Miroņa miljoni

Izlūks sastinga. Tad viņš noliecās vēl zemāk un virzījās uz priekšu gandrīz četrrāpus.

Vispirms viņš ieraudzīja cigaretes gaismu. Un tikai tad, ieskatīdamies tumsā, viņš pamanīja svešiniekus. Viņi bija trīs. Divi sēdēja, trešais ar atsegtu īsi nogrieztu galvu staigāja un smēķēja. Tas bija zem viņa kājām, ka zari ik pa laikam krakšķēja. Visas trīs sejas bija pagrieztas pret māju.

Deniss atkāpās, pagriezās pa kreisi un pēkšņi atkal apstājās. Apmēram sešus metrus tālāk atradās cita grupa. Visi tupus, atspiedušies pret kokiem. Daži smēķēja, citi gulēja.

Izlūka pieri klāja auksti sviedri. Situācija izrādījās daudz nopietnāka, nekā viņš domāja. Dzīt šurp tik daudz cilvēku, un tas viss kaut kāda čemodāna dēļ… Deniss kādu minūti ievilka elpu, tad rāpoja tālāk. Pēc piecdesmit metriem, nevienu nesatiekot, viņš piecēlās kājās. Priekšā mežs bija skaidrs! Viņam izdevās tikt cauri kordonam!

Viņš devās atpakaļ. Nokļuvis bīstamajā zonā, viņš atkal notupās un kustējās cik vien klusi vien spēja. Viņam priekšā, tumsā nemanot, garām gāja vīrietis ar īsiem matiem ar cigareti, piegāja pie partneriem un klusi runāja ar vienu no viņiem. Deniss turpināja iet savu ceļu. Līdz šķūnim bija palikuši tikai daži metri…

Īsmatainais vīrietis izmeta līdz pusei izsmēķēto cigareti un devās taisni uz Denisa pusi. Jauneklis sastinga, nolieca galvu un piespiedās pie koka, gandrīz saplūstot ar to. Svešinieks gāja lēnām un pēkšņi apstājās divus soļus no izlūka. Korabļeva sirds dauzījās ausīs. Svešinieks vilcinājās tikai mirkli, bet Denisam tā šķita kā mūžība. Viņš gāja tālāk, un jauneklis palika sēžam, ledainos sviedros. Viņš droši vien būtu tā sēdējis visu nakti, ja nedomātu par Natāliju, kura viņu gaidīja un kurai bija vajadzīga viņa palīdzība. Ar gribas piepūli viņš piespieda sevi kustēties. Pēc pāris minūtēm viņš izlīdis pa pusatvērtajām šķūņa durvīm un, kaut kam paklupis, nokrita pie bēgļu kājām, kas viņu gaidīja.

– Klusi! Čaks nošņācās. – Viņi ir šeit, netālu!

Pārliecinošā vājuma dēļ Korabļevs nevarēja piecelties.

«Jūs varat nodot,» viņš beidzot teica. «Šajā pusē sēž divas grupas, starp kurām ir kādi desmit metri brīva meža. Mēs izlīdīsim cauri tumsā.

– Varbūt varam palikt? – Natālija stostījās. – Mums ar Denisu nav nekāda sakara… Viņi mūs neaiztiks…

«Mīļais, tu pats redzi, cik daudzi no viņiem šeit ir aizvesti,» Čaks atbildēja klusā, draudīgā balsī. – Vētra ir strauji uztvērusi. Un, ja esi foršs, tad esi mierīgs: viņi neatstās nevienu liecinieku vai pēdas… Šīs kuces domā, ka es sadalīšos! – viņš dusmīgi piebilda. – Jā, es labprātāk nomiršu!

«Jūs varat izturēt, tas ir pilnīgi iespējams,» Deniss atkārtoja.

«Tad viņi noslīka,» sajūsmināti pazibēja Čaka acs, kas tvēra gaismas joslā. – Ar ko mēs riskējam? Tikai ar savu ādu! Bet laimests ir miljoniem dolāru!

Bandīts apņēmīgi pielika sev pie rokas kruķi un pavilka meiteni sev aiz muguras. Deniss atvēra šķūņa durvis un paskatījās ārā.

