Lelle

Skandāls dižciltīgā ģimenē

Pirms atņemat savu dēlu, paņemiet vēl vienu!

– Es tevi nolādēšu. Es atņemšu mantojumu. Es jūs nosūtīšu uz tālu garnizonu. Brat. Un tas ir mans dēls!

Mariuss, protams, cerēja stāties pretī tēva dusmām, taču nedomāja, ka tās būs tik spēcīgas. Svilpojošais, tikko dzirdams čuksts vairāk izklausījās pēc čūskas svilpiena, nevis pēc cilvēka balss – droša ārkārtēja niknuma pazīme. Sieur Gont del Marre nekad nepacēla balsi, uzskatot to par nepiedienīgu karaliskās ģimenes radiniekam, un, jo dusmīgāks viņš kļuva, jo klusāk viņš runāja. Kas neklausa, tas ir vainīgs.

Vārdi izplatījās kā smaga indīga gāze, apvijās un nosmaka, Mariusa tempļos zvanīja, un viņš gribēja elsties pēc gaisa, kā no ūdens izmesta zivs. Un pēkšņi tēvs gandrīz nesavaldījās, viņa bezkaislīgajā balsī atskanēja tērauds:

– Kauns ģimenei, senči griežas savos kapos!

Apsēstība pazuda, kļuva vieglāk elpot, it kā orkāna vēja brāzma aiznestu indi – bet cik ilgi?

«Es zinu, ka viņi neapgāžas,» Mariuss necieņā iebilda. – Un tu, tēvs, labāk iedomājies, kādu labumu ģimenei dos, ja tu sirsnīgi aprunāsies ar senčiem. Viens vecvecvecvectēva dārgums ir ko vērts! Un tie dīvainie mājieni par karalisko pateicību jūsu otrā brālēna dienasgrāmatās? Kā ir ar jūsu tēva slepenajiem paņēmieniem, kurus viņš nepaguva jums iemācīt? Un cik vēl senči paņēma līdzi aiz Robežas, kas varētu būt noderīgi klanam? Un tu – «Es atņemšu tev mantojumu»! Jā, un atņem man, es lūgšu vectēvam no mātes puses aizsardzību!

Mariusa balsī aizvainojums kļuva skaidrāks un skaļāks, viņa vaigos uzliesmoja nervozs sārtums, viņa tumšajos, militārā stila īsajos matos kā zaļas purva gaismiņas uzliesmoja un sprakšķēja maģija. Taču ievērojamā maģiskā spēka pierādījums nepavisam neiepriecināja augstdzimušo Sieur Gont del Marre.

Kāpēc būt laimīgam? Tāpēc, ka mantinieks un, diemžēl, vienīgais dēls, ar augstāku spēku piekrišanu, ir dzimis burvis? Un būtu jauki, ja viņš būtu arī kaujas burvis, elementālists vai vismaz empāts – šādas dāvanas var viegli apvienot ar kalpošanu kronim un ar klana paaugstināšanu. Bet nekromants! Pah-pah, lielvalsts aizliedz! Un, ja, kā tēvs pavēl, aizmirst par nolādēto dāvanu, tad viņš, redz, nolēma mācīties! Un es pat atradu mentoru, neprasot tēvam!

Godīgi sakot, tieši ar savu mentoru mantinieks parādīja sevi kā diezgan labu: meistars Turvons gāja cauri viņu apvidum, ne visiem būtu bijis laika sacelt tādu traci. Ejiet un atrodiet meistaru nekromantu, kurš ir gatavs pieņemt mācekli. Visā pasaulē tādu ir varbūt ducis vai pat mazāk, bet valstībā tikai viens. Un, godīgi sakot, savas dvēseles dziļumos sers Gonts to ļoti labi saprata. Kā arī iespējamās priekšrocības, meklējot vectēva un vecvectēva slēptuves un noslēpumus. Bet dēls ir nekromants!

