Kalnu prinča līgava

6. Kalnrūpniecības meistars

Un viņa

Kad atgriezāmies, princis nekavējoties devās uz savu guļamistabu, neteicis ne vārda. Tiklīdz paliku viena, halāta vietā palūdzu meitenēm ikdienišķu kleitu. Vai nolādētajam Stefanam bez kāzu kleitām būtu jāšuj arī parastas lietas?

– Par ko? – Dajanka ar aizdomām jautāja. Es domāju: vai viņu Amālijas ir tikai lelles? Nekur neiet, tikai gulēt, peldēt un ēst?

– Vai tas ir aizliegts?

Meitene savilka lūpas.

– Nē, bet… Tas nav atļauts.

es pasmīnēju.

– Tā kā tas nav aizliegts, tas nozīmē, ka tas ir iespējams. Simona?

Jaunākā turpināja neapmierināti kurnēt, bet vecākā priecīga ieskrēja ģērbtuvē un atnesa vienkāršu kleitu un šalli. Nu cik vienkārši… Viegla, ar prasmīgu izšuvumu, bet tomēr ne tik smaga un bez korsetes. Apkakles un piedurknes bija savilktas kā zemnieku krekliem. Skatienu pabeidza plata gara josta, kuras malas nolaidās līdz zemei, bet vidu arī rotāja rozā kvarca, ahāta un mēnessakmens krelles.

– Ko tu gribi redzēt, princese? Varbūt siltumnīca? Vai var? Lūdzu?

– Ko, tu nekad tur neesi bijis?

Diāna īsi teica.

– Tikai jūs un princis varat iekļūt prinča istabā. Un Teodors Teitāns. Un tiem, kas viņus pavada.

Man ir pamatots jautājums.

– Kas tad rūpējas par augiem?

Meitenes saskatījās un vienlaikus atbildēja:

– Gluži kā aiz kopējām siltumnīcām, dārzniek.

– Tātad, ne tikai es un princis varam ienākt, vai ne?

– Nē, nu, kurš gan skaita dārzniekus? Ejam, princese Jona?

Kāds snobisms! Bet šķiet, ka Simona ļoti gribēja tur doties. Un man vajadzēja palīdzību no vienīgā cilvēka šajā kalnu pilī, kurš mani sauc vārdā.

Siltumnīca bija… skaista. Nav mana lieta kaut ko audzēt. Mamma mani mīlēja, un pat mani kaktusi nomira. Te ir rozes, tur ir rozes. Te ir ziedi, te ir ziedi. Aromātiskie augi… pēc smaržas atpazinu tikai piparmētras un dilles. Meitenes priecīgi pieskārās dažiem augiem un kaut ko čukstēja viena otrai. Pat pirmdzimtā Diāna ar manu atļauju novāca no dārza zemeni un sāka izskatīties pēc bērna, nevis pēc jaunas vecmāmiņas.

Rietošā saule spoži dega cauri stikla sienām. Bet tad tas nogrima pāri tālākajai nogāzei, un, neskatoties uz to, ka nebija par vēlu, iestājās tumsa. Siltumnīcā akmeņi gar takām maigi kvēloja, rādot atpakaļceļu.

Simone entuziastiski pasmaidīja un pat atceļā satvēra manu roku. Atcerējos, kā bērnībā mammai prasīju jaunāko māsu.

"Paldies, princese," Diāna sacīja, kad atgriezāmies, "un tagad, lūdzu, uzgaidiet istabā, mēs atnesīsim vakariņas."

Viņi iznāca, es nedaudz pagaidīju un sekoju viņiem ārā. No lielās zāles vairākas durvis pavērās pa kāpnēm. No vienas bija garšīga sautētas gaļas smarža un bija dzirdamas balsis. Noteikti darbnīcas citā vietā. Vēl bija palikušas divas durvis. Es devos nejauši. Es nebaidījos pazust – viss, kas man bija jādara, bija vienmēr piecelties, ja vēlējos atgriezties. Trešajā lidojumā kļuva manāmi vēsāks, es miglaini mēģināju atcerēties, kā Voight mani vadīja pirmajā dienā. Lejā veda akmens kāpnes, bet balss nebija dzirdamas. Sienas bija arī dekorētas ar malahītu, lapis lazuli, kaut kur varēja redzēt tirkīzu.

