- -
- 100%
- +
Prologs
Es pamanīju Viņa skatienu no tālienes.
Sākumā vienkārši jutos neērti, tad šķita, ka pakausī sāka degt. Tā ir dīvaina sajūta: no vienkārša skatiena būt nevietā, bet tajā pašā laikā baidīties apgriezties.
Tas ir tā, it kā jūs maģiski pārceltu atpakaļ tālā bērnībā, atkal kļūstot par mazu meiteni, kas stāv tumšā gaitenī un baidās atskatīties, jo tur ir briesmonis.
Kas ar mani notiek?
Man jau ir divdesmit viens, apkārt skan trokšņaina mūzika un daudz cilvēku.
No kā baidīties?!
Es pat domāju, ka tās ir halucinācijas un neviens uz mani neskatās, un mana mežonīgā iztēle, ko atbalstīja divi alkoholiskie kokteiļi, vienkārši izspēlē nežēlīgu joku. Taču situācijas absurduma apzināšanās nepadarīja to vieglāku, tāpēc es tomēr neticami centos un pagriezos.
Viņš skatījās tieši uz mani.
Neskatoties uz augšu un pilnīgi neinteresējoties, ko es par to domāju.
Garš, pat liels.
armēņu, varbūt gruzīnu?
To nebija iespējams noteikt ar aci, taču viens bija skaidrs: viņa melnās acis burtiski urbās un sadedzināja manī caurumu.
Vai ir iespējams tik atklāti skatīties uz meiteni, kas tev patīk?
Acumirklī novērsusies, nespējot izturēt vizuālo cīņu, viņa centās novērst uzmanību, nesabalansēta no šīs intensīvās un biedējošās uzmanības, un tad pilnībā ieslīdēja šaurajā tumšajā kluba gaitenī, kur paslēpās dāmu istabā. Tā ir tikai sava veida panikas lēkme, un jums kādu laiku jāpaliek vienam. Mazliet auksta ūdens uz rokām un sejas, un tagad no atspulga uz mani skatījās dzīvs cilvēks, nevis izbiedēta ēna.
Tomēr, tiklīdz es nedaudz nomierinājos un sāku atjēgties, draugs ielauzās tualetē un burtiski uzbruka man:
– Leriks aizgāja, tu aizskrēji uz tualeti, un Miša devās pie kluba īpašnieka! Jūs visi mani pametāt! Man ir garlaicīgi, Sonja!
– Es grasījos doties prom.
Galu galā, vai man nevajadzētu šeit sēdēt mūžīgi?
Protams, manas prombūtnes laikā vīrietis, kurš uz mani blenza, bija aizgājis. Kāpēc viņam vispār esmu vajadzīga? Rave. Viņa nobijās kāda nezināma iemesla dēļ un izdomāja sev stāstus. Skaisti – zinu, nu, skatījos un skatījos… Kāpēc man žēl?
Pagājusi garām tumšajam koridoram, pie izejas uz zāli es apstājos miris.
Atkal.
Viņš atkal paskatījās uz mani.
Punkts tukšs.
Tikai tagad šis veselais, neskuvētais vīrietis stāvēja kopā ar mana drauga puisi tieši pie mūsu galda. Es gāju kā uz Golgātu, samulsusi un kaut kādas nesaprotamas trīsas pārņemta, cīnoties ar acīmredzamo vēlmi atkal steigties prom un paslēpties tualetē.
– Meitenes, vai es jūs jau iepazīstināju ar Deividu? Viņš ir šī kluba un daudzu citu mūsu pilsētas iestāžu īpašnieks.
– Protams, tavā dzimšanas dienā! Mēs ļoti gaidām kādas iestādes atvēršanu grieķu stilā, Miša teica, ka tu esi grieķis,” Daria pasmaidīja vienu no saviem burvīgākajiem smaidiem, nepārprotami interesējoties par viņu.
Brīnišķīgi! Viņš ir arī Mišas paziņa.
Jūtot neveiklu un neizprotamu satraukumu, es mēģināju nemanot attālināties, bet melno acu skatiens burtiski piespieda mani pie vietas.
"Dāvids," vīrietis no sava auguma paskatījās uz mani un pastiepa roku.
