Kaislīga izvēle vai līgava pēc pasūtījuma

1 nodaļa

Aiz mums noklikšķināja slēdzene, un mēs atradāmies krēslā, tikai apburtie griesti maigi kvēloja. Priekšā bija redzama akmens balustrāde, taču tai nebija vērts tuvoties: terase pavērās uz dārzu, no kurienes bija dzirdami viesu smiekli.

«Nebaidieties, viņi mūs neredzēs no apakšas.» – Vīrieša čuksti pār manu ausi, silta elpa… tā bija tik neparasti intīma, ka gribējās sastingt.

Es sapratu, kāpēc Adelfs mani aizveda no balles zāles, un es negrasījos izdomāt attaisnojumu. Pārāk ilgi mēs iztikām ar skatieniem un īsiem pieskārieniem. Pirms sešiem mēnešiem Adelfs mani noskūpstīja, bet man nepatika to atcerēties. Tas notika laimīgā laikā, kad dzīve nelīdzinājās spoka eksistencei kriptā.

Deju zāle, mūzikas zāle, dārzs, bufetes galds un viesi – mūs neviens neatcerēsies, varat uz brīdi aizmirst.

«Tu šodien smaidi tik noslēpumaini,» Adelfs pievilka.

Viņš stāvēja tuvu un maigi noglāstīja manu vaigu. Interesanti, vai viņš zināja, cik burvīgi, atklāti un sirsnīgi smaidīja? Vienīgais, kas bija patīkamāks par šo, bija lielās, zili pelēkās acis. Adelfs vienmēr uzmanīgi skatījās un izrādīja interesi. Iespējams, ārsta profesijai bija ietekme.

«Jo man ir noslēpums,» es nočukstēju.

Viņš aizsmacis iesmējās un pakratīja galvu, izmetot matus no sejas. Kastaņkrāsas, spīdīgas šķipsnas bieži krita uz pieres un vaigiem, padarot attēlu burvīgi neuzmanīgu.

– Vai tu man pastāstīsi? – Adelfs rotaļīgi jautāja.

Viņš noliecās, viņa elpa kustināja manus matus un slīdēja pāri manām krūtīm – es biju sajūsmā par katru sīkumu. Man pietrūka Adelfas, es gribēju justies pieprasīta tāpat kā pirms sešiem mēnešiem. Tad mani vecāki un naivi sapņi bija dzīvi, pasaule likās skaista. Uguns drudzis padarīja mani par bāreni. Viņas dēļ es tiku pie pārgalvīga aizbildņa, un Adelfs nevarēja lūgt atļauju mani pieskatīt – kāda cita līgava bija aizliegta. Viņš kļuva vienkārši doktors Bērkls, kurš laiku pa laikam apmeklēja pili.

Spriežot pēc ziņkārīgā skatiena, Adelfs šo noslēpumu uztvēra personīgi. Viņa ietekmēja to, ka nonācām kopā uz terases: šodien kļuva zināms, ka izbēgšu no aizbildņa skavām un man nebūs jāprecas. Mans aizbildnis pat nenāca uz balli, nesekoja man kā melna ēna un nemocīja; Ir mans vakars, un es paņemšu to, kas ir mans.

– Veronija. «Adelfa balss skanēja vēl tuvāk.

Viņš braukāja ar pirkstiem gar vaigu, reizēm pieskaroties kaklam, slīdot līdz zodam un gandrīz pieskaroties lūpām. Es tos nedaudz atvēru – tas bija šausmīgi nepiedienīgi, bet tam nebija nozīmes. Mans vakars, mana dzīve, un neviens tev neliegs dabūt vismaz skūpstu.

Adelfs nesteidzās to dot. Glāsti kļuva skarbi, no tiem staroja spriedze, un es neuzdrošinājos kustēties. Viņam bija divdesmit astoņi – desmit gadus vecāks par mani, viņš visu zināja precīzi, un nebija jēgas iejaukties.

