Meita raganai ar bērnu

1. DAĻA. Prioritāšu noteikšanas māksla

Kaut kādu iemeslu dēļ es nekad neesmu ne reizi domājis par to, kā saskaitīt savus gadus – sešdesmit trīs, kad nomiru un atnācu uz šo pasauli, vai divdesmit trīs manā jaunajā ķermenī, par kura pagātni zinu tikai no sapņiem un izdzīvojušām vēstulēm? Domāju, ka man ir kaut kas pa vidu, un tas mani ļoti apmierina.

Bet kā man skaitīt šo pēkšņo grūtniecību? Savā iepriekšējā dzīvē es dzemdēju divas meitas, un šajā es no sava ķermeņa iepriekšējā īpašnieka mantoju dēlu. Sajūta ir kā pirmo reizi. Kad sapratu, ka kavēšanās jau ir vairāk nekā pieņemama, pirmā sajūta bija muļķīga, pilnīgi bērnišķīga, pieaugušas sievietes necienīga panika.

Man nebija nekādu atmiņu par iepriekšējo Marinas grūtniecību, un iepriekšējā es biju tikai parasta sieviete. Ne ragana. Un bija dzemdējusi pavisam parastus bērnus. Viss, ko es zināju par grūtniecības specifiku šajā pasaulē, bija tas, ka bērnam, kas apveltīts ar "elementāru spēku", "dāvanu", ir nepieciešama barība, jo vairāk, jo lielāks ir tā iespējamais potenciāls. Mana Oļežka ir spēcīgs mags, ugunīgs cilvēks, un varbūt tāpēc kādreizējai Marinai neizdevās dzemdēt otro. Viņa bija izsmelta. Viņas vīrs, parasts cilvēks bez dāvanas, nespēja viņu pabarot, un viņas pašas spēka nepietika – vāja dāvana, neattīstīta rezerve… Es pēc visām savām mācībām kļuvu daudz spēcīgāka, nekā bija bijusī Marina. Bet vai ar manu rezervi pietiks drošai grūtniecībai? Maniem bērniem ar Kostju jādzimst ar spēcīgu dāvanu. Vai es spēšu viņus iznēsāt?

Vispirms es metos pie Marinas atstātajām grāmatām: šķita, ka tur kaut kas ir… Aha, lūk, tas bija! "Jaunās raganas rokasgrāmata." Pirmajās dienās es to biju šķirstījusi pavirši, bet atcerējos, ka tur bija nodaļa grūtniecēm raganām. Tagad bija pienācis laiks to kārtīgi izpētīt.

Taču tur nebija nekā īsti noderīga vai pat mierinoša. Es jau zināju galveno: "ja gribi, lai tavs bērns piedzimtu ar spēcīgu dāvanu, attīsti savu rezervi, iestājies grūtniecību savu spēku maksimuma laikā". Tālāk… visu, ko lasīju tālāk, varēja izteikt vienā teikumā: "grāmatas autori apzinās, ka padomu grūtniecei raganai vajadzētu dot ārstam, balstoties uz viņas stāvokli, un visādi cenšas šo pašu domu ielikt arī savu mīļo lasītāju galvās". Vai grūtniecības laikā vajadzētu veikt ierastos vingrinājumus, lai iekustinātu rezervi? – "konsultējieties ar savu ārstu." Cik daudz izmantot spēku darbā? – "konsultējieties ar savu ārstu." Pat pirms dažām lapām ar receptēm – vitamīnu, nomierinošu un toksikozi mazinošu kolekciju, vienkāršu saaukstēšanās un imūnsistēmas atbalsta maisījumu un visa pārējā tādā pašā garā – bija stingrs brīdinājums: "pirms lietošanas konsultējieties ar ārstu". Tas ir tikai daudz mierinājuma. Un, no otras puses, ja agrāk es biju skeptiska par mūsu ārstu mūžīgo mierinājumu attiecībā uz grūtniecēm, tad, ko tad, ja šī neticamā piesardzība šeit patiešām ir svarīga? Vismaz tādos gadījumos kā manējais, kad bērnam esot lielāks spēka potenciāls nekā mātei?

Tas ir labi, ka mūsu un Kostjas bērniņam degs tētis!

