Miroņa miljoni

Pirmā daļa

Banku Megalit pārņēma Beldjajeva banda, kas Maskavas kriminālajās aprindās pazīstama ar segvārdu Beldjajs. Plašs vīrs, nikns un līdz neapdomībai izmisis, pirmais iebrāzās kabinetā un nekavējoties ar diviem šāvieniem nogalināja abus uzradušos apsargus. Ar pārējiem tika galā rokaspuiši. Šajos brīžos bankas otrajā stāvā darbinieki no bruņu seifa izņēma simt dolāru banknošu kaudzes. Katrs iepakojums bija iesaiņots celofānā ar lielu melnu zīmogu «Megalit Bank». Saiņi bija jātransportē uz citu finanšu iestādi. Izdzirdējuši šāvienus, satrauktie darbinieki sāka steigšus mest saiņus atpakaļ seifā. Viņiem nebija laika viņu aizslēgt: viņi visi saņēma divas lodes (otro uz galvu, «kontroli»).

Bandīti ātri iemeta paciņas maisos. Netālu no ieejas bankā viņus gaidīja divi «deviņi» un lietots opelis. Nobraukuši pāris kvartālus, viņi iegriezās pamestā vārtejā un iekāpa džipos. Izstāšanās gāja kā pulkstenis. Laupītāji droši aizbēga no visā pilsētā izsludinātā reida.

– Labi padarīts! – Beldjajs iesmējās, kad izgājām no Maskavas apvedceļa. – Puiši sevi labi parādīja, un mērķis bija simtprocentīgs! Paveica vienā sekundē!

«Ložmetējs būs jānoņem,» Dyba, līdera «labā roka», svilpa no aizmugurējā sēdekļa. «Viņš nonāks izmeklētāju uzraudzībā, tas ir skaidrs.»

– Cik mums viņam vajadzētu dot?

– Mēs vienojāmies par puslīgumu.

– Viņš to dabūs!

Džipā sēdošie brāļi sāka smieties, un skaļākais no visiem bija Čaks, divdesmit sešus gadus vecs puisis, ļoti tumšs, ar vienmēr šķibošām acīm un svaigu rētu uz zoda. Viņš bandai pievienojās nesen, bet pateicoties savam vēsumam jau ir ieguvis autoritāti bandas vidū.

– Ja jums ir nepieciešams kāds noņemt, es esmu gatavs palīdzēt! – viņš iesaucās.

Džipā zem bandītu kājām atradās maisiņi, kas pildīti ar dolāru pakām. Aiz logiem pazuda drūmā rudens diena. Džipi nogriezās no Jaroslavļas šosejas un brauca pa pamestu lauku ceļu. Nobraukuši apmēram piecus kilometrus pa tās bedrēm, apstājāmies pie nomaļas, netīri pelēkas divstāvu mājas ar restēm uz logiem. Izbalējusi zīme pie durvīm vēstīja, ka šeit atrodas Argus LLP. Faktiski māja kalpoja bandītiem kā tranzīta bāze. Atstājot vienu no kaujiniekiem automašīnā vērot apkārtni, pārējie ar somām uzkāpuši otrajā stāvā.

Telpa, kurā ienāca desmit vīri, panākumu satraukti, bija tukša, tāpat kā visas pārējās telpas. Visur bija putekļi, uz grīdas gulēja bundžas, izsmēķi, izlietotas šļirces un dažas iespiedušās kastes.

– Rack, noliec avīzes, – Beldjajs pavēlēja. – Paskatīsimies, cik šeit ir.

Maisu saturs tika izliets uz izklātām avīzēm. Visi kļuva klusi.

«Te ir pie velna…» čukstēja bandīts ar iesauku Barboss un sniedzās pēc paciņām.

Beldjajs viņu atgrūda.

– Noliec grābekli! Tu dabūsi savu, nepīsi!

Dyba atnesa apjomīgu tukšu koferi. Beldjajs paņēma paku, saplēsa iepakojumu un skaitīja rēķinus.

«Pieci simti papīra par simts dolāriem, gurķis par gurķi, un tas ir piecdesmit tūkstoši,» viņš teica.

– Un cik tas būs rubļos? – Barboss ķērka, jau paspējis uz aci novērtēt kopējo sagūstītās naudas summu.

«Mēs to izdomāsim bez jums,» Beldja nomurmināja.

