Kalnu prinča līgava

1. Malahīts un marmors

Pirmais, ko dzirdēju, bija skumja veca balss:

– Cik žēl, Stefan, viņam vēlāk vajadzēs aprakt tādu skaistumu…

Jauneklis nedaudz degunīgi atbildēja:

– Kāpēc nožēlot? Katru gadu jūs piešķirat Amālijai kāda kalnu vēja dvēseli, mēs spēlējam Ziemas kāzas, un visi dzīvo laimīgi līdz nākamajai ziemai. Nu, izņemot līgavu, protams.

Es atvēru acis.

Manā priekšā rosījās krunkains vectēvs, nedaudz līdzīgs manam materiālu skolotāja spēkam. Viņš pielaboja manu smago balto kleitu, apgrieztu ar kažokādu, izšūtu ar gaišām tirkīza, kalnu kristāla un mēnessakmens pērlītēm. Vectēvs murmināja zem deguna, ignorējot mani, it kā es būtu piecgadnieks, un viņš gatavojās matīnei:

– Paskaties spogulī, skaistā meitene. Stefans šo kleitu šuva veselu gadu. Tagad mēs pielaikosim vēl dažas prinča kaklarotas… Un tu būsi mīļākā no visām Amālijām…

"Vectēv, tu to saki katru gadu," Stefans pievilka. Man uzreiz nepatika šis augstprātīgais, tievais puisis ar nesamērīgi garām rokām.

– Ššš, mazdēliņ. Neapvainojiet Amāliju, viņai joprojām ir kāzas ar princi Alešu.

"Mans vārds nav Amālija," es nevarēju pretoties. Pat ja tas ir sapnis, tas ir mans sapnis. Un ļaujiet šiem puišiem zināt manu vārdu. Bet mans gādīgais vectēvs neļāva man pateikt ne vārda.

– Nē, nē, mīļā. Jūs esat Kalnu prinča līgava, jūsu vārds ir Amālija, tā tam ir jābūt, un, lūdzu, nestrīdieties ar savu vectēvu. Labāk paskaties spogulī, var redzēt visu savu augumu. Tagad gaidiet… dekorācijas…

Viņš izņēma no kastes kaklarotu. Kas tie ir, dimanti baltajā zeltā? Labi, šis sapnis noteikti ir labāks par parastajiem murgiem, kuros man neizdodas sesija.

"Es labāk to iedotu tev, vectēvs Matej," puisis paņēma kaklarotu no vecā vīra un sniedzās pēc mana kakla izgriezuma. Jau no domas vien, ka deguns Stefans pieskarsies manām krūtīm, lika man justies pretīgi. Es pastiepu roku (dievs, piedurknes ir smagas!) un satvēru viņa nosvīdušo plaukstu.

– Nē, man ir labāk.

Nu, vai es nevaru pats piestiprināt krelles? Starp citu, es tos daru! Ne jau tā, protams… galvanizācija, epoksīds, bet… Puisis nobijās un atlaida rotājumu.

– Un iedod man arī auskarus, es tikšu galā.

"Vectēv, šī Amālija patiešām ir kaut kas atšķirīgs," sacīja Stefans.

"Es jums saku, es neesmu Amalia!"

Vectēvs pienāca tuvu un sāka koriģēt akmeņus kaklarotā uz manām krūtīm. Viņam nebija nekādu jautājumu, viņš lika mazmeitai izskatīties skaistai. Tad viņš smagi nopūtās.

– Eh, ja tu būtu īsts, princis būtu laimīgs. Atnes, Stefan, tiāru.

Diadēma ir plāna galvas saite ar neticami dzīvībai līdzīgiem mēnessakmens ziediem, kas vienkārši maģiski nokrita uz maniem brūnajiem matiem.

Stefans, saspraudis manus matus ar spraudītēm, pieliecās un čukstēja:

– Jūs tik un tā vēlāk neatteiksiet. Amālija nezina, kā atteikt.

Man nebija laika iepļaukāt viņu kāpostu zupā un pateikt, ka mani sauc citādi, kad pieklauvēja pie durvīm. Ienāca kalsns, maza auguma vīrietis zālzaļā jakā.

