- -
- 100%
- +
Viņi visu ceļu klusēja. Meitene domāja par rītdienu, un Kūpers domāja par Stendleru, kurš varētu neizpildīt viņa lūgumu. Tas ir tas, ko viņš negribētu vairāk par visu.
Kūpera māja bija milzīga, ar diviem stāviem, peldbaseinu un nelielu dārziņu. Ieraugot šādu skaistumu, Aili žoklis atlēca. Viņa nekad nebija bijusi tādās mājās, jo nepazina miljonārus. Bet tagad viss ir savādāk. Meitene nakšņos šajā greznajā vietā, un pats Kūpers Raiss gulēs blakus.
Viņa sejā neviļus parādījās smaids.
Vīrietis koferi nesa pats, jo nevarēja vienkārši noskatīties, kā meitene to vilka, jo īpaši tāpēc, ka viņam šis koferis sver kā spalva.
Māja bija tukša un klusa. Islijs sekoja Kūperam, nepārtraukti skatīdamies apkārt. Viņš, neļaujot meitenei nākt pie prāta, aizveda viņu uz viesu istabu. Un, ja viņa bija nelielā šokā, tad, ieraugot dzīvojamo istabu, viņa nespēja valdīt sajūsmu. Viņai no mutes izskanēja “wow”, ieraugot milzīgo telpu, kas bija veidota mākslas dekora stilā.
Sniegbalts dīvāns aizņēma sienu pie loga, un kreisajā pusē bija milzīgs grāmatu skapis. Pretī skapim neliels rakstāmgalds, kā arī kumode. Visas šīs mēbeles bija izgatavotas no pelēka koka un izskatījās ļoti neparasti. Taču šī neparastība bija nesalīdzināma.
– Tava istaba atrodas otrajā stāvā, varbūt tu esi izsalcis? Kūpers jautāja.
– Jā nedaudz.
Vīrietis pamāja ar galvu, tad ātri uznesa koferi augšā. Aili uzmanīgi apsēdās uz dīvāna, baidīdamās izdarīt nevajadzīgu kustību un kaut ko salauzt. Šeit viss maksā lielu naudu.
Kūpers sekoja virtuvē. Viņš nolēma meitenei uzvārīt ceptus kartupeļus, lai arī cik kūtri tas nebūtu. Viņam nepatīk gatavot, tāpēc viņš vienmēr ēd restorānos, bet tagad viņam nav absolūti nekādas vēlēšanās tur doties.
Aili ienāca virtuvē, kuras skats arī viņu apstulbināja – moderna tehnika, pelēki naktsgaldiņi, vidū milzīgs stikla galds, bet apkārt krēsli ar mīkstiem sēdekļiem. Kūpers iesmējās, redzot meitenes reakciju.
– Nāc iekšā, nebaidies. "Var pat pie galda sēdēt," vīrietis ieteicās, Aili pasmaidīja un joprojām spēja apsēsties uz krēsla.
Kūpers ķēpājās ar kartupeļiem, kas viņam nederēja. Un, kad ēdiens sadega, viņš pavisam satracināja, ielēja visu miskastē un pēc tam aiz dusmām salieca pannu uz pusēm. Tas gan viņam, gan Aili bija negaidīti. Meitene pēkšņi piecēlās un piegāja pie vīrieša.
– Sasodīts, sasodītā vara! – viņš kliedza.
Aili nezināja, ko darīt. Viņa uz minūti jutās nobijusies, jo saprata šīs spējas bīstamību. Ar savu telekinēzi viņa nevarēs aizbēgt.
– Kūper, nomierinies, lūdzu, tas ir tikai nožēlojams kartupelis. Es varu pagatavot pats.
Viņš paskatījās uz meiteni un viņa skatiens mainījās. Viņš pārstāja dusmoties, viņš tika atbrīvots no šīs agresijas, kas parādījās no nekurienes.
"Labi, paņemiet no skapja vēl vienu pannu, kamēr es kaut ko dzeršu," Kūpers piekrita un izgāja no virtuves.
Aili palika viena starp tik dārgiem virtuves piederumiem. Viņa izņēma pannu un kartupeļus. Viņai ēst gatavošana bija viegls uzdevums.