Viņš pavilka koferi sev pretī un sāka tajā salikt saiņus vienmērīgās kaudzēs. Pēc ceturtdaļas stundas viss medījums pārcēlās uz turieni.

– Kā ar dalīšanos? – Barboss iesaucās. – Vienojāmies uzreiz dalīties!

«Tagad, kad zaļumi ir saskaitīti, mēs tos sadalīsim,» skarbi atbildēja vadītājs. – Kopā mums ir septiņi citroni, trīs simti piecdesmit tūkstoši. Uzreiz ielikām trīs lemmas kopējā fondā…

To dzirdot, Barboss pat sašutumā satricināja. Trīs miljoni dolāru kaut kādā kopējā fondā! Ir skaidrs, ka Beldjajs nolēma uzlikt savu spalvaino ķepu šai naudai.

Lai gan Barboss bija mantkārīgs, viņam pietika prāta, lai klusētu.

«Tāpēc paliek četras lemmas, trīs simti piecdesmit tūkstoši,» vadītājs turpināja. «Diba un es paņemsim divus laimus – tāda bija vienošanās no paša sākuma.» Pārējo mēs sadalām starp deviņiem, ieskaitot Sjomu.

– Sjomas daļa ir jāsamazina! – kliedza bandīts ar iesauku Nariks. «Viņš nepiedalījās lietā, viņš tikai noskatījās!»

– Varbūt savu daļu vajadzētu samazināt? – Raks nomurmināja.

– Labi, Narik, pārtrauciet tirgu! – atskanēja balsis.

– Kas tas par kopējo fondu? – jautāja milzīgais, varenais Urkāns, kas viss bija no savītiem muskuļiem. «Es neko nedzirdēju, ka mēs par to būtu vienojušies.»

«Trīs lamas ir jāiedod tautai, pretējā gadījumā mēs tiksim sasodīti,» aizkaitināti sacīja Diba.

– Es sasodījos par taviem cilvēkiem! – milzis dārdēja.

Bandītu vidū atskanēja murmināšana. Vairākums nepārprotami piekrita Urkānam.

– Jūs abi paņemat divus jērus, un pārējais ir mūsu! – Urkāns ar draudiem balsī noteica.

Visi apklusa. Urkāna roka sniedzās pēc kabatas, kur viņam bija pistole, bet Beldjajs izšāva pirmais. Milzis apraka sevi grīdā. Asinis tecēja no cauruma viņa templī. Tas plūda, tuvojoties koferim. Rackam bija jāpārvieto koferis uz sāniem.

– Kurš vēl šeit nepiekrīt? – jautāja vadītājs.

«Tas ir labi, priekšniek,» Nariks samiernieciski sacīja.

«Tātad, ir palikušas divas lemmas trīssimt piecdesmit tūkstoši,» Beldjajs rezumēja, spēlējoties ar pistoli un skatoties apkārt uz saviem brāļiem. – Mēs dalām ar astoņiem, ieskaitot Sjomu. Rack, sāc.

Viņš viegli virzījās uz čemodānu un sāka izņemt no tā paciņas. Bandīti sēdēja viņam priekšā puslokā un uzmanīgi vēroja viņa rīcību. Šķita, ka tikai Čakam rūp Raks un dolāri. Viņš staigāja pa istabu, smēķēdams un smaidīdams.

«Sēdies,» Beldja viņam pavēlēja. – Nevajag šķist tavu acu priekšā!

Čaks apmetās aiz Gogas, maza auguma, tievs puisis, apmēram divdesmit divus gadus vecs. Viņi kopā pievienojās bandai. Klīda baumas, ka viņi ir tautieši vai pat radinieki, lai gan neviens, izņemot Beldaju, par to nezināja droši. Čaks un Goga palika nedaudz atsevišķi no pārējiem bandā, un daudziem tas nepatika. Tomēr nevienam nekad nav bijusi iespēja viņiem pārmest neuzticamību.

Diba no čemodāna izņēma tieši divus miljonus trīs simti piecdesmit tūkstošus dolāru. Nolicis pakas sev priekšā, viņš sāka tās izkaisīt pa apli – katru ar paciņu, tad vēl vienu paku, tad atkal, it kā dalītu kārtis.