Bet, lai ko teiktu, dēls. Vienīgais. No meitām nevar sagaidīt dzimtas līnijas turpināšanu, viņas dosies pie vīra ģimenēm, un vispār atteikšanās no pirmdzimtā, dzimtas vārda pēcteča, un pieņemt znotu ir daudz. sliktāk, nekā ļaut dēlam mācīties ne visai piemērotā veidā. Tas ir «nav gluži», nevis «nemaz…» – maģija, galu galā, nevis kaut kāda čikāns vai, nedod Dievs, tirdzniecība. Un sieva, lai arī neiejaucas dēla audzināšanā, mīl viņu un neļaus viņu padzīt. Cīnīties ar sievu un meitām, kas dievina viņa brāli – nē, viņš joprojām ir prātīgs! Miers ģimenē ir vairāk vērts nekā izdabāt spārdošai atvasei.

«Labi,» sers Gonts gandrīz pārliecinoši sacīja. – Es neteikšu, ka, manuprāt, tas ir pareizi, bet…

«Pieņemams» būs pilnīgi pietiekami, ieteica Mariuss.

Bet tad ideja par vairošanos beidzot nonāca pie loģiskā secinājuma, un Sieur Gont atkal iekrita svilpt dusmās.

– «Pieņemami»? Kā jūs pasūtīsit meklēt līgavu? Kura meitene piekristu piesiet savu sirdi nekromantam? Es neļaušu ģimenei izgaist. Ne viens, ne otrs. Aiz muguras. Kas.

Kādu laiku tēvs un dēls klusi skatījās viens uz otru. Mariuss bija pirmais, kas pārtrauca klusumu: galu galā viņš nevarēja nesaprast, cik briesmīga viņa tēvam bija pati doma, ka del Marres zars varētu izžūt. Un vēl jo vairāk – viņa vainas dēļ.

– Vai tas ir pēdējais iemesls? Ko darīt, ja es došu vārdu, ka es pats atradīšu piemērotu līgavu?

«Kad jūs atradīsiet…,» sers Gonts iesāka, atdziest, bet viņa dēls necieņā pārtrauca:

– Nē, tas būtu nepareizi! Man vajag meiteni, kura nebaidīsies no manas dāvanas, kas nozīmē, ka viņa to nevar noslēpt.

«Tu neatradīsi tādu meiteni.»

– Vai vēlaties veikt derības?

Tumšajās, sajūsmā mirdzošajās acīs, spītīgi paceltajā zodā sers Gonts pēkšņi ieraudzīja sevi jaunu, vēl īsti nemācēju savaldīt savu karsto temperamentu. Dēls, miesa no miesas, asinis no asinīm… ābols no ābeles, kā saka vienkāršā tauta. Un tā ir taisnība, kā lai to neatzīst – tā ir vērša acs!

«Es neesmu tevi pietiekami pērcis,» nomurmināja augstdzimušais siers. – Ar tādiem nezinātājiem kā jūs, jūs derat uz klikšķiem. Šeit ir mana griba jums. Es atļauju tev mācīties. Bet tā, lai ne vēlāk kā nākamajos ražas svētkos viņš mani iepazīstina ar savu izredzēto. Protams, es pati vedīšu pārrunas ar viņas ģimeni, bet meitenei jāpiekrīt.

– Bet ir palicis mazāk nekā gads!

– Vai cerējāt palikt viena līdz sirmam vecumam? Šoziem biju iecerējis atrast tev cienīgu līdzinieku, tāpēc ņem vērā, ka arī es saņēmu atelpu.

Mariuss neapmierināti nomurmināja, bet paklanījās, atzīstot tēva gribu, un ar to strīds beidzās. Un pēc stundas, savācis nepieciešamās lietas, apskāvis māti un māsas un pieņēmis tēva svētību, lai arī negribīgi, del Marre dzimtas mantinieks sažņaudza dūrē sava topošā mentora dāvāto portāla amuletu un pazuda no pils. viņa senči, it kā tas nekad nebūtu noticis. Un senajā tornī rezervētā Briežu baļķa vidū, tajā pašā, kuru cilvēki zināja kā nekromanta Turvona mājvietu, parādījās skolnieks.

Pavisam netālu no galvaspilsētas atrodas sens aizsargājamais mežs Oleniy Log – to var sasniegt ar kājām pus dienas laikā, un jātnieks var ātri aupot. Bet gan kājām, gan zirga mugurā ap to devās desmitais maršruts, tirdzniecības ceļi tika apieti, lai gan karavānas garajā ceļā zaudēja dažas papildu dienas, un pat malumednieki baidījās tur doties, lai gan visi zināja, ka karaliskie mežsargi ir nesargājot šo mežu.