– Meistars Matei, Stefans. Vai līgava ir gatava? Mums laiks doties, princis gaida.

Vectēvs skumji paskatījās uz mani, paņēma aiz rokas un veda pie svešinieka.

– Tu parūpēsies par Amāliju, vai ne?

"Jā, protams," apmeklētājs paklanījās, "trīs brīvdienas, pagaidām varat atpūsties." Un pēc Ziemas kāzām sāciet gatavot jaunas, kā vienmēr. Un tu, Amālija, seko man.

Es zaudēju līdzsvaru, tiklīdz vectēvs mani atlaida. Ko es varu darīt, man nepatīk papēži un zābaki, kedas man ir viss. Apmeklētājs satvēra manu roku, it kā neveiklas līgavas te būtu ierasta lieta.

Mēs sākām kāpt pa kāpnēm, pagrieziens pēc pagrieziena, it kā no dziļa cietuma. Sienas tika krāsotas tā, lai tās izskatītos kā malahīta dzīslas, ar nokrāsām un viļņiem. Kārtējo reizi sastingu, atspiedos pret sienu un sapratu, ka tas ir dzīvs akmens. Ak, ja vien mans ģeologs tēvs zinātu, par ko es sapņoju!

Biedrs atkal satvēra manu roku.

– Amālij, tev vajadzētu būt uzmanīgākai. Jā, darbnīca atrodas dziļi kalnā, bet mums ir tikai neliels attālums, ko uzkāpt.

– Es neesmu Amālija!

– Jā, princese, tu neesi viņa. Bet katru gadu mēs saucam katru līgavu, kas tā atstāj darbnīcu. Tā ir tradīcija. Tavs uzdevums ir stāvēt blakus Princim un iepriecināt cilvēkus ar savu skaistumu. Un tad dzīvo greznībā, apmeklē balles, līdz tu… Ejam, princese. Jūs gaida kāzas.

* * *

Kad kāpnes beidzās, mēs atradāmies milzīgā zālē ar augstiem lancetlogiem, mans kompanjons uzmeta man pār pleciem sniegbaltu kažoku, veda mani uz priekšu un pagrūda augstās durvis, ielaižot iekšā salu gaisu un spožo gaismu. saule. Es mirkli pašķielēju, un tad viņi man pastiepa roku, un es dzirdēju zemu, aizsmakušu un skumju balsi:

– Ejam, mana Amālija. Pilsēta gaida mūs un mūsu kāzas. Un… Tu šodien esi īpaši skaista.

Manas acis pielāgojās gaismai, un es ieraudzīju vīrieti. Viņš bija ģērbies bagātīgā viduslaiku tērpā, taču atšķirībā no manis viņa drēbes pārsvarā bija zaļas. Samtainais audums mainīja krāsu ar katru viņa kustību, pārejot no tumša smaragda uz gaišu zāli un muguru. Tas viss bija izšūts ar sudraba diegiem. Tumši, gandrīz melni mati bija atvilkti un sapīti. Zaļganzilas acis izskatījās tālas. Bet es pamanīju rokas: spēcīgas, stipras un pilnīgi atšķirīgas no izlutināta muižnieka. Es pieķēru sevi pie domas, ka, ja viņš pielabotu manu kaklarotu, es neiebilstu.

Šis sapnis man sāka patikt arvien vairāk. Tāds vīrietis mani uzmanīgi veda aiz rokas pa paklāju noklāto ceļu un palīdzēja iekāpt karietē. Tikmēr es bez vilcināšanās paskatījos uz savu pavadoni. Gara auguma, ar platiem pleciem un tādu seju, pie kuras strādājušas paaudzes. Nu, tik izskatīgus vīriešus esmu redzējis tikai filmās, un pat tad ne katrā filmā.

– Mmmm, princi? Kā lai es tevi saucu?

Šķita, ka vectēvs pieminēja vārdu, bet tas man izkrita no prāta.

– Sauc mani par Alešu, mīļā Amālija.

Viņa balss notis būtu padarījis manus ceļgalus vājus, jo mēs sēdējām karietē. Tāpēc, kāpēc tādas lietas patiesībā nenotiek? Es pieskāros viņa rokai un atkārtoju:

– Ales…

Man patika nosaukuma skanējums. Pazīstams, bet atšķirībā no modernā Aleksa, ļoti mīksts, un bija tik patīkami vilkt to “sh” beigās. Tas iznāca maigs un kaut kā pat intīms.