“Sofija,” atbilde tika sniegta ar lielām grūtībām, jo mēle kļuva koka un tik tikko varēja kustēties sausajā mutē.
Tikmēr liela roka paņēma manu mazo plaukstu un viegli to saspieda. Tajā brīdī šķita, ka caur ķermeni izskrēja elektriskā strāva, un es pat pārsteigumā noelsos, cenšoties noņemt aukstos pirkstus no degošā rokasspiediena.
Mans apmulsums un daļēji ģībšanas stāvoklis neslēpās no melnajām, caururbjošajām acīm, un vīrieša seja izstiepās laiskā smaidā.
Sākumā viņš izskatījās pēc traka maniaka, un tagad viņš ņirgājās! Kāds dupsis! Es biju mazdūšīga un mežonīgi dusmīga uz šo skaisto, augstprātīgo puisi, uz savu draugu Dašu, kas ar viņu flirtēja, un pat uz Mišu, kas mierīgi smaidīja, redzot visu šo kluso attēlu, tāpēc es atrāvu roku un atrāvos.
"Uz visu," paķērusi savu maku un negaidot atbildi, viņa izlēca naktskluba foajē un tad apstājās, lai atvilktu elpu un izsauktu taksometru.
Pasteidzies un brauc prom no šejienes! Un galvenais ir atcerēties saimnieka vārdu un nekad neatgriezties šajā pretenciozajā un dārgajā klubā, kas man pēkšņi kļuvis nepatīkams.
Pēkšņi sajutu kāda roku uz mana elkoņa, un, kad pagriezos, sastingu pilnīgā šokā un situācijas neizpratnē.
Tas bija viņš.
Ko šis slepkava no manis vēlas?
"Nesteidzies, man šodien ir lieli plāni ar tevi," vīrietis ievilka zemā, samtainā baritonā ar vieglu aizsmakumu, ieskaujot jūs savu smaržu aromātā.
– Atstāj mani vienu! Tu mani biedē! Es izsaukšu apsardzi!
Mans sašutusi un izbiedētais sauciens bija noslīcis kluba trokšņos, un mani mēģinājumi atbrīvoties, šķiet, viņu tikai uzjautrināja, jo virmojošie vīriešu smiekli pat apslāpēja no zāles basos skanošo mūziku un nobiedēja mani vēl vairāk par jebkuru šausmu filmu. . Šī skaņa pārklāja manu stīvo ķermeni ar milzīgām zosādām, un es atkal bailīgi ieskatījos tumšajās acīs. Man priekšā vienā sekundē parādījās plēsīga, skaista seja ar taisnu degunu, asiem vaigu kauliem un melniem rugājiem. Šis zvērs pētīja un, šķiet, iespieda atmiņā katru manis iezīmi, izsalkušām acīm pārmeklēdams manu seju.
– Sen nebiju tos redzējis. Tu esi tas, ko es gribēju. "Rets eksemplārs," viņš aizsmacis čukstēja tieši man ausī.
Sajūta bija tāda, it kā man virsū būtu uzliets vanniņš ar aukstu ūdeni, jo alkohola paliekas momentāni pazuda, un man trīcēja rokas no kaut kādām savvaļas dzīvnieku bailēm no viņa un šīs briesmīgās situācijas.
Mēģinājumi izlauzties ne pie kā nenāca, un milzīgas rokas mani satvēra un nesa augšā pa kāpnēm kā lupatu lelli.
Protams, es sāku spārdīt un kliegt, bet tas viss bija bezjēdzīgi, jo viņš mani saspieda kā netikums, un mana čīkstēšana pazuda kādas dziesmas ritmā. Ja pirms tam vēl bija kādas ilūzijas, tad tagad ir kļuvis ārkārtīgi skaidrs: šis maniaks mani velk pie sevis, acīmredzot nedzert tēju un runāt par laikapstākļiem. Pilnīgi iespējams, ka tagad mani izvaros, lai arī izskatīgs, bet pilnīgi svešs un nevēlams vīrietis, taču es neuzvedos bezkaunīgi un nedevu ne mazāko iemeslu domāt, ka esmu no tiem, kas piekrīt šādam lieta.
