Kurš no klasesbiedriem esi tu? Saziņas noslēpumi ar vienaudžiem

I daļa. Kāpēc tas notiek?

Un tā ir taisnība: cik labi, ja viss ir labi! Mājās valda mierīga gaisotne, klase ir draugu pilna, dienasgrāmatā ir četrinieki un piecinieki. Vai pat tikai taisni A, kas, jūs piekrītat, ir vēl labāk.

Vēl labāk, ja šis “viss ir kārtībā” pavada jūs veselus 11 gadus. Un tad visu atlikušo mūžu.

Bet tas ne vienmēr notiek. Un ne visi.

Skolas sākumu var saukt par zelta gadiem ikvienam. Vai gandrīz visi. Mēs neņemam vērā Potapova nabaga studentu.

Bet tad… Tad jau katram notiek savādāk.

Pirmā, otrā, trešā, ceturtā klase… Tu esi gandrīz teicamnieks. Un ja tā, tad skolotājs izturas pret jums gandrīz kā pret radinieku. Skolotāji mīl tos, kuri labi mācās.

Pirmā skolotāja arī ir skolas mamma, un skolotāja, un miesassargs… Teiksim, kāds C klases skolnieks sāk tevi pestrēt – viņa viņu aiz auss novilks no tevis! Vēl pietrūka apvainot izcilnieku (vai gandrīz izcilnieku)!

Protams, viņa iestāsies par C studentu un nesāpēs viņu, bet vispirms par tevi. Galu galā jūs esat viņas lepnums.

Tāpēc jūs esat divsimt procenti aizsargāti!

Un vispār tava autoritāte pamatskolā ir atkarīga no tavām atzīmēm.

Un jo labāk tu mācies, jo labāk pret tevi izturas gan skolotāji, gan klasesbiedri.

Atcerieties:

Labi mācīties vienmēr ir izdevīgi.

Piemēram, Potapovam ir grūtības pāriet no divnieka uz trīs, un neviens nevēlas ar viņu draudzēties. Kāpēc būt draugiem – runājiet! Un viņš viens pats sēž kā pūce uz pēdējā rakstāmgalda!

Klasē, protams, ir vairākas citas Potapovam līdzīgas personības. Kādam ir labākas atzīmes, kādam sliktākas. Bet viņi joprojām mācās tik un tā. Var teikt, ka tas ir slikti. Šķiet, ka viņi ir ārpus grupas, paši. Viņi dažreiz smejas par viņiem. Viņi tevi sauc par stulbu. Nu, ja tas tā ir! Nu labi! Jums viņi ir kā citplanētieši no citas planētas. Un jūs personīgi tie nemaz neinteresē. Un tavi draugi – Slavka un Gļebs – arī. Un vispār tev ļoti patīk iet skolā.

Varbūt arī tāpēc, ka Veronika, kas sēž pie otrā galda, tev smaida biežāk nekā jebkuram citam. Piemēram, Miška Petuhovs.

Mishka ir labs puisis, bet viņa mācības nav pārāk labas. Viņš ir C klases students. Un viss, ko jūs darāt, ir visaugstākajā līmenī.

Cik viss ir lieliski, vai ne?

Tikmēr…

Tikmēr pamatskolas beigas ir tepat aiz stūra. Pirmais skolotājs, kurš pasargā jūs no visādiem konfliktiem un atsevišķu personu uzbrukumiem, pāries uz jaunajiem pirmklasniekiem, un tagad visi konflikti būs jārisina pašam. Galu galā tu jau esi piektklasnieks. Un tieši šajā laikā var sākties dažādas nepatikšanas. Un tas viss tāpēc, ka mācības vidusskolā sakrīt ar hormonālām izmaiņām skolēnu organismā. Meitenēm šī pārstrukturēšana sākas no 9 līdz 12 gadiem, zēniem – no 10 līdz 14 gadiem.