– Tieši tā, mīļā Amālija. Tāpēc piezvaniet man uz ceremoniju.

"Es nē…" Kariete apstājās, un viņš izkāpa pirmais un pastiepa man roku. Man nebija laika viņam pateikt savu vārdu, bet tikmēr es ļoti vēlējos, lai Princis to izrunā savā zemajā, aizsmaktajā balsī. Kādu ideālu vīrieti mana zemapziņa uzbūra! Es jau gribu ar viņu apprecēties.

Un atkal zaļais paklājs, bet ne garš. Atradāmies nelielā laukumā, kas noklāts ar flīzēm un ko ieskauj ēkas. Bet tas viss pazuda aiz trokšņa un cilvēku pūļiem. Tas bija kā gadatirgus, visi bija glīti ģērbušies, kāds spēlēja ar siksnām sarežģīti piestiprinātas pīpes, kāds pluca lautas stīgas. Uzsniga viegls sniegs, kas kā baltas zvaigznes nosēdās uz cilvēku drēbēm.

Cilvēki šķīrās, lai dotu mums ceļu, daudzi zemu paklanījās un čukstēja: "Princis… Kalnu kungs… Mūsu Alešs… Glābiet mūs, Alešu un Amāliju…"

Mēs gājām uz priekšu, un tur, uz pjedestāla laukuma centrā, stāvēja akmens arka, kas trīs reizes pārsniedza cilvēka augumu. Puse no tā bija izgrebta no viena balta marmora gabala, bet otra… Ko? Nopietni? Malahīts? Man ir fantāzija… Iespējams, mana zemapziņa atcerējās mana tēta stāstus par ģeoloģiju. Abās kolonnās bija dziļi kokgriezumi, radot dīvainu rakstu un apjomu. Uz baltā marmora varēja redzēt no malahīta veidotas lapas, uz zaļā malahīta vietām bija redzamas baltas marmora zvaigznes. Tās man kaut kā atgādināja sniegpārslas uz Prinča zaļā uzvalka.

Pie arkas piegāja sieviete tumši zaļā halātā. Aiz viņas kā ķirzakas aste plūda garš vilciens. Auduma malas nekavējoties paņēma divas jaunas meitenes, un, tiklīdz sieviete nostājās arkas priekšā, viņi nekavējoties izkārtoja vilcienu ideālā puslokā un sastinga aiz viņas. Princis cieši turēja manu roku, un tā bija tikpat uzticama kā stāvēšana aiz akmens sienas. Tikai viņa roka bija silta, uzvalka audums bija samtains uz tausti, un no drēbēm un matiem bija jūtama ciedra, sandalkoka un sūnu smarža.

Sieviete pacēla roku, un apkārt esošais pūlis acumirklī apklusa. Iestājās tāds klusums, ka likās, ka vēl mazliet un dzirdēšu sniegpārslas krītam uz akmens arkas. Klusums sastinga, apņēma telpu kā klintis un uzreiz pazuda zem mūzikas maigā viļņa. Aizmugurējie arfisti plūca stīgas, radot kaut ko nesalīdzināmi skaistu, simtreiz skaistāku par Mendelsonu un noteikti labāku par jebkuru mūsdienu tautas mūziķi.

– Kungs un kalnu aizsargs, princi Aleš Oldrih, šodien jūs mācāties ar veiksmi un labklājību kopā ar jaunavu Amāliju.

Ar katru vārdu, ko sieviete teica, arka atdzīvojās, zvaigznes malahītā un lapas marmorā sāka mirdzēt it kā dzīvas.

"Un lai jūsu savienība saglabā mieru kalnos un lai akmeņi uztur jūsu savienību nesalaužamu." Piesauciet viens otru ar maigumu un mīlestību, un Jaunais gads uzziedēs ar Ziemas kāzām.

