- -
- 100%
- +
1. NODAĻA. OSKARS UN MATVEJS
Aiz manis aizveras kapsētas vārti. Uz mirkli noķeru ierēdņa līdzjūtīgu skatienu, bet viņš steigšus novērš acis. Viņš nav pieradis pie citu cilvēku bēdām, bet man šī diena paliks kā asiņojoša stigma.
Šodien viņš tika apglabāts, bet vēl vakar viņš bija dzīvesprieka un enerģijas pilns. Bet viņš ir aizgājis, un to nav iespējams labot. Viņš ir aizgājis, atstājot plaisu manā dvēselē, lai gan viņš tikai nesen ienāca manā dzīvē. Eju pa slapju zemi, neredzot ceļu, nesot sirdī savu mīļāko tēlu.
KĀDS LAIKS PĒC
Es dziļi nopūšos, skatoties uz savu atspulgu vannas istabas spogulī. Mana seja izskatījās bāla un bāla, ar ēnām zem acīm. Pagāja gandrīz seši mēneši, kopš mans līgavainis mani nodeva. Šķiet, nekad nevaru aizmirst dienu, kad viņš atgriezās no komandējuma un no viņa žaketes kabatas izkrita viņa mīļākās biksītes.
"Cik reizes man tas jāatceras?" – Ar neapmierinātību domāju, rūpīgi mazgājot rokas ar ziepēm. "Sūdi gadās… Un lielākoties ar labiem cilvēkiem. Tikai žēl, ka es izšķiedu gandrīz četrus gadus šim sūdam… Un es gribēju saistīt savu dzīvi ar viņu."
Noslaucījusi rokas ar salveti, es izgāju no vannasistabas un iegāju veterinārās klīnikas pacientu pilnajā uzgaidāmajā telpā. Prakse par frizieri man sagādā daudz vairāk prieka un gandarījuma nekā darbs veterinārārsta amatā. Pirms pāris gadiem man nācās mainīt savu profilu pēc vēl viena traģiska pacienta – aitu suņa Taisona – nāves. Viņa vārds un viņa skumju pilnas brūnās acis manā atmiņā atstāja neizdzēšamu nospiedumu.
Brīdī, kad, neraugoties uz visām manām pūlēm, dzīvība pameta lielo ievainotā dzīvnieka ķermeni, es stingri nolēmu pamest šo profesiju uz visiem laikiem. Par laimi, man pat nebija jāmaina darba vieta, klīnikas vadītājs, uzzinājis par manu lēmumu, piedāvāja izīrēt telpas, kas bija tukšas. Un tagad man šeit ir savs mazs kopšanas salons.
Manu uzmanību uzreiz piesaistīja liels labradora retrīvers ar gudru seju, kurš paklausīgi sēdēja pie sava saimnieka kājām.
– Sveiks, mazais puisītis. Tu droši vien esi Oskars. Suns paskatījās uz svešinieku un, izdzirdot viņas vārdu, neuzkrītoši paraustīja asti, bet nekustējās.
– Kāds paklausīgs zēns…
– Tas ir viņa pienākums – būt paklausīgam," sacīja patīkams vīrišķīgs baritons.
Acīmredzot tas bija suņa saimnieks. Izskatījās, ka vīrietim ap trīsdesmit, mati bija gari un spīdīgi, krītoši pāri platiem pleciem, uz acīm bija tumšas aviatora brilles.
"Dīvains tips, iekštelpās un ar brillēm… Grūta nakts?"
– Un ar ko jūsu draugs nodarbojas?– pajautāju, nespēdams noslēpt smaidu.
– Viņš ir mans gids.
"Viņš ir akls!"
Es strauji ievilku elpu un iekšēji sakustējos, it kā būtu saņēmis sitienu pa vēderu. Tikai tagad es pamanīju īpašās pavadas, ko valkā šīs profesijas suņi. Taču, cenšoties saglabāt nepiespiestu izturēšanos, es turpināju iepazīt savu jauno klientu.
– Ak, es redzu. Kā es varu jūs uzrunāt vārdā? Tikai suns ir reģistrēts.