Viņa atgrūda vaļā vienas no durvīm – tur bija milzīga zāle. Dievs, ja vien tētis šo redzētu… Viņš vienmēr žēlojās, ka pēc ekspedīcijām nav kur glabāt paraugus, bet te bija milzīgi plaukti ar simtiem dažādu akmeņu. Blakus katram ir paraksts, kur un kad. Hmm… ne krieviski, vai ne? Ja koncentrējas uz katru simbolu un burtu atsevišķi, ir skaidrs, ka valoda ir atšķirīga. Bet, kad esat atslābinājis un apskatot uzrakstu pilnībā, jūs varat uzreiz izlasīt, kur un kad šis skaistais ahāts tika iegūts.

Tas viss ir neticami interesanti, un es paliktu pāris stundas, bet ne tagad. Es atgriezos koridorā un sāku atcerēties. Likās, ka Voight pirmajā dienā neatvēra nekādas durvis, izņemot koplietošanas telpu. Tātad, man vienkārši jāiet lejā. Nokāpu vēl lejā, un pēc pāris lidojumiem nožēloju, ka nepaņēmu Simones piedāvāto šalli. Vēl bija palikušas dažas durvis, un es gribēju jautāt nezināmajam akmeņu un minerālu sistematizatoram: kāpēc viņš telpas un grīdas neparakstīja ar tādu pašu pedantiskumu?

Man likās, ka esmu ilgi staigājusi, un iezagās doma: kā ar meitenēm, varbūt viņas jau atnesušas vakariņas un meklē mani? No otras puses, viņi pateiks Voitam, princim vai šai dāmai… Teitanai, un varbūt viņi mani ieslēgs istabā? Nē, mums vispirms jāatrod Mateja vectēvs un viss jāizdomā.

Vēl viens lidojums lejup. Šķiet, ka sienas ir kļuvušas tumšākas un ir mazāk gaismas. Es jau sapratu, ka esmu izvēlējies nepareizo koridoru, bet nevarēju apstāties. Likās, ka kāds man zvana, lūdzot, lai es tieku līdz pašām beigām. Lejā, balto marmora sienu mežonīgajā aukstumā, bija vienas durvis. Rokturis bija klāts ar putekļu kārtu, un bija skaidrs, ka šeit neviens sen nebija bijis. Es to pagrūdu un nokļuvu milzīgā pamestā… darbnīcā? Jā, tā bija tieši darbnīca. Uz grīdas gulēja kalti un skarpeļi gravēšanai. Tur bija nepabeigta vāze no malahīta. Pusceļā palicis panelis ar oranžām dzintara lapeglēm un tirkīzzilais ezers… Tad bija veselas puķu dobes. Mēnessakmens ielejas lilijas, tirkīza sniegpulkstenītes, rubīna rozes, no dzintara gabaliņiem izgatavotas lilijas… Kas to visu izdarīja un kāpēc? Un kāpēc tagad to klāj putekļi kā sniegs? Pagāju garām aventurīna piparmētrai, kas izskatījās spilgtāka un košāka nekā siltumnīcā, izņemot to, ka tā nesmaržoja. Tālāk pie sienas cirsts rāmī stāvēja milzīgs spogulis, kas bija garāks par mani.

Ar slēptām bailēm es pārbraucu ar roku pa auksto virsmu, notīrot putekļus. No atspulga uz mani paskatījās kāda meitene. Melni mati sapīti garā bizē, smalki sejas vaibsti, zaļas acis, maigs smaids… skumji. Tas nav spogulis, es sapratu. Vienkārši stikls, tik biezs, ka tas mani nedaudz atspoguļo. Bet, ja paskatās cieši, meitene ir tur… nē, tā nevar būt. Tā nav kaut kāda maģija, pareizāk sakot, tā ir viņu sasodītā maģija. Viņa ir izgatavota no akmens. Kleita no malahīta, rokas un seja no simtiem mazu rozā kvarca gabaliņu, gaišas jašmas un citu akmeņu, mati no strūklas un hematīta. Viņas seju, rokas, acis un drēbes veidoja daudzi mazi fragmenti un kristāli, kuru krāsa bija ideāli saskaņota. Uz viņas plaukstas tas pats turmalīns mirdzēja rozā krāsā. Amālija?

