Greizsirdīgs, karsts, bīstams…

1.nodaļa: Iepazīšanās, uz velna ragiem

Es nekad nebiju apmeklējusi iepazīšanās vietnes, bet apmēram pirms pāris mēnešiem es izveidoju lapu vienā no populārākajām vietnēm. Neko darīt. Tas gan droši vien ir meli. Patiesībā es gribēju atrast kādu manai dvēselei tuvu cilvēku, protams, vīrieti. Man ir daudz draudzenēm. Rakstīja vienu perversi vai pristareli jēri, kas ir noguruši no ģimenes dzīves un vienkārši vēlas labi pavadīt laiku ar kādu, kas ir jaunāks par viņu sievām. Ielieciet vietnē pāris manu fotogrāfiju. Protams, kur es esmu parādē un mazliet fotošopa krāsām, gribējās izdaiļot dzīvi. Es neuzskatu sevi par neglītu, bet arī par skaistuli. Krāsoti blondi mati, pelēkas acis un vidējs augums. Pavisam nesen pārkāpu divdesmit un tikai tagad atcerējos, ka nekas nopietns, ka man bija un nebija, un laiks iet un jaunība nav mūžīga. Bija muļķīgi doties meklēt kādu paziņu internetā, bet vēl muļķīgāk būtu meklēt kādu starp vietējiem džekistiem.

Tomēr es atradu savu upuri. Vai drīzāk viņš atrada mani. Viņa fotogrāfija iepriecināja mani un uzsmaidīja manā sejā. Pievilcīgs kā ellē un atbilstošs vecumam. Manuprāt, vīrietim vajadzētu būt vismaz piecus vai septiņus gadus vecākam par sievieti. Manuprāt, tas ir harmoniski. Viņš atbilst maniem kritērijiem. Viņš uzrakstīja un uzreiz piedāvāja tikties bez kilometriem sarakstes. Manam sirdsmieram viņš piedāvāja izvēlēties tikšanās vietu. Tas beidzot izkausēja ledu. Viņa taktiskums un runas maniere bija ļoti pievilcīga. Un viņa balss ziņa izkausēja manu sirdi. Viņa samtainā humānā balss bija gluži tāda pati kā viņa izskats. Varu droši apgalvot, ka šis vīrietis man patika jau no pirmās fotogrāfijas un ziņojuma. Es piekritu ar viņu satikties, ne mirkli nedomājot.

– Eileen, tev šeit ir randiņš? – Mēs iegājām vietējā noplukušajā bārā, lai gan daudzi cilvēki domāja, ka tas ir superklubs, tikpat labs kā centrs, bet tā nebija. Mani vecāki šeit iepazinās pirms daudziem gadiem, tāpēc man tas šķita nostalģiski. Mani šeit vienmēr vilināja.

Jā, es nolēmu paņemt līdzi draugu, tikai gadījumam. Viņa vienkārši stāvēs kaut kur malā, un pati bija ieradusies šeit. Viņa nevar noticēt, ka tas ir puisis no bildes, kurš nāk mani sagaidīt. Ziņkārīga kā ellē.

– Viņš man teica, lai es pati izvēlos tikšanās vietu, – es teicu. – Kur man vajadzēja viņu aizvest? Uz parku? Nē. Es šeit jūtos ērti.

Nezinu, vai viņš šeit kādreiz ir bijis. Cik es zinu, viņš ir no citas pilsētas, bet es centīšos izturēties tā, it kā būtu skaistākajā vietā pasaulē. Par laimi, šeit gandrīz nav dzērāju. Ir pirmdiena.

– Starp citu, tu izskaties lieliski, – teica mans draugs. – Ne sliktāk kā tajā bildē, ko viņš redzēja, – viņa teica, cenšoties panākt, lai es izskatītos tikpat labi kā tajā fotogrāfijā. Jo es zinu to vilšanos. Mans brālis reiz devās uz šādu randiņu. Izrādās, tas bija gandrīz akls randiņš. Meitene nebija no fotogrāfijas, viņa bija no kāda cita. Nē, tā bija viņa. Tikai plus 20 kilogrami. Ko es varu teikt, Photoshop dara brīnumus.