Aiz loga vējš plāni svilpoja, virpinādams smalko sniegu vētrai līdzīgos virpuļos. Violetas krēslas piepildīja dārzu. Es stāvēju pie loga, piespiedusi pieri pie stikla, un elpoju lēni, vienmērīgi, skaitīdama, mēģinādama savaldīt sevi, nomierināt, iestumt kaunpilno paniku kādos saprātīgos rāmjos. Mani vīri drīz atgriezīsies – šodien Kostijai bija brīvdiena, un viņš nolēma Oļežku mācīt slēpot. Līdz šim, netālu no mājas, uz līdzenas ielas. Droši vien viņi atgriezīsies slapji, laimīgi un izsalkuši…

Kosta būtu brīnišķīgs tēvs Oļežkai, un cik viņš būtu laimīgs, kad mums kopā piedzimtu vēl viens bērns… Es cieši saspiedu acis, pakratīju galvu un devos uz virtuvi – bija laiks izņemt pīrāgu no krāsns.

Vecajā krājumā, ko savākusi bijusī Marina, bija gatava nomierinoša tēja. Pirms pagatavošanas es iepilināju to ar nedaudz sava spēka: tā būs veselīgāka. Es to darīju arī ar parasto tēju; bija muļķīgi neizmantot savas spējas sevis labā. Meistars Poleva vienīgajā nodarbībā, kas mums bija paredzēta tējas vākšanai, parādīja man vieglu veselības burvestību. Es neviļus pasmaidīju, atceroties, ka visa mūsu grupa šo tēmu uzskatīja par gandrīz bezjēdzīgu. Nu, tas ir lieliski, mazāk konkurences! Es uzreiz nolēmu, ka tēja ar piedevām noteikti pietiks. Un pagaidām viss izvēršas veiksmīgs. Pirmssvētku gadatirgū izmēģinājuma kolekcija tika izpārdota. Un mana nesenā paziņa Sabrina Pavlovna piedāvāja pārņemt ražošanu un jau ir sākusi organizēt ražotni.

Patiesībā jūs varat saprast manus klasesbiedrus. Cilvēki šeit dzer divu veidu tradicionālo tēju: melno tēju – Kaukāza, Indijas vai Ceilonas, un krievu Ivan-čaj. Pat zaļā tēja nav pārāk populāra. Bet arī es jaunības laikos, savā iepriekšējā dzīvē, dzēru tikai melno tēju: gruzīnu un Krasnodaras, un, ja man ļoti paveicās, arī indiešu tēju – kā tagad atceros, dzeltenos "Trīs ziloņu" iepakojumus. Tradīcija ir tradīcija, ieradums ir ieradums, bet ziņkāri neviens neatceļ, tāpēc atliek tikai ieinteresēt ar jaunumu, un būs fani. Un tāpēc, ka ar piedevām var panākt ne tikai jaunas garšas un vilinošus aromātus, bet arī ārstniecisku iedarbību.

Starp citu, tēja ar vieglu nomierinošu iedarbību manā autores kolekcijā vēl nav pieejama, man šis izlaidums ir jālabo. Nomierinoša, bet tajā pašā laikā ne miegaina, lai var dzert no rīta, un darbā, un tiem, kas brauc… Hmm, te tikai ar burvestībām neiztikt, ir rūpīgi jāizrēķina proporcijas.

Un vēl var izveidot kolekciju grūtniecēm – visu to pašu nomierinošo, stiprinošo, uzmundrinošo, vitamīnu, no toksikozes, no pietūkuma, un noteikti vairākas rindas, lai ar savām iecienītākajām smaržām un garšām!

Mani vīrieši mani pieķēra strādājam pie piezīmju grāmatiņas, kurā es apkopoju tēju receptes. Cepeškrāsnī gaidīja pagatavota kūka, bet uz plīts, ietīti dvieļos, stāvēja katli ar karstu biezputru un kotletēm. Ģimenes vakariņas, vislabākais, relaksējošākais laiks, kā man patīk, kad visa ģimene šādi sapulcējas, apmainoties ar stāstiem par to, kā pagājusi diena, un rītdienas plāniem.....

