- -
- 100%
- +
"Kā jūs viņu varējāt redzēt," Petja uzliesmoja, es jums jau simts reizes teicu, mēs nemaz neesam no šejienes. Jūs paši redzat, kādās drēbēs mēs esam ģērbušies. Un vispārīgi runājot.
"Es arī nekad neesmu redzējis šīs jūsu drēbes." Kāpēc jūs, pilsētnieki, vienmēr izrādāt savas drēbes? Vai nekas vairāk nav? "Katja to teica laipni, bet Petja vērīgi novērsās.
– Nu, es joprojām esmu aizvainots. Tāpēc es saku patiesību.
– Mani nekas neapvaino.
– Un tas, ka tu esi no cita… nu, varbūt no cita. Tikai ko tagad? Pat ja tu esi no šīs… kā viņu sauc… Jaunzēlande… vai tas mums palīdzēs?
Un tā ir taisnība, nodomāja Vitja… par spīti visām zināšanām, kas viņiem šķita piemīt, maz ticams, ka šobrīd kaut kas palīdzētu viņiem izdzīvot.
Deivids pacēla roku, un balsis apklusa.
– Vispār es ilgi sēdēju aizā, tad pēc stundas vai pusotras durvis beidzot atvērās un uz lieveņa iznāca Liza, kam sekoja Červjakovs. Viņš aizdedzināja cigareti un parādīja viņai tualeti pie žoga, un viņa devās uz turieni. Man izdevās paslēpties aiz muguras.
–Vai tu ar viņu runāji? Deniss gandrīz lūdzoši paskatījās uz Deividu.
– Jā. Kad viņa iegāja iekšā, es jautāju, vai Červjakovs viņai ir pieskāries un vai ar viņu viss ir kārtībā. Viņa teica, ka jā, viss ir kārtībā. Tad es teicu, ka varu novērst Červjakovas uzmanību un viņai vajadzēs ieskriet mežā, un tur mēs kopā tiksim līdz mūsu mājai…
Valdīja klusums.
– Un ko viņa atbildēja?
– Viņa teica nē. Atteicās. Viņi saka, ka Červjakovs un tie puiši, starp citu, mājā ir četri, mūs panāks un nogalinās. Bet man likās… – viņš paskatījās uz Denisu, -… likās, ka viņa… vispār ir tāda lieta, ka upurim sāk žēl noziedznieka un tā visa. Apklāj un palīdz viņam. Tas nenozīmē, ka viņa ir viņa pusē… tā vienkārši ir tāda… upuru psiholoģija. Izmisuma brīžos cilvēkiem šķiet, ka, ja viņi atļausies, noziedznieks apžēlos viņus, izturēsies pret viņiem laipnāks vai kaut kas cits. Tas ir tas, ko es domāju, lai tu nesajuktu…” Deivids paskatījās uz Denisu. Viņš nolaida galvu. Viņa briļļu izdzīvojušajā lēcā dejoja sveces liesma, un otrās acs kaktiņā sastinga asara.
"Tas ir labi… vienkārši… es par viņu uztraucos."
Vitja uzlika roku uz drauga pleca.
"Esmu pārliecināts, ka viss izdosies." Viņa būs atpakaļ.
"Bet… viņa man nepateica vissvarīgāko." – Deivids pamāja ar galvu. “Es sēdēju mājas malā, piegāju ļoti tuvu, tieši zem logiem, un dzirdēju viņu sarunu. "Viņi apsprieda…" viņš sastinga, paskatījās uz draugiem un teica, "kā mums uzbrukt un paņemt lietas, kas šiem bandītiem, iespējams, patiktu." Viņa man par to nestāstīja, lai gan varēja mani brīdināt. Tikai mājiens. Varbūt viņa bija šokā un aizmirsa…
Deniss dziļi ievilka elpu.
– Kādas lietas? – Petja atcirta.
– Jā, viss, kas viņiem varētu patikt 1941. gadā. Domā pats. Petkina uztvērējs. Viti kamera. Digitālais pulkstenis. Tie visi viņiem ir neskaitāmi… dārgumi. Var pārdot par milzīgu naudu.
"Kāpēc viņa jums to neteica?" Ļena trīcošā balsī jautāja.
