- -
- 100%
- +
Par grāmatu
Šodien mēs dosimies virtuālā ceļojumā, kurā jūs ne tikai klausīsieties un vērosiet, bet kļūsiet par īstiem pētniekiem.
Apskatieties apkārt. Mūsdienu pasaule ir kā aizraujoša datorspēle. Lai nokļūtu no punkta A līdz punktam B un nopelnītu pēc iespējas vairāk punktu, ir svarīgi iemācīties atpazīt ceļā sastopamās briesmas un slazdus. Reālajā pasaulē punkti ir jūsu veselība un dzīvība. Pieņemsim, ka jūs jau sen zināt vienkāršus noteikumus: piemēram, ceļu drīkst šķērsot tikai pie atļaujošā luksofora signāla, nekad nedrīkst iekāpt mašīnā ar svešiem cilvēkiem vai lietot elektroierīces pie atklāta ūdens avota. Tomēr, jo augstāks rotaļu līmenis, bez vecāku vai citu tuvinieku pieaugušo klātbūtnes, jo nopietnākas ir lamatas un jūsu personīgā atbildība par savu veselību.
Ceļā uz mājām
Bija ziemas pēcpusdiena. Tenisa treniņš bija pārcelts uz vēlāku laiku, un Katja steidzās pēc skolas mājās, lai paņemtu savu izlaboto raketi. Pēc ieraduma meitene pievienojās cilvēku plūsmai, kas virzījās viņai vēlamajā virzienā – pusdienas laikā pie biroja ēkas un parkā vienmēr valdīja saprašanas. Daži steidzās darīšanās, citi kādu gaidīja, mīcīdami zem kājām sāls un brūnā sniega brikšņus, tikai daži vienkārši pastaigājās vai dalījās pusdienās ar mūžam izsalkušajiem baložiem.
Pusceļā pāri ceļam Katja pagriezās un meta vērtējošu skatienu uz vīrieti, kas gāja apmēram desmit soļu attālumā no viņas. "Neizdomā! Es kaut ko izdomāju," viņa pārmeta sev. Svešinieks izskatījās pēc parasta garāmgājēja: melns sporta mētelis un adīta cepure, tumši zili džinsi, mugursoma pār plecu – tajās parasti tika nēsāti klēpjdatori – un seja bija gluži viduvēja. Īsāk sakot, nekas ievērības cienīgs, nekas tāds, ko varētu nosaukt par atbaidošu vai pievilcīgu, vai pat par pierādījumu, ja viņai nāktos viņu ieskicēt. Turklāt vīrietis nemēģināja tuvoties Katjai, kaut ko jautāt vai ieteikt. Kas no tā, ka viņš sekoja viņai gandrīz visu ceļu no skolas. Pilsētā visu diennakti ir daudz cilvēku. "Tu neesi vienīgā, kam jādodas maiznīcas virzienā," meitene pārmeta sev un skaļāk ieslēdza mūziku austiņās.
Tomēr viņas mīļākās dziesmas vārdi nespēja apklusināt satraucošo nojautu: "Ko darīt, ja tā neesmu tikai es?" Filmās viņa ne reizi vien bija redzējusi, kā galvenais varonis maina savu ierasto maršrutu, lai pārliecinātos, vai viņam patiešām seko. Katja strauji pagriezās aiz žurnālu veikala. Bet kas tas bija? Meitenei pa muguru pārskrēja drebuļi – svešinieks bija pagriezies viņai aiz muguras un turpināja turēties apmēram desmit soļu attālumā! Nē, tā vairs nevarēja būt tikai sagadīšanās.
Katīnas tētis viņai stāstīja, ka stresa brīdī cilvēks vai nu kļūst spēcīgāks un pie viņa atgriežas pat tās zināšanas, kuras viņš, šķiet, sen bija aizmirsis, vai arī viss nepieciešamais un noderīgais izlido no galvas. Ar Katju, viņas šausmām, notika tieši tas otrais. No uztraukuma viņa pilnībā aizmirsa visus drošas uzvedības noteikumus uz ielas, kurus viņai iemācīja vecāki. Meitene nedomāja neko labāku kā ieslīdēt savā ieejā, taču uzreiz to nožēloja: svešs vīrietis paspēja ieiet viņai pakaļ – bēgšanas mēģinājums neizdevās.
