Nodevējs. Mīļākās meita

1. nodaļa

– Padomā, ko man teica psihologs? Ka vīra saimniece ir enerģija sievai, kuru ir piekrāpis kāds dupsis! – Mana draudzene Nastja, ar kuru mēs runājām pa tālruni, bija vai nu sašutusi, vai sajūsmā.

"Jums nav vīra," viņa izklaidīgi atbildēja, mīcīdama mīklu pīrāgam.

Kamēr es eju, tas celsies. Un tad es atgriezīšos mājās un uzcepšu Igoram gardu ēdienu; ir pagājis ilgs laiks, kopš es viņu lutināju ar mājās gatavotām maizēm.

– Nav nozīmes! – Nastja to pamāja. – Vai tu saprati, ko es tev teicu?

Es tomēr noliku bļodu un atbildēju:

– Piedod, Nastjuh… Manas domas griežas par kaut ko citu. Atkārtojiet, lūdzu, kas notiek ar vīra saimnieci, kura jums nav?

Nastja, kas atradās telefona līnijas otrā pusē, ļoti smagi nopūtās. Un pacietīgi, it kā bērnam, viņa paskaidroja:

– Psihologs teica, ja vīrs tevi krāpj, tad saimniece ir enerģija tev un tavai ģimenei, vai vari iedomāties?

– Mans vīrs mani krāpj? – Es nevarēju nepaskaidrot.

– Nu, Saš… Nu, tas ir tēlaini! Tātad, ko jūs par to domājat?

Ko es par šo varētu domāt? Mēs ar Igoru bijām kopā septiņus gadus. Viņiem abiem bija astoņpadsmit, kad viņi satikās. Gandrīz uzreiz viņi sāka dzīvot kopā, un man nebija šaubu, ka mans vīrs mani dievina un nekad mani nekrāps. Tāpēc dažas saimnieces, kurām vajadzētu kļūt par enerģiju vai nu man, vai manai ģimenei, mani neuztrauca. Lai viņi ir, bet kaut kur prom no manas laulības!

"Man šķiet, ka tas ir sava veida stulbums," atbildēja Nastja.

Es pat negribēju sevi apgrūtināt ar tādām muļķībām, bet negribēju arī aizvainot savu draugu, kurš nesen ļoti aktīvi iesaistījās kaut kādās psiholoģiskās apmācības un sesijās.

– Tā es domāju! Kāda cita sieviete atņems enerģiju, bet nedos! – Nastja kaislīgi iesaucās. – Tātad, es izpētīšu šo materiālu sīkāk un noteikti dalīšos ar jums! – viņa mani pārliecināja. "Ej cept savus pīrāgus," viņa beidzot teica un nolika klausuli.

Es smaidot pakratīju galvu. Nemierīgā Nastja vienmēr ir bijusi mans pretstats. Mēs esam draugi kopš skolas laikiem, kur mūs sauca par antisiāmiešu dvīņiem. Interesanti, kas, pie velna, viņu ņēma, lai apspriestu ģimenes dzīvi un turklāt dažas hipotētiskas saimnieces?

Man cauri ķermenim pārskrēja drebuļi. Br-r! Es pat negribēju iedomāties, ka Igors iesaistīsies ar kādu sievieti, kura sevi tik ļoti necienīs, ka iederētos kāda cita ģimenē.

Pabeidzis mīcīt mīklu, noliku to siltā vietā un pārklāju ar tīru dvieli. Viņa nomazgāja rokas un paskatījās pulkstenī. Līdz vīra atnākšanai ir daudz laika, bet nav daudz ko darīt. Varbūt pastaigāties? Ideja nav slikta, tajā pašā laikā mēģināšu sliktās domas izmest no galvas.

Nolēmis, ka pusstundas pastaiga pa parku ir tas, kas man vajadzīgs, iegāju gaitenī. Lietus sezona sākās agri – tikko kalendārā bija parādījušās augusta pirmās dienas. Un, lai arī ārā bija apmācies, no debesīm nepilēja, bija jāņem līdzi lietussargs.

Ejot pa parka takām, es atkal ieniru tajā, kas mani vajāja. Proti, tas, ka mums ar Igoru nav piedzimis bērns. Mums bija tikai divdesmit pieci, nesen bijām sākuši patstāvīgu dzīvi, pārcēlāmies no vecākiem uz atsevišķu dzīvokli, kuru paņēmām ar hipotēku. Un kāds teiktu, ka bija pāragri krist izmisumā, ja ne trīs gadus ilgi neauglīgi mēģinājumi tikt pie bērniņa.

