- -
- 100%
- +
Dziesma tikmēr ir mainījusies un pēc iespējas spēcīgāk atspoguļo manu dvēseles stāvokli.
"…Es esmu traks par tevi, es esmu traks par tevi…" (Es esmu traks par tevi, es esmu traks par tevi.)
"Es tiešām ārdos… Ar mani viss ir beigts…"
Viņš, it kā sajutis manu stāvokli, pievelk mani pie sevis, noliek galvu viņam uz pleca, sajūtot pulsu.
"…Bet ik uz soļa es domāju par tevi…" (Bet ik uz soļa es domāju par tevi.)
"…Katrā solī tikai tu…" (Katrs solis bija domāts tev)
Vārdi liek man kaklā sakustēties un acīs ieplūst asaras. Es neviļus nopriecājos.
– Ak, mans Dievs, tu raudā?– Es dzirdēju paniku vīrieša balsī. Viņa lūpas maigi pieskārās manai sejai.– Kas notiek? Vai jums sāp?
– Nē. Tas ir pārāk labi.
– Atvainojiet, es nesaprotu.
– Neuztraucieties par mani, tas ir tikai mans asiņainais periods… Jūs… un Stings… un viss, kas tikko notika…
Es esmu histērijā un nekontrolējami raudāju.
– Tu esi mana meitene, nāc pie manis," viņš piespiež mani ciešāk pie sevis.– Es esmu šeit, viss ir kārtībā. Neraudi.
– Košs murgs… Es esmu tik stulba… Man ir tik kauns, man ir žēl.
– Varbūt ir laiks ēst saldējumu.– Matvejs mēģina atrisināt šo jautājumu kā vīrietis ar vīru, kontrolējot situāciju.
– Tas ir vienkārši idiotiski, es atvainojos, – es turpināju šņaukt, mēģinot noslaucīt slapju degunu.
– Apstājies, bērniņ. Tas ir ļoti mīļi, bet man lauž sirdi, it kā es būtu sāpinājis bērnu," viņš teica, it kā būtu mežonīgi samulsis par notiekošo.
– Man ir tik kauns.
– Ej nomazgājies, un es aiziešu uz virtuvi pēc zālēm.
Šņukstēdama es paklausīgi devos uz vannas istabu. No spoguļa uz mani atskatījās izstīdzējis radījums ar izsmērētu skropstu tušu uz vaigiem.
"Kāds murgs… Nelaimīgs…"
Es nomazgāju seju ar ziepēm un ūdeni, noskaloju kosmētiku un ieeju siltā dušā, cenšoties atgūties.
"Labi, Alina, tas bija lielisks priekšnesums. Viņš domās, ka tu esi traka. Par ko tas viss bija? Tu esi visu sabojājusi, stulba meitene!"
Drūmās domās es izkāpu no dušas un devos atpakaļ uz Matveja istabu. Viņa skats uzreiz sasildīja manu sirdi. Uz gultas ir izkārtoti četri saldējuma spaiņi, un no skaļruņa skan Sia uzmundrinošā balss.
"…Visi smaida, es zinu, ko vajag, lai apmuļķotu šo pilsētu…" (Visi smaida, es zinu, ko vajag, lai apmuļķotu šo pilsētu.)
"…Es to darīšu, līdz saule riet…" (I'll do it 'til the sun goes down.)
"Un visu nakti, ak, jā…" (Un visu nakti, ak, jā.)
– Vai jums ir dziesmas visiem gadījumiem?
– Kad jūs pārstājat redzēt, jūs klausāties uzmanīgāk. Jums nav nepieciešams mani pārsteigt. Es tik un tā sapratīšu, kas tu esi.
– Tas izklausās biedējoši.
– Kas tevi biedē? Godīgums?
"…Salūzt, tikai vienatnē es raudāšu tālāk…" (Ja man neizdosies, tikai vienatnē es raudāšu tālāk.)
"…Tu nekad neredzēsi, kas tur slēpjas…" (Jūs nekad neredzēsiet, ko es slēpu sevī)
– Tas viss izklausās brīnišķīgi, bet jūs neesat pilnīgi godīgs.