"Es nezinu… pat tad, kad es…" Deivids pēkšņi satvēra sevi, piecēlās no krēsla, paglaudīja kabatas, tad pabāza roku zem džempera un izvilka četrās daļās salocītu, diezgan saburzītu apģērba gabalu. pelēks papīrs. "Es to atradu šķūnī, es nezinu, ko viņi tur darīja, apmēram divdesmit no šīm skrejlapām." Varbūt vajadzēja tās izlīmēt redzamās vietās, bet kāds savu darbu neizdarīja.
Vitja paņēma lapiņu un uzmanīgi atlocīja to. Augšpusē ar lieliem burtiem bija redzams izbalējis uzraksts: "Uzmanību, vēlos." Tālāk zem virsraksta bija teksts: “Gr. tiek meklēts par smagu un sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu un aizbēgšanu no nepilngadīgo likumpārkāpēju kolonijas. N. Izskatās 15–16 gadus vecs, bet var izskatīties jaunāks. Viņam ir īss griezums, iegarena, zirgam līdzīga seja, kreisās acs ārpusē ir rēta, kas liek tai izskatīties mazākai par labo. Citu īpašu zīmju nav. Aizturēšanas laikā var pretoties arestam. Viltīgs, gudrs un atjautīgs. Viņam ir zināšanas pseidozinātnēs, ar kurām viņš vicinās un spēj atstāt iespaidu. Viņš var izlikties par debīli vai svētu muļķi, garīgi atpalikušu un ļoti labi zina cilvēku psiholoģiju un vājās vietas. Spēj uz īpašu nežēlību un cinismu. Fiziski ļoti spēcīga. Dzīvesvieta nav zināma."
Vitja skaļi nolasīja tekstu. Pašās beigās viņa balss skaidri nodrebēja. Tad viņa skatiens virzījās lejā, kur atradās ar roku zīmētais noziedznieka portrets. Nepatīkamas, tirpstošas sāpes izplatījās pa vēderu. Červjakovs paskatījās uz viņiem no papīra. Nedaudz savādāks, vēl plānāks, ar īsu brigādes griezumu, nevis gariem hipiju matiem, bet, bez šaubām, tas bija viņš.
"Tagad es atceros, kur es viņu redzēju." Mūsu universālveikalā pirms aptuveni trim gadiem bija tieši tāda pati brošūra. Tāpēc es neatcerējos uzreiz, tas bija sen, tas man pazuda no prāta. Bet tas noteikti ir viņš. Tikai tavi mati tagad ir gari, kā Robinsons Krūzo uz tuksneša salas. Mūsu rajonā neviens tā negriež matus.
"Un te tā staigā huligāni un hipiji," Deniss teica un ātri paskatījās uz Katju.
– Hipijs? Kas tas vēl ir? Es nekad neesmu dzirdējis…
"Šī ir…" Deniss pamāja ar galvu.
"Tas nenotiks tuvākajā laikā…" sacīja Petja.
– Netīri, netīros džinsos, gaiteņos un parkos strinkšķinot ģitāras un dzerot vīnu. Bet tie nav bīstami… tieši otrādi… – Ļena paņēma Denisam nodzeltējušo papīru un palūkojās uz neveiklo portretu, – … atšķirībā no šī. Viņa izlasīja tekstu virs attēla un nodrebēja. – Ko nozīmē “sevišķi smagi noziegumi”?
"Slepkavība," Vitja drūmi atbildēja. – Un vēl kaut kas sliktāks.
– Sliktāk? – Ļena no bailēm satricināja. – Kas var būt sliktāk?
Petja paņēma no viņas lapiņu.
“Kad viņš ieradās mūsu klasē, es uzreiz nodomāju, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Bet tā direktore viņu iepazīstināja, atceries? Vajag dot man iespēju, es gāju labošanās ceļu, pievilku sevi, grūti apstākļi… Atceros, man pat asaras nobira. Un viņš izskatījās kā piekauts suns. Šīs bikses līdz potītēm, nobružātas kedas basās kājās… atceries, kā meitenes sāka skriet pēc viņa, lai palīdzētu?
