Mani nevar aizvainot! Personīgās drošības skola

SUNS

– Lena, kur tu esi? Kāpēc tu tik ļoti kavējies? – Stingrā balss klausulē atskanēja no kaut kur tālu. To, tāpat kā visas pārējās apkārt esošās skaņas, apklusa tuvojošais trīs smaidīgu purnu rūkšana. Vēl viena sirds. Šķita, ka tā pukst ar pārtraukumiem, bet tik skaļi, it kā milzīgs lielgabals šautu salūtus viņa krūtīs.

Lielais suns – sarkans, raupjš – lēnām virzījās uz priekšu viņa priekšā. Uz viņa vēdera sapinušos matu cirtas bija ieķērušās dzelkšņas un izžuvuši dubļu gabali, un kreisā auss vairākās vietās bija iekosta. Pārējie divi suņi, melns un rūsganbrūns, vicinājās aiz vadoņa, ar katru grūstīšanās reizi viņu jau tā izstīdzējušie sāni iegrimstot dziļāk.

No kurienes bija atnākusi šī klaiņotāju banda? Kļavu bulvārī, kur Lena trīs reizes nedēļā gāja trenēties, suņi vienmēr staigāja saimnieku uzraudzībā, pavadās un uzpurņos, ja tie bija lieli. Bet šie suņi bija bez kakla siksnām un dusmīgi, vai nu no bada, vai no klaiņošanas vispār.

Ļena stāvēja apstulbusi, elpojot tikai ar pārtraukumiem. Ganāmpulks pietuvojās tuvāk, parādot, ka jebkurš pārkāpējs būs nelaimīgs, un pēkšņi nogūlās uz bruģa tikai dažus metrus no meitenes kājām. Viņa mēģināja spert soli un dzirdēja to pašu brīdinošo rūkšanu.

– Lena, kāpēc tu klusē? – Stingrumu balsī no telefona nomainīja satraukums. – Kur tu esi, es tevi jautāju? Jau pusstundu būtu jānotiek treniņiem.

– Svetlana Sergejevna, – tik tikko dzirdami sacīja meitene.

– Runājiet skaļāk! Ko jūs čukstat? – pavēlēja treneris.

Ļena dziļi ieelpoja:

– Svetlana Sergejevna, šeit ir suņi. Viņi neļauj man iet. Viņi tikko grasās uzskriet.

– Nonsenss! Viņi baidās no tevis vairāk nekā tu no viņiem. Saproti?

Ļena nenoteikti mājināja ar galvu:

– Bet kas ar to?

– Rāmi speriet soli uz priekšu, – Svetlana Sergejevna pārtrauca meiteni, – bez satraukuma. Negriezieties ne uz sāniem, ne atpakaļ un nekādā gadījumā nebēdziet no viņiem. Un, kamēr tu ej, pastāsti man, kas notiek ar to lietu par sabojātajām sienas avīzēm un stendiem skolā, – trenere centās novērst savas padotās uzmanību no bailēm no dzīvniekiem. Viņa zināja, ka bez ritmiskās vingrošanas Lenai patīk risināt neparastus atgadījumus, kur vien ar tiem sastopas. Un viņai bija taisnība!

Sākumā apslāpusi, bet burtiski pēc pāris frāzēm meitene rosīgi un aizrautīgi skandēja, ka velti pirmais, par ko viņai radās aizdomas, bija devītās klases skolnieks Stupa Inčins. Visi domāja, ka viņš to izdarījis, lai atriebtos skolas direktoram pēc tam, kad viņš bija piedraudējis atstāt Inčinu uz otru klasi par sliktām atzīmēm un sliktu uzvedību. Turklāt pazušanas dienā Stjepa aizbēga no stundām tieši matemātikas stundas vidū. Viņš lūdza aiziet uz tualeti un neatgriezās. Viņš nekavējoties pameta skolu – viņam nebūtu bijis laika krāsot un sagriezt tik daudz stendu. Bet vai viņš pēc tam atgriezās? Lenai kopā ar zēnu izdevās pierādīt viņa alibi gandrīz minūti pa minūtei. Tiesa, skolas īpašuma bojāšanas vaininieks vēl nebija atrasts.

