Meitene ar sveci

Inga

Inga

– Jauna sieviete! – man aizsteidzas maigā Deizija augstpapēžu kurpēs. – Meitiņ, tu nevari tur iet!

Viņa satver manu elkoni, bet es turpinu neatlaidīgi doties tālāk.

– Markam Nikolajevičam ir tikšanās. Ko, vai tu gribi mani atlaist? – Viņa skatās man acīs. – Lūdzu, uzgaidiet šeit. Neliec man zvanīt apsardzei. – Deizija norāda uz ādas krēslu, kas maksā desmit no manām algām.

Viņai ir caurspīdīgas acis un tievas rokas – tikai zariņi. Skatoties uz viņu, es nāku pie prāta. Aklas dusmas nosēžas dvēseles dibenā. Baiļu un bezmiega nomocīts, es aizmirsu par pieklājības noteikumiem.

– Atnesiet, lūdzu, ūdeni. – uzmanīgi nolaižos krēslā.

Iespiežu trīcošos pirkstus starp ceļiem. Manā atmiņā atkal parādās vakardienas ziņas teksts: «Kas nogalināja sveci?»

Sūtītājs, protams, nav zināms. ķēms. Kurš tev teica, ka viņa ir nogalināta? Es joprojām ceru, ka viņa ir dzīva.

Svečka ir mana vecākā māsa Nastja. Viņa pazuda pirms trim gadiem. Šis ir viņas bērnības segvārds. Es viņai to uzdāvināju, kad viņai bija trīs gadi, kad vecmāmiņa mani aizveda līdzi uz baznīcu. Kopā ar viņu iededzām svecītes tuvinieku atpūtai. Viņi sirsnīgi mirkšķināja krēslā, atgādinot Nastjas matu krāsu. Viņu vienmēr varēja viegli atrast jebkurā pūlī.

Iesauku ātri paņēma mana mamma, vecmāmiņa, klasesbiedri un kaimiņi.

Nastja pēdējo reizi redzēta savas labākās draudzenes Miras Dmitrienko dzimšanas dienas ballītē.

Roka ar franču manikīru pasniedz man glāzi ūdens ar citrona šķēli. Es pateicīgi pamāju un sāku gaidīt.

Laiks velkas bezgalīgi. Visā uzņemšanas zonā ir dzirdama klaviatūras klabināšana un tikko dzirdamas balsis no gaiteņa. Pēc apmēram divdesmit minūtēm durvis atveras. Vairāki vīrieši no biroja iznāk identiskos uzvalkos, kas atšķiras tikai ar krāsu un dārguma pakāpi.

Sekretārei nav laika paziņot par manu ierašanos, jo durvīs parādās Marks Nikolajevičs Fedorcovs – uzņēmējs, kaut kādas akciju paketes īpašnieks, filantrops un vienkārši zelta cilvēks.

Pēdējo reizi mēs viens otru redzējām, kad man bija septiņpadsmit. Es metos viņam virsū un no bezspēcības pat paspēju iespļaut viņam sejā.

Marka Nikolajeviča izskats ir mānīgs. Viņš ir garš un izskatīgs. Mīl vecmodīgus trīsdaļīgus uzvalkus, mākslu un dārgas mašīnas.

Lūk, uz ko savulaik iekrita mana Nastja. Markam Nikolajevičam pat nebija jāpieliek pūles, lai dabūtu nabadzīgu provinces meiteni no pasaules dupša.

Ieraugot mani, viņš pārsteigts paceļ uzacis, bet ātri savelkas un pievēršas sekretārei.

– Marina, pārplāno nākamo tikšanos uz desmit minūtēm un uzvāri kafiju. – Viņš pagriežas un ieiet dziļāk kabinetā.

Ja es būtu Marina, es nesaprastu, vai gatavot kafiju diviem vai tikai viņam, bet viņa droši vien lieliski saprot priekšnieku.

Durvis paliek vaļā. Uztverot to kā uzaicinājumu, es pieceļos un sekoju viņam.

Manas kedas un džinsi viņa kabinetā izskatās nevietā. Tā ir plaša, gaiša un smaržo pēc lielas naudas. Kad esat šeit nokļuvis, jūs uzreiz saprotat, ar ko jums ir darīšana.