Pavirzījies pāris metrus uz priekšu, viņš uzreiz atradās blīvā ēnā. Viņš pagriezās un norādīja Čakam doties prom. Viņš viņu neredzēja tumsā, bet devās virzienā, kur viņš bija pazudis. Bandīts ar vienu roku atbalstījās uz kruķa, bet ar otru vilka gūstekni.

Kad viņi beidzot ieraudzīja Denisu pieķērāmies pie koka, viņi apstājās. Jaunā vīrieša roka brīdinoši tika pacelta.

Kādu brīdi visi klusēja, klausījās. Beidzot Deniss izdarīja žestu, norādot, ka var turpināt kustību.

Nepagājis pat piecus soļus, viņš nometās četrrāpus un pamāja, lai viņa pavadoņi darītu to pašu. Čaks ar grūtībām nogrima. Viņš smagi elpoja, svilpoja. Pat Deniss, kurš atradās apmēram divus metrus priekšā, dzirdēja viņa elpošanu.

Korabļevs nedaudz pavirzījās uz priekšu un sasniedza vietu, kur ieraudzīja novērotājus pirmā izlidojuma laikā. Viņš apstājās un klausījās. Čaks un Natālija apstājās viņam aiz muguras. Dīvaini. Nupat pa labi un pa kreisi stāvēja divi jaunu vīriešu pulciņi ādas jakās. Un tagad vairs nebija neviena. It kā vējš to aizpūtis.

Varbūt tie atradās nedaudz tālāk? Deniss rāpoja uz priekšu. Viņš gāja piecus metrus, desmit un nesatika nevienu dzīvu dvēseli. Viņa pavadoņi viņam sekoja.

– Nu un kur ir tavi hmyri? Čaks izlijis.

– Ššš! – Deniss pielika pirkstu pie lūpām.

Visi klusēja vairākas minūtes. Priežu galotnēs čaukstēja vējš, un varēja dzirdēt, ka no kokiem zemē krīt lāses.

«Viss ir kluss,» bandīts šņukstēja. – Kur tad viņi ir?

– Nezinu. Mēs tikko bijām šeit.

– Vai esat pārliecināts, ka redzējāt viņus?

– Tāda tu esi!

«Varbūt mēs tos nepamanījām tumsā?» – Natālija ierosināja. – Vai arī viņi pārcēlās uz citu vietu?

Deniss šaubīgi pamāja ar galvu. Neizskatījās, ka bandīti pārvietotos no vietas uz vietu. Viņš savām acīm redzēja, kā daži no viņiem gulēja!

«Labi, pietiek dauzīties,» Čaks čukstēja. – Ejam, tikai klusē!

Deniss atkal virzījās uz priekšu, ik minūti apstājās un skatījās apkārt. Čaks un meitene gāja ar tādu pašu piesardzību.

Beidzot Deniss pusbalsī sacīja kompanjoniem, ka vieta, kur viņš redzējis novērotājus, ir atstāta aiz muguras.

Čaks satvēra kruķi un ņurdēdams piecēlās kājās.

– Tātad tālāk ir skaidrs?

– Šķiet, ka tai jābūt tīrai.

«Mums jātiek prom no šīs netīrās mājas,» bandīts pagriezās pret Natāliju. «Jūs esat vietējais, jums vajadzētu zināt, kā nokļūt uz šosejas vai kādu ceļu.» Mēs pārtrauksim braucienu tur un dosimies uz Maskavu.

– Tuvumā nav šosejas, un ceļš ved tikai uz Troickoje, bet līdz tai vēl jānokļūst.

«Tad dodamies uz ceļu.» Tas ved uz pilsētu, jūs sakāt?

– Jā, uz Trīsvienību.

«Ejam, bet mēs neizejam uz ceļa, pretējā gadījumā viņi mūs noķers.» Ejam pa mežu.

– Bet mēs apmaldīsimies mežā!

– Un mēs iesim blakus ceļam.

Ceļotāji klīda starp kokiem. Debesis, apmākušās ar mākoņiem, bija piķa melnas. Tikai vienuviet caur mākoņu plīvuru izlauzās mēneša sudrabainais mirdzums, taču tas gandrīz neko neizgaismoja.