Viņa bija no akmens, bet tracinoši īsta.

Un tagad es jutos ļoti auksti.

Aless Oldrihs

Pēc tirdziņa apmeklējuma savās rokās saburzīju ādas jostu, ko man uzdāvināja viens no amatniekiem ar reljefu cipariem – 242. Divsimt četrdesmit otrās ziemas kāzas. Josta ar cipariem ielidoja degošajā kamīnā.

– Ko tu esi izdarījis, princi? – Voits uzreiz ienāca. – Tu atkal dedzini dāvanas, vai ne? Kabatlakatiņš? Pīrāgs? Lai gan nē, ļaujiet man uzminēt… – Kravčijs nošņāca, – tas ir kaut kas no ādas. Droši vien josta.

Es reiz pieņēmu dekrētu un aizliedzu skaitīt ziemas pēc Kāzām; lika izmantot kopīgu kalendāru, kā kaimiņos Kathajā un Tamānijā, bet Alaūrijas Kalnu Firstistes iedzīvotāji tomēr rakstīja blakus vispārpieņemtajam gadam no akmens pasaules radīšanas, pašreizējām Ziemas kāzām, un neskaitīja vasaras, tāpat kā citas valstis, bet ziemas.

Kaut kur ap septītajām ziemas kāzām, atbildot uz maniem mēģinājumiem aizliegt visas nevajadzīgās svinības, izņemot pašus rituālus, meistars Matejs teica: “Atmet, Aleš,” un Stefs piebilda: “Cilvēkiem nerūp tavas jūtas, viņu labā. tie ir svētki."

Alaūrijai ir vajadzīgs princis, tūkstošiem parastu cilvēku vajadzīgs miers kalnos, un kam bija svarīgi, kas man vajadzīgs? Reiz man vajadzēja mīļoto meiteni un mīļāko akmens amatu. Sākumā es ar cerību gāju cauri Kāzu rituāliem un katru reizi mēģināju kaut ko mainīt, lauzt burvestību. Pēc neveiksmēm nāca dusmas, tad sāpes, kam sekoja aizkaitinājums un vienaldzība. Tagad paliek pazemība.

Trīs dienas gadā es no jauna izdzīvoju savas kāzas ar Amāliju, un tas ir kā staigāt pa galeriju, kurā tiek iemūžināti labākie dzīves mirkļi. Ej cauri, mīļi pasmaidi un dodies tālāk. Līdz nākamajam apmeklējumam atmiņā.

Pārējā laikā jums ir jābūt kopā ar Amāliju ļoti reizēm – svarīgās pieņemšanās un ballēs. Katejas un Tamānijas valdniekiem Alešs un Amālija ir mītisks pāris, nemirstīgi kalnu saimnieki.

No šīs pozīcijas ir ļoti ērti slēgt tirdzniecības līgumus, kā arī darboties kā galvotājs, slēdzot darījumus. Un vispār, plānot Firstistes attīstību ir daudz ērtāk, ja zini, ka nemirsi. Laikam tā man kļuva par sava veida spēli – ko es varu izveidot? Kādas pilsētas būvēt? Kādus dārzus jūs varat audzēt?

Alaūrijas siltumnīcas ir zināmas tālu aiz Firstistes robežām. Protams, mani puiši prot uzspiest ķiršus tieši īstajā datumā, lai uz svētkiem atnestu augļus nesošu koku podā. Tas nav jums, lai pasniegtu sukādes dzērvenes! Siera fabrikas un vīna dārzi no pakājes jau vairākās paaudzēs tiek uzskatīti par labākajiem. Ir leģendas par Alaūrijas celtniekiem, juvelieriem un akmens cirtējiem.

Bet reiz bija raktuves un maza pilsētiņa, kurā dzīvoja kāds sūdīgs princis, kurš iekasēja īri no kalnrūpniecības strādniekiem… starp kuriem bija vectēvs Matejs, Stefans un es.