Un tā nu sanāk, ka, ja pamatskolā visi bija aptuveni vienādi fizioloģiski attīstīti, tad tagad “pieaugušā vecuma” līmenī klasē, šķiet, pulcējušies dažāda vecuma cilvēki. Daži vēl ir tikai bērni, bet citi jau piedzīvo hormonālo vētru. Un šī vētra meklē izeju. Varbūt arī tu esi mainījies. Vai nu tu esi dusmīgs uz visu pasauli, vai arī esi gatavs visus apskaut. Šodien jūs interesē viena lieta, rīt – cita, bet parīt – trešā.

Taču svarīgākais tava vecuma cilvēkam nav labas atzīmes dienasgrāmatā. Pats svarīgākais šobrīd ir būt domubiedru pulkā un baudīt viņu cieņu.

Ja tev izdevās pievienoties šādai grupai, tas nozīmē, ka gan mācības, gan garastāvoklis būs kārtībā. Ja nē… Nu, domāsim kopā, kā to labot.

Kāpēc gadās, ka cilvēks, atklāti sakot, nav slikts – laipns, simpātisks – klasē nonāk viens?

Tas ne vienmēr ir vienāds. Nu, piemēram, kāds nez kāpēc mainīja skolu, bet jaunā komanda viņu vienkārši nepieņēma.

Vai arī pieņemsim (pieņemsim!), ka atnākat uz skolu pēc vasaras brīvlaika un pēc kāda laika saprotat, ka jūsu pozīcija klasē ir nedaudz pasliktinājusies. Pagājušajā gadā jūs bijāt viens no cienījamākajiem studentiem, un tagad jūsu vietu ir ieņēmis… C students Miška Petuhovs! Kas noticis?

Atbilde ir vienkārša: Miška pierakstījās karatē, apguva dažas tehnikas un tagad tās demonstrē pārtraukumā. Un viņš ir zvaigzne! Bet pavisam nesen tu biji zvaigzne.

Nu, vai normāls cilvēks to var uztvert mierīgi?

Protams, tu sāc dusmoties un uztraukties. Un tad, sekojot Mishka, Slavka un Gļebs pierakstījās tajā pašā sadaļā. Viņi arī tev zvanīja, bet tu negāji. No principa. (Pareizāk sakot, stulbuma dēļ.)

Un tad paiet nedēļa vai divas, un jūs redzat, ka Slavka un Gļebs arvien vairāk sazinās ar Petuhovu (tas ir saprotams, jo viņiem ir kopīgs hobijs!) un arvien mazāk ar jums. Pa šo laiku tu jau simts reižu esi nožēlojis, ka neesi nodarbojies ar karatē, bet tagad tu priecātos, bet kaut kā… žēl. Neērti.

Slavka un Gļebs un Petuhovs pat gatavojas kaut kādām sacensībām, par to jau runā katrā pārtraukumā. Un jūs esat malā. Un jūs ciešat. Jūs jūtaties atstumts. Vientuļš. Un jūsu seja tagad ir skāba, skāba, it kā jūs būtu norijuši citronu. Tavi draugi, redzot tavu neapmierināto, drūmo seju, arvien retāk pievēršas tev. Un jūs uztraucaties vēl vairāk. Un jūsu interese par studijām samazinās. Parādās trīs. Arī mājās nekas labs. Kopumā jūs jūtaties iesprostoti. Tu visur jūties slikti. Tu nevienam nekur nepatīc. Nevienam tu neesi vajadzīgs.

Un nu dienasgrāmatā jau parādījušās pirmās pazīmes – divnieki. Tad otrā, trešā…

Tagad jūs esat gandrīz vienā līmenī ar Potapovu un viņa biedriem.

Un Veronika, kas sēž pie otrā rakstāmgalda… Viņa tev jau sen nav smaidījusi, pat neskatās uz tevi. Un tu uztraucies vēl vairāk un kļūsti vēl dusmīgāks…

Protams, katrs cilvēks reaģē uz nepatikšanām. Tas ir skaidrs. Bet, kā saka, ar mēru viss ir labi. Un, ja jūs bezgalīgi smalcināt galvā visu, kas jums nepatīk, tas ne pie kā laba nenovedīs.

Godīgi sakot, jūsu gadījumā pieredze nav balstīta uz neko. Un jūs jau esat pieļāvis vairākas kļūdas.

