Īpaši. Ceļš uz izcilību

7. nodaļa. "Neredzamība"

Jaunā diena bija produktīva. Vakar viņi atrada divus nemierīgus pusaudžus, kuri tagad guļ blakus istabā. Uguns tika neitralizēta, bet Ūdens daudz nepretojās. Kūpers gulēja savā "suite" numurā un domāja par Isliju. Pareizāk sakot, par atceltu datumu. Un viņš cerēja, ka kādreiz viņiem būs otrā iespēja…

Pati Aili gulēja līdzīgā istabā gultā, taču viņa domāja nevis par randiņu, bet gan par Dāviju. Meitene redzēja, ka puisis viņiem nemaz neuzticas, un viņa bīstamais spēks viņu neprātīgi nobiedēja, jo pusaudzis jebkurā brīdī varēja zaudēt savaldību un visus nogalināt.

Rens stāvēja vannas istabā un skatījās uz savu atspulgu spogulī. Viņš joprojām nevarēja samierināties ar domu, ka ir izdarījis noziegumu. Viņš droši vien cietīs visu atlikušo mūžu.

Vakar viņi no policijas datu bāzes izdzēsa visu informāciju par Deiviju un Žanetu. Protams, tas pilnībā neapturēs viņu noķeršanu, taču ievērojami palēninās to. Šajā laikā viņiem būs laiks aizbēgt no valsts, meklējot citus cilvēkus, kuri lietojuši tabletes.

Viņu nākamais plāns bija apstāties Filadelfijā un meklēt Sāru. Viņiem ir viņas adrese, tāpēc viss būs daudz vieglāk nekā ar Deiviju un Žanetu.

Deivijs gulēja blakus joprojām guļošajai Žanetai. Viņš paskatījās uz viņas skaisto seju un izbrauca ar roku caur viņas tumšajiem matiem. Viņš gribēja, lai meitene būtu drošībā un kaut kur tālu no viņa. Galu galā spēks, ko viņš bija ieguvis, varēja viņu pārņemt jebkurā brīdī. Viņš to juta, sajuta spēku, spēku, autoritāti… Viņam tas patika, un tajā pašā laikā tas viņu nostādīja šoka stāvoklī.

Tad bankā Dāvijs gandrīz nogalināja Žaneti. Viņš nespēja pretoties dusmām, kas apklāja viņa acis ar tumšu plīvuru. Nekāda iekšēja cīņa nevarēja apturēt trakojošo spēku. Uguns izrādījās viņa lāsts.

Bet pats ļaunākais nebija pat viņā, bet Žanetā… Viņa kaut kā arī saņēma šo sasodīto spēju, kas, iespējams, arī varēja iziet no kontroles – tas ir laika jautājums. Protams, Žaneta var nepakļauties stihijai…

Deivis pieņēma, ka viņam būs jāuzticas šiem cilvēkiem, jo viņi viņiem palīdzēja. Policija, kas viņus meklēja, bija milzīga problēma turpmākajā dzīvē. Pusaudžiem būtu nemitīgi jāslēpjas, jābaidās no katra čaukstiņa un svešiniekiem, un tāda dzīve nav Žanetai.

Kūpers savāca lietas, kuras viņam vakar bija izdevies sakārtot savā istabā. Viņš gribēja doties prom agri, jo, jo ātrāk viņi ieradīsies Filadelfijā, jo ātrāk viņi atrisinās visas problēmas un atgriezīsies Mineapolē kā vesela zaudētāju komanda.

Viņš saprata, ka tālāk viņu sagaida eksperimenti un mēģinājumi atrast zāles pret jebkādām izredzēm. Tas nebūs viegli, tas prasīs ilgu laiku, bet viņš ir gatavs mēģināt, gatavs glābt šos cilvēkus, kuri burtiski ienīst pārmaiņas savā dzīvē.