Meitene drudžaini sāka galvā pārdomāt savas glābšanās iespējas. Viņa noraidīja domu izmantot liftu – svešinieks būtu paspējis tajā ielēkt. Viņa pēc iespējas pārliecinošāk devās uz pirmo stāvu, apstājās pie viena no dzīvokļiem un izlikās, ka atver durvis ar savu atslēgu. Svešinieks uz mirkli apdomājās un devās uz liftiem. Katja negaidīja, kamēr vīrietis sapratīs viņas viltību. Viņa nekavējoties izskrēja no ieejas un steidzās pie tēva. Par laimi, telefonu remonta darbnīca, kurā viņš strādāja, atradās ēkā tikai divu māju attālumā no viņu pagalma.
Redzot satraukto un elpojošo meitu, tētis bija nobijies tikpat ļoti kā Katja.
– Mīļā, kas notika?
– Tēti… tu… saproti… ēd, – mēģināja izvilkt elpu meitene. – Tur ir kāds vīrietis… Viņš sekoja man no skolas.
– Vai viņš sekoja tev? Kur viņš ir? Ko viņš darīja? Ko viņš teica? – Šķita, ka vecāks ir gatavs izkāpt no savas vietas un skriet, lai atrastu bīstamo svešinieku.
– Tēt, nekas briesmīgs nav noticis, – Katja centās viņu nomierināt. – Viņš vienkārši sekoja man no skolas vārtiem līdz pat mājai. Precīzāk sakot, līdz pirmajam stāvam.
– Vai tu kopā ar viņu iegāji ieejā?
– Jā, – meitene kautrīgi atzina. – Man šķita, ka es varētu ātri aizvērt durvis, taču es biju apjukusi.
– Bet jūs taču neejāt kopā ar viņu liftā, vai ne? – Joprojām nervozēju, – teica tētis.
– Nē. Es paliku pirmajā stāvā, un tad skrēju jums pakaļ.
– Katuška, kāda tu esi laba meitene, ka neesi gājusi kopā ar viņu liftā! – Tētis atzinīgi noglāstīja meitai cepuri un piebilda: – Nāc, es tevi pavadīšu mājās.
Pa ceļam uz mājām, acīm redzami nomierinājušies, Katja un tētis apsprieda drošu rīcību šādā situācijā.
Tētis jautāja:
– Ko jūs kliegtu, ja svešinieks neļautu jums iziet no ieejas?
– Palīdzi, palīdzi! – nedomādama meitene izplūda.
– Vai jūs domājat, ka kaimiņi atvērtu?
Katja nopriecājās:
– Droši vien nē. Viņi būtu nobijušies, vēl ciešāk aizslēgušies savos dzīvokļos un caur durvīm klausītos, kas tur notiek.
Tētis piekrita.
– Un no kā visi kaimiņi baidās, un tomēr viņi noteikti skatīsies ārā?
– Ka viņu dzīvoklis tiks appludināts? – Katja pasmaidīja.
– Jā, – tētis pasmaidīja, – viņi baidās arī no tā. Bet viņi nevarēs kliegt par applūšanu. Kā tu vēl domā?
– Tieši tā, ugunsgrēks! – Katja nojauta un ar cimdu uzsita sev pa pieri.
– Jā! Kliedziet "Ugunsgrēks!", tad kaimiņi droši vien ieraudzīs.
– Varētu arī piezvanīt uz tuvākajiem dzīvokļiem. It īpaši tāpēc, ka es stāvēju pie vienām no durvīm un varēju ātri aizsniegt zvanu.
– Tieši tā! – Tētis atkal pieskārās un tad ar nopietnu skatienu jautāja: – Kāda bija tava šodienas kļūda?
– Droši vien tā, ka es iegāju ieejā. – Katja jutās kauns par savu kļūdu.
– Un kas vēl? – Tētis jautāja jau daudz mīlīgāk.
– Es domāju, ka varu ātri aizvērt durvis, bet mums ir durvju aizvērējs.
– Kas vēl?
– Es arī neierados pie tevis uzreiz. – Meitene pēkšņi apstājās un iegrūda seju tētim krūtīs.