Princis pagriezās pret mani un satvēra manu roku savējā. Pieskārās manai plaukstas locītavai, liekot man justies sajūsmai. Mūsu skatieni saskārās, viņa acis vairāk atgādināja nevis malahītu, bet gan mainīgu, dziļu zili zaļu egļu mežu. Mežs, kurā ir tik viegli apmaldīties. Varbūt arī viņa priežu smaržas mani tik ļoti ietekmēja. Gribēju dzirdēt savu vārdu, bet…

"Amālija…" viņš maigi teica, un es gandrīz atteicos, ka mans vārds ir nepareizs! Taču šī prinča asistente teica, ka tā esot tradīcija, un es nolēmu nesabojāt brīnišķīgo sapni un mēģināju prinča vārdā ielikt tikpat maiguma.

– Ales…

Sarkanas dzirksteles plūda no mūsu rokām uz leju, gar flīzēm līdz arkai, pacēlās gar akmens velvi un pāri malahītam un marmoram uzziedēja akmens zieds. No tā zemē nokrita divas mazas, mazas rozā ziedlapiņas. Meitenes, kas veda vilcienu, pieskrēja, paņēma tās un nodeva princim un man. Tie bija divi pilieni rozā turmalīna. Tiklīdz mēs tos paņēmām rokās, tie vispirms pazuda, bet pēc tam parādījās ar maigu gaismu uz mūsu kreisās plaukstas, it kā tie vienmēr būtu bijuši tur – tieši uz ādas, bez rokassprādzēm vai kā cita.

Tas bija maģiski.

Pēc tam gājām pa ielām, piegājām pie veikaliem, un meitenes tiem sekoja ar groziņiem, kur amatnieki varēja likt dāvanas. Bija viss, sākot no ceptiem āboliem un beidzot ar reljefu ādas jostu pāriem. Vakarā mums apkārt iedegās gaismas, un mēs atgriezāmies pie kvēlojošā akmens zieda… Es pagriezos un vēlreiz paskatījos, pirms iekāpu karietē.

Princis skumji pasmaidīja, un es aizsnaudu viņam tieši uz pleca. Ak, kā man negribējās aizmigt – zināju, ka pamodīšos, ka tas viss pazudīs, un es nonākšu īrētā dzīvoklī netālu no universitātes… Un līdz pēdējam es pretojos snaustam. . Princis iznesa mani no karietes rokās, viegli, it kā es neko nesvērtu, iznesa cauri man zināmajai zālei, gāja pa gaiteni un uzmanīgi nolaida milzīgā gultā blakus degošajam kamīnam. Es sēdēju pusmiegā un lēni mirkšķināju.

Viņš uzmanīgi noņēma manu kaklarotu, auskarus, diadēmu… pat zābakus. Viņš atraisīja korseti un uzstājīgi teica:

– Guli, Amālija.

– Es nē…

Bet es nevarēju pretoties šai balsij. Un es aizmigu ar domu, ka, ja es sapņoju par kāzām, es nevarētu izdomāt labāku sapni par šo. Pietrūkst tikai pirmās nakts… Lai gan… būs rīts. Un viņi svin trīs dienas, vēl ir priekšā.

2. Koka grīda

Es pamodos neticami atpūtusies, un mana pirmā doma bija: “Sasodīts, kur ir modinātājs? Es kavēšu nodarbību!" Tad mani apmulsa krakšķoša skaņa, un tad, neskatoties uz vieglumu manā galvā, es jutu, ka mans ķermenis ir sastindzis.

Bija nepieciešams atvērt acis, lai saprastu: sapnis nebija beidzies.

Virs galvas ir augsti griesti, marmora kamīnā sprakšķ malka, man mugurā ir smaga balta kleita, kurai aizmugurē ir atritināta tikai šņorēšana. Šeit ir kleitas un paliek ierobežotības sajūta.

Es mazliet neveikli apsēdos uz mīkstās gultas. Gultas pārklājs ir izgatavots no viegla samtaina auduma, stepēts ar sudraba un zelta diegiem. Galvas klājs un stabi ir izgatavoti no viegla, gandrīz pienaina koka. Tādas pašas mēbeles istabā ir vieglas, elegantas, gaišas. Neliels galdiņš pie kamīna, blakus pāris atzveltnes krēsliem, kas apvilkti ar tādu pašu stepētu audumu kā gultas pārklājs. Kumode ar milzīgu pilna garuma spoguli, ekrāns… Jā, tie ir kaut kādi viduslaiki! Vai nākamreiz varu sapņot par kaut ko steampunk garā?