Čaks apgūlās uz grīdas aiz Gogas, slēpjoties no Beldaja. Pēkšņi viņš iegrūda Gogu mugurā, tad ātri izņēma no krūtīm gāzmasku un pārvilka to pāri sejai. Goga izvilka no kabatas nelielu metāla cilindru citrona granātas lielumā. Ar vienu kustību viņš to atkorķēja un iemeta pie brāļu kājām. Čaks atkorķēja to pašu cilindru. No gāzes bumbām sāka svilpt dzeltenas strūklas.

Sākumā neviens neko nesaprata. Visu uzmanība tika pievērsta Dibai, kas dalīja naudu. Viens pēc otra atskanēja divi aplaudējumi. Indīgā gāze ātri izplatījās pa visu telpu. Nebija pagājušas desmit sekundes, līdz viņa bija pilnībā apņemta dzeltenā miglā.

Brāļi pielēca kājās, bet Čaks jau bija pieskrējis pie durvīm un ar spēcīgu sitienu iedzina fiksatoru rievās.

Beldjajs metās viņam pretī.

«Ak, tu žurka,» vadītājs svilpa un pastiepa roku, mēģinot viņu satvert, bet viņš izvairījās.

Durvis un dubultlogi bija cieši aizvērti. Bandīti klepoja un aizrijās no smacošajiem dūmiem. Vadītājs no visa spēka centās atvērt durvis. Čaks viņam neļāva. Beldjajs ātri zaudēja spēkus un galu galā nokrita no ļoti viegla sitiena. Nariks un Diba satvēra aizbīdni, bet pa šo laiku abi bija norijuši tik daudz indes, ka Čakam nebija grūti viņus atgrūst no durvīm.

Bandīti viens pēc otra nogrima četrrāpus, nespēdami nostāvēt kājās.

«Žurka… Žurka…» bija dzirdami apslāpēti kliedzieni.

Toksisko dūmu plīvurā jau bija grūti kaut ko saskatīt. Vairāki šāvieni ieplīsa. Beldjajs nejauši izšāva virzienā, kur Čakam vajadzēja atrasties. Pistole rokā trīcēja, ķermeni satricināja krampji. Trīs lodes trāpīja pie durvīm saspiedušajiem brāļiem, un tikai ceturtā trāpīja Čakam, caurdurot viņa augšstilbu.

Savācis pēdējos spēkus, līderis atkal satvēra aizbīdni. Čaks satvēra viņa roku.

«Es tevi nogalināšu, tu, blēņ,» vadītājs elsdams svilpās un viņam iespēra.

Viens no sitieniem trāpīja ievainotajā augšstilbā. Čaks ievaidējās no sāpēm, bet nelaida Beldjaju pie durvīm.

Tikmēr Barboss mēģināja izlauzties pa logu. Viņš ar elkoni izsita pirmo glāzi, bet otro nebija laika sist: nazis viņam iedūra mugurā. Nopūties viņš pagriezās un satvēra Gogu aiz maskas. Viņš atkal iedūra viņu. Abi nokrita uz grīdas. Pēc īsas sīvas cīņas Barboss kļuva kluss.

Atvilkusi elpu, Goga piecēlās un paskatījās apkārt. Dzeltenajā tumsā neskaidri rēgojās uz grīdas guļošie līdzdalībnieki. Pēc gāzes bumbu sprādziena pagāja divas minūtes, un viss bija beidzies.

Čaks, nēsājis gāzmasku, sēdēja pie durvīm, atspiedies ar muguru pret sienu un mēģināja ar jostu savilkt savu nošauto augšstilbu. Goga gribēja viņam palīdzēt, taču viņš viņu atgrūda un norādīja ar pirkstu uz izkaisītajām pakām. Goga ātri tos pacēla un ielika koferī. Nolicis tur pēdējo, uz kura Beldjajs saplēsa iepakojumu, viņš aiztaisīja koferim rāvējslēdzēju. Čaks ar pūlēm piecēlās un atvēra viņam durvis.

Ārpus durvīm viņi noņēma gāzmaskas. Goga, pūš, noliec koferi uz grīdas. No otrā stāva loga varēja redzēt džipus, kas stāvēja desmit metrus no mājas.

«Syoma sēž pareizajā automašīnā,» sacīja Goga.

– Vai jūs domājat, ka viņš dzirdēja šāvienus? – Čaks jautāja.

– Diez vai.