– Jā! Vai arī jūs varējāt aiziet uz drošu vietu pa ceļam no skolas. Kādas ir kādas drošības saliņas ceļā?
– Aptieka, kur strādā tante Ļena, – no tēta jakas iekšpuses izskanēja Jekaterinas pieklusināta balss.
– Tieši tā! Un otra?
– Ceļa vidū, laukuma otrā pusē, ir lielveikals, tur pat ir meklēšanas komandas zīme.
– Tieši tā! Tur ir vairāk? – Vecāks neapstājās.
Katja domīgi paberzēja zodu un atcerējās:
– Netālu no skolas ir arī skaistumkopšanas salons, kur mēs ar mammu frizējamies, un netālu no mūsu mājas ir banka.
– Laba meitene! – Tētis viņu priecīgi uzslavēja. – Tu uzskriesi uz šīs drošības saliņas, un kas tālāk?
Katja sāka locīt pirkstus:
– Es visu izstāstīšu cilvēkam, kas tur strādā, palūgsim, lai mani pasargā, un piezvanīšu tev vai mammai, lai orientētos, kur es esmu.
– Starp citu, kas ar tavu telefonu un kur ir tava kabatas sirēna? Kāpēc tu uzreiz nesazvanīji mani vai mammu? – Tētis šoreiz apstājās.
– Es aizmirsu sirēnu mājās, un telefons spēlēja starpbrīdī un izlādēja bateriju, – sārtēdama atzina meitene.
– Tāpēc mēs ar tevi iemācījāmies manus un mammas numurus no galvas.
– Jā, es tos joprojām atceros kā reizināšanas tabulu! – Katja sakrustoja labās rokas rādītājpirkstu un vidējo pirkstu kā zīmi, ka viņa saka patiesību, un uzreiz pasmējās. Tētis smējās viņai pakaļ. Viņi atcerējās, kā savulaik transponēja telefona numurus četriniekos un pēc tam rotaļājās ar zvanīšanu viens otram, uzminot tos kalkulatorā vai televizora tālvadības pultī. Viens no četriniekiem skanēja apmēram šādi:
Deviņi, viens, astoņi – mēs lūdzam jūs piezvanīt.
Trīs, astoņi, četri – tētim jābūt dzīvoklī.
Nulle, četri, četri, četri, četri, nulle – saglabāju paškontroli.
Kad tuvojāmies ieejai viņu mājā, tētis pārbaudīja durvju slēdzeni uz priekšējām durvīm. Tas patiešām bija ļoti lēns un smags, lai aizvērtu durvis, kas varēja nonākt iebrucēju rokās. Tāpēc tikai pēc tam, kad Katja ienāca dzīvoklī, tētis mierīgi steidzās atpakaļ uz darbu.
Mājās meitene vispirms nolēma ieturēt pusdienas. Pēc visa uztraukuma un skriešanas ķermenim bija nepieciešams barojošs stiprinājums. Domājot par notikušo, Katja kopā ar kotletēm un kartupeļiem gandrīz vai sūtīja metāla dakšiņu sasildīties mikroviļņu krāsnī. Tomēr viņa laikus atguvās, jo metāla priekšmetus ar zelta un sudraba rakstiem nekādā gadījumā nedrīkst likt mikroviļņu krāsnī!
– Kāda šodien bija diena! – izelpoja meitene.
Viņa izņēma no mugursomas telefonu un uzlika to lādētājā. Nebija kur steigties: tētis bija lūdzis, lai viņa neiet uz treniņu – nebija neviena, kas viņu aizvestu. Tiklīdz viedtālruņa ekrāns iedegās, viņas personīgajos ziņojumos iekrita piezīme par drošību ceļā uz skolu un mājup.
Katja atvēra tēva atsūtīto failu un sāka to lasīt skaļi:
– Kliedzot "Ugunsgrēks" vai aktivizējot kabatas sirēnu (personīgo trauksmes sistēmu), uzbrukuma vieta ieejas durvīs būs redzama un dzirdama. Uzbrucējs nebaidās no jūsu kliedziena vai sirēnas pukstēšanas, bet gan no lieciniekiem un ātri aizbēgs.