Manu acu priekšā pavīdēja koridors, durvis un aiz tām liels ar koku apgriezts birojs.
Viņš ir īpašnieks. Tāpēc viņš mani vilka pie sevis.
Asaras sāpīgi dedzināja manus vaigus, un es garīgi nolādēju savu izskatu, kas iepriekš bija mana lepnuma avots, jo tieši tā dēļ es tagad nokļuvu tik bezcerīgā situācijā. Tas nepavisam nebija tas, kā es sapņoju par nevainības zaudēšanu, tāpēc es tikai gribēju gaudot no bezspēcības un šausmām. Bija laiks noģībt, bet nav skaidrs, no kurienes manī pēkšņi radās stulba drosme, un es nolēmu nepadoties, pat ja viņš mani nogalinās.
Viena kustība un mans ķermenis jau atrodas uz lielā ādas dīvāna. Vienu brīdi galvā iešāvās doma, ka, ja tikai paklusēšu, izturēšu, tad varbūt viss ātri beigsies un grieķis mani atlaidīs? Es pat kādu laiku sastingu, par to domājot. Tomēr mani no stupora izveda atslēgas pagriešanas skaņa. Durvis aizvērās no iekšpuses, un Zvērs sāka sāpīgi lēnām tuvoties. Viņš izskatījās pēc dzīvnieka, kas bija sajutis laupījumu un gatavojās mesties.
"Es dāsni maksāšu par visu, kas šodien notiek."
– Atlaid mani, tas ir nelikumīgi!
Atkal smiekli. Biedējošs, vēss un iekļūst sirdī.
Kad viņš piegāja ļoti tuvu, viņš bez ceremonijām piespieda savas lūpas manējās ar skūpstu, kas bija pārsteidzoši atšķirīgs no tiem, ko es saņēmu no sava vecuma drosmīgākajiem cienītājiem. Šis vīrietis neskūpstīja, viņš mocīja un pakļāva ar katru spēcīgo mēles kustību, dedzinādams mani ar melniem rugājiem un ar stiprām rokām cieši turot manu pakausi.
Es pretojos no visa spēka. Viņa sakoda un saplēsa viņa seju, pēc kā viņu uzreiz nobiedēja viņa asiņu skats uz viņas rokām un iespējamais sods par to.
Bet likās, ka mana pretestība šajā cilvēkā tikai iededzina nevis dusmas, bet kaut kādu šausmīgu uguni.
Nē, viņš mani neiesita.
Bet vai viņš mani sāpināja?
Jā.
Blūzes pogas, kas nolidoja, un atsegtās krūtis plānā apakšveļā, un pēc tam paceltie svārki, atsedzot mežģīņu zeķes, kas pārklātas ar krokām – tas viss bija biedējoši un izskatījās nožēlojami, taču šķita, ka pretējais vīrietis vēl vairāk izbauda notiekošo. , kā skaidri liecināja viņa satrauktās melnās acis un mušu zonā izspiedies uztraukums.
Man šķita, ka bija pagājusi vesela mūžība, kamēr ilga mūsu duelis, no kura es nepārprotami iznācu kā zaudētājs. Viņš varēja mani salauzt ar vienu roku un darīt visu, ko gribēja.
Bet Zvērs vilcinājās.
Viņš to izbaudīja.
Viņa drēbes bija saplēstas, lūpa asiņoja, rokas un krūtis dega no kodumiem un rupjiem pieskārieniem, viņa spēki izsīka, un viņš bija vairākas reizes lielāks par mani pēc svara un izmēra, tāpēc viņš nemaz nešķita noguris. .
Beidzot, gandrīz atņemta cerība uz pestīšanu, neizturēju un ķēros pie pēdējā trumpja, kas man bija: sāku kliegt pirmo, kas ienāca prātā:
– Lieciet mani mierā, es esmu slima ar nopietnu venerisku slimību!
Tas izdevās.
Viņš apstājās, bet turpināja uzmanīgi uz mani skatīties.
Un es?