Viņš sēž pie galda, acīs auksts miers.

Cenšos paskatīties uz viņa deguna tiltiņu, lai nesaskartos ar viņa skatienu, bet vienalga man uznāk drebuļi.

– Sveiks, Mark Nikolajevič.

Viņš ir sešpadsmit gadus vecāks par mani, bet aiz spītības es viņu uzrunāju tikai un vienīgi pēc viņa vārda un uzvārda. Viņš savukārt man vienkārši nepievērsa uzmanību. Viņam es biju kaitinošs papildinājums Nastjai, mēbelei, kas stāvēja ejā.

Taču tur nebija ko darīt. Svece mani ļoti mīl… mīlēja. Lielāko daļu savu brīvdienu pavadīju kopā ar viņiem.

– Sveika, Inga. – Viņš pamāj uz pretējo sēdekli. – Tu esi mainījusies, nobriedusi. Ceru, ka iemācījos uzvesties kā cilvēks. – Viņam ir skaista balss, kas atbilst viņa izskatam.

– Es neatvainosies. Tu zini, ka tad uzvedies kā āksts.

Viņš nekomentē manu uzbrukumu un turpina:

– Kas tevi atveda uz šejieni?

– Vai tas ir jūsu darījums? – bez preambulas noliku telefonu viņam priekšā.

Viņš paskatās uz ekrānu. Viņš tik tikko manāmi savilk žokli un atkal paskatās uz mani.

– Kāpēc man to vajag?

– Nezinu. «Es cenšos atklāt kaut mazākās izmaiņas viņa sejas izteiksmēs, bet viņa seja ir absolūti necaurredzama. Lai gan, ko es gaidīju, šī ir daļa no viņa profesijas. «Varbūt tas ir jūsu veids, kā pārbaudīt, vai šajā laikā esmu kaut ko iemācījies.»

Es to saku, zinot, ka mana atnākšana šeit bija pilnīga stulbība. Es rīkojos impulsīvi, spiedu līdz robežai. Es gribēju iztukšot savas sāpes.

Kāds man apzināti sit pa vecu brūci. Es neticu, ka Marks Nikolajevičs varētu kaut ko nodarīt Nastjai, bet tajā pašā laikā es atceros to vakaru, kad viņa mierīgums mainījās. Viņš bija nikns. Es atceros saplīsušo stikla starpsienu viņu dzīvoklī un to, kā Nastja raudāja. Tā raud tie, kam noteikta liktenīga diagnoze: izmisīgi un bezcerīgi.

– Tu man kaut ko apsūdzi? – viņš pagriež pildspalvu rokās.

Marina mūs pārtrauc. Viņa noliek uz galda porcelāna krūzes, cukuru, piena krūzi un sudraba karotes. Skatoties uz viņiem, es garīgi iesmejos. Savus ieradumus nemaina pat darbā. Fedorcovs ieskauj sevi ar labākajiem: drēbēm, traukiem, speciālistiem, sievietēm.

Nastja bija talantīga māksliniece.

Es salieku rokas uz ceļiem un, kad aiz sekretāres aizveras durvis, izrunāju to, kas mani vajā:

– Šī ziņa nāk jau mēnesi. Katru nakti. Man bija grūti pieņemt nezināmo, un tas ir vissliktākais jebkuram cilvēkam, ticiet man,“ es paceļu acis uz viņu, „Un tagad šīs šausmas ir atgriezušās.

Es klusēju par savu māti.

Es klusēju par to, ka es pat nevaru apglabāt Nastju. Es klusēju par dvēseli graujošo vainas sajūtu par to, ka pirms diviem gadiem padevos un pārtraucu meklējumus.

Viņa skatiens ir kā rīta sals. Tas viņam nemaz nesāp, it kā mēs runātu par svešinieku.

«Es uzdrošinos jums apliecināt: man ar to nav nekāda sakara.»

«Protams,» es viņam piekrītu, pretrunājot sev, «tu viņu izmetāt no savas dzīves un aizmirsāt.» Jums nebija jāpārdzīvo šī elle.

– Ko tu zini par manu elli, Inga? – Marks Nikolajevičs izsmejoši jautā, salicis rokas zem zoda.

