- -
- 100%
- +
1. nodaļa
"Tūlīt ir skaidrs, ka sieviete ir atnākusi," gara auguma vīrietis perfekti pieguļošā uzvalkā ar riebumu rāda ar pirkstu uz mana Ford Fiesta sarkanajām mucām. "Sasodīti pareizi, es iemetu savu sile pie ieejas." Dzīvokļu komitejas priekšsēdētājs no otra stāvlaukuma gala ar varikozām kājām bez žēlabas klibo uz durvju pusi, un šī govs ieņēma direktora vietu un izgaisa. Neatkarīgi no tā, cik gadus esmu nodzīvojis, mani moka viens un tas pats jautājums: kāpēc viņi vispār drīkst brīvi staigāt pa ielām? Šīs sievietes?
Viņa druknais kompanjons saprotoši pamāj ar galvu un atgriežas pie liela, melna apvidus auto stūres, kas izskatās pēc katafalka.
Savas mierīgās dabas dēļ mani nav tik viegli aizvainot, bet šim vīrietim tas izdevās. Pirmkārt, es neesmu sieviete, bet pievilcīga sieviete ar divām augstākajām izglītībām, diezgan kopta un savu vērtību zinoša. Un kas tur slikts, ka es novietoju savu auto tukšā vietā? Tam nav ratiņkrēsla attēla vai V.I.P. emblēmas. Es varu pieiet un lūgt viņam atvainoties par šādu rupjību, bet man ļoti trūkst laika.
Skatoties uz sevi biroja ēkas stikla durvju atspulgā, dodos iekšā un ātri dodos uz liftu. Valerijevičs laikam jau vemj un vemj. Sešos no rīta viņš nebija slinks man piezvanīt, lai atgādinātu par tikšanos ar šo poligrāfijas magnātu. Ja viņi vienosies par piegādēm, ģenerālis uz nedēļu dosies reibumā, lai svinētu. Tas ir labi, lai. Un pēdējā laikā viņš ir bijis tik dusmīgs kā suns, kurš ievēro diētu bez olbaltumvielām. Vismaz palutini viņu ar savu parakstu tēju.
– Nu, cik ilgi tu jau esi, Ļub? – Valerijevičs nolec no dīvāna, seja saspringusi, deniņiem mirdz sviedru lāses. Krekls arī zem padusēm slapjš. Eh, kā es varu ieteikt viņam pārbaudīt vairogdziedzeri? – Ždanovam vajadzētu nākt klajā jebkurā brīdī. Viņš ir nopietns puisis un viņam nepatīk kavēties.
Es sniedzos somā, pasniedzu viņam Kleenex un apsēžos uz dīvāna.
– Kāpēc tu esi tik sajūsmā, Vit? Līdz sanāksmei atlikušas vēl četras minūtes. Neviens nekavējās. Sākt agrāk par norunāto laiku ir sliktas manieres, starp citu. Varbūt tas Igors Vjačeslavovičs ir drukas dievs, bet mēs arī tam neesam izgriezti.
Valerijevičs manāmi nomierinās, sasmērē ar kabatlakatiņu pieri un apsēžas viņam blakus. Bet padušu traipus vairs nevar izžāvēt.
"Saka, ka viņam ir slikts raksturs," viņš sāk sazvērnieciski čukstēt, pieliecies. – Priekšnieks brīdināja nereaģēt un turpināt smaidīt.
– Sveta, vai te kāds ir miris? – no mūsu kreisās puses atskan dīvaini pazīstama balss, kuras skaņa liek tuklajai sekretārei aiz letes lēkt un bailēs mirkstīt acis. – Vai arī atkal uz biroju atnesāt štovētus kāpostus?
– Viņš. – Valerijevičs saka kapa balsī, sākot stipri svīst.
Es pats redzu, ka tas ir viņš. Tas pats šausmīgi rupjš vīrietis, kurš mani sauca par “sievieti”, mana sarkanā bezdelīga ir sile un uzskata, ka liela estrogēna daudzuma klātbūtne ir iemesls, lai aizliegtu cilvēkam iziet ārā. Aprunāts puisis un acīmredzams šovinists.
Vitja pieceļas, noslauka labo plaukstu uz bikšu auduma un, kļuvis cienīgs, pasniedz to poligrāfijas magnātam:
– Pirogovs Viktors Valerijevičs.
