Laika cilpa

– Ērtības uz ielas… tas… nav kā tu tur…

– Kur – kā ir? – Liza automātiski jautāja, skatoties apkārt. Mazliet tālāk esošās mājas izskatījās pilnīgi izmirušas un pamestas. Ielikti logi, kuros neredz ne gaismu, ne ēnu. Nekas.

– No kurienes mēs nākām. No nākotnes.

Liza klausījās viņa muļķībās, neiedziļinoties jēgā un atbildēja automātiski. Viņas domas bija tālu. Viņa arī ļoti gribēja iet uz tualeti.

– Kur tad mēs esam tagad?

"Mēs esam pagātnē tādā veidā, ka neviens no mums vēl nav dzimis, un mūsu vecāki, iespējams, arī nav dzimuši." Vai varbūt… – viņa acīs uzplaiksnīja traka gaisma, ko viņa periodiski noķēra skolā, sastopoties ar viņu, -… vai varbūt tās nekad nepiedzims! – viņš pēkšņi iesmējās ar raustošiem riešanas smiekliem, kā hiēna Āfrikas savannā Sienkeviča programmā, un Liza nodrebēja. – Ja es… tā gribu! Tiklīdz es viņus vēlēšos, viņi nekad nepiedzims!

Viņš jau ir piedzēries un runā muļķības, Liza nodomāja. Un viņa arī domāja, ka tagad kāds noteikti iznāks, lai dzirdētu šos smieklus, redzētu, ka daži cilvēki ir ielauzušies kāda cita mājā un noteikti izsauks policiju. Bet neviens neiznāca. Nebija nevienas zīmes, ka šeit būtu cilvēki – izņemot viņus pašus.

Červjakovs izņēma cigareti un aizsmēķēja. Tad viņš pamāja ar roku pa kreisi no takas, kas ved uz vārtiem.

"Redziet, netālu no žoga ir šķūnis tumsā." Jums vajadzētu doties tur. Uz priekšu, es pagaidīšu šeit, es negribu iekļūt dubļos.

Liza piesardzīgi paskatījās uz tualetes skeletu, kas tik tikko izcēlās no tumsas. Tomēr nekas nebija jādara. Viņa nokāpa lejā pa kāpnēm un gāja pa šauru, slidenu taciņu, kas vijās starp netīrajiem zemes gabaliem. Pāris reizes gandrīz nokrītot, viņa aiz muguras dzirdēja piedzērušos smieklus. Droši vien bija patiešām smieklīgi skatīties, kā vīrietis nakts vidū cenšas tikt uz tualeti, balansējot kā virves staigātājs cirkā. Kad viņa ieradās, viņa iekšā kūsāja no sašutuma un kauna. Pavelkot durvju rokturi, Liza uzreiz nevarēja saskatīt iekšpusi – tur bija pārāk tumšs. Kad viņas acis pielāgojās pustumsai, viņa ieraudzīja lielu caurumu un lēkmi vidū. Un nekas vairāk. Nav tualetes papīra, nav sēdekļa… Pieaugošā smaka lika viņai deformēties.

"Nāc, nāc," Červjakovs smējās. "Tas ir biedējoši tikai pirmo reizi."

Viņa iegāja un aizvēra aiz sevis durvis, starp dēļiem labajā pusē pamanīja vairākas sabojājušās avīžu lapas.

Valdīja piķa tumsa. Viņa baidījās spert soli, lai neiekristu milzīgā bedrē, salst un gandrīz raudot no sevis žēlošanas.