– Nevilcinieties atteikties braukt liftā kopā ar svešinieku vai vispār doties atpakaļ ārā. Nav svarīgi, kā jūs tajā brīdī vērtēs apkārtējie. Pareizie pieaugušie, gluži pretēji, uztvers to kā drošu rīcību un atbalstīs jūs.
– Neejiet ieejā vieni pēc tam, kad esat izgājuši no ieejas. Nepareizais pieaugušais var palikt jūs gaidīt.
– Tāpat ir droši izkāpt no lifta jebkurā stāvā, ja jūtaties neērti. Tās ir jūsu personīgās robežas un aizsardzība.
Tieši zemāk, apzīmēts ar izsaukuma zīmi, seko atgādinājums par to, kas atņem drošību:
– Klusums vai kliedziens "Palīdzība, glābiet mani!". Diemžēl uz šādu saucienu pēc palīdzības gandrīz neviens neatvērsies, kas nozīmē, ka nebūs liecinieku, no kā ļaundaris tik ļoti baidās.
– "Skatīšanās" uz tālruni. Jūs šajā brīdī nepamanāt, kas notiek apkārt, un izrādāt savu uzbudinājumu. Padomājiet par dzīvniekiem, kas nereaģē uz neko un nespēj pārvietoties, ieraugot lukturi.
– Arī iekāpšana liftā kopā ar svešinieku palielina jūsu risku. Tas nenozīmē, ka jums vajadzētu baidīties no visiem cilvēkiem liftā. Galu galā, piemēram, jūs nepāriet pāri ceļam pie sarkanās gaismas ne tāpēc, ka katru reizi varētu notikt negadījums, nē. Ir tādi, kas skrien pāri brauktuvei pie aizliedzoša luksofora signāla, taču viņi uzņemas milzīgu risku.
Izlasot visus drošības punktus, Katja nodomāja: tomēr ir svarīgi un forši būt uzmanīgiem! Viņa vēlreiz uzslavēja sevi par to, ka izskrēja no iebrauktuves un steidzās pie tēta.
Atzīmes beigās meitene ieraudzīja mājasdarba uzdevumu:
"Kopā ar vecākiem izdomājiet, ko atbildēt vai ko darīt uz sveša cilvēka piedāvājumu braukt liftā?"
UZDEVUMS:
Palīdziet Katjai izpildīt šo uzdevumu. Kopā ar vecākiem izdomājiet ticamas īsas atbildes uz svešinieka piedāvājumu braukt ar liftu un praktizējiet tās savā ieejā. Uzmanieties ceļā uz skolu un mājup!
Pazaudējas
– Es nekad nedomāju, ka ar mani varētu notikt kaut kas tāds, ko rāda tikai televīzijas izmeklēšanas reportāžas," savu stāstu sāka mans kaimiņš Sanka.
Gandrīz katru rītu mēs ar viņu satikāmies pie izejas no ieejas un kopā devāmies uz skolu: viņš košļāja zinātnes granītu, un es šo granītu pārvērtu aizraujošās zināšanās par OBL un ieliku tās jaunos prātos. Spriežot pēc stāstu daudzuma – un Sankai katru dienu bija jauni stāsti – mana kaimiņa dzīve vārījās. Un viņš to nebija izdomājis! Šādu spēju atrast piedzīvojumu ikdienā varēja tikai apskaust. Tomēr man un Sanka vecākiem galvenais bija tas, ka visi viņa piedzīvojumi beidzās droši.
Tajā rītā, tikko man aiz muguras bija aizskrējušas ieejas durvis, kaimiņš, sveicinoties dežūrdaļā, sarīkoja intrigu un nolēma pats to atklāt.
"Viss sākās ar vienkāršu mammas frāzi:
– Šodien pēc skolas nekavējies klasē. Mēs ejam uz Hiperparku.
Septiņu gadu vecumā man nepatika iepirkties, bet gadījums bija svarīgs – jāizvēlas dāvana vectēva dzimšanas dienā. Turklāt es biju tikai dzirdējusi par lielāko iepirkšanās centru mūsu pilsētā, bet nekad iepriekš tur nebiju bijusi. Pirmkārt, Hiperparks atradās tālu no mūsu mājas, un, otrkārt… Otrkārt, zinot manu nepatiku pret iepirkšanos, mamma reti kad ņēma mani līdzi.