– Ceru, ka arī klātienē viņš nav sliktāks, – mēs ar draugu stāvējām pie bāra un gaidījām. Mums bija atlicis vēl pusstunda laika. Bijām ieradušies agri.

Nezinu, ko es gaidīju no šī randiņa. Nebija paredzēts nekas izsmalcināts. Es neesmu tik naiva. Bet es gribēju satikt un aprunāties ar kādu, kas man patīk, un tad viss bija atkarīgs no manis.

– Ja kas, es būšu šeit, un es būšu savā mašīnā, ja kaut kas ies greizi. Es atnākšu un sitīšu viņam pa galvu. Lizbeta vienmēr ir tāda. Mēs esam kā māsas, un viņa ir mana māsa. Mēs kopā uzaugām, dzīvojām pāri ielai. Tagad viņa dzīvo pie sava drauga, kuru izvilka no geto apkaimes un ielika darbā. Viņa ir iemesls, kāpēc viņš pārtrauca dzert. Viņi šķiet laimīgi.

– Jā, viņi ir. Es tevi iesaistīšu šajā lietā, un mēs viņam kopā iemācīsim mācību, – es teicu. Tikai jokoju. Ja man tas nepatiks un būs tipiski uzbudinātu vīriešu runas, es piecelšos un aiziešu prom. Es vienkārši nesamierinos ar ainas izraisīšanu.

– Lai gan, spriežot pēc viņa bildes… – Lizbeta izstiepās, izsmejot mani. – Tā vietā, lai pamanītu, kāds viņš ir dīdītājs, tu vienkārši svīst un skaties uz viņu kā uz dīkdieni, – viņa sacīja, nekurnēdama smieties.

Es esmu kā visas meitenes, es pievēršu uzmanību izskatam un visiem tiem atribūtiem. Bet tomēr izskats nav mana galvenā prioritāte. Ja es uzzinu, ka puisis ir pilnīgs blēdis, pat ja viņš ir trīskārt izskatīgs, es vienkārši dodos garā pastaigā. Arī mans tētis bija izskatīgs, un mana mamma iemīlēja viņa šarmu un viņa zilo acu dziļumu. Tagad viņi dzīvo un cieš, vai nu no mīlestības, vai no izmisuma. Viņi nevar viens no otra atrauties. Manā priekšā viņi izliekas, ka viss ir kārtībā, bet es redzu, ka tā ir muļķība.

– Tu sevi tiesā? – Es atcirtu, pasmaidot savam draugam.

– Klusē, Eilēna, – Lizbeta iesita man pa plecu. – «Es tevi tikai brīdinu, ’mazais’, kā tas var būt, un tas ir atkarīgs no tevis. Es pieskatīšu tavu nepilngadīgo pakaļu.

Viņa ir trīs gadus vecāka par mani un izliekas, ka viņai ir trīsdesmit. Šādās reizēs es vienkārši pārmetu acis un izbeidzu sarunu par šo tēmu. Lizbeta nespēja pretoties pāris tekilas šāvieniem. Es arī gribu vienu. Bet viņa nolēma, ka pirms randiņa nevajadzētu dzert. Tā ir slikta forma vai kaut kas tamlīdzīgs.

Kad viņš ienāca šajā mazliet noplukušajā istabā, es viņu uzreiz atpazinu. Jā, viņš bija tas puisis no bildes, un varbūt pat vēl labāks. Lizbeta pabakstīja mani pa plecu, un es aizgāju prom. Man šķita, ka bija vērts viņu satikt, jo viņš, iespējams, šeit bija pirmo reizi.

Puisis bija pusgalvu garāks par mani, ar kraukļa spārnu krāsas matiem un dzeloņainām acīm. Tās sauc par hameleonu acīm. Ne pelēkas. Ne zaļas. Vai varbūt abas. Nevarēja noteikti nosaukt šo krāsu. Es arī nevarēju nepamanīt, ka viņš bija labi uzbūvēts un ar jaukām sejas iezīmēm.

Es pietuvojos viņam pietiekami tuvu, lai pēc viņa acu skatiena varētu spriest, ka viņš mani atpazina. Nezinu, cik ilgi pagāja, pirms mēs abi izrunājāmies, bet man tas šķita kā mūžība.

– Eileen? – Droši vien nolēma pārbaudīt manu identitāti. Kāpēc, tādu kā es ir tūkstošiem.