Jaunā detektīve bija tik ļoti aizrāvusies ar stāstījumu, ka, pati to nemanot, pietuvojās pūkainajai kompānijai. Un tad notika neizskaidrojamais: sarkanais sunītis sašņācās, uzlēca un aizbēga. Viņa pavadone ar gaudienu sekoja vadonim. Kas bija šī muļķība? Ne pie suņiem, ne pie pašas meitenes neviena nebija. Lēna apskatījās apkārt, tad rūpīgi aplūkoja bruģa saliņu, kur nupat gulēja bars, bet neatrada izskaidrojumu tam, kas varēja tik ļoti nobiedēt dzīvniekus.

Pilnībā apjukusi, meitene steidzās uz sporta pili. Nonākusi sporta zālē, viņa teju no sliekšņa mēģināja trenerim stāstīt, kā iepriekš izgājusi no mājām, lai savlaicīgi nokļūtu uz treniņu savā iecienītajā bulvārī, kā pa ceļam sastapusi milzīgus rūcošus suņus, un tie noslēpumaini aizbēguši, tiklīdz Ļena tiem tuvojusies.

– Es zinu, es zinu, ka tu esi atbildīga skolniece un nekavētos ne pusminūti, – Svetlana Sergejevna nomierināja meiteni. – Mācīsimies kārtīgi atlikušo stundu, un tad es tevi aizvedīšu uz vienu pārsteidzošu vietu.

– Kāda vieta un kāpēc pārsteidzoša? – Ļena nespēja savaldīt ziņkāri.

– Visi jautājumi vēlāk! Katra sekunde ir svarīga. Mēs jau esam zaudējuši stundu četrkājaino huligānu dēļ, – Svetlana Sergejevna aicināja ieviest kārtību.

Sešdesmit treniņa minūtes pagāja vienā elpas vilcienā. Ļena cītīgi izpildīja katru vingrinājumu un izpelnījās treneres uzslavas.

– Labi padarīts! – apmierināta ar rezultātu, teica Svetlana Sergejevna. – Lai gan laika trūkuma dēļ viņa neapmēģinājās tā, kā vajadzētu, bet ar visu programmu tika galā. Tagad iesim un pārģērbsimies. Viņi mūs gaida pie kluba.

– Kādā klubā? – Ļena nesaprata.

– Kanoe, – paskaidroja treneris. – Jūs droši vien esat redzējuši četrkājaino suņu treniņu laukumu mūsu ēkas aizmugurē.

Meitene sastinga, pieminot suņus, un lēni pieskārās.

– Nu, kāpēc jūs atkal esat nobijusies? – Svetlana Sergejevna uzlika roku Ļenai uz pleciem. – Es jūs iepazīstināšu nevis ar saviem pūkainajiem draugiem, bet gan ar kādu, kas zina visu par viņu audzināšanu. Šī brīnišķīgā cilvēka vārds ir Andrejs Nikolajevičs. Nāciet, skrieniet! Pēc piecām minūtēm gaidu jūs pie izejas no ģērbtuves.

Andrejs Nikolajevičs izrādījās patiešām brīnišķīgs: ar laipnu, siltu smaidu un smaidīgām acīm. Pievienojiet bārdu, vēl nedaudz sirmu matu, un viņš izskatītos kā Ziemassvētku vecītis. Šādus radniecības trikus ar kādu slavenu tēlu Ļeņinas iztēle veica katru reizi, kad viņai kāds patika.

– Nu, sakiet, jaunās dāmas, pēc kā jūs esat atnākušas? Ko es varu darīt jūsu labā? – Andrejs Nikolajevičs pēc apsveikuma pārgāja uzreiz pie lietas. Noklausījies visu stāstu no sākuma līdz beigām, viņš mīklaini pasmaidīja:

– "Man ir viena versija par to, kas varētu būt noticis ar bandītiem, kuriem bija astes. Protams, man viņu žēl. Viņi nedzīvo labi, viņi rūc un ņirgst – viņi aizstāvas, kā vien var. Bet tas ir cits jautājums. Jūsu treneris ir pareizi ieteicis, kā rīkoties. Svetlana Sergejevna, vai jūs vēlētos nomainīt putekļaino sporta zāli pret dialogu ar dzīvniekiem svaigā gaisā? Man šķiet, ar jūsu pedagoģisko talantu ne tikai meitenes, bet arī suņi var kļūt par čempionēm.