Oļežka bija tik noguris, ka uzreiz pēc vakariņām devās gulēt. Beidzot es varēju aprunāties ar Kostju… Un viņš pamanīja manu satraukumu. Viņš mani apskāva un jautāja:

– Kas notiek, Mariška? Šķiet, ka viss ir kārtībā, bet tu neesi savējais.

Es pieķēros pie viņa ciešāk, dziļi nopūlējos. Kostias iecienītās Ķelnēnas smarža kaut kādu iemeslu dēļ mani vienmēr nomierināja, pat tad, kad tā bija gandrīz nemanāma, kā tagad.

– Es domāju, ka esmu stāvoklī.

Viņa uzacis jautri pacēlās uz augšu.

– Tu domā? – Viņš jautāja ar neizsakāmi ņirbošu izteicienu. – Mīļā, tu esi absolūti stāvoklī, es to pamanīju jau nedēļu. Es brīnījos, kāpēc tu neko nesaki, bet domāju, ka tev nav laika runāt par mācībām.

– Tu, tu… – es aizkaitinājos no sašutuma. – Ko tu domā, nav laika?! Kad man nebija laika runāt ar savu mīļoto vīru, īpaši par šādu tēmu?! Tu… nu, apstājies! Pagaidiet, es nesaprotu. Kā tas ir, tu jau nedēļu neesi pamanījusi? Man tikai šodien radās aizdomas, un es vēl neesmu pārliecināta. Apmēram divas nedēļas kavēšanās – tā nav simtprocentīga varbūtība, lai pārliecinātos, tev jāiet pie ārsta.

Kostja nopūtās, apskāva mani un aizveda uz gaiteni, pie augsta spoguļa.

– Mārīška, mīļā. Reizēm tu pavisam aizmirsti, ka esi ragana un ka arī tavam vīram ir dāvana. Atceries auras atpazīšanas vingrinājumu? Skaties šo. Skaties uzmanīgi, šobrīd tā vēl ir ļoti vāja.

Es stāvēju spoguļa priekšā, bet nespēju koncentrēties vingrinājumam. Es paskatījos uz savu atspulgu: Kosta mani apskāva no mugurpuses – augumā augsts, pieaudzis, viņa mājas krekliņš cieši apguva plašos plecus, īsi apgriezti tumši mati bija nedaudz izķemmēti, stilīgas brilles plānos zelta ietvaros nedaudz tumšināja viņa acis. Un es, slaidā blondīne īsā mājas halātā, nolieku galvu viņam uz pleca, un mēs abi izskatāmies pilnīgi laimīgi.

– Koncentrējies, – Kostja pat neiedomājās atkāpties, labi zinot, cik grūti man ir koncentrēties tik provokatīvā viņa tuvumā. Turklāt es jutu viņa iekāri, un manas domas jau bija vērsušās guļamistabas virzienā. Galu galā, vēl ir agri grūtniecība, bet turpmāk man būs jābūt uzmanīgai. Savas otrās grūtniecības lielāko daļu iepriekšējā dzīvē biju pavadījusi slimnīcā.

Es pacēlu roku un noliecos, apskaujot Kostjas kaklu, vēl ciešāk pieguļot viņam. Es ar pirkstiem izbraucu cauri viņa matiem: cik tie bija mīksti....

– Paskaties, – viņš čukstēja. – Es arī vēlos tevi, bet būsim konsekventi. Tu esi ragana, tu nesi apdāvinātu bērnu, mūsu bērnu. Tavs apjukums mani biedē, būt stāvoklī ar raganu ir nopietni. Es domāju, ka tu visu zini.

– Es neatceros, – es čukstēju, sāpīgi sārtodama. Kostja nezināja patiesību. Neviens to nezināja, un es negrasījos to atzīt. Man patika šī pasaule, man patika justies tās daļai, nevis svešiniecei. Es vienkārši gribēju dzīvot. Mīlēt savu vīru, audzināt bērnus, mācīties un kļūt par meistari, nevis kādu dienu nonākt kā pētījuma objekts vai pacients patversmē.