Ikviens zināja, ka Briežu baļķī, aiz vējlauzēm un purviem, starp senajiem ozolu un lazdu brikšņiem paslēpies Altāris un Tornis. Ikviens zināja, ka viņus pamanīt pat no attāluma nav labi, un pat tikšanās ar īpašniekiem bija pilnīgi postoša lieta. Bet neviens nevarēja precīzi norādīt, kurš ceļš jūs tur vedīs; Nu, kā jūs to nejauši uzskatāt? Labāk vispār nespert kāju mežā.

Uz altāra viņi runāja visādas garas pasakas. Kam tas pieder, kādu spēku priekšā viņi tur paklanījās, kādus upurus nesa? Neviens precīzi nezināja, pat vecajās hronikās tas nebija minēts. Veidojiet stāstus, kādus vēlaties, vienu briesmīgāku par otru, jūs joprojām nevarat to pārbaudīt!

Tornis ir cita lieta. Cilvēki nezināja, cik tas ir vecs un kas tajā dzīvoja pirms tam, taču gandrīz divsimt gadus tas kalpoja par mājokli nekromantam burvjam. Meistars Turvons, garš un tievs, it kā nokaltis, ar caururbjošu acu skatienu, kas melns kā elles darva, un tiem pašiem melnajiem matiem, kas sasieti zirgastē pakausī, divsimt gadu laikā nemaz nav mainījies. Respektīvi, varbūt ir palielinājušās dažas krunciņas un sirmie matiņi, bet kurš gan pamanīs tādu sīkumu? Vēl svarīgāk ir tas, ka vecvecvectēvi viņu aprakstīja tā, kā viņu redz mazmazbērni.

Lai arī nekromanti izceļas ar savu nejauko raksturu, īpašas bailes meistars Turvons apkārtējo ciemu un ne tik tālās galvaspilsētas – un līdz ar to arī visas karaļvalsts – iedzīvotājos nav radījis jau ilgāku laiku. Starp burvjiem jūs neatradīsit pūkainus zaķus, viņi visi ir vilki; Nu, elles suns ir attārpojis ceļu starp vilkiem, ko tad tagad? Nepieskarieties bez vajadzības, un viņš jums neaiztiks; un, kad rodas vajadzība, nesteidzies kā traks uz Torni, dauzīdamies pa durvīm un kliedzot zem logiem, atstāj zīmi uz staba pie nokaltuša ozola malā, un burvis pats tevi atradīs. Turklāt meistars Turvons neuzcēla kapsētas, neizsauca ļaunos garus, dodot priekšroku mirušo vai noslepkavoto iztaujāšanai viņu dzīvo radinieku vai kroņa labā. Un tas, ko viņš dara savā tornī, ir viņa bizness, kurā labāk nevienam neiejaukties. Un viņi neiegāja, un pat lielākoties ne aiz bailēm, bet tāpēc, ka jebkuram prātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka tur, kur nekromants buras, labāk nejaukties. Citādi kā lielvalsts aizliedz nejauši apburs!

Tā mēs dzīvojām.

Neviens nezināja, ka meistaram ir skolnieks. Augstdzimušais Sieur Gont del Marre nesteidzās visiem pastāstīt, kur mantinieks pazudis. «Pie zinoša mentora apgūst jaunietim nepieciešamās zināšanas» un punkts. Tie, kurus interesēja detaļas, atbildes vietā saņēma domīgas pārdomas par to, ka dienests pierobežas garnizonos, īpaši dienvidos, cilvēkus par tādiem idiotiem nepadarīja. Un tā izrādījās, ka Sieur Gont, šķiet, nemelo, bet viņš droši slēpa sava dēla atrašanās vietu no visiem.

Un meistars, protams, nepaņēma līdzi pamežu, kad devās veikt tumšo maģiju uz sava nākamā klienta mājām. Maģija nav saistīta ar dobju ravēšanu un ļaušanu trenētājiem. Bet pat nekompetentiem cilvēkiem nepatīk dārza gultas; bet labāk ir sajaukt nezāles ar kāpostiem, nevis izsaukt dvēseli, kas ir mierīga labā pēcnāves dzīvē, bet pēkšņi izcelt ļaunu līķi.