– Beidziet vilināt, Andrej Nikolajevič, – Svetlana Sergejevna smejoties atvairīja. – Katram jādara savs darbs. Jums labāk nevajadzētu pagarināt intrigu. Kāds ir jūsu minējums? Ļena – ko tur, un es arī – mēs tūlīt izplēksim no ziņkārības.

Ļena ziņkārīgi ieskatījās labsirdīgā gandrīz Ziemassvētku vecīša sejā.

– Un minējums ir šāds: jūsu jaunkundzi izglāba kāds noslēpumains bruņinieks. Tikai zobena vai bultas vietā viņš izmantoja ultraskaņas suņu atbaidītāju – ierīci, kas rada augstas frekvences un liela skaļuma skaņas viļņus. Cilvēki tos nedzird, bet suņa ausī šādi viļņi skan caururbinoši, radot diskomfortu.

– Bet apkārt neviena nebija! – Ļena atcerējās, kā viņa bija apskrējusi laukumu pēc tam, kad bars bija aizbēdzis.

– Vai tu esi pārliecināta? – Andrejs Nikolajevičs viltīgi pārmeta acis. – Vai aiz kādas kļavas jūs nevienu nepamanījāt?

Ļena nebija pārliecināta. Tagad viņa zināja, no kā suņi bija tik ātri aizbēguši. Bet ko darīt ar noslēpumaino glābēju? Vēl viens noslēpums.

– Tu, meitene, domā, vēro, – pārtrauca viņas pārdomas kinologs. – Tomēr es tev dotu vēl pāris padomu gadījumam, ja nedraudzīgs barvedis atkal sastapsies tavā ceļā, – un Andrejs Nikolajevičs pastāstīja Lenai, kā rīkoties, sastopoties ar agresīvu suni. Tā kā viņš juta, ka viņa zinātība drīz vien noderēs.

Pa ceļam uz mājām tajā pašā vietā Ļena ieraudzīja pazīstamu trijotni. Sajutis cilvēka tuvošanos, rudmatainais lielais puisis brīdinoši nopriecājās, piecēlās no nalizenās vietas un devās uz meiteni.

– Kāda ir šī diena? – Ļena nopūtās zem deguna. – Kāpēc tu atkal mani satiki? – Viņa uzmeta sporta somas siksnas uz pleciem kā mugursomu, lai tā netraucētu. Meitene atcerējās, ka jāstājas pretī uzbrūkošajam sunim.

Tad tas, kas notika no ārpuses, atgādināja teātra izrādi. Ļena nedaudz pieķērās, pasmaidīja kā dzīvnieks un pēkšņi izlēca uz priekšu pretī sarkanajam sunim. Ringa līderis sastinga uz vietas, bet vēl spēcīgāk nopriecājās. Pārējie divi suņi piecēlās no vietām.

– Fjū!!! – Ļena dzirdēja savu draudīgo balsi. Viņa paķēra no zemes pie kājām guļošo nūju un grasījās mest to bandas virzienā, kā Andrejs Nikolajevičs bija mācījis, bet tad suņi sašņācās un pazuda bulvāra pustumsā.

"Tiešām? Tas nostrādāja!" – priecājās meitene. Taču prieku uzreiz nomainīja šaubas. Ļenas zinātkārajam prātam radās aizdomas, ka suņus biedēja nevis dzīvnieka žņaudziens, un viņai nebija laika mest nūju. Meitene pagrieza galvu, cenšoties atrast noslēpumaino glābēju, uz kuru bija mājinājis kinologs. Un tad aiz viena no resnajiem stumbriem viņa pamanīja izlūzušu elkoni.

– Izkāp, bruņinieks! – Ļena bezrūpīgi metās. – Tu neesi pārāk labs sazvērestību teorētiķis. Kāpēc tu izpleti elkoņus kā spārnus?