Es satvēru šos melus, it kā tas būtu vienīgais glābjošais salmiņš, un sāku burtiski aizrīties ar asarām, kas sajauktas ar vārdiem:
– Draugs mani inficēja desmitajā klasē, protams, ka ārstējos, bet zini, ka tas ir uz visiem laikiem.
"Tu melo," melnās acis meklēja mani, meklējot melus, bet es nepadevos.
Tikai nešķiries, tikai neatdod sevi!
"Es zvēru," maza un trausla, manas galvas augšdaļa tikko sasniedza viņa zodu, es stāvēju un trīcēju, sakrustoju pirkstus aiz muguras un drosmīgi centos izturēt tēraudo skatienu.
sekunde.
Vēl viens…
Visbeidzot, kā atlīdzība par manām mokām, viņa skaistajā, augstprātīgajā sejā parādījās vilšanās.
"Ejiet ārā," zvērs noguris sacīja.
Es negaidīju atkārtotu uzaicinājumu, un, pirms viņš pārdomāja, es uzreiz atrados pie izejas, neveikli pagriezu atslēgu un izlecu kā lode pa atvērtajām durvīm.
1. nodaļa
Atslēgas pagriešanas skaņa melnās koka durvīs.
Es atkal esmu šajā istabā.
Murgs atkārtojas.
Skaists un labi ģērbies briesmonis skatās tieši uz mani.
Briesmas, kas izplūst no viņa, piepilda visu apkārtējo un vienkārši fiziski paralizē mani.
Viņš zina.
Viņš zina, ka es meloju, un par to mani sodīs.
Mana mugura ir pilnīgi slapja no aukstiem sviedriem, un manas rokas un kājas trīc tik ļoti, ka es gandrīz nevaru noturēties stāvus.
Nav nekas cits kā šis briesmīgais vīrietis un zemiskās, lipīgās bailes, kas sasaldēja visu manu būtību.
Kāpēc es atkal esmu šeit? Kā viņš mani atrada?
Tumšais skatiens deg cauri, un aukstās, vienaldzīgās acis lasa mani kā atvērtu grāmatu…
Plēsonīgs smaids atklāj viņa baltos zobus, kad es atspiežu muguru pret sienu, mēģinot atkāpties.
"Es tevi sapratu, melis," čukst aizsmakusi balss.
Šķiet, ka telpa sarūk, un Zvērs kļūst arvien lielāks… Man nav neviena, kas palīdzētu un nav kur bēgt.
Zvērs tuvojas, viņa rokas stiepjas pret mani.
Neviens nenāks. Neviens mani neglābs.
Šausmīga šausmu un bezcerības sajūta iespiežas līdz pašiem kauliem. Gribu izsaukt palīdzību, bet nevaru. Tā vietā man no rīkles izplūst tikko dzirdama sēkšana.
Nē!
Es pamodos no sava mokošā kliedziena piķa tumsā. T-krekls burtiski pielipa pie mana auguma, aukstiem sviedriem klāts, un sirds dauzījās tā, it kā es būtu noskrējusi simts metrus. Asaras tecēja pār maniem vaigiem, un plaušās nebija pietiekami daudz gaisa, jo saprotot, ka tas ir tikai sapnis, es sāku šņukstēt ar jaunu sparu – tikai tagad no atvieglojuma.
Šķiet, ka miegā mani atkal pārņēma panikas lēkme, un es atkal nevarēju ar to tikt galā. Jau gandrīz trīs mēnešus gandrīz katru nakti mani mocīja murgs ar vienu un to pašu sižetu, kurā kā sods par meliem es to nakti pārdzīvoju atkal un atkal, ar vienīgo atšķirību, ka tagad VIŅŠ zināja par maniem meliem, kas nozīmē, ka pestīšanas nebija.
Vai tiešām šīs mokas ilgs mūžīgi un vai es tur atgriezīšos katru vakaru?
Es nodrebēju uzvilku savas rozā adītās zeķes, atmetu silto segu un izlīdu no gultas. Man ļoti negribējās tumsā celties un iet uz virtuvi, bet vajadzēja iedzert nomierinošu līdzekli, jo bez tā es noteikti nebūtu gulējusi ne aci līdz rītam. Man, kam nekad nav paticis lietot tabletes, miegazāles tagad ir kļuvušas vitāli svarīgas gandrīz katru vakaru. It kā pēc izvarošanas mēģinājuma nolādētais Deivids Zafirovs pārvērtās par Fredija Krūgera ekvivalentu grieķu valodā un gandrīz katru vakaru apciemoja manu gandrīz histērisko cilvēku ar mērķi mani pilnībā padarīt traku.