Pirmkārt, tā vietā, lai apskaustu Petuhovu, vajadzēja pievienoties karatē sekcijai kopā ar Slavku un Gļebu.

Ja jums nepatīk karatē, atrodiet kaut ko interesantu. Ja nevēlies skatīties, dodies uz skolu. Mācieties labi.

Jebkurā gadījumā, un šī ir otrā lieta, jums nevajadzēja dusmoties uz saviem draugiem. Galu galā viņi ar jums nestrīdējās un, kā jūs atceraties, sākumā mēģināja sazināties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Viņi neizslēdza jūs no sava sociālā loka. Jūs pats bijāt izslēgts. Galu galā jūs zaudējāt vecos draugus un neieguvāt jaunus, tāpēc tagad viss, kas jums jādara, ir dusmoties. Jā, tas ir saprotams: bez draugiem skola nav prieks, un mācības netiek apgūtas.

Un šajā laikā arī Potapovs un viņa draugi aug. Viņu ķermenī pat nav enerģijas pārpalikuma, bet gan enerģijas pārpalikums. Viņiem nav kur to likt, viņi nepilda mājasdarbus, neiet uz nevienu sadaļu. Un pāri malām kūsošā enerģija meklē izeju.

Ja nesen viņi Kamčatkā sēdēja klusi kā ūdens zem zāles, tad tagad bieži kliedz stulbas piezīmes, strīdas ar skolotāju, spēlē kārtis. Starpbrīžos viņi tur pusi skolas bailēs un vajā vientuļus zaudētājus, kuri nevar atspēlēties. Tāpat kā tu. Un tas nebūs pārsteidzoši, ja jūs būsiet starp vajātajiem. Nu, jūs jau sen esat zaudējis savu statusu klasē, zaudējis savus draugus un ar savu skābo izskatu jūs vienkārši nokļūstat nepatikšanās. Tātad Potapovs un viņa draugi izspēlē trikus – vai nu viņi iegrūdīs tevi meiteņu tualetē un atspēs durvis no ārpuses, vai arī nosmērēs tavas skolas uzvalka aizmuguri ar zaļu krāsu, vai arī viņi izdomāšu ko citu.

"Bet kāpēc es?" – tu domā un nebeidz brīnīties par apkārtējās pasaules netaisnību.

Bet Petuhovam iet lieliski!

Un tagad tas nav tu, bet viņš, gandrīz izcils students. Un viņš staigā apkārt kā gogolis un rāda savus trikus, un Potapovs un viņa draugi dod viņam plašu piestātni. Un tas viss tāpēc, ka viņš ir spēcīgs un viņam ir daudz draugu. Tostarp Slavka un Gļebs.

Un viss, ko jūs varat darīt, ir skatīties uz viņiem ar skaudību no malas un domāt par to, cik dzīve ir grūta un negodīga.

Protams, tas viss ir tikai mans izdomājums, ne īpaši laipns joks, patiesībā tev viss ir savādāk. Atvainojiet, bet es tikai gribēju parādīt, kā cilvēks var zaudēt statusu klasē un pie kā tas noved.

Mana kaimiņiene Fedja Fedičkina tikai todien atnesa savus pirmos literāros eksperimentus. Es prasīju to redzēt. Bija neērti atteikties, tāpēc nolēmu nejauši apskatīt viņa darinājumus un, iedomājieties, es aizrāvos! Man likās, ka tev būtu ļoti noderīgi iepazīt viņa stāstu. Un lasīšanas laikā mēs ar jums apspriedīsim dažas detaļas.

Tātad…

– Pēc nodarbībām visi ir talkas dienā! – lielajā pārtraukumā paziņoja Pjotrs Petrovičs.

– Kāds subbotņiks? – Ivanovs kliedza. – Šodien ir trešdiena!

"Tam nav nozīmes," sacīja Pjotrs Petrovičs. – Tas joprojām ir subbotņiks.

"Uh-huh…" klase dungoja.

– Nevajag “oo-ooh”, bet tu uzkopsi teritoriju aiz skolas. Savāc sausas lapas. Piecpadsmit minūtes darba.