Glābējs vēl brīdi stāvēja aiz koka un tad pakāpās zem laternas gaismas.

– Stiopka! – Ļena izelpoja. – Inčins, kāpēc tu taisi cirku ar slēptuvēm?

– Kāpēc cirks? – Stjepa aizvainots nopriecājās. – Es vienkārši negribēju, lai suņi mani izsmaržotu pirms laika.

– Ultraskaņas atbaidītājs? – Meitene zinoši pajautāja.

– Tas ir tas, – apstiprināja devītklasnieks, neskatīdamies uz Lēnu.

– Kāpēc jūs to neatvērāt dienas laikā, kad pirmo reizi glābāt viņu no suņiem? – Ļena labsirdīgi pajautāja.

– Tātad jūs runājāt pa telefonu, un tad sākāt braukt sporta centra virzienā. Ko man vajadzēja darīt, skriet jums pakaļ?

– Jūs varējāt skriet. Jūs mani gaidījāt no treniņa, – meitene nopriecājās.

– Tu tevi atstāsi vienu! Es gribēju pārliecināties, vai tu droši nokļūsi mājās. Es gandrīz nosalu, – Stupa žēlojās.

– Labi, glābēja, – samiernieciski izstiepās Lēna. – Nāc, kā pateicības zīmi tēju mājās sasildi. Mamma apsolīja šodien izcept šarloto.

Stupa paklausīgi sekoja meitenei.

– Un kādēļ tu tā smīnēji sunim? – Viņš pārtrauca ieilgušo klusumu.

– Andrejs Nikolajevičs – kinologs no sporta pils mācīja. Viņš saka, ka suņiem smīkšana ir aizsardzības signāls. Tāpēc, starp citu, kontaktzoodārzos dzīvniekiem nedrīkst smaidīt ar zobiem – viņi var tev iekost vai saskrāpēt pretī. Vai jūs par to zinājāt?

– Nē, – atzina Stjepa. – Lūk, labākā aizsardzība! – Zēns izvilka no kabatas ultraskaņas atbaidītāju. – Kādreiz tādas lietas nebija, tāpēc vecmāmiņa ciemā uz auklas ap kaklu karināja parastu svilpaunieku un drošības labad visu laiku staigāja ar to. Svilpes skaņa suņiem bija nepatīkama, un tie bēga prom. Lai nu kā, es tev to iedošu! – Viņš pasniedza Lenai dzelzs pīpi, kas izskatījās pēc mazas flautas. – Kas zina, kad un kur tev tā noderēs, ja tev veiksies piedzīvojumos.

Meitene no visa spēka iepūta caurulē – skaņas nebija, bet visi suņi, kas pastaigājās netālu pa bulvāri, uzreiz aizbēga.

– Vau! Kāds efekts! – Ļena nespēja noslēpt apbrīnu.

Mājās pirmā lieta, ko viņa izdarīja, bija pajautāt mammai, vai viņa var pieņemt dāvanu no devītās klases skolnieces. Viņu ģimenē bija noteikums: ja kaut ko piedāvā pazīstams, bet ne tuvākais cilvēks ("dzeltenais"), ir jākonsultējas ar tuvu cilvēku ("zaļais"). Mamma piekrita, un Ļena, par prieku Stjepai, atstāja sev dāvanā drošu dāvanu.

Virtuvē bija jūtams pikants kanēļa un ābolu aromāts. Nomazgājuši rokas, zēni steidzās pie tējas, kas jau bija ielikta krūzēs.

– Mūsdienās tehnoloģijas ir attīstījušās, – zēns nolēma paspilgtināt savas zināšanas, ēdot šarloto. – Internetā var pasūtīt elektrisko ultraskaņas atbaidītāju. Lūk, jūs varat! – Stiopa savā viedtālrunī palaida svaigu pārskatu. Video aprakstā autors pievienoja saiti uz noderīgu padomu: kā ar parastas sveces palīdzību pirkšanas laikā pārbaudīt, vai atbaidītājs darbojas.