Man nav ko viņam atbildēt, un nav arī vajadzības. Tam visam nav jēgas. Es vairs neesmu septiņpadsmitgadīga maksimāliste. Es nejūtu pret viņu naidu, tikai naidīgumu un neizpratni. Kā Nastja varēja dzīvot kopā ar viņu vairāk nekā piecus gadus?

Es piecēlos, nepieskaroties savai kafijai.

– Paldies par jūsu laiku.

«Inga,» uzsauc Marks Nikolajevičs.

Es pagriežos. Viņš iedzer malku kafijas un ieskatās man acīs.

– Esi uzmanīgs. Kādam jūs atkal jāievelk šajā stāstā.

Dažreiz es pamostos no rīta

Dažreiz es pamostos no rīta un uzreiz sniedzos pēc telefona. Es pārbaudu visus sūtņus un nesaprotu, kāpēc Nastja joprojām man nav atbildējusi. Es skatos uz ekrānu, līdz nāk sāpīga atziņa.

Es nekad nevienam nenovēlētu tādas šausmas. Dažreiz man šķiet, ka mana dvēsele ir saplēsta.

Nastja pazuda 14. septembrī.

Viņas labākajai draudzenei Mirai Dmitrienko tajā dienā apritēja divdesmit pieci gadi. Skaists randiņš. Par godu viņa sapulcināja savus tuvākos draugus vasarnīcā.

Viņa zināja par Nastjas šķiršanos ar Marku un ieilgušo depresiju, taču, neskatoties uz to, viņa patiešām lūdza viņu ierasties. Nastja pirmo reizi sešu mēnešu laikā iznāca sabiedrībā.

Diena izvērtās silta un saulaina. Nastja uzvilka zaļu kleitu, augstpapēžu zābakus un sarkanu lietusmēteli. Tieši šis apraksts vēlāk parādījās bukletos ar virsrakstu «Pazudis cilvēks». Turklāt ir arī informācija par augumu, ķermeņa uzbūvi un acu krāsu. Izmeklētājs man jautāja par īpašām pazīmēm, piemēram, dzimumzīmēm, rētām, tetovējumiem. Es nevarēju atbildēt. Ja neskaita savu nepasaulīgo skaistumu, manai māsai nebija īpašu iezīmju.

Man joprojām acu priekšā ir tas vakars.

Nastja vēl pēdējo reizi palaiž ķemmi visā matu garumā, un mūsu skatieni krustojas spogulī. Depresija viņu nogurdināja. Nastja kļuva nomākta un zaudēja svaru. Viņa noliek ķemmi uz kumodes gaitenī, uzvelk mēteli un apskauj mani. Šis bija mūsu pēdējais apskāviens.

Kā es varēju neko nejust? Galu galā nepatikšanas vienmēr liek sevi manīt: murgos iepriekšējā dienā vai sirdī. Es neko nejutu.

– Mīlu tevi mazulīt. Es atgriezīšos ar taksometru, neuztraucieties. – durvis aiz viņas aizvērās.

Pēc ballīšu puišu liecībām, Svečka ap desmitiem vakarā izgāja no Dmitrienko namiņa. Viņa nekad neiekāpa taksī. Neviens neko neredzēja. Likās, ka cilvēks būtu izkritis pa zemi. Nav pierādījumu, nav liecinieku.

Viņa nevarēja ne aizbēgt, ne aizbraukt, jo mājās palika visas mantas, dokumenti un pat krājkarte.

Kāpēc es negāju viņai līdzi? Atbilde ir ļoti vienkārša – Mira man nebija labvēlīga, bet sirdī es biju ļoti greizsirdīga uz savu Nastju par viņu.

Es zvanīju modinātāju vienos naktī.

– Sazvanītās puses ierīce ir izslēgta vai atrodas ārpus tīkla pārklājuma. – Viena no atvēsinošākajām frāzēm, kad sāc saprast, ka ar kādu, kas tev rūp, kaut kas noticis.

Es piezvanīju Miras vecākajam brālim Mironam. Viņš pārsteigts atbildēja, ka Nastja nav ar viņiem.

Man bija tikko astoņpadsmit. Es nekad nesp��šu pilnībā aprakstīt tās šausmas, kas mani pārņēma tajā naktī. Es neuzdrošinājos piezvanīt mammai. Ko viņa var darīt, atrodoties tūkstoš kilometru attālumā? Vienkārši aizrīties ar murgu.