Pēc stundas uz galda stāvēja milzīgs šķīvis ar smaržīgiem ceptiem kartupeļiem. Kūpers joprojām nebija atgriezies virtuvē, un Islijs sāka uztraukties.
Viņa izgāja no istabas un saprata, ka nezina, kur iet. Meitene var pazust tik milzīgā mājā. Un tajā brīdī viņa dzirdēja kaut kur otrajā stāvā ieslēgta televizora skaņas.
Aili uzkāpa pa kāpnēm un iegāja istabā, no kuras nāca skaņa. Tas bija birojs, spriežot pēc mēbelēm un galda centrā. Kūpers sēdēja uz maza ādas dīvāna un skatījās ziņas.
"Es tikai grasījos tev piezvanīt." Apsēdieties man blakus, tagad viņi mums parādīs, kas mums vajadzīgs," Kūpers saka, neskatīdamies viņas virzienā. Aili apsēdās.
Viņi televīzijā rādīja, kā Čikāgā notika kaut kas neticams. Aculiecinieki stāsta, ka puisis un meitene nolēma aplaupīt banku, un tad noticis kas tāds, kam neviens nespēj noticēt. Drošības kameras rādīja, un Islijs šokēts skatījās Kūperā.
Kameras fiksējušas, kā puisis ar ugunsbumbām meta policistiem, un pēc tam viņš pats aizdegās. Viņa partnere sākumā bija šokēta, bet tad viņa atjēdzās un tieši viņas priekšā izauga ūdens siena.
– Sūds! – Kūpers skaļi sacīja pēc redzētā.
Aili nezināja, kā reaģēt, tāpēc viņa tikai tukši skatījās vienā punktā.
"Šeit ir vēl divi ar spējām," vīrietis piebilda.
– Kas tas ir, pirokinēze?
– Jā, un meitenei ir akvakinēze. Šķiet, ka ar katru reizi kļūst arvien jautrāk.
Aili saprata, ka rīt viņiem būs jādodas uz Ilinoisu, lai kaut kā atrastu šo pāri, kurš nolēma neslēpt savas spējas. Meitene saprata, ka šīs spējas ir ļoti bīstamas un, ja tās tiktu izmantotas pret tām, tas būtu ļoti, ļoti slikti.
* * *
Agri no rīta Kūpers savā e-pastā saņēma ziņojumu no Stendlera. Vīrietis ātri to izlasīja un atviegloti nopūtās. Vitamīnus maz pirka, jo ne visiem vēl bija laiks par tiem uzzināt.
Sarakstā bija tikai četri cilvēki, no kuriem viens bija Rens Trests. Tātad, viss vēl nav slikti. Lai gan… Šos vitamīnus varēja neoficiāli nopirkt…
Bet šobrīd pēdējais, par ko Kūpers gribēja padomāt, bija tas.
Stendlers atsūtījis ne tikai vārdus, bet arī video ierakstus no novērošanas kamerām. Kūpers ātri noskenēja katru. Viena bija Rena, cita bija meitene vārdā Sāra Kinga, trešā bija Mārtins Hemsvorts, bet ceturtā bija Hloja Maiklsa.
Kūpera sejā bija smaids, viņš pierakstīja štatus un pilsētas, kurās šie cilvēki dzīvoja, un devās uz vannas istabu, lai sakoptos.
Aili tikmēr gulēja sniegbaltā gultā. Gulta bija milzīga, tāpēc viņa apgūlās pa diagonāli, jūtoties kā karaliene. Istaba, kurā viņa gulēja, bija ne mazāk skaista kā visa māja. Cik maksāja milzīgs skapis istabas grīdai…
Viņa nevēlējās piecelties un atrasties briesmīgā pasaulē. Viņa visu mūžu gribēja šādi melot, nezinot raizes un problēmas.
Bet šodien bija pārāk svarīga diena, tāpēc viņai bija jāceļas. Parketa grīda bija auksta, Aili iegāja vannā uz pirkstgaliem un atslāba tikai tad, kad atradās dušas kabīnē.
Kūpers un Islijs satikās pirmajā stāvā virtuvē. Meiteni pārvilināja olu kulteņa smarža. Viņa baidījās, ka vakar var atkal notikt, Kūpers atkal sadusmosies un kaut ko salauzīs. Taču tas tā nebija. Vīrietis stāvēja pie plīts un mierīgi gatavoja. Viņš bija ģērbies kreklā un tumšos džinsos, šajās drēbēs viņš izskatījās ļoti jauns.