Es uzmanīgi nolaidu kājas no gultas – un tā bija augsta, gandrīz līdz augšstilba vidum. Uz grīdas nebija zābaku, un caur zeķu audumu es jutu grīdas aukstumu. Labi, labi. Man ir jautājums. Es vakar par to nedomāju, bet tomēr: kurš man zem kleitas uzlika zeķes un apakšsvārkus? Princis, cik atceros, šņores attaisīja tikai naktī. Un es no rīta pamodos pie sava vectēva, jau ģērbies šajā krāšņumā!

Pret manu gribu mani vaigi kļuva sarkani. Ignorējot auksto grīdu, es metos pie loga. Aiz tās atrodas milzīga siltumnīca ar ziediem un kokiem. Caur apstādījumiem un tālajiem stikliem bija redzama ar sniegu kaisīta kalnu ainava. Augstas priedes un ciedri, akmeņainas dzegas un virsotnes.

Durvis čīkstēja no aizmugures, un tajā ienāca viena no vakardienas meitenēm. Viņa bija ģērbusies tumši zaļā kleitā ar baltu priekšautu, matus sabāzusi zem cepures.

– Labrīt, princese Amālija.

"Labi… Klausieties," parastā "kas es esmu, kur un kas notiek" vietā es jautāju to pašu slikto, kas man tikko ienāca prātā, "kas mani ģērba vakar pirms ceremonijas?" Stefans vai vectēvs Matejs?

– Ko tu runā, princese! – meitene pietvīka. Viņa izskatījās apmēram trīspadsmit gadus veca, un viņa bija šausmās par maniem vārdiem – nē, ko tu runā! Vectēvs Matei ir meistars, Stefans šuj tērpus, bet princese vienmēr ģērbj Teodoru Teitanu! Viņa vienkārši vienmēr aiziet, viņai ir jābūt jūsu priekšā laukumā. Šis ir rituāls.

Tas mani nomierināja. Mazliet. Pietiek, lai uztraukties par citu aktuālu problēmu. Piemēram, kā izģērbties, nomazgāt seju un tas viss. Te vajadzētu būt pulvera telpai?

– Protams, princese. Tikai ļaujiet man palīdzēt jums vispirms atmaskot sevi? – kalpone ierosināja, atbildot uz maniem jautājumiem, un es piekritu. Kleita bija neticami smaga – es to pilnībā sapratu tikai tad, kad paliku savā zīda apakškreklā un zeķēs un sajutu neticamu atvieglojumu.

Meitene iesaucās:

– Diāna!

Otrā meitene uzreiz ielēca istabā. Viņa bija nedaudz jaunāka, bet pēc izskata ļoti līdzīga pirmajai. Un tajā pašā kleitā un priekšautā. Dajanka man pasniedza piena halātu, neticami mīkstu un siltu.

– Simona, vai tu neatstāji čības dāmai? "Viņa noklikšķināja ar mēli vecākajam un metās pie durvīm, bet nevis pie tām, no kurām viņa bija izgājusi, bet gan pie durvīm pa kreisi no kamīna, kuras es iepriekš nepamanīju, noslīdēja tur un uzreiz atnesa mani mīkstu. filca čības.

"Es neaizmirsu, man vienkārši nebija laika!" Un nevajadzēja kāpt, Diāna!

Jaunākā saknieba lūpu.

– Meitenes, nestrīdieties. Tātad, kur man vajadzētu mazgāt seju?

Māsas saskatījās. Simone pasniedza kleitu jaunākajai, kura aizvainota ienesa to ģērbtuvē, bet vecākā paņēma mani aiz rokas un veda pie kamīna. Labajā pusē bija arī tās pašas neuzkrītošās durvis, un aiz tām pakāpieni gāja lejā. Akmens te nebija, viss bija izrotāts ar gaišu koku. Un kāpnes, un margas… Tvaiks cēlās. Tālāk bija milzīgs spogulis, un blakus tam bija ūdens strūklakas.