– Es būtu nogalinājusi tavu Maksu, ja viņš jau nebūtu…" Kostja drūzmējās. Droši vien viņš nolēma, ka šī atmiņas daļa nav atguvusies, jo bija pārāk traumatiska. Tā bija loģiska teorija, ņemot vērā, ka Marinai un Maksam nebija otrā bērna, lai gan viņi abi to vēlējās. Ļaujiet viņai tā domāt. Un to, ka man nav saglabājusies visa šī ķermeņa atmiņa, bet gan tikai atgriezumi, – lai tā arī ir. Es labāk atcerēšos savu, nevis kāda cita dzīvi.

Bet šis ne visai smieklīgais pagrieziens palīdzēja novērst domas no glāstiem, un es beidzot paskatījos uz mūsu atspulgiem ar to īpašo skatienu, kas man palīdzēja saskatīt auras.

Es atkal biju sajūsmā. Kostja, kaujas uguns mags, spīdēja violeti-alfa zeltaini, vienmērīgi, spēcīgi, gandrīz nepanesami. Milzīgs spēks, spoža dāvana, ne katra māte varēja nodot bērniem šādu potenciālu. Jā, es jau esmu iepazinusi vietējos priekšstatus par veiksmīgām laulībām, lai dzimtu apdāvināti bērni, kad pāris cenšas izvēlēties tā, lai nodotu tālāk gan spēku, gan dāvanas virzienu. Un mīlestība… tā ir sarežģīta.

Un es… Tieva un trausla blakus Kostijam, ar maigu, ne pārāk spilgtu, bet smaragdzaļu zeltījumu piesātinātu zāļu un dziednieka auru. Pēkšņi prātā ienāca nemirstīgie "ūdens un akmens, dzeja un proza, ledus un uguns". Spriežot pēc aurām, tā arī ir – mūsu dāvanas nesavienojas, nestiprina viena otru, kā tas būtu man ar dziednieku vai dziednieci vai Kostjai ar gaisa burvi. Paldies par to, ka tās nav konfliktā. Bērni saņems vai nu manu dāvanu, vai Kostina dāvanu, bet viņi var pārņemt gan tēta, gan mammas spēku.

– Nu, redzi? – Kostina plauksta noslīdēja uz mana vēdera, maigi glāstot to, un tad apstājās, iezīmējot pusapli ap kādu punktu, kuru es nebiju pamanījusi. Tikai mazliet gaišāks par fonu… Medus zeltains, silts, kā saules zaķis, kas pazudis mūsu auru sajaukumā.

– Es redzu, – es čukstēju. – Tas ir skaisti… Interesanti, vai tas ir zēns vai meitene?

– Ugunspuķe vai zāļu sieviete? – Kostja pasmaidīja. – Pagaidām abi var šūpoties uz abām pusēm. Protams, ja tas ir zēns, ir lielāka iespēja, ka būs ugunsdziedātājs, un, ja meitene, viņa, visticamāk, iet uz tevi, bet ne obligāti. Mēs redzēsim.

– Kā jūs to atpazīstat? – Es to nevarēju izturēt.

– Vizuāli, – Kostja paskaidroja kā pašsaprotamu lietu, tikai plecus nesatraucēja. – Vai jūs redzat krāsu? Tā saskan ar tavu un manu. Tas nozīmē, ka man ir sākotnējais potenciāls abos virzienos.

Es piekodināju: es saprotu. Abas dāvanas neattīstīsies vienā bērnā, ne mūsu gadījumā, bet, ja ir potenciāls, tas nozīmē, ka nākamās paaudzes var iegūt vai nu vienu, vai otru. Ģenētika, kas attiecas uz maģiju....

– Iesim gulēt, – Kosta mani viegli noskūpstīja pa galvu, un es pasmējos: es tāpat noskūpstīju Oļegu. – Rīt es pats tevi aizvedīšu pie ārsta, jo man nepatīk šis "es neatceros".

***

Ārsts bija ārsts, bet nodarbības neviens neatcēla, tāpēc no rīta, kā parasti, mēs visi trīs devāmies uz skolu. Oļežka, šķiet, juta manu satraukumu – viņš cieši turēja manu roku, raudzījās satraukts, un autobusā, ierasti sēdēdama viņu man uz rokām, es teicu:

– Dēls, novēlēs man veiksmi, šodien mums būs ļoti grūta klase.

– Veiksmi, mammu, – viņš atbildēja nopietni.