"Labrīt," Aili sveicināja un apsēdās uz viena no sniegbaltajiem krēsliem.
– Laipni. Tāpēc es nolēmu pagatavot brokastis un vienkārši paziņot labās ziņas.
– Kurš?
– Man ir visu, kas iegādājās vitamīnus, vārdi un pilsētas, kurās viņi dzīvo.
Aili bija sajūsmā un sāka smaidīt kā muļķe. Kūpers pasniedza viņai nelielu papīra lapiņu, kuru meitene nekavējoties pilnībā pārbaudīja.
Sāra Kinga – Filadelfija, Pensilvānija.
Martins Hemsvorts – Dalasa, Teksasa.
Chloe Michaels – Sakramento, Kalifornija.
– Tie ir dažādās ASV vietās! – meitene iesaucās.
– Jā, pamanīju. Vispirms mēs dosimies pie tiem bēdīgajiem zagļiem. Tie, kas tiek rādīti ziņās. Čikāga mums ir vistuvāk.
Meitene piekrita. Viņi ātri pabeidza brokastis un tad piezvanīja Renai. Viņš nebija īpaši priecīgs doties viņiem līdzi, taču nebija citas izvēles.
Pēc pāris stundām visi stāvēja lidostā un gaidīja nākamo reisu. Kopā ar viņiem bija Čārlijs, kurš negribēja palikt mājās. Rens bija dusmīgs un pastāvīgi klusēja, pat nepievēršot uzmanību savai līgavai. Viņš vēlējās, lai tas viss pēc iespējas ātrāk tiktu pārtraukts.
Kūpers samaksāja par biļetēm, kā solīja. Lidmašīnā viņi sēdēja pa pāriem, par ko Kūpers priecājās, jo viņam vairs nebija jāklausās Rena vaimanā.
Lidmašīnai paceļoties, Kūpers pagriezās pret Isliju un sacīja:
– Dzirdēju, ka Čikāgā ir labs ķīniešu restorāns, vai tu gribētu aizbraukt?
Meitene iesmējās.
– Vai tas ir uzaicinājums uz randiņu?
– Var būt.
Tad viņi kopā smējās.
6. nodaļa. "Pirokinēze un akvakinēze"
Lidmašīna nolaidās Čikāgas lidostā, un Aili atviegloti uzelpoja. Viņai riebjas lidot, tāpēc visbiežāk viņa ceļo ar autobusu vai vilcienu, bet tagad citas iespējas nebija. Meitene nepieļāva, ka viņai ir bail, jo Kūpers sēdēja viņai blakus, un viņa nevēlējās šķist vāja viņa priekšā.
Vīrieša piedāvājums doties uz restorānu viņai nevarēja izmest no galvas. Neviens viņu nekad nebija aicinājis uz randiņu, tāpēc romantika viņai šķita kaut kas biedējošs.
Pēc izkāpšanas no lidmašīnas visi četri sapulcējās kopā. Viņi gaidīja norādījumus no Kūpera, kurš, godīgi sakot, nezināja, ko darīt tālāk. Šis pāris, kurš mēģināja aplaupīt banku, varēja atrasties jebkur, un viņu atrašana prasīs vairākas dienas. Kaut es zinātu, kur viņi dzīvo…
Rens bija nervozs. Lidmašīnas lidojuma laikā viņš nevarēja atrast sev vietu, un tagad uztraukums viņu nelaida vaļā. Čārlijs visu laiku klusēja, dažreiz uzskatīja sevi par lieku. Protams, viņai nav tādas pašas spējas kā citiem. Viņa ir visparastākā un nevajadzīgākā, taču viņa negribēja atstāt Renu vienu, jo meitene juta, ka varētu notikt kaut kas briesmīgs.
– Ko darīsim tālāk? – Aili pārtrauca ideālo klusumu.
"Man ir ideja, bet es domāju, ka tā ir nedaudz muļķīga, un daži no jums var tai nepiekrist," Čārlijs sacīja, un visi pārsteigti skatījās viņā. "Rēnu interesē datori, un es domāju, ka vienīgais resurss, ar kuru mēs varam kaut ko uzzināt par šo pāri, ir policijas datubāze …
– Tātad, pagaidiet, vai jūs iesakāt man tās uzlauzt? – Rens jautāja.