Čaks nepārtraukti klupās un spļāva lāstus. Meitenei nācās viņu atbalstīt aiz rokas. Viņš vairākas reizes krita, un Natālija, klusi čīkstot no sāpēm plaukstas locītavā, nokrita viņam līdzi.

«Es nebēgšu, noņemiet roku dzelžus,» viņa lūdza.

Čaks tikai dusmīgi šņāca.

Deniss, kurš gāja pa priekšu, pēkšņi apstājās.

– Skaties! – Viņš norādīja kaut kur pa labi.

«Šķiet, ka tur ir uguns,» sacīja bandīts, lūkodamies tumsā.

– Varbūt tie ir tavi draugi? – jautāja Korablevs.

«Es redzēju šos paziņas zārkā…

«Dažreiz mežsargs uzkurina uguni,» sacīja meitene.

– Mežsargs? – Čaks ieinteresējās.

– Jā, šeit ir viens. Pjotrs Tihonovičs Maslovs. Kādreiz strādājis kokzāģētavā, tagad mežsargs…

– Kā viņš izskatās?

– Nu, garš, vienmēr neskuvies. Drūms. Izskatās pēc bezpajumtnieka. Vai tu viņu pazīsti?

– Kāpēc? Pirmo reizi to dzirdu.

«Tad šie droši vien ir sēņotāji.» Dažreiz viņi šeit parādās.

«Nu, sēņotāji,» bandīts nespēja noticēt.

Deniss brīvprātīgi devās izlūkgājienā, bet Čaks teica, ka visi dosies kopā.

«Man viņi ir jāredz,» viņš teica. «Mēs vienkārši netuvosimies.»

Ugunsgrēka liesma vai nu pazuda aiz kokiem, vai arī parādījās, uzliesmodama, ceļotājiem tuvojoties tai. Drīz viņi skaidri ieraudzīja meža izcirtumā degošu uguni, telti un dažus cilvēkus.

«Tie nav vietējie,» nomurmināja Natālija.

– Blatņak, – bandīts sēca.

Taču meitene un Deniss to jau bija uzminējuši, ieraudzījuši pie ugunskura sēdošo jauno vīriešu ādas jakas un skūtās galvas. Bija dzirdamas balsis, bet vārdus nevarēja dzirdēt.

«Ejam tuvāk,» Čaks čukstēja.

Ceļotāji piegāja pie izcirtuma un paslēpās aiz kokiem. Viņu acīs pavērās briesmīgs skats. Uguns dega zem plosošas liepas, no kuras puse bija nokritusi. Kāds vīrietis bija piesiets pie tā apakšējā zara aiz rokām, saliekts mugurā. Rudmatainais jaunietis no uguns izvilka ugunskurus un ar tiem sadedzināja pakārto cilvēku. Viņš nodrebēja ar visu ķermeni un izkliedza vaidus.

Natālija noelsās.

– Tas ir sargs onkulis Kuzja no Šabanovas! Kāpēc viņi to paņēma? Ko viņš viņiem nodarīja?

«Cuks,» bandīts viņu pārtrauca. – Aizveries, pretējā gadījumā mēs aizdegsimies!

Viņš paspēra soli uz priekšu un kļuva par ausīm.

Sarkanmatainā bērna acis bija blāvas un nežēlīgas. Izvilcis no uguns gruzdošu zaru, viņš uzpūta tam, aizdedzinot liesmu, un tad iedūra to sarga cirkšņos. Viņš no sāpēm noliecās.

– Es jautāju vēlreiz: kur pazuda Maslovs? – rudmate rūca.

«Es nezinu, Dievs, es nezinu,» apmēram sešdesmit piecus gadus vecs tievs vīrietis šņukstēja un raustījās, attālinoties no zara. «Es viņu neesmu redzējis nedēļu…

– Kad tu saki, ka pēdējo reizi viņu redzēji?

– Es neatceros, kurā datumā…

– Tovakar džips avarēja mežā, vai ne?

– Tātad. Policija ieradās un jautāja par to.

«Un tā bija pēdējā reize, kad jūs viņu redzējāt?»

– Jā, tajā dienā, pa dienu.

– Un kur viņš aizgāja?

– Nezinu. Uz manu būdu, es domāju.

– Vai tu viņu redzēji vakarā?

