Mana tēva advokāts

5. nodaļa “Man pašam”

Kamēr braucu mājās, galvā iezagās dažādas domas. Un viens bija briesmīgāks par otru. Viss sākās ar paranoju. Tagad man jau ir aizdomas par savu šoferi, ka viņš ir kopā ar šo Levu Jurjeviču. Varbūt tas izklausījās muļķīgi, bet, no otras puses, man nebija nekādu garantiju vai pierādījumu, ka tas tā nav. Šoferim sekoja visa mana māja, visi, kas tajā strādāja, no dārznieka līdz sulaiņam. No trauku mazgājamās mašīnas līdz ainavu dizainerei. Es pārgāju savā galvā visiem, kas tajā brīdī strādāja mājā, un sapratu, ka nevaru uzticēties nevienam no viņiem. Neviens! Vismaz tāpēc, ka neviens no viņiem mani nebrīdināja par notiekošo. Bet mēs runājam par kalpiem, viņi vienmēr zina vairāk, nekā šķiet. Tāpēc tagad nodevējs man šķita ik uz soļa.

Es turpināju skatīties ārā pa sānu vai aizmugurējiem logiem. Es pārbaudīju, vai man seko. Protams, es nezināju, kā izskatās advokāta automašīna, bet nekad nevar zināt, ko viņš varētu nosūtīt mums sekot. Un tad manā galvā ienāca doma, kas lika man justies slikti…

Un kas… ja nu Ļevs Jurjevičs ar saviem ļaudīm sagrāba viņa tēvu par ķīlnieku, piespieda parakstīt visus nepieciešamos papīrus, visādas ģenerālpilnvaras… Un piespieda rakstīt to idiotisko vēstuli! Varbūt viņi piedraudēja, ka tiks galā arī ar mani. Un, kad tētis darīja visu, ko viņam lika, viņi viņu vienkārši iemeta kaut kādā pagrabā. Vai vēl ļaunāk… Ja nu viņi tiešām viņu nogalinātu?! Galu galā joprojām ir ļoti dīvaini, ka viņš vispār nesazinās, ka atstāja tikai vienu dīvainu vēstuli. Ja viņš pats iegāja ēnā un gulēja zemu, tad kāpēc viņš nepaņēma mani sev līdzi? Galu galā patiesībā es paliku pilnīgi viens, varētu teikt, briesmās.

Manam tēvam bija vesela miesassargu grupa, bet Ļevs un viņa ļaudis varēja viņus uzpirkt un pārvilināt savā pusē. Vai varbūt miesassargi sākotnēji bija viltoti?

Jo vairāk domāju, jo sliktāk jutos. Lūk, patiesas skumjas no prāta! Un nebija ar ko konsultēties, nebija kam lūgt padomu, nebija pie kā vērsties pēc palīdzības… Man pat nebija sava jurista, kas pārbaudītu visu papīru un darījumu īstumu!

Kad atgriezos mājās, Ļeva Jurjeviča vēl nebija. Kalpones un sulainis zvērēja un zvērēja, ka neko nezina un nepazīst nevienu Leo. Es viņiem ticēju. Vai arī izlikās, ka tam tic. Prātā pazibēja doma, ka varētu nomainīt slēdzenes un signalizācijas kodu, lai advokāts neiekļūtu mājā. Bet, acīmredzot, šāds sīkums viņu neapturēs. Par mana tēva naudu viņš varēja viegli nopirkt tanku un tomēr nokļūt šeit.

Es viņam teicu, lai viņš man pasaka, kad šis idiots ieradīsies, pēc tam es devos uz sava tēva biroju un ieslēdzos tur. Es nolēmu savākt un paslēpt visu svarīgo, ko varēju atrast. Un tajā pašā laikā kaut ko pārbaudīt. Es šķiroju papīru pēc papīra, noliekot malā tos, kas man šķita visnozīmīgākie. Pēkšņi es kaut ko pamanīju… Man bija taisnība! Savu emociju dēļ pat ar plaukstu atsitu pret galdu.

"Ak, tu kuce…" es čukstēju zem deguna.

Šeit manā priekšā ir viens juridiski apliecināts dokuments, otrs, trešais… Un Ļeva Jurjeviča vārds nekur nav atrodams! Pat tuvu! Man bija taisnība, ka nebiju dzirdējis tādu vārdu. Mūsu ģimenes juriste patiesībā bija sieviete, kāda Anna Vladimirovna Krjaževa. Ar viņu arī vajadzēja sazināties.