Noņemiet sausās lapas! Tas ir lieliski! Manā mugursomā jutos pēc pavisam jaunas fotokameras – mans tēvs to man iedeva vakar vakarā, un tagad es vienkārši nevarēju sagaidīt, kad varēšu visus nofotografēt darbā. Noķer kādu interesantu mirkli – un…

Pēc zvana noskanēšanas visi negribīgi pārcēlās uz skolas vietu. Bija smieklīgi skatīties, kā Vtorņikovs, Dvorņikovs un mūsu pastāvīgais priekšnieks Ivanovs gāja visiem pa priekšu. Ik pa brīdim viņš pagriezās un paskatījās, vai kāds neskrien mājās. Mazliet tālāk, paceltu galvu, gāja skaistā Jūlija. Aiz viņiem bija diezgan liels pulciņš klusu klasesbiedru. Viņi vienmēr turas pie sevis un cenšas nepiedalīties saviesīgos pasākumos. Pēdējie sasniedza tie, no kuriem visi izvairās. Mūsu klasē viņi ir trīs: divi zēni – Ivaščenko un Jaščenko – un Rita. Rita ir jauna, nesen atbrauca pie mums no citas pilsētas un nez kāpēc visu laiku ir viena. Meitenes viņu nepieņem savā kompānijā, vai kā? Un tie Ivaščenko un Jaščenko ir vienkārši rāpojoši! Tāpēc viņi cenšas slepus stumt, sist vai saspiest. Nu, kurš gan gribētu draudzēties ar tādiem cilvēkiem?

Un tad man ienāca prātā brīnišķīga ideja! Kā būtu, ja mēs veidotu fotoreportāžu no šī talkas pasākuma? Galu galā ikvienam būs interesanti paskatīties uz sevi no malas! Bet man nebija laika visu izdomāt… Miļņikovs izlēca no nekurienes. Griežas kā asmeņi ar izstieptām rokām, kliedzot “E-go-go! Eeyore! E-go-go!”, viņš pārbrauca visiem pāri un, neaprēķinot trajektoriju, uzskrēja Jūlijai.

– Aizvāc šo ķēmu no manis! – viņa iekliedzās, it kā viņas priekšā būtu parādījies pretīgs kukainis.

Dvorņikovs un Vtorņikovs steidzās palīgā skaistulei. Miļņikovs tika neitralizēts un atlikušo ceļu gāja klusēdams. Viņš vienkārši sasmējās, kā vienmēr.

"Pjotrs Petrovičs mūsu klasi sauc par statistiski vidējo," es nodomāju. "Vai tiešām visas vidējās klases ir tik… neviendabīgas?"

Līdz šodienai es kaut kā nekad nebiju domājusi par to, cik mēs visi esam dažādi.

Vai esi domājis, kurā klasē tu esi?

Aiz skolas ēkas Ivanovs izdalīja slotas, dūraiņus un maisus, kuros mums bija jāvāc lapas, un iedalīja darba zonas. Saņēmu tālāko, par ko ļoti priecājos. Galu galā tieši no tās vietas varēja mierīgi izmantot mirkli.

“Brīdis” parādījās gandrīz pašā pirmajā minūtē: es redzēju, kā Jūlija pasniedza slotu Dvorņikovam, un viņš laimīga debīla izskatā sāka vicināt divas slotas uzreiz. Atklāti sakot, es pat biju nedaudz greizsirdīgs uz Dvorņikovu. Jūlijas dēļ es biju gatava strādāt nevis ar divām, bet piecām slotām!

Noklikšķiniet, noklikšķiniet – un kamera iemūžināja Dvorņikova pašaizliedzīgo rīcību, un tad Jūlija, kas, atspiedusies pret bērzu, domīgi skatījās uz zilajām rudens debesīm.

Bet Miļņikovs, dīvainā kārtā, strādāja ļoti nopietni. Protams, arī viņš iekļuva rāmī, un ne viens vien, tāpat kā allaž vadošais Ivanovs. Lūk, mūsu priekšnieks steidzas tur, kur kūtri pildīja savus pienākumus mūsu komandas neuzkrītošākie biedri, te viņš kaut kur velk ļaunos Ivaščenko un Jaščenko. Un pašā pēdējā brīdī, kad gandrīz visa lapotne bija savākta, es ieraudzīju Ritu. Klikšķis! Un vēl viens šāviens.