Mairons nekavējoties organizēja visus meklēt. Apmēram desmit cilvēki ķemmēja brīvdienu ciematu un daļu meža joslas. Atbrauca policija.

Es steidzos tur. Es neatceros, kā es tur nokļuvu. Man klabēja zobi un no sasprindzinājuma asiņoja deguns. Es savos meklējumos biju pilnīgi bezjēdzīgs.

Mani satika Kostja, Nastja un es bērnības draudzene. Viņi mācījās ar Svečku vienā klasē un devās uz mākslas skolu. Viņš mani apskāva un teica, ka viss būs labi, lai gan rokas trīcēja.

No rīta viņi ieradās pie viņa ar kratīšanu, dīvainā kārtā, kas nebija saistīta ar Svečku. Viņa automašīna tika apzināti pārmeklēta, un Kostja tika ieslodzīta par ļoti nepatīkamu noziegumu. Tas iznāca tikai šogad, pateicoties ļoti labam juristam. Es zinu, ka viņš tika izveidots. Viņš nevarēja kaut ko tādu izdarīt. Kostju pazīstu visu mūžu.

Man paveicās ar izmeklētāju. Pjotrs Semenovičs patiesi vēlējās palīdzēt. Vēlāk viņš berzēja ūsas un paslēpa acis, juzdamies bezspēcīgs.

Mans pieteikums tika pieņemts nekavējoties, neskatoties uz mītu par trim dienām, taču lietu ātri izbeidza, jo nebija pietiekamu pierādījumu.

Divus gadus es cīnījos kā apsēsts. Es pieklauvēju pie izmeklētāju sliekšņiem.

Pjotrs Semenovičs gandrīz nekavējoties aizgāja pensijā, un lieta tika nodota jaunam un manām bēdām pilnīgi vienaldzīgam izmeklētājam.

Es meklēju Nastju ar brīvprātīgajiem, rakstīju uz visām pilsētas publiskajām lapām, un pirms gada es padevos.

Vairāk par visu es ceru, ka Nastja ir dzīva. Ceru, bet neticu. Sāpes ir mazinājušās. Es sāku skaitīt dzimšanas dienas un brīvdienas bez viņas. Man sāpināja cilvēki, kuri turpināja dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis: apprecējās, radīja bērnus, mīlēja, strīdējās, dzēra kafiju vasaras verandās. Kamēr Nastjai šādas iespējas vairs nav.

Kad sāka aust, es nogurusi paskatījos uz netīro upi, kas vairāk atgādināja purvu, un beidzot sapratu, cik milzīgs ir tajā naktī notikušais. Uz lūpām nosēdās rudens migla, izdalot rūgtenu garšu.

Man bija jāpastāsta mammai, kas notika. Es negribēju, lai viņa par to uzzina no izmeklētājiem.

Viņa šausmīgi kliedza. Man no viņas kliedziena uzmetās zosāda, kas pārvērtās gaudošanā.

Tad es steidzos apkārt, plosīdamies starp Sveces meklēšanu un mammas apciemošanu.

Mammas psihe ieslēdza aizsardzības mehānismu. Viņa neatzina mūsu bērnu istabu un domāja, ka viņai ir tikai viena meita. Smadzenes bloķēja visu informāciju par Nastju. Viņa paskatījās uz mūsu bērnu albumu un man jautāja: «Gusja, kas ir šī rudmatainā meitene tev blakus?» Es sakostu zobus, lai nekliegtu.

Ieskata brīžos mana māte dzēra. Viņa izdega gada laikā, it kā mātes sirds būtu ieslēgusi pašiznīcināšanās programmu.

Un es paliku viena.

Mani atbalstīja Aņuta, Fedorcova māsa, un viņas tagadējais vīrs Roberts ar smieklīgo uzvārdu Delfīns. Attiecīgi Anyutka arī kļuva par delfīnu.

Tagad man joprojām ir Kostja.

Marks Nikolajevičs vienu reizi tika izsaukts uz nopratināšanu, taču izmeklētājs ātri zaudēja interesi par viņu. Fjodorcovs sešus mēnešus pirms viņas pazušanas izsvieda Nastju no dzīvokļa, kurā viņi dzīvoja vairāk nekā piecus gadus, un nekad vairs neatgriezās savā dzīvē. Viņš tikko pagrieza lapu.