– Mani sauc Matvejs," vīrietis iepazīstināja ar sevi un nedaudz pasmaidīja, un viņa vaigi kļuva bedraini. Viņš izstiepa man roku, it kā viņa aklums netraucētu viņam orientēties telpā.
– Un es esmu Alina, man ir prieks.
Es paraustīju lielu siltu plaukstu un ar nožēlu konstatēju, ka mana paša plauksta ir auksta un slapja.
"Tik daudz par pirmo iespaidu uz klientu… Tagad es būšu – "tā ar sviedrainām rokām", – ar aizkaitinājumu nodomāju es.
– Patīkami iepazīties arī ar jums. Atvainojos, ka apgrūtināju jūs ar savu rokasspiedienu," viņš kautrīgi pasmaidīja.– Neredzīgi cilvēki vienmēr ņirgājas apkārt. Bet neuztraucieties, es nepieskaršos jūsu sejai. Ja vien tu mani nelūgsi," viņa atklātais smaids lika man pasmaidīt.
Es mazliet atslābināju, pateicoties viņa pašironijai un jokam.
– Ja kas, es tev ziņošu," es jokodams atbildēju.– Vai tu gaidīsi šeit Oskaru?
– Diemžēl tas nav iespējams. Viņš nepametīs mani. Šis nelietis ir kopā ar mani pat manas dzīves intīmākajos brīžos," es biju pārsteigts par to, cik vienkārši šis cilvēks stāstīja par savu situāciju.
Taču pēdējā frāze lika man vērīgāk paraudzīties uz savu sarunu biedru.
"Jūs sakāt, intīmi brīži…" – Es nodomāju, aplūkojot vīrieša atlētisko figūru, kas bija pārāk stalta, lai būtu akls cilvēks.
– Vai tu skaties uz mani?– Šī frāze mani pieķēra ar sarkanām rokām.
"Ak, mans Dievs! Vai viņš ir akls?" – Es ar šausmām pie sevis nodomāju, apsārtusi līdz pat matu saknēm. Mēģinot atgūt runas spējas, es centos izdomāt asprātīgas atbildes, taču, pauzi paildzinot, es to tikai pasliktināju.
– Lūdzu, neliedziet sev to. Es tikai gribētu zināt, vai tas ir iemesls, kāpēc jūs klusējat?– Matvejs pacēla ironisku uzacu.
– Varbūt tikai nedaudz, – es atbildēju klusi, gandrīz čukstus, jūtot, kā man svīst plaukstas.
– Un kā jums patīk tas, ko redzat?– vīrietis turpināja bezrūpīgi.
– Erm… Diezgan pieklājīgi.....
– Vērtēsim precīzi, vai ne, skalā no viena līdz desmit?
– Es neredzu jūsu seju. Astoņi, es domāju," es jutu, kā mana sirds pukst un paduses kļūst mitras no uztraukuma.
– Velns, es atvainojos! Es aizvien aizmirstu tos novilkt telpās!– Vīrietis manāmi apmulsis noņēma brilles un iebāza tās krūšu kabatā.– Šķiet, es izskatos pēc ballīšu puiša, – vīrieša satriecošās brūnās acis raudzījās uz mani vai drīzāk caur mani.
– Vai tas ir labāk? Cik daudz jūs man dosiet tagad?
– Noteikti desmit!– tas viss bija neticami smieklīgi un smieklīgi tajā pašā laikā. Līdz šim es nevarēju atcerēties, kā izklausījās mani pašu smiekli. Bet šim puisim pirmo reizi sešu mēnešu laikā izdevās likt man smieties.
– Kurš ir tavs mīļākais aktieris?
– Jason Momoa, kāpēc?
– Man nav ne jausmas, kas viņš ir, bet cik daudz viņš varētu saņemt?
– Ne vairāk kā astoņus!– Man jau sāk šķist, ka šis puisis man patīk.
– Piesūcies, Momoa, lai kas tu būtu!– viņš izdara uzvaras žestu.
Dzirdēdams savu saimnieku smejoties, Oskars piecēlās un nedaudz ielavījās, vicinot asti un skatoties viņam sejā.
– Atvainojies, Osi, es biju novērsis uzmanību no tās runātīgās meitenes. Viņai nav laika darbam, viņa ir pilna ar seksīgiem puišiem. Bet ir pienācis laiks tev kļūt par suņu plejboju.