Tas ir viss. Nav nekā tāda, kas apgrūtinātu bērnu ar viņa garastāvokļa svārstībām. Un es nodarbības laikā novērsīšu sevi no medicīniskām domām – meistarei Polevajai nav laika domāt par kaut ko citu. Galu galā pēc divām nedēļām mums ir otrā posma eksāmens! Lai gan, godīgi sakot, šoreiz es pārāk neuztraucos un ar nepacietību gaidīju, kad saņemšu diplomu. C klases eliksīri – tie prasa ļoti maz enerģijas, ir viegli pagatavojami, bieži sastopami un pieprasīti. Labdarības komiteja tos milzīgos daudzumos iepērk skolām un bērnunamiem, tāpēc man ir labas iespējas tos pārdot. Protams, tagad man nav jārēķina katrs cents, taču runa nav tikai par naudu. Es gribu kļūt par profesionāli, par meistari! Un meistarība sākas ar pamatiem.

Poleva mūs nežēlīgi vajāja, bet man viss bija viegli. Nu, cik viegli: es stundām ilgi sēdēju pie grāmatām, iedziļinājos teorijā, analizēju receptes un obligāti stundu vai divas dienā veltīju praksei. Man bija jāpilnveido savas prasmes un jānodrošina ģimene ar visādām noderīgām lietām. Mājas aptieciņa – laba lieta, un labāk to savākt jau iepriekš. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tinktūras, smēres un ziedes, ko mēs tagad pārzinājām, lai arī bija vienkāršas, to pagatavošana prasīja daudz laika – tātad vajag kādu primitīvu ziedi zilumiem vai smēres pret klepu, tu steidzies gatavot, un tā būs gatava pēc nedēļas vai pat pusotra mēneša. Es atvēlēju pagraba skapī plauktiņu eliksīriem un regulāri uzlādēju savus saglabāšanas talismanus. Un man patika pārskatīt krājumus un papildināt tos ar jaunām lietām. Jā, es esmu kāmis, to man iemācīja iepriekšējā dzīve. Krājumi nekaitē!

Kad pēc nodarbības devos pēc Oļežkas, viņš satraukts jautāja:

– "Vai tev izdevās?

Es pat ne uzreiz sapratu, ko viņš ar to domāja. Ak, jā, "grūtā klase"....

– Es to izdarīju, dēls, paldies! – Es viņu apskāvu un viegli noskūpstīju viņam pa galvu.

– Un tagad mēs visi dodamies ciemos, – sacīja Kostja.

– Apciemot? – Es viņam vēlreiz pajautāju. Man likās, ka man ir apsolīts ārsts, nevis viesi? Vai kaut kas ir mainījies?

– Kuru apciemot? – Mans dēls, šķiet, nezināja, vai priecāties, vai baidīties: viņam patika mūsu piektdienas izbraukumi pie kaimiņiem, bet pie citiem viesiem mēs nekad nebraucām.

Kostja apsēdās Oļežkas priekšā:

– Es gribu, lai tu iepazītos ar manu ārsta tanti.

– Kāpēc? Mēs neesam slimi, – pamatoti iebilda bērns.

– Kāpēc jūs būtu slimi? – Kostja izlikās pārsteigts. – Atceries, zēns, ka labāk mazliet pastrādāt, lai nesaslimtu, nekā sēdēt mājās un ārstēties. Ārsts tevi apskatīs un pateiks, kas tev jādara, lai būtu pasargāts no visādām slimībām.

– Nu labi, tad labi, – Oļežka mājināja ar galvu.

Manas zināšanas par šīs pasaules medicīnu lielākoties aprobežojās ar paša mācībām par zāļu izcelsmes farmaceitu, ar informāciju, ka pilsētas slimnīcu pārvalda labdarības komiteja, un iepazīšanos ar ātrās palīdzības mašīnu pirmajā dienā šeit. Un tomēr, līdzīgi kā iepriekšējā dzīvē, es gaidīju, kad Kostja mani aizvedīs uz poliklīniku vai pat pirmsdzemdību klīniku. Reģistratūra, numuri, nervozas sievietes rindā un citas dzimtās veselības aprūpes burvības, kas lika man turēties no viņa atstatu… Un es nesapratu, kāpēc viņš velk Oļežku līdzi.