– Jā, tas esmu es, – es īsi pasmaidīju un uz mirkli paskatījos uz savām kājām. Ko man vajadzēja teikt? Man nevajadzēja pacelt roku un iepazīstināt ar sevi.

– Labs vakars, – puisis izstiepa roku, un man neatlika nekas cits, kā tikai pasniegt viņam savu. Viņš maigi to paspieda un atlaida.

Es neviļus pagriezu galvu pret Lizbetu, kura nemitīgi raudzījās uz mums. Viņš izdarīja to pašu, un Lizbeta ātri vien novērsās.

– Tu atnāci kopā ar draugu? – Un no kurienes, pie velna, viņš to zināja.

– Nu… jā, – es atbildēju kaut kā nedroši, pat vainīgi. Bet kāpēc? Kāda liela problēma? Varbūt viņa bija šeit tikai kā kompānija, lai mani uzmundrinātu. Viņš jautāja tā, it kā es būtu izdarījusi kādu noziegumu.

– Vai randiņam vajadzētu nozīmēt kopīgu pastaigu ar draudzenēm? – Puisis jautāja plakani, galvu nedaudz noliecis uz sāniem. Viņš iebāza rokas bikšu kabatās un skatījās uz mani ar neizteiksmīgu skatienu.

Padomā par to. Viņam tas, šķiet, nepatika. Labi, Eileen, nevajag pazust.

– Es viņu nevedīšu, – es sakrustojos ar rokām uz krūtīm. – Kāpēc, vai ir kāda problēma? – Puisis apskatīja mani no galvas līdz kājām un pasmaidīja.

– Nekādu problēmu, – viņš pakratīja galvu, sākot apstaigāt istabu. – Jauka vieta, – viņš sacīja, viņa intonācijai nesakrītot ar vārdiem. – Vai mēs apsēdīsimies?

– Mēs varētu, – es piekritu, pagriežot viņam muguru un ejot uz priekšu. Dzirdēju aiz sevis viņa soļus un domās nopriecāju sevi. Velns, kāpēc, pie velna, es tā trīcēju, tas taču nav tā, it kā kaut kas būtu noticis. Es aizsedzu plakstiņus un nedaudz paklupu. Man nebija vajadzīga liela palīdzība, bet viņš turēja mani par elkoni.

– Uzmanīgi, – viņš čukstēja man ausī, atlaižot manu elkoni. No viņa pieskāriena jutos kā pēc elektriskās strāvas trieciena. Es, viņam nemanot, ar roku berzēju elkoni un apsēdos pie mazā galdiņa.

Jā, viņš bija izskatīgs, bet viņā bija kaut kas tāds, kas man šķita dīvains un nesaprotams. Viņš bija kā plēsējs, kas pamanīja visu līdz pat mazākajam sīkumam. Viņš paskatījās uz manām rokām, kas nedaudz drebēja uz galda. Man gribējās tās nolaist, bet viņš saprastu.

– Kāpēc jūs uzaicinājāt…

– Jūs? – Puisis mani pārtrauca, veltot man smaidīgu, draudzīgu skatienu. – Varbūt tāpēc, ka tu esi mans tips, varbūt kāda cita iemesla dēļ. Vai tas ir svarīgi?

– Nu, kāpēc gan mēs par to neparunājam? – Godīgi sakot, es nezināju, par ko runāt, tāpēc nolēmu uzdot šo muļķīgo jautājumu.

– Labi. Tātad pretjautājums ir, kāpēc tu teici «jā»? Tā ir pirmā reize, kad es tevi tā redzu, – viņš nojauta. – Jūs taču neatradāt kādu reālajā dzīvē, vai ne?

Es sāku nožēlot, ka vispār piereģistrējos šajā vietnē. Es nedomāju, ka man nāksies to apspriest. Nē, es negrasos izvairīties no tā un izlikties muļķīga.

– Es gribēju, – es nopriecājos, skatoties uz Lizbetu, kura joprojām raudzījās uz mums ar tekilas šņabi rokā. – Kāpēc ne? Tu vari uzskatīt, ka man ir garlaicīgi. Izvēlējos dažus kandidātus, – pēdējais bija meli, bet viņš, šķiet, tam noticēja.