Puisis pieceļas, un es sašūpojos, ieraugot viņa figūru. Viņa iespaidīgais augums un platie pleci liek viņam izskatīties pēc atlēta. Bet kā viņš vienlaikus var būt akls un sportists, man joprojām ir noslēpums.
– Nebaidieties, es tikai izskatos tāds neglīts, – viņš nedaudz pasmaidīja un izstiepa savu nūju uz priekšu.
– Es neesmu…, – bet šis attaisnojums šķita nepiemērots un iesprūda man kaklā.
– Jūs pārstājāt elpot, kad es piecēlos. Tā cilvēki rīkojas, kad viņiem ir bail.
– Saprotu. Atvainojos. Varbūt es esmu.
– Lūdzu, ejiet uz kabinetu, un mēs jums sekosim," viņš palūdz, pirms es paspēju pabeigt.– Oskars, ej pa priekšu.
Es ieeju kabinetā, man seko divi lieli, izskatīgi vīrieši. Mans pirmais impulss ir palīdzēt Matvejam atrast durvis, taču viņa pārliecinātās kustības un saskaņotais darbs ar Oskaru ir iespaidīgs. Puisis bez grūtībām atrod durvis un ar spieķa palīdzību "ieiet kabinetā", "skatoties apkārt".
– Vai jūs apsēdīsieties?– nenoteikti pajautāju.
– Jā, ja vari. Vienkārši pievelciet krēslu un nolieciet to.
Es izpildīju zēna lūgumu. Pēc skaņas Matvejs zina, kurā virzienā ir krēsls, un ātri atrod to ar savu spieķi. Suns ar aizrautību skatās uz savu saimnieku, stāv biroja vidū un šūpojas no ķepas uz ķepu. Šī suņa un cilvēka vienotības aina mani fascinē.
Kamēr es kārtoju suņa matus, mazgāju, žāvēju, ķemmēju, ķemmēju, apgriezu, Matvejs klusu sēž krēslā. Man arvien gribas pārtraukt šo klusumu, bet es nezinu, ko jautāt. Oskars dara visu, ko es lūdzu, un darbs ātri virzās uz finiša taisni.
– Tev vajadzētu atvērt logu," es nopriecājos, izdzirdot viņa balsi.
– Vai tev ir karsti?
– Nē, bet tu esi.
– No kurienes tu to zini?– Esmu dzirdējis, ka cilvēkiem, kas zaudējuši redzi, pastiprinās citas maņas. Es paceļu roku un ar degunu iešņaucu gaisu zem paduses, sajūtot vāju sviedru smaržu.
– Lūdzu, nekautrējieties, es negribēju jūs aizvainot. Es tikai nodomāju, ka tu esi seksīga. Šeit ir dūšīgi, un jūs strādājat ar karstu ūdeni.
Es atvēru logu un sapratu, ka man ļoti pietrūkst svaiga gaisa.
– Drīz līs," zēns pārdomāti teica.
– Vai jūs to noteicāt arī pēc smaržas?
Matvejs aizturēja smieklus un, smaidot, teica:
– Neticiet visiem stereotipiem. Man ir interaktīvā stacija Vasilisa mani brīdināja, ka šopēcpusdien līs. Tāpēc, ja vari, mēģini ātri tikt tam cauri, es negribu samirkt kopā ar šo skaistuli.
– Jā, protams, mēs jau gandrīz pabeidzam, – es garīgi nosodīju sevi par muļķību.
Es uzliku Oskaram pavadu, noliecos pie suņa un maigi noskrāpēju viņu aiz auss, viņš aizvēra acis un pasmaidīja suņa stilā.
– Nāc vēlreiz, skaistais....
– Ak, protams, vari derēt.
– Patiesībā es to saku sunim.....
– Tātad es raidīju viņa vārdā… – Matvejs ironiski pasmaidīja.– Uz tikšanos, Alina.