Izejot no istabas, Kūpers uzaicināja visus savus jaunos draugus uz brokastīm, kuras tika pasniegtas šajā viesnīcā. Viņam nekad agrāk nebija. Stendlers bija viņa partneris, labā roka visas viņa dzīves darbā. Viņš viņam uzticas, bet neuzskata viņu par draugu. Tagad visam vajadzētu būt savādāk. Kūpers var atrast cilvēkus, kuri jebkurā brīdī uzklausīs un palīdzēs sarežģītos jautājumos…

Islijs izgāja no istabas un sekoja Kūperam un pārējiem uz ēdamistabu. Viņas vēders prasīja ēdienu, tāpēc viņa paātrināja gaitu. Kūpers šodien kaut kā apmulsa, meitene to uzreiz pamanīja. Varbūt tas ir Dāvja uzvedības dēļ, vai arī neveiklības dēļ, jo viņu randiņš nenotika vakar.

Brokastis bija ļoti sātīgas un garšīgas, par ko visi bija ļoti priecīgi. Visi pie galda klusēja, iesūkušies ēdiena uzsūkšanā. Lai gan, iespējams, vienkārši nebija ko teikt.

Kūpers pirmais pārtrauca klusumu, nolika malā dakšiņu, padzēra apelsīnu sulu un sāka runāt:

– Pēc brokastīm dodamies uz Filadelfiju, Pensilvānijas štatā, kur dzīvo Sāra. Viņa nopirka manas tabletes.

– Tātad klaiņosim pa štatiem, meklējot cilvēkus ar spējām? – jautāja Dāvijs.

– Jā, jāatrod visi un kopā jādodas uz Mineapolisu.

Deivis iesmējās un nolika šķīvi ar pusapēsto olu kulteni.

"Un ko mēs tur darīsim, vai drīkstu jautāt?"

– Noteikti. "Es mēģināšu izveidot vakcīnu un jums palīdzēt," Kūpers atbild un īsi paskatās uz Isliju, kura ēd savu cepto grauzdiņu un dzer stipru kafiju.

– Brīnišķīgi. Nē, tas ir patiešām forši. Bet vai esat pārliecināts, ka varat to izveidot?

– Dāvij, varbūt pietiek ar jautājumiem? – Žaneta bija sašutusi, aizkaitināti uzlūkodama puisi.

– Nekas, es saprotu viņa ziņkāri.

Bet Deivijs neko citu neteica – viņš baidījās sadusmot Žanetu.

Pēc brokastīm visi devās uz savām istabām, lai sakravātu mantas. Aili aplūkoja savu jauno kleitu, kuru viņa nevilka viņu pirmajā randiņā. Viņai uzreiz palika skumji, jo šī ir dārga lieta, kurai nevajadzētu krāties skapī putekļus.

Atceroties kleitas cenu, viņa smagi nopūšas. Viņa vēlētos atdot Kūperam visu summu, taču saprot, ka drīzumā to nedarīs. Un ar nosacījumu, ka tas daudz ietaupa.

Iemetusi mantu koferī, Aili izgāja no istabas. Rens un Čārlijs jau stāvēja pie reģistratūras. Puisis rokās turēja ceļojumu somu, un Čārlijam uz pleca karājās miniatūra rokassomiņa. Viņi kopā izskatījās harmoniski, it kā būtu radīti viens otram.

Aili pasmaidīja par atziņu. Protams, viņa netic mīlestībai, viņa uzskata, ka ir tikai pieķeršanās cilvēkam un nekas vairāk. Un kāds tam tikko izdomāja terminu “mīlestība”, kas liek Islijai sarauties.

– Kūpers vēl nav nokāpis? – meitene jautāja, noliekot koferi uz grīdas blakus Čārlijam.

– Nē, gluži kā iemīlējies pāris. Vai viņi jūs arī kaitina? – Rens atbildēja, skatīdamies uz Aili.

– Ir nedaudz. Bet es domāju, ka mēs pie tā ātri pieradīsim.

Rens nopūtās un apskāva savu līgavu, kura bija ietīta garā jakā.