Viņi nokāpa pirmajā stāvā un piegāja pie loga. Sjoma sēdēja džipā, laiskojās krēslā, skatījās uz ceļu un smēķēja.

«Nē, viņš neko nedzirdēja,» sacīja Goga.

«Jums tas būs jāsaslapina ar spalvu, nav nepieciešams lieks troksnis, netālu ir ciems,» sacīja Čaks. – Tev tas būs jādara. Pretējā gadījumā, ja viņš redzēs manu kāju, viņš varētu tai pārgriezties.

«Labi,» sacīja Goga.

«Pastāstiet viņam, ka Beldjajs aicina viņu uz savu daļu,» un Čaks pasmaidīja, pārvarot sāpes.

Drauga smīns Gogam atgādināja ne tik senu stāstu, ko Čaks reiz stāstīja dzērumā.

Čaks reiz uzaicināja prostitūtu, kuru viņš pazīst, iztīrīt viņas klienta dzīvokli. Viņa tuvākajās dienās devās uz pastāvīgu dzīvi uz ārzemēm, un tāpēc viņu nebija grūti pārliecināt. Čaks vienojās ar viņu. «Nozveja» izrādījās diezgan laba: valūta, zelts, dimanti. Pēc nedēļas kanalizācijā tika atrasts sievietes līķis, taču tas palika neidentificēts. Sēžot ar Gogu bārā pie viskija pudeles un par to runājot, Čaks jēgpilni pasmīnēja: «Dalīties vispār ir stulbi, un vēl stulbāk ir atstāt liecinieku…»

Goga bija gatavs zvērēt, ka Čaks bārā smaidīja tāpat kā toreiz! Viņš neviļus paskatījās uz sava līdzzinātāja kabatu, kurā atradās pistole.

Čaks iekrita viņa acīs.

«Ja vēlaties, mēs iesim kopā,» viņš teica.

Jau no paša sākuma, pat plānojot šo piedzīvojumu ar gāzes bumbām, Čaks plānoja likvidēt savu partneri. Bet ne uzreiz, bet izdevīgā brīdī. Gogas piesardzība draudēja visu sabojāt.

«Es varu tikt galā viens,» Goga teica un izgāja no ēkas.

Čaks skatījās pa logu, kad viņš tuvojās džipam.

Ieraudzījis brāli tuvojoties, Sjoma atvēra durvis:

– Nu? Vai jūs dalījāties?

«Šefs tev lika uzkāpt augšā pēc savas daļas.»

Goga centās saglabāt mierīgu izskatu. Čakam, kurš viņu tagad vēro, jābūt pārliecinātam par viņa uzticamību. Un tajā pašā laikā Syoma nevar dot iemeslu aizdomām, ka kaut kas nav kārtībā.

– Forši! – sajūsmā Sjoma izspļāva izsmēķi. – Un vai es dabūju daudz?

– Būsi apmierināts.

Šoferis izkāpa no džipa.

Goga paskatījās apkārt. Ceļš un mežs bija pamesti. Kad Sjoma pagāja garām, viņš ar spēku iebāza nazi zem lāpstiņas. Sjoma apslāpēti iekliedzās un sāka lēnām griezties. Gogs viņam iesita vēlreiz, šoreiz pa krūtīm. Sjoma ar vaidiem nokrita zemē.

Čaka frāze slepkavas galvā atkārtoja, ka dalīties ir muļķīgi, un liecinieka atstāšana ir vēl stulbāka. Ar slēptām bailēm viņš atskatījās uz logu, cerēdams tajā ieraudzīt pistoles stobru. Taču viņam par pārsteigumu līdzdalībnieks uzradās pie durvīm ar tukšām rokām. Gogas nervi bija saspringti līdz galam. Mums jāpabeidz ar Čaku, un pēc iespējas ātrāk, pirms viņš viņu pabeidz!

Bandīti satvēra mokošo Sjomu un ievilka viņu mājā. Čaks pamāja uz kofera pusi.

– Paķert to. Mēs piegājām pie mašīnas.

Neticība bija tik skaidri redzama Gogas nosvīdušajā sejā, ka Čaks atkal pasmaidīja. Goga ar vienu roku pacēla koferi. Otrais atradās netālu no kabatas, kurā atradās pistole.