Tūlīt pēc skolas, kā tika teikts, mēs devāmies iepirkties pēc dāvanas.
– Pat pieredzējis izsekotājs šeit apmaldītos! – es satraukti teicu, skatoties uz mirdzošajiem bezgalīgo aleju līmeņiem, kas saplūda uz milzīgo koku zāles centrā.
Mamma savā telefonā bija atvērusi zīmolu un nodaļu karti:
– Šādu karti kā mūsu varētu apskaust jebkurš izsekojējs. Seko man, Sanka! Sekojiet ar atvērtām acīm un neatpalieciet! Sapratāt?
– Pieņemts izpildei! – Es ziņoju un izstiepjos taisnā līnijā.
Mamma pamāja ar roku.
– Vai man nodot tevi aktieriem?
Pēc pirmā stāva un pusotras stundas mūsu pastaigas uztraukumu nomainīja izmisums. Es sapratu, ka ir neticami grūti izvēlēties dāvanu cilvēkam, kuram, kā viņš pats teica, ir "viss laimei". Galva un kājas man kņudināja, un es sekoju mammai, nepievēršot uzmanību spilgtajiem plakātiem vai spīdošajām izkārtnēm. Un es jau grasījos skumt kā Ivans Carevičs no pasakas, bet tad pirmā stāva alejas vidū mana klejojošā acs pamanīja izkārtni: "Automodeļu izpārdošana".
Nogurums pacēlās kā roka. Aizmirsusi par norādījumu "turēties līdzi", es pagriezos uz nodaļu, kas bija atzīmēta ar neona bultiņu. Labi, labi, es atcerējos rīkojumu, bet nevarēju pavēlēt savai sirdij un kājām – automašīnas bija mana kaislība. Dzeltenie Lamborghini, sarkanie Ferrari, akvamarīna krāsas BMW – tie mirkšķināja man, it kā no pulētajiem sāniem atstaroties spilgto veikala lukturu gaismā. Es caurskatīju katru modeli līdz automobiļu rindas galam un uzreiz nopriecājos: baltais Lincoln limuzīns, par kuru biju sapņojusi, nekur nebija atrodams – es biju ieradusies velti. Gatavojos izlēkt no veikala, kad pēkšņi, pati negribēdama, kļuvu par liecinieci īstam noziegumam: blakus nodaļā pāri alejai divi pusaudži izrāva kādam vīrietim no kabatas mobilo telefonu. Precīzāk, viens no līdzdalībniekiem izlikās, ka izvēlas preci, bet, tiklīdz darbs bija paveikts, noziedznieki ar garlaikotu skatienu kopā devās uz izeju.
Nikolajs Petrovičs, pazīstamais apkaimes policists, bieži brīnījās par manu ērgļaino redzi. Viss tāpēc, ka es jau no tālienes varēju pamanīt svarīgas detaļas un pat pārkāpēju autovadītāju numurus. Un tepat caur iepirkšanās rindas platumu un diviem stikliem es fiksēju zādzības faktu.
Es to esmu fiksējis, bet ko man darīt tālāk? Kliegt "zagļi!"? Līdz brīdim, kad es izsaukšu palīdzību, zagļi būs paspējuši aizbēgt. Tik lielā tirdzniecības centrā, starp pūli, kas steidzās dažādos virzienos, to bija viegli izdarīt.
Es nolēmu sekot līdzi iebrucējiem un izdomāt rīcības plānu pa ceļam. Manā gadījumā liels cilvēku skaits arī bija man par labu. Kurš no pūļa pievērstu uzmanību septiņus gadus vecam zēnam?
Pusaudži pat nedomāja par bēgšanu no Hiperparka. Domāju, ka ar telefonu viņiem bija par maz. Viņi vēlējās kaut ko citu, ko varētu paņemt rokās. Viens no viņiem bija garš, ar cepuri, kas bija nolaista virs acīm. Otrs bija zemāks, uzbāzīgs, ar garu malu. Zagļi izlikās, ka viņi vienkārši pastaigājas un sarunājas, aplūkojot veikalu skatlogus. Ak, jā! Mēs zinām šo tipu! Patiesībā viņi lūkojās pēc potenciālajiem upuriem. Vismaz tā teikts izmeklēšanas ziņojumos.