– Man ir savas bailes," vīrieša balsī bija manāms aukstums.– Es negribēju sabojāt vakara noskaņu. Tas, ko jūs vēlaties par mani uzzināt, nav tas, ko cilvēki vēlas jums pastāstīt.
– Es būšu ar tevi godīgs, ja tu darīsi to pašu," es cenšos runāt maigi, taču pagātnes sāpes manai balsij piešķir metāla nokrāsu.
"…Tas ir vienīgais veids, kā veidot draudzību…" (ka emociju paušana ir vienīgais veids, kā likt draudzībai augt.)
"…Bet tagad es pārāk baidos, jā…" (Bet es esmu pārāk nobijies, jā.)
– Sēdi man blakus… Dod roku, man vajag tevi sajust.....
Es trīcēju, manu stāvokli nav iespējams aprakstīt, it kā es būtu kaila visas klases priekšā. Taču viņa rokas siltums pamazām sāk mani nomierināt.
– Nebaidies, patiesība nepadarīs mūs atšķirīgus cilvēkus. Tā padarīs mūs brīvus.
Viņš novelk gumiju no matiem, un tie mirdzošā ūdenskritumā izplūst viņam pāri pleciem. Viņa roka ieved manu plaukstu mīkstajā viņa matu mākonī, un es pieskaršos viņa galvas ādai, viņam vadot manus pirkstus.
– Vai tu to jūti?
– Vai tās ir rētas?– Mana balss trīcēja, un Matvejs to uzreiz pamanīja.
– Lūdzu, tikai nenožēlojiet mani....
– Atvainojos, es esmu ļoti empātiska. Es tikko tev pieskāros, un man jau sāp. Kā tas notika?
– Plīsusi aneirisma. Viņi atvēra manu galvaskausu. Mans aklums ir sekas
– Vai es varu paskatīties?
Viņš dziļi ievelk elpu, norij kunkuli kaklā, un, izelpojot, gandrīz čukstus saka:
– Jā…
Es atgrūžu viņa matus malā un ieraugu sārtas brūces, un mans pieskāriens tām liek viņam aizvērt acis, it kā viņam sāpētu. Manī viss savelkas elastīgā atsperē. Es noliecos virs viņa rētām un pieskaršos tām ar lūpām.
Es skūpstu katru viņa rētainās ādas milimetru un jūtu, kā viņš trīc. Es slīdu ar pirkstiem gar nelīdzeno joslu, izsekojot ķirurģiskā instrumenta ceļu. Mana izglītība rada pārāk spilgtu priekšstatu par to, ko viņš ir piedzīvojis, un man acīs ieplūst asaras.
Es mīļi noglāstīju viņa galvu, izlaižot viņa matus caur pirkstiem. Tas nav nekas briesmīgs, bet tās ir viņa paša sāpes, viņa vājums un dedzinošs kauns, kaut kas tāds, ko es vēlos noslēpt, lai varētu to aizmirst. Es noskūpstu viņa galvu, ausis, kaklu un apmetu rokas viņam ap pleciem, apskaujot viņu no muguras.
– Tu esi skaists," es īsti nezinu, ko vēl teikt, bet tieši tā es viņu redzu. Viņš saspiež lūpas, un es redzu, kā viņa žokļi savelkas.– Pirmo reizi, kad es tevi ieraudzīju, man sastinga ceļgali.
– Ko jūs domājat par aklumu?– viņš tukši raudzījās man priekšā un pagrieza ausis, lai ieklausītos.
Es varēju pateikt kaut ko nomierinošu, bet mēs vienojāmies būt godīgi.
– Man bija žēl tevis, – es redzēju, kā viņš klusībā māj, sagremojot dzirdēto, un es maigi noglāstīju viņa muguru.
– Ko tu jūti pret mani tagad? Vai arī žēl?– Viņa seja bija bāla un atsvešināta.