Izgājis no mājas, Goga pakāpās malā, lai ļautu Čakam iet pa priekšu. Bet viņš arī nevēlējās parādīt savu muguru. Bandītu skatieni sastapās.

– Varbūt varam te naudu sadalīt un uzreiz bēgt? – Goga teica spriedzes skanošā balsī.

– Šeit ir bīstami. Jebkurā brīdī Benta puiši var nolaisties pēc lāvas par kopējo fondu.

– Frics it kā teica, ka tikšanās bija paredzēta Ramenskoje.

«Neesiet stulbi,» rēta uz Čaka zoda sāka pildīties ar asinīm. Tā tas bija vienmēr, kad bandīts nervozēja. – Mums ātri jātiek prom no šejienes. Mēs šķirsimies mežā.

«Nav tirgus,» Goga piekrita.

Viņš izgāja pa durvīm atmuguriski, nenovērsdams skatienu no līdzdalībnieka un joprojām ar vienu roku turēdams čemodānu. Čaks viņam sekoja. Goga atvēra džipa aizmugurējās durvis un iemeta tajās laupījumu.

Čaks apsēdās sēdeklī blakus vadītāja sēdeklim.

«Tu vadīsi,» viņš teica.

«Es nebraucu labi,» atbildēja Goga.

«Vai jūs vēlaties, lai man ir aizņemtas abas rokas? – viņš domāja. – Nu, es nē!

«Tu brauc labi,» Čaka balss skanēja draudīgi.

– Kāpēc tu pats nebrauc?

– Man? Čaks pāris sekundes padomāja, un tad viņa lūpas pašķīra smīns. – Vai es varu…

Šis smīns kliedēja Gogas pēdējās šaubas. Kad viņš uzkāpa džipā, Čaks sēdēja saliekts, it kā regulētu jostu, kas savilka viņa traumēto gurnu. Goga pamanīja, ka ierocis ir vērsts pret viņu pārāk vēlu. Viņš ātri izvilka savu TT, bet Čaks šāva pirmais.

Goga ievaidējās un nometa ieroci. Čaks, atlaidis zobus, vēroja, kā uz viņa nesenā drauga krekla izplatās koši traips.

Pēkšņi Goga noliecās un satvēra Čaka roku, kas turēja ieroci. Čaks izšāva vēlreiz, bet lode iekļuva sēdeklī. Gogas pirksti ieurbās viņa plaukstas locītavā, noliecot stobru. Čaks vēlreiz impulsīvi nospieda sprūdu un izņēma pirkstu – lode trāpīja viņam garām kājai!

«Tu esi žurka, Čak,» Goga smēķēja, zaudējot spēku. -Tu esi zemiska žurka, un es tevi nogalināšu…

«Aizveries, ķēms,» Čaks iesita viņam ar elkoni ribās.

Goga paslīdēja zem sēdekļa un apklusa. Viņš gulēja zem Čaka kājām, konvulsīvi elpoja, sēkdams. Viņa pleci trīcēja.

Skatīdamies uz savu mirstošo partneri, Čaks veselu minūti domāja, ko ar viņu darīt. Varēja, protams, šobrīd viņu izstumt no džipa un aizbraukt ar naudu, bet tad visi noteikti nolemtu, ka līdzdalībnieku nāvē vainojams viņš, Čaks. Jo viņš ir vienīgais, kurš izdzīvoja. Ja Gogas līķis netiek atrasts, tad izrādās, ka vainīgi ir abi. Un viņi meklēs abus. Čakam šī vienošanās bija izdevīgāka: ja kaut kas notika, viņš visu varēja vainot partneri. Tātad, mums jābrauc tālāk un jāmet līķis mežā.

Viņš paņēma Gogina pistoli, iekāpa vadītāja sēdeklī un aizcirta durvis. Taču, tiklīdz viņš sēdās pie stūres, no aizmugures, līkumā, klusi iznira divi melni BMW, kas brauca viens pēc otra. Čaks sarāvās, tos ieraugot. Tāpēc ir taisnība, ka viņi nāks šurp uz Argusu pēc naudas kopējam fondam! Viņš nospieda gāzi.

Priekšējā automašīnā blakus vadītājam sēdēja viens no ietekmīgākajiem likuma zagļiem, vārdā Gnutijs. Beldjajs atzina savu autoritāti un regulāri ziedoja daļu no laupījuma kopējam fondam, kuru viņš «turēja». Ieraudzījis Čaku džipā, Gnutijs pa radiotelefonu savienojās ar otrā BMW ekipāžu.