«Es tevi neredzēju pagājušajā naktī, es zvēru!»

Rudmatainais bandīts ar degošu zaru iedūra sargam vēderā.

– Ir kaut kas tāds, ko tu nesaki! Būdā jau sen neviena nav. Maslovs pazuda.

– Nu viņš pazuda, un Dievs ar viņu. Es viņam nesekoju.

– Kur viņš varēja būt tajā vakarā, kad avarēja džips?

– Jā, mājās, kur vēl? Vai klejojis pa mežu, kas zina…

«Maslovs nevarēja tik viegli pazust,» draudīgi sacīja rudmatainais. «Viņš jums par to būtu pastāstījis, jūs esat lieliski draugi!»

– Varbūt viņš devās uz Zagorsku. Viņa dēls tur ieguva sev sievieti.

– Atstāj uz nakti? – atskanēja cita bandīta aukstā balss. – Kā tas tā ir?

Izstiepis kaklu, Deniss pamanīja Gnusu cilvēku grupā, kas sēdēja ap ugunskuru. Arī Natālija un Čaks atpazina šodienas viesi. Čaks izdarīja brīdinājuma žestu, apklusinot visus.

«Maslova būda atrodas netālu no vietas, kur avarēja džips,» rudmatainais bandīts turpināja pratināšanu. – Tātad Maslovs varēja dzirdēt, kā viņš avarēja. Un no rīta ciematā parādījās ievainots vīrietis. Starp citu, tu viņu redzēji, likās, ka tu pat runāji ar viņu. Tātad?

– Jā.

– Vai viņam bija čemodāns?

– Nebija. Viņa soma bija balta, tajā bija kaut kas. Tāpat kā kartupeļi.

– Par ko tu ar viņu runāji? – Gnuss atkal ierunājās.

– Es tev tā teicu. Viņš tika ievainots un jautāja, vai šeit nav kāds feldšeris vai kāds cits, kas viņam palīdzētu. Es saku, nav sanitāra, mums jābrauc uz Troickoje, bet ārsts nenāk katru dienu…

– Kur tad Maslovs pazuda? – rudmatainais viņu nepacietīgi pārtrauca. «Ir neiespējami, ka viņš jums nepateiktu, kur viņš devās!»

– Viņš man neko neteica…

– Dienu pēc negadījuma tu devies viņu apraudzīt. Esmu iekšā, neatbildi! – Sarkans viņu atkal sadedzināja.

«Nu, es esmu iekšā, es esmu iekšā,» sargs ievaidējās. «Es vienkārši neatradu viņu mājās.» Tur neviena nebija…

– Atzīstiet, jūs iztīrījāt būdu.

– Kas?

– Es pārmeklēju, es saku, būdu, vai ne?

– Kāpēc man viņu vajadzētu pārmeklēt…

– Būdā jūs atradāt Maslova līķi un koferi!

– Kungs, tas nebija nekas, es vienkārši paņēmu krātuvi – ceturtdaļu mēness spīduma…

– Kur ir čemodāns? Ātri nošauj, vecais celm, citādi mēs izvilksim no tevis iekšas!

No telts iznira ļengans puisis ar austiņām galvā un radiotelefonu rokās. Viņš viegli pakratīja galvu, klausoties austiņās skanošo mūziku.

«Tu,» viņš pasniedza ierīci rudmatei.

Viņš izmeta zaru.

– Sveiki! «Viņš minūti klausījās un pēkšņi nikns pagriezās pret slinko vīrieti: «Idiots!» Priekšnieks jau desmit minūtes nav varējis tikt cauri! Pagaidi, kamēr es izmetīšu tavas sasodītās austiņas!

Puisis steigšus tās novilka un katram gadījumam pakāpās malā.

«Jā, es klausos…» rudmatainais teica klausulē. «Es saprotu, priekšniek, es visu saprotu…» Viņš izslēdza savienojumu. – Nodzēst uguni, ātri! Viņi šeit ir kaut kur!

Uguns tika mētāta ar slapjām lapām, un drīz viss iegrima tumsā.

Čaks un viņa pavadoņi atkāpās un tad ātri gāja. Neviens neteica ne vārda. Beidzot Čaks pilnā balsī nolamājās, paklupa aiz aizķeršanās. Natālija ievaidējās no sāpēm plaukstas locītavā.