“Tas ir tāpēc, ka otrā gada vietā viņi gribēja viņu nekavējoties nosūtīt atpakaļ uz speciālo skolu, no kuras viņš nāca. Tāpēc viņš izlikās par labu zēnu. Viņi aizmirsa, kā viņa balss trīcēja pie tāfeles, kad viņš stāstīja, kāpēc viņš nevar mācīties un ka nežēlīgi spīdzinātie un izķidātie kaķi miskastē aiz skolas ir apmelošana un apmelošana. Kaut gan dzirdēju vidusskolēnus tualetē čukstam, ka neko tādu viņi vēl nav redzējuši. Taču neviens neuzdrošinājās to pateikt direktoram. Šķita, ka viens no viņiem to visu pat nejauši bija redzējis. Puiši teica, ka šis… nu… tavs draugs, par kuru tu iestājies… viņš to visu redzēja,” Deivids paraustīja plecus.
Vitja kļuva auksta.
"Tāpēc viņi viņu piekāva! – viņš domāja. "Lai, nedod Dievs, viņš neiet un nestāsta visu tēvam vai direktoram… tad viss sanāks…"
– Varbūt… viņš redzēja ko citu… bez kaķiem…
Gandrīz visa skola pagājušajā gadā runāja par nežēlīgi spīdzinātajiem dzīvniekiem, kurus sētniece atrada skolas atkritumos. Ieradās policija, un pat pieredzējuši policisti pamāja ar galvu. Taču vainīgo atrast neizdevās, un tad apkārtnē sākās pavisam biedējoši notikumi un kaķi kaut kā tika aizmirsti.
"Varbūt tas ir tikai pusaudzis, kurš izskatās kā viņš?" – Ļena pamāja ar galvu. – Ir sakritības, pat dvīņi tiek atrasti dažādās planētas pusēs…
"Tas ir viņš," Katja stingri atbildēja. "Redziet, šķiet, ka kreisā acs ir nedaudz aizvērta, un tur ir neliela rēta," viņa norādīja uz portretu. "Tavai ir tieši tāda pati acs, šķiet, ka tā ir melna."
"Tieši tā," Petja noelsās. "Es nepamanīju uzreiz." Viņš lielījās, ka kautiņā guvis ievainojumus. Bet mēs visi zinājām, ka viņu sakodis tas kaķis no miskastes. Atstāja zīmi.
Pagrabā valdīja klusums.
– Kā tas var būt? – Vitja jautāja pirmā.
"Bet mēs esam šeit…" Deivids viņam atbildēja. – Tātad joprojām var.
"Ja viss, ko teicāt, ir patiesība, mēs nevaram šeit palikt." Viņi var ierasties šovakar,” sacīja Katja.
– Un kādi būs priekšlikumi? "Petija šaubīgi paskatījās uz lūkas vāku, kas viņus nošķīra no ārpasaules.
– Ir maz variantu. Precīzāk, tikai viens. Mēs braucam uz Maskavu.
13. nodaļa
1984 gads
"Vecāki uzbrūk skolai, vismaz piecpadsmit cilvēki uzlauzuši vārtus, iekļuvuši iekšā un mēģina noskaidrot, kāpēc viņu bērni vēl nav atgriezušies mājās," bezkrāsainā balsī čaukstēja melnās Volgas vadītājs. "Viņi izsauca policiju, bet mēs paši varam tikt galā." Bet ar vecākiem… diez vai.
Belovs paskatījās uz šoferi tā, it kā viņš būtu uzslidinājis viņam odzi uz sēdekļa.
– Ko tu ar to domā?
“Neko nedodu mājienu, bet šobrīd operācijā ir iesaistīts stingri ierobežots cilvēku loks. Jūs esat viņu vidū un šobrīd esat vistuvākais. Turklāt jums ir pilnīga informācija.
"Ak," Belovs nodomāja. "Vismaz tu varētu beigt man svilpt par to, ka esmu resna…"
"Tāpēc operatīvais štābs nolēma jūs nosūtīt uz skolu, lai atrisinātu situāciju." Vecāki ir jānomierina un jāsūta mājās.
Ivans Belovs juta, ja ne liesmu, tad vismaz pieklājīgu sašutuma uguni, kas uzliesmoja viņa dvēseles dziļumos.
– Nomierinies? Un ko, tavuprāt, es viņiem teikšu? – Viņš pamāja ar galvu, kad melnā Volga, čīkstot ar pavisam jaunām riepām, aizbrauca no lietoto preču veikala, kuras direktors Belovs intervēja.
Man galvā pazibēja "magnetofons…". – Kā viņu atrast?
– Ko tu teici? – jautāja šoferis, lūkodamies pamestajā ieliņā, ko klāj miglas lietus.