Papīru šķirošanas procesā mūsu finanšu direktors man beidzot atzvanīja. Viņš apstiprināja, ka tiesību un finanšu nodošana patiešām ir veikta. Viņš gan norādīja, ka viņš pats nav bijis klāt visos šajos darījumos. Taču finanšu direktors tajos nesaskatīja neko pretlikumīgu. Viņš man arī pastāstīja, ka mūsu advokāti Annu Vladimirovnu mans tēvs atlaida nedēļu pirms notikušā. Kur tagad atrodas mans tēvs, finanšu direktors nezināja. Vai arī izlikās, ka nezina. Nu vismaz kaut ko uzzināju.

Pēc kāda laika Ira man piezvanīja.

– ES uzzināju! – viņa svinīgi teica.

Es nogurusi nobolīju acis, man šobrīd nebija laika šarādēm.

– Ko tu uzzināji? – aizkaitināti jautāju, turot telefonu ar plecu.

– Nu, par FSB virsnieku, jūs jautājat.

Es sāku un gandrīz nometu telefonu.

– Tātad, no šīs vietas sīkāk.

– Romas Plotkina tēvs dien FSB.

Es pārdomāju… Roma Plotkins… Roma Plotkins… Vai tiešām mūsu grupā bija tāds cilvēks? Es vispār neatceros.

– Lieliski. Iedod man viņa telefona numuru.

– Kam?

Es sakniebu lūpas un skaļi norūcu.

– Ira! Neesiet stulbi! Romas Plotkina tālruņa numurs! Man steidzami jāsazinās ar viņu!

Draugs pazuda. – Vai ar tevi kaut kas notika?..

– Nav tava darīšana! Nekavējoties atstājiet savu numuru!

Ar šiem vārdiem es nomira.

Dažu minūšu laikā es runāju ar Romu un pēc tam ar viņa tēvu. Pēdējais, izdzirdējis manu uzvārdu, nolēma man izdarīt izņēmumu, atlikt pāris lietas un uzaicināja mani tieši tagad uz savu biroju. Tas bija tas, kas mums bija vajadzīgs!

Ātri noslēpu visus svarīgos dokumentus un tad izgāju no mājas. Nolēmu nesekot un neņemt šoferi, lai viņš neko nezinātu. Es aizgāju no mājas un izsaucu taksi. Es jutos kā tikai krimināldetektīva varone.

Tomēr man nebija lemts nokļūt FSB birojā. Jau pie pagrieziena taksometrs pēkšņi apstājās un izslēdza dzinēju. Es saraucu pieri.

– Sveiki! Kādi triki?

Pēkšņi manas durvis atvērās un mašīnā ieskatījās liels plikpauriņš ar rētām uz sejas.

"Ejiet ārā," viņš pavēlēja, "mums ir saruna."

6. nodaļa. “Lietas ir šādas”

Ieraugot dīvaino vīrieti, es neviļus pasmaidīju. Interesanti, vai viņi viņus kaut kur speciāli vervē? Tikko kādā mājaslapā redzu vakanci: vajadzīgs milzīgs, plikpauris, baiss vīrietis ādas jakā. Apšaubāma pagātne un rētas ir obligātas.

Tad lēnām pievērsu skatienu taksometra vadītājam. Viņš neskatījās uz mani, viņš skatījās uz priekšu, cieši satverot stūri. Tas bija tā, it kā viņš izlemtu, vai steigties ārā vai nedarīt neko. Interesanti, vai viņš ir tik iebiedēts, jo tika uzpirkts un ir īsts taksists, vai tomēr viņš ir nevietā kazaks, tikai jauns šajā kriminālajā koncernā?

Es vēl nesteidzos izkļūt, nolēmu pamēģināt aizturēt laiku. Tiesa, es īsti nesapratu, kā tas varētu man palīdzēt. Esmu iesprostota. Un es iedziļinājos tajā. Un šķita, ka šie frīki to gaidīja. Galu galā, ja es būtu devies kopā ar savu šoferi, nekas no tā nebūtu noticis. Var būt…

Es paskatījos apkārt ar acs kaktiņu. Nav kur skriet. Nav jēgas kliegt. Bet es nemaz negribēju pakļauties apšaubāmiem tipiem. Šī nav gangsteru filma par deviņdesmitajiem gadiem!

– Meitiņ, tu esi kurla? – jautāja dīvainais vīrietis. Nez kāpēc viņš man ļoti atgādināja cūku. – Ej ārā, es saku.