– Es… es jūtos kā traka… pēc tevis," es pirmo reizi tik īsā laikā tik atklāti atzīstu savas jūtas vīrietim. Tas liek man trīcēt, nespējot kontrolēt savas emocijas. Man pārtrūkst balss, kad asaras atplūst.– Bet es baidos, ka neesmu tev pietiekami laba, tikai skaista čaumala, tukša čaumala. Man nepiemīt ne puse no tā, kas tev ir manī.
Viņš pārvelk plaukstu pāri sejai, iespējams, lai neuzkrītoši noslaucītu asaras.
– Skaistule un zvērs. Klasika. Bet es esmu briesmonis, kas nepārvērtīsies par princi. Vai tu to saproti?
– Es nevēlos skatīties pārāk tālu uz priekšu. Bet es zinu, ka gribu būt ar tevi tagad. Cik vien es varu," es jutu, kā viņa pleci saspringst zem manām rokām.
– Domāju, ka šodien pietiek ar atklāsmēm. Ēsim saldējumu, citādi drīz būs jādzer, – es teicu, durvis aizlūza, un Matvejs atkal paslēpās savā cietajā čaulā.
Es pamanīju, ka viņš uzreiz pēc manas atzīšanās bija noslēdzies un neatbildēja ar vārdiem. Bet es pati nevēlos turpināt šo sarunu. Visa šī situācija mani ir garīgi iztukšojusi. Saldējums šķita bezgaršīgs un sāpīgi spazmēja manā barības vadā. Pēkšņi es gribēju palikt viena savā mājā.
– Man droši vien vajadzētu doties ceļā…
Viņš klanās klusu un iziet no istabas, aizveroties virtuvē. Es sakravāju savas mantas mugursomā un izgāju no dzīvokļa, glāstot Oskaru uz atvadām. Izejot ārā, pēkšņi sajutu, kā mani pārņēma drebuļi. Pacelusi acis uz augšu, vienā no logiem pamanīju ēnu.
Man sāpēja sirds no nepabeigtās sarunas, neizrunātajiem vārdiem un asās atvadīšanās nots. Bet tieši tagad tā ir pareizā rīcība.
"Domāju, ka godīgums nepadara attiecības pārāk vieglas…"
Nedaudz nomierinājusies, pietiekami, lai brauktu, es gludi piezemējos, metot pēdējo skatienu uz logu, kura gaisma jau ir izdzisusi.
*I put a spell on you" – Joe Cocker, "Mad about you" – Sting, "Unstoppable" – Sia.
10. NODAĻA. JAUNAIS ES
Mājupceļā mani mocīja pretrunīgas sajūtas, un es nespēju saprast to būtību. Šķita, ka nekas briesmīgs nav noticis, bet man krūtīs bija dīvains tukšums, nepilnības sajūta. Kādā brīdī es sapratu, ka biju aizgājusi viņa krekliņā, pat nepārģērbusies.
"Dievs, es esmu praktiski kails! Un manas drēbes palika viņa veļas mašīnā. Es tikko biju iznesusi no turienes savas kājas. Ko viņš domās?"
Neņemot vērā visus noteikumus, es piezvanu viņam no mašīnas, bet atbild bezdvēseliska mehāniska balss: "Abonents nav pieejams vai nav sasniedzams. Pārzvaniet vēlāk vai atstājiet ziņu pēc signāla…"
"Shit!…"
Kādā brīdī es gribu atgriezties, aizbildinoties, ka esmu kaut ko aizmirsis.
"Nē. Tas būtu vēl muļķīgāk nekā tas, kas notika. Man vajag atdzist un padomāt par to."
Kad pēkšņi atskan telefona zvans. Mana sirds trīc no uztraukuma, bet ekrānā parādās nepazīstams numurs.
"Hmm… Dīvaini… Varbūt tas ir darbs? Bet ir jau vēls un man ir brīvdiena."
Es pieņemu zvanu.
– Klausos.
Sekundes klusums.
– Sveiks, Alya. Tas ir Makss.
"Kāda diena! Viņš ir pēdējais, kas man vajadzīgs…"
– Hei. Tev ir jauns numurs?– Es cenšos būt mierīgs, bet šobrīd mani vemšana pārņem, un ir pienācis laiks izsaukt eksorcistus.