Drīz vien pārējā tā sauktā komanda nolaidās. Žanete pasmaidīja, viņa staigāja roku rokā ar Dāviju, kurš arī bija labā noskaņojumā. Aili bija pārsteigts, cik ātri viņa garastāvoklis mainījās.

– Nu, mēs lidojam uz pirmo Amerikas Savienoto Valstu galvaspilsētu! – Deivijs priecīgi saka, noskūpstīdams Žanetu uz vaiga. Čārlijs pasmaidīja, bet pārējie vienkārši nereaģēja uz viņa vārdiem.

Kūpers bija pēdējais, kas devās lejā, nesot somu ar savām mantām.

"Es tikko paskatījos uz nākamo lidojumu uz Filadelfiju, un tas ir tikai pēc pāris stundām," sacīja vīrietis, stāvot blakus visiem.

– Tātad ejam! – Rens izlēmīgi nokomandēja un visi sakustējās, lai paspētu uz autobusu, jo lidosta atradās piecpadsmit minūšu brauciena attālumā no viesnīcas.

Čārlijs sēdēja blakus Renam, turēdamies pie viņa it kā sastingusi. Patiesībā viņa vienkārši baidījās. Viņai bija slikta sajūta, ka viņa nevarēja tikt tam pāri.

Autobuss apstājās un izkāpa seši cilvēki.

Aukstais vējš ietriecās Žanetes sejā, un viņa nodrebēja. Laikapstākļi ir mainījušies, un ne uz labo pusi. Viss liecināja, ka notiks kaut kas slikts, taču neviens tam nepievērsa uzmanību. Visas domas bija aizņemtas ar Sāru.

O'Hare lidosta bija silta un pārpildīta. Protams, līdz nolaišanās bija palicis pavisam maz laika.

Visa komanda devās uz pirmo termināli, un Kūpers nopirka biļetes. Līdz lidojumam bija atlikušas dažas stundas, un puiši nolēma pavadīt laiku lidostas kafejnīcā. Kūpers piedāvāja uzkost, taču visi atteicās. Šķita, ka gaiss ir spriedzes pilns.

Pēc divām stundām komanda pārcēlās uz noteiktu zāli, gaidot rindā, lai iekāptu.

Aili iegrima lidmašīnas sēdeklī. Uz nākamā krēsla sēdēja Kūpers, kurš nolēma būt blakus meitenei, jo pamanīja, ka viņai ir neliela fobija. Viņš atradās pie loga un skatījās uz skrejceļu.

Čārlijs nekad nav bijis Filadelfijā, bet Rens ir devies, jo tur dzīvo viņa brālis. Meitene mīl ceļot un jau iztēlojas pilsētas skaistumu.

Dāvijs pilnībā nomierinājās. Žaneta uzlika galvu uz viņa pleca un atslāba. Kad tuvumā ir meitene, puisis jūt mieru. Šķiet, ka tas neitralizē viņas agresiju un bīstamās spējas. Tikai viņas dēļ tie policisti tagad ir dzīvi, jo ja ne viņas topošā vara, viņš būtu nodedzinājis banku līdz pamatiem un pat neko nejutu.

Divu stundu lidojums pagāja visiem nemanot. Aili spēja likvidēt bailes un jutās mierīga. Varbūt Kūpers, sēdēdams viņai blakus, viņu tā ietekmējis. Viņa juta viņa siltumu un enerģiju, ko viņš izstaro. Kūpers ir labs cilvēks. Viņai bija žēl, ka daži cilvēki par viņu izplata briesmīgas baumas.

Lidmašīna nolaidās Filadelfijas starptautiskajā lidostā. Laikapstākļi Pensilvānijā bija labāki nekā Čikāgā. Kūpers izņēma no kabatas mazu baltu lapiņu, uz kuras bija rakstīta Sāras adrese.