– Es neko neteicu. Jautāju, kas, pēc operatīvā štāba ieskatiem, man būtu jāsaka saviem vecākiem? Vai bērni kavējas? Vai autobuss ir salūzis? Vai arī viņiem spēle tik ļoti patika, ka viņi nolēma palikt vēl pāris dienas? – Belovs ļaunā tonī jautāja.
– Jūs esat pieredzējis operatīvais darbinieks. Citādi tevis te nebūtu. Tagad ir sarežģīta situācija, kurā galvenais ir novērst paniku. Vadība pilnībā paļaujas uz tevi, Ivan Aleksejevič. Lieta…” šoferis strauji pagrieza stūri, lai apbrauktu ceļu strādnieku izrakto bedri, “… valstiski svarīgs jautājums,” viņš cieši saspiestām lūpām pabeidza. – Es ceru, ka tu mani saproti.
Belovs cieši sakoda zobus.
"Viņi nolēma to slēpt līdz pēdējam…" viņš domāja. “Nu…” Viņš vēlreiz pārdomāja videoierakstu, ko bija sev nosūtījis no Galvenā pasta nodaļas. Agri vai vēlu viņi pie viņas nonāks. Ja vien viņi, protams, aizmirst haosā un nenotiek kaut kas ārkārtējs. Piemēram, skolēni joprojām tiks atrasti, kam Belovs personīgi ar katru sekundi ticēja arvien retāk, un lieta tiks slēgta un, protams, stingri klasificēta.
Taču kā cilvēks, kurš ilgus gadus bija nostrādājis varas iestādēs, viņš lieliski saprata, ka ir jānomierina viņa vecāki. Pretējā gadījumā panika kā sniega bumba, kā trotila lādiņš izplatīsies ātrāk par gaismu visā galvaspilsētā un, ja netiks veikti pasākumi, tad visā Savienībā. Tas ir trīs vai četru dienu jautājums. Protams, daudzi PSRS ienaidnieki izmantos šādu notikumu, lai sāpīgāk injicētu valsti, līdz nepazīšanai sagrozot notikuma būtību – tas ir, pirmkārt, un, otrkārt, un vēl svarīgāk, mēģināt atrast patiesie iemesli lielas skolēnu grupas pazušanai burtiski galvaspilsētā. Zinātniskie eksperimenti, ko veica padomju vara? Sprādziens? Nedod Dievs, ķīlnieku sagrābšana? Versijas sāks vairoties, viena otra skaistāka un bīstamāka. Nekādā gadījumā nevarēja pieļaut, ka tas notiek.
– Man būs vajadzīga tieša līnija ar militāro vienību, pavēlniecību un operatīvo štābu. Kamēr runāju ar vecākiem, lai viņi steidzami noorganizē vairākus skolniekus, kuri bez panikas stingri un skaidri pateiks, ka ar viņiem viss kārtībā, ir pabaroti, padzirdīti un paši lūguši spēli pagarināt, un šobrīd viņi izmēģinās karavīra dzīvi jaunajās kazarmās. Vienības vadība viņus sagaidīja pusceļā. Ģenerālim Artemjevam personīgi būs jāpastāsta vienam no vecākiem, ka viņš izņēmuma kārtā licis Zarnicu pagarināt līdz rītam. Pilsētas Sabiedrības izglītības departaments piekrita un pasākuma nozīmīguma dēļ pirmdienu noteica par brīvdienu spēlē iesaistītajiem skolēniem, oficiāli atbrīvojot viņus no nodarbībām.
Šoferis pagriezās uz skolu, paskatījās uz Belovu un klusi pamāja.
– Tiks darīts.
Belovs tumsā pamanīja, kā uz skolas pusi soļo cilvēki – pa vienam, divi – un uz centrālās ieejas kāpnēm drūzmējās kādi piecpadsmit cilvēki, kurus apgaismoja vāja spuldzīte. Ieraugot šo attēlu, viņš sajuta, ka viņa vēdera bedrē iegrimst. Viņš bija pieradis saskarties ar noziedzniekiem, atkārtotiem likumpārkāpējiem, zagļiem un huligāniem, bet… pārliecināt vecāku pūli, kuri nebija ne dzīvi, ne miruši no bailēm par saviem bērniem – šī bija pirmā reize.