– Jūs bloķējāt manu kontaktu.
– Velnišķīgi pareizi, es to izdarīju. Es aizmirsu. Ko tu vēlējies?
– Vai mēs varam tikties? Mums vajag aprunāties," viņa balss, parasti pārliecināta un pat mazliet iedomīga, skanēja blāvi un nogurusi.
– Par ko?– Pie domas par to, ka viņš mēģina mani atgūt, manī viss uzvirmo, bija pārāk grūti viņu izsvītrot no manas sirds.
– Lūdzu. Šis nav telefona zvans," vīrieša balss bija lūdzoša.
– Šodien to nedarīsim. Man ir slikta diena.
– Alja, man rīt no rīta ir lidojums. Es ieradīšos, kur vien jūs teiksiet.
– Labi… Darīsim to pēc 20 minūtēm bārā netālu no manas mājas. Tu atceries?
– Protams, ka atceros. Nāciet.
Kad es nokārtoju klausuli, mana plauksta uz stūres bija sviedraina. Apbrīnojami, kā man izdevās noturēties. Man agrāk bija panikas lēkmes, vien pieminot bijušo. Bet tagad kaut kas ir mainījies.
Pēc stāvēšanas sastrēgumā pie viena no "gudrajiem" luksoforiem saprotu, ka jau esmu nokavējis un nav laika pārģērbties. Tiek saņemta īsziņa no Maksa: "Es esmu šeit."
"Ak, akurāt. Labi… Es aiziešu tāds, kāds esmu. Viņam par mani vienalga vienalga vienalga nerūp. Un arī man viņš ir vienaldzīgs.
Ar zvaniņa zvaniņu es pavirzīju bāra durvis. Dažas ziņkārīgas acis pievērsās man, dažas pat nedaudz svilpa.
"Jā, tā nav laba ideja staigāt apkārt T-kreklā."
No attāluma pamanīju Maksu, un, mani ieraudzījis, viņš piecēlās un nenoteikti pacēla roku, it kā gribētu atbildēt uz skolotāja jautājumu, bet šaubās par atbildes pareizību.
Es sakrustu rokas uz krūtīm, cenšoties noslēpt krūšturīša trūkumu, un eju pie viņa, brīnoties, cik ilgi šis T-krekls ir uz manis.
– Sveiki…
– Hi… Blahblahblah. Izlaidīsim to. Ko jūs vēlējāties?
– Tu izskaties citāds.
– Hmm. 80 kilogrami nederīga mēsla… Paldies, ka pamanījāt.
– Vau," mana bijušā drauga acis pārsteigumā paplašinājās.
– Ko tu gaidīji? Sushipushi? Tu man esi neviens… Pasteidzies, kas notiek?– Es baidos no spiediena, bet mani nevar apturēt. Hormoni.
– Erm, apsēdieties, lūdzu, tas neaizņems daudz laika.....
Viņš izdara kustību virzienā uz krēslu, lai atgrūstu to man, bet es pēkšņi izrāvu to no puiša rokām un ar grūstīšanos apsēžos. Puse bāra uz mums skatās ar laisku interesi, bet man tas ir vienalga.
– Paldies, ka atnācāt, – viņš sacīja, acīmredzami uzkrājot drosmi uzsākt sarunu.
– Es negrasos ar tevi risināt sarunu pa vidu, kad tu drāzsi jebko, kas kustas. Paātrini to.
– Tu izskaties mazliet nervozs," viņš bija acīmredzami neapmierināts, ka viņu pārtrauca.
– Jā, jo tā vietā, lai nodarbotos ar lielisku seksu, es sēžu šeit kopā ar tevi, – es to pateicu pārāk skaļi, izraisot pastāvīgo viesu atzinīgu murmināšanu.
– Sūdi… Atvainojos, ka neļāvu tev… izdarīt, – es atpazinu veco Maksu, uzpūtīgo, pašapmierināto kretīnu. Viņa sejā parādās ironisks smaids, un es viņam atbildē parādīju vidējo pirkstu.
Pie mums pieiet viesmīlis, pamanījis, ka viss smaržo pēc cepta.