Domas par šo mani jau bija tik ļoti nogurdinājušas, ka sāku kļūt traka. Un es nezināju, kā no tiem atbrīvoties. Vai man jāiet pie psihologa? Tikai ne tas, kuru ieguva Nastjuha.

Jau grasījos griezties pa labi, uz taciņu, kas veda dziļāk parkā, kad man garām gāja meitene, kas stūma sev priekšā ratiņus. Un, godīgi sakot, dzīve mani noteikti nesagatavoja tam, kas notika tālāk. Brunete pēkšņi pacēlās un metās prom, bet rati palika man blakus!

– Meitiņ, beidz! Jūs aizmirsāt bērnu! – es iekliedzos svešiniekam mugurā.

Viņa neapstājās, lai gan droši vien dzirdēja mani.

– Meitiņ, beidz!

Paspērusi dažus soļus pēc viņas, es ar nokavēšanos sapratu, ka tad bērniņš (vai meitenīte) paliks viens. Un arī to, ka man plaukstā ir satverts papīra taisnstūris, kuru, acīmredzot, tā meitene man piegrūda. “Vai šādi viņi izlaiž bērnus? – man galvā iešāvās stulba doma. Un tad vēl viens: "Kad es lūdzu Dievam bērnu, es gribēju savu, nevis atradēju!"

Vajadzēja izsaukt policiju! Tūlīt! Un kāpēc, kā laime, tuvumā nav dvēseles?

No debesīm sāka līt viegls lietus, es nodrebēju un, uzdrošinājusies, ieskatījos ratos. Miers valdīja guļošā mazuļa mazajā sejā. Viņš pat nevarēja iedomāties, ka viņa paša māte viņu tagad ir pametusi! Vai arī kas tur bija?

Atlocījis zīmīti, es tomēr iepazinos ar tās saturu.

“Es zinu, ka tu esi neauglīga. Uzskati, ka šī ir mana dāvana tev,” viņa lasīja gludā rokrakstā ar cirtām rakstītos vārdus.

Aizverot acis, es spēcīgi saspiedu žokli. Kā šī brunete varēja zināt, ka man nevar būt bērni? Precīzāk, ne gluži… Ka tikai nesen ārsts man apšaubīja šo diagnozi? Vai arī tā ir tikai kāda nejaušība? Varbūt stulba palaidnība?

Izņēmusi telefonu, sastādīju tās personas numuru, ar kuru vispirms sazinājos jebkurā situācijā, kas prasīja vismaz padomu. Vīrs.

Igors neatbildēja, bet kopumā tas bija gaidāms. Viņš pēdējā laikā bijis ļoti noslogots darbā – ugunsdzēsēji, kur viņš strādāja par priekšnieku, gatavojās kādam nozīmīgam pilsētas notikumam.

– Kas tad man jādara? – uzdevu sev jautājumu. – Protams, mums vajag policiju… Noteikti!

Nolēmis zvanīt likumsargiem un, visu izstāstījis, nodot viņu aprūpē nelaimīgo mazuli, jau gatavojos sastādīt īso numuru, taču pamanīju, ka dzimšanas apliecība bija ievietota kabatā ratu sānos tādā. veids, kā to nevarēja ignorēt. Es to izvilku un izlasīju:

"Kharlamova Sofija Igorevna."

Spriežot pēc dzimšanas datuma, šodien mazulim bija tieši divas nedēļas. Mazā meitene… par kuru es tik daudz sapņoju. Ne par šo, bet par savu. Viņa būtu arī Kharlamova un viņai būtu tāds pats otrais vārds. Tikai viņi viņu būtu saukuši citādi.

Smadzenes joprojām atteicās apstrādāt saņemto informāciju. Viņam bija ļoti svarīgi pagaidām nedomāt par mazuļa uzvārdu un otro vārdu… Tas viss vēlāk!

Tālāk bija sniegta informācija par viņas vecākiem. Un, tos lasot, mana sirds sāka sisties ar izmisīgu spēku.

Čižova Veronika Mihailovna. Un Kharlamovs Igors Ļeontjevičs.

Mans tēvs ir mana vīra vārdabrālis. Un ar ļoti retu otro vārdu!

