- -
- 100%
- +
Prologs
Dažreiz, kad ierados universitātē uz nodarbībām, es jutos kā Miranda Prislija no filmas “Velns valkā Prada”. Lai gan es devu priekšroku citiem modes dizaineriem. Man tā vien likās, ka visi apkārtējie uzreiz uzlēca uz pirkstgaliem, sāka skriet un trakot. Daži gribēja piesaistīt manu uzmanību, bet citi, gluži otrādi, baidījās noķert manu uzmanību. Reizēm man šķita, ka pat skolotāji dara ko līdzīgu. Protams… Es esmu Uļjana Prytkina, un visi šajā pilsētā pazīst manu tēvu. Viņš ir Forbes labāko desmitnieku sarakstā, personīgi pazīst daudzu valstu prezidentus un pat pusdienoja kopā ar Lielbritānijas karalisko ģimeni. Viņš ir viens no bagātākajiem cilvēkiem valstī. Viņš nopelna stundā tik, cik daudzi nenopelnītu gada laikā. Viņš var nopirkt burtiski visu, ko vēlas. Vai ko es gribu. Tāpēc apkārtējie baidās no manis, ņirgājas par mani, ņirgājas par mani.
Godīgi sakot, ja tas būtu atkarīgs no manis, es neietu uz nodarbībām. Mans tēvs varēja man nopirkt diplomu no jebkuras Ivy League universitātes, vai tā būtu Oksforda vai Hārvarda. Starp citu, es mācījos gan tur, gan tur, bet man tas nepatika. Tāpēc vienojāmies, ka es pati izvēlos mācību vietu, bet uz skolu eju regulāri un nesperu. Es negribēju pārbaudīt sava tēva pacietību, tāpēc piekritu. Un te es esmu. Labākajā privātajā universitātē Maskavā. Viņš ir tik foršs, ka deviņdesmit procenti parasto cilvēku pat nezina par viņa esamību. Šeit mācās augstāko amatpersonu bērni, viņu līdzstrādnieki un valsts ietekmīgākie cilvēki. Un starp viņiem, bez šaubām, esmu pati foršākā! Un tā tas būs vienmēr.
Pie ieejas uzreiz pie manis lido manas labākās draudzenes Ira un Sveta. Kamēr es dāvinu garderobes deputātei vairākus miljonus vērtu kažoku, Ira paņem manu jauno rokassomiņu, un Sveta jau pasniedz manu mīļāko kafiju.
– Tu izskaties perfekti! – viņa atzīmē.
Ira paskatās uz savu maku.
–Tas pats…
es pasmīnēju.
– Jā, tas ir Hermess.
– Bet es neko tādu neesmu redzējis…
Es īsi paraustu plecus.
– Vienīgais eksemplārs, roku darbs, izgatavots speciāli man.
Iras vecākiem pieder vairākas naftas rūpnīcas, un Svetkins nodarbojas ar juvelierizstrādājumiem. Labs bizness, bet viņi joprojām ir tālu no manis un tēta. Viņi, iespējams, nekad nesasniegs mūsu līmeni. Kāpēc es ar viņiem komunicēju?.. Nu, viņi mani nekaitināja un vienmēr bija man blakus. Vai tas nav galvenais?
Klikšķinot papēžus uz marmora grīdas, mēs, skaisti un pārliecināti, devāmies pretī publikai. Pēkšņi kāds man uzsauca.
– Ūlija!
Svetka bija pirmā, kas salūza, kā apmācīts suns.
– Čau-ku-kuu, puisīt… tu esi traks?! Kāda Uļja?!
Tā ir taisnība, es nevarēju tagad, kad viņi mani tā sauca. Zēns uzreiz pazuda. Es viņu atpazinu. Tas bija Miša Vinkovs. Viņa tēvam piederēja viena no valsts vadošajām bankām.
– Piedod, es tikai gribēju uzaicināt Uļju… Uļjanu vakariņās. Tas ir, uz reģistratūru. Ļoti svarīgs notikums… Ja vien viņa varētu…
Ira iejaucās sarunā.
– Uļjanu lūdza apprecēties ar Norvēģijas princi! Vai tu tiešām domā, ka viņa gribēs iziet ar tevi?