Es metos uz virtuvi, rakņājos pa zāļu skapi un beidzot atradu to, ko meklēju. Šie ir dzīvības glābšanas sapņu slēdži. Es noriju divas veselas tabletes, lai pārliecinātos, un nomazgāju tās ar glāzi ledus ūdens. Kā cilvēki mēdza izdzīvot bez tiem? Galu galā, ja ir problēmas ar miegu, tad nomodā nebūs apmierinājuma. Un miegazāles, iespējams, izgudroja kāds, kuru mocīja bezmiegs vai murgi, jo tas vienkārši ir gadsimta izgudrojums.
Atceļā uz guļamistabu es apstājos pie spoguļa un uzmanīgi paskatījos uz meiteni atspulgā. Mani zeltaini mati bija sapinušies, zem manām lielajām zili zilajām acīm bija ēnas, un mana seja izskatījās nogurusi un nedaudz izsmelta. Ja mani universitātes fani mani redzētu tagad, viņi noteikti beigtu mani saukt par skaistu.
Neapmierināta ar savu izskatu, es atkal atgriezos gultā. Es nevarēju aizmigt, tāpēc varēju tikai gaidīt, kad zāles iedarbosies. Man šīs lēkmes nav bijušas jau pāris nedēļas, tāpēc pamazām sāku par tām aizmirst un dažreiz pat jutos gandrīz pabeigta. Taču šodiena bija īpaši spēcīga un pat kaut kā pārāk reāla, tāpēc pret pašas gribu manī uzplūda atmiņas par pēdējiem trim dzīves mēnešiem. Un mana dzīve tagad noteikti ir sadalīta “pirms” un “pēc”. Manas domas turpināja atgriezties tajā ceturtā marta naktī, kuru tagad es vienkārši nevarēju aizmirst.
Reiz drošā attālumā es slavēju debesis, priecājoties, ka viegli tiku vaļā no šī briesmīgā cilvēka. Pirmajās minūtēs pēc atbrīvošanas es nespēju noticēt savai laimei, tad vēl nesapratu, ka mana nervu sistēma ir acīmredzami pievīlusi. Viņa vienkārši nespēja tikt galā ar stresu, kas bija pakļauts viņai. Dīvaini, bet pagāja trīs mēneši, un es atcerējos katru sīkumu tā, it kā tas būtu vakar. Taču it kā kāds būtu izpalīdzīgi izdzēsis notikumus pēc atbrīvošanas no manas atmiņas: nav skaidrs, kā atgriezos mājās un kā pavadīju atlikušo nakti. Tomēr nākamajā dienā man bija pirmā panikas lēkme, kam sekoja augsts drudzis, drebuļi un stipras galvassāpes.
Šajā nožēlojamajā stāvoklī mani atrada mana māsa Lera, kura sastrīdējās ar savu līgavaini un atgriezās mājās, lai dzīvotu. Iegrimusi savās problēmās, viņa nepamanīja manī acīmredzamās izmaiņas un visu attiecināja uz saaukstēšanos.
Bet es sapratu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Šis cilvēks salauza daļu no manis vai atņēma daļiņu no manas dvēseles, kā kādā senā lāstā, kur upuris domā, ka ir izglābts, bet no attāluma viņam kļūst tikai sliktāk.
Un tas, kas ar mani notika, tiešām izskatījās pēc kaut kādas burvestības vai vājprāta.
Nākamo nedēļu pēc šīs nakts es tik tikko gulēju un saraujos no kādas asas skaņas. Es jutos tik slikti, ka nopietni gribēju tikt pie psihologa. Tieva, nemierīga un ļoti nervoza – es baidījos no savas ēnas un saskatīju draudus burtiski katrā garajā, melnādainajā un tumšmatainajā vīrieti, kurš kaut nedaudz līdzinājās Viņam. Kopumā es sāku baidīties no visiem cilvēces spēcīgākās puses pārstāvjiem. Iziešana ārpus mājas kļuva minimāla: tikai nodarbību apmeklēšana, un retas tikšanās ar draugu un māsu, kas bija noslēguši mieru ar savu līgavaini un aktīvi gatavojās savām kāzām.