Tu esi idiots! – kliedza kāda iekšējā balss. "Jūsu augstprātības un augstprātības dēļ, zemiskā ieraduma dēļ izvirzīt sevi augstāk par visiem citiem, jūs un es nomirsim šeit." Mēs iekritīsim šajā smirdīgajā bedrē, un neviens mūs neatradīs. Ne es, un jo īpaši ne jūs. Stulbi! Stulbi! Stulbi! Tu esi augstprātīgs audzinātājs, tev ir priekšstats par to, kas to zina, un tagad tu sēdēsi pār šo caurumu skolas sliktākā skolēna uzraudzībā, kurš tikai smejas par tevi, jo spēja tevi apmānīt. viņa mazais pirksts! Vai tu domāji, ka pārspēsi viņu viltībā? Atzīstiet, tas ir tieši tas, ko jūs domājāt? Ka cerējāt, ka pirmais ieraudzīsiet pieaugušo nometni un pēc tam pastāstīsiet par to visiem? Galu galā tev uzreiz bija skaidrs, ka pēc viņa palaidnības neviens Červjakovu ne ar ko neapbalsīs, viņš tūlīt tiks nosūtīts uz policijas bērnu istabu, bet pēc tam uz noziedznieku internātskolu un jūs vairs nekad neredzēsit. ! Tas nozīmē, ka visus laurus vari piedēvēt sev! Tā tu domāji⁈

Liza kļuva auksta. Viņa tiešām tā domāja un visu ceļu smējās par šo muļķi, lai gan saprata, ka bez viņa brutālā spēka būtu grūtāk. Un ir biedējoši būt vienam mežā, it īpaši naktī.

Kaut kā viņa sajuta bedres malas, pienāca tuvāk, visa trīcēdama, pagriezās par simt astoņdesmit grādiem un vienkārši sāka sēdēt, kad no kaut kurienes aizmugures, it kā no pašas bedres, atskanēja kluss, tikko dzirdams, bet neatlaidīgs, atskanēja stingrs čuksts.

– Liza! Tas esmu es, neļauj tam parādīties, es tevi neredzu, bet es zinu, ka tu esi iekšā. Nebaidieties!

Aiz bailēm viņa pavisam aizmirsa, kāpēc šeit ieradās, un automātiski apsēdās pāri bedrei, aizmirstot nolaist bikses.

– Kas es esmu? – viņa gandrīz raudot čukstēja.

– Tas esmu es, Deivid. Es tev sekoju visu šo laiku. Tad viņš paslēpās aiz mājas. Un, kad es redzēju, ka tu iznāci, es paspēju uzskriet pāri un paslēpties aiz tualetes. Vai tu mani dzirdi?

– Jā.

"Vai viņi jums neko sliktu nenodarīja?"

"Nē…" viņa teica, klabinot zobus.

– Cik tādu ir?

– Četri. Četri pieauguši puiši. Červjakovu sauc iesāgā… Červa un viņš… viņš viņus no kaut kurienes pazīst. Viņi izskatās kā… – viņa gribēja mīkstināt savu raksturojumu šiem puišiem, saukt viņus vienkārši par huligāniem, bet viņi izskatījās pēc bandītiem. Bēdīgi slavenie šosejas bandīti. – Viņi izskatās pēc bandītiem. Kā filmā…

– Tas ir skaidrs. Vai tu jūties labi? Vai tu vari skriet?

Viņa par to domāja. Ja neskaita pilnu urīnpūsli, viņai bija labi.

"Jā," viņa atbildēja. – Es droši vien varu.

– Červjakovs stāv uz lieveņa. Viņš smēķē. Es novērsīšu viņa uzmanību. Un, kad viņš skrien vai iet otrā virzienā, jums ir jāizkāpj no turienes un jāapiet tualete. Tad mēs skriesim no šejienes cik ātri vien varēsim. Kamēr viņš sapratīs, kas notiek, mēs būsim tālu. Vai tu mani dzirdi?

– Jā.

Liza drudžaini apsvēra Deivida priekšlikumu. Tas, ka viņš bija šeit, viņu nedaudz nomierināja. Bet… viņa atcerējās Červjakova skatienu. Ja viņš viņus apdzītu, tad nekāda žēlastība nebūtu gaidāma. Viņš nogalinās gan Deividu, gan viņu.

It kā apstiprinot viņas domas, atskanēja nekaunīgs sauciens.

– Kur tu esi? Vai esat iestrēdzis? Vai es varu tev palīdzēt?

– Atbildi viņam! – Deivids čukstēja.

Liza pamāja ar galvu.

"Tagad…" viņa kliedza dīvainā, salauztā balsī. "Šeit ir tumšs, jūs neko nevarat redzēt."