Mariuss neuzdrošinājās kurnēt, lai gan katru reizi, kad viņa mentors devās uz darbu, viņam bija grūti apspiest vēlmi lūgt, lai viņš nāk līdzi. Un meistars Turvons, ziniet, atstāja skolēnam netīrākus un lielākus uzdevumus uz prombūtnes laiku, lai viņš nesēdētu dīkā, neciestu no muļķībām un neiekāptu vietās, kur viņam vajadzētu. t kāpt bez uzraudzības.

Tā Mariuss sēdēja melnā tornī meža vidū kā apburta princese no pasakas. Viņš košļāja par neatrisināmo maģijas zinātni, izjauca senās grāmatas, iegaumēja rituālus. Ikdienas mājsaimniecības darbi – uzkopšana, dārzs ar garšaugiem un stallis ar vienīgo iemītnieku melno elles zirgu Garo. Tu nekad nezini, kurš mantinieks tu esi. Pilīs var lielīties ar savu augsto dzimšanu, bet burvja tornī, kamēr esi students, tu neesi neviens un nav kā tevi piezvanīt. Turklāt pareizas kārtības uzturēšana mājās, un maģiski augi, un vēl jo vairāk, staļļa iemītnieks ir tā pati apmācības sastāvdaļa. Ir jāsaprot, ko ar to visu darīt un kāpēc ir tā un ne savādāk.

Sākumā bija grūti. Bet rudens lija ar blāvām lietusgāzēm, ziema plosījās ar sniega vētrām, agrās bailīgās pavasara sniegpulkstenītes uzziedēja – un no vecā Mariusa, kurš ļoti gribēja mācīties, bet meistara paskaidrojumos labi saprata, ja viens vārds desmit, palika tikai nosaukums. Tagad viņš varēja atšķirt vienu garšaugu no otra pēc smaržas un taustes, pat žāvētā un biezenī. Atklāju, ka kārtīga grīdas mazgāšana, pirms uz tās uzzīmēt piesaukšanas apli, lieliski noskaņo rituālam. Un trakais radījums Garo glāstīja, pieņemdams cienastu, ļāva viņam izķemmēt krēpes un noglaudīt savu briesmīgo seju un necentās nokost pirkstus līdz pat pleciem. Un meistars mērenēja savu sarkasmu, izsakot piezīmes par dažu augstdzimušo blokgalvju apšaubāmo intelektu.

Un naktī, caur miegu, balsis bija dzirdamas pašā apziņas malā. Viņi čukstēja kaut ko nesaprotamu, zvanīja, solīja. Sapņā Mariuss domāja, ka no rīta viņam vajadzētu pastāstīt savam mentoram, pajautāt, kādi dīvaini sapņi viņam bija, kas viņam zvanīja un vai šis zvans ir bīstams. Bet no rīta es aizmirsu.

Letāls negadījums

Pirms rituāla vadīšanas uzticēšanas skolēnam,

Izpildi drošības testu!

Mariuss pilnībā neaizmirsa savam tēvam doto solījumu, bet ielika to savā atmiņu vistālākajā plauktā. Nu tiešām, kur viņam tagad meklēt līgavu – mežā? Senajos Torņa kazemātos, kas tīti mūžīgā tumsā? Vai kapsētās, kur saimnieks viņu sāka vest, lai viņš iemācītos saost sabrukšanas un putekļu izplūdes un strādāt ar tām? Cik viņam gadu, viņam būs laiks! Savu solījumu laušana, protams, nav pareizi un ir pilnīgi apkaunojoša, bet varbūt tēvs sapratīs un viņš pats viņu atbrīvos no mirkļa karstumā dotā vārda. Un vienalga, līdz ražas svētkiem vēl ir seši mēneši, nekad nevar zināt, kas var notikt. Kāpēc uztraukties jau iepriekš? Turklāt pavisam drīz – viena no astoņām Gada Rata asīm, diena un nakts, kad tiek veikti ļoti īpaši rituāli un rituāli. Jau trīs gadus Mariuss bija iepazinies ar nekromantu, būdams students, bet līdz šim viņš bija uzņemts šajos rituālos tikai ar nesaprātīga bērna tiesībām: «apstājieties, paskatieties, neaiztieciet neko, kur es jums saku, atkārtojiet. pēc manis.» Un šoreiz meistars solīja ļaut vairāk. Viņš teica, ka skolēnam būs nepieciešama palīdzība ļoti svarīgā un īpašā jautājumā. Kā ar līgavām šeit?