"Šeit, Amālijas kundze, zem peldvietas ir tualete." Šeit ir karstie avoti, vienmēr ir silts un ūdeņi dažādi, ir ārstnieciskie… Ja vajag… nu, vajadzībām, tad sānos ir durvis.

No zāles atskanēja jaunākā balss:

– Simona! Stefa vēl nav paņēmusi līdzi kleitu uz ceremoniju! Es negribu iet pie viņa! Bēdziet, labi? Es pagatavoju brokastis!

Meitene vainīgi paskatījās uz mani:

"Atvainojiet, kundze, es drīz atgriezīšos un palīdzēšu ar peldkostīmu." Pagaidi, man tev jāpalīdz!

"Labi, labi," es nomierināju palīgu. Meitene aizbēga, un es mierīgi nomazgāju seju un sāku skatīties apkārt. Varbūt viņu kalpiem viss jādara kungu vietā, bet es varu nomazgāties. Simone neatgriezās, un man kļuva ziņkārīgs. Novilku halātu – bija silts, paliku tikai zīda apakškleitā, un turpat atstāju čības un zeķes. Visas takas starp vannām bija izklātas ar gludu koku, un bija patīkami pa to staigāt basām kājām. Jo zemāk, jo siltāks un vēl karstāks bija pāri vannām. Ūdens vietām bija gaišs, citviet sarkanīgs, vietām gandrīz melns. Mēs reiz ar vecākiem, kad viņi vēl bija dzīvi, gājām pie radona avotiem, un viņi teica, ka visus ūdeņus nevar ilgstoši izmantot, nekaitējot veselībai. Iespējams, vispirms ir vērts pajautāt Simonai, kur atrodas ūdens…

Vienā no tālu miglainajiem baseiniem atskanēja šļakatas, un es pagriezos. Princis Alešs līdz viduklim stāvēja ūdenī. Slapji melni mati pielipa pie stiprajiem pleciem, ūdens lāses tecēja pa ķermeni, tvaiki no pirts slēpa pārējo. Viņš paskatījās uz mani, pamāja ar galvu un pilnīgi mierīgi sāka izkāpt no ūdens, it kā manis nemaz nebūtu! Starp mums bija pāris ejas, kur bija margas un kur migla slēpās zem jostasvietas, bet es tik un tā nosarku. Princis uzvilka mantiju, aizsedzot savu krāšņumu, un gāja man garām uz citām durvīm, kas acīmredzot veda uz viņa guļamistabu, cienīdamies tikai pieklājīgi:

– Labdien, dārgā Amālija.

Es pieskatīju viņu, šokēta par šo satriecoši maigo vienaldzību.

– Es neesmu Amālija! "Viņš jau bija aizvēris durvis aiz sevis un nedzirdēja manu kliedzienu. Par kādu bloku es sapņoju? Es piespiedu rokas pie krūtīm, mana sirds dauzījās. Kāpēc pie velna viņš mani ignorē? Mēs spēlējam kāzas! Vai nē?

– Nedariet to, kundze. – teica Simone, kas piegāja klāt, – nesatrauc princi, tas nav piemērots. Tu drīz pieradīsi, Amālija, jo tev agrāk nebija cita vārda… Nāc, es tev parādīšu peldkostīmu. Tas dod spēku, tas tev šodien būs vajadzīgs.

Tas bija pārsteidzoši patīkami siltajā ūdenī, Simone uzklāja dažas sastāvdaļas maniem matiem un pēc tam nomazgāja. Turmalīns uz viņas plaukstas locītavas maigi kvēloja, it kā smeltos spēkus no ūdens.

– Pastāsti man par princi, Simone. Kāpēc lai viņš nebūtu sarūgtināts?

Meitene sastinga, tad paskatījās apkārt.

– Teodora Teitana vienmēr saka, ka Amālija pati visu zina.

– Pastāsti man, ja? Es maz zinu.

"Nu… es nezinu visu, bet kalnu cilvēku labklājība ir atkarīga no prinča noskaņojuma." Saka, ka viņam esot vienam, pēc nogruvumiem bijuši nogruvumi, lietusgāzes, upes izgājušas no krastiem… Bet tas bija ļoti sen. Kopš tā laika katru gadu princis spēlē kāzas ar Amāliju un mēs dzīvojam laimīgi…

– Katru gadu? – es vēlreiz jautāju. – Ko tu ar to domā – katru gadu?