Pēkšņi viņš atrāvās un devās dziļāk terasē. Soļu atbalss, sirdspuksti mūsu tempļos – pēc balles zāles burzmas miers šķita intīms, it kā mēs jau būtu izdarījuši kaut ko aizliegtu. Adelfa siluets bija skaidri redzams tumšajās debesīs, un es apbrīnoju viņa figūru. Ne pārāk garš, bez platiem pleciem un visa, kas tika aprakstīts romānos. Mani piesaistīja melnā fraka stāja, pārliecinātas kustības un stingrās līnijas. Bāli zelta raksts uz baltā krekla mirdzēja, piespraudes gals mirgoja uz kakla lakata – tas viss radīja maģisku atmosfēru. Viņa čukstēja, ka šeit viss ir iespējams, un es pārstāju uztraukties par savu jaunizveidoto kleitu.

«Nerātna slampa,» teiktu aizbildnis. Tas viss bija korsetes augšdaļas dēļ, bet āķi priekšpusē maskēja zeltītās pogas un tā neizskatījās pēc apakšveļas. Vairāk kā tumšzaļo svārku turpinājums. Mājās nešķita, cik banāla bija šīs krāsas un vara matu kombinācija – tas bija skaisti. Bet šodien jaunkundzes ģērbās tā, lai nekaitinātu savas mammas. Vecākā paaudze deva priekšroku stingriem, stingriem siluetiem un apakšsvārku rāmjiem, kas lika svārkiem aizmugurē izskatīties kuplākiem. Tas visu padarīja apšaubāmu.

Tumsa slēpa nepiedienīgo tērpu, bet arī cieņu. Es lepojos ar saviem matiem, un mani sejas vaibsti šķita pārāk plāni, manas lūpas par šauru. Brūnas acis ne ar ko neizcēlās.

«Nāc šurp,» Adelfs sauca tik laipni, ka šaubas tika aizmirstas.

Mēs apsēdāmies uz dīvāna balustrādes priekšā. Labi bija redzamas debesis un zili violetais elfilona spīdums dārzā, zieds plaukstas lielumā, līdzīgs zvaniņam. Viesu smiekli pazuda, lejā atskanēja tikai apslāpētas nopūtas. Es dzirdēju līdzīgas lietas no sava aizbildņa istabas, un es pati vēlējos tā elpot Adelfa rokās.

«Mīlestības dziedāšana,» viņš iesmējās, pieskaroties man ar savu augšstilbu. Auduma kārtas apgrūtināja baudīšanu, bet pats tuvums, privātums un skaņas no dārza… tas bija gan apkaunojoši, gan patīkami.

«Ne mīlestība,» es pasmaidīju, «cita.»

Es gribēju apskaut Adelfu, bet kaut kas bija ceļā. Droši vien sapratne, ka esam nonākuši uz sliekšņa. Man bija bail viņu izprovocēt savas pieredzes trūkuma dēļ, bet Adelfs nesamulsa. Viņš uzlika roku uz dīvāna atzveltnes, tik tuvu man, ka es jutu tā siltumu. Gandrīz apskāviens, bet ne gluži. Jaunā gaidīšana, aizliegtā tuvums – cik tas bija aizraujoši.

– Vēl viens? – Adelfs rotaļīgi ievilka. – Cik daudz tu zini par šo citu?

Viņš kā parasti vērīgi paskatījās uz mani, gatavs uzklausīt manu viedokli par tik slēptām lietām.

– Kāds ir jautājums?

Es negribēju parādīt, cik maz zināšanu man ir. Es sapratu tā būtību no sava aizbildņa neķītriem žurnāliem, taču dzīvē viss bija nepārprotami aizraujošāk.

Adelfs vāji pasmaidīja, it kā kaut ko paredzēdams. Viņš ar pirkstu apzīmēja pogu uz korsetes – nevainīgs žests, es pat neko nejutu, bet viņi to nedarīja sabiedrībā. Atkal tika pārkāptas robežas, kas lika sapņot par vairāk.

– Jautājums? – Adelfs domāja, vērodams savus pirkstus. «Lai zinātu, cik tālu mēs varam iet.» Tavs aizbildnis… nē?

– Protams ka nē.

No dārza atskanēja ievilkta sievietes vaidēšana. Kādi jautājumi? Vai viņš domā, ka viņam ir atļauts pilnīgi viss? Es satraucos un gribēju atrauties, kad Adelfs mani noskūpstīja.

