Meitene ar sveci

Es redzu viņas atspulgu antīkā spogulī zelta rāmī

Es redzu viņas atspulgu antīkā spogulī zelta rāmī. Lidija Vladimirovna stāv noliekusies pār galdu un kaut ko raksta savā dienasgrāmatā. Netālu atrodas dažu papīru kaudze. Rodas sajūta, ka viņa uz minūti ienāca birojā, lai pierakstītu. Viņa nedzirdēja manu klauvējienu.

Ieeju birojā un apstājos pie rakstāmgalda. Viņa paceļ galvu, dzirdot soļus, skatās uz mani ar vienaldzīgu skatienu un paceļ plānu uzaci, sakot: «Vai tu esi apmaldījies, mazulīt?»

– Labdien, Lidija Vladimirovna. Tu laikam mani neatceries… – Es gribu turpināt, bet viņa iztaisnojas un, eleganti piesitot pirkstiem, mani pārtrauc:

– Kāpēc, es atceros. Jūs esat Anastasijas māsa Inna.

– Inga.

– Nav svarīgi. Kam es esmu parādā šo godu? Es neatceros, ka jūs būtu šeit uzaicināts.

Viņa turpina stāvēt, parādot, ka nedomā tērēt laiku uz mani. Es nejūtos ērti būt vienatnē ar viņu. Mani it kā uz paklāja sauca pie direktores.

Mēs redzējām Fedorcovu ne vairāk kā pāris reizes, kad Nastja mani paņēma līdzi uz galeriju. Lidija Vladimirovna pat neuzskatīja par vajadzīgu sasveicināties, un tagad es stāvu viņas priekšā un ceru uz godīgām atbildēm.

«Es neaizņemšu daudz jūsu laika.» Es tikai vēlos uzdot pāris jautājumus par Nastju.

Viņa klusē un turpina skatīties uz mani. Viņai ir silta acu krāsa, kas nemaz neatbilst viņu izteiksmei. Es turpinu:

«Es gandrīz neko nezināju par viņas darbu.» Varbūt viņai bija kādi ienaidnieki vai ļaundari?

Viņa jautri iesmejas. Es to uzskatu par «Kam viņa padevās?» Lidija Vladimirovna iet man garām un apsēžas uz velveta dīvāna. Eleganti sakrusto kājas un atspiežas uz mīkstās muguras.

– Viņa šeit tika izstādīta Marka aizbildniecībā. Viņa izpildīja visus līgumus laikā un ātri sāka nest man naudu. «Viņa izpleta rokas uz sāniem un atkal saliek tās kopā, viegli aplaudējot. «Man nebija pretenziju pret viņu.»

Par ko tu runā? Un kā ar to, ka Fedorcovs viņu bildināja?

«Bet jūs nebijāt ļoti sarūgtināts, kad viņa izšķīrās ar jūsu dēlu.»

– Es nejaucu darba un personiskās attiecības. To sauc par profesionalitāti, meitiņ.

Mani aizvaino viņas neuzmanīgā izturēšanās, bet cenšos mierīgi runāt tālāk.

– Kādas attiecības viņai bija ar galerijas darbiniekiem?

– Strādnieki. «Es domāju, ka viņu uzjautrina mūsu saruna.» Viņa skatās uz mani kā uz hiēnu un domā, vai tagad aprīt savu laupījumu vai nedaudz paspēlēties ar to. – Mākslinieki šeit parādās ārkārtīgi reti. Lielāko daļu sava laika viņi pavada vieni mājās vai darbnīcās. Diez vai viņa šeit ir ieguvusi ienaidniekus. Kāpēc šie jautājumi? Pēc tam es uzreiz teicu izmeklētājam, ka Anastasija ir aizbēgusi.

Es saliku rokas aiz muguras un pārsteigta paraustu zodu. Lidija Vladimirovna turpina:

«Varbūt viņa nolēma sākt jaunu dzīvi.» Kas zina, kas ir cilvēka galvā.

Es izmisīgi domāju. Pat ja viņa kaut ko zina, viņa man neko neteiks. Taču vienā viņai ir taisnība: svece viņai atnesa labu naudu. Viņas gleznas tika pārdotas labi. Nastjai bija savs stils un spēja skatīties dziļāk nekā citi.