Ilgi gaidītās dienas priekšvakarā meistars Turvons pavēlēja studentam izārdīt grīdu visā tornī, sākot no pagrabiem līdz pat apsardzes zonai uz jumta, un neaizmirst ar akmeņiem klāto laukumu starp staļļiem un dārzeņu dārzs.

– Kāpēc tur? – Mariuss brīnījās.

«Kad esat pabeidzis, atrodiet atbildi traktātā «Par ikgadējā riteņa rituāliem,» atbildēja meistars un, neko vairāk nesakot, viņu kaut kur nogādāja portāls. Un Mariuss, nopūšoties un iekāres pilni lūkodamies bibliotēkas logā, rikšoja uz aku.

Viņš labprātāk būtu sācis ar traktātu, nevis ar augstdzimušā cilvēka nicinātu skrubera darbu, bet meistars teica – skolnieks darīja, un nekas cits. Un esiet ātrāks, pretējā gadījumā lasīšanai neatliks laika!

Nesa ūdeni, izspieda lupatas, no melniem akmeņiem berza netīrumus – to netīrumu nebija daudz, bet tik un tā bija bieži jāmazgā, meistars ļoti cienīja tīrību. Un, kamēr manas rokas bija aizņemtas un galva bija brīva, es atcerējos tieši šo rituālu traktātu. Galu galā Mariuss to izlasīja, kā gan viņš to neizlasīja! Bet es varu zvērēt ar jebko, ka tur nebija nekā par to, ka daži rituāli noteikti jāveic zem klajas debess. Vēlams – jā, un turpat ir pavasarīgie, kopā ar vasarīgajiem. Bet pareizi uzzīmētie rituālie apļi ir svarīgāki par griestiem virs galvas vai debesīm, un pagrabā tiek zīmēti apļi, zīmes ielodētas akmenī ar nepieciešamajiem metāliem un piesūcinātas ar spēku. Kur pret tiem ir nelīdzenā akmens platforma, kas būs jākrāso ar krītu? Nē, viņš, iespējams, vienkārši kaut ko neatceras vai saprata kaut ko nepareizi. Tāpēc es steidzos nomazgāties un iebāzt degunu grāmatā.

Bet man nekad neizdevās tikt līdz grāmatai. Viņš pulēja nelīdzenos akmeņus līdz spīdumam, novērtēja pēkšņi uzradušos asu lūzumu rakstu un stiklveida melnuma dziļumu un brīnījās, kāpēc viņš iepriekš nebija pamanījis, cik grūti šeit ir akmens? Kāpēc šķiet, ka kaut kur kaut ko tādu jau esmu redzējis? Un tad parādījās meistars. Neapmierināts – Mariuss jau bija ļoti labi uzminējis savu noskaņojumu aiz viņa šķietami bezkaislīgās sejas izteiksmes. Iemeta:

– Pasteidzies. Sākam saulrietā.

Un vēl ir atlicis laiks līdz saulrietam, lai noskalotos un pārģērbtos tīrās drēbēs. Un kāpēc ar saulrietu? Galu galā, Axis rituāli sākas rītausmā un beidzas pusnaktī!

– Ar ko mēs sākam, skolotāj? – viņš jautāja, nespēdams izturēt.

– Steidzami pasūtīt.

– Tieši tagad?! Vai…

Meistars saprata nepateikto un paskaidroja:

– Nē, neviena no tām, kas ir radītas tikai Axis. Un labāk to neņemt, bet dažreiz ir vieglāk iekasēt trīskāršu cenu un galu galā vienoties, nekā paskaidrot klientam, kāpēc ne. – Mariuss ar visu savu izskatu izlikās ārkārtīgi ziņkārīgs, un meistars piekāpās: «Vitor del Bornio, vai jūs zināt šo?» Viņš vēlas steidzami, absolūti nekavējoties dabūt savai meitai īpašu miesassargu.

– Par ko?! – Mariuss brīnījās. – Virita deglija Bornio ir klusa, mierīga, labi audzināta meitene, pasaule drīzāk apgriezīsies kājām gaisā, nekā viņa iekulsies nepatikšanās.