Visi tur kādu laiku stāvēja, atvilkdami elpu.

«Viņi saņēma ziņu pa radio,» sacīja Korablevs. – Visticamāk, par mums. Vai jūs dzirdējāt, ka sarkanais puisis teica, ka viņi ir šeit kaut kur? «Viņi», iespējams, esam mēs.

«Vai varbūt policisti,» iebilda Čaks. «Varbūt policisti ir uz astes.»

«Kas tie par neliešiem,» Natālija kūsā. – Tā ņirgāties par vecu cilvēku…

«Apturiet tirgu,» Čaks viņu pārtrauca. – Labāk padomā, kur mums vajadzētu doties.

Meitene neizpratnē paskatījās apkārt. Viņi tik ātri pameta izcirtumu, ka viņa mežā zaudēja orientāciju.

«Mums jādodas ceļā uz Šabanovu, bet es nezinu, kur tas atrodas.» Ja vien es precīzi zinātu, uz kuru pusi atrodas vasarnīca…

«Viņai vajadzētu būt tur,» Deniss norādīja ar roku.

«Jūs darāt muļķus, tas ir tur,» Čaks norādīja uz otru pusi.

«Tas ir vienkārši,» sacīja jauneklis. «Mēs nedevāmies pārāk tālu no vasarnīcas, tāpēc, uzkāpjot kokā, jūs varat redzēt jumtu. Turklāt tur augšā ir gaišāks nekā pie mums. Dažreiz tiek parādīts mēnesis.

«Labi,» bandīts apstiprināja. – Šis ir jums īstais koks. Nāc, kāp iekšā, tikai ātri.

Izmantojot kruķi kā pakāpienu, Deniss uzkāpa uz milzīgās papeles apakšējā zara. No turienes viņš sasniedza nākamo zaru un, karājoties uz tā, pievilka sevi ar rokām. Tālākas filiāles auga bieži. Pārejot no viena uz otru, viņš uzkāpa pašā augšā. Lapojums viņu paslēpa no pavadoņu acīm.

Deniss bija prom apmēram trīsdesmit minūtes. Čaks un Natālija neuzdrošinājās viņam uzsaukt: bandīti varētu viņus dzirdēt. Beidzot viņš nolēca no apakšējā zara zemē.

«Man bija jāgaida, līdz mēnesis beigsies,» viņš teica, uzpūšot. «Man bija taisnība, vasarnīca ir tur.» Mēs nogājām kādu kilometru no viņas, varbūt nedaudz vairāk.

– Nu, kur, tavuprāt, ir ceļš?

– Nevis ceļš, bet taciņa uz ciemu. Ceļš sākas viņai aiz muguras.

– Kur tad ir ceļš?

«Ja vasarnīca ir tur, tad ceļš uz Šabanovu ir tur,» Natālija norādīja ar roku.

– Nu, skaties, Susaņin!

Atdalījums devās ceļā un ļoti drīz patiešām sasniedza taku. Viņi negāja pie viņas, viņi gāja pa mežu, turoties viņai blakus. Ceļš bezceļā nebija viegls, īpaši Čakam: nācās kāpt pāri trūdošiem stumbriem un tumsā neredzamām sakņu kaudzēm..

Čaks apstājās, kad ieraudzīja piemērotu nogāztu koka stumbru. Viņš apsēdās uz tā, nolika blakus kruķi un aizrāva elpu. Viņa un Natālija sāka sarunāties vienādi:

– Cik ilgs laiks nepieciešams, lai nokļūtu ciematā?

– Viņa nav tālu, bet mēs ejam lēnām…

– Ejam labi. Saki man, vai mēs ieradīsimies pirms rītausmas?

– Laipni lūgti.

«Mēs neiesim ciematā.» Ejam apkārt.

Čaks piecēlās un spītīgi gāja tālāk. Sāka līt neliels lietus. Tumsā neredzami pilieni vienmuļi sita pa lapām. Čaks sāka paklupt biežāk – acīmredzot, narkotiku iedarbība bija beigusies. Korabļevs dzirdēja viņa zvērestu.