Pilsēta paliek, raktuvju vietā tagad atrodas mana pils ar darbnīcām zem tās. Paplašinātās Firstistes galvaspilsēta tika uzcelta zemāk, pakājē, un tika nosaukta par Altea.

"Jums vajadzētu gatavoties galvaspilsētai, princi," sacīja Voits. – Es vēdināšu guļamistabu.

– Ne šodien, skaistais.

Neskatoties uz viņa augsto rangu, viņam nepatika, kad es viņu saucu pēc amata. Tagad viņš neko neteica, un kāds gan sakars no vārdiem, ja no kamīna joprojām plūst deguma smaka? Mans noskaņojums viņam ir skaidrs.

"Es maksāju, zirgs…"

"… un mežā," Voits man pabeidza.

– Jā, un uz mežu.

Mums vajadzētu apmeklēt meistaru Mateju un noskaidrot, kas pirmo reizi nogāja greizi divarpus simtiem identisku līgavu. Kāpēc šis manekens uzvedas tik ticami? Manas lūpas joprojām dega no viņas (viņas, nevis mana) skūpsta, un manu acu priekšā uz grīdas bija šņukstoša meitene.

… un turpat atmiņās – īstā Amālija, manējā. Kura varēja izplūst asarās par jebkuru sīkumu, piemēram, adatas dūrienu, bet nenolēja nevienu asaru, kad viņa mēģināja tikt galā ar lāstu.

Nē, kāzas ir beigušās, un nav jēgas atkal gremdēties šajās atmiņās. Tātad jūs atkal varat ieslīgt ciešanās un melanholijā.

Es vēlāk došos pie Mateja un tajā pašā laikā izteikšu ieteikumu Stefanam. Tagad man vajag nedaudz siltuma.

Apmetnis, zirgs un mežā.

Ceļš klīda starp tumšām un kailām lapeglēm, taču tā nebija pirmā reize, kad devos uz Orgenu – nelielu kalnos paslēptu ciematu, kur mājīgā īpašumā apmetās mana ragana Leisa Martic. Skaista, mierīga un neticami omulīga dāma. Reiz galvaspilsētā viņa piegāja pie manis pieņemšanā pēc Kāzām, viņa satvēra manu roku, pieskārās manas plaukstas turmalīnam un mierīgi teica:

"Zini, princi Oldrih, šķiet, ka tev vajag mazliet siltuma," viņa uztvēra manu skatienu, viltīgi un reizē skumji pasmaidīja un piebilda, "bet tomēr man tas nešķiet." Nāciet ciemos uz Orgenu, manī ir labi kamīni.

Es uzreiz neizmantoju uzaicinājumu. Tikai pēc obligātās pavasara svinēšanas ar princesi. Es jutos slikts. Leisa pēc tam, kad viņas kalpi mani ielaida, nebija pārsteigta, viņa nosēdināja mani pie kamīna, novilka zābakus, atnesa man vīnu un vienkārši apsēdās blakus.

"Vai jūs neko nejautāsit, lēdija Martika?"

– Vai tas ir vajadzīgs, princi? – sieviete apsēdās tuvāk. Kamīna uguns atspīdēja no viņas dzintara krāsām, gandrīz kaķim līdzīgām acīm, liekot sarkaniem spīdumiem izplūst viņas gaiši brūnajos matos. Viņas āda šajā gaismā šķita daudz siltāka nekā… Nē, viņas rokas tiešām bija karstas. Un lūpas.

– Atpūties, princi… Lai gan nē, neatslābsti. Kur vajag, tu esi no akmens,” viņa rotaļīgi čukstēja, novilkdama manas bikses. – Kalnrūpniecības meistars…

"Izlaidīsim jokus par virsotnēm un alām," es nomurmināju, un sieviete iesmējās, it kā šī nebūtu pirmā reize, kad viņa mani savaldzina. It kā šī nebūtu pirmā reize, kad mēs ar viņu gulējām. Un es jutos mierīgi ar viņu.