“Igors Ždanovs,” vīrietis piekāpīgi saka, paspiež man roku, un tad viņa sīkstais skatiens pievēršas man.
Nē, viņš noteikti ir šovinists un misogīnists. Citādi, kāpēc viņš uz mani skatās tā, it kā es viņa priekšā ēdu štovētus kāpostus? Ar rokām.
– Ļubova Ivļejeva.
"Ļubova Vladimirovna ir viens no mūsu vadošajiem inženieriem," Valerijevičs glaimojoši saka.
– Inženieris – un Ļuba? – vīrietis mazliet riebīgi jautā, turpinot skatīties uz mani. Starp citu, viņš ir diezgan pievilcīgs: drosmīgi sejas vaibsti, tērauds acis, mati ar sāli un pipariem. Izskatās pēc dāņu aktiera, kuru Nika dievina. Žēl, ka viņš ir tik rupjš.
"Es jau sāku nožēlot, ka pieteicos šai sanāksmei," viņš rezumē. – Labi, kāpēc mēs vazājamies koridorā? Jo ātrāk apsēdīsimies, jo ātrāk tu aiziesi.
Un, kamēr es cenšos neizrādīt, ka viņa vārdi mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem, viņš vēršas pie sastingušās sekretāres:
– Kāpēc tu atvēri muti, Sveta? Aizrijies ar kāpostiem? Vai neredzi, pie mums ciemojas krāsu izplatītāji. Ātri pagatavojiet viņiem kafiju. Saruna nebūs ilga.
Vienkārši pretīgs cilvēks.
2. nodaļa
Igors Ždanovs, protams, ir vīrietis, rupjš un augstprātīgs, taču, jāatzīst, viņam ir izcila gaume. Birojs ir plašs un stilīgi iekārtots, es pat uz sekundi iemīlējos.
– Ko, inženieri Ļuba, vai jūsu iestudējumā nav tik skaisti? – vīrietis atkal ierunājas, skatīdamies uz mani no lielā ādas krēsla. "Tāpēc es domāju, ka nav sieviešu lieta vazāties pa veikaliem."
Viņa vārdi mani atkal aizvaino, un tāpēc pretēji mana priekšnieka norādījumiem es nevaru neuzdot loģisku jautājumu:
– Un kas tas par sieviešu biznesu, vai drīkst jautāt?
– Nu, ar ko tev patīk tur pavadīt laiku? Skaistumkopšanas saloni, frizieri, masāžas saloni, boutiques. Kāpēc doties uz vietām, kur jums pēc dzimšanas tiesībām trūkst prāta?
Arī.
– Jā, jūs vienkārši esat sieviešu dvēseļu eksperte.
"Protams, es esmu eksperts," vīrietis augstprātīgi saka. "Es dzīvoju piecpadsmit gadus ar vienu vistu un to pašu ar otru, tikai izdilis." Tiklīdz uzdevums kļūst sarežģītāks par boršča gatavošanu vai kaunuma matu izkrišanu, jūs uzreiz kļūstat apmulsuši.
Jūtu, ka mani vaigi neviļus kļūst sarkani. Biroja īpašnieks savos izteicienos nebūt nav kautrīgs. Un viņa personīgā dzīve acīmredzami negāja labi, ja viņš izdarīja šādus secinājumus.
Valerijevičs, kurš visu šo laiku bija izmisīgi grimasējis, iztīra rīkli.
– Varbūt varam ķerties pie lietas?
Un tā ir taisnība. Kāpēc es esmu tik sarūgtināts? Kāpēc man būtu jārūpējas par to, ko šis rupjais puisis dārgā uzvalkā domā par sievietēm? Ļaujiet viņam pasūtīt krāsas no mums un turpināt domāt, ka sievietes smadzenes ir pietiekamas, lai veiktu epilāciju.
"Parādi man, kas tev tur ir," vīrietis īgni saka, noraujot savu smago skatienu no manis.
Valerijevičs izpalīdzīgi noliek sev priekšā sagatavoto prezentācijas failu ar cenām, atkal apsēžas uz krēsla un sastingst.