Es atvadījos samīļota un aizvēru aiz viņiem durvis, atspiedusi muguru pret tām. Es nekad mūžā nebiju izjutusi tik spēcīgas vibrācijas no kāda vīrieša. Pāris reizes dziļi ievilkusi elpu, es steidzos pie loga, lai vēlreiz paskatītos uz Metjū, un, kad pacēlu žalūzijas, sastingstu.
Viņš stāvēja pie ieejas un "skatījās" tieši uz mani.
"Viņš zina, ka es viņu vēroju!"
Vīrietis pasmaidīja it kā par savām domām, uzlika brilles un devās ielas virzienā, sekojot savam sunim.
2. NODAĻA. TIKŠANĀS GAIDĪŠANA
Nākamo mēnesi manas domas arvien atgriezās pie Oskara un viņa saimnieka.
"Tas ir skumji, ka jaunam, pievilcīgam vīrietim ir jābūt atkarīgam no suņa… Bet vēl sliktāk, iespējams, ir būt atkarīgam no cilvēkiem…"
Taču tas nebija vienīgais, kas mani saviļņoja, kaut kas Matvejā mani piesaistīja, ārpus viņa slimības, kaut kāds apslēpts spēks slēpās viņā. Es pārbaudīju viņa datus, bet nevarēju atrast ne uzvārdu, ne tālruņa numuru. Pēc mēneša es biju gandrīz aizmirsis par šo incidentu. Bet kādu dienu, stāvot autobusa pieturā, es pamanīju pazīstamu pāri.
Iespaidīgais Matvejs un piesardzīgais Oskars šķērsoja ceļu un devās autobusa pieturas virzienā, kur es gaidīju savu autobusu. Tiklīdz viņi man pietuvojās, suns sveicienā vicināja asti.
– Un kas tu esi?– Matvejs pasmaidīja. Viņa platos plecus sedza tumšais krekla audums. Krekla piegriezums izcēla vīrišķīgo torsu. Acis, tāpat kā iepriekšējā reizē, bija paslēptas aiz brillēm.
– Sveiki, es esmu Alina.
– Tieši tā, mūsu auklīte, es atcerējos jūsu vārdu. Oskars ir priecīgs, ka jūs esat.
– No kurienes jūs to zināt?
– Viņš vicina asti, es to jūtu.
Es apsēdos, lai viņu paglaudītu, un ar skumjām konstatēju, ka viņam jau nepieciešama aprūpe. Viņa kažociņš bija blāvs un pelēcīgs no putekļiem, un vietās, kur es to varēju sajust, bija izveidojušās kaudzes plankumu.
– Ir pagājis ilgs laiks, kopš tu esi bijis pie manis, – es teicu, baidoties būt uzbāzīga.
– Toreiz mēs grasījāmies to iztīrīt. Viņš jau ir netīrs, es zinu," saimnieks, šķiet, piekrita manam viedoklim.
– Pie manis vai kaut kur citur?– es pieticīgi pajautāju.
– Oskaram tu patīk. Kāpēc mums vajadzētu mainīt kapteiņus?– Pie vārda "kā" vīrietis apstājās, it kā gribētu kaut ko pateikt, bet pārdomāja.
– Es jūs ar Oskaru gaidīšu, – es teicu ļoti divdomīgā tonī, kas suņa saimniekam lika pasmaidīt.
Matvejs pieklājīgi nolieca galvu, apliecinot savu piekrišanu, un tajā brīdī suns deva savu balsi.
– Mans busiņš, – bija acīmredzams, ka Matvejs vēlējās turpināt sarunu, taču viņš steidzās.
– Apbrīnojami! Vai viņš zina skaitļus?
Viņa vīrišķīgo seju izgaismoja maigs smaids ar bedrītēm uz vaigiem.
– Viņš to atpazina pēc smaržas…
Es apmulsusi novērsu acis un priecājos, ka viņš tajā brīdī mani neredz.
– Nekautrējieties, jums nav jāzina viss par suņiem-pavadoņiem. Tas būtu vienkārši jautri, matemātikas suns. Ardievas.
– Ardievas…
Ar šiem vārdiem viņš uzmanīgi iekāpj autobusā, izmantojot nūju, lai atrastu ceļu. Es viņu hipnotizēti vēroju, līdz autobuss aizver durvis un aizbrauc. Tikai pēc dažiem mirkļiem saprotu, ka es gaidīju to pašu reisu.