Viņš neticēja savām ausīm.
– Jā, es iesaku. Šī ir vienīgā izeja.
Kūpers uzmanīgi klausījās meitenē un saprata, ka tas ir lielisks plāns. Policija, iespējams, jau ir savākusi informāciju par pāri, un viņiem to noderēs.
– Es piekrītu Čārlijam. Mēs varam dabūt viesnīcas numuru un visu sakārtot. "Es paņēmu līdzi savu klēpjdatoru," Kūpers piekrita, un Rens nobolīja acis, jo negrasījās darīt kaut ko tādu, kas viņam nepaglaudītu pa muguru.
Kūpers izsauca taksometru, un viņi devās uz tuvējo viesnīcu. Noīrējuši istabu, sēdāmies meklēt. Katrs no viņiem saprata, ka tas viss prasīs daudz laika un pūļu, īpaši Rens, kurš bija ļoti dusmīgs uz Čārliju.
Puisis sēdēja pie sava klēpjdatora un sapņoja to izmest pa logu. Viņš saprata, ka, ja policisti uzzinās par viņu viltībām, viņam būs jārēķinās ar laiku, turklāt ne mazo.
Visi baidījās, ka viss var noiet greizi, bet vēl bija cerība uz brīnumu. Kā arī veselais saprāts, kas kliedza visu pārtraukt un nomierināties, jo šajos spēkos viņiem nav nekā liktenīga. Varbūt ir nelielas briesmas citiem, bet jūs varat pasargāt sevi no ārpasaules un dzīvot mierīgi.
Protams, tas nevienam nederēja.
Rens pārlūkoja klēpjdatoru, ātri kaut ko ierakstīdams uz tastatūras, un Čārlijs staigāja šurpu turpu pa istabu, kaitinot Kūperu, kurš bija noslīdējis krēslā. Viņš šobrīd gribēja izsmēķēt veselu paciņu cigarešu, jo visi šie nervi uz viņu atstāja sliktu iespaidu. Ar nikotīnu viņš atrada mieru, ko viņš nekad vairs neredzēs.
– Čārlij, kāds ir tavs termiņš? – Kūpers jautāja, domādams, ka varētu meiteni nomierināt. Viņa apstājās un viegli pasmaidīja.
– Septiņus mēnešus.
– Oho, diezgan liels. ko tu gaidi?
"Meitene, Rens vēlas viņu saukt par Līnu, man tas ir stulbs vārds, man Emma patīk labāk," Čārlijs teica, bija skaidrs, ka runas par bērnu viņu lēnām nomierināja, viņa pat apsēdās uz gultas.
– Tātad, tu vari apklust, man jau ir grūti. "Es nekad agrāk nebiju izdarījis tik lielu uzlaušanu," Ren sūdzējās.
– Tātad tu jau esi kaut ko uzlauzis? – Islijs uzreiz jautāja, apsteidzot Kūperu, kurš gatavojās jautāt to pašu.
Rens nopūtās un pagriezās pret meiteni.
"Es mainīju savas atzīmes skolā kopš četrpadsmit gadu vecuma." Tas nebija grūti, jo skolas datu bāzes parole ir pārāk vienkārša. Tad, kad iestājos koledžā, arī tur krāpos, bet mazā veidā, nevis kā tagad.
Visiem bija interesanti dzirdēt par Renas dzīvi, jo visi saprata, ka tagad ir saistīti un vienmēr būs kopā. Līdz brīdim, kad viņi atbrīvosies no šiem briesmīgajiem spēkiem. Viņiem, iespējams, būs jākļūst par komandu, piemēram, foršajiem Avengers. Kūpers par to pasmējās, pārsteidzot apkārtējos cilvēkus.
– Kas ir tik smieklīgi? – Rens jautāja.
"Es tikko sapratu, ka mēs veidojam komandu." Kā mēs sevi sauksim? “Luzeri”, “Neveiksminieki”?
Aili iesmējās, viņam sekoja Čārlijs. Tikai Rens sēdēja un pārsteigts skatījās uz visiem. Viņš nesmējās.