Viņa ātri sāka pelnīt labu naudu: veica remontu manai mammai, atjaunoja visu virtuves tehniku un apmaksāja man labākos pasniedzējus brīvdienās. Mūsu tuksnesī jūs neatradīsit nevienu, izņemot vecu angļu valodas skolotāju, un matemātikas skolotājs dzīvo uz nervu sabrukuma robežas no vienas brīvdienas uz nākamo.

– Paldies. «Es nepamanīju, kā sāku kost lūpās.» – ES iešu. Labvakar.

Eju pa tukšu gaiteni gar vairākām durvīm un atkal nonāku svētku epicentrā. Garām traucas viesmīļi rozā kreklos. Vairākas meitenes uzņem selfijus pie sienas, kas rotāta ar ziediem.

Nolemju Anyutu nemeklēt, aprobežojos ar ziņu ar atkārtotu pateicību par uzaicinājumu. Jūtos vīlusies – nezinu, ko cerēju dzirdēt no Fedorcovas.

Uzvelku jaku un satieku Marka Nikolajeviča skatienu. Viņš stāv kopā ar blondīni, ar kuru viņš ieradās, un kaut kādu vīrieti ar milzīgu vēderu. Viņam ir gudras un aukstas acis. Es nekad nesapratīšu, kas viņam ir prātā. Vai šis cilvēks spēj justies? Vai viņš zina, kā mīlēt vai ir līdzjūtīgs?

Es pamāju viņam un dodos ārā. Pilsēta bija tīta krēslā. Eju pa laternu apgaismotu ielu, jūtoties bezgala vientuļa.

Pēc pusstundas es dodos uz ēstuvi netālu no manas mājas. Šeit ir apšaubāms pūlis, plastmasas galdi un biežas cīņas, bet tas ir ļoti garšīgi un lēti. Ņemu divas Kijevas kotletes, kartupeļu biezeni, dārzeņu salātus un, atceroties Natašu, pasūtu arī vistas buljonu.

Kamēr gaidu savu pasūtījumu, es paraustu plecus prom no taukainā vīrieša skatiena uz sarkanā galdiņa pie loga.

Pēc desmit minūtēm pateicos pārdevējai, ietīta caurainā šallē, un dodos mājās. Es grasos zvanīt uz Antoškas dzīvokli, bet pamanu, ka mana dzīvokļa durvis ir atvērtas. Sirds uzreiz sāk dauzīties kaut kur kaklā, un zosāda noskrien pa muguru.

Ne kāpņu telpā, ne dzīvoklī nedeg gaisma. Viss, ko es dzirdu, ir televizora skaņa, kas kaut kur skan. Es speru pāris soļus uz durvju pusi, klausoties. Es elpoju tik skaļi un smagi, ka nobīstos. Iekšējā balss kliedz: «Skrien, muļķis!»

Cik reizes esmu redzējis šādas ainas filmās? Man vienmēr šķita, ka šajā situācijā viss ir acīmredzams: jāsauc policija, bet nevajag bāzt savu stulbo degunu tur, kur varētu gaidīt briesmas. Izklausās loģiski, bet es, apburta, turpinu iet tālāk.

Es dzirdu sirdspukstus un kurpju gumijas zolīšu čīkstēšanu. Uzmanīgi atveru durvis, nolaižu somas uz grīdas un speru vēl dažus piesardzīgus soļus dziļāk dzīvoklī.

Vienu sekundi es jūtu kāda cita klātbūtni, pirms gaiteņa spoguļa atspulgā aiz sevis ieraugu tumšu siluetu. Man nav laika apgriezties, kad man pakausī uzkrīt kaut kas smags. Es jūtu asas sāpes.

«Apsveicu, Inga, man izdevās,» ir pēdējais, ko paspēju aizdomāties, pirms tumsa mani paņem savās rokās.

Inga… Inga, no tālienes atskan vīrieša balss

«Inga… Inga,» no tālienes atskan vīrieša balss, izraujot mani no melnuma.