Es pacēlu roku un meitenes apklusa. Ar vienu rokas mājienu es pieprasīju, lai Ira izņem no somiņas manu dienasgrāmatu. Protams, man bija personīgā sekretāre, bet es labprātāk pati uzraudzīju šādus notikumus.
– Kad ir pieņemšana? – vēsi jautāju.
"Šo sestdien," Miša atbildēja nedaudz jautrāk.
Es pamāju ar galvu un sāku šķirstīt lapas, meklējot vēlamo datumu. Ne tas, ne tas, ne tas… Aha! Šeit viņa ir! Izlasījusi tekstu, es sakniebu lūpas, pakratīju galvu un tad iemetu piezīmju grāmatiņu Irai.
– Atvainojiet, nekādā gadījumā, visa diena ir paredzēta.
Sveta viegli pasmaidīja. Viņa ļoti labi redzēja, ka šī sestdiena man bija gandrīz brīva. Man vienkārši ļoti patika ņirgāties par cilvēkiem un viņus pazemot.
Miša vainīgi nokāra galvu un klīda pa gaiteni. Kādu iemeslu dēļ šādas ainas vienmēr patiešām pacēla garastāvokli.
Pēc stundām mēs ar meitenēm vakariņojām visdārgākajā Maskavas restorānā un devāmies iepirkties. Jo es to tā gribēju. Jo tāds bija mans šodienas plāns.
Veikals pēc veikala, veikals pēc veikala. Viss bija vienkārši lieliski, kad pēkšņi…
"Atvainojiet," sacīja pārdevēja, "…ir atteikums."
Es paskatījos uz viņu ar nicinājumu.
– Piedod, ko? – Man likās, ka dzirdēju. Kāda veida vārds ir “atteikums”? Kādā valodā tas vispār ir?
Pārdevēja mēģināja vēlreiz.
– Maksājums nenotiek…
Es izrāvu karti no šī idiota rokām un paskatījos uz to.
– Lūk! Tu sabojāji manu karti! Vai tu vispār zini, kas es esmu?! Kas ir mans tēvs? Nekavējoties zvaniet menedžerim!
Svetka parādījās pie kases. Viņa iedeva pārdevējai savu kredītkarti un aizveda mani malā. Viņa zināja, kas notiks, ja es sadusmošos.
– Uļjan, nevajag. Netērējiet savus nervus kalpiem. Tas izraisa sirmus matus.
Es ieelpoju un izelpoju. Draugam bija taisnība. Taču, tiklīdz nejēga pie kases mēģināja veikt pirkumu ar Svetas karti, es arī to izrāvu.
"Es šeit neko neņemšu." Un jūs tikko zaudējāt darbu. Visu to labāko.
Garastāvoklis bija bezcerīgi sabojāts. Tāpat kā mana karte. Ja nu šis muļķis mani kaut kā gribētu aplaupīt?! Krāpnieki tagad ir spējīgi uz visu! Arī mans tēvs necēla klausuli, laimei.
Viņš arī nebija mājās. Es biju uz histērijas robežas. Man vajadzēja savu karti. Bez viņas es jutos kā kaila.
Kalpone iznāca pie manis, vainīgi nolaidusi galvu. Viņa redzēja, ka esmu dusmīga.
– Kur ir tēvs?! – es nobrēcu.
Sieviete izvilka no priekšauta aploksni un pasniedza to man.
– Viņš šodien šeit nebūs. Viņš lūdza, lai es tev to iedodu.
1. nodaļa. “Sazinieties ar viņu”
Tas nekad nav noticis un nevar būt. Un tā nebūs! Lai diena neizdodas tā, kā vēlējos. Bet šodien bija tā, it kā pats Visums būtu pret mani. Lai gan man likās, ka mēs viņu pat uzpirkām un visam jābūt vienkārši brīnišķīgam!
Bet vispār, ja tā padomā, tad no rīta viss bija kaut kā nepareizi. Sīkas lietas, kurām tu parasti nepievērš uzmanību. Bet galu galā… Avokado brokastīs nebija tik garšīgs kā parasti. Bet es par to nedomāju. Un vadītājs atstāja vietu nedaudz ilgāk nekā parasti. Un likās, ka esmu valkājusi nepareizo blūzi, kuru biju plānojusi vilkt iepriekšējā dienā. Un arī kafija, ko man atnesa Svetka… likās, ka tā bija nedaudz aukstāka, nekā man patika. Un kāpēc, brīnās, es to visu pazaudēju no redzesloka? Galu galā tie visi bija katastrofas priekšvēstneši. Mazie Apokalipses jātnieki. Un tad stāsts ar karti… Es nedomāju, ka kādreiz savā dzīvē esmu bijis tik nikns. Taču nervi slikti ietekmē tavu izskatu un figūru.