2. nodaļa

Atklāti sakot, es savā dzīvē neesmu saticis nevienu Ļeontjeviču, izņemot Igoru. Un te ir tāda sakritība – gan vārds, gan uzvārds, gan Ļeontjevičs: viss ir viens pret vienu. Es pat nedomāju, ka manam vīram varētu būt tiešas attiecības ar šo meiteni.

Kamēr es stāvēju apjukusi un atkal un atkal lasīju apliecībā rakstīto, Sofija pamodās un sāka vispirms vaidēt un tad čīkstēt. Man nekad nav bijis nekāda sakara ar mazuļiem. Nu, es nē… Es varētu pasmieties par kāda cita bērnu, bet viss, kas bija saistīts ar barošanu vai autiņbiksīšu maiņu, man bija Terra incognito. Tātad, tiklīdz mazulis piepildīja parku ar raudāšanu, es ieliku sertifikātu atpakaļ ratu kabatā un sāku to stumt uz priekšu un atpakaļ.

"Kuss, kluss," es pārliecināju mazuli. "Tagad mēs izsauksim policiju un ļausim viņiem visu sakārtot."

Kāpēc es vilcinājos spert šo soli? Godīgi sakot, man bija ļoti bail. Galu galā varētu atklāties detaļas, ar kurām es noteikti nespētu samierināties. Piemēram, ka brunete, kas pameta bērnu, ir Igora saimniece. Bet es nevaru vienkārši atstāt Sofiju šeit, aiziet un izlikties, ka neko neredzu un nedzirdu!

Kamēr nolēmu zvanīt policijai, saņēmu zvanu no vīra uz manu telefonu. Viņš bija tas, kurš varēja atrisināt šāda veida problēmas ar vienu pirkstu šķipsnu. Sazinieties ar nepieciešamajiem dienestiem, pastāstiet man, ko darīt… Un aplieciniet man, ka Sofija tika ieņemta bez viņa līdzdalības. Man vienkārši nevajag vairāk!

– Sveiki! – es atbildēju uz zvanu. – Igor… tu jau esi brīvs?

Atbilde bija klusums, bet mazulis sāka kliegt vēl skaļāk. Nepalīdzēja pat tas, ka sāku staigāt pa parku, stumjot sev priekšā ratiņus.

– Vērts? Kur jūs vispār esat? – pēc nelielas pauzes atskanēja vīra balss.

Es dziļi ievilku elpu un izteicu:

– Es esmu parkā. Es devos pastaigāties, un tad… Kāda meitene aizmirsa savus ratiņus ar savu mazuli. Ko man darīt?

Aizverot acis, es skaitīju sekundes pie sevis un gaidīju, ko Igors man pateiks.

– Protams, zvaniet policijai… Nu, pagaidiet, es izsaukšu brigādi un nākšu pats. Vai esat netālu no mūsu mājas?

Atvieglojums mijās ar vēlmi pastāstīt par citiem atradumiem – zīmīti un dzimšanas apliecību. Vai man tagad par viņiem runāt? Vai arī pagaidiet, kamēr ieradīsies jūsu vīrs, un tad mēģiniet vismaz kaut ko saprast no viņa sejas?

– Jā, es esmu netālu no mūsu mājas. Un… te ir vēl kaut kas. Ratiņos ir dzimšanas apliecība. Tajā norādīts tēvs… Igors Ļeontjevičs Kharlamovs.

Es izrunāju sava vīra vārdu tik tikko dzirdams ar noslīdējušām lūpām. Un viņa sastinga. Vienīgi Sofijas kliedziens ielauzās kokvilnas klusumā, kas aizsedza manas ausis un padarīja mani gandrīz pilnīgi kurlu.

"Es būšu klāt," tikpat klusi atbildēja Igors un nolika klausuli.

Nākamās divdesmit minūtes, ko pavadīju, gaidot savu vīru, man ir iespiedušās atmiņā uz visiem laikiem. Es kā traka gāju pa tuksnešainu taku lietū, kas kļuva arvien stiprāka, un šūpoju, šūpoju, šūpoju šos neveiksmīgos ratus! Tik ļoti, ka man jau uz rokām ir nogulsnes.

Saša, jādomā ar vēsu prātu! Kāda ir varbūtība, ka Igoram bija romāns kaut kur malā un viņš dzemdēja citas sievietes bērnu? Nulle! Pat mīnus tūkstotis grāds, jo tu esi tik pārliecināta par savu vīru, kā nekad ne par vienu! Tātad, kāpēc jūs tagad ļaujat šaubām pārņemt jūs? Igors nekad nedeva nevienu iemeslu, lai par viņu domātu sliktu… Tātad tagad viņš ieradīsies, jūs gaidīsiet policiju, un tad viss izšķirsies. Un jūs atcerēsities šo stāstu kā kaut ko tik smieklīgu, ka nebūtu grēks pat pasmieties ģimenes sapulcēs.