Es knapi varu atvērt acis. Fjodorcova izplūdusī seja slīgst pār mani. Es vairākas reizes pamirkšķinu: elektriskā gaisma man sāpina acis. Asas sāpes caururbj manu pakausi. Es aizveru plakstiņus un atkal atveru acis. Viņa seja iegūst izteiktākas iezīmes. Es redzu platas uzacis – vairākus toņus tumšākas par matiem – bedri uz zoda un rugāji izlaužas cauri. Šī ir pirmā reize, kad man ir iespēja to aplūkot tik cieši. Marks Nikolajevičs ar bažām skatās manā sejā. Es jūtu siltu roku uz sava vaiga.

Es mēģinu piecelties, bet saraujos no sāpēm un nokrītu atpakaļ uz grīdas.

Viņš atviegloti izelpo, un satraucošā kroka starp uzacīm pazūd. Spriedze atstāj acis. Es skatos uz dzeltenajiem plankumiem ap zīlīti. Mana sirds pukst krūtīs un mana mute ir sausa.

Es kustinu kāju un vēl vienu mēģinājumu piecelties, bet tas ir grūti. Fedorcovs atbalsta mani aiz muguras, ieliekot mani ar vienu roku starp lāpstiņām, bet ar otru viņš pārtver manu plaukstu un velk mani sev klāt, kā to dara cīkstoņi ringā, palīdzot pretiniekam piecelties.

Es ieņemu vertikālu stāvokli un skatos uz pogas rindā uz sava baltā krekla.

– Ko tu šeit dari? – aizsmakusi jautāju.

– Nolēmu sekot savai intuīcijai. Viņa mani vēl nekad nav pievīlusi. Un, kā redzat, es nekļūdījos. – Viņš joprojām tur manu roku. – Vai jūs nedzīvojāt mierīgi?

Es klausos savās sajūtās. Nedaudz reibst galva, bet nejūtos slikti. Ceru, ka nav smadzeņu satricinājuma. Es pieskaros pakausi – tā ir neskarta. Uz pirkstiem nav asiņu. Doma izlaužas cauri tukšumam viņa prātā, ka viņam nevajadzētu zināt adresi labā nozīmē. Es grasos uzdot jautājumu, bet Fjodorcovs mani apsteidz:

«Es redzēju adresi uz izmeklētāja galda pratināšanas laikā, bet es nesūdzos par savu atmiņu.» Tas ir uzrakstīts pa visu seju.

Es atlaižu roku.

– Kas notika?

– Viņi man iesita pa galvu. Nejautājiet kam, viņi nav iepazīstinājuši ar sevi. – norādu uz balto somu, kas gulēja pie durvīm. – Lūdzu, ielieciet ledusskapī.

Es eju uz vannas istabu un sastingstu uz sliekšņa. Tas ir ačgārni. Netīrā veļa no groza iztukšota, sienas skapis izrakņāts, veļasmašīna pārvietota.

Tas mani aizved uz sāniem. Es novietoju rokas uz izlietnes, tad noliecos zemu un nomazgāju seju, mainot aukstu un karstu ūdeni. Paceļu no grīdas dvieli un noslauku seju. Es jūtos mazliet labāk. Es paskatos spogulī. Lai cik drosmīgs es būtu, mana seja ir bāla un nobijusies.

Novelku jaku un uzmetu to uz kumodes gaitenī. Pārņemts par sāpošām sāpēm pakausī un pēkšņo Fedorcova parādīšanos, es uzreiz nepamanīju, ka kumode ir izvilkta un arī apgriezta iekšā. Pastaigājos pa dzīvokli un saprotu, ka viņi te neatlaidīgi kaut ko meklēja. Ceremonijas nebija: lietas no skapjiem tika nomestas uz grīdas, naktsgaldiņš tika pārvietots prom no sienas. Es saņēmu arī lielu rotaļu lācīti – Kostjas dāvanu manā astoņpadsmitajā dzimšanas dienā. Potapych tika sadistiski saplēsts un polsterējuma poliesteris izkratīts.