UZDEVUMS:

Atrodi un tu kopā ar vecākiem slepenu veidu, kā "noķert" cilvēka ausij nedzirdamu skaņu.

Internets ir telpa

Forumos ir daudz stāstu par skolas gaitām un ne tikai. Starp tiem ir daži, kas aizrauj jau no pirmajām rindiņām. Lūk, novērtējiet paši.

…Virtuvē kaut kas nokrita ar troksni, un es dzirdēju, kā mamma saka:

– Pagaidi! Nevajag lamāties! Mums tas ir rūpīgi jāizpēta.

Dažas sekundes vēlāk pāri man izcēlās tēva figūra.

– Sergej!" – Tēta balss bija dusmīga, kas neatbilda pēcsvētku noskaņojumam. – Kas, pie velna, tas ir?

Vēl tikai vakar man apritēja astoņi gadi, un vecāki šajā reizē bija sarūpējuši īstu pārsteigumu. Pirmkārt, mamma cepa eklērus ar olu krēmu un svaigiem ķiršiem. Otrkārt, viņa man ļāva uzaicināt visus draugus uz mūsu māju, kas nekad iepriekš nebija noticis. Viņa bija pārliecināta, ka spēļu zāļu, atrakciju parku un kafejnīcu apkārtne ir piemērotāka vieta trokšņainam bērnu pulciņam. Un, treškārt, (cik es priecājos!) man tika uzdāvināts mans pirmais viedtālrunis. Kuru tieši šajā sekundē rūpīgi pārbaudīja.

– Es tev jautāju, jaunieti: kā un kur tu iztērēji septiņpadsmit tūkstošus rubļu?

Tētis atvēra telefonā internetbankas lietotni un vēlreiz aplūkoja pirkumu vēsturi kartē, lai pārliecinātos, vai kaut kur nav kļūda. Izpletis rokas, katrā no tām turot viedtālruni, viņš neapmierināti teica:

– Ir. Kā jūs to izskaidrojat?

– Es nezinu… – mani samulsināja pēkšņā apsūdzība. Septiņpadsmit tūkstoši – tas ir apmēram simt septiņdesmit paciņas manu iecienītāko čipsu vai apmēram divi treniņbikšu pāri, par kuriem es sapņoju.

– Sergej, es gaidu jūsu atbildi. – Tēta balss kļuva stingra.

– Es tiešām nezinu, – murmināju, nespēdams atrast izskaidrojumu notikušajam, un uzreiz piebildu aizstāvībai: – Es neko neesmu pircis. Godīgi! Man nav ne naudas, ne kartes!

– Mana karte ir piesaistīta jūsu telefonam. Pēdējo reizi pajautāju: par ko jūs iztērējāt šo naudas summu, neprasot atļauju?

Uzskatīdams manu apjukumu par nevēlēšanos atzīties, tētis pārmetoši pakratīja galvu, pagriezās un, vairs neko neteicis, ar abiem telefoniem devās atpakaļ uz virtuvi. Viņa klusēšana bija sliktāka par jebkuru sodu.

– Pirkumu nevar atcelt! – Es dzirdēju, kā viņš neapmierināts kliedza.

Man nebija nekādas vēlēšanās noklausīties, kā vecāki runā par savu nepaklausīgo dēlu. Man negribējās skatīties televizoru vai lasīt grāmatu. Es uzmetu sev jaku, paņēmu lietussargu un nolēmu iziet svaigā gaisā: "Pārdomāt savu uzvedību," kā teiktu mana māte. Bet kāpēc gan nevainīgam cilvēkam būtu par to jādomā? Drīzāk man vajadzēja noskaidrot, kā no tēva kartes tika norakstīti septiņpadsmit tūkstoši, ja es nebiju precīzi-precīzi nospiedis pogu "Pirkt".

Uz priekšpagalma pie mājas neviena nebija. Lietainā laikā tā bija vienīgā vieta, kur uzturēties, izņemot suņu pastaigas un kaislīgus skrējējus.

– Nosov! – Es dzirdēju pazīstamu saucienu.