– Ha-ha-ha! – viņš iesmējās atbildot. – Tumsā, bez vainas! Ieskaties bedrē un nepakrīti no stresa!

Viņa juta, ka vairs nevar izturēt, novilka bikses un ar neticamu atvieglojumu iztukšoja urīnpūsli.

Tagad jūs varat skriet! – kāda iekšējā balss viņai kliedza. – Savelciet sevi, citas iespējas vairs nebūs!

Viņa piecēlās, iebāza džemperi sporta biksēs un, drebēdams caurvēja skapī, sacīja:

– Deivid, es neiešu.

Dažas sekundes viņa dzirdēja tikai viņa krākšanu. Bet iekšējā balss skaidri un kodīgi teica:

"Es nekad neesmu saticis tik pompozus muļķus!"

– Ja es tagad bēgu, viņi skries pēc mums. Viņi… noteikti mūs panāks. Un tad viņi tevi nogalinās. – Viņa teica šo vārdu – "nogalināt" drīzāk brīdinājuma labad. Dziļi sirdī viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka puiši viņai nenodarīs pāri.

"Viņi mūs nepanāks," Deivids uzstājīgi čukstēja. – Tev draud lielas briesmas. Pieaugušo nav. Neviens mūs šeit negaida. Šī ir cita… cita pasaule. Šis nav mūsu laiks, – viņš to teica, aizriedams no vārdiem, un Liza, pieķērusies spraugai starp raupjajiem dēļiem, vēroja Červjakovu. Viņš pabeidza cigareti, ar pirkstu šķielēšanu aizšāva kādu piecu metru attālumā uz kūpošo bulli, pastiepās un sauca vēlreiz:

– Hei, cik ilgi tu vari gaidīt! Es jau esmu nosalusi, ātri vācies ārā, citādi man tev būs jāpalīdz!

Bet viņš negribēja palīdzēt. Taciņa, kas veda uz tualeti, bija pārāk dubļaina un slidena.

– Skriesim, Liza! Viens divi trīs!

– Nē! – viņa stingri noteica. – Ej prom, Deivid. Es palikšu pie Kostjas. “Viņa pati neticēja tam, kas nāk no viņas mutes, it kā kaut kāda burvestība būtu satvērusi viņas apziņu, nomācot primitīvo pašsaglabāšanās instinktu.

– Viņš nav tas, par ko saka! – Dāvida čuksti varēja izlauzties vaļā un piesaistīt Červjakova uzmanību. – Tev draud nāvējošas briesmas! Skaties, paskaties, ko es atradu šķūnī, kamēr tevi gaidīju!

Liza pagriezās. Pa plaisu izslīdēja papīra lapa. Viņa padomāja un paņēma.

– Tas ir viss, es eju! Jūs esat pabeidzis savu spēli!

Liza asi pieķērās pie spraugas. Červjakovs sāka iet lejā pa kāpnēm.

Viņa izmisīgi skatījās uz papīra lapu, bet tumsā bija gandrīz neiespējami saprast, kas uz tā rakstīts.

– ES neko neredzu.

Zem Červjakova kājām snīkstēja netīrumi.

– Deivid, es neko neredzu. Viņš nāk. Skrien prom!

"Es ceru, ka jūs neiekritāt tajā smirdīgajā bedrē, jo man nav vēlēšanās tur iet pēc jums!" – Červjakovs iesaucās un uzreiz paslīdēja un skaļi lamājās.

Ne dzīva, ne mirusi viņa nogrima pāri caurumam un sastinga, aizverot acis.

No aizmugures atskanēja šalkoņa, tad atskanēja smalkas atkāpšanās soļu skaņas, un tajā brīdī atvērās tualetes durvis.

Viņa nedaudz atvēra acis – kādu metru tālāk karājās milzīga ēna.

– Uh, kāda smaka. Man likās, ka tas bijāt tu… kas aizbēga, godīgi sakot.

Liza negatīvi pamāja ar galvu.