– Labdien. Ko es varu jums iepirkt?– Viņš meta plēsīgus skatienus uz manu apģērbu, neslēpjot savu interesi.
– Es gribētu, lai mans bijušais puisis sadeg ellē, – puisis izlaida rūcošu smieklu, bet Maksa stingrā skatiena iespaidā viņš savaldījās.
– Sapratu. Kā ir ar dzērieniem? Vīns, kā parasti?
– Vīns, tiešām? Es esmu saburzītā vīriešu T-kreklā… Nepievienojiet pārāk daudz viskija un ledus.
– Labi. Jūs sapratāt, – viesmīlis man smalki pamirkšķina un aiziet.
– Tu esi uguns, Al. Pirmo reizi es tevi tādu redzu," Makss ar apbrīnu skatījās uz mani, ko iepriekš nebiju pārāk bieži no viņa redzējis. Vecie vīriešu T-krekli dara brīnumus.
– Nāciet, pasteidzieties un pastāstiet man," es sāku dusmoties, ka viņš kavējas.
– Labi, tā kā komunikācija nedarbosies, – vīrietis liktenīgi nopūtās.– Es pārdevu savu dzīvokli un mašīnu, un puse naudas ir tava.
– Es neko negribu," es bez vilcināšanās atbildēju.
– Jūs nevēlaties 4000 dolāru?– bijušais mēģina noslēpt savu pārsteigumu.
– Ko? Svētā sūdi!– Es izliekos, it kā būtu laimējis loterijā.– Vai tādai ir jābūt reakcijai?– Es apšauboši raugos viņam acīs.– Nē! Es tev teicu!– mana plauksta nokrīt uz darba virsmas, un sāls un piparu trauciņi bailīgi iezvanās.– Vēl kaut kas?– pajautāju caur sakostiem zobiem, pārlaužot zobu bakstiņu uz pusēm.
– Bet mēs taču nodzīvojām kopā četrus gadus, maksājām hipotēku un auto kredītu....
– Tāpēc aizrāvies ar šo naudu," es neļauju viņam turpināt vaimanāt.– Es vēlos aizmirst šo laiku kā briesmīgu sapni.
Viesmīlis atnes viskiju, un es izrāvu glāzi no viņa rokām, izdzeru to un ar klauvējienu nolieku uz galda.
– Tas ir uz viņa rēķina, – es nesaudzīgi iebakstīju ar pirkstu sava bijušā sārtajā sejā.
– Ja tu tā saki, – viesmīlis paraustīja plecus, taču viņš nepārprotami bija manā pusē.
Es piecēlos, lai aizietu, bet Makss satvēra manu roku.
– Ja pārdomāsi, zvani man. Es pārskaitīšu naudu uz jūsu kontu tajā pašā dienā. Jurists to nokārtos ar IRS.
– Maks, tu nekad iepriekš neesi bijis tik lēns. Es teicu nē! Jūs nevarat nopirkt savu piedošanu. Es tevi ienīstu, un es to nevaru mainīt," es ilgojos pateikt šos vārdus viņam sejā, bet tas nepadarīja to vieglāku.
Es izraucu savu roku no viņa karstās plaukstas un izskrēju no bāra. Tikai tad, kad nokļuvu savā dzīvoklī un aizvēru durvis, es ļāvos savām emocijām. Man acis acumirklī piepildījās ar asarām, bilde peldēja un drebēja.
Pēkšņi prātā nāk frāze no dziesmas, kas skanēja Mateja mājā:
"Salūzt, tikai vienatnē es raudāšu ārā".
Un vīrietis, kurš saka: "Tev nav nepieciešams mani pārsteigt. Es tik un tā sapratīšu, kas tu esi."
Tās atbalsojas manā galvā.
"Visu laiku, kamēr biju kopā ar Maksu, es spēlēju perfektas meitenes, tad perfektas līgavas lomu. Sagatavota, gādīga, mīļa. Māja tīra un mājīga, trīs ēdienu vakariņas. Trakā stepfordas sieva. Un viņš vēlējās izdrāzt kādu citu, kādu, kura pat neteica viņam savu vārdu. Protams, viņš ir kretīns, bet kā es biju piepildījusi savu galvu ar fantāzijām par perfektām attiecībām. Tik ļoti, ka kaut kāds uzbudināts penis man šķita kā princis…".