Nākamajā nedēļā, cerams, ik pēc pusstundas, ja ne biežāk, atsvaidzinu savu kalendāra ierakstu. Tas kļūst kā apsēstība, bet es nekādi nespēju cīnīties ar šo piespiedu vēlmi viņu atkal redzēt.
"Es negribu atkal iemīlēties pēc tam, ko esmu pārdzīvojusi… Bet tam nav jābūt attiecībām. Mēs varētu vienkārši…"
Šīs domas liek man sakarst un asinis ieplūst sejā, bet es nomierinu sevi.
"Tas ir normāli, es esmu jauna sieviete, man vajag atbrīvošanos… Es ceru, ka viņam arī… Lai gan šāds vīrietis ar savu izskatu un humora izjūtu diez vai cieš no vientulības… Un viņa… stāvoklis dažām meitenēm droši vien tikai piešķir pievilcības punktus…".
Ar šādām domām es atkal atsvaidzinu kalendāru un nevaru noticēt savām acīm. Rīt ir ieplānota suņa Oskara vizīte. Man sāka trīcēt pirkstu gali, un mute bija sausa.
"Viņiem ir noteikts termiņš, mēs varētu doties pastaigā pēc darba…"
Vakars paiet aizrautīgās domās. Man nav ne jausmas, kā sagatavoties tikšanās reizei ar neredzīgu cilvēku.
"Parasti visi sagatavošanās darbi ir vērsti uz to, lai izskatītos labāk… Ko es varu darīt, lai pārsteigtu Metjū…?"
Uz vaicājumu "Kā sagatavoties aklajam randiņam" meklētājs sniedz tikai rakstus par aklajiem randiņiem. Izmisīgi meklējot atbildi, es nolemju būt pati par sevi un aizmiegšu satraukuma un viegla uztraukuma pārņemta.
Dienas pirmā puse ievelkas nepanesami lēni, diena liekas gara un visnotaļ gara, lai arī cik ļoti es virzītu vakaru. Bailīgi nervozējot, es turpinu raudzīties uz reģistratūru, meklējot kādu pazīstamu figūru.
"Sen jau nebiju tik ļoti uztraucies par kādu vīrieti. Es uzvedos kā pusaudze…"
Kad pabeidzu darbu ar vēl vienu suni, atskan klauvējiens pie durvīm. Mana sirds sāk strauji pukstēt.
"Tas ir viņš!…"
Aizmirstot visus profesionālās etiķetes noteikumus, es atstāju suni, ar kuru strādāju, un skrēju pie durvīm.
Ar saspringtu roku velkot rokturi, es atveru durvis un sastopos ar plašu, stingru vīrieša krūtīm.
– Atvainojiet, Oskars nespēja pretoties un ievilka mani šeit. Tu joprojām esi aizņemts?
– Labdien, pagaidiet dažas minūtes, es tikko pabeidzu darbu.
– Būs ilgi jāgaida, bet mēs to izturēsim, vai ne, Ossi?
Suns priecīgi vicina asti, skatoties uz savu saimnieku un mani.
Es aizveru durvis un cenšos kontrolēt savu sirdsdarbību. Gluži kā miglā es pabeidzu darbu un pavadīju suni. Gaidāmajā telpā ieraugu saimnieci, kas izmisīgi flirtē ar Metjū, izrādot savu dekoltē. Viņa nemitīgi pieskaras savām krāsotajām blondajām cirtām un piekož savu kuplo lūpu.
"Stulba…" – Es domāju ar aizkaitinājumu.
Apkopoju savas domas, eju pie sievietes un pasniedzu viņai pavadiņu.
– Ak, tik ātri, – viņa čivina, muļķīgi žestikulējot.
Paņēmusi uz rokām savu mazo špikeri, viņa čivināja sulīgu balsiņu.
– Foksi, tas ir Oskars un viņa saimnieks....
Viņa apšauboši paskatās uz viņu, uzacis uzacis pacelt. Protams, Matvejs to neredz un ignorē viņas mēmo jautājumu.
– Oskar, vai esi gatavs? Nāc, zēns.