Kas pie velna notiek? Ko te var meklēt? Visi Nastjas ietaupījumi atrodas bankā. Man nav dārga aprīkojuma, es nenēsāju rotaslietas. Nepilna laika students nopelna maz naudas no ārštata. Un pats dzīvoklis burtiski kliedz, ka iedzīvotājiem nav daudz naudas.

Kaut kas man saka, ka šis nav zaglis, kas nozīmē, ka esmu uz pareizā ceļa.

Droši vien, ja sapratīšu, ko tieši viņi meklēja mūsu dzīvoklī, noskaidrošu, kur pazuda māsa.

Es atrodu virtuvē Marku Nikolajeviču. Tas aizņēma lielāko daļu vietas šaurajā telpā. Viņš nolika jaku uz krēsla atzveltnes, atrotīja krekla piedurknes un uzvilka tējkannu. Atspiedos pret durvju rāmi un skatos, kā viņš rakņājas pa skapjiem. Skatoties uz viņa pulksteni un dārgo matu griezumu, man neviļus sāk palikt kauns par gāzes plīti, čīkstošām grīdām un čuguna pannu izlietnē.

– Vai ir kāda pieklājīga kafija? «Viņš skatās uz mani ar neapmierinātību, it kā es pats būtu viņu uzaicinājis mājās, solot viņam vislabāko dažādību.»

– Tikai šķīstošs. Ir tēja no tējas veikala. «Es apsēžos pie galda un berzēju seju, cerot mazināt sāpošās sāpes pakausī.

Viņa klātbūtne, dīvainā kārtā, nomierina un rada drošības ilūziju. Es skatos, kā liesmas laiza tējkannas dibenu.

– Graudaugu kārbas bija neskartas – meklējām ko lielāku, nekā tajās ietilptu. – Izskalo tējkannu un ieber tējas lapas.

Viņš kustas mierīgi un koncentrēti, periodiski uzmetot man skatienu.

– Beidz skatīties uz mani. – Atspiedu pakausi pret sienu. – Mans galvaskauss ir neskarts. Ar mani viss kārtībā.

– Un dzīvoklis ir izdemolēts. Sauks policiju?

– Nē. Viņi šeit pavadīs pusi nakts un joprojām neko neatradīs. Mēs peldējām, mēs zinām.

Viņš uzvāra tēju un noliek Nastjas krūzi ar sirdi man priekšā. Viņš apsēžas pretī. Ir skaidrs, ka viņš domā. Viņš sarauca pieri, it kā nezinātu, ko ar mani iesākt. Manus pieņēmumus apstiprina viņa jautājums:

– Vai jums ir kāds, ar ko pavadīt nakti?

Es nevēlos samulsināt Aniju un Robertu. Kostjai šobrīd ir pietiekami daudz problēmu bez manis. Ja viņi gribētu mani nogalināt, es šeit nesēdētu.

Fedorcovs noņem tējkannu no plīts un krūzēs ielej verdošu ūdeni.

– Nē, man nav kur palikt. Es palikšu mājās. Uzbrucējs bija pārliecināts, ka te nav ko ņemt.

– Vai arī atradi to, ko meklēji. «Viņš domīgi bungo ar pirkstiem pa galdu. – Labi, izdzer tēju un ejam. Tu pavadīsi nakti pie manis. Tas būs labāk šādā veidā. Un būtu jauki redzēt ārstu.

«Nē, nē, Mark Nikolajevič,» es nervozi ķiķinu, «man ir apnikusi jūsu viesmīlība kopš vecajiem labajiem laikiem.» – Es taisu pēdiņas ar pirkstiem.

Viņš paceļ uzaci, tikpat augstprātīgi kā viņa māte.

«Tu nevari mani ciest,» es paskaidroju acīmredzamo.

Šeit es esmu savā teritorijā, un viņš ir nejaušs apmeklētājs. Bet es nevēlos kontrolēt katru savu darbību viņa mājā, lai nesaskartos ar vēl vienu nicinājumu.

– Tā nav patiesība. Vienkārši tu vienmēr gribēji tā domāt, lai attaisnotu savas sliktās manieres un egoismu,» viņš mierīgi saka, skatoties man acīs.

– Paldies. – Viņa vārdi sāpināja.