Daria un Lera, kaut arī neko nenojauta, bija nopietni noraizējušās par to, cik dīvaina es esmu kļuvusi. Bet es nevarēju un negribēju viņiem neko paskaidrot, un es nebiju pārliecināts, ka viņi varētu mani saprast.
Četras dienas pēc incidenta draudzene pulcēja kompāniju pie viņas par godu Starptautiskajai sieviešu dienai, un es diez vai varēju piespiest sevi tur sēdēt pāris stundas, kas izraisīja lielu Daškas aizvainojumu. Daudzas reizes es atcerējos to vakaru un atcerējos sarunu, kuras dēļ es gandrīz atdevos. Daška mēģināja mūs iepazīstināt ar sava puiša Mišas draugiem, kuri bija klāt vakarā:
"Nē, es šobrīd nemaz neesmu gatava tikties ar vīriešiem," Lera atcirta kā kaķis, kas iemīlējies savā kapteinī, ar kuru viņa strīdējās.
– Tu, Sofija, arī nesēdi, pretējā gadījumā abi brāļi cīnīsies par tevi! Starp citu, tur nav bagātākā līgavaiņa, Deivids ir ārzemēs, lai gan Miša, protams, arī viņam piezvanīja,” ķircināja Daška.
Pieminot tā cilvēka vārdu, kurš mani gandrīz izvaroja tikai pirms četrām dienām, manas acis satumsa. Manas rokas nodevīgi trīcēja, un vēders sagriezās no spazmas. Nosarkusi līdz matu saknēm, es burtiski izlidoju koridorā, baidīdamās, ka māsa un draudzene nepamanīs manu apjukumu.
Tomēr, būdams pazīstams arī ar manas māsas līgavaini, šis šausmīgais vīrietis turpināja parādīties sarunās.
Maijā Lera, kura nesen uzzināja, ka ir stāvoklī un sūdzējās, ka netiek galā ar gatavošanos kāzām, sāka runāt par svinībām un sarunai uzreiz pievienojās Daša:
– Starp citu, kur būs svētki?
"Es nezinu, ļaujiet Gromovam izlemt," Lera, kā vienmēr, paklausīja savam līgavainim.
"Droši vien kādā no Deivida restorāniem," sapņaini sacīja Daška, "ja nebūtu Mišas, es noteikti viņā iemīlētu." Viņš ir tikai grieķu dievs.
Kaut mans draugs zinātu, ko šis grieķu dievs dara no darba un morāles principiem brīvajā laikā!
Aiz sašutuma, bailēm un aizvainojuma es pēkšņi izteicu:
– Un man šķiet, ka viņš ir ļoti nepatīkams puisis!
Tajā pašā sekundē mans draugs un māsa izplūda smieklos:
– Sof, ar tādu attieksmi pret izskatīgiem vīriešiem tu būsi jaunava visu mūžu!
Pēc šīs nepatīkamās sarunas arī es uz kādu laiku samazināju saziņu ar savu draugu un māsu līdz minimumam.
Kāpēc es negāju uz policiju un neteicu savai ģimenei?
Es pats nezināju atbildi uz šo jautājumu.
Izvarošanas nebija, un daži zilumi un nobrāzumi ir pilnīgs absurds, salīdzinot ar autoritāti un naudu, kas šim vīrietim bija.
Varbūt man vajadzēja sūdzēties manas māsas vīram, taču viņš pats neizcēlās ar priekšzīmīgu izturēšanos pret Leru, tāpēc diez vai viņš to būtu uztvēris nopietni.