Šķiet, ka tas ir tikai kāda cita lūpu pieskāriens, bet cik daudz emociju tas izraisīja. Adelfa lēnā izelpa, nesteidzīgās, bet spēcīgas kustības apbūra un valdzināja gribu. Mani valdīja instinkti, piespieda atvērt muti plašāk, atbildēt un notvert viņa lūpas.

«Salda mute,» viņš čukstēja, «kā es par to sapņoju.»

Varbūt tā bija mana pieredzes trūkums, kas mani uzrunāja, bet es tam ticēju. Adelfs runāja ar grūtībām, skūpstīja un kustējās gludi, izbaudot katru mirkli.

Viņš iesūca manu mēli savā mutē. Es berzēju savu pret viņu, klusi ievaidējos, piegāju tuvāk… Es kaut kur kritu, citādi to nevar aprakstīt. Es jutu Adelfa rokas uz sava vidukļa, bet korsete gandrīz slēpa pieskārienus, un tie bija tik vajadzīgi. Mans vēders bija silts kā parasti, kā pēc netiklām bildēm, bet tagad viss bija gaišāks.

– Cik daudz tu zini? – Adelfs izdvesa.

Viņš mani apbēra ar steidzīgiem, skanīgiem skūpstiem. Likās, ka viņam ir vienalga, tikai pieskarties, dot maigumu un neatraut.

– Vai gribi likt man nosarkt? – jautāju, juzdama, kā man sakarst seja.

– Jā. – Adelfs plēsonīgi čukstēja viņam ausī: – Nosarkst, pārvari kavēkļus un izbaudi. Tas ir tas, ko es vēlos visvairāk.

Es tik tikko varēju mierīgi nosēdēt. Viņš elpoja ātrāk un ritmiski noliecās uz priekšu, frakā nejauši pieskaroties sprauslām, ko slēpa tikai audums. Cik patīkami viņi saspringa, it kā prasot vairāk. Kas to būtu domājis, ka es būšu tik godbijīgs. Iepriekšējā reizē viss bija pieticīgi: dārzs, kalpu skatieni un koks, kas nenodrošināja atbilstošu privātumu.

Adelfs piegāja tuvāk un apskāva mani, viņa kakla lakats pieskārās ādai uz manas krūtīm. Skūpsts padziļinājās, mēs dedzīgi saspiedām viens otra lūpas, reizēm atraujāmies un glāstījām mēli. Adelfs mani apskāva arvien ciešāk, it kā gribētu mani paņemt. Jā, ņemiet to par sevi, dariet visu, ko vēlaties.

Es biju sajūsmā par šo. Dziļi sirdī es zināju, ka ir pienācis laiks apstāties, bet kā? Griba pazuda, kad Adelfs atrāvās; lūpas spīdēja, mati krita pār seju, elpa sildīja ādu.

Tagad bija iespējams pārtraukt, bet tad viņš piespieda plaukstu pie korsetes un sāka to kustināt. Vienkāršas darbības, bet tās saturēja pieprasījumu. Es viņus vēroju un nevarēju atrauties, gribēju noskaidrot, ko viņas cītīgi slēpj no meitenēm. Ļaujiet pieskarties kļūt pilnīgi aizliegtam, tad es jums teikšu pārtraukt.

Negaidīti ātri viņa roka slīdēja uz augšu. Likās, ka mani pirksti nejauši aizķēra izgriezuma malu un novilka to uz leju. Pilnīgi nevainīgi, bet bija laiks apstāties, ir pienācis laiks… Gaismas vēstneši, kur mēs varam atrast brīvību?

«Adelf,» es lūdzu, «pietiek…

«Nekas nenotiek,» viņš elpoja un noskūpstīja manu templi. Tad atkal, atkal… kaut kāda burvība. Karstas, nedaudz mitras lūpas, vēlamais augums un pirksti tik tuvu, bet tomēr pieļaujami. Jā, es būtu varējis to izdarīt nedaudz vairāk, bet man nebija vēlēšanās apstāties.

Atbrīvoties no Adelfa karstā apskāviena izrādījās neciešami grūti. Viņš visu saprata un neuzstāja, viņš tikai dziļi elpoja un skatījās, kā es atkāpos no durvīm. Raksts uz krekla un piespraudes mirdzēja kā kādreizējās maģijas uzplaiksnījumi, kurus es tik ļoti negribēju pamest.