Bet kas tagad notika… Man šķiet, ka šī nobružātā kalpone gribēja mani piebeigt! Mums viņa vēlāk būs jāatlaiž. Tas ir, viņa zina, ka mans tēvs nenāks, viņa zina par sasodīto aploksni, bet es par to neko nezinu?! Varbūt šīs nav manas mājas?! Vai es nemaz neesmu es?!
Man pat nekas nebija jāsaka. Es palūkojos uz kalponi tā, lai viņa pati visu saprastu. Tad es izrāvu aploksni no viņas rokām un pagāju malā. Vispirms mēģināju vēlreiz sazvanīt tēvu, bet tālrunis joprojām bija nesasniedzams. Ak… kā man gribējās kliegt un nomest telefonu uz grīdas. Bet man bija jāsaglabā seja kalpu klātbūtnē. Tāpēc es klusi izdvesu, noliku telefonu un atvēru aploksni. Tur bija papīrs un nekas cits. Kopš kura laika mans tēvs nolēma ar mani šādi sarakstīties? Viņš arī nosūtītu vēstuli pa pastu.
Es sāku lasīt: “Uļjana, mīļā, piedod, ka man tev viss šādi jāsaka, bet tagad tas ir drošākais variants. Es zināju, ka šī diena pienāks, bet, diemžēl, es nezināju, ka tas notiks tik drīz. Tāpēc man īsti nebija laika jūs sagatavot vai brīdināt. Īsāk sakot, mums ir problēmas, mīļā. Lielas problēmas. Es vēl nevaru visu izstāstīt… Tas vienkārši nav droši. Jā, tas ir tik nopietni. Bet nebaidieties. Tu esi drošībā. Es centos par to parūpēties. Bet grūtības joprojām būs…
Kamēr visi konti būs iesaldēti, visiem būs labāk. Precīzāk, tie uz laiku tiek nodoti vienai personai. Tagad viņš tos kontrolē. Bet neizdariet pārsteidzīgus secinājumus. Šis cilvēks ir profesionālis savā jomā. Es viņam uzticos tikpat ļoti, cik uzticos sev. Šis ir mūsu ģimenes advokāts Ļevs Jurjevičs Davidkovs. Saglabājiet ar viņu visus turpmākos kontaktus. Zemāk es atstāšu jums visus viņa kontaktus. Viņš apzinās visu situāciju un viņam ir stingri norādījumi. Kas attiecas uz mani… Pagaidām nolaidīšos. Pietiekami dziļi. Necenties mani meklēt, man viss būs labi. Es sazināšos ar jums pats, kad iespējams. Pagaidām uzturiet tiešu kontaktu ar Levu Jurjeviču un sazinieties ar viņu, ja jums ir kādi jautājumi. Viņš visu kontrolē un neatstās jūs nepatikšanās. Un nebaidies, mīļā, viss būs labi. Drīz viss būs labi. Tici man. ES tevi ļoti mīlu. Tavs tētis". Turklāt, kā tētis solīja, viņš atstāja visus advokāta kontaktus, par kuru viņš rakstīja. Bet es… es vispār neko nesapratu. Es tieši jutu, ka manas acis iepletās, lasot vēstuli. Es vēlreiz pārbaudīju lapu, pārbaudīju aploksni – nekas vairāk. Rokraksts noteikti bija mana tēva rokraksts, taču ar visu savu iekšēju sajūtu es sajutu ķeršanu. Kāds vēl advokāts?! Kāds Ļevs Jurjevičs?! Šī bija pirmā reize, kad dzirdēju šādu vārdu, lai gan es zināju visus sava tēva tuvākos līdzstrādniekus.
Kādi joki tur ar iesaldētiem kontiem un kāpēc tos visus tagad atkal pārvalda man nezināms jurists, nevis mūsu finanšu direktors, kuru es ļoti labi pazinu?! Un kur pazuda tēvs?! Kādas problēmas viņam varētu būt?! Vai varbūt… varbūt viņš nokļuva kaut kādā sektā un visus mūsu īpašumus pārcēla uz šo Lauvas pili, un pats kļuva par kaut kādu askētu?!