"Nav interesanti," rupjais puisis rezumē mazāk nekā piecas sekundes vēlāk. – Esmu dzirdējis par jūsu iestudējumu. Jūs mani nepārsteidzāt ar koka cenām – es sadarbojos ar somiem šo pašu iemeslu dēļ. Par tiem pašiem eiro viņi paši izkrauj manu kravas automašīnu, un tad visa ķeksēšu delegācija stāv rindā, lai iedotu man pa dupsi. Ko jūs sakāt, inženieri Ļuba? Vai tavs ģenerālis skries, lai noskūpstītu manu dupsi?
Es neviļus iztēlojos, kā mūsu resnais Šapošņikovs mēģina nokļūt uz ceļiem, un es gandrīz saraujos. Tomēr šīs ir dīvainākās un smieklīgākās sarunas manā dzīvē.
– Es nevaru zināt, Igors Vjačeslavovičs. Bet es zinu, ka jūsu klientiem, kuri drukā piena iepakojumu, bieži ir problēmas ar somu tinti. Jo ledusskapjos, nonākot saskarē ar kondensātu, tas sāk lobīties nost un notiek tā – es sniedzos somā un noliku uz galda tukšu kefīra maisiņu ar izplūdušu attēlu. "Tas nenotiek ar mūsu krāsu."
Valerijevičs beidz pūst, un birojā beidzot valda ideāls klusums. Drukāšanas magnāts, saraucis pieri, paķer paku no galda un sāk to pētīt.
"Es to nopirku vakar," es turpinu savu virzību. – Es mīlu šo kefīru. No tā sanāk laba mīkla.
"Un kā es varu zināt, ka jūs pats to nesasmalcināt ar acetonu?"
– Pirmkārt, tas nebūtu nopietni. Otrkārt, esmu pārliecināts, ka līdzīgas sūdzības no klientiem jau esat saņēmis, un, treškārt, par to varat pārliecināties, ja paskatās uz kādu “Sešinieku”.
Tad saprotu, ka galvaspilsētas magnāts, kurš savās dūrēs tur visu Krievijas poligrāfijas tirgu, diez vai dosies uz “sešniekiem”, un es pieticīgi apklusu.
– Tātad, somi neatrisināja problēmu, bet mūsu krievu gudrie puiši to atrisināja? – jautā rupjais vīrietis.
"Un tas ir Ļubovas Vladimirovnas nopelns," saka Valerijevičs, šaujot uz mani ar acīm. “Viņš un mūsu tehnologs izstrādāja formulu, kas ir izturīga pret nodilumu.
Skeptiski saknieba lūpas, Ždanovs bungo ar pirkstiem pa galdu un atkal paskatās uz mani. Jūtos neērti: viņa skatiens ir pārāk caururbjošs – it kā viņš mēģinātu nosvērt manu IQ. Starp citu, man nav par ko kaunēties. Goda simts divdesmit septiņi.
Tātad. Ja viņš joprojām mēģina novērtēt manu intelektu, viņš acīmredzami sāk netrāpīt. Vismaz jums ir jāskatās augstāk.
– Tātad, inženiere Ļuba un viņas sasvīdušais bekvokāls. Rīt ļaujiet savam minionam atnest man krāsu pārbaudei. Tikai normālā tilpumā, nevis kā skopuļi no Krasnodaras vienradža asaras pilēja mēģenē. Izmēģināšu uz klientiem. Ja tas darbojas labi, mēs runāsim par cenu. Kāpēc tu boli acis, biedri Pirogov? Vai jūs domājat, ka Igoru Ždanovu var nolaist par pirmo cenu? Vai grasāties doties prom ar parakstīto līgumu knābī?
Es jūtu pēc salvetēm somā un diskrēti pasniedzu tās Valerijevičam. Sekundes kavēšanās un viņš mūs noslīcinās.
"Es tevi saprotu, Igor Vjačeslavovič," viņš šņāc, pieceļoties no krēsla. "Uz to… pozitīvā nots, tad mēs dosimies." Rīt jums tiks piegādāti paraugi vislabākajā iespējamajā stāvoklī.
"Ardievu," rupjais nomurmina un, zaudējis interesi par mums, atver sava klēpjdatora sudraba vāku. – Un paņem savus papīrus. Es nenododu makulatūru un pudeles kopš 1986. gada.