«Dodon, apstājieties pie mājas un paskatieties, kas tur ir,» viņš teica mikrofonā. – Pa to laiku mēs iesim pēc Čaka. Viņš pārāk ātri aizbēga no mums. Man nepatīk šis puisis.

«Sapratu, priekšniek,» Dodons atbildēja.

Viņa BMW piebrauca pie Argus durvīm un apstājās.

Čaka džips un Gnutija BMW uzskrēja tālāk un pazuda līkumā.

* * *

Aiz Gnutija sēdēja viņa tuvākie rokaspuiši – Liss, Rustams un Fedots. Fedots un Liss izliecās no mašīnas un kliedza:

– Čak! Uzgaidi! Pagaidi, viņi ar tevi runā!

Bents pagriezās pret šoferi:

– Neatstājiet viņu.

«Whaaaaah!.. Beidz, gnīda!..» bandīti kliedza.

Bet džips tikai palielināja ātrumu.

Gnutija rokā sāka džinkstēt radiotelefons.

– Priekšnieks! – pa skaļruni atskanēja Dodona satrauktā balss. – Izskatās, ka esam apbēdinājušies! Beldjajs un zēni ir saliekušies, bet mīkla nekur nav pazudusi!

– Viss skaidrs! – zaglis rēca. – Tas ir Čaks! Lapsa, izdrāž viņu! Fedot, tu arī dabū dūdu!

Automašīna trīcēja pa bedrēm, un šāvieni mērķi nesasniedza. Džipa aizmugurējais logs bija caurumiem caurumiem, bet Čaks joprojām grieza stūri.

«Jūs nevarat sagaidīt, kuces…» viņš nomurmināja caur zobiem.

No vakara krēslas parādījās ciemata vienstāvu mājas. Pa viņa ielu ātri steidzās džips ar BMW. Apšaudes skaņas piesaistīja iedzīvotāju uzmanību: šur tur logos sakustējās aizkari, un dažus kilometrus tālāk, rajona policijas iecirknī, atskanēja telefona zvans.

«Mērķējiet pēc riepām,» Bents norūca. – Viņam ir nauda, tas ir skaidrs!

Liss un Fedots ielādēja jaunus klipus savās pistolēs.

Ceļš gāja cauri laukiem un copēm. Automašīnas atsitās pret bedrēm un ielidoja peļķēs, paceļot šļakatu strūklakas. Čaks vēroja savus vajātājus atpakaļskata spogulī un uzmundrināja sevi ar zvērestu, taču viņa dvēselē pieauga izmisums. «Zagļi nav tālu aiz muguras… Laikam jau visu izdomājuši…»

Un tad, kā paveicās, Goga sāka rosīties. Mirstošā vīrieša acis atvērās, un caur plīvuru viņš palūkojās uz savu bijušo partneri. No viņa sausajām lūpām izplūda lāsts.

Čaks pamanīja, ka Gogas roka sniedzas pēc jakas iekšējās kabatas. Mirstošais vīrietis mēģināja kaut ko no turienes izvilkt. Tajā brīdī Čakam viņam nebija laika, viņš bija novērsis no ceļa, un, kad viņš atkal pievērsa skatienu Gogam, viņš šausmās gandrīz kliedza: viņš izvilka granātu no krūtīm un ar notirpušiem pirkstiem mēģināja sataustīt tapu.!

«Paldies, es to neaizmirsīšu uz visiem laikiem,» Čaks atjēdzās un izrāva citronu. – Jūs vienmēr esat bijis taupīgs puisis!

Fedots un Lis šaudīja gandrīz nepārtraukti. Bet ar kratīšanu un pat krēslā bija grūti mērķēt. Lodes lidoja vai nu bagāžniekā, tad zemē, vai arī ceļmalas brikšņos.

– Pagaidiet, dupši! «Čaks ar zobiem izvilka tapu un izmeta granātu uz ceļa.

Tas eksplodēja pie BMW priekšējā bufera. Mašīna uzlēca, pēc inerces pavirzījās vairākus metrus, un tad tā apgriezās un saslīdēja. Ar trulu rūkoņu viņa nokrita uz sāniem, apgriezās un atkal nostājās uz saviem riteņiem. Tā motora pārsegs bija saburzīts, vējstikls gandrīz pilnībā trūka.