Nē… tas vienkārši nevarēja notikt. Mans tēvs nav idiots.
Pār plecu paskatījos uz kalponi. Viņa visu šo laiku stāvēja uz vietas, jo es neļāvu viņai iet.
"Vai tiešām tavs tēvs tev to teica?"
– Jā, jā…
Es sakniebu lūpas.
– Ūdens man, ātri. Ar ledu, bez gāzes. Ar kaļķi.
Mans lūgums tika izpildīts ātrāk, nekā biju gaidījis. Tagad pat tas man likās aizdomīgi.
Izdzēris ūdeni vienā rāvienā, es liku visiem izklīst un netraucēt. Es pats devos uz sava tēva biroju. Pirmkārt, izrakņājos pa to gandrīz no galvas līdz kājām. Pat slepenās atvilktnes un seifi. Es zināju visas slepenās vietas un visas sava tēva paroles. Bet nekur nebija nekā, kas kaut kā izskaidrotu notiekošo. Turklāt daudzi dokumenti vienkārši pazuda. Kas īsti notika?! Lai gan tētis teica, lai nebaidos, ar katru minūti man kļuva arvien vairāk bail.
Es apsēdos pie viņa sarkankoka rakstāmgalda un vēlreiz izlasīju vēstuli. Es domāju, varbūt tēvs man atstāja kaut kādu slepenu ziņu, kādu informāciju starp rindām. Bet vēstulē nebija pilnīgi nekā… Šķiet, man vienkārši nebija citas izvēles…
Izņēmu mobilo telefonu, no vēstules nokopēju dīvainā advokāta numuru un uzsaucu viņu. Viņš atbildēja gandrīz nekavējoties. Viņa balss man šķita pretīga un ļoti nekaunīga.
– Sveika, Uļja! Es ļoti gaidīju jūsu zvanu!
2. nodaļa. “Lietas ir slikti”
Izdzirdot Ļeva Jurjeviča balsi, es uzreiz sarāvos. Advokāts ar mani runāja tā, it kā es būtu kaut kāda stulba pusaudze, skolniece. Un viņš… un viņš viss ir par pasaules valdnieku. Lai gan es atzīmēju, ka tas bija Ļevs Jurjevičs, kurš strādāja pie mana tēva un līdz ar to arī man. Viņš ir uz mani, nevis otrādi! Vai tiešām mans tētis varēja sazināties ar pilnīgu idiotu?.. Lai gan, man likās, ka mani šodien nekas nepārsteigs.
"Mani sauc Uļjana," caur sakostiem zobiem nomurmināju, nometot sveicienu. Šis boor vēl nav izpelnījies manu pieklājību.
– Ko es teicu? – vīrietis bija pārsteigts.
"Uļjana," es atkārtoju, "nav Uļja." Kas tad tu esi?
Otrā līnijas galā bija dzirdami smiekli. Es satvēru telefonu cik vien stipri vien varēju, lai nemestu to pret sienu. Es neticēju, ka cilvēki tiešām var būt tik stulbi. Man likās, ka šis vīrietis par mani ņirgājas.
– Es esmu jūsu tēva advokāts Ļevs Jurjevičs Davidkovs. Tu pats mani sauc. Tavs tētis tev tur atstāja vēstuli, viņam tas bija jādara. Vai esi izlasījis?
Nevarēdama to izturēt, es skaļi iebļāvos. Man šķita, ka visa māja to dzirdēja.
– Vai tu mani izjoko?! ES zinu, kas tu esi! Beidz būt rupjš, pretējā gadījumā es tevi atlaidīšu ellē. Jūs lieliski sapratāt manu jautājumu. Es nekad neesmu tevi redzējis vai dzirdējis. Tad kāpēc mans tēvs ar jums sazinājās? Kāpēc man tagad tev zvanīt?
Šķiet, ka šis Ļevs Jurjevičs bija bezbailīgākais cilvēks uz Zemes. Vai arī viņš pilnībā nesaprata, kas ir mans tēvs un kas es. Jo viņš nemainīja savu piekāpīgo toni. Likās, ka tas pat pastiprinājās.