Virita patiešām bija klusa, mierīga un labi izturējusies. Un arī garlaicīgi. Tik garlaicīgi, ka, neskatoties uz acīmredzamo skaistumu un mīļo smaidu, jau trešajā saziņas minūtē gribējās aizbēgt jebkur, ja vien tas bija tālu. Viņa arī ir miesassargs?!

«Tātad pasaule ir apgriezusies kājām gaisā,» meistars Turvons paraustīja plecus un uzmeta īsu skatienu saulei, kas bija gandrīz pazudusi aiz gadsimtiem veco ozolu vainagiem. – Pietiek runāt. Skrienam.

Mīkla ar nosaukumu «Viritas miesassargs» Mariusu tik ļoti nodarbināja, ka viņš aizmirsa pat domāt par traktātu. Un cik tas ir svarīgi, ja viņam tagad nebija laika, viņš to izlasīs rīt. Vai parīt. Galu galā, ja tas būtu kritisks, mentors to nekavējoties paskaidrotu.

Un tikai tad, kad līdz ar pēdējo saulrieta staru kopā ar meistaru Turvonu uzkāpu uz perfekti apaļās platformas, kas spīdēja nakts melnā ugunī, es atcerējos citu mentora teikto vārdu: «īpašs miesassargs». Un kā atslēga slēdzenē, manā atmiņā noklikšķināja: «Nakts spogulis». Rituāla aplis, kas neprasa papildu zīmes un pastiprinātājus, piemēram, uguni, asinis vai upurus. Tajā darbojas tikai forma, izmērs un materiāls – pasakaini dārgs un rets, īpaši piegriezts ellišķīgs stikls. To izmanto, lai meklētu un izsauktu dvēseles, kas var ilgi uzkavēties pasaulē, un ievietotu tās piemērotā ķermenī. Un, ja nepieciešams, izveidot šo ķermeni.

Augstākā nekromantija. Tik augstu, ka pat starp meistariem būtu labi, ja viens no simts to uzņemtos.

Kas tas ir, ko Vitors del Bornio pasūtīja savai meitai?!

«Tu būsi spēka diriģents,» mentors teica Mariusam. «Tajā pašā laikā jūs aplūkosit rituālu, ar kuru labāk neiesaistīties vēl simts gadus.»

«Jūs redzēsiet»! Cik daudz spēka diriģents redzēs, ja viņa uzdevums ir atbalstīt rituāla vadītāju ar savu maģiju un viņu nenovērsīs nekas cits? Galu galā visas interesantākās lietas šeit nenotiek. Meistars Turvons stāvēja apļa centrā un iegrima transā, un Mariuss spēja tikai stāvēt nāvē klusumā, stingri uz apļa un leknās zāles robežas, un raudzīties uz lieso figūru, kas tik tikko bija redzama sabiezētajā tumsā. nekustīgs un burtiski bez dvēseles. Meistara nekromanta dvēsele, spoguļa atspoguļotā un tā tumšajā spožumā aizklīdusi aiz Robežas, meklēdama, ko vēlējās. Mariuss vēlētos redzēt, kā notiek šī meklēšana! Jā, vismaz tikai tāpēc, lai redzētu, kas tur ir aiz robežas. Grāmatas, kuras es lasīju, bija pārāk pretrunīgas viena otrai, aprakstot Edge un ceļojumus uz turieni. Varētu domāt, ka viņu autori organizēja meļu konkursu nevis intereses pēc, bet, vismaz, par karalisko atlīdzību. Un Turvons uz visiem studenta jautājumiem atbildēja ar vienu atbildi: «Jūs redzēsiet paši, kā pienāks laiks, bet pagaidām jums ir par agru, es nemācu.»

Bet klusībā var justies lepns: lai arī mentors ir stiprs, rituāls nebūtu iespējams bez viņa, nezinātāja, palīdzības. Lai kā skatītos, vajadzīgs ceļvedis, kāds, kas kalpos par bākuguni un enkuru, no kura vītne vai resna virve izstiepsies – cik vien stipra var – no dzīvo pasaules krēslā. no malas.