2 nodaļa

Bija grūti atgriezties balles zālē. Gaisma, mūzika, dāmas svinīgās kleitās – pēc brīvības viss šķita ārkārtīgi primitīvi. Pamanīju, ka uzmanīgi iztaisnoju plecus un lēnām eju. Kaut kas ir mainījies, Adelfs noteikti pamodināja manī sievieti.

Dāmas neapmeklēja balles vienas, tāpēc aizbildnis nosūtīja man līdzi draugu – Kasjēnu Vesteru, advokātu, kurš nodrošināja vecāku gribas izpildi. Viņš pienāca pie manis, tiklīdz es izgāju zālē. Šeit ir Tumsas vēstnesis, jo tāda paša veida vīriešu tērpu dēļ es viņu nepamanīju laikus.

– Veronija? – Kasjena pievilka, skatoties uz mani.

Viņš bija labi audzināts un mani netraucēja ar pļāpāšanu. Un izskatīgs: tikpat vecs kā Adelfs, un arī ar brūniem matiem, tikai gandrīz melniem un pirksta garumā. Neskatoties uz to, viņam bija gaiši zilas acis, ko ierāmēja skaidra skropstu kontūra. Kasienā viss bija labi, izņemot rūpīgo izskatu. Jaunākā vecumā es to uztvertu kā līdzjūtību, bet nē, viņš skatījās ar neuzkrītošu ziņkāri. Un kāpēc vecāki viņu iecēla, lai viņš uzraudzītu viņu testamenta izpildi?

– Viss ir kārtībā? – Kasjēns jautāja un samiedza acis.

Likās, ka viņš precīzi zināja, kas notiek uz terases.

– Jā. Es tevi meklēju visu vakaru.

«Ir vēls,» Kasjēns ievilka, «Man tevi jāaizved uz pili.»

Uz ielas stāvēja pajūgs, kuru vilka četri zirgi. Sēžot tajā, es pasmaidīju – viss iekšā bija apšūts ar sarkanu samtu, un it kā mēs būtu iekrituši briesmoņa mutē. Es nekad nepamanīju. Tas viss ir Adelfs, kurš mani atgrieza bezrūpības un sajūsmas laikmetā.

– Es redzu, ka tev ir labs garastāvoklis? jautāja Kasjēns.

Viņš apsēdās pretī un nejauši atliecās sēdeklī. Uzmanību piesaistīja vājš smaids un ziņkārīgs skatiens. Pēdējais mani nekaitināja, kļuva vienkārši interesants. Es ilgi mēģināju atrisināt mīklu, bet sapratu tikai to, ka Kasjēns ir pievilcīgs. Ovāla seja, skaidra lūpu kontūra, deguns izskatījās tievs, bet tas tika zaudēts.

Secinājumus varēju izdarīt tikai pēc izskata – Kasjēns runāja maz. Esmu pārliecināts, ka šis noslēpumainais attēls piesaistīja daudzus, bet Adelfs nodarbināja manas domas.

«Vienmēr ir patīkami izkļūt no mājas,» es sacīju un novērsos.

Kasjēnai noteikti bija kaut kas aizdomas. Un lai kurš atzīst, ka nav par mani pieskatījis? Aizbildnis neieņēma augstus amatus, bet viņam piederēja zemes un bija bagātākais cilvēks pilsētā. Viņš bija draugs ar gubernatoru, policijas priekšnieku un tiesnesi… Kasjēns nesabojās attiecības ar viņu.

Logi bija pārklāti ar biezu audumu – ugunīgais drudzis nebija pilnībā izzudis. Nebija, no kā novērst uzmanību, atlika tikai domāt. Liktenis ar mani izspēlēja joku, nosēdinot mani pretī advokātam, kura padoms bija tik vajadzīgs. Bet es nevarēju atvērt Cassien, viņš droši vien nodotu šīs ziņas savam aizbildnim. Viņš tik un tā uzzinās, bet tagad bija par agru. Pagaidām lai viņš turpina sapņot, ka apprecēsimies.