Kūpers piecēlās no krēsla un izgāja uz balkona, viņš vairs nevarēja izturēt, viņam tik ļoti gribējās smēķēt. Vīrietis atvēra logu, izņēma no paciņas vienu cigareti un aizdedzināja. Uzreiz kļuva vieglāk, it kā viņa rūpes paliktu kaut kur tālumā un viņu nemaz neskartu. Viņš pat nepamanīja, kā Aili uznāca uz balkona. Viņa savilkās no dūmu smakas, bet tomēr piegāja pie vīrieša, un, ieraugot viņu, valdzinoši pasmaidīja.
"Cigaretes ir ļaunas," saka Islijs, norādot uz Kūpera rokā esošo indi, bet viņš tikai nomurmējas.
“Es zinu, ka kopā ar tabaku es ieelpoju arsēnu un formaldehīdu. Es zinu, ka laika gaitā smēķēšana novedīs pie ekstremitāšu mazo kapilāru atrofijas un palēninās asinsriti, izraisot hipoksijas stāvokli. Es to visu zinu, jo esmu pazīstams ar cigarešu sastāvu. Mani tas nevar nobiedēt. Es pats izvēlējos šo ceļu.
Aili izbrīnā pavēra muti. Viņa negaidīja, ka vīrietis vienā elpas vilcienā izklās tik daudz informācijas un tad pateiks, ka no tā nebaidās. Viņš apzināti nogalina sevi, lēni un sāpīgi.
– Tas ir neprāts! Nogalināt sevi ir ļoti stulbi!
– Labi tev. Arī jūs tagad esat apdraudēts, jo rīkojaties kā pasīvs smēķētājs, un jums ir iespēja saslimt ar astmu vai pat vēzi.
– Dievs, ar tevi nav iespējams sazināties! – Aili iekliedzās un abi iesmējās.
Kūpers Īlijam šķita kā staigājoša enciklopēdija, kurai vajag tikai dot tēmu un informācija plūdīs kā pa strūklaku. Un viņai tas patika. Viņu vienmēr ir piesaistījuši gudri vīrieši.
Pēkšņi Čārlijs viņiem piezvanīja, pārtraucot smieklus. Kūpers ātri nodzēsa cigareti, izmeta to pa logu un iegāja istabā. Rens sēdēja, rokas salicis uz krūtīm, un klēpjdatora monitors pagriezās pret vīrieti. Ekrānā tika atvērta vietējās policijas datubāze. Kūpers paskatījās uzmanīgāk un ieraudzīja visu, ko vēlējās – pāra vārdus, viņu fotogrāfijas, dzīvesvietas adresi, mācību vietu… Policija strādā ārkārtīgi ātri, un jācer, ka šie pusaudži vēl nav ieslodzīti. cietums. Lai gan visi saprot, ka nevienā cietumā nenonāks. Ar šādām spējām viņus gaida dažādu zinātnieku eksperimenti mūža garumā.
– Ren, tev izdevās lieliski! "Islijs piezīmēja, un Kūpers izjuta greizsirdības lēkmi. Viņš saprata, ka, ja viņš tagad nenomierināsies, viņa spēki izzustu no kontroles.
– Tas nebija tik grūti, kā sākumā domāju. Un, starp citu, Deivija Korentina māja atrodas netālu no mūsu viesnīcas. Tikai dažu minūšu gājiena attālumā.
Dabiski, ka visi uzreiz metās uz izeju, pa ceļam sagrābdami savas mantas. Viņi nevarēja palaist garām iespēju, un katrs no viņiem lūdza, lai policisti pēc viņiem nokļūtu puiša mājā. Lai gan tas bija maz ticams.
* * *
Dāvja māja bija maza un veca, tajā dzīvoja viņa vecāki, kuri pat nenojauta, ka dēls kļuvis par tādu… briesmoni…
Viņi, protams, neatpazina Dāviju no ziņām, viņi tikai smējās, sliecoties domāt, ka tas viss ir joks un datora specefekti. Dažiem cilvēkiem ir garlaicīga dzīve, tāpēc ņemiet viņus un dodiet viņiem burvību.