Arī es piecēlos, pieklājības pēc novēlu ofisa saimniekam labu dienu un, nesaņēmusi atbildi, dodos uz izeju.
– Ko tu teici, ka dari ar kefīru? – sasniedz mani pie durvīm.
"Es ieliku mīklu," es atbildu, pagriežoties.
Poligrāfijas karalis urbj savu vērtējošo skatienu vispirms manā sejā un tad manās kājās, kas man uzreiz liek tās apsegt ar maisu.
– Inženieris – un jūs gatavojat?
– Manai meitai ļoti garšo pīrāgi.
– Laikam arī ar zāli? – viņš riebīgi nošņāc.
– Nu kāpēc ar zāli? Man labāk patīk ar gaļu.
3. nodaļa
"Tikšanās ar Ždanovu bija ārkārtīgi pozitīva, Oļegs Jevgeņevič," Viktors sirsnīgi saka. – Jau no pirmajām sekundēm tika panākta savstarpēja sapratne un pārrunāta krāsas piegāde pārbaudei.
Es klusi nopūšos. Viņam nevajadzētu melot. Tagad iedvesmotais Šapošņikovs iztaisnos krūtis no augošā mazvērtības kompleksa un par godu lūgs vakarā šķirot zirņu maisus un iestādīt rožu krūmus.
– Vai viņš parakstīja līgumu?
Mani pirksti velti tver gaisu tur, kur trūkst manas somas. Valerijevičs atkal sāk svīst.
– Vēl ne, Oļegs Jevgeņevič. Vispirms nosūtīsim viņam krāsu uz pārbaudi, un tad tiksimies, lai parakstītu līgumu.
Ģenerāļa kuplas uzacis ir savilktas deguna tiltā, krekls ir izstiepts pār viņa izspiedušos vēderu tā, ka kuru katru brīdi kāda poga šaut vai nu uz mani, vai uz Valerijeviču. Ja notiks šis kauns, es pametīšu.
– Tātad tikšanās ne pie kā nenoveda? Nulle rezultāts?
Viss bija tā, kā es gaidīju.
– Nu kā…
– Mums ir rinda ar cilvēkiem, kuri lūdz produktus testēšanai. Manā rūpnīcā tiek ražotas izcilas krāsas, kuras tev vajag, lai varētu pārdot, ko tu, Viktor Valerijevič, acīmredzot neproti.
Valerijevičs tagad vai nu raudās, vai noģībs. Nu, man nepatīk, ja cilvēki tiek nepelnīti pazemoti manā klātbūtnē. Nu, labi, varbūt tas ir nedaudz pelnīti, jo Vitja patiešām ir pārdevējs, bet viņš joprojām ir labs cilvēks, un mēs izmantojām visu iespējamo, ko sniedza tikšanās ar Ždanovu. Mums ir jāiejaucas.
– Visu cieņu, Oļeg Jevgeņevič, Ždanovs vēl nav viss. Kā jūs pats teicāt, viņš patiesībā ir monopolists poligrāfijas tirgū, un visi lielie printeri dod priekšroku darbam ar viņu, nevis tieši ar rūpnīcām. Mārketinga, cenu un klientu atbalsta ziņā viņa uzņēmumam nav līdzvērtīgu. Somi ar viņu strādā daudzus gadus pēc atsevišķa cenrāža, uzņemoties visas piegādes un tehnoloģiskā nodrošinājuma izmaksas. Mūsu ražotne neapšaubāmi ir laba, taču mēs neesam somi, kas ar produkciju apgādā visu Eiropu un lielāko daļu Krievijas, un tāpēc tas, ka mums izdevās pierunāt Igoru Vjačeslavoviču aizvest mūsu produkciju uz testēšanu, jau ir liela lieta. Turklāt šis ir tikai pirmais posms. Ja mūsu krāsa izturēs pārbaudi, mums būs jāvienojas par turpmākiem piegādes noteikumiem. Ždanovs ar mums nestrādās pēc standarta cenrāža – to viņš mums teica. Un, ja tiek sasniegts pozitīvs rezultāts, tad jums ir jāsaprot, ka mēs runāsim par pilnīgi atšķirīgiem apjomiem un, iespējams, jums būs pilnībā jāpārbūvē ražošanas process. Vismaz pārslēdzieties uz diennakts darbību.