Oskars pieceļas no savas vietas, bet bez saimnieka pavēles nekustas.
– Mēs esam gaidījuši. Oskars, ejam.
Acs kaktiņā pamanu neapmierinātu klientu, kurš ir atstāts novārtā. Viņas seja ir apsārtusi, un starp uzacīm parādās dusmīga grumba. Mana sirds trīcēja kā putns būrī. Nav iespējams vārdos izteikt prieku, ko izjutu, viņu satiekot.
Kabinetā es pateicu Matvejam, kur ir krēsls, un viņš to nekļūdīgi atrada ar savu spieķi. Oskars nepacietībā ķepu aizrāda no ķepas uz ķepu. Es ievēroju, ka viņa kažociņš ir sliktā stāvoklī, netīrs un blāvs, ar daudziem plankumiem. Suns acīmredzami ir pamests novārtā.
– Vai varu pajautāt, kas noticis ar Oskaru?
– Jūs domājat to, ka viņš ir tik netīrs?
– Jā, suņa kažokam ir nepieciešama ikdienas kopšana. Pretējā gadījumā var rasties veselības problēmas.
– Šis mums ir bijis grūts mēnesis. Bet tagad, kad esmu atpakaļ, viss būs labi.
– Tu esi bijis prom?
– Jā, es biju prom, lai ārstētos. Mans brālis bija kopā ar Oskaru, viņš ir tas, kurš viņu noveda šādā stāvoklī. Man ir briesmīgi kauns.
– Tavs brālis varētu atvest Oskaru pie manis, kad tu būsi prom. Ja viņš nezina, kā rūpēties par suni.
– Jūs vienkārši nepazīstat šo dumpinieku, viņam ir daudz domu, viņam nerūp suns.
– Varbūt ir kāds cits, kam tu vari uzticēt Oskara aprūpi.
– Man nav neviena cita.
– Atvainojiet, tas droši vien nav mans bizness....
Es ieslīgstu suņa matos, turpinot tīrīt no viņa putekļus un netīrumus.
– Vai tas varētu būt bijis tavs…
– Atvainojiet?
– Mēs esam pieauguši cilvēki, Alina. Es teiktu, ka redzu, kā tev patīk. Bet diemžēl… Tāpēc es tev jautāšu tieši.....
Ar aizrautību nometu dušu izlietnē, un ūdens sāk šļakstīties visos virzienos. Oskars no pārlieku lielām emocijām nopriecājas un satricina sevi, izšļakstot ūdeni pa visu biroju. Es stāvu slapja no galvas līdz kājām, nespēdama savaldīt smieklus.
– Domāju, ka es jau atbildēju uz jūsu jautājumu.....
– Labāk es to nevarētu pateikt… – Matvejs noslauka slapjo seju un smejas.– Tātad randiņš?
– Sāksim ar pastaigu?
Es pasniedzu Metjū papīra dvieli, un viņš noslauka seju un rokas no ūdens.
– Tad vai tu šodien pastaigāsies ar mani? Es ieplānoju īpašu tikšanos uz vēlāku laiku.
– Tu to izdarīji?
– Jā, es esmu viltīgs akls vecis. Tātad jūs piekrītat?
– Es piekrītu. Un, ja drīkstu, lietosim "jūs".
– Jūs lasāt manas domas.
3. NODAĻA. NE TIKŠANAS
Es pabeidzu darbu ar Oskaru un, pavadījusi klientus uz reģistratūru, sakārtoju biroju. Cenšos saglabāt vēsu un nepiespiestu uzvedību, tomēr joprojām izjūtu uztraukumu un satraukumu par šo pastaigu.
Pārģērbjos ikdienišķās drēbēs, ievietojot savu uniformu mugursomā. Nostiprinājusi grimu un izķemmējusi matus, es pēkšņi atceros, ka šis būs neparasts izbrauciens.
"Esmu pieradusi, ka vīriešiem patīk mans izskats, bet ko darīt, ja es bez savas čaulas neesmu nekādā ziņā interesanta…?"
Nervozi nopūšoties, es paķeru savu mugursomu un iznāku no biroja. Oskars uzreiz pieceļas no savas vietas, nepacietīgi vicinot asti.