Pirms tam gadījās, ka galvaspilsētā uz vienu nakti atradu meitenes. Bet tas bija… nekādā gadījumā. Ar Leisu tiešām izrādījās omulīgi. Viņa necentās dabūt no manis mīlestību; viņai pietika ar manu saziņu un kaislību. Es vismaz mazliet atdzīvojos pēc visiem šiem kāzu rituāliem.

Un tagad mans līcis, kā parasti, apstājās pie neliela divstāvu muižas, kas celta no milzīgas lapegles apaļkokiem. Līgavainis iedeva manam zirgam ābolu un paņēma viņu zem bridēm, un kāds puisis no pagalma veda mani līdz durvīm.

– Tu savās kāzās sastingi, princi?

Es pamāju, nometu apmetni un apskāvu raganu. Viņa piespieda man krūtis, ar pirkstiem novilka gar manu zodu un pieskārās viņas lūpām. Un tad viņa pēkšņi sarauca pieri un satvēra manu roku.

–Kas tas ir, Oldrih?

Turmalīns uz manas plaukstas ātri kļuva no rozā uz baltu.

* * *

Vairāku gadu saziņas laikā es nekad neizskaidroju Leisai savu stāstu ar Amāliju. Lai gan man šķiet, ka viņa kaut ko saprata. Daļēji no baumām, daļēji no spējas redzēt mazliet vairāk nekā citi cilvēki.

Parasti Leisa nejautāja sīkāk, liekot saprast, ka viņai tas nav svarīgi. Nu jā, man ir rituāls Kāzas. To, ka Amālija katru gadu ir savādāka, cilvēkiem ir grūti saprast, jo princese izskatās vienādi. Un es neļāvu sev iet pie raganas pēdējās aukstajās dienās pirms kāzām, kad nākamā līgava izgaisa un turmalīns kļuva balts un pēc tam pilnībā sabruka.

– Atvainojiet, man steidzami jāatgriežas pilī.

Tas nozīmē, ka ar Amāliju kaut kas tiešām nav kārtībā. Tomēr mums vispirms bija jādodas pie meistara Matei! Ragana neapmierināta savilka lūpas, vērodama, kā es paceļu apmetni.

"Viņa tik un tā nomirs, princi," sieviete sacīja, "es neesmu tik spēcīga pareģošanā, bet es to uztveru jūtīgi." Tava princese mirst.

"Es to zinu," viņš teica viņai no durvīm, "tiekamies vēlāk."

– Kā Jūs zinat. Vienkārši labāk brauciet pa zemāko ceļu, princi. Ne caur mežu.

Viņš viņai neatbildēja, Leisa paraustīja plecus un paskatījās ārā pa durvīm.

– Princim zirgs!

Kalpi tūdaļ metās klāt, un tagad līgavainis veda manu līci. Mājas kundze vēroja, kā es iekāpju seglos.

– Protams, es gribu, lai tu paliktu, princi. Turklāt, ticiet man, uztraukumam nav pamata. Bet, ja jūs sakāt, ka tas ir nepieciešams, tad tas ir nepieciešams. Aiziet.

Nav iemesla uztraukties?!

"Paldies," es teicu pārāk auksti un metos prom. Sniegs lidoja no zem līča nagiem.

Ceļš cauri mežam ir pazīstama lieta, pat pēc agrā ziemas vakara kalnos. Pretvējš dažkārt norāva viņam apmetņa kapuci un sabļāva matus. Ik pa laikam paskatījos uz savu roku. Akmens palika balts. Kāds lāsts šogad? Iegrimis savās domās, man tik tikko bija laiks apstāties. Nelielā gravā, kas uz pāris stundām bija pilnīgi brīva, nolaidās krasts, ko iztraucēja kāds augšā. Ceļa nebija, bija tikai akmeņi. Un, spriežot pēc nosēdošajiem putekļiem, kas sajaukti ar sniegu, tas notika pavisam nesen. Jūs nevarat iet tur, kur vedat savu zirgu, un jūs pats ritēsit lejā ar mazu akmeņu straumi. Es atcerējos Leisu un viņas vārdus.

"Sasodīts," es nomurmināju. "Šš, nomierinies, draugs," viņš nomierināja zirgu un nokāpa no zirga.