Apstājos un ievelku elpu. Ak, Ļuba, tu atkal dari savu biznesu. Jūs zināt, ka iniciatīva nogalina iniciatoru. Tagad abi svīst. Un Valerijevičs un Šapošņikovs. Un, lai kā tas būtu, man nav līdzi neviena salvete.
– Cik viņš vēlas par pārbaudi? – ģenerālis nomurmina pēc dažām sekundēm.
– Viņš neteica. Bet es domāju, ka jums ir jānosūta vismaz palete. Neredzu jēgu taupīt. Diez vai jūs atzīstat domu, ka Ždanovs vēlas gūt peļņu uz mūsu rēķina.
No Šapošņikova kustīgajām acīm redzu, ka viņš atzīst šādu ideju, un jau simto reizi brīnos, kā šim alkatīgajam, šaurprātīgajam resnajam vīram izdevās vadīt iestudējumu. Un Ždanovs saka "sievietes". Es vēlos, kaut es būtu klausījusies viņa teiktajā un tikusies ar mūsu ģenerāli aci pret aci. Ak, es domāju, ka es pat maksātu naudu par šādu izrādi.
"Labi, aiziet," ģenerālis piekāpīgi pamāj ar savu kuplo plaukstu. – Es sēdēšu un domāju.
Viņš domā. Tas ir tas, kas mani biedē.
*****
– Kādi ir tavi plāni vakaram, Lyu-yu-yu-yub? – Leva izvelk patskaņus. "Es gribu tevi redzēt, man nav spēka."
Nu, kas ar mani notiek? Kāpēc Leo, visos aspektos brīnišķīgais, mani pastāvīgi kaitina? Viņš ir izskatīgs, galants, pieklājīgs, izglītots, vada Maskavas Valsts universitātes starptautisko attiecību nodaļu, nav precējies un nekad nav bijis, un man acīmredzami nav vienaldzīgs.
– Esmu mazliet nogurusi, Leva. Es gribu mājās, un pēdējā laikā reti redzu savu meitu. Rīt kaut ko izdomāsim, labi?
"Nu, Lu-yu-yu-yuub," klausītājs ilgstoši gaudo.
Varbūt viņi ir pieraduši ubagot dotācijas augstskolās? Kāpēc tavā balsī tik daudz lūgumu?
– Leva, es tiešām nevēlos šodien nekur iet. Šeit, starp citu, ceļu policists uz mani skatās draudīgi, un es runāju pa telefonu. Sazvanīsimies vēlāk.
Negaidot Levas reakciju, es nepieklājīgi noliku klausuli. Jo ceļu policists tiešām skatās.
Šonedēļ esmu patiešām noguris. Labi, ka rīt sestdiena. Vai man vajadzētu doties uz masāžu? Jā, lieliska ideja. Rīt no rīta es apmeklēšu savu Milu. Viņas rokas ir brīnišķīgas. Un tad mēs ar Niku varam braukt ar velosipēdiem uz Zarjadi. Pasēdēsim savā mīļākajā kafejnīcā, iesim uz kino.
Mans tālrunis atdzīvojas savā turētājā. Hmm. Valerijevičs zvana.
"Šeit ir lieta, Ļub…" viņš iesāk bez ievada. “Rīt sūtām krāsu uz Ždanovu pārbaudēm… Nupat piezvanīju uz viņu ražotni, lai apspriestu detaļas un laiku…
Pauze palielinās.
– Runā, Vit.
– Nu, pēc piecpadsmit minūtēm man atzvanīja Ždanova palīgs… Kopumā Ždanovs pieprasīja, lai inženieris, kurš bija sanāksmē, nāk līdzi ar krāsu.
4. nodaļa
"Kur jūs dodaties agri sestdienas rītā?" – no virtuves durvīm uz mani skatās miegainā Nika. "Es domāju, ka šodien ir Mātes un meitas diena."
"Un viņš noteikti būs tur pēc tam, kad es atgriezīšos no darba." Bija steidzama lieta.
– Vai iesi uz darbu džinsos? – meita draiski paspēlējas ar uzacīm.
– Tur ir ražošana. Es izskatīšos smieklīgi kleitā un papēžos. Kas, viņi neder labi?