Pie skolas vārtiem Volga strauji bremzēja.
– Vai tu vari tikt galā? – komitejas loceklis sausi jautāja.
Belovs neatbildēja un pamāja radiotelefona virzienā.
– Galvenais, lai tu tiktu galā. Un mēģiniet to izdarīt ātri. Es nevarēšu tos ilgi turēt.
Belovs paglaudīja kabatu, cigarešu paciņa bija vietā. Neskatoties uz to, ka viņš negrasījās tikties ar bīstamiem noziedzniekiem, viņš bija manāmi nervozs. Ar diviem pirkstiem izmakšķerējis cigareti, viņš to iebāza mutes kaktiņā un atvēra mašīnas durvis.
Neskatoties uz to, ka viņš šeit bija bijis tikai pirms dažām stundām, viņam bija dīvaina un ne pārāk patīkama sajūta, ka kopš tā laika ir pagājuši daudzi jo daudzi gadi. Belovs steidzās aizdedzināt cigareti. Ieelpojis rūgtos dūmus, vīrietis pakāpās uz priekšu un atklāja, ka vārti, kas iepriekš bija aizvērti, tagad ir plaši atvērti, un slēdzene karājas uz salauztas važas.
Kad viņš viņu panāca, viņai pretī metās vīrietis pelēkā lietusmētelī un tikpat neaprakstāmā vāciņā. Belovam bija laiks aizdomāties, ka ar vienu cilvēku mazāk būtu vieglāk sarunāties un aizbēgt, kad divus metrus vēlāk skābena dzintara pēda lika viņam apgriezties, bet vīrietis paguva ielīst krūmos un paslēpties tumsā.
Kad Belovs tuvojās, viņš dzirdēja satrauktas, skaļas balsis.
– Kur ir policija? Jūs teicāt, ka esat sasniedzis dežurantu!
– Jā, es piezvanīju, viņi aizgāja.
– Tātad, kur viņi ir? Pusstunda jau pagājusi!
– Droši vien… viņi ir ceļā.
– Piezvani vēlreiz!
Cita, vēl nervozāka sievietes balss gandrīz kliedza:
– Kāpēc joprojām nav režisora? Kā krāsot sienas, viņa ir tur, vecāki, palīdziet! Un lietas sāka nedaudz smaržot…
– Es neko nejutu! Esmu pārliecināts, ka viss ir kārtībā, nespiediet to!
– Neaizver manu muti!
– Es uz tevi nemaz neskatos!
Belovs nodzēsa savu cigareti atkritumu tvertnē un iegāja iekšā.
Kad viņš atradās zālē, pēkšņi iestājās klusums, it kā visi šie pieaugušie, kas stāvēja mazās grupās gar sienām, acumirklī saprastu, kas viņš ir un kāpēc viņš ieradās, lai gan pēc izskata viņu gandrīz nevarēja atšķirt no pašiem vecākiem. .
"Ja vien komitejas loceklim būtu laiks visu izdarīt," viņš domāja, cenšoties nomierināt sirdspukstus. "Jā, un jums ir jāatmet smēķēšana…"
"Sveiki, kolēģi vecāki," Belovs sacīja nedaudz aizsmakušā balsī. Viņš iztaisnojās, paskatījās pa plašo zāli, uzgāja sienas avīzi ar zvaigznīti, kuru apskatīja resns vīrs īsā smieklīgā mētelī, un pagriezās pret reģistratūru. No turienes it kā pēc pavēles sāka nākt ārā cilvēki – vēl kabinetā kaut ko runāja, bet, ieraugot zāles vidū stāvam vīrieti ar militāro gultni, uzreiz apklusa. Viņu aizkaitinātās un satrauktās sejas sastinga, izstiepās un kļuva kā vaska maskas. Viņš nogaidīja, līdz kustība apstājās un satrauktās balsis apklusa, un atkal runāja: "Es lūdzu brīdini uzmanību." Man jums ir svarīga ziņa saistībā ar skolēniem, kas piedalās Zarnitsā.