– Sašs! – man iesaucās mana vīra balss, kad Sofija, nogurusi, apklusa, un es stāvēju parka vidū, sakņojusies līdz vietai.

Un pat lietus, kas izmērcēja manas drēbes un pārvērta matus lāstekās, bija kaut kāds nemanāms traucēklis.

– Dievs svētī! – Es priecājos, bet šķita, ka tas ir par agru.

Spriežot pēc vīra sejas, uz kuras bija uzrakstīta vainīga un spītīga sejas izteiksme, tagad gavilēt nebija jēgas. Es uzreiz sevi pārliecināju, ka tas esmu tikai es. Man izdevās sevi piemānīt ar Dievs zina, ko, un tagad es redzu kaut ko, kas tur īsti nav.

– Kā tas notika? – Igors jautāja, pienākdams man klāt un ieskatīdamies ratos.

Sofija negulēja, viņa pēkšņi pārvērtās par bērnu, kura sejā bija redzama izteiksme a la: nu ko tālāk? Tāpēc es gribētu zināt atbildi uz šo jautājumu.

"Es ieliku pīrāgus," viņa atbildēja vīram un apklusa.

Kharlamovs pārsteigts paskatījās uz mani.

"Es uzliku mīklu uz pīrāgiem un devos nelielā pastaigā, kamēr gaidīju tevi mājās no darba." Es grasījos pagriezties uz to taku tur. Man blakus pienāca meitene ar ratiem un, pametusi bērnu, aizbēga! Tu iedomājies?

Manā balsī skanēja histēriskas notis. Diezgan pamatoti, ņemot vērā visus notikumus, kas mani piemeklēja.

– Un viss? – jautāja Igors.

Mazulis atkal sāka žēlīgi čukstēt. Acīmredzot viņa vai nu grib ēst, vai arī jāmaina autiņbiksītes. Un ratos, acīmredzot, nav ne formulas, ne autiņbiksīšu!

– Nē, ne visas. Lūk, piezīme,” es viņam pasniedzu ziņu no svešinieka.

Igors to paņēma un rūpīgi nopētīja. Viņš sarauca pieri un pārlasīja rakstīto atkal un atkal, it kā vārdi uz papīra mainītos un tajos parādītos kāda cita nozīme, kas bija pieejama tikai vīram.

– Un sertifikāts? – viņš beidzot jautāja.

"Tur," es norādīju uz dokumentu, atkal sākdams ripināt ratiņus uz priekšu un atpakaļ.

Sofija sāka pārslēgties uz toņiem, kas skaidri vēstīja, ka, ja kādam būs histērija, tad viņa būs pirmā rindā.

– Mums jāzvana policijai! – teicu ar spiedzienu un kliedzošām notīm, kurās neatpazinu sevi. – Un uzreiz! Mums nav ne ēdiena, ne ūdens, ne autiņbiksīšu! Viņa droši vien ir izsalkusi, vai arī viņa pati ir sūda!

Es atkal paķēru telefonu, bet vīrs mani apturēja:

– Policiju nevajag! – vai nu viņš lūdza, vai pavēlēja man. – Ej mājās.

Es neizpratnē mirkšķināju acis, skatījos uz Igoru un neatpazinu vīrieti, ar kuru bijām pazīstami veselus septiņus gadus. Vai viņš piedāvāja mazuli atstāt šeit? Vienatnē un lietū?

"Ejam mājās… Mēs visi trīs," tikko dzirdami piebilda Harlamovs. – Jo šī ir mana meita Saša…

Tas pat nebija dūriens mugurā. Tās bija bendes šūpoles, kas ar vienu precīzu kustību noņēma manu galvu. Un līdz ar to visas domas, ka ar mani tas nekad un nekādos apstākļos nevarētu notikt. Igors kļuva par manu personīgo slepkavu, kurš mani jau bija iznīcinājis, un tagad stāvēja un skatījās uz savu roku darbu, un caur viņa mīļoto skatienu parādījās asas sāpes. Kļuva par atspulgu tam, ko es pati jutu.

– Kas? – tas ir viss, ko man izdevās no sevis izspiest. – Kādā ziņā… tā ir tava meita?