Izgājusi visus elles lokus bez rezultātiem, es iemācījos sadzīvot ar šīm sāpēm.

Un tagad es pastāvīgi saņemu šo ziņojumu. Cilvēks ar sirdi nekad neatļautu sev to darīt – tas nozīmē, ka man ir darīšana ar nelieti bez dvēseles.

Es atdošu savu dzīvību, bet es uzzināšu, kas notika tajā vakarā. Man vairs nav ko zaudēt.

Pirms trim gadiem es kaut ko palaidu garām

Pirms trim gadiem es kaut ko palaidu garām. Man jāatjauno Nastjas ceļš no sākuma līdz beigām.

Likās, ka es viņu pazīstu gan no iekšpuses, gan no ārpuses, bet es to nezināju. Man nebija nevienas versijas par to, kas tajā vakarā varēja notikt. Es nezinu, vai viņai bija ienaidnieki un ar ko viņa varētu būt krustojusies.

Nastja dzīvoja vidusmēra cilvēka parasto dzīvi: viņa mēģināja pārvarēt šķiršanos, strādāja, mīlēja iet karstā dušā, ienīda netīrus apavus un nevajadzīgus cilvēkus.

Ja viņai būtu uzbrukuši, tad… līķi agri vai vēlu būtu atraduši sēņotāji vai daču ciemata iedzīvotāji. Tur ir vairākas mājas, kurās cilvēki dzīvo visu gadu.

Tālrunis netika atrasts, netika atrasti sīki priekšmeti, piemēram, ķēde vai auskars, kas norādītu uz taku.

Skatos uz garlaicīgo ainavu aiz loga. Es palaižu ar pirkstu pa stiklu, domādama.

Pirms šķiršanās ar Marku Nikolajeviču jāsāk ar galeriju, kurā piedalījās Nastja. Pēc saderināšanās pārtraukšanas viņas sadarbība ar galerijas īpašnieku Marka Nikolajeviča māti kļuva par tīru formalitāti. Līgumu ar viņu nebija plānots atjaunot, lai gan tas, protams, netika skaļi izrunāts.

Fedorcovas galerija ir pretencioza vieta, kas piesaista pilsētas bohēmu un eliti, kas vēlas pievienoties skaistumam par naudu.

Atveru internetu un uzreiz trāpu džekpotā.

Rīt notiks modes mākslinieka no Sanktpēterburgas izstādes prezentācija, kas nozīmē, ka man nav jāizdomā iemesls, kā satikt veco harpiju. Man atliek tikai saņemt ielūgumu, un Anyuta man palīdzēs šajā jautājumā.

Paņemu telefonu no nolobītās palodzes un sastādu viņas numuru. Ragi.

«Sveiki,» Anya atbild dziesmas balsī, «kādi cilvēki.» Kā tev iet? Ko tev vajag?

– Kāpēc tas ir vajadzīgs uzreiz? – izliekos pārsteigta.

«Es tikai gaidu zvanu no jums.» Kaut es varētu piezvanīt un uzaicināt savu mīļoto Anyutku iepirkties.

– Noteikti, bet vēlāk. Tagad man vajag ielūgumu uz rītdienas prezentāciju.

– Zajuš, kur es varu dabūt tev? Visi ielūgumi iznāca pirms mēneša. Vai jūs zināt, cik daudz mamma ieguldīja dekorācijā? Gaida naudas plūsmu. Kāpēc tev tas vispār vajadzīgs?

Viņai fonā kaut kas trokšņo.

– Man jārunā ar Lidiju Vladimirovnu par sveci. Nyutik, man to ļoti vajag.

– Vai esat atkal atgriezies pie vecajām zināšanām? – viņas balsī pazūd vieglums. – Inga, tad es tevi knapi izdabūju ārā. Tu biji uz robežas.

– Lūdzu.

Dzirdu, kā viņa klusi ar kādu runā.

– Labi, Bērts tev iedos savu. Jūs zināt, ka viņš nevar izturēt šīs pulcēšanās. Vienkārši pat nedomā stāstīt savai mammai, ka atnesu tev ielūgumu. Viņa mani nogalinās. Un neaizmirstiet ģērbties pieklājīgi, bez kapučiem vai lētas kleitas ar fliteriem.