14. nodaļa
1941 gads
Šarovs klīda uz priekšu kā sapnī. Viņš ar grūtībām šķērsoja Boļšaju Čerkizovskaju – uz austrumiem aizejošo cilvēku plūsma šķita bezgalīga. Cilvēku jūra šūpojās, uztraucās, trīcēja un drūmi virzījās uz priekšu. Ik pa laikam atsevišķas personas vai cilvēku grupas no viņa atrāvās, noguruši apstājās ceļa malā, apsēdās tieši uz zemes vai uz bagāžas, milzīgām ķīpām un piesietām kastēm, ķīpām un somām, ja tādas bija, un ar tukšiem skatieniem vēroja pūli, kuram ik pa brīdim garām aizskrēja kā kamieļiem piekrautas mašīnas. Pūlis trokšņaini nopūtās, atskanēja dusmīgi izsaucieni, dažbrīd kāda nūja sasniedza dzelzs korpusu, bet mašīna, sasprindzinoši pūzdamās no izplūdes caurules, metās garām, un pēc tam metās noguruši lāsti.
Šarovs uzkāpa kādam uz kājas, tad viņi uzkāpa viņam virsū, pagrūda un viņš nokļuva otrā pusē. No pilsētas te nebija ne smakas, zemē iegremdētas tumšas būdas bija saspiestas kopā – apkārtne kļuva sveša un neatpazīstama, lai gan viņš ļoti centās noķert pazīstamās aprises apkārtējā telpā.
“Pervomaiskaja, 9,” viņš atcerējās uzrunu, ko viņam bija iedevis treneris, un uzreiz saprata, ka dodas otrā virzienā. Bija jādodas atpakaļ un kopā ar pūli jāsasniedz Shchelkovskoje šoseja, tad jāgriežas pa labi un jāskatās tur.
Šarovs gandrīz nepiespieda sevi apgriezties. Nogurums, bada sajūta un sava veida nolemtība pēkšņi pārņēma viņu uzreiz, un viss notiekošais sāka šķist šausmīgs sapnis svarīgas sacīkstes priekšvakarā – tas ar viņu bija noticis agrāk, viņš tos reti atcerējās. sapņus, no rīta piedzīvojot tikai milzīgu atvieglojumu, ka viss izrādījās mirāža .
Un tagad, skatoties uz drūmo cilvēku upi no piecdesmit metru attāluma, viņš pastiepa roku līdz augšstilbam, spēcīgi satvēra sevi, tad atkal un atkal – viņa nosalusi kāja gandrīz nejuta sāpes, un viņš gandrīz priecājās, ka tas notika pēc tam. viss bija sapnis, un spēcīgi iekoda viņam mēlē, lai pārliecinātos.
Smadzenēs iedūrās asas sāpes, acīs sariesās asaras. Viņš dubultojās un viņa galva sāka griezties. Jaunās Adidas kedas ir kļuvušas netīri melnā krāsā, un tagad ir maz ticams, ka kāds šeit varētu būt pārsteigts.
– Onkul, vai tev viss kārtībā? – kāds uzmanīgi pieskārās viņa rokai.
Šarovs ar grūtībām iztaisnojās. Viņam blakus stāvēja apmēram desmit gadus vecs zēns, nedaudz jaunāks par saviem skolniekiem. Viņš bija ģērbies nobružātā mētelī un netīrā cepurē, kas bija šķībā. Seja bija notraipīta ar sodrējiem, un tikai dzidri zilās acis izskatījās ar zinātkāri un piesardzību.
"Jā…" Šarovs aizsmacis teica. "Gandrīz… es vēlos iedzert…" izkaltusī mēle tik tikko spēja kustēties. Manā galvā peldēja toksiska migla. Viņš saprata, ka viņam ir grūti skaidri domāt.
Zēns pagriezās pret pūli.
–Tu ej viņiem līdzi? Vai tu bēg?
Šarovs pamāja ar galvu.
– Nē, es… no stadiona…
– Staļins? – zēns bija pārsteigts.
– Viņai.
– Ko tu tur darīji? Tur neviena nav… Ak… – viņš atjēdzās. – Es tūlīt paņemšu ūdeni…
Puisis ar galvu aizrāvās aiz zema žoga, apbrauca apkārt sagruvušai mājiņai un pazuda sausajā biezoknī.
Šarovs domāja, ka viņš vienkārši aizbēdzis, bet pēc aptuveni trim minūtēm viņš dzirdēja netīrumu šļakstīšanu un zēns atkal parādījās. Viņš rokās turēja alumīnija kannu.