Tikmēr es pilnībā distancējos no saviem tuvākajiem radiniekiem, ar kuriem komunikācija iepriekš bija sagādājusi lielu prieku: šo trīs mēnešu laikā mammu un vecmāmiņu gandrīz nemaz neredzēju. Viņi ieradās, lai saskaņotu viesu sarakstu un citus manas māsas kāzu aspektus, taču sākumā es īsti nepalīdzēju ar gatavošanos, un man bija maz jēgas. Saprotot, ka mana uzvedība izskatās dīvaina, atsaucos uz studijām un līdz minimumam piedalījos ģimenes dzīvē.
Tā tas bija, līdz manā dzīvē parādījās Sergejs.
2. nodaļa
Tieši mēnesi pēc tikšanās ar Zvēru manā dzīvē parādījās Sergejs.
Es pazinu Emeļjanovu pāris gadus, jo viņš bija Ekonomikas fakultātes absolvents, kur tagad mācījos ceturtajā kursā. Mūsu lielās grupas pirmais izskatīgais vīrietis ir gara auguma blondīne ar neticami gaiši brūnām acīm un šiku, sportisku augumu. Visām meitenēm bez izņēmuma viņš patika, taču viņš nekad ne ar vienu neveidoja attiecības. Un pēc absolvēšanas viņš pilnībā uzsāka karjeru un tikai reizēm parādījās vispārējās tikšanās, bet es arī tajās biju rets viesis, tāpēc es viņu praktiski nekad nesatiku. Viņa skatienus savā virzienā biju pamanījusi jau iepriekš, taču nekad tiem nepiešķīru lielu nozīmi, jo draugu kompānijā biju pazīstama kā diezgan mierīga un noslēgta meitene. Kā teica Daška, es esmu tas gadījums, kad mana pārāk kautrīgā rakstura dēļ cieš mans skaistais izskats.
Un, ja agrāk es nekad nebūtu pievērsusi uzmanību viņa ieinteresētajam skatienam, tad tagad mūsu tikšanās, neskatoties uz pārsteigumu, man šķita liktenīga.
Aprīļa sākumā beidzot nolēmu iegādāties piparu gāzi, jo bailes negribēja norimt un saskatīju draudus visur un visā. Man likās, ka tad, ja viņš ir, es varētu sevi pasargāt no Zafirova, bēgot kluba gaitenī. Ar grūtībām atrast vajadzīgo veikalu, es atvēru cieši noslēgtās durvis un iespiedos iekšā. Man par pārsteigumu, pārdevēja bija meitene.
– Labdien! Vai jums ir kaut kas pašaizsardzībai?
– Piemēram? – pēc viņas skatiena un augstprātīgā toņa es uzreiz sapratu, ka es viņai nepatīku.
– Piemēram, piparu smidzinātājs? – es atbildēju tādā pašā tonī.
“Meitene, izdari izvēli un tad nāc,” dāma pie kases nobolīja acis, pēkšņi pagriezās un pakratīja savus koši sarkanos matus, ar šo žestu ļaujot man saprast, ka saruna ir beigusies.
Es sastingu uz sliekšņa, pat nezinot, ko darīt: atstāt vai pieprasīt sūdzību un ieteikumu grāmatu. Nē, es zināju, ka daudzām meitenēm es nepatīku no pirmā acu uzmetiena, redzot draudus manā pārāk skaistajā izskatā, bet tieši tā uzreiz… Pēkšņi durvis nočīkstējās, liekot man nodrebēt no visa, un uz ekrāna parādījās Sergejs. veikala slieksnis. Es neticēju savām acīm, jo nebiju viņu redzējis vairāk nekā gadu, un mūsu saziņa vienmēr bija izvērtusies draudzīgā piecu minūšu tērzēšana universitātes gaiteņos.
– Sofija! Kāda tikšanās! Kā tev iet?
– Sveiks, Sergej! – Es biju sajūsmā un steidzos atbildēt uz jautājumu, – Es mēģinu nopirkt piparu gāzi pašaizsardzībai.
– Cik interesanti! Vai jaunais vīrietis nesargā jūsu drošību?
"Tiklīdz viņš parādīsies, es tūlīt tikšu vaļā no aizsarglīdzekļiem, bet pagaidām man ļoti nepieciešams aerosols," es iesmējos, taču pēkšņi samulsu un pat nedaudz nosarku par viņa jautājumu.