– Lūdzu. Vai jūs teiktu, ka viss ir nepareizi? Bet tieši tu atnāci pie manis – vispirms uz biroju, tad uz galeriju – un sāki kost.

– Un kā tas ir saistīts ar egoismu? – salieku rokas uz krūtīm.

– Tieši. Kopš pusaudža vecuma jūs uzskatāt, ka jums ir tiesības izlemt, kurš ir jūsu māsas cienīgs un kurš nav. Kā jūs zināt, kas viņai būtu vislabākais? Jūs vienmēr esat bijis saplūšanā ar viņu, un tagad tas jums sāp daudzkārt vairāk, jo, zaudējot viņu, jūs esat zaudējis daļu no sevis.

Kņada pakausī strauji pastiprinās. Es nesaprotu, kāpēc man tik ļoti sāp to dzirdēt. Galu galā tas ir tikai viņa viedoklis.

– Marks Nikolajevičs. Paldies par palīdzību, bet tev jāiet. ES gribu gulēt. Rīt grūta diena. – Es paskatos pa virtuvi, dodot mājienu uz vērienīgu tīrīšanu.

– Kā Jūs zinat. Spriežot pēc jūsu pēdējās ziņas, jums ir mans numurs. – Viņš ieliek krūzi izlietnē un iziet no virtuves.

Priekšējās durvis aizcirtās. Man jānes ēdiens uz Antošku, bet es nolemju to izdarīt rīt no rīta. Nav spēku. Es skatos uz tvaiku, kas lokās pār krūzi, un jūtu smagumu krūtīs.

Ko darīt, ja Fedorcovam ir taisnība? Es biju greizsirdīgs uz Nastju par Miru, nosūtīju viņai simts ziņojumu, ja pēkšņi viņa kaut kur aizkavējās, un bieži uz viņu apvainojos. Ko darīt, ja es tiešām sabojāju viņas dzīvi?

Nastja

Nastja

Es iemīlējos Markā no pirmā acu uzmetiena. Ko no manis ņemt – radošā daba. Kā jūs zināt, mēs esam smalkas garīgās organizācijas īpašnieki.

Es šausmīgi šaubījos par sevi, es gaidīju viņa zvanu vairāk nekā Jauno gadu vai dzimšanas dienu bērnībā. Es burtiski zaudēju mieru un miegu. Kļuva apjucis. Tā vietā, lai lekcijās klausītos pasniedzējus, es pēc atmiņas ieskicēju viņa seju, klausoties mīlas dziesmas austiņās. Es mēģināju iztēloties viņa smaidu, ievilku viņam uzacis un skropstas. Viņa aizvēra acis, atveidojot Marku vissīkākajā detaļā. Es izjaucu viņa smaržas.

Mēs iepazināmies, kad man bija divdesmit.

Būdama skolniece, sapņoju par pārcelšanos uz lielu pilsētu, taču dzīve šeit izrādījās nekas cits kā šokolādes kastīte. Viss bija katastrofāli dārgs. Jums vienmēr ir vajadzīga nauda visam: pārtikai, ceļojumiem, samaksai par hosteli. Liela daļa budžeta tika tērēta arī mākslas materiāliem. Stipendija bija «apskāviens un raudāt». Es lūdzu, lai ar veselību viss būtu kārtībā. Nedod Dievs, piemēram, sāpēs zobs. Kur es varu dabūt naudu zobārstam, kaut vai valsts klīnikā?

Es ietaupīju uz visu. Man vajadzēja arī ietaupīt naudu biļetei uz mājām: man ļoti pietrūka mammas un Gāzes. Centos izmantot katru iespēju, lai dotos mājās. Reizēm man paveicās, un Kostja atrada vienu no puišiem, kurš no sirds labestības mums uzdāvināja bezmaksas braucienu uz reģionālo centru, un tad mēs tur nokļuvām ar autobusu.

Par apģērbu un kosmētiku vispār klusēju.