– Glāb-ē-ē!!! – mežonīgs kliedziens, kas sajaukts ar čīkstēšanu, ko spēj izdvest tikai līdz nāvei pārbijusies meitene, klusumu sadalīja lauskas. No biezajiem lazdu biezokņiem metās ārā putots zirgs, lauzdams zarus; blāvajā mēness gaismā Mariuss skaidri redzēja izspiedušās, asiņainās acis un putu pārslas uz ādas, kas spīdēja ar nobriedušu kastaņu. Smadzenes atzīmēja, ka zirgs ir nobijies līdz nāvei, ne sliktāk par jātnieku, skatiens, atraujoties no mentora, pieķērās tievai figūrai apspīlētajā kleitā, ķermenis nodevīgi raustījās, lai palīdzētu nelaimē nonākušajai meitenei, apstāties. sacīkšu zirgs. Bet viņam vajadzēja stāvēt taisni un skatīties tikai uz meistaru!

Līča zirgs ietriecās pret neredzamu barjeru – uz rituāla laiku Spoguļa aplis atrodas nevis dzīvo pasaulē, bet gan Malā, kur nav vietas mirstīgajiem ar joprojām pukstošu sirdi. Tas izsprāga un, it kā tikšanās ar citpasaules šķērsli būtu pēdējais piliens, lēnām nokrita uz melnajiem akmeņiem. Mariuss pat nodrebēja no nekroemanāciju uzliesmojuma, kas bija daudz spēcīgāks nekā no medībās nogalinātajiem briežiem. Jaunava ar izmisīgu čīkstēšanu izlidoja no segliem, pa galvu, pāri krītošā līča galvai. Taisni zirga nāves izveidotajā aplī! Un būtu labi vienkārši pievienoties lokam, lai gan tas ne pie kā laba nenovestu, bet! Šis… kliedziens! Viņa kūleņoja tieši uz Spoguļa centru, nogāza meistaru Turvonu no kājām un uzkrita viņam virsū! Un viņa sastinga, jo tagad, pa vidu aktivizētajam rituālam, viņas dvēsele bija garantēta nokļūšanai tajā pašā vietā, kur klīda nekromanta meistara dvēsele.

Un ko, jābrīnās, šajā sarežģītajā situācijā varētu darīt cilvēks, kurš nav galīgi nezinošs, bet kategorisks atkritējs?!

Pirmkārt, nekrītiet panikā. Šo noteikumu, kas attiecas uz jebkurām pēkšņām problēmām, skolēnam jau no agras bērnības iedzina ne tikai meistars Turvons, bet arī viņa tēvs pirms viņa. Un Mariuss, pilnībā apzinoties, ka nezina, kas ir «pareizi», acumirklī nolēma darīt vienīgo, ko varēja, un tas, šķiet, liek domāt. Viņš turpināja liet spēku pavedienā, kas viņu savienoja ar saimnieku, neļaujot tam pārtrūkt un nekromanta dvēselei pazust bez atgriešanās ceļa uz pasauli. Tomēr savienojums pēc meitenes iespaidīgā kritiena pāri skolotājas ķermenim izturējās dīvaini. Tā raustījās un mētājās apkārt, kā dusmīga milzīga zivs, kas noķerta uz pārāk vājas makšķeres – grasījās salūzt, bet nesaplīsa, sapinās piederumu, aizķers to uz aizķeršanās un… un… joprojām salūzt. Arvien grūtāk kļuva noturēties, nelaist vaļā, kādā brīdī Mariuss pat iedomājās, ka otrā galā ir noticis ne mazāk kā kautiņš, it kā divas izsalkušas alkatīgas zivis cīnītos ar garšīgu tārpu. Ak, ja tikai viņš pats nebūtu tas tārps! Kā radības no tumšās pasaules, kurām nav nekā iekārojamāka par siltām cilvēku asinīm, var tikt cauri savienojumam? Cik slikti ir būt pametējam; viņš pat nezina, ko sagaidīt, no kā baidīties, kas var notikt un kas nenotiks noteikti! Un arī meistars ir labs, ja vien spētu sīki un smalki izskaidrot visas lauzto vai izjauktu rituālu briesmas un kā ar tām rīkoties! Un viņš tikai vienu reizi, pašā sākumā, teica:

– Ja pieļaujat kļūdu, pasaule var nesabrukt, taču jūs riskējat par to nezināt.