Es uzsitu ar pirkstiem pa somiņu, izlikdamies par īgnumu. Patiesībā es jau jutos neomulīgi par šo situāciju.

– Vai jūs zināt, ka es došos uz FSB? Vai jūs nebaidāties, ka viņi mani pietrūks, ja es nenākšu? – noskaidroju.

Vīrietis uzmeta seju. Acīmredzot viņam netika dotas instrukcijas, kā ar mani veidot dialogu. Vai varbūt tas bija tikai viņš pats, jo šī dīvainā tipa seja nebija inteliģences noslogota.

– Par ko tu runā? – viņš vēlreiz jautāja.

Es gribēju atbildēt, bet nebija laika. Vīrietis izdvesa dīvainu skaņu, vairāk pēc rūciena, pēc kuras viņš ar spēku satvēra mani aiz pleca un vilka ārā. Es pat kliedzu no sāpēm. Bija dzirdama dīvaina skaņa. Taksists nekavējoties pacēlās, pat nepapūlēdamies aizvērt aizmugurējās durvis. Kāda reakcija!

Tikai tagad pamanīju, ka nedaudz tālāk stāv liela melna mašīna ar pilnu tonējumu. Kārtējā klišeja no gangsteru klasikas.

– Tur! – vīrietis iesaucās un pastūma mani uz mašīnas pusi. Gandrīz nokritu zemē, bet izdevās noturēt līdzsvaru.

Nebija kur iet. Mums būs jāspēlē viņu spēle. Ceru, ka palikšu dzīva… Lēnām devos uz mašīnu, un mans eskorts uzreiz atvēra durvis un iegrūda mani iekšā kā kartupeļu maisu. Iekšā sēdošie pauda neapmierinātību ar to, ka viss notiekot pārāk lēni, pēc kā mašīna sākusi kustēties.

Pēkšņi man iezvanījās telefons. Izņēmu no kabatas, bet cūkai līdzīgais kaimiņš to uzreiz izrāva, izslēdza un iebāza kabatā. Agrāk es būtu kliedzis kā traks par šādu uzliesmojumu. Taču daudzas lietas man teica, ka tagad labāk klusēt. Biju domājusi, ka varētu mēģināt izlēkt no mašīnas, kamēr tā brauc, taču vadītājs jau iepriekš bija nobloķējis visas durvis. Slazds! Ak, tēt, kur tu esi, kad esi vajadzīgs?..

Rezultātā mēs nebraucām ilgi, burtiski piecpadsmit minūtes, līdz nonācām dīvainā tuksnesī. Tas mani pārsteidza un nobiedēja vēl vairāk. Es domāju, ka, tā kā mēs runājam par gangsteru filmu, viņi mani aizvedīs uz savrupmāju, kur man būs sarunas ar cienījamu vīrieti, kurš dzer viskiju un smēķē cigāru. Un tuksnesis… tuksnesis ir slikta, ļoti slikta zīme.

Mašīna apstājās, vadītājs izslēdza dzinēju, un viņa kaimiņš pagriezās pret mani.

– Lietas ir sekojošas. Tagad mēs atdosim jūsu tālruni, un jūs varat piezvanīt savam tētim. Tā un tā, tētiņ, baigie puiši mani paņēma, grib nogalināt, steidzami kaut kur pārskaitīt tādu un tādu summu. Varbūt šis vecais celms tādā veidā sazināsies.

Es pacēlu uzaci.

– Zini, tev ir lielisks plāns… Nē, tiešām, tas ir vienkārši lieliski. Tik pārdomāti un vispārēji. Bet ir viens "bet".

– Kādu citu “bet”? – šoferis ķērca.

Es paraustīju plecus.

– Mans tēvs šodien pazuda. Man pašam nav ne jausmas, kur viņš atrodas. Viņa tālrunis atrodas ārpus uztveršanas zonas.

Mans kaimiņš atkal norūca. Viņš izrāva no kabatas nazi un piespieda to man pie rīkles.

– Beidz mums stāstīt pasakas! Jūsu tēvs mums ir parādā kārtīgu summu, un mēs plānojam to iekasēt šodien. Ar jebkādiem līdzekļiem.

Es gribēju atbildēt, bet nebija laika. Pēkšņi sāka atskanēt šausmīgas skaņas. es kliedzu. Cūka mani atlaida, un es uzreiz nokritu uz mašīnas grīdas. Tikai tagad es sapratu, ka viņi šauj uz mums. Es neticēju, ka tas viss notiek patiesībā. Bandīti sāka vilkt ieročus, slēpjoties zem paneļa.