Tas apturētu parastu cilvēku. Es pieskāros ar roku slīdnim. Jā, tas notika pavisam nesen, stirnas uzskrēja augstāk mežā un iztraucēja krastu. Viņiem izdevās aizbēgt pāri lieliem laukakmeņiem, bet kustīgs mazu un lielu akmeņu vilnis sakustējās un pārklāja gravu. Kalnu akmeņi nevēlējās bloķēt manu ceļu, bet tā notika.

No pirkstiem nāca zaļgani atspīdumi. Tagad būtu nepieciešams pārāk ilgs laiks, lai noņemtu visus šos akmeņus, tāpēc es vienkārši uzburu taku, pārvēršot trauslo, drūpošo virsmu par cietu bruģi.

Tomēr zirgs sākumā ar šaubām un bažām soļoja, bet pēc tam, kā parasti, drosmīgi metās uz priekšu.

Līdz pilij palika arvien mazāk, un akmens pēkšņi atkal sāka mirdzēt sārtā krāsā. Es mierīgāk nokāpu pie vārtiem, atdevu grožus līgavainim un devos uz savu istabu.

– Kas par vainu, princi? "Voits uzreiz parādījās it kā no zemes un satvēra manu apmetni.

– Kaut kas. Kur ir Amālija, skaists puisis?

Vīrietis paraustīja plecus.

– Es nezinu. Jābūt savās kamerās, Simone un Diāna pirms kāda laika atnesa vakariņas.

Es pagrūdu durvis uz guļamtelpu. Otro reizi trīs dienu laikā un pirmo reizi pāris simtu gadu laikā es šeit ierados vakarā. Istabā nebija ne princeses, ne kalpu meitenes. Bet pirts durvis bija vaļā.

Ko es tur neredzēju?

No viņu rozā vannas, kas ļāva princesei uzkrāt spēkus, bija dzirdama klusa dziedāšana un ūdens šļakatas. Es nevarēju saprast vārdus, es sastingu ejā. Amālija piecēlās, piecēlās no vannas, izgrieza matus un pasmaidīja. Akmens uz viņas plaukstas, tāpat kā manējā, kvēloja rozā krāsā, zīda apakškleita ar slapjo audumu tikai izcēla augumu. Es nekad nepaliku pie Amālijas pēc manas nāves. Es nekad neskatījos uz viņu tā, it kā viņa būtu dzīva meitene. Bet tagad es nevarēju skatīties prom. Vai tas ir tikai man, vai arī manējie bija melni mati, daudz tumšāki nekā meitenei man priekšā? Vai arī es jau trakoju ar tik daudziem rituāliem?

Viņa paskatījās uz augšu un ieraudzīja mani. Viņa pienāca tuvāk, ejot garām savai pirtij, un nostājās ejā starp baseiniem, kas bija apgriezti ar jašmu un oniksu.

– Princis?

Es izlikos mierīgs, lai gan iekšā viss kūsāja.

"Ko…" Man vajadzēja iztīrīt rīkli, "ko jūs darījāt, princese, pēc mūsu ierašanās?"

"Es dodos uz peldvietu, Aleš," viņa apzināti maigi izvilka "sh" sava vārda beigās, un es pēkšņi gribēju atkal dzirdēt savu vārdu viņas balsī. – Es devos uz peldvietu, bet nejauši iegāju tavējā, melnajā. Un kaut kā man sāka griezties galva, un es jutos slikti. Simone teica, ka tu to vairs nevari darīt.

Es sakostu zobus. Jā, ja viņa pat izmērcēja kājas manā spēku ņemošajā ūdenī, nav brīnums, ka akmens kļuva balts, it kā Amālija būtu izbalējusi. Un tomēr… stāstā bija kaut kas dīvains. Tiklīdz es saņēmu viņas roku savējā, papildus akmenim es sajutu nervozu asiņu sitienu. Laikam jau sen neesmu viņai tā pieskāries. Un viņš tā nestāvēja, skatīdamies, kā ūdens plūst pa viņa matiem, audumu, ķermeni; kā viņa skatās uz mani ar savām skropstām, kas ir mitras no peldēšanas.