– Paldies! Roberts ir labākais.

– Čau čau. – Anija uzsit pa telefonu un noliek sarunu.

Lidija Vladimirovna Fedorcova nicina «vienkāršos cilvēkus», un Nastjai bija ļoti grūti pievienoties šai pasaulei – lielas naudas un liekulīgu smaidu pasaulei. Fedorcovs bija tiesīgs bakalaurs. Viņu uzrunāja modeles, vietējo lielvārdiešu meitas un plēsīgās uzņēmējas – bet viņš izvēlējās manu māsu.

Arī Robertam tajā laikā nebija viegli.

Divdesmit gadu vecumā viņš ieradās strādāt pie Fedorcova vecāka uz demontāžas un demontāžas uzņēmumu. Papildus uzņēmumam liela daļa nekustamā īpašuma pilsētā pieder Nikolajam Pavlovičam.

Dievs Robertam neatņēma smadzenes, tāpēc viņš ātri pakāpās pa karjeras kāpnēm un dažus gadus vēlāk sāka satikties ar Anju.

Es iešu uzvārīt tēju. Aiz sienas notiek dzēruma tracis. Kaimiņi šņabja pudeli nedalīja.

Nastja īrēja šo dzīvokli tūlīt pēc vakara, kad Fedorcovs viņu izlika. Man šķiet, ka viņai bija vienalga, kur dzīvot. Es pametu viņu ar smagu sirdi. Vajadzēja atgriezties mājās, pabeigt pēdējo ceturksni un nokārtot eksāmenus, lai nebūtu problēmu ar uzņemšanu.

Es jau sen varēju īrēt labāku dzīvokli, bet baidos pazaudēt Nastju. Ko darīt, ja viņa kādu dienu atgriezīsies? Viņš zvana pie durvīm, un šeit dzīvo citi cilvēki.

Tālrunis vibrē.

«Vai tu man atsūtīsi savu fotogrāfiju? Ko vien vēlies ”– ziņa no Ņikitas vai Pashas, vārdu neatceros. Es to uzrakstīju vienkārši: «Milash Cafe».

Mēs esam tikušies pāris reizes un tagad esam flirta stadijā. Ceru uz vēl pāris patīkamām, nesaistošām tikšanām.

Nedaudz padomājusi, uzritinu mājas bikšu kāju akordeonā un pavēru kameru pret ikru. Sasprindzinu kāju, lai iegūtu izteiktāku atvieglojumu un nofotografēju.

Pietuvinu fotogrāfiju un skatos uz bēšo pedikīru. Uzlieku uz baltas ādas filtru un nosūtu foto.

Nosūtīts Fedorcovam. Kā? Sasodīts!

– Varbūt tāpēc, ka jūsu kontaktos ir tikai divi cilvēki, kas sākas ar burtu «M» – Marks Nikolajevičs un Milash Cafe? – nomurminu zem deguna, norādot uz ekrānu.

It kā kaut ko varētu mainīt. Ziņojums nekavējoties tiek atzīmēts ar divām zilām atzīmēm. Sirds sāk pukstēt straujāk, it kā bēgtu no neveiklās situācijas. Es nezinu, kāpēc es neizdzēsu viņa numuru. Vai vismaz nepārdēvēja savu kontaktpersonu «Snobs» vai «Varmākas».

Nav atbildes.

Es ierakstu visstulbāko iespējamo ziņojumu: «Atvainojiet, tas nav domāts jums.»

Un atkal es nesaņemu atbildi. Vismaz viņš uzrakstīja «ok» vai «nekas, tas notiek».

Labi, viņš izdzīvos. Es neko apkaunojošu neizdarīju.

Nāc ārā, Zajuš

– Nāc ārā, Zajuš. Esmu lejā. – Anijas balss skan jautra, apmēram tā: «Es to negaidīju, bet es atbraucu.»

– Tu zini, kā pārsteigt. Piecas minūtes.

Uzmanīgi apsmidzinu matus ar laku. Cirtas ir lāsts. Dievs svētī cilvēku, kurš izgudroja cirtainu matu metodi. Pateicoties viņam, es vairs neizskatos pēc piedzērušās pienenes. Bet skolā viņa izskatījās tieši tā.