– Jēziņ… kaut kas sāp…

Červjakovs sastinga, it kā kaut ko sajutu. Liza pārstāja elpot. Likās, ka viņš klausījās veselu mūžību, un, kad viņš atkal pakustējās, viņa juta, ka viņas kājas ir tik nejūtīgas, ka diez vai viņa spēs piecelties.

– Vai jūs šeit atradāt kādu papīru? – Viņš pamāja uz papīra lapu, kuru viņa turēja rokā.

Viņai izplūda auksti sviedri. Tā bija lapa, ko Dāvids ielika spraugā. Viņa aizmirsa to noslēpt, pat nepaskatoties, kas uz tā rakstīts.

– Jā, tas bija tur… sienā…

Viņš paskatījās uz plaisu, no kuras izlīda avīzes gabals.

– Jā, šeit ir visas ērtības! – viņš ielauzās ļaunā smaidā. – Labi… es neiejaukšos. Kusties vien, man jau ir auksti kā sunim.

Liza pamāja.

Viņš paraustīja durvis, un likās, ka gaisma iekšā būtu izslēgta. Bija dzirdami spiedīgi soļi, kas ejot prom.

Liza ar grūtībām piecēlās kājās un piespiedās pie koka durvīm. Mana sirds dauzījās skaļi. Kāpēc… kāpēc viņa neteica, ka šie huligāni… šie bandīti gatavoja uzbrukumu? Kāpēc? Aizmirsa? Vai kaut kas savādāks? Varbūt viņa gribēja, lai viņi izjustu tādas pašas bailes, kādas bija viņa? Varbūt viņa vēlas atriebties par nicinošajiem skatieniem un aizskarošo iesauku “nerd”, ko viņa dzirdēja skolā gandrīz katru dienu? Vai arī viņu vadīja uztraukums – paskatīties, kas notiks tālāk un kā viņi izkļūs no šīs situācijas? Lai kādu atbildi viņa sniegtu uz saviem jautājumiem, tie visi izklausījās pārāk nežēlīgi.

"Bet viņi to visu ir pelnījuši, vai ne? – teica iekšējā balss. "Tu tā domā, vai ne?"

"Jā," viņa teica skaļi un baidījās no savas balss. – Viņi to ir pelnījuši. Viņiem nekas nenotiks. Neliela nodarbība viņiem nemaz nenāktu par ļaunu, pat ja…” viņa domāja par šo “ja”. Iztēle uzreiz uzzīmēja traģisku ainu, kurā viņas saspiedušies klasesbiedri asarām lūdza žēlastību no pēkšņi atbraukušajiem huligāniem, taču viņiem nebija ne jausmas, ka viņa būtu varējusi viņus brīdināt, kad viņi aizsūtīja sūtni Dāvidu pēc viņas. Tikai viņš nevarēja pārliecināt viņu atgriezties. Un ne tāpēc, ka viņa būtu tik kaitīga vai spītīga. Jo visam ir sava cena. Viņi izvēlējās vienkāršāko variantu – sēdēt mājā, drošībā, gaidot, kad pieaugušie viņus atradīs. Viņa uzņēmās risku un kā uzvarētājai ir tiesības izpildīt un apžēlot. Pie šīm domām Lizas vēderā plīvoja tauriņi. Protams, spriest var tikai gudrākie, drosmīgākie un… pārdrošākie. Vai ne?

Ko tavs tēvs teica? Pareizāk sakot, Marks Tvens – visur, kur vājajiem un cilvēkiem bija kaut kas tāds, ko stiprie gribēja iegūt, pirmie vienmēr no tā atteicās pēc savas gribas. Tā ka.