Viss, ko es varēju darīt, bija kliegt. Kliedz no visa spēka. Es nemaz negaidīju, ka būšu spējīgs uz to. Mani nolaupītāji mēģināja atšaut, bet līdz šim nekas nebija izdevies. Bet tas viss bija pa īstam! Filma jau sen beigusies! Un kāds varēja nomirt arī pa īstam. Ieskaitot mani! Un kad mana dzīve pārvērtās par to?!

Pēkšņi manā pusē atvērās durvis. Kāds satvēra manu roku un izvilka ārā. Cūka mēģināja mani apturēt, bet nespēja. Paskatījos uz augšu un ieraudzīju sev priekšā… Lauvu! Tas pats jurists! Brīvajā rokā viņš turēja pistoli.

"Nu, lūk, skaistule," viņš pasmīnēja. "Bet tagad jūs esat trāpījis… lielu laiku." Es baidos, ka tu man nekad neatmaksāsi.

7. nodaļa. “Drīz jūs visu sapratīsit”

Man nepatika asa sižeta filmas. Man tas nemaz nepatika. Es redzēju dažus no viņiem, bet joprojām nesapratu, kas ir viņu triks. Galu galā visbiežāk nav nekādas nozīmes, nav nopietnas ziņas, nav īstu emociju. Tur vispār nekā nav! Un ko lai saka par kaujas ainām…pilnīga blēdība! Tur esošie varoņi vienmēr pārzina visu veidu cīņas mākslas, prot izmantot jebkuru ieroci un var izsist vāverei acis tūkstošiem kilometru attālumā. Īsāk sakot, viss ir pilnīgi nedabiski.

Vienmēr sapratu, ka īstas kāršu atklāšanas dzīvē izskatās pavisam savādāk. Un es nekļūdījos. Lai gan, protams, es nemaz negribēju iesaistīties kāršu izspēlē. Bet šķiet, ka mana vēlme tagad netiks ņemta vērā. Bet es pie tā neesmu pieradis.

Kamēr dīvainie vīrieši, varētu teikt, mani mocīja, man izdevās pamanīt dažādas domas manā galvā. Bet galvenais bija: "Ko viņi darīs tālāk?" Es neticēju, ka mans tēvs varētu kādam kaut ko būt parādā. Īpaši tādiem neliešiem. Visticamāk, tā bija nolaupīšana par izpirkuma maksu. Tētis vienmēr baidījās no šādiem stāstiem, tāpēc es nekur negāju viena. Nu vienreiz devos sasodītā jurista dēļ un rezultāti bija acīmredzami. Un tagad es uztraucos par to, ko nolaupītāji ar mani darīs. Vai viņi nosūtīs tēvam pirkstu? Vai viņi tevi pārspēs? Vai viņi tevi kaut kur ieslēgs? Viena ideja ir sarežģītāka par otru. Bet smieklīgākais ir tas, ka es vēl nebiju nobijies. Tas ir, ne tādā apjomā, kā tam vajadzēja būt. Laikam dabūju no tēva… Arī viņš baidījās reti, tāpēc arī sasniedza tādus augstumus. Lai gan šī īpašība ne vienmēr nāk jūsu rokās un dažkārt var jūs pat sabojāt…

Bet, kad sākās apšaude… tad manī kaut kas atvērās, jo man bija patiesi bail. Kā nekad manā dzīvē. Un tieši tad es sapratu, kā kāršu atklāšanas filmas mums melo. Viss apkārt kļuva par vienu nepārtrauktu haosu. Tas nav tāpat kā pieņemt smagus lēmumus un saspiest visus pa kreisi un pa labi, dažreiz jūs aizmirstat elpot! ES aizmirsu.

Nokritusi, varēju tikai sirdi plosoši kliegt, jo neko nesapratu. Kas notiek, kurš šauj, kurš ir slikts un kurš labs. Un, galvenais, kāda ir mana loma šajā situācijā. Vai viņi grib mani tagad nogalināt?

Kad atvērās pasažiera durvis un Ļevs nostājās manā priekšā, uz sekundi es viņu ieraudzīju… ļaunā briesmoņa lomā. Man šķita, ka viņš mērķēs un mani nogalinās. Tas ir, viņš man nešķita kā Supermens. Un tas nekad neparādīsies.

Bet, kad viņš mani izvilka no mašīnas, mana dvēsele uz mirkli jutās vieglāka. Uz brīdi es ticēju, ka varu būt drošībā. Vismaz relatīvā nozīmē. Tomēr Leva vārdi man lika saprast, ka dīvaini vīrieši varētu būt mazākais no diviem ļaunumiem.