Tāpēc viņi bija ļoti pārsteigti, kad uz viņu sliekšņa parādījās policija ar kratīšanas orderi. Korentīnas kundzei nekavējoties kļuva slikti, un viņas vīram bija jānes viņai glāze ūdens. Viņš vienmēr zināja, ka viņu dēls iedzīs māti zārkā un pēc tam viņu ar savām dēkām. Dāvijs nav bijis mājās jau trīs nedēļas. Viņš kaut kur aizbēga ar savu vecuma meiteni un vairs neatgriezās. Korentīna kungs pastāstīja visu, ko zināja par savu dēlu, neslēpjot pat sīkumus. Dāvijs to ir pelnījis, un viņam pienācis laiks atbildēt par savu uzvedību.
* * *
Divu meiteņu un divu vīriešu grupa apstājās pie kādas policijas automašīnu ieskautas mājas. Viņi saprata, ka kavējas. Aili sejā bija noraizējies. Viņa baidījās par puisi, jo viņa spēks, iespējams, nodarīs viņam to pašu, ko Kūpera spēks. Viņa domāja, ka pēkšņi pie mazākās agresijas var zaudēt savaldību arī viņas telekinēze.
– Apbrīnojami! Mēs vairs neredzēsim šo Dāviju. Vai arī jums ir plāns viņu dabūt ārā no cietuma? – Rens jautāja.
– Pagaidi, te kaut kas nav kārtībā. Redziet, policisti atgriežas bez puiša,” atzīmēja Kūpers.
Un tad visiem saprata, ka puisis varēja aizbēgt! Uzreiz kļuva vieglāk. Un neviens pat nedomāja par to, ka tagad pusaudžus vispār nav iespējams atrast, jo pat policisti to nevar izdarīt.
Visi apgriezās un gāja pa ielu, lai nepiesaistītu pārāk lielu uzmanību. Rens un Čārlijs nekavējoties gribēja atgriezties viesnīcā un atpūsties, un Kūpers atgādināja Islijai par viņu randiņu ķīniešu restorānā. Meitene, protams, piekrita. Viņa arī gribēja atpūsties, turklāt bija izsalkusi.
"Pagaidi, Kūper, ir viena problēma," meitene teica.
– Kuru?
– Vai es kreklā un džinsos iešu uz restorānu? Man vispār nav līdzi normālas drēbes, un es izskatīšos pēc idiotas.
Kūpers iesmējās.
– Jums par to nav jāuztraucas, man ir nauda, jūs atceraties, ka esmu miljardieris, vai ne?
Šie vārdi nebija lielība, bet drīzāk atgādinājums meitenei, kurai nekad nebija bijis daudz naudas. Aili nav pieradusi, ka var spontāni doties uz restorānu vai nopirkt dārgas drēbes. Viņa bija pieradusi taupīt uz visu, bet Kūpers, gluži pretēji, atļāvās visu saprāta robežās. Naudu viņš, protams, neizmetis, bet gan ieguldījis noderīgās lietās – medikamentu izgudrošanā, labdarībā, un pirms gada pat uzbūvējis patversmi dzīvniekiem, ko mīlējis vairāk nekā cilvēkus.
Aili par to zināja, jo pirms intervijas viņa ieguva visu pieejamo informāciju.
"Vai jūs iesakāt mums tagad doties uz veikalu un nopirkt man drēbes?" – meitene bija pārsteigta.
– Un ko ne? Es domāju, ka Prada kleita tev lieliski izskatīsies.
Aili seja uzreiz nosarka. Viņa nespēja noticēt savām ausīm: Kūpers Raiss gribēja viņai uzdāvināt tik dārga zīmola kleitu.
– Es pat nezinu. Tas ir ļoti dārgi…
"Esi kluss," Kūpers maigi satvēra meitenes roku, liekot viņai vēl vairāk nosarkt. – Man tie ir santīmi, ticiet man. Es gribu jums uzdāvināt dāvanu.
Aili bija gatava sākt kliegt no emocijām, ko viņa piedzīvoja ar vīrieša pieskārienu. Meitene nekad agrāk to nebija izjutusi.
– Labi, iesim.
Kūpers pasmaidīja un viņi devās meklēt tuvāko zīmolu veikalu, un pēc piecām minūtēm viņi stāvēja pie drēbju rindām. Pēc Iļjana standartiem tas maksāja astronomisku naudu.