Bet vai nevar būt, ka neko nevar izdarīt un nav iespējas glābt situāciju? Šeit ir divi ķermeņi bez dvēselēm, kas guļ uz dzirkstošiem melniem akmeņiem, bet dvēselēm ir par agru šķērsot robežu, kas nozīmē, ka tām vajadzētu atgriezties? Tas nozīmē, ka viņš tos izjūt caur savienojumu, un visas šīs raustīšanās ir tāpēc, ka vienas dvēseles vietā caur Spoguli izgāja divas. Pa labi?

Mariuss pie sevis pamāja ar galvu: skaidrojums šķita konsekvents un, pats galvenais, nomierinošs. Vienkārši nepalaidiet garām savienojumu, un mentors atgriezīsies. Bet tad ir pienācis laiks pieprasīt, lai visi smalkumi tiktu pareizi izskaidroti! Citādi – «nezinātājs, nezinātājs»… Lai māca! Un tajā pašā laikā paskaidrojiet meitenei, ka ir nepiedienīgi iejaukties nekromantu rituālos. Un, ja neesat pārliecināts, ka varat tikt galā ar nemierīgu zirgu, tad labāk nejāt vienam. It īpaši Oleniy Log. Īpaši naktī. Kādi dēmoni viņu te vispār atveda?! Sēdētu mājās, izklaidētos ar izšuvumiem vai ko citu atbilstošu…

Sliktākais ir tas, ka Mariuss nezināja, cik ilgi rituāls būtu ilgs bez svešinieka un viņas zirga iejaukšanās. Dvēseles meklēšana ir veiksmes jautājums. Un tagad vispār. Vai man klusi pagaidīt, vai steidzami jāatceras, ko mans mentors man stāstīja par nelūgtiem viesiem no aizrobežas un veidiem, kā no tiem izbēgt? Vai nevis tikt izglābtam, bet gan nomierinātam vai pat nodotam ekspluatācijā? Tas viss ir atkarīgs no tā, kurš tieši parādās.

Jo ilgāk vilkās nakts, jo vairāk Mariuss vēlējās, lai ja ne viņa mentors, tad vismaz kāds atgrieztos. Ja vien beigtos nogurdinošā neziņa!

Varbūt bija vērts atcerēties, ka pārāk izmisīgas vēlmes mēdz piepildīties līdz pēdējam burtam? Tieši uz burtu, un tad ir par vēlu atgriezties un pārliecināt Lielo spēku, ka tas nemaz nav tas, ko es gribēju. Bet, godīgi sakot, Mariuss nebija gatavs redzēt, kā mirušais līcis atver viņam citas pasaules gaismas piepildītas acis. Jā, dēmoni pieņem visu, dvēseļu piesaukšana ir tieši pretējs spārnu audzināšanai! Tam vienkārši nevajadzētu notikt!

Tā nenotiek!

«Tā tas notiek,» viņš lemts atcirta uz savām paniskām domām.

Bēgšana un tās sekas

Pirms līguma noslēgšanas ar Augstāko,

uzzini soda lielumu!

Visas Viritas degli Bornio nepatikšanas bija viņas maigā un izsmalcinātā skaistuma un pārāk klusā un maigā rakstura dēļ. Šķiet – kas slikts? Meitenei jābūt maigai, pieticīgai, paklausīgai, lai viņas sieva izrādītos maiga un paklausīga, un skaistums ir ļoti patīkams papildinājums citām priekšrocībām. Bet, kā saka, pārāk labi arī nav labi. Izsmalcinātas porcelāna lelles izskats, bērnišķīgi kuplas rozā lūpas, dziļi acu baseini, ko aizēno garas skropstas, it kā atspoguļotu vai nu debesu košo zilo, vai negaisa mākoņus… Virita ienīda spoguļus. Viena vecuma meitenes un viņu mātes un tantes nevarēja ciest Viktora del Bornio, atzītās karaļvalsts pirmās līgavas, mantinieci. Jaunieši slējās, daži no viņas izskata, daži no pūra, mēģināja izraisīt interesi, bet viņus pašus nemaz neinteresēja, kas slēpjas aiz lelles sejas un debesu acu dziļumos. Puķaini komplimenti, kam sekoja pašlabums un iekāre, ko Virita izjuta arī nebūdama empāte. Un līnija tuvojas un tuvojas, aiz kuras tēvam apniks dzirdot «tēt, man viņš nepatīk», un viņam būs jākļūst par sievu tam, uz kuru tiek rādīts.