– Tie lieliski der. Tev tajos ir tik garšīgs dibens.
"Šo apetīti rosinošo dibenu aizsegs negaršīgs balts halāts," es atdodu krūzi uz galda un, pienākusi, noskūpstu Niku uz vaiga. – Tas tā, es skrēju. Uzvāra kafiju, uzsilda pīrāgus.
Gaitenī es vilcinājos ar savu izvēli. Varbūt man tomēr vajadzētu valkāt papēžus? Mazs? Ak nē. Man var būt vairākas stundas jāpavada uz kājām, un es vairs neesmu jauna meitene. Varikozas vēnas ir nepatīkama lieta.
Kā vakar ziņoja Valerievich, šodien notiks pirmais krāsas tests ar vienu no Ždanova pastāvīgajiem klientiem. Patiesībā tāpēc es biju vajadzīgs: personīgi novērot procesu. Šādos gadījumos mēs parasti nosūtām vadītāju vai tehnologu, taču neviens neuzdrošinājās apstrīdēt Ždanova prasību.
Deltaflex kontrolpunktā mani ietērpj baltā halātā un dod man līdzi īsu, lieko svaru vīrieti. Vīrietis izrādās galvenais ražošanas tehnologs, viņu sauc Konstantīns un, spriežot pēc atsevišķi izmestajām frāzēm, ar somu krāsu ir vairāk nekā apmierināts. Bet mans izskats ar nevēlamu jauninājumu spaini nav.
"Man personīgi nav nekas pret jums," viņš labsirdīgi sūdzas. "Bet es esmu ražojis ilgu laiku un esmu redzējis daudz dažādu krāsu." Mūsu izgudrotāji ir tikpat tālu no Eiropas, cik viņi ir no Pekinas.
Man nepatīk aizspriedumi un konservatīvisms. Tie palēnina progresu, un ražošanā tas ir neizbēgami.
“Man tevis arī žēl,” Konstantīns raiti pāriet no burkāna uz kociņu. "Šodien ir sestdiena, un jūs droši vien vēlaties būt mājās ar savu vīru," šeit viņš paskatās uz manu zeltneša pirkstu. – Vai jūs, starp citu, esat precējies?
– Esmu šķīries jau daudzus gadus. Tāpēc es iesaku beigt sērot par manu zaudēto brīvdienu un doties uz tipogrāfiju.
Konstantīns kaut ko neapmierinātu nomurmina zem deguna un sāk iet ātrāk. Nu labi. Es joprojām ceru, ka šķiršanās sestdienā braukšu ar savu meitu ar velosipēdu.
Pa ceļam uz milzīgo drukas kolosu man ir iespēja paskatīties apkārt. Neskatoties uz galvenā tehnologa konservatīvismu, pārējais uzņēmums izskatās progresīvs: visapkārt valda sterila tīrība, katrs darbinieks ir aizņemts ar savu biznesu, un visi valkā kombinezonus. Viņi arī ar ziņkāri skatās uz mani no sāniem, kas tomēr nepārsteidz. Es šeit esmu vienīgā sieviete.
"Dima, apturiet mašīnu," Konstantīns saka ar acīmredzamu nevēlēšanos. – Izmēģināsim citu krāsu.
Puisis formas cepurītē sniedzas pēc pazīstamā spaiņa un pēkšņi sastingst. Arī Konstantīns sastingst, un gaisā karājas nāvējošs klusums, smaržojot pēc šķīdinātāja.
– Kāpēc jūs esat nosaluši, vergi? – pazīstama rupja balss atskan gar ražošanas sienām. – Vai tev pietrūkst sava saimnieka? Pastāstiet mums, kā jūs nonācāt šajā dzīvē.
Jūtos kā zinātniskās fantastikas filmas varone, kur notikumu dalībnieki zaudējuši spēju kustēties. Visi, izņemot mani. Es pagriežos un saskaros aci pret aci ar rupjo magnātu, kurš skatās uz mani. Ždanovs bija ģērbies svinīgā uzvalkā un pat nebija uzvilcis halātu. Tas ir veltīgi. Pat itāļu ķīmiskā tīrītava nevar noņemt krāsu no savām dārgajām biksēm. Būs žēl. Skaistas bikses un labi pieguļ viņam.