Mans draugs Kostja tuvojās man no trešās ieejas, turēdams pavadā aitu suņu kucēnu vārdā Vulkāns. Košais ausainais mazulis skrēja taisni cauri peļķēm kā vilcējzirgs, no visa sava vēl nelielā spēka cenšoties paātrināt savu saimnieku. Bija acīmredzams, ka kucēns vēl nepazina apmācību un disciplīnu, taču enerģijas un zinātkāres viņam netrūka.

– Turiet savu zvēru, – es brīdinoši iesaucu Kostjai. – Es negribēju, lai viņš sveicienam man uzspļauj ķepas!

– To var izdarīt! – Pamāja ar roku draugs. – Bet, ja viņš nolems kratīties, es tevi no šī izvirduma neglābsim. Ne velti viņi to nosauca par Vulkānu!

– Sveiks, Kostja! Sveiks, Vulkāns! – Es neapmierināti sveicinājos, kad attālums starp mums bija saīsinājies.

– Lai arī tev veicas. Prieks jūs redzēt! – jautri atbildēja palīgs. – Nu, lielies, ko jaunu esi uzstādījis savā viedtālrunī? Kādas interesantas funkcijas esi atklājis?

Atcerējos, kā vakar dzimšanas dienas ballītē ar draudzīgu septiņu cilvēku kompāniju vispirms sastādījām populārāko spēļu reitingu, pēc tam lejupielādējām tās dāvanu telefonā un pat sarīkojām konkursu.

– Es lejuplādēju vēl trīs klejotājus. Vienā no tiem jau ir atvērti pieci varoņi un ar pastiprinātāju palīdzību pumpēti līdz otrajam desmit līmenim.

– Tas ir lieliski! Kā ir ar akumulatoru? Vai no nepārtrauktas spēlēšanas tā ātri izlādējas? Vai esat jau iztukšojis viedtālruni līdz galam? – Kostja uzdeva daudz jautājumu, neredzēdams dāvanu manās rokās un jakas kabatās.

– Man vēl ir palikuši četrdesmit procenti uzlādes. Tā bija jaudīga baterija.

Acīmredzot Kostja bija piesardzīgs, kad manā balsī nedzirdēja lielu entuziasmu. Viņa spēja sajust cilvēku un analizēt visu redzēto un dzirdēto mums bija palīdzējusi dažādās situācijās. Un tagad, pamanījis kaut ko nepareizu, viņš nolēma noskaidrot mana sliktā garastāvokļa iemeslu:

– Deguns, kāpēc tu esi drūms? Tu grasies līt asaras kā tas mākonis virs mums. Ņem piemēru no Vulkāna! Šī seja ir laimīga, ka ir pie visa. – Kucēns izklaidīgi pagrieza galvu, skatīdamies uz mani, it kā gribētu piebilst, atbalstot savu saimnieku: – Paskaties uz tām brīnišķīgajām peļķēm un plašo rotaļu laukumu! Nav iemesla skumt! Lai labāk skrienam un spēlējamies!"

Es vēl vairāk sarosījos un sastingstu no pēkšņas vēja brāzmas.

– Kad ir jūsu pirmā nodarbība ar suņa pavadoņu? Man likās, tu teici, ka sāksi nākamnedēļ, – es mēģināju mainīt tēmu. Es negribēju atzīt, ka vecāki mani tur aizdomās par lieliem naudas tēriņiem.

– Nākamnedēļ. No otrdienas, – apstiprināja Kostja. – Tu taču neesi pakārusi degunu tāpēc, ka Vulkāns būtu pārstājis būt visļaunākais suns mūsu rotaļu laukumā, vai ne?

Es tiešām gribēju no sirds aprunāties ar savu draugu. It īpaši vakar, kad Kostja arī bija ballītē un, iespējams, atcerējās kaut ko svarīgu, kas varētu iegaismot situāciju ar pazudušo naudu.

– Tev tagad galva vārīsies, – mans draugs pārtrauca manas domas. – Izspļauj to, lai kas tas būtu!

– Tētis domā, ka es iztērēju septiņpadsmit tūkstošus uz viņa kartes. Bet es to nedarīju! – Es izplūdu un skatījos Kostjai acīs ar cerību uz pēkšņu risinājumu.

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.