Beidzot mežs beidzās, un pamatīgi nogurušie ceļotāji iznāca plašā aizaugušā laukā. Natālija paziņoja, ka Šabanovo atrodas aiz lauka, un, ja tagad būtu gaišs, viņi būtu redzējuši būdas.

Čaks neuzdrošinājās doties tieši uz ciematu: teritorija bija pārāk atvērta, un jau bija dienasgaisma. Tāpēc mēs pārvietojāmies pa mežmalu, paslēpdamies biezokņos.

Parādījās peļķēm klāts zemes ceļš, kas veda kaut kur mežā.

«Ceļš uz Troickoje,» sacīja meitene, «bet tas ir astoņarpus kilometru attālumā.» Labāk pagaidīsim garāmbraucošu mašīnu.

– Un kad tas parādīsies, šī mašīna? – Deniss jautāja.

– Nu, es nezinu… Bet tam vajadzētu parādīties. Automašīnas iebrauc Šabanovā gandrīz katru dienu.

«Tev jāturas tālāk no automašīnām,» Čaks nomurmināja. «Mēs ieradīsimies Troickoje un pārtrauksim braucienu tur.»

«Tas ir tāls ceļš ejams,» jauneklis atzīmēja.

«Ja tu gribi dzīvot, tu tur nokļūsi,» un bandīts, zobus sakodis un nikni krākdams, virzījās uz priekšu. Vien doma, ka viņš, iespējams, nevarēs nokļūt pilsētā, viņu saniknoja.

Zemās svina debesis lēnām atmirdzēja. Miglainajā gaisā nosēdās smeldzīgs lietus. Ceļotāji vispirms gāja pa pašu ceļa malu, gatavi ienirt meža krēslā, kad parādījās mašīna, taču ceļš visu laiku bija pamests, un Čaks neizturēja un izgāja tā vidū. Šeit bija vieglāk staigāt ar kruķi. Viņš nosūtīja Denisu pa priekšu ar pavēli svilpt, ja pamanīs ko aizdomīgu.

Natālijai bija apnicis iet ar viņu. Viņam sāka trīcēt rokas, viņš ik pa brīdim paklupa, un šajos brīžos metāla aproce sāpīgi ierakās viņa plaukstas locītavā. Čaks bija vēl vairāk pārguris. Viņa izdarītie pārtraukumi kļuva biežāki un garāki.

«Nu,» viņš jautāja, guļot uz slapja spārna un atvilcis elpu, «vai tas joprojām ir tālu no Troicka?»

«Mēs nonāksim pie tilta pār Perepļuku, kas nozīmē, ka esam veikuši pusi ceļa,» atbildēja meitene.

– Cik tālu ir līdz tiltam?

«Es domāju, ka ne pārāk,» un viņa atkal sāka lūgt: «Noņemiet roku dzelžus… nu, noņemiet tos… gan jums, gan man ir grūti tajos staigāt.» Jūs paši redzēsiet, cik viegli būs bez tiem…

«Beidz stāstīt vienu un to pašu atkal un atkal,» bandīts norūca. «Es redzu jums abiem cauri.» Jūs tikai domājat par to, kā tikt prom.

Viņš apņēmīgi piecēlās un pavilka Natāliju sev aiz muguras.

Kad atskanēja klusa satraucoša svilpe, abi ar galvu metās ceļmalas biezokņos. Korabļevs metās viņiem priekšā.

– Kas ir tur? – bandīts čukstēja, lūkodamies tālumā.

«Mašīna brauc…» meitene atbildēja.

«Šīs ir mācības,» sacīja Čaks. – Paliec klusu, labi? Varbūt viņi paies garām…

Uz ceļa parādījās vecs militārā stila UAZ, salūzis un apbērts ar dubļiem. Viņš brauca lēnām, ripodams pāri bedrēm un buksējot peļķēs.

– Vai jūs zināt, kas tas ir? – Natālija uzmundrināja. – Tas ir Marijas Vasiļjevnas znots! Viņš nāk divas reizes nedēļā un piegādā pārtikas preces!

– Protams?

– Tieši tā! Tur viņš cepurītē brauc…

«Kāpēc viņš tik agri klīst līdzi?» Čaks pievilka pulksteni pie acīm. – Vēl nav pieci… Denis, tas ir tavs! Apturiet viņu, pirms viņš iet garām!