"Ulečka, mīļā, neesi tik nervozs." Viss ir kārtībā. Es pazīstu tavu tēti daudzus gadus. Un es…
– Nekavējoties pārtrauciet. – pārtraucu vīrieti. "Tu neuzdrošinies runāt ar mani tādā tonī." Tu jau esi nonācis lielās nepatikšanās, un, ja tā turpināsi…
Šoreiz dīvainais advokāts nolēma mani pārtraukt. Jāpiebilst, ka viņš tiešām mainīja savu toni un runas veidu. Tikai pavisam citā virzienā, nekā biju gaidījis.
– Ko tad? – viņš izaicinoši jautāja. Jautājums izklausījās ļoti agresīvi. – Ko tu man darīsi? Vai arī tu man draudi ar kādu citu? Tad kurš? Mani ļoti interesē, ko jūs varat darīt manā labā.
Es atvēru muti un sastingu. Es absolūti negaidīju, ka kāds šajā pasaulē varētu ar mani tā runāt. It īpaši tas, kurš man sniedz pakalpojumus. Tas… tas bija… vienkārši nedzirdēts!
– Atveseļojies? – Ļevs Jurjevičs pēc pauzes jautāja. – Lieliski! Tagad klausieties mani uzmanīgi. Es runāšu ar jums, kā es vēlos. Jo viss, kas ir tavs, pieder man. Viss līdz pēdējam aktīvistam, līdz pēdējam santīmam. Es varu tev pateikt, lai tūlīt ej ellē, ja vēlos. Un vēl jo vairāk, ja vēlos, es varu beigt ar tevi samīļot. Es centos būt laipns, bet, tā kā jums tas nepatīk, sazināsimies citādi. Tagad tu paņemsi savu slaido dupsi un pēc stundas būsi Monako restorānā. Ja jūs kavējat, tā ir jūsu problēma. Es negaidīšu. Tāpēc jūsu interesēs ir ierasties agri. Tiekamies vēlāk, Uļja.
Advokāts īpaši indīgi uzsvēra manu vārdu un pēc tam nolika klausuli. Es arī to izdarīju, bet tikai pēc dažiem mirkļiem. Es biju tādā šokā, ka pat aizmirsu elpot. Es neticēju, ka tas, kas notiek, notiek ar mani. Tas vienkārši nevarēja notikt!
Izrāvusi mobilo telefonu, es mēģināju vēlreiz piezvanīt tēvam, lai viņš parādītu šim dupsim, kurš ir priekšnieks. Tētis vienmēr iestājās par mani! Bet tikai viņa numurs palika nepieejams… Un ja tēta nav, ko tad? Ko darīt? Pie kā man jādodas? Šķita, ka šis Lauva zināja, ka man vairs nav neviena aizstāvja. Likās, ka viņš visu bija domājis. Tas ir ok! Es arī neesmu ar pirkstu taisīts!
Izgājusi no biroja, aizskrēju uz guļamistabu un nedaudz atsvaidzināju kosmētiku, pēc kā atgriezos mājas galvenajā istabā un piezvanīju šoferim. Es pavēlēju mani aizvest uz to pašu restorānu, kur Ļevs Jurjevičs man sarunāja tikšanos. Redzēsim, kurš uzvarēs.
Laikam pirmo reizi mūžā steidzos kaut kur nokļūt. Jo pirmo reizi mūžā es nenoteicu laiku un neizlēmu, kā viss notiks. Tas mani vienkārši padarīja traku, bet es ļoti centos glābt seju. Es neļaušu sevi tā vien mocīt.
Kad iegāju restorānā un pateicu saimniecei, ka esmu gaidīta, viņa mani parādīja pie galdiņa. Apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrietis sēdēja viņam aiz muguras un ēda mīdijas. Viņš izskatījās, jāsaka, perfekti. Dārgs uzvalks, dārgs pulkstenis, un viņš nepārprotami netaupīja izdevumus par personīgo aprūpi. Lai gan tas bija pretīgi, es sev atzinu, ka Ļevs Jurjevičs ir diezgan pievilcīgs.
Apsēdusies viņam pretī, es ieraudzīju sev priekšā šķīvi.
"Jūras velšu salāti," paskaidroja advokāts, "es nolēmu jūs ar tiem pacienāt."