Es sekoju viņiem pakaļ, sekojot līdzi, piecpadsmit veikaliem. Ne mazāk. Un es jau grasījos priecāties, ka kļūdījos savos pieņēmumos, kad noziedznieku pāris iegriezās elektronisko preču nodaļā.
Uzmanīgi nostājoties rindā ar māti un viņas meitu, kas ienāca tajā pašā veikalā, man izdevās tikt garām apsargam. Viņu varētu ieinteresēt vientuļš septiņgadnieks, kas staigā viens pats.
Pusaudži apsteidza stendu ar viedpulksteņiem, aizkavējās pie spēļu konsoļu diskiem un devās pie plaukta ar austiņām. Es uz visiem gadījumiem noņēmu savu koši sarkano cepuri, lai nekļūtu par uzmanību piesaistošu bāku, un aizklīdu aiz televizoru ekrāniem – no šejienes man bija lielisks skats uz plauktu. No ārpuses tas izskatījās tā, it kā kāds bērns būtu tikko iegrimis digitālajos attēlos ar brīvdienu paradīzi un labākajiem vārtiem futbola vēsturē.
Zagļi paņēma no plauktiņa dārgu austiņu kastīti un sāka strīdu, lēnām pārvietojoties no viena modeļa uz otru, līdz garais cepurē ietriecās pretējā plaukta galā stāvošajā meitenē, tā, ka viņas soma aizlidoja no pleca.
– Ak, atvainojiet, lūdzu! – pieklājīgi un pieklājīgi sacīja garā. – Atvainojiet! Vai tas sāpēja? Dieva dēļ, tas bija negadījums. Tiklīdz mēs ar brāli sākam strīdēties, mēs neko un nevienu apkārt neredzam.
Otrais cepurē ar garu aizsegu palīdzēja meitenei pacelt somu.
Mans apbrīns bija nepārspējams. Nekāda satraukuma. Un balss – ikviens noticētu sirsnīgai nožēlai. Meitene tikai piekodināja:
– Viss ir labi.
Vēlreiz atvainojoties, pāris pārcēlās uz plaukta vidusdaļu, izliekoties, ka turpina apspriest austiņas.
– Jūs joprojām neesat mani pārliecinājuši! – skaļi sacīja tas, kurš bija cepurē. – Iesim uz nodaļu ceturtajā stāvā. – Pakarinājuši kastīti atpakaļ, pusaudži devās uz izeju.
– Kaut kas šeit nav kārtībā. – Es biju pārliecināts, ka zagļi vienkārši neieietu elektronikas nodaļā, vēl jo mazāk nejauši sadūrušies. Tajā brīdī garais vīrietis paspieda savam līdzdalībniekam roku, un es skaidri redzēju, kā viņš viņam kaut ko pasniedz.
Maciņš! Tas bija neliels maks, līdzīgs bankas karšu diskam. Tas bija gluži tāds pats kā manas mammas, tikai rozā. Ak, pareizi! Viņi to nozaga, kad pacēla somu!
– Puisīt, vai es varu jums palīdzēt? – pienāca no kaut kurienes sāniem. Jautājums izskanēja gandrīz virs manas auss un tik negaidīti, ka es gandrīz paskrēju no izbīļa. Veikala konsultants stāvēja man pretī un laipni pasmaidīja.
Man patiešām bija vajadzīga palīdzība. Bet kā to pieņemt no svešinieka un pastāstīt veikala konsultantam par zagļiem, lai viņš nedomātu, ka viņa priekšā ir septiņus gadus vecs iedomāts cilvēks?
– Nē, paldies. Es esmu šeit kopā ar mammu, – es centos izklausīties pēc iespējas pārliecinošāk un pagriezos uz nākamo nodaļu, no kuras steidzos taisnā ceļā uz izeju.
No noziedznieku pāra nebija ne vēsts. Nebija jēgas viņus meklēt starp bezgalīgajām alejām, un es biju neprātīgi vīlusies, ka esmu palaidu garām iebrucējus, ka neesmu novedusi izmeklēšanu līdz galam.
Pēkšņi plaukstu centrā kļuva ļoti karsti, un man bija grūti elpot. Kas būs ar mani? Vai viņi mani meklēs? Man šodien vajadzēja mājās atstāt savu viedpulksteni ar GPS! Nelaime, tik liela!