Saslimuši, vecāki mani nosūtīja pie mana vienīgā radinieka, kaut arī ne ar asinīm, Reita Kemblera. Viņam jārūpējas par mani līdz kāzām, mana tēva bagātība būs mans pūrs. Kad visi nomira, es biju izpostīts un neuztraucos par to, ka mans aizbildnis pasludinās sevi par līgavaini. Skumjas man neļāva spriest, bet pēc tam šķita, ka tas nav slikti. Tikai daži cilvēki apprecējās mīlestības dēļ, bet es gaidīju laulību ar bagātu, nevis ļaunu vīrieti. Man pat šķita, ka aizbildnis ir iemīlējies – kāpēc viņam būtu vajadzīgs bārenītis ar pūru, kas bija maza daļa no viņa kapitāla?

Vēlāk izrādījās, ka mīlestības vietā bija kāds ļoti nejauks motīvs. Biju pateicīga par aprūpi, bet ar sevi nemaksāšu. Sirdsapziņa viņu nemocīja – aizbildnis gatavojās rīkoties zemiski.

Pilī šī sajūta kļuva intensīvāka. No ārpuses tas izskatījās romantisks: cita laikmeta akmens celtne, smaili torņi, platas kāpnes un augstas, divviru durvis. Pie apvāršņa bija redzamas cietokšņa mūra drupas. Tos šķērsoja augsti žoga stieņi, kas bija rupji izgatavoti, lai tie atbilstu konstrukcijai.

Sākumā man patika iekšā, bet bija neizturami vienmēr dzīvot tumsā. Aizbildnis cieta no uguns drudža, un tagad viņa acis neizturēja dienas gaismu. Šauru gaiteņu tīkls, zāles, tumsā pazuduši griesti, grumbuļainas sienas un tas viss krēslā. Un arī visuresošie portreti. Kadri ne vienmēr bija redzami, tāpēc likās, ka vienaldzīgas acis skatās no visām pusēm.

Man bija žēl aizbildņa, es domāju, ka Gaismas Vēstneši mūs savienoja, lai mēs varētu viens otru dziedināt. Bet viņš jutās lieliski melnā spoka izskatā.

Ceļā uz savu istabu es pagāju garām sava aizbildņa guļamistabai. Durvis vienmēr bija vaļā, sākumā likās, ka tas noticis kalpu neuzmanības dēļ. Naiva doma – neviens neuzdrošinājās elpot bez viņa piekrišanas. Durvis man bija vaļā.

Es pacēlu svārkus un lēnām ložņāju pa gaiteni zem apburto griestu blāvās gaismas. No portretiem uz mani raudzījās mirušo senču sejas, un no nedaudz atvērtajām durvīm atskanēja maiga, melodiska aizbildņa balss. Šādā tonī nedēļu pēc nedēļas viņš atteicās ļaut man iziet un aizliedza rakstīt draugiem. Viņš pastāstīja viņiem par mūsu laulību un dzīvi kopā. Tas man pārņēma drebuļus.

Kad es tuvojos durvīm, aiz tām atskanēja spocīga skaņa:

– Verona.

Es gaidīju sodu, ne velti viņi mani gaidīja. Ja Kasjēns kādu aizsūtītu uz pili, ja aizbildnis zinātu par Adelfosu?!

«Veronija drīz atgriezīsies, vai viņas kalpone ir brīva?» – jautāja aizbildnis.

Viņš runāja ar kādu citu, paldies gaismai. No pārsteiguma es apmulsu un pēkšņi sapratu, ka esmu ieskatījusies istabā. Kauluinās sienas kvēloja maigā, zilā gaismā. Un atkal portreti ar bezkaislīgām sejām ir manas klātbūtnes liecinieki. Aizbildnis sēdēja ādas krēslā ar muguru pret durvīm, bija redzama tikai viņa galva un garie blondie mati.

«Lūdzu, man ir laiks doties,» sieviete čīkstēja.

Viņa nebija redzama, un likās, ka runā viens no portretiem. Spoki dažreiz apdzīvo objektus, bet es zināju, ka tas tā nav. Droši vien kāda no istabenēm vai Batšeba, saimniece, aizbildne viņai zvanījusi biežāk nekā pārējām.