Tikmēr rudmatainā pārdevēja, metot izsalkušus skatienus uz Sergeju, ātri atrada, pēc kā atnācu, un pat laipni novēlēja labu ceļojumu, bet tā nebija. Likās, ka Emeļjanovs bija aizmirsis, kāpēc viņš ieradās veikalā, un brīvprātīgi pieteicās mani pavadīt.
– Un tu, jaunais cilvēk? Kāpēc tu neko nepērc? – Viņa neatteicās no mēģinājuma aizturēt Sergeju.
"Nē, paldies," viņš uz brīdi vienaldzīgi paskatījās uz viņu un atkal pievērsa uzmanību man.
Sarkanmates neapmierinātās nopūtās mēs izgājām no veikala un kopš tā laika nekad neesam bijuši šķirti. Apmainījušies ar numuriem, mēs vispirms sazvanījāmies, pusi nakts pļāpājām par visu pasaulē, un tad sākām satikties katru dienu.
Pateicoties Sergejam, es sāku lēnām attapties un aizmirst to briesmīgo nakti, ja kaut ko tādu vispār var aizmirst. Sākumā viņš vienkārši kļuva par manu draugu, kurš atšķirībā no pārējiem neinteresējās par manī pēkšņu pārmaiņu cēloņiem, bet vienkārši izrādīja bažas, kas mani tiešām uzpirka. Galu galā es nevienai dzīvai dvēselei vai pat viņam nestāstīšu, kāpēc esmu kļuvis citādāks. Viņš neizdarīja uz mani spiedienu, tuvojoties man ļoti maigi un klusi un ar katru dienu kļūstot tuvāks un mīļāks, un es kā maza aizvainota meitene, kas beidzot bija atradusi aizsargu, gandrīz pilnībā paļāvās uz viņa cieto vīrieša plecu.
Dažkārt man pat šķita, ka viņš priecājas redzēt mani nesabiedrisku un pārāk mājīgu. Galu galā tagad man ceļā nestāvēja draudzeņu un kaitinošu fanu bars, kas pastāvīgi brīvprātīgi pieteicās mani pavadīt. Tagad bija tikai viņš. Sergejs zvanīja un rakstīja katru dienu, taču mūsu komunikācija nebija saspringta un nesaistoša. Jau pēc pāris nedēļām mūsu nesen aizsāktās draudzības es pēkšņi jutos labāk, un murgi sāka sabojāt manu miegu retāk.
Es biju tik ļoti pieradis, ka viņš ir mans pastāvīgais pavadonis, kā uzticams suns, kas sargā mieru, ka, kad es pametu universitāti un neatradu viņu ar acīm, es saņēmos ļoti satraukts un pārņēmu panikas lēkmi.
Tad viss notika ātri.
Kādā maija vakarā Emeļjanovs atkal veda mani mājās un pēkšņi, manā pilnīgā šokā, nometās uz viena ceļa un atvēra sarkanu samta kastīti, kuras iekšpusē bija zelta gredzens.
– Sofija, mēs esam pazīstami jau ilgu laiku, un es gribu atzīties, ka esmu pret tevi daļēja! Lai arī cieši sazināmies tikai mēnesi, esmu priecīgs, ka satiku jūs toreiz, ceturtajā aprīlī. Es nekad neaizmirsīšu šo dienu. Esmu iemīlējusies un gribu jautāt: vai tu mani precēsi?
Pēc viņa ugunīgās un ļoti sirsnīgās runas es sastingu, un likās, ka gandrīz aizmirsu, kā elpot.
Tas ir sapnis? Šis, iespējams, ir laimīgākais sapnis pēc divu mēnešu murga!
Man neprātīgi patika Emeljanovs, ar viņu es jutos kā aiz akmens sienas. Sergeja rokās es sāku atkust un beidzot sajutu dzīves garšu. Varbūt es sajaucu bailes no nedrošības un draudzīgu pieķeršanos ar iemīlēšanos, bet vai tad tas tiešām bija svarīgi? Galvenais ir tas, ka murgi un depresija pamazām atkāpās, un es sāku dzīvot no jauna un neeksistēt, pateicoties Sergeja aprūpei.