– Tu saki, garlaikojies… – zēns teica. – Mēs varam pāriet pie kaut kā interesantāka, – viņš teica, – ja jūs saprotat, ko es domāju, – viņš teica maigi.

Es domāju, ka zinu. Es negribu neko interesantāku. Man labāk atgriezties pie savas garlaicīgās dzīves.

– Stīvs, vai ne? – Es atcerējos viņa vārdu, bet nekad agrāk nebiju viņu tā sauca. – Man tas nav interesanti. Ceru, ka neesmu aizņēmusi pārāk daudz jūsu laika, – es lēnām cēlos no krēsla, bet turpināju skatīties uz viņu.

Lizbetei bija taisnība. Tur ārā ir ārprātīgie, kas vēlas mūs dabūt. Tāpēc viņi ir šajās vietnēs. Blondīnes šovakar ir ēdienkartē ar šo izskatīgo puisi. Nē, viņš to ar mani nedarīs. Es plānoju darīt to, ko teicu Lizbetei. Aiziet prom ar augstu paceltu galvu.

Stīvs mani aizturēja aiz rokas, lai es nevarētu pavirzīties tālāk un nevarētu izraut roku no viņa satvēriena.

– Tu visu saproti nepareizi, – Stīvs teica mierīgi, skatoties man acīs. – Jūs mani apsūdzat, nezinot patiesību. Kā ir ar nevainīguma prezumpciju? – Viņš uzsmaidīja man, turpinot turēt manu roku.

2.nodaļa: Neveiksmīga vienošanās un neatlaidīgs priekšlikums

Tagad viņš runāja. Nevainīguma prezumpcija? Tiešām? Bija skaidrs, uz ko viņš ar to iet. Viņš vienkārši gribēja mani dabūt prom no šejienes un darīt to, ko viņš prot vislabāk. Tas ir noziegums – nezināt, kā iekarot sievietes sirdi. Spēki, kas ir, deva viņam skatienu, bet, šķiet, pārējo bija atstājuši novārtā. Tas ir tik dīvaini. Mani nemaz nav sajūsminājušas viņa mājienus. Viņš vispār nezina, kā runāt ar meitenēm.

– Atlaid manu roku vai…

– Vai ko? – Es nevaru noticēt, cik ļoti viņam patīk pārtraukt citus cilvēkus. Tas ir tik nekulturāli un izaicinoši.

– Es kliegšu tik skaļi, ka visi satrauksies, un tu dabūsi pa savu nekaunīgo seju, – tā es teicu, cenšoties atbrīvot savu roku no viņa satvēriena. – Kā tev tas šķiet?

– Uz priekšu, – Stīvs pasmaidīja, skatīdamies uz mani kā uz traku muļķi. – Viņiem nav izredžu mani apturēt. Un tevi es pēc šī dusmu lēkmes lēkmes izvilku no šejienes, un mēs normāli aprunāsimies ārā. Kā tev tas patīk?

Nav vārdu, ir tikai emocijas. Viņš atlaida manu roku, un es nekavējoties apsēdos atpakaļ. Nē, es negrasījos darīt to, ko viņš gribēja. Es tikai gribēju noskaidrot, ko, pie velna, viņš domā, ka dara.

– Vai tu vispār esi pie prāta? – Es nedaudz noliecos uz priekšu, cenšoties nepievērst sev uzmanību. – Tomēr neredzēju jēgu jautāt. Es zināju, ka iepazīšanās portālos ir tikai muļķi, – es neapmierināti piesitināju roku pie galda.

– Priecājos, ka esi nomierinājies, – Stīvs pasmaidīja. Nē, viņš jokoja. Es nemaz neesmu nomierinājusies, esmu tikai vēl dusmīgāka, un viņš sēž un mēģina manu pacietību. – Kā būtu ar dzērienu?

– Es ar tevi nedzeršu, – es pagriezu galvu. – Tas būtu muļķīgi no manas puses.

– Kā vēlies, – puisis izvilka no kabatas cigarešu paciņu un nesteidzīgi aizsmēķēja. – Viens pluss, tu vari šeit smēķēt un neuztraukties. Nezinu, ko tu esi iecerējusi, Eileen, bet es negrasījos tevi novietot pret sienu aiz šīs brīnišķīgās vietas aizmugurējām durvīm, – Stīvs pasmaidīja, atkal skatoties apkārt. – Es nezinu, ko tāds cilvēks kā tu šeit dara.