Tas bija labs laiks. Neskatoties uz to, ka man bija tikai divas sintētiskās blūzes «gan pasaulei, gan pasaulei», un šausmīgs, metāla brekete uz zobiem, es jutos laimīga.

Es neuzdrošinājos valkāt neko no Nastjas drēbju skapja. Es nevaru neko izmest, un es arī nevaru neko valkāt. Tāpēc palīgā nāca melns bikškostīms, vienīgā dārgā lieta manā garderobē. Es to nēsāju uz interviju. Patiesība neizdevās pirmajā kārtā, un uzvalks man garīgi palīdzēja cienīgi pieņemt sakāvi.

Ir pienācis pirmais aukstais laiks – nosalšu jakā, bet man nav piemērotas virsdrēbes. Pufīgā jakā viņi mani un Aniju nelaida pa durvīm.

Atgrūžu skapja durvis un izlemju par labu ādas jakai. Uzlieku čokeri, pāris reizes nospiežu tualetes ūdens sūkni un esmu gatavs doties prom.

Es izeju uz kāpņu telpu. Antoška atkal svārstās pie blakus dzīvokļa durvīm.

Aizveru durvis un apspiežu dusmas, kas ir gatavas izlauzties ārā.

– Sveiks, kāpēc tu esi basām kājām? – noregulēju somiņas siksnu un pietupos viņam blakus.

– Sveika, Inga. – Viņš cenšas pasmaidīt, bet tā vietā saritina lūpas un bieži mirkšķina.

Ieejā ir caurvēja. Cik ilgi viņš te lēkā? Mana sirds sažņaudzās.

– Kāpēc tu man nezvanīji?

Viņš paslēpj acis un pamāj ar roku uz sava dzīvokļa durvīm:

– Jā, durvis aizcirta vējš, un mana mamma kopš maiņas guļ un nedzird. «Viņš atkal viņu pasargā.»

Jā, protams, viņa ir no savas maiņas. Kas pie velna ir dzemdēt, ja bērns ir spiests vadīt pagalma kucēna dzīvi.

Pieeju tuvāk durvīm un klausos. Var tikai minēt, vai viņas dzeršanas biedrs ir aizgājis vai nav. Pavelku rokturi – tas ir aizslēgts. Telefons manā somiņā neatlaidīgi vibrē. Es viņu ignorēju un skaļi situ ar dūri pa lēto polsterējumu. Bez rezultātiem. Es iespraudu zābakus ar smago zoli, un tas palīdz: durvis atveras. Esmu pārņemta ar sēnīšu un izgarojumu smaku.

«Ak,» Antoškas māte Nataša šūpojas uz sliekšņa, «sāpes dupsī, kas par vainu?»

Es klusībā aizvedu viņu prom, satveru Antoškas roku un vedu viņu līdzi. Paskatos nobružātajā guļamistabā, virtuvē un bērnistabā – neviena. Izņemu no skapja flanelešu segu un iedodu Antoškai.

– Aptiniet kājas. Es atnākšu vakarā, labi?

Viņš pamāj, paņem segu un, bērnišķīgi, izaicinoši uzlec gultā, kas izdveš ilgi čīkstošu skaņu.

Nataša turpina atturīgi šūpoties uz sliekšņa pie atvērtajām durvīm. Viņai ir taukaini mati un vecas, nelaimīgas sievietes seja. Cik viņai ir gadu? Viņa ir septiņus gadus vecāka par Svečku.

– Kāpēc jūs šeit esat atbildīgs? – viņš ar grūtībām izrunā.

– Nataša, labāk paklusē.

Izeju ārā un aizveru aiz sevis durvis.

Skumjākais ir tas, ka alkoholiķu bērni ļoti mīl savus vecākus un līdz pašām beigām tic, ka viņi uzlabosies. Viņi domā, ka var kaut ko mainīt.

Pagalmā stāv Roberta melnā mašīna. Viņš lūdz par viņu, apbrīno viņu un dievina viņu. Viņš to nesauc citādi kā par «manu panteru». Tas droši vien runā par zēnu no nabadzīgas ģimenes, kurš beidzot ir piepildījis savu sapni.