Es tik ļoti “atjēdzos” no advokāta nekaunības, ka gribēju viņam atbildēt, bet nevarēju. Šaušana nav beigusies! Divās asās kustībās Levs mani iestūma aiz džipa, kurā viņš ieradās, un pats devās atpakaļ uz pretinieku mašīnu. Tikai tagad redzēju, ka ar advokātu bija vēl divi. Interesanti, kur viņš prot šaut? Vai arī Juridiskajā fakultātē ir ieviestas jaunas obligātās disciplīnas?

Tikai tagad es jutu, cik ātri manas krūtis slīgst un ka nevarēju nomierināt elpošanu. Biju gatava redzēt ļaunāko… Bet man paveicās. Vai arī maniem nolaupītājiem paveicās. Viņi ātri saprata, ka cīņa būs nevienlīdzīga un nav jēgas tai samierināties, tāpēc nospieda gāzi un pameta notikuma vietu.

Ļeva draugi sāka garšīgi lamāties. Acīmredzot viņi joprojām gribēja pabeigt iesākto. Es piecēlos un noslaucos putekļus. Varu iedomāties, cik šausmīgi es tagad izskatījos. Ļevs pārliecinoši atgriezās pie manis, satvēra mani aiz elkoņa un iegrūda mašīnā.

– Esi uzmanīgs, idiot! – es kliedzu.

– Aizveries! – advokāts atbildēja. – Es izglābu tavu dzīvību, aita!

– Vai es esmu aita?!

Es pagriezu roku, lai trāpītu nekaunīgajam vīrietim, bet tad… viņš izvilka pistoli un norādīja uz mani. Man uzreiz nelikās spert.

– Apsēdies. V. Ķerra. – Ļevs pavēlēja.

Un, iespējams, pirmo reizi mūžā es klausījos kādu, kas man bija dziļi nepatīkams. Es pamāju ar galvu un paklausīgi iekāpu iekšā. Džipā iekāpa arī mani jaunie ceļabiedri, un mēs braucām prom.

Mūs ar Levu izsēdināja pie manas mājas, pēc kā džips aizbrauca nezināmā virzienā. Lauva atkal satvēra mani aiz elkoņa un ievilka mājā. Tagad biju elastīgāks un nemaz nepretojos. Viņš ievilka mani tēva kabinetā, nosēdināja uz dīvāna un aizslēdza durvis. Viņš apsēdās sava tēva krēslā un spici nolika pistoli uz galda.

– Klausies, skaistule, tu nešķiet blondīne, bet tev ir vistas smadzenes, godīgi sakot.

Es nedroši nošņācu.

– Vai jums to visu mācīja tiesību akadēmijā?

– Vai mans diploms tevi traucē? Es tev to parādīšu. Bet tavs stulbums mani uztrauc. Es tev visu labi izskaidroju. Vai arī jums tas nav labi? Kāpēc pie velna jūs nokļuvāt FSB? Es pacēlu uzacis.

– No kurienes tu esi?..

– No kamieļa. Jūs tiešām nesaprotat situācijas nopietnību un bīstamību. Kā redzat, mēs šeit nespēlējamies ar lellēm.

Es dziļi ievilku elpu un izelpoju.

– Tas esi tu? Jūs nogalinājāt manu tēvu un tagad veidojat visu šovu?

Ļevs pamāja ar galvu.

"Ja vecais vīrs būtu nogalināts, jūs būtu pirmais, kas par to uzzinātu." Tad pilsēta to uzzinātu. Un tas sāksies… Viņš ir dzīvs un vesels. Viņš izlemj jautājumus un ir uzdevis man palīdzēt atrisināt dažus no tiem šeit, un tajā pašā laikā sekot līdzi jums.

Es nedaudz novērsos.

– Es neticu nevienam vārdam.

Advokāts iesmējās.

"Es saprotu, un es patiesi gribēju dot jums iespēju." Ne šādā veidā. Es tev to iedevu. Iespēja būt labai un paklausīgai meitenei. Tu to saskrūvēji. Jūs nevarat iedomāties, cik grūti jums būs tagad ar mani vienoties.

Es pagriezos pret sarunu biedru.

– Par ko tu vēl runā?

Ļevs nolaizīja lūpas un paskatījās uz mani it kā… it kā es būtu gaļas gabals.

– Drīz tu visu sapratīsi.

8. nodaļa. “Problēmas tikai sākas”

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.