Dusmas pārņem mopingu. Es noslaucīju asaras ar roku un steidzos ārā no dzīvokļa, gandrīz aizmirsu aizslēgt slēdzeni.
Nospiedu akseleratora pedāli, gumija ar svilpienu aizrāpo, aizrāpo, un mašīna jau lido ārā no pagalma, gandrīz ietriecoties pazīstamā figūrā. Tas bija Makss, kurš nobijies stāvēja ceļa vidū kā briedis, kas izskrējis no meža uz šosejas. Es drosmīgi nospiežu signālu, un viņš atkāpjas malā ar rokām gaisā.
"Un viss, dullītis, ej man no ceļa!"
Ceļš atpakaļ uz Metjū māju paiet kā viena sekunde, un manī viss vārās no dusmām un adrenalīna.
"Viņš varbūt domā, kā no manis atbrīvoties, bet man ir jāsaņem tas, ko vēlos!"
Es interkomā izvēlu dzīvokļa numuru, un pēc brīža atskan skumja, nogurusi balss ar vieglu aizsmakumu:
– Kurš ir?
– Es kaut ko aizmirsu, ielaid mani.
Kad nokāpju līdz stāvam, viņš jau stāv durvīs ar manām tīrām un izžāvētām drēbēm maisā. Viņa seja izskatās skumja un saspringta, klausoties manu soļu skaņu.
– Es domāju, ka atnesīšu tev to pirmdien darbā. Es nezinu, kur tu dzīvo.
Es izraucu somu no viņa rokām un metu to malā, pārsteidzot Oskaru. Matvejs apjucis mirkšķina un atver muti kā pludmales zivs.
Es ar vienu kustību novelku savu T-kreklu, atstājot apakšbiksītes, un piespiežu visu savu ķermeni pie viņa, saplūstot kaislīgā skūpstā.
– Es vēlos tevi, – es čukstēju viņa karstajās lūpās, elpojot no uztraukuma.
– Ļauj man vismaz aizvērt durvis, – Matvejs murmināja, mēģinot ar roku aizķert durvis.
Es nododos viņam bez ierunām, neņemot vērā nekādas konvencijas un barjeras. Ar neprātīgu, gandrīz maniakālu vēlmi atbrīvoties no savas attieksmes un aizspriedumu "vecās ādas". Mans ķermenis deg no viņa pieskārieniem un skūpstiem. Es jūtu, kā viņš ir manī, izbaudot šīs saldās sāpes un rodot atbrīvošanu. Es atmostos tikai dušā, kad Matvejs izmazgā manu ķermeni ar ziepēm, nomazgājot "netīrā seksa" sekas.
– Kas tas bija?
– Ko sakāt? Šķiet, es biju seksuāla uzbrukuma upuris, – vīrietis iesmējās, masējot manu muguru ar flaneli.
– Nezinu, kas man ienāca prātā, – es nedaudz viltīgi atbildēju, jo tas bija tieši tas, ko es jau sen vēlējos.
– Zini, es šovakar varētu pārdzīvot vēl pāris šādus uzbrukumus, – viņš teica, izklausoties pēc aicinājuma rīkoties.
Sulīgo putu sūklis maigi noslīdēja man pa muguru un augšstilbiem, un Metjū lūpas ar skūpstiem pārklāja manus mitros plecus. Brīnums.
– Tas bija nereāli," es murrāju kā apmierināts marta kaķis.
– Tu esi nereāls," vīrietis ar mitrām lūpām čukst man pie auss. Viņš apskauj mani ar rokām, piespiežot savu karsto, mitro ķermeni pie manis no muguras, un es izlieku muguru, mēģinot ar sēžamvietu pieskarties viņa erekcijai.
– Neaizmirsti vairs tā, kā tas notiek," viņš aizliedzoši lūdz.