Taču izrādījās, ka privātprakses kopumā un ģimenes ārsti jo īpaši šeit plaukst. Es zināju pašu jēdzienu "ģimenes ārsts": atcerējos perestroikas laika argumentus par veselības aprūpes reformu. Tolaik man tas šķita muļķīgi: pati ideja varbūt ir laba, bet tīri teorētiski, bet praksē – mūsu ārstu kvalifikācija bieži vien nav tāda pati. Tomēr manā dzimtajā pasaulē šī ideja tālāk par runām nevirzījās. Bet šeit tā jau sen ir iesakņojusies....

Anastasija Vasiļjevna izrādījās tāda "ģimenes ārste". Viņa atcerējās Kostju no autiņiem. Varbūt tāpēc viņa uz Oļežku un mani skatījās cieši un uzmanīgi, it kā viņa būtu nevis sveša, bet gan stingra mātesmāsa.

Oļežka bija apmulsusi, turējās man pie rokas. Es atbildēju uz rentgena skatienu ar to pašu. Viņa joprojām biedēs manu bērnu, vecā bargā!

Anastasija Vasiļjevna patiešām neizskatījās pēc jaukas vecas pensionāres, bet gan pēc vecas raganas – nevis "raganas" nozīmē, kā to saprata šajā pasaulē, bet gan pēc tipiskas ļaundarises no briesmīgām pasakām. Apmēram septiņdesmit gadus veca, tieva, grumbaina, ar āķīgu degunu un plānām lūpām, melnām acīm un artrītiski savilktiem pirkstiem. Izņemot to, ka viņas mati bija nevietā – glīti saķemmēts pelēks kūlītis, gluds, mats līdz matam.

– Nu, nu, nu, – ragana pēkšņi pasmaidīja, putnam līdzīgi noliecot galvu uz sāniem, un iebiedējošais iespaids uzreiz izgaisa, it kā tā nemaz nebūtu bijis. – Tātad Oļegs un Marina. Nu, iepazīsimies.

Viņas balss bija spēcīga, pavisam ne sena, zema, bet ļoti patīkama. "Dzied, droši vien, skaisti," – nez kāpēc nodomāju es.

– Sāksim ar tevi, jaunieti. Vai jūs apmeklējat skolu?

Oļežka kautrīgi pieskārās.

– Vai jūs vingrojat?

– Jā, – puisis atbildēja gandrīz čukstus.

– Vai tu zini tādu vingrinājumu: "saulīte"?

"Saules stars" – tā saucās spēka tests bērniem, ko es parādīju pirms iestāšanās kursos. Aizveriet acis un iztēlojieties sauli, kas spīd starp jūsu plaukstām.

– Es to varu izdarīt," Oležoks pasmaidīja. Viņam patika šis vingrinājums.

– Nāciet, parādiet man.

Es nevarēju atturēties, es arī paskatījos, noskaņojoties uz auru. Maigas koši sārtas mirdzuma spīdumi bija caurspīdīgi, tikko saskatāmi: dāvana tikko bija sākusi attīstīties. Taču starp viņas plaukstām tā spilgti dega, metot dzirksteles un izšaujot izaugumus. Patiesi, saule, bet ne maiga. Militāra.

– Nebaidies, – klusiņām sacīja Kostja. – Tu esi labs zēns, tev tik labi klājas.

– Vai tev patīk pastaigāties? – Anastasija Vasiļjevna jautāja. – Vai tu spēlē sniega bumbas ar zēniem? Vai tu brauc ar ragaviņām?

– Jā, – Oļežka pieskārās.

– Tev labi. Vai jūs protat peldēt?

Oļežka pagrieza galvu un atzina, saskumdams:

– Es esmu sliktākais klasē.

– Bet tu tikko esi sācis mācīties, – Kosta pieķērās blakus bērnam. – Iesācējam tev neklājas nemaz tik slikti.

– Tātad mēs uzrakstīsim rīkojumu taviem vecākiem, lai tevi papildus pieraksta uz baseinu. Vai tas ir labi?

Es nodomāju, baseins ir skolā, tas iederēsies mūsu kārtībā. Kāpēc es par to nedomāju? Divas reizes nedēļā pa stundai – protams, nepietiek, turklāt, kā man teica Kostja, viņi tur pārsvarā spēlējas, nevis mācās peldēt.