«Beidzot,» Anija nopūšas, kad es apsēžos viņai blakus, «Es jau domāju, ka jūs esat nolaupīts šajā briesmīgajā vietā.»

Viņa noskūpsta mani uz vaiga, apsmidzinot ar saldu smaržu aromātu – kaut ko līdzīgu vaniļai, bet pēc sastāva sarežģītāks. Smarža lieliski uzsver viņas kaprīzo sievišķību.

Anija mani ātri pārbauda un pieņem spriedumu:

– Uzvalks ir tops, bet par jaku neko neteikšu.

– Tā kā klusē. Kā Delfīns uzticēja savu mašīnu tev, nelaimīgajam šoferīt?

– Kur viņam jāiet? – Anija pasmaida un iziet no pagalma.

Viņa ļoti vēlējās apprecēties ar Robertu un tagad bez vilcināšanās izbauda savu statusu.

– Kā tev iet? – Balsī skan aizkustinošas bažas.

Apstājam pie luksofora. Es pagriežu galvu un apbrīnoju viņas matus: garus un spīdīgus, kā Nastjai. Man atkal ir skumjas sāpes krūtīs.

– Labi. Tagad es strādāju no mājām. Tas atvieglo dzīvi. Kā tev iet?

Anyuta lamājas uz šoferi, kurš viņu pārtrauca, taču ātri pārslēdz pārnesumus un stāsta par savu pēdējo atvaļinājumu kopā ar Robertu Spānijā. Klausos viņas balsī un skatos uz rudens pilsētu, kas mirgo aiz loga. Pēdējo mēnesi gandrīz neizgāju no mājas. Neskatoties uz visu, man vajadzēja biežāk izkļūt ārā. Laukums ir nosēts ar vecu kļavu lapām, un vietām aiz mājām joprojām redzamas koku galotnes ar sarkanu un dzeltenu lapotni.

Tuvojamies galerijas ēkai. Es paskatos uz tālruņa ekrānu: mēs kavējam četrdesmit minūtes, bet izrādās, ka neesam vienīgie: Marks Nikolajevičs pelēkā mētelī izkāpj no melnas automašīnas, kas novietota dažu metru attālumā. Šoferis tur viņam durvis. Fedorcovs palīdz meitenei izkāpt no automašīnas.

Vispirms es redzu, ka uz asfalta nolaižas zamšādas zeķu zābaki. Paskatos augstāk, pētot slaidās kājas un no baltā mēteļa apakšas izlecošo persiku kleitas apakšmalu. No salona parādās eleganta roka – un, visbeidzot, tās īpašniece, gaišmataina meitene ar bobu. Pirmā lieta, kas nāk prātā, skatoties uz viņu, ir plēsējs. To var just, kā viņa kustas un skatās uz Fedorcovu. Kā viņš tur muguru un kustina kājas.

Es novēršos, nesaprotot savas jūtas. Paātrinu tempu un panāk Anju. Viņa neredzēja savu brāli un bija gandrīz sasniegusi ieeju.

Mūs sagaida divas izpalīdzīgas meitenes: pārbauda ielūgumus, paņem virsdrēbes un cienā ar šampanieti. Visu šo laiku es viņus garīgi mudinu. Es nevēlos sastapties ar Fedorcovu. Es nedomāju, ka viņš šeit vispār parādīsies. Varbūt man paveiksies un mūsu ceļi nekrustosi.

Cilvēku ir ļoti daudz. Oficiālā daļa vēl nav sākusies.

– Es tevi pametīšu. Man kādam jāsasveicinās. – Anija viegli pieskaras viņas rokai un norāda kādas sievietes virzienā zilā blūzē.

– Jā, protams. – Es eju pretējā virzienā.

Mans uzdevums ir uzreiz pēc oficiālās daļas uzdot dažus jautājumus Fedorcovai un ātri doties prom. Es jūtos kā melns traips uz balta audekla. Zāle tika pārveidota, lai tā atbilstu viesmākslinieka gleznām: pasteļtoņi, svaigi ziedi, gaismas instalācijas. Uzaicinātie bija atbilstoši ģērbušies. Dīvaini, ka ielūgumā nebija norādīts apģērba kods. Man vienalga, es atnācu darba darīšanās.