– Nē, kamēr man nav bijuši pāris uzbrukumi, – es jokoju, cenšoties izvairīties no kārtējās bīstamās tēmas.
– Es runāju nopietni, – viņa balss ievērojami samazinājās.
– Bet visi šie mājieni… Tu pats man teici, lai es tevi nemīlēju, ka tu esi savs cilvēks, un nekas no tā īsti neko nenozīmē, – nespēju atturēties, lai nepieminētu kaut ko, kas mani uztrauc.
Viņš pagriež mani sev pretī un piespiež manu galvu pie savām krūtīm. Es ieklausos biežajos viņa sirds sitienos.
– Vai jūs to dzirdat?
– Jā," es hipnotizēti čukstu.
– Tev būtu labāk ieklausīties, tas nemelo....
Viņa sirds ritma un elpošanas šalkoņā es saņemu atbildes uz visiem saviem jautājumiem.
11. NODAĻA. TUMSĀ
Es gulēju viņa siltajos apskāvienos. Man patīkami sāpēja ķermenis no fiziskās piepūles, ko biju aizmirsusi.
"Ir tāds nemitīgs uztraukums… Es neatceros, ka tā būtu bijis ar kādu citu."
Matvejs mierīgi nopūtās, turot rokas uz manis. Pēc mana trešā "uzbrukuma" viņš gandrīz uzreiz izslēdzās. Viņš mēģināja turpināt sarunu, bet kādā brīdī sāka runāt kā čigāns, un tad viņš vispār pameta tērzētavu.
"Brutāli… Es viņu patiešām uzjautrināju… Par ko tas viss? Kāda tu esi sieviete?" – Es nevaru noticēt, ka tas viss notiek realitātē. Bet viņš bija turpat blakus man, dzīvs un tik karsts.
Es sajutu nodevīgu krampju vēderā, un telpas klusumu piepildīja nelaimīgs rūkšķis.
"Nu, sveika, "nakts priesteriene"… Kurš ir laiks? Puse no diviem naktī… Lieliski, ir laiks ēst picu."
Es uzmanīgi izslīdēju no Metjū rokām, lai viņu nepamodinātu. Kādu brīdi skatījos uz viņa ķermeni, ieskatoties viņa sulīgajā, kailajā sēžamvietā un platajā, muskuļotajā mugurā.
"Paskaties, viņš ir aizsegts, tu, pakaļkāja…".
Taču vēders man neļauj pilnībā izbaudīt šo izrādi, nakts klusumā atkal atgādinot. Es dodos uz gaiteni, meklējot kreklu, bet viesistabā mani sagaida pārsteigums.
– Labs vakars, – Makars raugās uz mani no dīvāna, viņa smaids izplešas par šķelmīgu smaidu.
– Ak, mans Dievs!" es pārsteigumā sašņācos.
– Tu vari saukt mani vienkārši Makar, – viņš sarkastiski teica.– Glītas krūtis, – viņš rādīja uz mani ar pirkstu, pat necenšoties novērsties.
– Pagriezies prom!– es sūkstījos, cenšoties ar rokām aizsegt krūtis un meklējot Metjū T-kreklu.
– Vai tu jokies no manis?! Es neko neredzēšu," bērns izaicinoši saka.
– Izturies ar cieņu pret mani un savu brāli, – es mēģinu viņu nomierināt, bet viņam tas acīmredzami ir vienalga.
– Ar visu cieņu, mazulis… Ir vērts paskatīties, – viņš iedzer alu no skārdenes un pat nedomā novērst acis.
– Palīdzi man atrast T-kreklu, – es nolemju pārvērst sarunu par kaut ko konstruktīvu.
– Ej nu tā… Man ar to viss kārtībā, – apmierināts ar savu asprātību, viņš laiski iekož pepperoni un iedzer alu.– Kas notiek? Redzam, ka tev bija labs spļāviens, apsveicu…
Es beidzot atradu T-kreklu un ātri uzvilku to, pagriežoties ar muguru pret sienu.
– Paldies, – saku sarkastiski caur sakostiem zobiem.