– Tagad paskatīsimies, kā tavai mammai izdodas "saulīte". Marina?

Es sapratu, ka Anastasija Vasiļjevna gribēja redzēt: zinot Kostjas spēku, novērtējot mana pirmā bērna spēku un potenciālu, kā arī manu pašreizējo līmeni, ir iespējams izteikt prognozi par grūtniecības gaitu no "spēka", "dāvanas" viedokļa. Galu galā bērns būs apdāvināts, kas nozīmē, ka normālai attīstībai ir nepieciešams spēcīgs enerģētiskais fons. Protams, Kostja varēs to pabarot, bet galvenais šeit ir mana rezerve. Nu, gan Kostja, gan Ksenija Petrovna teica, ka salīdzinājumā ar augustu es esmu diezgan labi progresējusi, bet tad es biju nulles līmenī! Manā gadījumā grūtniecību vajag uzsākt spēka maksimumā, bet es diez vai sasniedzu savu maksimumu. Mēs ar Kostju mīlējām viens otru, bez aizsardzības vēlējāmies bērnu, bet mērķtiecīgi to "nedarījām". Vienkārši… kā sanāca, tā sanāca. Un tagad es baidījos: vai nav par agru?

Bet Anastasija Vasiļjevna apstiprinoši klanījās. Viņa jautāja:

– Vai jūs mācāties?

– Pusstundu no rīta un nedaudz vakaros kopā ar Oļežku, – apstiprināju. – Un vēl nedaudz par mācībām.

– Pastāstiet man vairāk par savām studijām, – pavēlēja Anastasija. – Cik daudz jūs mācāties, cik daudz ieguldāt, cik ātri nogurstat.

Stingra tante. Vai viņa kaut kādā ziņā izklausās pēc Polevas, pēc tā, kā viņa runā? Es paraustīju plecus un sāku stāstīt, un viņa klausījās, brīžiem mājdama, brīžiem uzmulsdamās un purinādama galvu, tad pēkšņi nopūtās, pārtraucot mani gandrīz pusvārdā:

– Ar jums viss ir skaidrs, Marina Bat'kovna. Tas, protams, ir slikti, ka jūsu dzimtas koku nezina, bet, vispār, svarīgāk ir tas, kas ar jums tagad notiek. Un tas ir labi, ka tu vari kaut ko darīt sev par labu. Tu taču zini, ka tavi paša dziras iedarbojas labāk, vai ne?

Es pieskrēju, pēkšņi nobijusies. Atcerējos no savas iepriekšējās dzīves: par spīti visiem ārstu centieniem ietīt grūtnieces vates tūtā un aizliegt viņām visu, ko vien var, grūtniecība nav slimība. Tas ir pilnīgi dabisks stāvoklis, ko vienkārši ne vienmēr un ne visi var viegli panest. Pagaidām neko īpašu neesmu jutusi, bet vēl nav pat tik agri. Un viņi grib man izrakstīt kaut kādus medikamentus?

– Tātad, mīļais, – Anastasija Vasiļjevna izvilka no galda papīra lapu receptei. – Jūs redzat, kādi mums laika apstākļi, tāpēc profilakse, profilakse un vēl profilakse. Nekādu saaukstēšanās slimību vai, nedod Dievs, gripas un pneimonijas! Vai jums ir pamata recepšu grāmata? – Viņa izvilka grāmatu, ko mēs nupat bijām pētījuši, un es pieskrēju. – Paskaties. "Profilaktiskās kolekcijas," tu ņem piekto, septiņpadsmito un astoņpadsmito un pievieno divdesmit pirmo, ja esi ļoti noguris. Piekto un septiņpadsmito vari izdzert Kostja un Oļežka, nekāds ļaunums, tikai labums.

Es saprotoši pieskrēju, atzīmējot: pretvīrusu, tonizējošs, vitamīns.....

– Un mamma mums dod ūdeni! – Oļežka lielījās. – Vecmāmiņas zāles pret saaukstēšanos.

– Ko jūs dzerat? – Anastasija Vasiļjevna gandrīz ieņēma medību stāju. Es no atmiņas nolasīju recepti, piebilstot:

– Tā ir manas vecmāmiņas, ģimenes recepte.