Korabļevs izlēca uz ceļa UAZ priekšā un pamāja vadītājam. Mašīna apstājās. Pa nedaudz atvērtajām durvīm jaunietis pāris minūtes runāja ar šoferi, bet pēc tam pagriezās un norādīja, ka varētu izkāpt.

«Ejam,» Čaks nopūtās. – Bet zini to, meitiņ, ja puisis mani nodos, es viņu un tevi nogriezīšu!.. Ej mierīgi, nerādi rokassprādzes. Man ir slikti, tu turi manu roku. Pieglaudies pie manis… Tuvāk…

Gandrīz apskāvieni viņi izkāpa uz ceļa.

– Šīs, vai kā? – Apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis ar asu degunu, ģērbies lietus jakā un vāciņā, izliecās no mašīnas un palūkojās uz Natāliju un Čaku. Slapji, dubļos izsmērēti, tie izskatījās visnožēlojamāk.

«Vīrietim steidzami jāredz ārsts,» Deniss teica gandrīz piekto reizi.

– Ak, tas esi tu! «Vīrietis atpazina vasarnīcas īpašnieku un izplūda smaidā. – Sveika, Natālija Sergejevna, kāda tikšanās! – Viņš pacēla cepuri. – Es tiešām to negaidīju!

«Mums pēc iespējas ātrāk jānokļūst Troickoje,» sacīja Natālija.

– Par ko tu runā! «Šoferis sāka trakot, izkāpa no mašīnas un atvēra aizmugurējās durvis. – Lūdzu, apsēdieties.

«Tas ir mans brālēns,» meitene pamāja Čakam.

«Es neveiksmīgi nokritu un pārduru savu kāju,» Deniss paskaidroja. – Es pazaudēju daudz asiņu.

Čaks, redzot, ka vīrietis mašīnā atrodas viens, nekavējoties, ne vārda nesakot, ar kruķi sekoja Natālijai aizmugurējā sēdeklī, rūpīgi paslēpjot roku dzelžus. Deniss apsēdās blakus šoferim. Mēs satikāmies uzreiz. Vīrieti sauca Mihails Ivanovičs, viņš dzīvoja Troickā.

Automašīna apgriezās un aizbrauca pretējā virzienā.

«Braukšana pa šādu ceļu pēc lietus ir pilnīgs sods,» sacīja Mihails Ivanovičs.

Sākumā viņš sūdzējās par laikapstākļiem un ceļu, pēc tam sāka runāt par savu sievasmāti, kura nevēlas pārvākties uz Troickoje un spītīgi turas pie savas izpostītās mājas Šabanovā. Deniss pamāja, izliekoties, ka klausās, un viņš nepamanīja, kā aizmiga.

Viņš gulēja, kā viņam likās, vienu mirkli. Šoferis viņu pamodināja.

– Klau čalīt? Jāspiež!

Deniss pakratīja galvu, beidzot pamostoties, un izkāpa no mašīnas. No drūmajām debesīm lija neliels lietus. Rītausma uznāca lēni, un šeit, uz pamestā meža ceļa, bija pavisam tumšs no tuvojošajiem milzīgajiem kokiem.

Korabļevs apskatīja peļķē iestrēgušo riteni, satvēra bagāžnieku un izstiepās. Mihails Ivanovičs nospieda gāzi. Caur rūkojošā dzinēja troksni Denisam likās dzirdēt kādu tālu skaņu. It kā no mugurpuses, no Šabanovas, viņiem tuvojās mašīna… Viņš klausījās, bet skaņa apklusa. Viņš ielūkojās miglainajā tumsā, mēģinot saskatīt degošos priekšējos lukturus. Uz ceļa viss bija tumšs un tumšs. Beigās viņš nolēma, ka ir kaut ko dzirdējis.

Dzinējs sāka strādāt ar jaunu sparu.

– Spied! – Mihails Ivanovičs kliedza.

Deniss saspringa, un pēc vairākiem enerģiskiem grūdieniem aizmugurējais ritenis, slīdot un šļakstīdams šķidros dubļus, izripoja no depresijas.