Atskatoties uz savu uzvarēto pretinieku, Čaks pašapmierināti iesmējās. BMW palika aiz muguras un pazuda tumsā.

* * *

Pirmais pie prāta nāca Lapsa, tievs, garmatains gaišmatains vīrietis, apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs. Šoferis un Bents nekustējās, klāti izsisti stikli. Vadonim no pieres bija izlīdis granātas lauskas, no kuras viņam sejā plūda asinis.

Fedots un Rustams ievaidējās blakus Lapsai. Salonā stipri smirdēja pēc benzīna. Lapsa noliecās pār sēdekļa atzveltni, paskatījās uz priekšnieku un, pārliecinājies, ka viņš ir miris, ar īsta kabatzagļa veiklību, tikai ar pirkstiem, izvilka no iekšējās kabatas kuplu maku. Ielicis to savā kabatā, viņš mēģināja atvērt durvis no sāniem. Bet tas iestrēga.

«Fedots,» viņš iesita ar dūri savam partnerim, kurš sēdēja pie otrām durvīm. – Ātri izkāpiet, pretējā gadījumā mēs uzliesmojam!

Fedots ievaidējās, sakustējās un atvēra acis.

– Kas vainas priekšniekam?

– Atliecās atpakaļ. Atver durvis, viņi tev saka, pretējā gadījumā mēs šeit sadegsim ellē.

Kamēr Fedots knibinājās pie durvīm, Rustams pamodās. Fedots beidzot atvēra durvis, un no mašīnas izkāpa trīs brāļi. Mēs nogājām dažus metrus.

«Paskaties, Bents atliecās,» Fedots teica pēc mirkļa pārdomāšanas. – Kas ir nākamais?

«Nekas nenotiks,» Lapsa atbildēja, aizdedzinot cigareti. «Dodons kļūs par priekšnieku, tas arī viss.»

– Vai tas neesi tu?

– Kas vēl. Es nevaru pārlēkt pāri Dodonam.

Rustams un Fedots apsēdās uz zemes. No BMW sabojātā motora pārsega apakšas nāca dūmi. Kamēr Lapsa domāja, cik «zaļumu» viņš ir izrāvis no mirušā vīrieša, viņi skatījās uz automašīnu ar visām acīm.

«Lapsa,» Rustams pēkšņi sacīja. – Paskaties, šķiet, ka viņš kustas!

Lapsa uzrāvās un arī paskatījās uz mašīnu. Izliektajam skaidri bija redzamas dzīvības pazīmes. Viņa galva ar fragmentu pierē pagriezās, viņa puspievērtās acis atvērās.

– Celies augšā, nav jēgas sēdēt! – Liss kliedza. – Izvelciet viņu, un es sazināšos ar Dodonu. Ātrā palīdzība tik un tā neatbrauks, bet Dodons vismaz atvedīs savu ārstu.

Fedots un Rustams iekāpa mašīnā un, tuvojoties zaglim no abām pusēm, sāka viņu vilkt ārā no sēdekļa.

«Esi uzmanīgs, nespied,» Lapsa pavēlēja, arī tuvojoties mašīnai. – Pārliecinieties, ka nenokrītat…

Viņš ievilka cigareti un pēkšņi iemeta to pie atvērtajām durvīm. Uzliesmoja benzīna dūmi. Lapsa atlēca atpakaļ. Liesmas automašīnu pārņēma gandrīz acumirklī. Rustams, dega kā lāpa, izkrita no durvīm, metās zemē un ripoja, cenšoties notriekt liesmas. Kādu laiku viņš sagrozījās un raustījās, tad nomira.

Bēdzis prom, Lapsa mierīgi aizdedzināja jaunu cigareti. Viņš minūti skatījās uz degošo automašīnu, tad izņēma nozagto maku un sāka skaitīt naudu.

Čaks gribēja tikai vienu: pagriezties kaut kur uz sāniem, pazust, aizmukt no šīm vietām. Bet dakšu nebija. Mums visu laiku bija jābrauc pa vienu un to pašu ceļu.

Lietus sāka smidzināt, vējstiklu izraibojot ar nelielām šļakatām. Ceļš pēkšņi veda uz diezgan lielu pilsētas ciematu ar bruģētām ielām un trīs desmitiem māju, starp kurām bija piecstāvu ēkas.