– Nē, es zinu, par ko es runāju… Tev paveicās, viņš ir ļauns puisis, meitenes ar viņu kliedz kā trakas, – viņš apzināti izstiepa vārdus, uzmanīgi vērojot manu reakciju.– Tev tas neizdosies, – es parūpējos, sakrustojot rokas uz krūtīm, lai justos mazliet pārliecinātāka.
– Ko?" puisis izbrīnījās, it kā būtu apēdis citrona šķēli.
– Tu tik viegli no manis neatbrīvosies, – man sejā iekrita matu šķipsna, un es mēģināju to aizpūst malā.
– Jā… Tiešām?! Tu esi krāsā?– viņš reālistiski ataino pārsteigumu.– Tas ir slikti, mazulis," viņš līdzjūtīgi piebilst.
– Es nesaprotu pusi no tā, ko tu saki, – es sāku dusmoties uz šo iedomīgo, pašapmierināto puiku.
– Tu esi iemīlējies manā brālī… Tu esi izsists, mīļais… Tieši par to es runāju.
Es uzliku roku sev uz pleciem, zemapziņā gribēdama sevi pasargāt.
– Viņš ir invalīds, vai tu to nesaproti?
– Es sapratu, – es aizkaitināts atbildēju.
– La! Tu zini, par ko tu runā, – viņš ļāvās nepatīkamam, nātrīgam smieklam.– Nāc pie manis, man ir pica, alus, BFD.
– BFF ko?
– Jūs, vecie, esat vienkārši briesmīgi… Chbd ir TNT lieta. Tur ir bariņš puišu, kurus vajā viesi, pilns cringe.
– It kā jūs būtu no citas planētas, – es aizkaitināts sacīju, taču neatteicos no piedāvājuma apsēsties pie galda.
– Lai nu kā, krīt lejā. Mote mani saprot, un tu to drīz sapratīsi. Vēlaties alu?
– Nāc.
– Noķer, mazulis," viņš man meta bundžu, un es to viegli noķēru ar vienu roku.
– Vai tu pats vari to atvērt?
– Vai izskatās, ka man ir vajadzīga palīdzība?– Es uzmetu ironisku uzacu.
– Nē, tu neesi viens no tiem puišiem, kam ir tādi ņurdīgi gari nagi… Vai tu zini, kā viņi sevi noslauka?– Man šķiet, ka es jau esmu pieņemts savā pulkā, ja jau mēs runājam par fizioloģiskajām vajadzībām.
Es apsēžos blakus Makaram, atveru bundžu un ar lūpām noķeru vēso dzērienu.
– Es nezinu… Man nekad nav bijuši šādi nagi.
– Es nezinu, kāpēc sievietes to visu dara. Nagi, tās ņurdošās skropstas, lūpas… Tas ir vienkārši fucked up," viņš apstājās un uz mirkli pievēra acis, un viņa sejas bija pārsteidzoši līdzīgas Matveja sejai.– Pagaidiet… Jums ir savas lūpas?
– Manas.
– Ļauj man pamēģināt," viņš pietuvojās man tuvāk, bet es viņu apturēju ar roku pret viņa stingrajām krūtīm.– Nu, man vajadzēja pamēģināt… Ko darīt, ja… Tu savam brālim dari ātru.
– Tu esi tāds kretīns, – es nevaru nesasmaidīt par šādu uzkrītošu nekaunību.
– Un tu esi ciets rieksts… Ar skaidru riekstu, – nāk komplimenti.– Parasti pietiek ar desmit minūtēm, un cālis ir ārā kā korķis…
– Kāpēc jūs to darāt?
– Pivas ir labākais, – viņš iedzēra malku alus no skārdenes, sūkstīdamies to caur lūpām, un izelpoja.
– Neizvairies no jautājuma, puika, tev ir nepareizs puisis.
– Es tev neesmu parādā nekādus ņurdinošus paskaidrojumus, – viņš atcirta, un es tikko sāku justies tā, it kā man ar viņu būtu normāla saruna. Taču es negrasījos tik viegli padoties.
– Man ļoti patīk tavs brālis… Es tik viegli neatteikšos," es jutu, kā vaigus pārpludina sārtums.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.