Viņa paņēma melnu kleitu, kas izgatavota apvalka stilā. Tam bija ziedu raksts un dziļš kakla izgriezums. Meitenei šī kleita nepatika, un, apskatījusi cenu zīmi, viņa to pilnībā nolika. Nākamā bija violeta kleita, kas sniedzās tieši virs ceļgaliem un bija klāta ar lieliem tirkīza ziediem. Tas maksāja uz pusi mazāk nekā iepriekšējais. Meitene grasījās to ņemt un pielaikot, taču Kūpers viņu apturēja.
– Es redzu, ka jums nepatika šī kleita, lūdzu, neskatieties uz cenu, izvēlieties to, kas jums patīk.
Aili nopūtās un piekrita vīrietim, jo drēbes īsti neatbilda viņas gaumei. Meitene noņēma no pakaramā vēl vienu kleitu un uzreiz tajā iemīlējās. Tas bija balts, trīs ceturtdaļas garumā, ar zemu izgriezumu un izšūtu melnu ziedu labajā pusē. Kūpers redzēja, kā Islijs iemīlējies aplūko kleitu un pēkšņi izrāva to no meitenes rokām.
– Jā, tas ir izlemts. "Tu pielaiko šo kleitu, un mēs to nopērkam," vīrietis teica, tad satvēra meitenes roku un aizvilka viņu uz pielaikošanas kabīni. Aili varēja tikai paklusēt.
Pēc divām minūtēm meitene nostājās Kūpera priekšā šikā kleitā septiņsimt piecdesmit dolāru vērtībā. Viņai aizrāvās elpa no tik pārmērīgi lielas summas, taču Kūpers bija neatlaidīgs un nekavējoties veda meiteni pie kases.
Taču Aili pēkšņi apstājās, kad ieraudzīja sev priekšā divus pusaudžus. Tie paši, kas gandrīz nodedzināja bankas ēku un policiju. Viņi stāvēja pie drēbju plaukta un, iespējams, gribēja kaut ko nozagt, jo kur viņi ņēma naudu šādam zīmolam? Kūpers tos nepamanīja uzreiz, tāpēc viņš sāka stumt meiteni uz kases aparātu. Aili nevarēja pretoties ar tik lielu spēku, tāpēc viņai vispirms bija jānorāda pāris, kas viņus atveda uz Čikāgu.
Kūpers uzreiz atlaida meiteni, pārsteigumā iepletās acis. Viņš nekavējoties metās pretī pusaudžiem, nepievēršot uzmanību tam, ka atrodas veikalā.
– Sveiki, vai jūs esat Deivijs Korentīns un Žaneta Hola? – Kūpers jautāja tukši.
Dāvijs uzreiz paraustīja un sāka skriet, bet Kūpers viņu viegli apturēja, satverot viņa roku. Žanetes acis šaudījās pa veikalu, un tad viņa sāka skriet. Aili nebija pārsteigta un ar prāta spēku pabīdīja plauktu ar drēbēm tieši meitenei priekšā, viņa bailēs atlēca atpakaļ, neaizmirstot kliegt.
Pusaudži tika notverti. Pārdevējas un veikala konsultantes šokā noskatījās uz notiekošo un nekustējās. Kūpers vēlējās, lai viņam būtu iespēja izdzēst noteiktus mirkļus no savas atmiņas.
Islijs un Kūpers izveda pārbiedēto pāri no veikala, neaizmirstot samaksāt par kleitu. Aizveduši pusaudžus aiz mājas stūra, viņi palaida vaļā. Dāvja rokās uzreiz iedegās spoža liesma, un Žanetas priekšā izveidojās neliela ūdens bumbiņa. Kūpers pārsteigts par redzēto nosvilpa.
"Ak, es nevaru lepoties ar tādām spējām kā jūs…" Kūpers iesāka, un viņam uzreiz lidoja uguns bumba.
Aili reaģēja ātrāk nekā vīrietis un nekavējoties apturēja šāviņu. Viņa bija pārsteigta, cik viņai tas bija viegli, tiklīdz viņa kaut ko iedomājās, viss izdevās uzreiz. Viņai vairāk sāka patikt telekinēze.
Dāvja acis bailīgi raudzījās uz gaisā sastingušo bumbu, un Aili to svieda pret sienu. Tas avarēja, atstājot tikai nelielu pelēku dūmu mākoni, kas pēc dažām sekundēm pazuda.