Kādu dienu nolēmu uzdāvināt sev dāvanu astotajam martam un devos uz vidējas klases veikalu, lai nopirktu baltu T-kreklu. Varbūt tiešām izskatījos slikti, vai arī man nepaveicās ar pārdevēju: biju ļoti rupjš. Es raudāju tieši tirdzniecības centrā uz soliņa. Es nekad neesmu nopircis T-kreklu.

Izrādījās, ka visur tevi sagaida drēbes. Man bija neērti doties uz studentu ballītēm. Man paveicās izturēt radošo konkursu un ar budžetu iekļūt vienā no labākajiem institūtiem pilsētā. Apmēram astoņdesmit procenti studentu piederēja pie «zelta jaunatnes». Man «paveicās» nobaudīt meiteņu nicinājumu ar firmas somiņām un neķītriem puišu priekšlikumiem, sākot no mūsu kursa un beidzot ar vecāko klašu studentiem. Nu, es esmu ubags, kāpēc gan man nepiedāvāt, piemēram, par naudu pozēt kailam?

Tas mani sāpināja un bija šausmīgi nogurdinoši. Es bieži domāju atstāt visu un atgriezties mātes paspārnē. Šī pilsēta bija sveša un dusmīga uz mani. Vienīgais, kas mani apturēja, bija sapratne, ka labāk nekļūs, kā arī mīlestība pret gleznošanu. Es negribēju palikt pametējs, kurš padevās pie pirmajām grūtībām. Es sev teicu, ka noteikti kļūšu par slavenu mākslinieku, un pirms gulētiešanas izlasīju lielisku cilvēku biogrāfijas. Viņiem arī bija grūti ceļojuma sākumā.

Lai kaut nedaudz uzlabotu savu situāciju, devos strādāt par kurjeru tipogrāfijā.

Tajā dienā man bija jānogādā galerijā skrejlapu paraugi. Ieejot gaišajā zālē, es iegāju tieši savā dzīvajā sapnī. Katrs centimetrs ir piesātināts ar estētiku un skaistumu. Es neizturēju un devos apskatīt zāles. Bija sestdienas rīts, tāpēc tuvumā nebija nevienas dvēseles. Es neapzinājos, ka esmu pārāk tuvu eļļas gleznai, lai redzētu slāņošanas tehniku.

– Kas tevi te ielaida? – aiz muguras atskanēja dusmīga balss.

Pagriežos un ieraugu pieaugušu sievieti zilā uzvalkā. Viņas vecumu ir grūti noteikt. Viņa pieder pie «nevecīgu» sieviešu tipa, tāpat kā dažas Holivudas aktrises. Daba viņu apbalvoja ar grezniem brūniem matiem un plēsonīgu acu formu. Tās izsmalcinātība lieliski saskan ar galerijas interjeru. Tādas lietas tiek dotas sievietei piedzimstot un tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Jūs nevarat izlikties par izsmalcinātu sievieti. Apkārtējiem uzreiz radīsies aizdomas par netīru triku.

Blakus viņai ir garš, blonds vīrietis melnā džemperī un kleitas biksēs. Viņa klātbūtnē es jūtos divtik apmulsusi, it kā būtu izdarījusi kaut ko neparastu – es, piemēram, grasījos nozagt šo gleznu.

– Piedod, es tikai gribēju paskatīties. Jums ir ļoti skaista galerija.

Viņa ignorē manus vārdus un dodas pretējā virzienā, ejot kliedzot:

– Ļena! Kur pie velna viņa ir? Es tevi atlaidīšu!

Noņemu somu no pleca un pāreju no kājas uz kāju. Vīrietis turpina skatīties uz mani. Es paslēpu acis un skatos uz spīdīgo grīdu.

Viņa atgriežas garas meitenes pavadībā un skaļi aizrāda viņu:

«Ja atkal izlaidīsiet kādu no ielas, jūs izlidosiet pēc Žannas.» Sapratu? «Viņa dusmīgi paskatās uz savu padoto, tad uzmet man nievājošu skatienu un dodas uz izeju. Vīrietis klusi viņai seko.

Es tik tikko varu atturēties no raudāšanas.