Meitene pēkšņi sašūpojās, es mēģināju viņu noķert, bet nevarēju noturēties ejā, un mēs abi iekritām baseinā, kas bija dekorēts ar dzelteniem un sarkaniem akmeņiem.

Ūdens šeit bija līdz manām krūtīm, un meitene man blakus bija virs pleciem. Viņas mati atradās uz ūdens virsmas, zilās acis atgādināja ziemas debesis. Bet es nevarēju atraut acis no šķirtajām lūpām. Es ļoti gribēju to dzirdēt vēlreiz…

"Alesh…" meitene teica neticami maigi un pastiepa man roku. Es apskāvu Amāliju un piespiedu savas lūpas pie viņas lūpām.

7. Cienījamā Amālija

Un viņa

Jo vairāk es skatījos uz akmens meiteni aiz stikla, jo vairāk sajutu drebuļus. Sāka šķist, ka tagad, tikai nedaudz vairāk, runās īstā Amālija. Viņš kaut ko teiks, paskaidros.

Es notīrīju putekļus no visa stikla un nevarēju atraut no tā acis. Kaut kur manā prātā atskanēja saprāta balss, kas atgādināja, ka man jāatrod nevis akmens princese, bet gan vectēvs Matejs. Princese neatbildēs uz maniem jautājumiem.

Man nebija vēlēšanās doties prom. Pieliku roku pie stikla, un pēkšņi likās, ka Amālija nodrebēja un pastiepa roku pret spoguli. Mani pārņēma mežonīgs vājums un nokritu ceļos. Roka šķita sastindzis, pirksti kļuva bāli, un akmens plaukstas locītavā strauji sāka zaudēt krāsu. Bet akmens princeses turmalīns sāka degt spožāk.

Es nevarēju piecelties; mans ķermenis neklausīja. Nu, tāpēc, kāpēc es uzreiz neizgāju, piemēram, no noliktavas? Uzbudināta ziņkāre? Tagad saproti: šī ir brīnišķīga bezpalīdzības sajūta, jo man nav ne jausmas, kā šī maģija darbojas, es vienkārši jūtu, kā spēks izplūst no manis.

– Ak, tu meitene, kāpēc tu atnāci šeit? – no durvīm atskanēja čīkstoša balss. Vectēvs nokratīja putekļus no rokām, savam vecumam pārsteidzoši ātri, viņš pieskrēja pie manis un izvilka no istabas. Koridorā man kļuva manāmi vieglāk elpot.

"Nāc, iesim, mans dārgais," viņš nomurmināja, vedot mani aiz rokas. Es tik tikko varēju pakustināt kājas. Tiklīdz uzkāpu pāris lidojumu augstāk, kājās parādījās spēks. Bet mana galva joprojām griezās. Tomēr mans prāts noskaidrojās un es nopriecājos, ka tieši Matei mani izvilka.

–Vai vari man pateikt, kā atgriezties?

Viņš apstājās.

– Atgriezties pie īstās Amālijas vai kā? Nē, nē, mīļā meitene, līdz nākamajai ziemai tu joprojām būsi tur. Nerīkojies muļķīgi pirms laika.

"Nē," es atlaidu viņa roku un atspiedos pret sienu, "es neesmu Amalia, saproti?" Ne šis tavs vēja gars. Mani sauc Inna, es biju parasta meitene citā pasaulē. Stefans teica, ka tu esi tas, kas dod Amālijai dvēseli. Vai vari mani atvest atpakaļ? Man bija sava dzīve, nevis tas viss!

Vectēvs Matejs pēkšņi svinīgi pasmaidīja. Tas izskatījās rāpojoši, šķita, ka grumbu skaits uz viņa sejas trīskāršojās. Viņš pabāza ar pirkstu man krūtīs.

– Šeit! Es zināju, ka kādu dienu tas izdosies! Tas bija puika Alešs, kurš ar septīto mēģinājumu padevās… Un vectēvs nav muļķis, vectēvs zina, ja ir daudz laika, tad var mēģināt tik reizes, cik vēlaties!

– Ko tu izdarīji? – uzmanīgi jautāju.

Viņš iesmējās, parādīdams dzeltenīgus zobus.