– Es esmu gatavs, mazulis. Atvainojos, ka liku tev gaidīt.
– Tas nekas, jums būs iespēja kompensēt.....
– Es runāju ar suni!
– Un es runāju viņa vārdā…
Smejoties es atvados no reģistratorēm un dodos uz durvīm. Oskars iet man pakaļ, Matvejs aiz viņa, turot vadu. Ir svelmains jūnija vakars, iela ir piepildīta ar vasaras trokšņiem un smaržām.
– Kur mums iet?
– Kur jūs parasti ejat?
– Visas manas pastaigas notiek apkaimes trijstūrī – dzīvoklī, suņu parkā, bārā. Pēc darba dienas jūs droši vien esat izsalcis. Mēs varētu aiziet paēst.
– Es piekrītu, bet kā būs ar Oskaru?
– Par viņu neuztraucieties. Iestādēm ir pienākums atļaut suņiem-pavadoņiem atrasties jebkurā sabiedrībai pieejamā vietā.
– Lieliski, tad mēs varam doties uz manu iecienītāko kafejnīcu.
– Es ceru, ka tā nav vegāniska!
– Un, ja tā ir, kas jūs attur pārkāpt savas robežas?
– Labi, bet, ja tu mani barosi ar vārītiem sparģeļiem un brokoļiem, tev būs jāēd kopā ar mani steiki.
– Neuztraucieties, es neesmu uztura speciālists. Jūs domājat, ka tādu bohēmisku darbu kā šis var strādāt tikai gaisīgs radījums?
– Nu, savā ziņā.
– Neticiet visiem stereotipiem. Pēc izglītības esmu veterinārārsts, un ārsti ir ciniķi.
– Bet jūs taču strādājat par kopēju… Ne par ārstu… Kas notika?
– Par to nerunāsim… – Es noriju sāpīgu kunkuli kaklā, atceroties iemeslu, kāpēc pametu šo profesiju.
– Lai nu kā, galvenais, ka tu neizskaties pēc ciniķa.
– Bet sparģeļu ēdājs, huh?
– Tieši tā!
Nejauši sarunājoties, mēs nonākam līdz manai iecienītajai kafejnīcai ar mājīgu terasi un satriecošu skatu uz pilsētas biznesa centru.
Viesmīle pavada mūs pie mūsu galdiņa, un es ar nepatiku ievēroju miesēdāju skatienus, ko viņa met Metjū virzienā. Bet, kad viņa pamana viņa nūju un suni, viņa uzreiz maina savu izteiksmi uz žēlojošu un zaudē interesi.
"Paliktenis…" – Es nespēju savaldīt savu aizkaitinājumu.
Mēs apsēžamies pie galdiņa, un es paņemu ēdienkarti, lai gan zinu to no galvas. Agrāk darba dienās mēs šeit pusdienojām kopā ar Maksimu, bet tagad šī vieta bija tikai mana, jo bijusī bija pārcēlusies uz citu pilsētu. Matvejs pārtrauca manas domas, kas bija guvušas nepatīkamu pavērsienu.
– Sliktas atmiņas?
– Ko? Kāpēc tu tā saki?
– Kā aklam cilvēkam, es esmu neciešami vērīgs, vai ne?
– Nedaudz.
– Tas kaitina manu brāli, es vienmēr zinu, ko viņš domā.
– Tas noteikti ir briesmīgi.
– Zināt, ko cilvēks domā?
– Jā.
– Vai jūs kādreiz esat bijis vīlies? No tā, ka nezināt, kas ir jūsu partnera prātā?
Es noriju kunkuli kaklā un klepoju, aizrīdamies ar siekalām.
– Tas ir tas, ko es domāju, – Matvejs triumfējoši pasmaidīja.
– Atvainojiet, jūs nekad nebeidzat mani šokēt....
– Bet jūs varat būt pārliecināts par manu sirsnību… un tiešumu… Dažkārt tas ir nepatīkami, bet tas neļaus jums vilties.
– Vai ir kaut kas, ko jūs vēlaties man pateikt?– viņš acīmredzot ir kaut ko iecerējis.
– Jā, bet vispirms ir jāpiesaka. Viesmīle jau vairākas reizes ir gājusi garām mūsu galdam.