Es aizturēju elpu un grasījos doties prom, kad izdzirdēju sūdzību:

– Lūdzu, vīrs mani meklēs.

Aizbildnis sakustējās, un viņa melno bikšu dēļ kļuva redzami izlocītie ceļi, tie nebija uzreiz pamanāmi. Vajadzēja aizbraukt, bet kā nabadziņu atstāt? Es neesmu pārliecināts, ka viņai bija vajadzīga palīdzība, bet… es vienkārši nevarēju.

«Tad pasteidzies, pretējā gadījumā kāds paies garām un pastāstīs par redzēto,» pat es jutos aizvainota no mērītās balss. Viņam patika pakļaut cilvēkus un pēc tam izrādīt vienaldzību.

Aizbildnis paliecās uz priekšu, un atskanēja dīvaina skaņa, it kā sieviete aizrīsies.

– Kā šis. Pamēģiniet labāk,» viņš nomurmināja, «pirms neviens jūs nepamana.»

Sieviete aizķēra muti, aizbildnis vaidēja. Es nometu svārkus un metos uz savu istabu, es negribēju piedalīties šajā… akcijā – es to nevaru nosaukt par tuvību. Lai gan iepriekš tādas lietas šķita kā vardarbība un riebeklība: aizbildnis satvēra savas saimnieces aiz matiem, draudēja ar kaunu un piespieda darīt dīvainas lietas. Bet man ļoti patika atrasties Adelfa rokās un sajust varu pār sevi, man patika viņa spiediens un aizmirstība. Varbūt es biju negodīga pret aizbildni un viss notika brīvprātīgi? Nezinu, galvenais, ka jutos neomulīgi no domas, ka būšu istabenes vietā. Aizbildnis mani neuzmācās, bet vērīgi skatījās, dažkārt pieskaroties manam kaklam vai sejai, ejot garām. Baidos, ka viņu piesaistīja jaunavība, kurai tika gatavots kaut kas īpašs.

Varbūt bija vērts ļaut Adelfam vairāk – es negribēju kļūt par rotaļlietu spēcīga, biedējoša cilvēka rokās.

Manā guļamistabā bija tumšs un kluss. Man nepatika apburtas sienas, es gribēju dabisku gaismu, tāpēc sienā labajā pusē bija plaša arkveida eja uz terasi. Viņa arī izgāja dārzā, un istabu piepildīja elfilona gaisma. Tas izskatījās pēc spokainas dūmakas, kurā bija redzami mēbeļu silueti.

Centrā bija koka vanna. No tā pacēlās tvaiks, un mana kalpone Šarvai saskandināja eļļas pudeles.

– Veronija! – viņa kliedza. – Beidzot pasaki man!

Šarvai nosvieda pudeles uz galda un metās man pretī. Viņa griezās starp spaiņiem un vannu kā vāvere. Platās bikses un brīvs krekls lika viņai izskatīties kā palaidnīgai pusaudzei – nebija iespējams apzināties, ka šim fiksim jau ir pāri piecdesmit gadiem. Koka elfam nav daudz.

– Vai tu esi redzējis Adelfu? vai tu runāji? tu dejoji? – Šarvai pļāpāja, palīdzot atsprādzēt korseti.

Tas tik tikko sasniedza manas krūtis. Triecīgs, veikls, kā jau visi elfi, ar zvanošu balsi un blondiem matiem. Daudzi tos izmantoja, lai apbrīnotu tos kā smieklīgus dzīvniekus. Tas ir briesmīgi, viņi nekādā ziņā nebija zemāki par cilvēkiem un bija daudz sirsnīgāki.

– Nāc, Veronija, pastāsti man! – Šarvai čīkstēja.

Es ļoti gribēju padalīties. Bēgšana no Cassien, terases privātums, karsti skūpsti – pēc drūmās dzīves pilī šis šķita neticams piedzīvojums. Bet Šarvai savā prātā bija pusaudze, es neesmu pārliecināts, ka viņai vajadzēja zināt detaļas.

Izģērbusies es iekāpu vannā un stāstīju tikai par dejām.

– Ko tu dejoji? Kāda veida mūzika tā bija? Ko Adelfs bija ģērbis? – Jautājumi turpināja birt. «Kādu dienu es arī dejos ballē.»