Protams, es viņam arī noticēju. Tas nav pie aizmugurējām durvīm, bet kaut kur citur. Es redzu šīs bezkaunīgās acis, un mani tas nemulsina. Kādēļ, pie velna, es piekritu šai tikšanās reizei?

– Tu tērē savu laiku, – es pasmaidīju. – Tu ar mani neko nesasniegsi. Es neesmu kāda… – es nopriecājos, sakrustojot rokas uz krūtīm. Viņš vēroja mani un pasmaidīja.

– Lūdzu, nevajag būt trakai. Es vienkārši gribēju parunāties privāti, kur ir mazāk ausu, – viņš turpināja mierīgā tonī, neraugoties uz manu žultiņu piesūcināto runu. – Bet, ja jūs nevēlaties, es varu jums pateikt tieši šeit.

Tā bija vieta, kur sākt. Ja tu gribēji kaut ko pateikt, tev vajadzēja to pateikt uzreiz. Tev nevajadzēja mest pret mani šādas mājienus, pat ja tu to nedomāji nopietni. Tas tā izklausījās, tāpēc es par to neatvainojos.

– Tas ir labi. Es tevi uzklausīšu, – es sadevu rokas rokās. Es paskatījos uz Lizbetu, kura jau sarunājās ar bārmeni. Viņš bija viņas kaimiņš, un viņiem vienmēr bija par ko runāt. Paldies par vāku, velns. Nemaz nerūpējas par mani. Šobrīd man noderētu kāds aizbildnis.

Stīvs uzreiz neatbildēja. Viņš skatījās apkārt, it kā būtu domājis. Visas meitenes, kas sēdēja viņam apkārt pie citiem galdiņiem, skatījās uz viņu atklāti, neslēpjot skatienus. Vienīgais, kā pietrūka, bija siekalas uz viņu apgleznotajām sejām. Es esmu tik sašutis uz šīm kucēm. Tās pašas, kas sēž šeit tā, it kā šeit dzīvotu.

– Es taču neesmu tikai iepazīšanās vietnē bez iemesla. Man tur īsti nav ko darīt, – es brīnījos, kāpēc, pie velna, viņš vispār uztraucas. – Es meklēju kādu cilvēku pūlī, kādu konkrētu. Tevi.

Jūs ko? Tu vienkārši sēdēji tur un skatījies? Es to nesaprotu.

– Es?! – Es plaši atvēru acis, gaidot atbildi.

– Jā. Es tevi apprecēšos, – pavisam mierīgā tonī teica Stīvs, nodzēšot cigareti uz pelnu trauka. – Tu man deri. Pēc izskata. Es nevarētu apprecēties ar kādu, uz kuru nevarētu paskatīties. Viss pārējais mani neinteresē.

Es sēdēju ar nedaudz atvērtu muti, gaidīdama, kad viņš pateiks vārdu «joks», bet viņš neko neteica, tikai skatījās uz mani un ik pa laikam mirkšķināja. Viņa sejā bija pilnīgs miers, it kā viņš tikko būtu teicis kaut ko, kas nebija joks, bet gan patiesība, kuru labāk pieņemt.

– Es atvainojos? – Es sašaurināju acis. – Tu esi ne tikai rupjš, bet arī traks galvā.

– Manus vārdus tev nav jāuztver nopietni, bet būs tā, kā es teicu, – viņš turpināja. Viņš bija mierīgs kā boa un uz manām emocijām nemaz nereaģēja. Viņš ir pilnīgs dīkdienis. Labi, ar dažiem tādiem es esmu saskārusies.

– Vai tu esi traks? Ja jūs nopietni, tad es nepiekrītu, un mūsu saruna ir beigusies, – es sūkstījos uz šo nekaunīgo vīrieti, atspiedusi rokas uz galda, lai jebkurā brīdī varētu piecelties un aizbēgt. – Un ko jūs domājat ar to, ka viss pārējais jūs neinteresē?