No visām pusēm skanēja mūzika, ko pārtrauca reklāmas ar dienas piedāvājumiem. Bezgalīga pircēju plūsma rosījās un čaloja, neapstājoties ne mirkli, un es pēkšņi jutos izmisīgi vientuļa garo iepirkšanās rindu tuneļos. Klintīm līdzīgie augšējie stāvi un tirdzniecības centra stikla kupols aizvērās virs manas galvas, draudot sabrukt milzu papīra ziedu, putnu un virtenīšu lavīnā.
Man nācās sasprindzināties, kas turpināja nežēlīgi degt. Es centos atcerēties kādu vingrinājumu: vai nu "Drosmīgais trusis", vai "Drosmīgais zaķis". Tētis man to bija iemācījis, lai es to varētu izmantot biedējošās situācijās. Vispirms dziļi ieelpo, ieelpojot pēc iespējas vairāk gaisa, tad lēnām saskaiti līdz desmit un skaļi izelpo. Man nācās to atkārtot vairākas reizes, līdz mana sirds pārstāja pukstēt kā mūsu kaķim Ančovijam, tiklīdz uz palodzes piezemējās zvirbulis vai baloži.
Pārvarējusi pirmo paniku, es centos atrast pašu norādes zīmi uz automašīnu izpārdošanu – savas izmeklēšanas sākumpunktu. Taču eskalatoru, liftu un pāreju pārpilnība mani tikai vēl vairāk samulsināja. Vienu brīdi man šķita, ka es skraidīju riņķī.
Tas, ka šādos gadījumos vajadzētu stāvēt mierīgi, lai pieaugušie varētu jūs vieglāk atrast, man, protams, no visa skriešanas apkārt izgāja no galvas. Labi, ka joprojām paliek spēkā, ka vispirms jābrīdina vecāki, māsa, brālis, vecmāmiņa, vectētiņš, kur un cik tālu pēkšņi vēlaties doties, un noteikti jāvienojas par tikšanās vietu. Piemēram, pie informācijas stenda vai pie strūklakas – vispār pie kaut kā pamanāma tirdzniecības zāles centrā. Hiperparkā kaut kur bija strūklaka, mēs ar mammu noteikti bijām tai gājušas garām, bet strūklaku, tāpat kā loloto norādi, šķita neiespējami atrast. Arī informācijas stendu tuvumā es nevarēju saskatīt. Taču es redzēju koku! Tieši to koku, pie kura saplūda visas alejas un stāvi, turklāt tas bija pamanāms no dažādām tirdzniecības centra vietām. Vismaz tā man tas šķita, kamēr es skrēju.
Es devos tā virzienā, cerot, ka arī mamma nojauš, ka mani šeit meklēs. Apkārt varenajam stumbram uz izgreznotiem soliņiem bija iekārtojušies Hiperparka apmeklētāji. Sēdvietu nebija, tāpēc es iekārtojos uz mākslīgā zāliena koka pakājē, no savas jakas izveidojot spilvenu. Nenoņēmu cepuri – sarkanās bākas efekts šoreiz varētu noderēt, lai es būtu pamanāms pūlī.
Uz blakus esošā soliņa raudāja kāda meitene. Caur viņas raudām es tik tikko varēju saprast, ka viņa lūdz doties uz kādu rotaļlietu veikalu, un sieviete laipni pierunāja viņu atgriezties rīt, jo viņai jāsteidzas mājās. Man ienāca prātā: tā bija māte un meita, kas neapzināti bija kļuvušas par manu aizsegu elektronikas veikalā!
Viņi bija svešinieki, bet izskatījās diezgan droši. Turklāt es nevarēju izturēt, vienkārši sēžot, tāpēc piegāju tuvāk.
– Atvainojiet, mani sauc Saša. Es esmu apmaldījusies. Vai jūs varētu man iedot savu tālruņa numuru, lai es varētu piezvanīt mammai?
– Es esmu apmaldījusies! – Sieviete izplestīja rokas. Viņa rūpīgi apskatīja mani no galvas līdz kājām, acīmredzot cenšoties noskaidrot, vai neesmu krāpis, un grasījās aizbēgt ar savu telefonu. Bet tad viņa pasmaidīja un pasniedza man telefonu. Nezinu, kas viņai lika man uzticēties, jo tajos pašos izmeklēšanas ziņojumos noziedznieki bieži vien izskatījās diezgan pazīstami un cienījami.