Apskatījis Google Maps, Rens saprata, ka meitenes māja atrodas pretējā pilsētas galā. Visi paskatījās viens uz otru un smagi nopūtās. Čārlijs ieteica braukt ar metro. Pēc pāris minūšu strīdēšanās visi padevās un devās uz tuvāko staciju.

Filadelfijas metro ir ceturtais vecākais Amerikas Savienotajās Valstīs, Kūpers viņiem to pastāstīja un nolēma parādīt savas zināšanas. Šiem vārdiem neviens nepievērsa uzmanību.

Metro viņus ātri nogādāja vajadzīgajā stacijā, un viņi devās uz Sāras māju.

Ēka bija jauka un diezgan jauna. No ārpuses šķita, ka māja ir lielāka, taču, ieskatoties tuvāk, varēja saprast pretējo: koka logi nokrāsoti balti, sienas gaiši dzeltenas, durvis lielas un masīvas. Visi sapulcējās ap viņu, un Rens apņēmīgi nospieda durvju zvanu. Skaļi soļi tuvojas ieejai, un durvis atveras.

Visu priekšā stāvēja maza auguma meitene ar nedaudz kuplas miesas būves. Viņa pārsteigta paskatījās uz katru komandu.

– Sveika, vai tu esi Sāra Kinga? – Kūpers jautāja, izkāpdams visu priekšā.

– Jā, kā es varu jums palīdzēt?

– Mani sauc Kūpers Raiss, domāju, ka esat par mani dzirdējuši, jo iegādājāties manis izgudrotās tabletes pret alerģijām.

– Ak, jā, protams, dzirdēju. Es nopirku tavas tabletes draugam…

Islijs pārsteigts paskatījās uz Kūperu, kurš neatvēra skatienu no Sāras.

– Vai viņa tos pieņēma? – Kūpers nopietni jautāja.

Meitene pamāja. Pauze, kuras laikā visi klusēja, lika Čārlijam kļūt nervozākam.

– Vai vari nosaukt viņas adresi un vārdu? – Rens jautāja, pārtraucot ideālo klusumu.

"Protams, tikai viņa pēdējā laikā uzvedas dīvaini." "Es nedomāju, ka viņa priecāsies tevi satikt," Sāra atbildēja, tad ātri atgriezās mājā un paņēma papīra lapu un papīra lapu. Viņa uzrakstīja uz tā dažus vārdus un pasniedza Kūperam.

– Paldies uz redzēšanos.

Pie šī oficiālā Raisa toņa Aili jutās jocīgi, jo viņa to nebija gaidījusi. Viņai šķita, ka viņš ir pavisam cits.

– Lieliski, viņu sauc Elīna Blū, un viņa dzīvo divas ielas tālāk. Es domāju, ka mēs varam staigāt.

Viņi devās ceļā. Visi staigāja pa pāriem, kā bērnudārzā. Izņemot to, ka ne visi turējās rokās. Islijs bija blakus Kūperam, kurš neskatījās uz viņu.

– Tālāk dosimies uz Dalasu? – meitene jautāja.

– Jā. Vai būtu stulbi vispirms lidot uz Sakramento un pēc tam atgriezties Dalasā, vai arī tu esi pret to?

– Godīgi sakot, man ir vienalga, kur lidot. Galvenais ir ar to ātri tikt galā. Es ticu, ka jūs varat mums palīdzēt.

– Es arī gribētu tam ticēt. Bet es pat nezinu, ar ko sākt. Turklāt laboratorijā ir pārāk daudz liecinieku, kuri uzdos jautājumus.

– Paziņot, ka laboratorija uz laiku slēgta, sūtīt strādniekus atvaļinājumā. Šajā laikā mums būs laiks visu sakārtot.

Kūpers pamāja, jo saprata, ka tā nebija slikta ideja. Viņš uzklausīja meitenes idejas.

Pa ceļam parādījās Elīnas māja. Tā gandrīz neatšķīrās no Sāras mājas, lai gan tā bija citā krāsā, un jumtam bija cita forma…

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.