– Visi ir brīvi! – atskanēja Pjotra Petroviča balss.

"Čau, puiši," es teicu un steidzos mājās, cik ātri vien varēju. Es nevarēju sagaidīt, lai redzētu, kas nāks no manas idejas.

Un visbeidzot es lejupielādēju fotogrāfijas savā datorā. Viņu ir tik daudz! Es domāju, ka tas būs labs ziņojums.

Sāku skatīties fotogrāfijas. Un jo vairāk es skatījos, jo vairāk es biju pārsteigts par to, cik mēs visi esam atšķirīgi. Tas bija tā, it kā es pirmo reizi redzētu savus klasesbiedrus. Izrādās, katram ir sava konkrēta vieta komandā. Runa nav par rakstāmgaldu, pie kura viņš sēž, bet gan par to, kā to nolikt… kā citi pret viņu izturas.

Galu galā arī es par to nebiju domājis iepriekš.

Nākamajā dienā, ierodoties skolā, uz klasesbiedriem skatījos pavisam citām acīm. Bija smieklīgi redzēt, kā Vtorņikovs un Dvorņikovs nemitīgi lidinājās ap Jūliju, kā viņi no visa spēka viņu mudināja, kad viņa, kā vienmēr, saburzīja pie dēļa.

Interesanti izrādījās vērot tos, kuri sevi nekad ne par ko neparāda. Pārtraukuma laikā viņi sadalījās grupās un par kaut ko čukstēja. Un pie loga kā vienmēr viena pati stāvēja Rita. Šķiet, ka viņa nemaz necieš no tā, ka joprojām ne ar vienu nav sadraudzējusies. Dīvaini…

Manas domas par Ritas neizprotamo uzvedību pārtrauca zvans – man bija jāvirzās uz klases pusi. Sekojot man, gandrīz notriekt pie durvīm, ar vārdiem "Iekāp rindā, nāc rindā, desa!" Miļņikovs piesteidzās garām reaktīvai strūklas ātrumā. Viņam galvā bija jestra cepure, viņš vicināja rokas un kā muļķis skraidīja starp rindām, līdz Dvorņikovs viņu paklupa. Miļņikovs nespēja pretoties un nokrita uz grīdas tieši skolotājas galda priekšā.

"Nu, kā vienmēr, Miļņikovs uzjautrina cilvēkus," sacīja ienākušais matemātiķis. Miļņikovs pielēca kājās. – Nē, es tev vēl neļaušu sēdēt savā vietā. Tā vietā, lai dienu no dienas spēlētu jestru lomu, tu, Miļņikov, labāk būtu sācis apgūt kaut vienu priekšmetu. “Visu šo laiku Miļņikovs, turēdams rokā cepuri, stāvēja uzmanībā un tajā pašā laikā paspēja taisīt sejas. "Sēdies, Miļņikov," matemātiķis nopūtās. – Vai jūs domājat, ka es neredzu, ka jūs mēģināt šo situāciju pārvērst cirka izrādē?

– Muļķis! – Dvorņikovs kliedza.

Miļņikovs devās uz savu vietu. Dvorņikovs viņu atkal paklupa, taču šoreiz viņam izdevās noturēties un nenokrist. Tomēr viņa cepure nokrita no galvas tieši uz skaistās Jūlijas rakstāmgalda.

– Cik no tevis visi ir noguruši, trakais klaun! – viņa teica un ar pretīgu skatienu noslaucīja vāciņu no rakstāmgalda. Jestera cepure nokrita man pie kājām, Miļņikovs noliecās – un es redzēju viņa seju pavisam tuvu. Viņš turpināja smaidīt, bet man šķita, ka viņa acīs dzirkstīja asaras. Kāpēc?

(Stāsta beigas ir vienā no nākamajām nodaļām.)

Tagad padomājiet par to, kurš no 6 “B” ir aizvainots un kurš tiek cienīts. Kurš ir populārs, galvenokārt zēnu vidū, nepieliekot nekādas pūles. Vai jūs domājat, ka tas ir godīgi?