– Šeit… tikai nedaudz… ļoti auksti, no akas. "Es nepamodināju savu māti, viņa tikko bija atnākusi no maiņas," viņš vainīgi sacīja. – Viņš taisa patronas padomju armijai. Es darītu tāpat, bet viņi mani neņems. Viņi teica, ka viņš joprojām ir mazs.
Šarovs iedzēra garu malku. Ūdens bija plaucoši auksts. Viņa vaigu kauli savilkās, un pakausī pulsēja sāpju uzplaiksnījumi.
– Nekas… tev vēl ir laiks…
"Jā, kad man būs laiks… karš beigsies kādā no šīm dienām…" zēns paraustīja plecus. – Paklausieties, kā mūsu zenītmetēji viņiem sit! – Viņš pagriezās un norādīja uz attāliem zibšņiem, kas mirgo kaut kur pie apvāršņa.
Šarovs pamāja ar galvu.
– Ā… nu jā… viņi sit… bet tomēr, nesteidzies.
– Ko jūs darījāt stadionā?
Šarovs uzskatīja, ka gulēšana viņa vietā bija bezjēdzīga, un turklāt zēns acīmredzami neradīja nekādus draudus.
– Es trenējos.
Zēna uzacis pacēlās uz augšu.
– Tā ir patiesība? Vai tu esi sportists?
Šarovs pamāja.
– Jā, vieglatlētika. Skrienu vidējās distances. Pieci, desmit tūkstoši metru.
Zēns apbrīnots skatījās viņā.
– Kāds ir tavs uzvārds? Es… pastāstīšu saviem draugiem… ko satiku…
– Andrejs… Andrejs Emeļjanovs… – Šarovs, nosaucot šo uzvārdu, nedaudz samulsa, taču, izmēģinājis to “uz mēles”, viņam likās, ka kopumā tas izklausās diezgan labi.
“Andrejs Emeljanovs…” sarunu biedrs aizrautīgi izrunāja savu vārdu. – Es… domāju… es par tevi dzirdēju pa radio! Viņi runāja par slaveniem skrējējiem no PSRS! Tas nevar būt, tas tiešām esi tu,” puiša acis drudžaini mirdzēja.
"Jā," sacīja Šarovs. – Tas tiešām esmu es.
Viņš pēkšņi sajuta, ka runā patiesību un nemelo. Viņš patiesībā bija šis cilvēks, kuru viņš vispār nepazina – Andrejs Emeļjanovs.
– Un tu… vai tu varētu… parakstīties par mani… es ātri… tūlīt! – Aizmirsis par skārdeni, zēns pazuda tik ātri, ka Šarovam nebija laika pateikt ne vārda.
Saldējot pie pieticīgas vienstāvu mājas, viņš domāja, ka, iespējams, atstājot pēdas, viņš to dara velti, taču galu galā viņam bija jāatlīdzina šim zēnam par viņa laipnību.
Viņš parādījās vēl ātrāk nekā pagājušajā reizē. Rokās viņam bija studentu klade ar zilu vāku un zīmuli.
– Šeit! – puisis izpļāpājās, aizelpas. – Uzraksti to tepat, pirmajā lapā!
Šarovs samulsa. Viņš vairāk nekā vienu reizi sniedza autogrāfus, taču nekad tādos apstākļos. Viņš nezināja, ko rakstīt.
– Kāds ir tavs vārds? – viņš lēnām jautāja puisim.
Viņš atskatījās uz savu māju un, pienācis tuvāk, sacīja, it kā baidītos, ka viņu sadzirdēs, lai gan pūļa rēkoņa apslāpēja visas skaņas.
– Nikolajs. Stepanovičs pēc tēva vārdiem. Un mans uzvārds ir Permjakovs. Mamma pirms kara strādāja pastā, palīdzēju viņai nogādāt vēstules, un tagad viņa fabrikā taisa patronas… Es jau teicu. Un es piegādāju pastu. Nav neviena cita. Visi devās uz fronti. Tātad… ja vēlies kādam nosūtīt vēstuli… es varu… – viņš apklusa, lielām acīm skatīdamies uz Šarovu.
"Nosūtiet vēstuli…" Šarovs automātiski atkārtoja… Viņa galvā kaut kas sakustējās, kaut kas tāls, neskaidri pazīstams, bet tik neskaidrs, ka viņam nebija laika aptvert šo attēlu.