Cik es esmu noguris! Man nebija laika paēst brokastis, manas kājas šausmīgi salst kedās, man visu dienu jāskraida pa pilsētu, un rīt man jāpastudē un jāpabeidz prezentācija. Esmu noguris no hroniska miega trūkuma. Apnicis ēst ātri pagatavojamās nūdeles. Man ir apnicis cīnīties ar šo pilsētu. Man ir apnicis tik augstprātīgi cilvēki, kas mīda manu cieņu un pašcieņu.

Iedodu meitenei paraugus, saņemu gleznu un steidzos pamest galeriju, kas atstāja rūgtu pēcgaršu.

Ārā sāka līt. Debesis ir apmākušās. Vējš nežēlīgi krata koku zarus.

Es cenšos atrast optimisma paliekas manas dvēseles apakšā – bez rezultātiem. Uzvelku kapuci un skrienu uz autobusa pieturu. Paslēpos zem viziera, paspējusi samirkt.

No pilsētas pazuda autobusi un tramvaji. Es skatos uz laiku. Man ir vēl maksimums divdesmit minūtes, lai tiktu līdz nākamajam punktam. Ceru, ka paraugi nesamirka.

Manu uzmanību piesaista liela pelēka mašīna, kas palēnina ātrumu. Viņa piestājas blakus pieturai. Logs noripo un, man par pārsteigumu, brauc blondais puisis no galerijas.

– Apsēdies.

Paskatos apkārt, pārliecinoties, ka viņš mani uzrunā, un katram gadījumam vēlreiz jautāju:

– Atvainojiet, vai tu ar mani runā?

– Tev. «Viņš pasmaida lūpu kaktiņos, bet acis paliek aukstas. – Sēdies, es nekožu. Vai neesat dzirdējuši par vētras brīdinājumu?

Cilvēki pieturā apklusa un mūs uzmanīgi klausījās. Es neesmu publicitātes cienītājs, tāpēc rīkojos ļoti vieglprātīgi – piegāju pie mašīnas un, pavelkot rokturi, ieniru citā pasaulē – komforta un labklājības pasaulē. Apsildāms sēdeklis, dārgu smaržu aromāts, perfekta salona tīrība.

– Tu vari nolikt somu atpakaļ. Kur tu dosies?

Nosaucu savu galamērķi un gandrīz nebāzu somu aizmugurējā sēdeklī. Es ļoti cenšos nepieskarties viņa plecam.

Viņš automašīnu vadīja mierīgi un atslābinājies, nesteidzoties uzsākt sarunu. Man arī bija neērti runāt. Skatījos uz skatlogiem garāmejot un prātoju, ko tāds vīrietis no manis vēlas.

Es iesildījos un nemaz nedomāju, ka esmu iekāpusi mašīnā ar pirmo satikto cilvēku. Slapjie džinsi joprojām nepatīkami pielipa man pie kājām.

– Kāds ir tavs vārds? – Nejautājot, viņš pārslēdzas uz «tu».

– Nastja. Un tu?

– Marks. Tu izskaties pēc mazas lapsas, Nastja. – Viņš pagriež galvu un mūsu skatieni pieskaras viens otram.

Es jūtos karsti. Droši vien tas ir smieklīgi, bet tajā brīdī es sapratu, ka esmu apmaldījies.

Visu ceļu cerēju, ka viņš paprasīs manu numuru, bet Marks mani vienkārši izlaida pie kultūras centra. Es viņam pateicos, jūtoties šausmīgi vīlies.

Nākamajā rītā viņš mani gaidīja netālu no universitātes.

Un es metos šajā bezdibenī, atverot savu sirdi. Es ticēju, ka ir pienākusi balta svītra un man vairs nebūs jāmaldās pa tumsu.

Inga

Es naktī izslēdzu tālruni: es nevēlos redzēt ziņu no nezināma mocītāja.

Pārbaudu ārdurvis. Nedaudz padomājusi, es pārvietoju kumodi viņai blakus un atstāju vannas istabā ieslēgtu gaismu. Uzlieku pakausī aukstu kompresi un eju gulēt.

Skatos uz griestu plaisām un klausos katrā šalkoņā. Kad sāpes pakausī mazinās, es pagriežos uz sāniem un pievelku ceļus pie krūtīm.