Protams, jūsu klasē, tāpat kā jebkurā citā, situācija ir aptuveni tāda pati. Vai tā ir sakritība?

Tātad, ko Fedja Fedičkina saprata? Fakts, ka viņa klase ir pilnīgi neviendabīga grupa. Ka katrs komandas dalībnieks ieņem noteiktu vietu. Ka vienus cilvēkus mīl vairāk, citus mazāk.

Protams, viņš to bija redzējis iepriekš. Taču viena lieta ir redzēt, bet pavisam cita – saprast.

Kā tas nākas, ka klasē ne visi ir vienlīdzīgi? Kāpēc? Kā mēs to varam izskaidrot?

Apmēram tie paši jautājumi mocīja amerikāņu psihiatru un psihoterapeitu Džeikobu Moreno vēl… pagājušā gadsimta 30. gados.

Lai to noskaidrotu, viņš izstrādāja īpašu metodi -sociometrija. Šī metode ir smieklīgi vienkārša. Bet vai vienkāršība tiešām ir jēga? Patiešām, pateicoties šai metodei, jūs varat nekavējoties noteikt, kurš ir kurš komandā. Nav svarīgi, kādā veidā – bērni, pusaudži, pieaugušie.

Kas ir šī metode?

Saistībā ar skolu tas izskatās šādi.

Katram skolēnam uz vienas lapiņas jāuzraksta trīs bērnu vārdi, ar kuriem viņš vēlētos sēdēt pie viena galda. No otras – tie, ar kuriem es negribētu.

Rezultāts ir:

Kāds komandā ir mīlēts visiem vai gandrīz visiem, kādu mīl vairākums, un kādu nemīl neviens.

Nu, tas šķiet saprotams pat bez Moreno, jūs sakāt. Protams. Bet fakts ir tāds, ka, pateicoties Moreno, mēs uzzinājām, ka katrā komandā ir grupas, kuras zinātnieks apzīmēja šādi:

• līderi un zvaigznes;

• vidējs vai vēlams;

• pelēkās peles vai novārtā atstātās peles;

• izolēts;

• atstumtie vai atstumtie, vai nepiederošie.

Tiesa, dažkārt gadās, ka kāds ir ne tikai daļa no kādas komandas grupas, bet arī spēlē noteiktu lomu. Piemēram, pirmā skaistuma vai jestras loma.

Lai labāk saprastu, kā viena grupa atšķiras no citas, iedomājieties piecu pakāpienu kāpnes. Tikai šīs darbības neiet no apakšas uz augšu, bet gan no augšas uz leju. Tādējādi pirmais solis būs augšpusē, bet piektais – apakšā. Šeit mēs tagad izplatīsim grupas, kuras izcēla Džeikobs Moreno.

Uz augšējā pakāpiena atradās vadītāji, zvaigznes un dažas “izcilas personības”. Parasti šo soli 30 cilvēku komandā aizņemno diviem līdz četriem cilvēkiem.

Līderi ir sadalītiformāls unneformāls. Formālie – tie, kurus skolotājs iecēla vadīt klasi. Parasti tie ir aktīvisti un izcili studenti, kuri labprāt iesaistās sociālajā darbā. Puiši viņus klausās, ciena, bet… viņi viņiem nepatīk. Fedjas stāstā tas ir "pastāvīgais priekšnieks Ivanovs". Neformālajam vadītājam klasē ir daudz vairāk mīlestības. Tas ir, zvaigzne ir emocionāli vispiemērotākā persona. Turklāt bieži gadās, ka viņš nemaz nav izcils students un viņam nav īpašu talantu (protams, izņemot līdera īpašības).

Frāzi “izcilas personības” es lieku pēdiņās kāda iemesla dēļ. Mūsu gadījumā tā ir Jūlija, kura, spēlējot pirmās skaistules lomu, nav nekas īpašs. Lai gan šajā līmenī patiesībā var būt izcilas personības, teiksim, kāda novada konkursa godalgotā vieta vai zonas olimpiādes uzvarētājs.