Viņš uzmanīgi paskatījās uz zēnu, tad atvēra piezīmju grāmatiņu un pirmajā lappusē ierakstīja:
“Dārgajam Nikolajam no Andreja Emeļjanova ar laba vēlējumiem. Mācies labi, sporto un rūpējies par saviem vecākiem.” Padomājis, piebildu nedaudz zemāk: “Sitiet fašistu rāpuli. 15.10.1941." Un zemāk viņš nolika slaucītu parakstu.
– Oho! – zēns izsprāga. "Pats Andrejs Emeļjanovs…" viņš paņēma piezīmju grāmatiņu kā visdārgāko dārgumu pasaulē un piespieda to pie krūtīm.
Šarovs pasniedza viņam kannu.
– Turies. Liels tev paldies.
Puisis paņēma kannu, bet neatbildēja, ieplestām acīm skatīdamies uz Šarovu.
"Vai esat pārliecināts, ka nevēlaties kādam nosūtīt vēstuli?" – viņš atkārtoja tādā tonī, ka Šarovam pakauša mati sacēlās.
– Nāc… Es padomāšu par to, kurš, un, ja izlemšu, es tevi atradīšu un tu man palīdzēsi.
Zēns pamāja ar galvu un ar visu nopietnību atbildēja:
– Šī ir māja, ieeja ir no pagalma. Jautājiet pastniekam Nikolajam Stepanovičam.
Šarovs pasmaidīja.
– Piekritu.
Zēns pagriezās un, joprojām turot piezīmju grāmatiņu pie krūtīm, devās uz māju. Šarovs viņu pieskatīja.
Kam viņš tagad varētu nosūtīt vēstuli? Viņa vectēvs cīnījās jau no pirmās dienas, bet Šarovs nezināja ne militāro vienību, ne citas nepieciešamās detaļas. Un kā abonēt? "Tavs mazdēls, Iļja?"
Viņš paraustīja plecus. Dīvains priekšlikums nosūtīt vēstuli nodarbināja visas viņa domas, un viņš nepamanīja, kā drūmais pūlis viņu uzņēma un vilka uz priekšu, Ščelkovskas šosejas virzienā.
Pagriezienā uz Pervomaiskaju Šarovs ar grūtībām, gandrīz pakrītot zem kalsnas govs, kas gāja uz priekšu, neizceļot ceļu, izkļuva no pūļa. Viņas acis bija blāvas un vienaldzīgas. Vecā sieviete, kura turēja pavadu, ar tievu zariņu iesita Šarovam.
– Kur tu ej pāri, vai neredzi, Maška, iespēri viņam!
Bet Maška pat nepagrieza ausi. Pakārusi galvu, viņa gāja garām, apsmidzinot Šarovu ar nāvīgi noguruša dzīvnieka smaku. Viņas novājējušais, kaulainais ķermenis, kas kustējās uz plānām locītavām, uzkrītoši atšķīrās no tā, ko viņš vakar redzēja raidījumā “Laiks”, kur tika demonstrēti kopti dzīvnieki no sovhoza “Spīdošais ceļš”, kas kļuva par konkursa uzvarētāju. sociālistiskā konkurence.
Šarovs saburzīja seju, saspieda trenera dzīvokļa atslēgu dūrē un kādā brīdī juta, ka, ja tagad neapgulsies, tad iekritīs taisni netīrumos un neviens, pilnīgi neviens nepievērsīs uzmanību. viņam.
Pa kreisi viņš ieraudzīja gandrīz nemanāmu joslu, kas atzarojas no Ščelkovskas šosejas. Augstās papeles, kas to ierāmēja, čaukstēja ar nokaltušām lapām, nometot dzeltenas lapas uz melnā gruntskrāsas.
Kāds viņu atkal pagrūda, bet tagad viņam bija vienalga, viņš pat nepagriezās, lai paskatītos un pakāpās uz priekšu. Kaut kur te sākās Maijs, bet to bija pilnīgi neiespējami saprast. Pa labi no zemes ceļa, aiz betona žoga, no turienes bija tumšas noliktavu ēkas, ik pa laikam pa kreisi bija dzirdama izbiedētu suņu rejas, līkumoja taciņa – vai nu pazuda, tad atkal parādījās; un Šarovs, šūpojoties, devās gar to. Izšķīdis vēja troksnī, blāvā, nepārtrauktā dārdoņa aiz muguras pamazām pazuda.