Simone apklusa.

– Simona!

"Atvainojiet, Amālijas kundze…

– Dievs, es neesmu Amālija! Mani sauc Inna! Un es jau beigšu sapņot! – es uzliesmoju. Meitene šņukstēja.

– Labi, labi, Džona Amālijas kundze, lūdzu, tikai nekliedziet. Citādi viņi mani lamās. Jūs ne par ko nesapņojat, jūs jau sen pamodāties, nebaidiet mūs. Ejam, Dajanka tev jau atnesa brokastis, un es sagatavoju jaunu kleitu.

Uz gultas gulēja balta satīna kleita ar smalkiem izšuvumiem gaiši rozā un sudraba pavedienā. Raksts veidojās ziedos, nedaudz līdzīgs tai, kas vakar uzziedēja laukumā. Šeit bija zeķes, zābaki, izklāts apmetnis un kastīte, acīmredzot ar rotaslietām.

"Jūs apsēdieties, Amālijas kundze," Diāna teica un norādīja uz galdu pie kamīna. Bija krūze ar kaut ko neticami karstu, augu un neticami aromātisku, bija svaiga garoza maize, vairāki dažādi sieri, kas sagriezti plānos gabaliņos, viens mazs apaļš gabaliņš, kas izskatījās pēc kamambēra, un bļoda ar medu.

Sasodīts, kad es pēdējo reizi ēdu brokastis? Es parasti dzēru tukšu kafiju un pusdienoju tikai universitātē. Tas bija neticami patīkami, siers kusa uz mēles, zāļu uzlējums uzmundrina kā kafija.

"Starp citu," Simona čukstēja māsai, "Amālijas kundzi sauc Jona, vai varat iedomāties?"

Es nobolīju acis.

3. Ledus plūst

Pēc brokastīm māsas man palīdzēja uzvilkt kleitu. Šoreiz kastītē bija satriecoši skaista baltā zelta kaklarota. Ziedu ziedlapiņas bija izgatavotas no rozā turmalīna, lapu cirtās dzirkstīja mazi dimanti, un katra zieda centrā bija rozā akmens, neticami caurspīdīgs un spilgts. Es nevarēju atcerēties nosaukumu. Bet es sapņoju atvērt savu dizaineru juvelierizstrādājumu veikalu! Un tētis, ģeologs, tādu aizmāršību nepiedotu. Lai gan, mans Dievs, kur reālajā pasaulē mums tas viss ir jāatceras?

– Simone, kas tas par akmeni?

– Centrā ir rozā berili, Jonas-Amālijas kundze.

– Ļoti skaists! – nemaz nerunājot par to, ka tas ir dārgi.

Es sevi neatpazinu. Vispār es bieži neskatījos pilna auguma spogulī, izņemot pielaikošanas kabīnēs. Un tad tu parasti uz sevi skaties šādi: vai jaunie džinsi der vai neder, vai krekls der. Es pieradu pie sevis, uzskatīju sevi par parastu un kaut kā man nebija ieraduma sevi apbrīnot. Parasta studente, metrs sešdesmit, otrais izmērs, plāni brūni mati – tik slikti, ka pat nemēģināju tos ieveidot, bet parasti saritināju bulciņā. Acis ir zilas, bet ne pārāk spilgtas. Tāds vīrietis kā Alešs diez vai man tuvotos džinsos un bruņurupuču apkakliņā.

Tagad es pat patiku sev, nevis tikai “labi, derēs”.

Durvis aiz manis čīkstēja

– Kā iet ar kleitu, meitenes? – saraucu pieri no deguna balss skaņām. – Kāpēc jūs slikti sakārtojāt vilcienu?

Simona savilka lūpas, Diāna kopumā paspēra soli atpakaļ, un Stefans sāka koriģēt viņas kleitas apakšmalu, paceļoties arvien augstāk. Ja tas sasniegs tavu vidukli, es to ielauzīšu. Un es jau pagriezu roku, kad vakardienas kalps ienāca pa durvīm.

– Ko tu šeit dari, Stefan?