– Es nezinu, ko tu domā, ka darīsi, Eileen, – Stīvs man īsi pasmaidīja. – Bet tas nav tas, ko tu domā. Es gribēju tev to laipni izskaidrot, bet redzu, ka tu esi no tiem cilvēkiem, kas nepadodas. Tas ir slavējami. Nu, man gadījās būt vienam no tādiem, – es varēju noprast, ka viņš bija stingrs. – Tā nebūs īsta laulība. Nebūs nekādu saistošu jūtu, un pēc sešiem mēnešiem tu būsi brīvs.

Tās ir muļķības. Es nekad mūžā neesmu dzirdējusi tādas muļķības. Viņš izlikās, ka ir jauks, aizvilka mani uz tikšanos, bet patiesībā viņš ir īsts traks. Nebūtu pārsteigts, ja tas nebūtu vērsts pret mani. Esmu pieradusi redzēt dīvainības no malas, bet šī ir pirmā reize, kad to piedzīvoju.

– Kāpēc tieši es? Tikai intereses pēc. – Šajā vietnē ir daudz pieklājīgāku cilvēku nekā es un mans tips. Atvainojiet, bet, manuprāt, jūs esat kļūdījusies, mana mīļā. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas var veikt šādus trikus, – es nopriecājos par slimnieku. Tik dusmīga nebiju bijusi kopš brīža, kad mans bijušais draugs man pa logu meta akmeni. Es vienkārši kļuvu ļoti dusmīga.

– Tāpēc, ka tu esi. Es tev neko vairāk nepaskaidrošu, rupjš draziņ. – Tu man patīk, un man nebūs kauns nevienam stāstīt, ka tu esi mana sieva. Ar to beidzas visas simpātijas.

– Tu zini manu atbildi.

– Deru derēt, ka rīt tu pieskriesi pie manis un piekritīsi visam. – Ar izaicinošu skatienu acīs Stīvs mani provocēja. – Tavās interesēs ir tagad piekāpties, un saruna būs citādāka.

– Kāpēc tu to darītu? – Mani pārņēma ziņkāre. Patiesībā man vajadzēja sūkstīties kā trakai un atvairīt viņu ar visām rokām un kājām, bet es nevarēju atturēties uzdot dažus jautājumus.

– Jūs to uzzināsiet vēlāk. Bet ne tagad un noteikti ne laulības pirmajā mēnesī. Man tas ir vajadzīgs personīgi noteiktiem mērķiem, – es centos runāt mierīgi, taču jutu, kā viņš neizbēgami tuvojas dusmām.

– Šī saruna ir beigusies, – es pēkšņi piecēlos no krēsla un vēlreiz paskatījos uz vietu, kur pēdējo reizi biju redzējusi Lizbetu, kura nekur nebija redzama. Viņa vai nu bija aizmirsusi par mani, vai arī domāja, ka ar mani viss ir kārtībā un mani var atstāt vienu. Šobrīd man ļoti noderētu viņas atbalsts.

– Ne rīt, Eileen, – es sastingstu, kad viņš atkal mani uzrunā. Es biju spērusi tikai dažus soļus, pirms pazudu no viņa redzesloka. – Bet nākamo trīs dienu laikā jūs vēlēsieties apspriest mūsu fiktīvās vienošanās detaļas. Ticiet man, jums no tā ir ieguvumi.

Viņš atkal aplūkoja mani no galvas līdz kājām ar to šausmīgo, līdz kaulam stindzinošo skatienu, pēc tam novērsās un lēnām izvilka cigareti no paciņas. Viņš atkal grasījās šeit smēķēt, bet es negrasījos skatīties. Es vienkārši izgāju ārā pa durvīm tikpat ātri, kā no šejienes izskrien iereibuši džeki, kad uzzina, ka tuvojas policisti. Man briesmīgi dedzināja seju, un man bija nepanesami karsti, par spīti lietainajam rudenim un brāzmainajam vējam. Man vajadzēja doties mājās un piezvanīt Lizbetei, kura bija pazudusi un atstājusi mani vienu ar šo ārprātīgo.

3.nodaļa: Gudrs draugs un nevēlama sarakste

Lizbeta vienkārši aizbrauca bez paskaidrojuma vai brīdinājuma, taču viņa pacēla telefonu. Es neiedziļinājos detaļās. Man vieglāk ir runāt klātienē, tāpēc uzaicināju viņu pie sevis, lai pastāstītu par savu fantastisko randiņu, no kura man joprojām pārņēma drebuļi. Tagad man bija auksti, un es negribēju vēsu dušu, bet gan karstu burbuļvannu, ko grasījos lietot, pirms Lizbeta ieradās.