– Labdien, Igor Vjačeslavovič. Es negaidīju tevi šeit redzēt.
Rude ir sajukusi.
"Vai jūs domājāt, ka es spēju noslaucīt bikses tikai direktora krēslā?"
Es neko tādu nedomāju. Es biju vienkārši pārsteigts, ka kāds vīrietis, kura bagātība ir desmit skaitļi, sestdienas rītā ieradās ražotnē, kas atrodas ārpus Maskavas apvedceļa.
Smags pelēks skatiens novērtējošs pārskrien pār manu halātu un uzkrīt pāri sastingušajam Konstantīnam.
– Kāpēc tu izliecies par zivi, Kostja? Es uzdevu jautājumu. Kā tu nonāci līdz šim dzīves punktam, es jautāju?
"Tātad tas ir… mēs to pārbaudām, Igor Vjačeslavovič," Konstantīns sāk aizrautīgi vāvuļot. – Ar nobrāzuma jautājumu nodarbojos jau ilgu laiku. Varbūt ar jaunajiem paraugiem būs rezultāts… Mēs sazināsimies ar inženieri no piena kombināta divdesmit četras stundas… Mēs viņam iedosim testa plēvi… Tikko ar Ļubovu Vladimirovnu mēs pārrunājām, kas un kā.
Un šis arī svīst. Ar Ždanovu jūs nevarēsit uzkrāt papīra salvetes. es nesaprotu vienu lietu. Kāds viņam sakars ar ražošanu? Man likās, ka apmeklēju viņa klientus.
"Jūs tā bļaustīsit sanāksmēs, nevis tad, kad jūsu priekšnieks ieradās pie jums ciemos." Kāpēc tu virzi acis pa grīdu, Kostja? Kāpēc pie velna es uzzinu par problēmām ar krāsu no vīrieša svārkos? Vai esat pārāk slinks, lai izplēstu savu saburzīto dibenu no siltuma? Tāpēc es jums palīdzēšu. Tā dupsi vietā, kas tur atrodas, tu aiziesi un pakāsies. Un tavā vietā likšu kādu, kam smadzenes un sirdsapziņa nav uzpampusi no taukiem. Kā jums patīk šī situācija, cienījamais galvenais tehnologi?
Konstantīns kļūst bāls, kļūst violets un, šķiet, manā acu priekšā sāk zaudēt kilogramus.
– Es labošos, Igors Vjačeslavovičs. Es sniegšu atskaiti.
"Viņš man iedos ziņojumu." Kāpēc jūs svīdat? Sāk strādāt. Žēl, ka ierados šeit brīvajā dienā. Un ko izšķīlušies pārējie? Vai esat redzējuši arī sievieti inženieri? Es pati sākumā neticēju. Izrādījās, ka arī tā notiek.
Tomēr viņš ir šausmīgs nabags. Bet man viņš gandrīz sāka patikt.
5. nodaļa
"Es nezināju, ka Deltaflex pieder jums," es saku, kad mēs ar Ždanovu izejam no tipogrāfijas un izkāpjam gaisā. Labi, ka neuzvilku papēžus – būtu bijis daudz grūtāk izturēt divu stundu Konstantīna traci tajos.
"Kāpēc gan lai tas nepiederētu viņam," poligrāfijas magnāts īgni atbild. – Pārzinu drukas procesu no iekšpuses un ārpuses, apgādāju visu Krieviju ar palīgmateriāliem, varu atļauties iespiedmašīnu ar bargu strādnieku pūli. Uz naudas maisiem sēž tikai šauras domāšanas idioti. Nauda ir papīra gabali. Tie ir jāiegulda.
Inženiera ienākumu dēļ neesmu spēcīgs investīcijās: man ir grēks sūdzēties par iztikas līdzekļu trūkumu, bet nevaru arī lielīties ar saviem ārzonu kontiem. Tāpēc es tikai pieticīgi pamāju.
Kopumā braucienu uz šejieni var uzskatīt par auglīgu: ja sākumā mani pārņēma neatlaidīgas aizdomas, ka testa plēve nonāks miskastē, tiklīdz es atstāju darbnīcas slieksni, tad līdz ar Ždanova parādīšanos tas kļuva skaidrs, ka tas nenotiks. Joprojām uzskatu viņu par neizturami rupju vīrieti, taču nevaru neatzīt, ka viņš ir gādīgs un inteliģents vadītājs.