– Pietiekami! – meitene kliedza. – Mēs tevi nenogalināsim. Mums ir tāda pati problēma kā jums. Man ir telekinēze, Kūperam ir superspēks.
"Mēs jums neticam," Deivijs atbildēja, veidojot jaunu uguns bumbu.
Aili nopūtās, gatavojoties novirzīt nākamo šāviņu.
"Dāvi, esi kluss, klausīsimies viņus," sacīja Žaneta, kura noņēma ūdens bumbu un uzlika roku uz mīļotā pleca.
"Mani sauc Kūpers Raiss, jūs droši vien zināt par mani kā par vitamīnu radītāju, ko dzērāt un guvāt spēku," Kūpers iesāka.
"Es nedzēru šīs tabletes," Žaneta viņu pārtrauca.
Kūpers bija pārsteigts.
"Kur tad tu ieguvi savas spējas?"
Meitene paraustīja plecus.
– Man nav ne jausmas. Acīmredzot pie tā visa nav vainīgas tabletes.
– Ko tas nozīmē? – Aili pārsteigti jautāja.
– Mums tas būs jānoskaidro.
–Vai jūs varat noņemt šīs spējas? – Žaneta jautāja, cerot uz pozitīvu atbildi.
– Ja noskaidrosim šo spēku rašanās patieso cēloni, tad mēģināsim. "Es neko nevaru apsolīt," Kūpers atbildēja.
Dāvijs gribēja kliegt uz Žanetu, jo viņš nevēlas zaudēt savas spējas un dzīvot garlaicīgo dzīvi, kāda viņiem bija agrāk. Viņš juta, ka, pārvaldot uguni, viņš var visu. Visi sliktākie plāni.
– Mēs vēlētos, lai jūs nāktu mums līdzi. Atliek atrast trīs cilvēkus, kuriem, iespējams, ir pilnvaras, ”sacīja Kūpers.
"Tu un es nekur neiesim," Deivijs atteica, un Žanete uzmeta viņam dusmīgu skatienu. Nez kāpēc meitene šiem cilvēkiem ticēja, ka nesaskatīja tajos briesmas, ko redzēja Dāvijs. Viņai bija vajadzīgs atbalsts.
– Labi, tāpēc policisti tevi noķers un aizvedīs uz kādu laboratoriju, lai ar tevi varētu eksperimentēt. Vai tu gribi šo?
– Mūs nav tik viegli notvert.
– Nu jā. Es to pamanīju veikalā. Tu īsti tur neslēpies.
– Tā bija mana ideja doties uz to veikalu, – Žaneta viņu pārtrauca. "Kaut kas mani tur ievilka." Dāvijs bija pret to, bet es viņu pārliecināju. Acīmredzot mums bija lemts satikties.
Visi par to domāja, jo šāda sakritība tiešām pārsteidz. Viņi satikās tik dārgā boutique… Te noteikti bija kaut kas netīrs.
"Mēs dosimies tev līdzi, ja liksiet policistiem par mums aizmirst," Deivijs noteica savu nosacījumu.
Kūpers otrreiz nožēloja, ka viņam nav iespēju izdzēst atmiņu, būtu vieglāk tikt galā ar policiju.
– Labi, mēs kaut ko izdomāsim. Tagad ejam uz viesnīcu, un, lūdzu, vairs neizmantojiet savu spēku.
Deivis iesmējās, pārvilka kapuci pār galvu, un viņi visi devās uz viesnīcu. Aili saprata, ka viņu vakariņas restorānā ir atceltas, un viņas dvēsele uzreiz kļuva skumja. Bet viņa ļoti gribēja šo randiņu ar Kūperu…
Rens un Čārlijs sēdēja viesnīcas istabā, viņi pārsvarā klusēja, nezinādami, par ko runāt. Puisis saprata, ka šīs ir mierīgās un laimīgās dzīves beigas, kas drīz sāksies. Drīz pasaulē nākošā meita zinās, ka viņas tēvs ir briesmonis ar kādām dīvainām spējām. Viņš to negribēja.
Islijs, Kūpers un iemīlējies pāris Renam un Čārlijam istabā ieradās negaidīti, jo domāja, ka jau sen ir prom, un, ieraugot Dāviju un Žanetu, bija pavisam pārsteigti.