Otrais solis no augšas

To stingri aizņem 10–12 cilvēki, ko sauc par vēlamajiem. Viņi vienmēr ir līderu pusē un kalpo kā viņu galvenais atbalsts. Gandrīz visi komandā viņus ciena. 6 “B” tie ir Vtorņikovs un Dvorņikovs. Un arī Fedja Fedičkina. Jūsu gadījumā Petuhovs pārcēlās uz šo pakāpi (ja ne pakāpi augstāk).

Puišiem, kuri ir šajā līmenī, praktiski nav problēmu ar komunikāciju. Un arī ar studijām. Galu galā jūs un es jau esam noskaidrojuši, ka akadēmiskais sniegums, sākot no vidusskolas, ir ļoti atkarīgs no jūsu pozīcijas klasē. Tā nav nejaušība, ka psihologi tā uzskatavēlams:

• pašpārliecināts;

• labi mācīties;

• zināt, kā sazināties;

• draudzīgs;

• ir daudz draugu;

• interesē daudzas lietas;

• ja tas ir zēns, tad tas ir fiziski attīstīts;

• ja meitene, tad viņa ir glīta.

Uz pirmajiem diviem soļiem ir tie, kuri vēlāk atcerēsies skolu kā brīnišķīgāko laiku savā dzīvē. Un, pats galvenais, viņi ir praktiski pasargāti no vienaudžu iebiedēšanas un cietsirdīgas izturēšanās. Bet pavisam nesen tu biji uz šī soļa…

Trešais solis

Lūk, tie, kurus stāsta autore nosauca par komandas neuzkrītošākajiem dalībniekiem: novārtā atstātās jeb pelēkās peles. Klasē viņu ir 10–12. Viņi vienmēr paliek savrup un gandrīz nepiedalās komandas dzīvē. Savas nekaitīguma un līdzjūtības dēļ tās netiek aiztiktas, bet tikai pagaidām (dažu gan var neaiztikt līdz skolas beigšanai). Un, ja pelei neizdodas atvairīt likumpārkāpējus (un tā arī notiek), tad tā var kļūt par izsmiekla objektu uz ilgu laiku. Jūs jau uzminējāt, kas notiks tālāk: spēcīgas pieredzes dēļ viņa sāks sliktāk mācīties, mazāk sazināties un pakāpeniski nolaidīsies zemāk.

Patiesībā šī nav ļoti laba vieta. Un, ja esat šeit, ir pienācis laiks padomāt par to, kas jums ir jāmaina sevī, lai uzlabotu savu statusu klasē. Jūs, protams, varat to nedarīt, bet tikai tad, ja jums ir reāla dzīve ārpus skolas – mūzika, literatūra, glezniecība…

Nedaudz vairāk par pelēm. Daži no viņiem ietilpst šajā kategorijā sava temperamenta dēļ. Viņi ir melanholiski.

Vai jūs nezināt, kas ir melanholiski cilvēki? Un kas ir temperaments?

Pēc smadzenēs notiekošo procesu spēka, ātruma un līdzsvara cilvēkus iedala sangviniķos, holēriķos, flegmatiķos un melanholiķos.

Sangviniķis – spēcīgs, līdzsvarots tips. Cilvēki ar šo temperamentu ir aktīvi, sabiedriski, draudzīgi, efektīvi un līdzsvaroti. Viņus ir grūti apbēdināt.

Holēriķis – spēcīgs nelīdzsvarots tips. Cilvēki ar šādu temperamentu ir nemierīgi, ātri zaudē savaldību, bet ātri nomierinās.

Flegmatisks – spēcīgais tips ar inhibīcijas procesu pārsvaru. Šādi cilvēki ir lēni, pamatīgi un ļoti mierīgi. Viņus apbēdināt ir gandrīz neiespējami.

Melanholiķis – vājš tips. Šādi cilvēki ir ļoti iespaidojami, aizdomīgi, neaizsargāti, un viņiem ir grūti izturēt troksni, satraukumu un lielus cilvēku pūļus.

Tāpēc melanholiķim vispieņemamākā ir peles pozīcija, kas nav ne redzama, ne dzirdama.

Cita lieta, ka ne katra pele ir melanholiska. Bet mēs par to runāsim nedaudz vēlāk.