Pirmajā ielā viņam pāri steidzās policijas Ņiva ar mirgojošu gaismu.

– Džip, apstājies pa labi! – prasīja balss, ko pastiprināja runātājs.

Vietējie likumsargi, saņēmuši ziņojumu par apšaudē, gatavojās sapulcei. Tiesa, viņus gaidīja divas mašīnas – džips un sveša automašīna, domājams, BMW, taču pietika ar viena džipa izskatu. Turklāt automašīna ar izsistiem logiem nevarēja neradīt aizdomas.

Čaks paātrinājās. «Ņiva» neatpalika.

– Džip, beidz! – rūca megafons.

«Nu, bāc,» bandīts zvērēja un ar jaunu sparu sāka griezt stūri.

Pilsētiņa palika aiz muguras, un līdz ar to asfalts beidzās. Atkal izstiepās zemes ceļš ar dubļiem, peļķēm un bedrēm. Ar katru kratīšanu Čaka gurns eksplodēja no sāpēm.

«Tikai tāpēc, lai tiktu prom no šejienes,» bandīts atkārtoja, sakosdams zobus. – Tikai, lai tiktu ārā… Menti ir netīri! Un no kurienes viņi radās?

Atskanēja šāvieni no aizmugures. Divas vai trīs reizes gar Čaka templi nosvilpa lodes.

Vajātāji pa radio sazinājās ar vadības bloku. No turienes viņi atbildēja, ka otra patruļas automašīna jau ir nosūtīta pārtvert. Abām automašīnām džips jāuzņem knaibles.

Kratīšana lika Gogai pie prāta. Aizsmacis lamājies, viņš atkal sāka celties. Viņa asiņainā seja iznira no tumsas. Un tad viņš saņēma sitienu no Čaka. Goga atliecās pret durvīm, taču nepagāja pat minūte, līdz viņš atkal sāka celties, pieķēries pie vadības paneļa. Čakam bija jāseko viņam, dīvaini līkumotajam ceļam un atpakaļskata spogulī redzamajai policijas automašīnai. Džips visu laiku slīdēja dubļos, un kratīšana bija tāda, ka stūre tika izrauta no rokām.

«Vai tu nomierinies vai nē,» Čaks atgrūda Gogu ar elkoni.

«Žurka…» mirstošais sēkt.

Čaks izsvieda dūri, taču tajā brīdī džips spēcīgi satricināja, un viņa locītavas slīdēja garām Gogam.

No brāļa rīkles izplūda spiedoša skaņa, kas neskaidri atgādināja smieklus. Viņš tomēr paguva uzsēsties uz sēdekļa.

– Noliecīsimies kopā, necilvēks! «Viņš piecēlās un pēkšņi visu savu svaru nolieca uz Čaku.

Atgrūdis viņu, bandīts uz brīdi atlaida stūri. Džips saslīdēja. Tas bija brīnums, ka mašīna neapgāzās. Čakam atkal bija jāķeras pie stūres.

Ceļš kādu laiku veda gar stāvo upes krastu. Priekšā upe veica pagriezienu, un ceļš uzskrēja taisni uz koka tilta. Pēkšņi Čakam palika auksti: aiz tilta iedegās policijas žiguļa lukturi! Un uz astes – «Ņiva»! Un jūs nevarat atstāt ceļu: labajā pusē ir upe, kreisajā pusē ir grava. Viņš ir ieslodzīts.

Gogas rokā pazibēja nazis.

– Nāc, necilvēks!

Čaks atgrūda roku. Viņš nevarēja rūpīgāk tikt galā ar Gogu: džips jau bija uzlidojis uz tilta.

Čaks cerēja šķērsot tiltu, pirms uz tā uzbrauca žigulis, taču tad nemierīgais Goga uzskrēja bandītam un uz dažiem mirkļiem aizsedza viņam skatu. Atgrūzdams viņu prom, Čaks sastinga šausmās: Lada tomēr uzbrauca uz tilta! Sirds iegriezās kaklā: nebija iespējams izvairīties no sadursmes. Tilts ir pārāk šaurs. Pat ja divas automašīnas varētu pabraukt viena otrai garām, tas būtu tikai ļoti tuvu.