– Es pārbaudu Amālijas kleitu, Monsieur Voight. Un viņa pati. Vakar viņa uzvedās dīvaini.

"Tu esi drēbnieks un saimnieka palīgs, nevis dāmas kalpone un ne pats saimnieks, lai pārbaudītu kleitu vai pašu princesi." Ej prom.

"Paldies…" es teicu. -Jūsu vārds ir Voight?

– Voits Imrihs, princese Amālija. Stolniks un drēbnieks princim Alešai Oldriham.

Mēģināju kaut ko atcerēties no vēstures lekcijām, kas acīmredzot bija pirmajā kursā, bet neizdevās. No vecāka gadagājuma vīrieša uzvedības, bagātīgajām drēbēm un mierīgās pārliecības un tā, kā ļaunais Stefans viņam neapšaubāmi paklausīja, ir loģiski pieņemt, ka viņš ir kāds uzticības cilvēks vai vadītājs.

– Sakiet, ser Voight… Kā es varu pārbaudīt, vai es nesapņoju?

–Tu guli, princese?

Jautājums mani mulsināja, un es bez vilcināšanās atbildēju:

– Nē…

– Nu tad tu neguli. Voits man mierīgi teica. "Ja viņi būtu aizmiguši, viņi nevarētu atbildēt." Bet, ja šaubāties, varat mēģināt nokrist, un es jūs noķeršu. Vai esat kādreiz pamodies tā, it kā būtu nokritis? It kā dvēsele lidotu ķermenī?

Man tas bija, un es pamāju ar galvu.

– Vai tu to noķersi?

Kravčijs pamāja. Es negribēju viņu saukt par stolniku, ar šo vārdu asociējās tikai papīrs. Es aizvēru acis. Labi, krīti tā – uz priekšu. Voits kliedza no aizmugures, gatavojoties mani noķert. Simone iekliedzās. Es nesasitu pa seju tikai tāpēc, ka princis, kurš ienāca, satvēra mani aiz pleca netālu no grīdas. Viņš tikpat maigi skatījās man cauri.

Visi četri, arī es, sastinga, gaidot prinča reakciju, bet viņš iztaisnoja apmetni un atkal satvēra manu roku.

– Stefan, viņi tevi gaida darbnīcā. Voight, pavadi mūs līdz ūdenskritumam.

Mēs devāmies atpakaļ uz karieti. Es nevarēju saprast, kas bija nepareizi apkārtējo uzvedībā. Droši vien tas, ka visi, izņemot meitenes, uzvedās tā, it kā viņu prinča kāzas notiktu katru gadu un ne pirmo reizi. Bet šī nav kāzu gadadiena, bet gan jaunas kāzas?

Es paklupu uz pakāpiena, kā sapnī, kad tu nokrīti un pamosties. Alešs mani paķēra, bet es nepamodos. Ko tas nozīmē?

Voits kaut ko teica kučierim, tad apsegloja līci, kas stāvēja aiz karietes. Mēs ar princi atkal atradāmies iekšā vieni un rati sāka kustēties.

– Vai tu par kaut ko uztraucies, Amālija?

– Kā… kā tu saproti, ka tas viss ir sapnis un tu vari pamosties?

Viņa acīs uz brīdi kaut kas mainījās. Mierīgu raižu vietā uzplaiksnīja tālas sāpes, ko iezīmēja šķielēšana un krunciņas acu kaktiņos. Un tad viņa aizgāja, atstājot mieru savā vietā.

– Nekādā gadījumā, dārgā Amālija. Jūs varat mēģināt atcerēties, kā tas viss sākās, kā sākās šis tavs sapnis, taču tas nepalīdzēs mainīt realitāti.

– Kāpēc?

Princis neatbildēja. Ko viņš garīgi atdeva? Es sāku atcerēties savu pašreizējo, trešo universitātes gadu un to, kā gatavojos sesijai, kā nepilnu darba laiku strādāju suvenīru veikalā, kā arī mājās nodarbojos ar galvanizāciju un epoksīdu, kā arī mēģināju izgatavot dizaineru rotaslietas. Un kā es no kāda nopirku akmeņus, lai ieliktu kabošonos… kas tie bija par akmeņiem? Muļķības…