Ieslēgtsceturtais solis divi vai trīs cilvēki, kurus sauca par izolētiem, apsēdās. Viņi nepiedalās komandas darbībā, viņi praktiski netiek ņemti vērā. Tādus puišus vai nu nepamana un izvairās, vai arī pakļauj izsmieklam, bet tas nenonāk līdz iebiedēšanai. Lai gan no šī pakāpiena ir viegli nokrist vēl zemāk – un tad…

Fedjas Fedičkinas stāstā tā, protams, ir Rita.

Un visbeidzot,piektais, pēdējais solis. Tajā dzīvo klases nicinātākie – atstumtie jeb izstumtie. Viņus sauc arī par nepiederošajiem. Tiešām nav neviena, ko apskaust! Šos nelaimīgos cilvēkus vai nu aktīvi nepieņem un kategoriski noraida, vai arī apvaino, publiski pazemo un pat sit. Lai gan dažreiz viņi paši uzduras šādai attieksmei. Daži no viņiem par sevi vispār nerūpējas, slikti mācās, ne par ko neinteresējas, bet citi ir ļauni un nelīdzsvaroti. 6 “B” tie ir Ivaščenko un Jaščenko. Jūsu klasē tas ir Potapovs un viņa draugi. Viņiem pievienojas arī Miļņikovs.

Jūs droši vien jau uzminējāt, kurai grupai ir vislielākā popularitāte un kurai grupai ir viszemākā.

Moreno (un jūs noteikti viņam piekritīsit) tas izskatās šādi.

Vislielākā popularitāte līderu vidū.

Vidēja popularitāte vai nedaudz augstāka starp vēlamajiem.

Zem vidējā pelēm.

Nulle – izolētiem cilvēkiem.

Negatīvs – nepiederošajiem.

Jā, starp citu, Fedja savā stāstā jautāja, kāpēc Miļņikovs raud. Bet patiesībā viņš raudāja, bet neviens, izņemot Fediju, to nepamanīja. (Un labi. Citādi tas būtu vēl viens iemesls izsmieklam.)

Un Miļņikovs raudāja, jo jau sen bija uzvilcis jestra masku, lai vismaz šādā veidā tiktu ārā no izolācijas. Taču viņa spēlētā loma ir ļoti nepateicīga. Izrādās, ka visi smejas nevis par viņa jokiem, bet gan par viņu. Un tas viņu vēl vairāk atsvešina no klases.

Tāds ir izstumto neapskaužamais liktenis – viņus velk pie visiem, bet neviens nevēlas ar viņiem tikt galā.

Piekrītu, es tikai gribu iesaukties: kur ir taisnība? Kāpēc vieniem (tiem, kas iet uz pirmajiem soļiem) ir viss: gods un cieņa, bet citiem (tiem, kas iet uz pēdējiem soļiem) nav nekā?

Bet paskatīsimies, kas apdzīvo šos soļus? Sāksim ar pēdējiem.

Uz tiem ir tie, kas:

• nav pārliecināti par sevi;

• slikti mācās;

• neprot sazināties;

• neinteresē nekas;

• vienmēr ar kaut ko neapmierināts;

• dažreiz agresīvs;

• ģērbies nevīžīgi;

• lipīgas lietas, no kurām minūti pēc saziņas sākuma vienkārši gribas atbrīvoties.

Turklāt absolūti nav nepieciešams, lai vienai personai būtu viss šis īpašību kopums. Dažreiz pietiek ar vienu, lai nonāktu ne pārāk prestižā vietā.

Tagad salīdzināsim tos ar tiem, kas atrodas uz pirmajiem soļiem. Jūs jau zināt, ka viņi:

• pašpārliecināts;

• labi mācīties;

• zināt, kā sazināties;

• ir daudz draugu;

• interesē daudzas lietas;

• jābūt glītam, koptam izskatam;

• draudzīgs;

• labi attīstīts fiziski.

Vai ir kāda atšķirība? Izrādās, ka viss ir godīgi?

Šī salīdzinājuma priekšrocība ir tāda, ka jūs jau zināt, KĀDAM jums jābūt, lai paceltos augstāk. Un, ja jūs vēl neesat tur, tad to var pilnībā labot.