– Vai man vajadzētu piezvanīt jūsu kvalitātes vadītājam par testu rezultātiem? – precizēju, panākusi savu tīro Fiesta.
Ždanovs novērtējoši pārlaiž acis pār sarkano kapuci un kaut ko nomurmina zem deguna. Es domāju, ka viņš teica: "Un joprojām ir inženieris." Ak. Šķiet, ka viņš man atgādina šo stāvvietas gadījumu.
– Vai tu pats nokļūsi pilsētā? – Skeptiski nopētot manu seju, pelēkais skatiens uz sekundes daļu nolaižas uz manu kaklu.
Vai es nosarkšu vai kā? Tas jau sen ir ārpus manas līgas.
"Nu, es kaut kā nokļuvu šeit," es cienīgi atbildu. "Es nezinu, kas izraisa jūsu nesatricināmo šovinismu, bet es jums apliecinu, ka lielākā daļa sieviešu ir daudz gudrākas, nekā jūs par viņām domājat."
Atbilde, ko saņemu, ir skeptisks smieties un piekāpīgs skatiens. Ak, ko, es gribu viņam kaut ko pierādīt? Lai šis spītīgais, augstprātīgais cilvēks paliek nepārliecināts.
– Visu to labāko jums, Igor Vjačeslavovič. Jauku nedēļas nogali,” ar šiem vārdiem noklikšķinu uz modinātāja pogas, taču durvju atvēršanai raksturīgo klikšķi nez kāpēc neatskan.
Es pakratu atslēgas piekariņu, cerot iedvest dzīvību acīmredzami izlādējušos akumulatoros, mēģinu vēlreiz, bet nekas nenotiek. Labi, beidz. Pirms divām nedēļām nomainīju baterijas.
"Vai jūs izslēdzāt priekšējos lukturus, gudrā sieviete?" – man pakausī atskan riešana.
Paskatos pa šofera logu, un pirmo reizi pēc daudziem gadiem sāku tā pa īstam sarkt, lai gan tas nav mans statuss. Svira uz paneļa faktiski ir pagriezta dienasgaismas stāvoklī. Kā tas var būt?
Aizmirstot par sava IQ cienījamo līmeni, es sāku izmisīgi vilkt rokturi. Ar mani tas nekad nav noticis. Un Ždanovs stāv netālu, kā laime.
– Ar izlādējušos akumulatoru jūs saskaraties kā inženieris, Ļuba. Kā viņi saka, arī speršana ar riteni ir efektīva metode.
"Ak, beidz jau būt neķītrs," es nevaru pretoties. "Iespējams, jums ir laiks doties, un es to kaut kā izdomāšu."
Uzreiz nožēloju negaidīto emocionalitātes uzliesmojumu – galu galā uz spēles ir likta potenciālā sadarbība, taču, kā izrādījās, Ždanovs par to neapvainosies.
– Jā, es nesteidzos. Būs ļoti interesanti redzēt, kā Kulibins izdomās svārkus.
Es sakāvē nopūšos. Nu, kāda diena? Gribēju ar meitu braukt ar velosipēdiem.
– Vai jums ir vadi? Aizdedzināt cigareti?
Es pakratu galvu. Man nav. Tie nekad nav bijuši vajadzīgi.
"Un Mihailam nav," Ždanovs aizkaitināti nopūšas. – Divdesmit pirmajā gadsimtā auto lukturi nodziest paši no sevis.
– Jā, tu vienkārši…
– Beidz būt sašutis, inženieri Ļuba. Paskatieties uz krūtīm, un jūsu krekls pārplīsīs. Un, ja tas pārplīsīs, jūs neviļus izplūdīsit asarās. Sekojiet man. Tikai bez liekas pļāpāšanas.
Ždanovs pagriežas un dodas uz katafalku, kas viņu gaida. Es palieku stāvam uz vietas un vēroju viņa atkāpšanos. Galu galā es neesmu apmācīts suns, lai staigātu pēc komandas.
– Nu, kāpēc tu esi augšā, Ļuba? – viņš norej, pamanot manu dezertēšanu. – Vai tagadējiem inženieriem viņi sūta īpašu ielūgumu?