– Vai jūs pats varat zvanīt, vai jums vajadzīga palīdzība? – Sieviete sacīja.
Es pēkšņi sastingstu un pēkšņi nodomāju raudāt. Es neatcerējos tālruņa numuru! Ne mammas, ne tēva, ne kāda cita! Kādēļ to mācīties no galvas, ja bija pulkstenis – gudrs pulkstenis, kas neatšķīrās no tā īpašnieka.
– Paldies, – es teicu salauztā balsī. – Es aizmirsu numuru.
– Tātad, Marusenka, veikalu ar rotaļlietām noteikti nāksies pārvietot. Redzi, kāds negadījums! – Sieviete steigšus savāca meitu un mantas un pasniedza man roku. – Galvenais, Saša, nesapņo. Tagad mēs atradīsim tavu mammu. Nāc ar mums.
Es paskatījos uz izstiepto roku un spēru soli atpakaļ. Mamma un meita izskatījās drošas, bet arī tā pasniegt roku svešiniekam nedrīkstēja.
– Vai tu esi nobijusies? Es redzu. Labi, ka esi tik piesardzīga! – sieviete nebija apvainojusies. – Tad… Kāds ir jūsu uzvārds?
– Udaļcovs.
– Palieciet šeit, nekur neejiet. Bērns stāv, pieaugušais skatās! Vai mēs esam vienojušies?
Es paklausīgi klanījos un atgriezos savā vietā pie koka. Pēc brīža mūzika tirdzniecības centrā apstājās, un no visiem skaļruņiem atskanēja mans vārds:
– Uzmanību! Ir pazudis bērns. Septiņus gadus vecs zēns. Viņa vārds ir Saša Udaļcovs. Viņam galvā ir koši sarkana cepure. Lūdzu zēna vecākus doties pie koka tirdzniecības zāles centrā. Jūsu dēls jūs tur gaida.
Atpūtnieki uz soliņiem pagrieza galvu, no sludinājuma lūkojoties pēc Sašas Udaļcova. Tik daudz līdzjūtīgu skatienu es vēl nekad nebiju pieķērusi. Man pat gribējās uzvilkt cepuri virs acīm kā to garo.
– Sanka! – Es dzirdēju mammas balsi. – Dēls, es viņu atradu!
Iekšpusē it kā kāds nospieda sprūdu, un savaldītās asaras izlija tieši uz mammas mēteļa.
– Nu, tu dod! Un es dodu: es nesekoju pakaļ dāvanai, – nopriecājās mamma, mani žņaudzdama, it kā gribētu pārliecināties, ka dēls ir atrasts vesels un vesels. "Pilnībā samontēts," tētis jokoja.
– Mamma, – es mēģināju pārtraukt mammas raudas, joprojām raudādama. – Es biju gandrīz vai īstā pakaļdzīšanās. Pastāstīju viņai, kā biju pieķērusi divus pusaudžus zagļus, un tad vēl vienu. Tikai noziedzniekus es palaidu garām ierēdņa dēļ.
– Un paldies Dievam, ka es viņus palaidu garām! – mamma iesaucās. – Nav zināms, ko viņi būtu mēģinājuši darīt, ja būtu pamanījuši, ka tu viņiem seko.
– Bet viņi droši vien zags atkal un atkal. Ko mēs varam darīt?
– Man ir ideja, – mamma pārdomāti teica. – Noslaucīt asaras. Seko man! Vienkārši cieši turiet manu roku.
Pēc diviem eskalatoriem mēs nonācām pie informācijas stenda. Mamma izstāstīja reģistratorei stāstu par pusaudžu kabatzagļiem. Pēc pāris minūtēm pie mums pienāca vīrietis stingrā uzvalkā un iepazīstināja ar sevi kā drošības dienesta vadītāju. Viņš pierakstīja, kā izskatās noziedznieki un kuros veikalos viņi bija iegājuši, un pieprasīja mammas datus, brīdinot, ka izmeklēšanas laikā mums var piezvanīt un uzaicināt uz papildu interviju.