Jauneklis atgriezās kajītē. Natālija gulēja, un Mihails Ivanovičs runāja ar Čaku, acīmredzot atbildot uz viņa jautājumu:

– Jā, mēs gājām garām Perepļukai, jau sen. Līdz Troickim palikuši tikai divi kilometri… Es tevi aizvedīšu līdz pirmās palīdzības punktam…

«Pie velna pirmās palīdzības stacija,» bandīts kurnēja. – Man jābrauc uz Maskavu, un ātri!

«Pulksten septiņos autobusam jādodas uz Zagorsku,» šoferis sāka skaidrot, bet Čaks viņu pārtrauca:

– Īsāk sakot, jūs dosieties uz Maskavu!

«Nē,» Mihails Ivanovičs pamāja ar galvu. – Maskavai nozīmē, ka es zaudēšu visu dienu…

Bandīts iebāza roku klēpī un izvilka vairākus simtus dolāru banknotes.

– Lūk, es tev iedošu sešsimt dolāru! Vai jūs zināt, cik tas maksā koka izstrādājumos?

Mihails Ivanovičs apklusa, skatījās uz naudu.

– Ņem, mēnesī tu tik daudz nenopelnīsi!

«Man pat nepietiek benzīna…» šoferis it kā šaubīdamies nomurmināja, taču no viņa acīm bija skaidrs, ka viņš piekrīt.

– Jūs uzpildīsit degvielu uz ceļa. Par benzīnu maksāju atsevišķi.

«Labi,» nolēma Mihails Ivanovičs. – Ja maksā arī par benzīnu, tad labi. Troickā es vienkārši iegriezīšos, lai uz pāris minūtēm redzētu savus cilvēkus…

«Ejam,» nomurmināja bandīts, atspiedies savā sēdeklī.

Mašīna atkal sāka trīcēt pāri bedrēm.

Labajā pusē beidzās mežs un pletās plašs lauks. No turienes miglainajā tālumā bija dzirdama govju gaudoņa.

Denisu, kurš bija aizmidzis, pamodināja pēkšņs grūdiens. Mašīna pēkšņi apstājās. Pirms viņš pat atvēra acis, viņš juta, ka viņa sejā iespīdēja spilgta gaisma: tie bija pretimbraucošas automašīnas aizdegtie priekšējie lukturi, kas atsitās pret vējstiklu. Viņš stāvēja tieši UAZ priekšā un bloķēja ceļu.

Aizmugurējā sēdeklī Čaks klusi nolamājās. Natālija pamodās.

«Atkāpsimies,» bandīts ierunājās. – Ejam prom no šejienes…

«Viņi arī stāv mums aiz muguras,» Mihails Ivanovičs nomurmināja, bailīgi lūkodamies apkārt. – Šis mūs apsteidza, un tas gāja aiz muguras… Kas zināja, ka viņi ir pēc mūsu sirdīm…

Deniss atvēra durvis un izliecās. Priekšā gandrīz pretī stāvēja milzīgs melns džips; Melns Volvo buferis no aizmugures balstījās pret UAZ. Viņus saķēra knaibles! Vajātāji droši vien sekoja viņiem no pašas Šabanovas, Deniss tos dzirdēja, kad izkāpa stumt mašīnu…

Īsmataini jauni vīrieši ādas jakās piegāja pie UAZ, atvēra durvis un vērsa savu lukturīšu starus uz pasažieriem.

Čaks sniedzās kabatā pēc naža, bet viens no bobētajiem vīriešiem pieliecās pie viņa un satvēra viņa roku. Čaks tika izvilkts no mašīnas. Natālijai bija viņam jāseko.

Deniss kļuva auksts, kad atpazina vienu no svešiniekiem kā rudmataino vīrieti, kurš izcirtumā bija mocījis veco vīru.

«Nu, tas ir, pastaigāsimies, un ar to pietiks,» sacīja rudmatais. – Tu nāksi mums līdzi.

Acīmredzot viņš bija šīs grupas vadītājs. Pēc viņa pavēles Natālija tika atbrīvota no rokudzelžiem; tad viņa, Deniss un Čaks tika pavadīti džipā. Tajā iekļuva rudmate un divi brāļi. Džips apgriezās un brauca atpakaļ uz Šabanovu. Volvo un UAZ ar Mihailu Ivanoviču palika stāvam uz ceļa.