Šarvai paņēma manas drēbes, bet nenesa tās uz skapi un sāka riņķot pa istabu.

– Es būšu pūkainā kleitā. Un ar augstu frizūru. Un mans partneris būs tik garš, ka viņam būs mani jāvāc.

Viņš ķiķināja un griezās, es dungoju dziesmu un nespēju apspiest smaidu. Šarvai bija burvīga, bet krēslā skaidri bija redzami viņas iegareno ausu silueti. Viņi neļaus viņai iet uz balli, un viņa dejos tikai pie elfu flautas starp savējiem. Cilvēki bija piesardzīgi pret šiem radījumiem. Mēs viņus satikām nesen, kad rūpniecība sāka iznīcināt mežus un viņi devās uz pilsētām.

Šarvajs palīdzēja man iekāpt gultā un aizgāja. Es gulēju, izbaudot klusumu un baidoties atcerēties kaut ko tādu, kas sagraus manus sapņus. Bet viņa neko neatrada: viņi nezināja par Adelfu un mani, un atmiņas par viņa pieskārienu izraisīja aklu prieku. Baidījos, ka mans aizbildnis dzirdēs pat caur sienām, es ieliku roku zem matrača. Tur gulēja grāmata, uz vāka tumsā mirgoja burti: «Mantojuma tiesības». Pils bibliotēkā nekā tāda nebija, nācās melot, pajautāt draudzenei un slepus paņemt viņai grāmatu. Tagad ir skaidrs, kāpēc: aizbildnis uzstāja, ka viņam saskaņā ar likumu ir pienākums mani izprecināt. No rīta izlasīju, ka bez vecāku rakstiska rīkojuma mani nevar piespiest precēties. Bet viņa tur nebija – es redzēju dokumentus. Un dažos īpašos apstākļos jūs varat paņemt savu vecāku mantojumu sev. Tas vienkārši nenorāda, kuras tieši.

Man vajadzēja advokāta padomu kā gaisu, bet es nevarēju vienkārši pajautāt. Aizbildnis nopietni plānoja mani precēt, meloja, radīja iespaidu, ka bez viņa es pazustu. Nepaklausība tikai pasliktinās situāciju. Vīriešu pasaulē sievietei ir maz brīvības tikai atraitnēm un pieaugušajiem. Līdz pēdējam bija palikuši divi gadi. Es nevarēju vienkārši pamest savu aizbildni – es nekavējoties tiktu viņam likumīgi atgriezta. Sievietes bija pieķēdētas pie vīriešiem, jo īpaši tāpēc, ka pirms laulībām mana nauda oficiāli piederēja aizbildnim. Es neko nepanākšu ar stutēšanu, nāksies likt lietā viltību.

Divus gadus var izturēt, ja ne laulības draudi. Nē, jāmeklē jurists tur, kur viņam nebija ietekmes un simpātijas draugi.

* * *

Nākamās dienas tika pavadītas pilī. Vajadzēja aiziet pie draudzenes – viņa palīdzēs noskaidrot mantojumu un veidus, kā atbrīvoties no aizbildņa. Bet viņam nevajadzēja zināt, ka es eju pie viņas un uzdodu jautājumus.

Mēs brokastojām nelielā ēdamistabā, sienas bija gludas, gar tām stāvēja mirušo klana locekļu krūšutēli. Dienas gaismā tie nebija biedējoši, bet tagad logi bija aizsegti ar bieziem aizkariem, un caur spraugām bija redzamas tikai gaismas svītras. Griesti vāji dega, un krūšutēli izskatījās pēc spokiem.

Aizbildnis pavilka aiz manis krēslu un sastinga. Es jutu viņa skatienu, sajutu rokas, kuras viņš turēja uz krēsla atzveltnes. Nekas briesmīgs, bet viņa klusēšana un uzmanība mani darīja piesardzīgu.

– Kur tu šodien gribi iet? – viņš novilka.

Kāpēc tu neaizbrauci? Es nevarēju izteikt izdomāto iemeslu – pēkšņi tas mani sāka nomierināt.

Drēbes čaukstēja kā zāle zem vajājoša dzīvnieka. Mani apņēma bagātīgā smaržu smarža – es nevēlos to just, es nevēlos atpazīt savu aizbildni.