– Dzīva līgava. Ejam, ejam, citādi princis atnāks skriet. Nav nepieciešams viņam stāstīt, kur tu devies.

– Kāpēc?

– Vienkārši uzticies savam vectēvam, meitiņ. Es tev pastāstīšu vēlāk. Džona, vai ne?

Kādas problēmas viņiem ir ar dubultajiem līdzskaņiem? Labi, pieskrūvē viņu.

– Jona, jā.

"Es tev visu paskaidrošu vēlāk, tikai nebrauciet pie Amālijas." Tagad dari to…

Viņš mani uzveda gandrīz līdz pašai augšai, mana galva griezās neticami. Es tik tikko tiku pāri gaitenim uz guļamistabu. Neklausījusies meiteņu ū un ū, viņa ātri uzkoda sieru un augļus, palūdza visu sakopt un devās uz pirti.

Patiešām, baseinā, kas izrotāts ar rozā akmeņiem, es lēnām ieguvu spēku. Nejutīgums pārgāja, turmalīns atkal sāka mirgot rozā krāsā. Manā galvā lēnām iesēdās jauna informācija. Tāpēc princim nav vienkārša vanna, bet gan tāda, kas viņam atņem spēkus. Un vectēvs Matejs zina, ka viņš ielika dzīvu dvēseli šajā ķermenī…

Bija ļoti grūti nomierināt trīci no domas, ka es varētu palikt cietumā. Es laikam būtu pārvērtusies par akmeni kā tā Amālija, viņa ļoti spēcīgi smeļas spēkus no manis. Es paņēmu akmeni uz plaukstas locītavas. Rozā, spīdīga. Infekcija ir maģiska. Man būs jānoskaidro no sava vectēva, kāda ir šo akmeņu jēga.

Es ilgi plunčāju, līdz jutos labāk nekā iepriekš. Turklāt šis neglītais vecais vīrs apsolīja man palīdzēt. Arī garastāvoklis uzlabojās, atcerējos vecās dziesmas, ko tētis spēlēja ar ģitāru. Es pie sevis murrāju “mana mīļā, meža saulīte”, kad dzirdēju soļus aiz muguras.

Princis izskatījās tā, it kā viņš steidzās pa ziemas mežu. Mati izspūruši, acis mežonīgas. Viņš satvēra manu plaukstas locītavu un klausījās, ko Matei man lika teikt. Atbilde princi nomierināja, bet vai nu ūdens dēļ, kas bija iztecējis no kleitas, vai uztraukuma dēļ (lai gan kāpēc man būtu jāuztraucas?), es paslīdēju.

Kad izkāpu no siltā ūdens, princis uzmanīgi paskatījās uz mani. Uzmanīgi nav īstais vārds. Izsalcis. It kā viņš kaut ko gaidītu. Ap baseinu dārgakmeņi mirdzēja sarkani un dzelteni, man bija karsti, un man blakus bija vīrietis, kurš man patiešām patīk.

Kas mani pārņēma, kad es neticami maigi, glāstot katru skaņu, teicu:

– Ales…

Visvairāk es negribēju dzirdēt "Dārgā Amālija". Bet viņš neko neteica. Viņa vienkārši pievilka mani sev klāt un sāka skūpstīt. Es jutu viņa lūpas, pārliecinātas, bet maigas. Ar visu ķermeni jutu katru viņa sarežģītā uzvalka kroku un piespiedos vēl ciešāk. Princis nobrauca ar roku gar manu muguru, liekot man nodrebēt. Viss, ko es varēju domāt savā galvā, bija: lai tas nekad nebeigtos. Lai tas turpinās.

* * *

Kaut kā sanāca tā, ka, neskatoties uz to, ka mācījos trešajā kursā universitātē, man nebija seksa. Tikšanās – jā, skūpstīšanās – jā, bet tas nesanāca trešajā randiņā, vēl jo mazāk attiecībās. Mana sirds neizlaida ne sitienu, mani tauriņi nelidoja. Varbūt tas ir arī tāpēc, ka tad, kad es paliku viena pēc vecāku nāves, man absolūti nebija laika romantikai, es nezinu. Kaut kā nesanāca.