Protams, neviens viņus nopietni nesodīs visas šīs Červjakovas bailes, kas viņai atkal šķita smieklīgas un daļēji pat absurdas. Parādoties, viņa domāja. Un šie viņa draugi… Viņa nekad nebija redzējusi Červjakovu pavadām laiku klasesbiedru sabiedrībā. Viņu bieži varēja redzēt kopā ar daudz vecākiem puišiem, pat ar divdesmit un trīsdesmit gadus veciem vīriešiem – viņa nemitīgi prātoja, kādas viņam varētu būt kopīgas intereses ar viņiem, un tas viņu vajāja. Reiz viņa pat redzēja… kā tie puiši, ar kuriem viņš slepus sarunājās aiz skolas miskastes – tad piekāva šo vidusskolnieci, kuras tēvs strādāja par strādnieku. Šķiet, ka Vitkins ir draugs. Protams, viņa nevienam par to nestāstīja. Tagad viss ir nostājies savās vietās. Tie ir viņa draugi. Tikpat pārdroša, nekaunīga, nepārprotami drosmīgāka nekā klasesbiedrenes. Un pat ja viņi nolems… doties uz turieni, nobiedēt tevi un pat… kā viņi teica, paņem šīs lietas… viņi to nedomā, viņi apskatīs un atdos. Bet, ja kaut kas notiks, viņa, protams, aprunāsies ar Červjakovu, un viņš piekritīs viņas viedoklim, lai neaizietu pārāk tālu. Viņi viņus pārāk nenobiedēs. Būs nepieciešams viņu nekavējoties brīdināt. Tu nekad nezini.

Viņa pēkšņi bezpalīdzīgi paskatījās apkārt. Pārsteigta ar savām domām, viņa šķita pārsteigta, pieķerta nedarbā. Liza atvēra muti kā krastā izmesta zivs un, visa trīcēdama, klusi, gandrīz neatšķirami vēja svilpienā, sauca:

– Deivids… Deivids… tu joprojām esi šeit? Deivid, lūdzu…

Neviens viņai neatbildēja.

Nē. Viņai jābūt stiprai. Šīs medmāsas nav vajadzīgas. Vai tas nav tas, ko mans tēvs vienmēr teica? Sadarbojieties! Neesi muļķis! Korņilova matemātikā ieguva A, bet jums B. Ja tas atkārtojas šajā ceturksnī… – viņa acīs dejoja draudīgas gaismas, dusmu un dusmu piepildītas, kā vērsis muleta priekšā – sarkans baneris matadora rokās. Viņš norādīja uz sienu, kur pie gara naga karājās pātaga, savītas ādas pātaga. Vēl vienu reizi!

"Tas vairs neatkārtosies, tēt," Liza čukstēja, no visa spēka cenšoties nenolaist nevienu asaru.

"Paskaties uz mani, stulbi!"

Viņa nodrebēja, viņai šķita, ka tas nav Dāvids, bet gan viņas tēvs stāv aiz tualetes un pārbauda viņas spēkus.

Viņai aizrāvās elpa un, pagrūžot durvis, burtiski izkrita. Auksts vējš ietriecās viņas sejā, sabučoja matus un acumirklī nāca pie prāta. Viņa atskatījās. Ne blakus, ne aiz koka konstrukcijas neviens nebija redzams. Greizās durvis karājās uz čīkstošām eņģēm. Liza paspēra soli atpakaļ un aizvēra to. Tad viņa paskatījās uz papīra lapu, ko joprojām turēja rokās, un ielika to jakas kabatā. Vēlāk noderēs, ja nāksies šurp nākt vēlreiz,” viņa nolēma.

– Beidzot! – atskanēja Červjakova balss. – Es jau esmu miris!

Viņa pienāca tuvāk. Viņš uzmanīgi paskatījās uz viņu, paskatījās uz viņu ar caururbjošu skatienu, un viņai pēkšņi likās, ka viņš ir pilnīgi prātīgs. Kā stikla gabals. Taču tajā pašā brīdī viņš absurdi pamāja ar rokām, gandrīz paklupa uz slidenā pakāpiena un, šūpojoties, satvēra durvju rokturi.

"Bet mums ir vienalga, bet mums ir vienalga, mēs kļūsim drosmīgāki un drosmīgāki par lauvu…" viņš dziedāja piedzēries balsī, un Liza domāja, ka viņš ir tikpat parasts kā visi pārējie. Tikai nedaudz vecāks. Un drosmīgāk. Tas nozīmē, ka nav absolūti nekā, no kā baidīties.

Viņa sekoja viņam iekšā mājā.