Viņš piespieda lūpas manam denim un ievilka gaisu. Es strauji atrāvos un dzirdēju smieties – viņam patika spēlēties. Sliktākais bija tas, ka pieskārieni kļuva bieži, it kā aizbildnis pārbaudītu, cik man pietiek. Es mēģināju viņu atvilkt, bet tas izraisīja smīnu un jaunus mēģinājumus. Ļaujiet viņam darīt, ko viņš gribēja – viņš ātrāk atpaliks.

– Noslēpums? – viņš jautāja un iztaisnojās.

Beidzot attālinājās. Melns krekls ar šaurām piedurknēm, tumši violeta veste ar rakstu – viņš kā ēna slīdēja gar galdu, tikai blondie mati ļāva nesajaukt ar dzīvo tumsu.

– Par ko tu runā, tas ir tikai… tas ir personiski.

Aizbildnis ieinteresējās un paskatījās uz mani. Kādreiz viņam bija pelēkas acis, bet drudzis padarīja tās gaiši zilas. Viņa arī atstāja purpursarkanu vēnu tīklu ap kreiso. Ja paskatās vērīgi, tas izskatījās rāpojošs, bet tā patīkamais izskats kompensēja visu. Viņam bija šaura seja, taisns deguns un augsta piere, un viņš izskatījās jaunāks par saviem četrdesmit gadiem.

– Vai tiešām? – Viņš pasmaidīja, iekārtojoties pie galda galvgalī.

Aizbildnis pat neizskatījās dusmīgs, taču viņu nevajadzēja apmānīt. Viņš graciozi uzklāja klēpī salveti un viltīgi paskatījās uz mani – ieinteresēts, labs.

«Isari,» viņš sauca, nepaskatīdamies. – Vai drīkstu zināt, kādas personīgās lietas ir manai līgavai?

Es nedaudz pavēru muti, bet sastingu: pie aizbildņa piegāja kalpone un vilcinājās. Īsa, baltā priekšautiņā un cepurītē, viņa spocīgi uz mani paskatījās.

Adelfi.

Es vienmēr baidījos, ka viņš to uzzinās. Kāpēc jūs saucāt kalponi?.. Nē, vai viņai ar to ir kāds sakars?

«Isari,» aizbildnis maigi atkārtoja, turpinot skatīties uz mani.

Nolaidusi acis, istabene vilcinādama noregulēja salveti viņam klēpī. Kam tas domāts?

– Kas tad notiek tavā pilsētā? – jautāja aizbildnis.

Kalpone gribēja taisnoties, bet viņš satvēra viņas roku.

«Man jāiet uz vienu vietu…» Nevarēju saprast, ko teikt: istabene nosarka un novērsās, un aizbildni… aiz galda nevarēja redzēt, likās, ka viņš ir. liekot viņai pakustināt roku. Starp kājām. Tajā pašā laikā viņš mierīgi paskatījās uz mani. Tā viņš sēdēja un skatījās, vēroja reakciju un mocīja nabagu.

«Isari, piens ir atdzisis, saki man to uzsildīt,» es teicu, un kalpone atrāva roku. Spriežot pēc balss, viņa tajā vakarā bija ar aizbildni.

Viņš vāji pasmaidīja un kliedza viņai pakaļ:

– Un piezvani pavāram.

Es nespēju noticēt, viņam patika ar mums spēlēties, mūs apkaunot un skatīties, kas notiks tālāk! Šis bija jaunums. Esmu pieradusi pie atvērtām durvīm un tāpēc vaidu, pie neķītriem mājieniem niecīgās sarunās un citos sīkumos, bet šis… Man vajag sevi glābt, viņam noteikti man ir īpaša loma. Un viņš gribēja precēties, lai apmierinātu savas pamatvajadzības: bezspēcīgs bārenis, kas viņam pieķēdēts – ideāls.

«Es gribu apmeklēt vecmāti,» es izteicu.

– Vecmāte? – Viņš sirsnīgi pasmaidīja. – Kāpēc tev to vajag?

– Dažreiz tev vajag viņu apciemot. Pirms kāzām tas ir dabiski.