Es nošņācu un pastūmu šķīvi, lai to pārvietotu prom no sevis. Leo pasmīnēja un turpināja mierīgi ēst.
– Un tu esi vēl skaistāka nekā fotogrāfijā. Viņš runāja. Viņa šķiet tik stulba, bet viņas seja nemaz nav stulba.
Es sakrustoju rokas zem krūtīm.
– Vai vēlaties apspriest manu saprātu? "Es pat nepamanīju, kā pārgāju uz "tu".
– Nē, tēma ir pārāk garlaicīga.
– Varbūt tad jūs pabeigsit šo bērnudārzu, un mēs sāksim runāt par biznesu?
Ļevs Jurjevičs pasmaidīja un pamāja. Viņš iztaisnojās, paņēma salveti un noslaucīja lūpas.
– Nekādu problēmu. Situācija ir šāda: jūsu tēvs šķērsoja ļoti bīstamu cilvēku ceļu. Mafija, vienkārši sakot. Viņš aizbēga, apgūlās un atstāja tevi vienu. Ak, es domāju, viņš tevi atstāja man. Kā visi viņa īpašumi – Leo pasmīnēja. "Tātad, ja vēlaties, varat saukt mani par tēti."
3. nodaļa. “Vai tu esi traks?!”
Es vienmēr esmu ienīda tādus vīriešus. Mans tēvs tāds nemaz nebija un mācīja man turēties tālāk no tādiem cilvēkiem. No tiem, kas sievietes nenovērtē, pazemo, apvaino tieši vai viltus dēļ. Šādi vīrieši, kā tas ir pareizi, ir šausmīgi nepārliecināti par sevi, un viņiem nekas nav zem jostas. Viņi vienkārši baidās. Viņi baidās no tik skaistām, pārliecinātām un pašpietiekamām sievietēm. Mans tēvs mācīja, ka tādus vīriešus ir jāžēlo, pret viņiem jāizturas mierīgi un piekāpīgi. Bet es nevarēju. Es vienkārši nevarēju. Man tas bija ārpus rakstura. Tāpēc es viņus nikni ienīdu. Skaļi vai klusi, atkarībā no situācijas.
Iespējams, savos divdesmit gados man vienkārši nepietika gudrības pareizi sazināties ar šādiem cilvēkiem. Bet es biju pārliecināts, ka mans tēvs man to iemācīs, jo drīz man vajadzēja kļūt par viņa partneri un pēc tam mantot viņa biznesu. Es nevaru teikt, ka mani iedvesmoja izredzes kļūt par klusu pacientu, taču es sapratu, ka dažreiz, īpaši biznesā, šis "talants" ir vienkārši nepieciešams. Tas droši vien prasīja vairākus gadus ilgu apmācību, bet es neplānoju šodien trenēties.
Es sēdēju, skatījos uz stulbo Levu, klausījos visus viņa jokus un gribēju tikai vienu: iespļaut viņam sejā. Jo viņš šajā dzīvē neko vairāk nav pelnījis. Jo viņš bija tikai nospļauties. Protams, viņš kļuva par tādu kurtu tieši tāpēc, ka dabūja rokās sava tēva naudu (jautājums tikai kā) un uzreiz jutās vēss. Tomēr viņa pasaka nebūs ilga. Ak, ne uz ilgu laiku. Es varu izdomāt, kā nogādāt šo kazu uz Zemes.
Bet, kad viņš sāka runāt… kad viņš sāka stāstīt visu, kas notika, es sāku justies neomulīgi. Likās, ka viņš man ausīs lēja kaut kādas neveiklas, neizteiksmīgas muļķības. Tukša ķecerība! Domājams, ka mans tēvs iesaistījās kaut kādā mafijā, ka viņam draud briesmas un aizbēga. Un viņš mani pameta. Nu ko, mafija man neapdraudēs? Nu tas ir muļķības! Muļķības! Turklāt viņš visus īpašumus nodeva man pilnīgi svešam cilvēkam. Žēl, ka tikai tagad iedomājos, ka būtu vērts piezvanīt mūsu finanšu direktoram un pajautāt viņam par šo Lauvu. Jūs nekad nezināt, kas viņš ir.
Noklausījusies vīrieša stāstu, es atgāzos krēslā, sakrustoju rokas zem krūtīm un pasmaidīju.