Bija pagājuši seši mēneši, kopš es dzīvoju kopā ar vecākiem. Par laimi, es varēju atļauties dzīvot pati. Akadēmiskā stipendija un nepilnas slodzes darbs bija mans labākais palīgs šajā ziņā. Es pati sev mēroju ceļu. Dzīvošana kopā ar tēvu un māti nav risinājums, to es sapratu pirms pāris gadiem. Viņi pastāvīgi strīdas, un es pat nevaru domāt par studijām šādā atmosfērā. Un es nevaru atļauties paslīdēt. Viena nepietiekama atzīme, un es zaudēšu stipendiju. Es būtu pilnīgs neveiksminieks, un man būtu jādodas mājās pie mammas un tēta. Nē, es par to pat nedomāšu.

Lizbeta ienāca tieši tad, kad es, ietinusies baltā dvielī, iznācu no vannas istabas. No maniem matiem vēl aizvien pilēja pilieni, un es ar akmeņainu seju devos sagaidīt draudzeni. Lizbeta vienmēr piestāja pie manis pirms treniņa, uz kuru viņa ne reizi mani nebija vilkusi. Man nepatīk basketbols, turklāt es neesmu viņas augumā.

– Velnišķīgi, Liza, kur, pie velna, tu esi aizgājusi? Kāpēc tu aizgāji un atstāji mani tur?! – es izsaucienos ar pārmetuma pilnu sejas izteiksmi. Viņa man neko nav parādā, bet es esmu tik pieradusi, ka varam rēķināties viens ar otru, ka reizēm nevaru bez viņas iztikt. – Es to no tevis negaidīju, – es sūkstījos, tad pagriezos un devos uz virtuvi. Būtu jauki tagad iedzert karstu kafiju, jo pēc vannas atkal bija auksti.

– Tu taču teici, ka tev nav vajadzīga aukle, – Lizbeta smaidīja, sekojot man pakaļ. Viņa uzkāpa uz palodzes, saliekot kājas kopā, un apdomāja, kā izsmēķēt vienu no savām pretīgajām, plānajām cigaretēm. Nevar atbrīvoties no šī kaitīgā ieraduma kopš sešpadsmit gadu vecuma. – Atvēršu logu, tikai nomierinieties. Kas notiek? Man likās, ka tu un tavs izskatīgais draugs esat izlīguši un es esmu pārstājusi tevi aizbildināties.

Jā, mēs to esam atrisinājuši desmit reizes. Ārējais izskats neatspoguļo iekšējo izskatu. To es vienmēr iemācīšos. Es joprojām nevaru pārdzīvot to muļķīgo joku, ko viņš man izspēlēja.

– Tas nedarbojās. Šodien es izdzēšu visas savas bildes no šīs vietnes un vairs tur neiesim, – viņa ar pirkstu norādīja uz klēpjdatoru, kas gulēja uz virtuves galda, un tad ātri ielēja ūdeni tējkannā un ar klauvējienu uzlika to uz plīts. – Tev pat nav jājautā, tas bija sūcams.

– Tu gribi teikt, ka man vajadzēja aiziet tur un iesist viņam pa galvu? – Lizbeta pacēla labo uzacu, tad ievilka cigareti.

Nē. Tev nevajag sajaukties ar tādiem cilvēkiem kā viņš vai vispār tuvoties viņam. Aiz viņa pievilcības un rupjības maskas noteikti slēpās kas cits. Es negrasos analizēt un rakņāties viņa dvēseles dzīlēs. Es vienkārši aizmirsīšu par šo ne randiņu un turpināšu savu dzīvi.

– Iedomājies, – es ar vienu roku atspieduies uz virtuves galda, bet otru novietoju sev blakus. – Viņš man piedāvāja viltus laulību uz sešiem mēnešiem. Viņš man nepiedāvāja fiktīvas laulības uz sešiem mēnešiem, viņš tikai teica, ka ir pārliecināts, ka man būs tam jāpiekrīt, – es nevarēju viņai pateikt un nespēju atturēties no asaru plūduma.

