, kas absorbējis tūkstošiem pieskārienu. Siltumnīca, nepārprotami no iepriekšējiem gadiem, bija atdalīta antīkā stilā, tai nebija nevienas tukšas sienas, tikai caurspīdīgs stikls, kas dziedāja zem saules atspīduma. Bibliotēka, kurā glabājas miljoniem zināšanu, putekļu un tintes smakas, vecmodīgo sekretāru komforts un auduma polsterējuma siltums uz dīvāniem.
Grēta nebeidza runāt visu ceļu. Viņa slavēja savu skolnieku tā, kā viltīgs tirgotājs slavētu zagtu zirgu. Pusdienlaikā Alise uzzināja, ka burvju kungam ir trīsdesmit gadu, viņš kalpoja pēc burvju akadēmijas Drošības derartamentā un pēc tam uz austrumu robežas. Tagad viņš nodarbojās tikai ar muižas lietām un vadīja aptieku. Stenlija zemēs bija vairāki ciemati, kalnu pakājes un ezeri. Dīvaini ir tas, ka ar tik lielu teritoriju muiža netika klasificēta kā barons vai apriņķis. Tūlīt saimniece ieminējās, ka sen bija Debro barons, bet Gregora sencis izdarīja kaut ko dīvainu un viņam tika atņemts tituls un rezultātā daļa zemju. Šī daļa saglabāja savu statusu, taču mainīja īpašnieku un kļuva par Šantilijas baronu.
Alisija sarunājoties nepamanīta nokļuva virtuvē, kur ar prieku nogaršoja sautēto trusi. Arī sieviete viņu šeit neatstāja. Viņa visu izstāstīja un arī raganai tas patika. Pati Grēta kā daļa no šī apbrīnojamā īpašuma glabāja vēsturi sevī. Kļuva mājīgi. Un tēja ar kumelītēm pilnībā iegremdēja meiteni miegainajā apātijā. Taču ar gribas piepūli un bailēm iegūt liekos kilogramus Alise taktiski noskaidroja, vai viņa varētu doties pastaigā uz mežu. Mājas saimniece nesaņēma nekādus norādījumus šajā sakarā, tāpēc jaunākais Gordons ar tīru sirdsapziņu atgriezās saimniecības ēkā pēc slotas.
Pilnīgi noteikti, ka tik svaiga gaisa un plašumu pārpilnība pilsētniekam liks pagriezt galvu. Alisija pat nolaida slotu zemāk zemē, lai, ja viņa zaudētu līdzsvaru, viņa varētu saglabāt kaulus neskartus.
Kamēr Kasodijas daba tikai piepildījās ar sulīgu zaļumu, šeit, uz dienvidiem, tā valdīja pilnā sparā ar aromātu un krāsu daudzveidību. Egļu mežs ir piepildīts ar kukaiņu čivināšanu, kas paslēpās izplestās papardēs, putnu trilles, kas raustīja egļu pūkainās ķepas.
Meitene gāja klusi, tik tikko pieskaroties egļu pakaišiem ar slēgto apavu purngaliem bez papēžiem. Un, kad atskanēja soļu šalkoņa, uztvēru meža īsto saimnieku sašutumu. Viņa nokāpa līdz spoguļstraumei, kas kā spīdīga lente stiepjas pa lauka taku. Jā, arī lauks bija dzīvs, piepildīts ar dabisku spēku, un viņa, sajutusi kādu, kas dzird viņas šūpuļdziesmas, rosījās un kūsāja.