– Salokāms, ļoti salokāms. Bet tas ir pilnīgi neticami. Mans tēvs nav tik idiots, lai iesaistītos mafijā. Viņa bizness ir godīgs, viss ir caurspīdīgs. Tas vienkārši nevarēja notikt. Un arī viņš nevarēja visu atstāt kreisajam juristam. Tātad, atvainojiet, bet palaidnība neskaitījās.
Ļevs kādu minūti uzmanīgi skatījās uz mani un tad pēkšņi sāka skaļi, pat izaicinoši smieties. Daži restorāna apmeklētāji to pat pamanīja. Uzreiz bija redzams, ka tas, kas sēdēja manā priekšā, ir sarkankakls. Taču, redzot, ka mana seja nemaz nav mainījusies, advokāts pārstāja smieties.
– Ak, sasodīts! Uzgaidi minūti! Vai jūs to visu tikko nopietni teicāt? Nu, par caurspīdīgu biznesu un tā tālāk? Atvaino, es tikai domāju, ka tu joko… Es nezināju, ka tas ir tik slikti.
– Par ko tu runā?! – es atcirtu. Mana pacietība atkal sāka sasniegt savu loģisko galu.
Advokāts pieliecās pie manis un sāka runāt daudz klusāk. – Nu… kā lai es tev pasaku, lai tevi nešokētu. Tavs tēvs ir miljardieris, mīļā. Šāda nauda nekad netiek pelnīta godīgi un, kā jūs sakāt, caurspīdīgi. Nekad. Es jums to saku kā jurists. Uzticieties pieaugušam vīrietim.
Es noliku rokas uz galda un arī piegāju klāt Ļevam Jurjevičam, pieņemot viņa komunikācijas veidu. Es vispār neticēju nekam, ko viņš teica. Mans tēvs nebija tāds cilvēks. Viņš man vienmēr mācīja, ka nauda ir jāpelna ar savu prātu, ka nevar ne uz vienu paļauties, vēl jo mazāk vērsties pie kreisajiem avotiem. Viņš teica, ka bizness ir sava veida spēle ar saviem noteikumiem. Un tajā uzvar tikai tie, kas ievēro šos noteikumus. Viņš nevarēja man melot. Un viņš jau sen būtu nonācis cietumā, ja nebūtu ievērojis šos principus.
– Vai dzirdi, pieaudzis onkul. Ko tu no manis vēlies?
Vīrietis paraustīja plecus.
– Jā, būtībā, nekas. Mans uzdevums bija tikai konfrontēt jūs ar faktu, informēt jūs, tā sakot. Tas ir viss. Es, protams, esmu iesaistīts jūsu tēva biznesā. Mūsu cilvēciņi jau čaukst. Mēs to nomazgāsim no visa spēka. Ceru, ka viss izdosies. Un viņam vismaz naudas paliks.
Es biju pārsteigts par dzirdēto un nedaudz atspēkojos no sava sarunu biedra.
– K-ko?
Viņš pasmīnēja.
– Ko tu domāji, mīļā? Cilvēku atmazgāšana no netīriem darbiem ir ļoti, ļoti dārga.
Man ir apnicis klausīties šīs muļķības. Es piecēlos un gatavojos iziet no restorāna. Steidzami vajadzēja atcerēties visus savus paziņas, nodibināt kādus sakarus, kādam piezvanīt. Šim haosam bija jābeidzas. Šķiet, ka kāds no manas grupas universitātē bija FSB pulkveža bērns. Vai pat kāds foršāks. Jums būs jāsazinās ar šo mazo cilvēku. Es vienkārši neatstāšu visu šo haosu. Man viss ir jāsaprot un, ja nepieciešams, jāpalīdz tēvam. Galu galā viņš pazuda! Patiesībā tas pazuda! Un es neatstāšu šo stāstu pa kreisi, man pilnīgi svešinieku. Nu man nav!
Levs nometa rēķinus uz galda un sekoja man.
– Atkāpies! – es nobrēcu.
Advokāts atkal pasmaidīja.
– Tātad tu nepadevies no manis. Es eju mājās. Ak, vai tētis tev vēstulē nepateica, ka es tagad dzīvoju pie tevis? Kāda nelaime…
4. nodaļa. “Es tik viegli nepadošos”
Izdzirdot Ļeva Jurjeviča vārdus, es gandrīz paklupu un nokritu uz grīdas. Bet man bija kājās ļoti dārgas augstpapēžu kurpes. Ja es viņus sabojātu?! Šis vīrietis nedomāja ne par vienu, izņemot sevi.