– Hmm. Izklausās labi. Ģimenes, huh? Vai tā ir oficiāli pārbaudīta?

– Es nezinu," es nolaidu acis. – Redzi, vecmāmiņa Tonija nomira, pirms es nopietni sāku mācīties. Viņa man atsūtīja šo recepti, lai pagatavotu ģimenei.

– Ja es to darītu, tad dažādi meistari… – Kosta maigi ieteica.

– Tieši tā. Vai jūs vēlaties to darīt, Marina Batkovna?

Es pat uzreiz nesapratu, par ko viņa runā: tā bija ļoti strauja tēmas maiņa. Tāpēc Kostja atbildēja:

– Lai viņa vispirms nokārto eksāmenu un saņem sertifikātu. Tas ir nopietns jautājums.

– Tā nav sarežģīta recepte, – pārdomāti sacīja Anastasija Vasiļjevna. – Tā patiesībā ir vērtība: to ir viegli pagatavot, sastāvdaļas ir pieejamas, ilgstoši uzglabājamas, viegli lietojamas. Vai jūs zināt, kāpēc mums nepatīk izrakstīt kolekcijas? – viņa iebakstīja manā virzienā ar uzasinātu zīmuli. – Hmm?

– Kāpēc? – Es tiešām nesapratu: kas var būt vienkāršāks par kolekciju? Vāriet to un dzeriet! Precīzas devas parasti neprasa stingru uzņemšanas grafiku – pārāk …

– Jo viņi ir slinki! Nē, vai jūs varat iedomāties?! Slinkums izmērīt pareizo daudzumu, pareizi pagatavot un ievilkt! "Nav laika", "aizmirsu", "vīrs sajauca to ar novārījumu", – tie, ticiet man, ir visnekaitīgākie attaisnojumi! Un jums ir tinktūra, karotīte izmērīta un mutē, pat no pudeles uzreiz, nekāds kaitējums nenotiks, nav vajadzības pēc ļoti precīzas dozēšanas.

– Nevajag, – es klanījos, joprojām nesaprotot, ko viņa gribēja pateikt. – Tikai bērniem.

– Un bērniem, mana mīļā, uz tā paša pamata ir jāizstrādā sīrups, jūs saņemat kvalifikāciju – dariet to. Ir daudz sīrupu bērniem, visi labi, varat izvēlēties, kas jums patīk. Bet pieaugušajiem, tieši tādiem aizņemtiem cilvēkiem, kuri aizmirst vai ir slinki, jūsu tinktūra ir vislabākā! Nu?

Tad nu mani tas pārsteidza.

– Pagaidiet, vai jūs ierosināt, ka es… Anastasija Vasiļjevna?

– Kad jūs teicāt, ka jums ir C kategorijas eksāmens?

– Pēc divām nedēļām.

– Kad nokārtojat, izveidojiet partiju, atnesiet to man, mēs to pārbaudīsim, pienācīgi noformēsim un palaižam. Kāpēc? Nē, kāpēc tu man te plīvojat ar acīm? Jūs pats to teicāt: "Es gribu kļūt par meistaru!" – Tad kļūsti par Meistaru. Sāc.

– Tu esi pēkšņs, – es murmināju. – Pēkšņi. Nāc, es labprāt gribētu!

Patiesībā man pašam izstrādājums, kaut arī ne gluži mans, un no ģimenes receptēm, cūciņā noderēs! Es negrasījos apstāties tikai pie tējām.

– Tātad tas ir darījums. Un vēl kaut kas. Es pazīstu Polevu, bet mums ir maza pilsētiņa, mēs visi viens otru pazīstam, kas nodarbojamies ar vienu un to pašu biznesu. Pastāsti viņai, ka esi stāvoklī, ka tu ar mani tiekies. Sakiet viņai, lai izvērtē savā programmā, kas jums tur tālāk, varbūt ir jēga pēc šiem izmeklējumiem pārcelt jūs uz nākamo grupu vai pārcelt uz individuālo grafiku. Runājiet ar viņu. Jo es tevi uzklausīju, tu pret lietām izturies ļoti nopietni. Tas ir labi, labi darīts, bet slodze nav paredzēta grūtniecei.