Lizbeta skaļi šķaudīja, jo tieši tajā brīdī viņa ieelpoja. Es zināju, ka pat tik stingra un nelokāma meitene kā viņa var būt pārsteigta.

– Kādēļ, pie velna, viņš tevi vispār gribētu? Es domāju, es domāju, kāpēc ar tevi? – Otrais jautājums man patika daudz vairāk.

– Tas ir tas, – es teicu, izplešot rokas. – Viņš atteicās paskaidrot. Viņš tikai teica, ka man vairs nav izvēles iespēju un man tas ir jāpieņem. Viņš derēja, ka pēc pāris dienām es pārdomāšu.

– Kāpēc tu? Kas ar tevi ir? Tev apkārt nav pietiekami daudz dāmu, kas iekrīt uz skaistām sejām? – Viņai ir tie paši jautājumi, kas man, bet viņš nav ne mazākajā mērā pārsteigts. – Meklēt viltus sievu iepazīšanās vietnē ir, maigi izsakoties, dīvaini.

– Viņš teica, ka es viņam patīkot tikai ārēji, bet viņu neinteresē, kāda es esmu iekšēji un kā es jūtos. Bet… – es apstājos, atgriežoties pie tējkannas, kas jau vārījās. – Viņš teica, ka arī man esot plusi, – es sagrābu pāris krūzītes, grasoties tās piepildīt ar verdošu ūdeni.

– Labie punkti? Mm, – domāja Lizbeta, pieverot acis. – Sekss vai nauda? Abi taču ir labi.

Liza vienmēr ir tāda. Visu, ko viņa saka, vislabāk sadalīt divās daļās, un es esmu pārliecināta, ka viņa to nedomā nopietni. Viņa vienkārši kā vienmēr cenšas mani uzmundrināt un parādīt, ka pasaule nav nemaz tik slikta un ka vienmēr ir izeja.

– Viņš vispār neiedziļinājās sīkumos. Ļoti noslēpumains, – es iebēru krūzītēs vairāk cukura. Šobrīd man vienkārši vienalga par šo nolādēto diētu. Es šodien no stresa sadedzināju tik daudz kaloriju, ka varu dzert kafiju ar cukuru un iekost šokolādes tāfelītē veselu nedēļu. – Viņš teica, ka nekādas jūtas nav piesaistītas, tāpēc tas noteikti nav pirmais, par ko es priecājos.

– Velns, it kā tu būtu piedzimis vakar, – sacīja Lizbeta, izmetot cigareti pa logu, tad nolēca no palodzes un apsēdās pie galda. – Tu pati teici, ka viņš teicis, ka viņam patīk tava āriene. Viss, kas vīriešiem ārēji patīk, es domāju vājāko dzimumu, viņi vēlas izdrāzt. Atcerieties to. Visi pārējie iemesli, līdz pat tam, kāpēc viņš tevi vēlējās, ir nebūtiski.

Ko tas nozīmē, ka man sekss ar viņu ir jāuzskata par plusu? Ja viņš tā domā, tad viņš mani patiešām izsmēja, un man viņam ir sliktas ziņas. Kas attiecas uz naudu, man tā no viņa arī nav vajadzīga. Es neesmu īsti trūcīga. Es negribu sabojāt savu pasi un savu dzīvi. Es nezinu, kas viņš ir un ko viņš mēģina man iestāstīt.

– Es atcerēšos, – es nolieku krūzi pie drauga. – Bet es negribu no viņa ne naudu, ne seksu. Pie velna ar šādām privilēģijām. Godīgi sakot, es tagad lūdzos, lai viņš aizmirst par mani vai arī aiziet uz šo ņurdošo tīmekļa vietni un atrod kādu, kas viņam patīk vēl vairāk, – tā bija taisnība, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kas kratās līdz pēdējam. Es jutu, ka tas vēl nav beidzies. Es arī rupji izrunājos ar viņu tādā veidā, kas, iespējams, viņu vēl vairāk sadusmoja, un tagad viņš noteikti neatlaidīsies. Un arī ir iespējams, ka es esmu veltīgi nakruzhayutsya un viņš vienkārši nolēma spēlēt muļķi, kas viņam, gluži pretēji, nepatika tikšanās laikā, un viņš nolēma apvienot.