Viņš gāja man garām tā, it kā nekas nebūtu noticis. Es pieskatīju viņu un vairākas reizes pamirkšķināju. Ja viņš jokoja, tad tas bija ļaunākais joks cilvēces vēsturē. Bet izskatās, ka šis idiots nejokoja ar vārdu "vispār".
– Nopietni?! – Es metos viņam pēc.
Ļevs apstājās, pagriezās pret mani ar apmierinātu smaidu un nožēlojami iztaisnoja kaklasaiti, kā to bieži dara sliktie filmu varoņi.
– Pilnīgi nopietni, mīļā.
– Beidz mani tā saukt! – es nobrēcu. Man vairs nebija vienalga, ka mēs joprojām stāvam restorāna vidū. Mana pacietība ir pilnībā beigusies. – Labi, tu konfiscēji sava tēva īpašumus un citas muļķības. Bet šis! Tu… tu neuzdrošinies dzīvot mūsu mājā! Vai tev nav sava?! Varbūt uz turieni jāvelk arī vecmāmiņa, bērni, vecāki un suns?! Vai tu vispār sevi dzirdi?
Ļevs Jurjevičs apmierināti pasmaidīja.
"Es zināju, ka es jums patīku." Jūs gudri nolēmāt mani iepazīt tuvāk… Tā kā jūs esat tik ieinteresēts, es jums pateikšu, ka man nav ne sievas, ne bērnu. Un suņi, starp citu, arī. Es esmu viens pats.
Paldies Dievam! Vismaz viņš nenesīs savus mazuļus. Ejot tuvāk vīrietim, es ieskatījos viņam acīs un caur zobiem nomurmināju:
– Ja tu pārkāpsi manas mājas slieksni, es izsaukšu policiju!
Ļevs Jurjevičs tikai paraustīja plecus.
– Jā, lūdzu. Parādīšu visus dokumentus, mierīgi papļāpāsim un iesim katrs savu ceļu. Un jūs varat arī sodīt par viltus zvanu. Kā maksāsi?
Es sāku saprast, kāpēc daudzi cilvēki ienīst juristus un kāpēc daudzi ienīst juristus. It kā viņi par tevi zinātu visu. It kā viņiem būtu sagatavota atbilde katrai situācijai, katram jūsu teiktajam vārdam. Tas bija pat nedaudz biedējoši.
Bet es biju pārliecināts, ka man tas izdosies. Ka patiesība ir manā pusē. Es netaisījos padoties, lai gan sāku izjust zināmu izmisumu. Es paķēru telefonu no somiņas, bet uzreiz apstājos un paskatījās uz advokātu.
– Savienojiet mani ar manu tēvu! Tūlīt!
Ļevs Jurjevičs tikko pacēla rokas.
– Ak, es nevaru. Vai jūs zināt, kāda ir stāsta viltība, kad cilvēks “guļ zemu”? Fakts ir tāds, ka nav iespējas ar viņu sazināties. Viņš pats izrāpjas ārā, kad tas ir droši.
Es vairs nevarēju izturēt šo sapuvušo sarunu. Pagrūdusi ar plecu Levu Jurjeviču, es devos uz izeju, kad pēkšņi viņš satvēra manu roku un spēcīgi to saspieda.
– Lelle, tagad nopietni. Vienkārši izvairīsimies no muļķībām. Tu sabojāsi savu un tēva dzīvi. Padomā simts reizes, pirms kaut ko dari.
Es to nevarēju izturēt. Pagriezusies, es plati nošūpojos un situ advokātam pļauku, cik vien spēju. Viņš uzreiz mani atlaida, atkāpās un satvēra savu sasitušo vaigu. Es domāju, ka pat es jutu viņas karstumu. Bet tad Ļevs Jurjevičs paskatījās uz mani. Tikai vienu sekundi, īslaicīgi… Ak, man nepatika šis skatiens. Advokāts vairs nesmaidīja un nesmīnēja. Viņa skatiens bija kā savvaļas dzīvnieka skatiens. Likās, ka šis vīrietis tagad gribēja mani nogalināt.