– Bet kā jūs to zināt?– Es pārsteigti pacēlu uzacis.
– Pēc smaržas es to patiešām varēju pateikt. Nepatīkamas smaržas, tik saldas, dusinošas, vienkārši tinny.....
– Galochka, nelieto smaržas pirms tikšanās ar tevi.
– Ak, nē, lūdzu, neko nemainiet. Tu smaržo patiešām labi.
Tavam galdiņam tuvojas viesmīle, un es uzreiz saspringstu.
– Labs vakars. Vai esat gatavs pasūtīt?– skatījās uz viņu ar dīvainu, nesakoncentrētu skatienu. Vienmēr skatījās uz Matveju.
– Man makaronus carbonara un glāzi baltā sausā vīna," es diktēju pasūtījumu kā pazīstamu mantru.
– Un jūs?– viņa uzvirza uzacis, skatoties uz Matveju.
– Nu, tā kā jūs man neesat iedevuši ēdienkarti Braila rakstā, es diez vai varu pasūtīt.
– Ak, atvainojiet, mums nav ēdienkartes Braila rakstā.
– Protams, šī pasaule ir radīta tikai veseliem cilvēkiem, tā nav jūsu vaina.
– Es varu jums piedāvāt kaut ko atbilstoši jūsu vēlmēm," viesmīles balss kļuva smaga, un acis kļuva miglainas.
– Piedāvājiet man kaut ko ar gaļu un dārzeņiem.
– Varbūt maigi teļa gaļas medaljoni ar sautētiem dārzeņiem?
– Tikai tad, ja teļa gaļa ir patiešām mīksta.
– Mīksts.
– Atnes to.
– Ko dzert? Glāzi vīna, varbūt viskiju?– viņa pamanāmi noliecas pret viņu un nekautrējas izpētīt viņa ķermeni.
– Akls dzērājs ir brīnišķīgs skats. Glāzi ūdens, lūdzu.
Es redzu, kā viesmīle cenšas pievērst Metjū uzmanību, bet tas ir ļoti grūti. Viņa atkārto pasūtījumu, nemitīgi pieskaroties matiem un pielāgojot savus īsos svārkus, man par atvieglojumu viņa drīz vien aiziet.
– Alina, tu vēl esi šeit?
– Jā.
– Viņa ir jauna un stulba, neuztraucieties par viņu.
– Ja tu būtu redzējis viņas svārkus, tu saprastu," es nopriecājos.
Viņš izpleš rokas.
– Problēma ir tā, ka mani neinteresē visi šie sievišķīgie triki – īsi svārki, dekoltē un tamlīdzīgi. Tagad mani piesaista citas lietas…
– Vai es varu pajautāt, kas jūs pie manis piesaistīja?
– Tieši tā? Vai jūs to vienmēr jautājat pirmajā tikšanās reizē?
– Bet jūs taču apsolījāt būt atklāts… – Es gribu viņu pieķert glaimojošiem vai standarta pikšķerēšanas trikiem.
– Man patika tava balss un tava smarža, vieglais uztraukums, kas nāca no tevis, tu neesi no tām iedomīgajām, augstprātīgajām meitenēm.
– Tas ir skaidrs.
– Es neizjutu no jums nekādu žēlumu, jūs izturējāties pret mani kā pret normālu cilvēku, kurš vienkārši neredz sūdus. Jūs neaizķērāt man rokas, nesēdinājāt mani krēslā, nesēdinājāt mani ar elkoņiem pie durvīm, it kā es būtu pilnīgs idiots. Es arī sajutu dzirksteli, kaut ko tādu, kas liek tev atkal kādu redzēt.....
Viņa atzīšanās liek man justies karsti, tas ir daudz labāk nekā standarta frāzes, piemēram, "Tev ir skaistas acis".
– Es jutos tāpat.
– Tas ir… forši…
– Jā, es domāju… Pagaidām tas mani biedē.
– Vai jums tas gadās bieži?
– Nē, īsti nē. Es neko tādu neatceros… Man jau sen nav bijis… vīrieša....
– Tu esi vienkāršs, vai ne?– viņa seja iegūst rotaļīgu izteiksmi.