Balss nepaklausīja. Viņš saskrāpēja rīkli, pārvēršoties vārnas ķeksīšanā. Mani sabojāja trīs vārdi.

Šī ir mana meita.

– Mēs nākam ārā no lietus. Mēs visi bijām slapji. Es visu paskaidrošu.

Viņš burtiski norāva manus pirkstus no ratu roktura un ripināja uz mūsu mājas pusi. Mana vīra izliektajā figūrā bija kaut kas baismīgs, ko arī es šodien sastapu pirmo reizi. It kā Igors pa nakti salūza, uz viņa pleciem tika uzkrauta tāda nepanesama nasta. Un es gribēju atmest galvu atpakaļ un kliegt līdz plaušām. Stāvēt un kliegt uz vienaldzīgajām debesīm, no kurām lija sasodītais lietus, ka tas tā nevar būt! Nevar būt tik nežēlīgas palaidnības; cilvēki, kuri uzticējās vairāk nekā paši, to nevar izdarīt.

Tā vietā es sekoju vīram aiz muguras, jūtoties apdullusi un saplosīta.

Mēs sasniedzām ieejas durvis. Es instinktīvi turēju to Igoram priekšā, tad sākām gaidīt liftu. Iekšpusē virmoja noraidījuma un noraidījuma sajūta. Šim dīvainajam bērnam nevajadzētu nonākt manā dzīvoklī! Ja tur legāli parādīsies kāds mazulis, tas būs tikai mans mazulis un neviena cita! Vai arī Igors pieņem, ka tagad mēs vienkārši ieripināsim nolādētos ratus gaitenī, tad viņš aizies uz veikalu pēc visa nepieciešamā, sagādāsim Sofiju ar pārtiku un tīru dibenu un tad apsēdīsimies. un mierīgi visu pārrunāt? Vai paturēsim bērnu, jo esmu neauglīga un ļoti gribu bērnu auklēt?

Kamēr mēs kāpām liftā, viens uz otru neskatoties, man izdevās novest sevi gandrīz līdz kratīšanai ar šīm domām. Un, kad Igors izritināja ratiņus un devās pa gaiteni uz mūsu dzīvokļa durvīm, es viņu apdzenu un, stāvot mūsu mājas ieejas priekšā, tai, kuru uzskatīju par piederošu tikai mums abiem, es izpletu savu. rokas un kategoriski teica:

"Viņa nebūs dzīvoklī, kamēr jūs man nesniegsiet vismaz vairāk vai mazāk adekvātu versiju par notiekošajiem notikumiem!"

3. nodaļa

Sofija, it kā sapratusi, ko es teicu, kliedza ar tādu spēku, ka mūs droši vien dzirdēja visa ieeja. Igors vainīgi paskatījās uz mani un tikai stiprāk saspieda ratu rokturi. Tik ļoti, ka viņa locītavas kļuva balti.

– Sašs… visi ir mājās, labi? Tagad kāds uzmanīsies simtprocentīgi!

Vai viņš bija noraizējies par šo brīdi? Ka kāda Marija Ivanovna no simt ceturtās nolemj paskatīties, kura mazulis plosās koplietošanas telpā? Man tas bija pilnīgi vienalga!

– Tu mani dzirdēji, Kharlamov! – kliegdama pāri bērna kliedzieniem, viņa atbildēja vīram. – Pieprasu vismaz kādu paskaidrojumu!

Un tajā brīdī Igors izdarīja ko tādu, ko nebiju gaidījis. Viņš pienāca pie manis, paņēma mani aiz rokas un izvilka no ejas! Tad viņš ar atslēgu atvēra durvis un tomēr ienesa ratus dzīvoklī! Ko man tagad darīt? Iet pie vecākiem, atstājot Igoru vienu ar bērnu, kuru viņš ir pabarojis?

Man neiekrita galvā, ka tā ir patiesība, nevis ļauna mānīšana… Es vienkārši atteicos tam ticēt! Kharlamovs mani pazina… Viņam jāsaprot, ka šīs ir mūsu laulības beigas!

“Saša, lūdzu nāc mājās…” mans vīrs jautāja, skatoties koridorā, kur es turpināju stāvēt, apdullināta no notiekošā.

– Bet tas fakts? Jums nebūs neviena, kam atstāt savu bērnu, lai viņš dotos viņam paēst? A! Ļauj man paskatīties! Vai arī es palikšu ar mazuli, līdz tu viņai atnesīsi maisījumu un autiņbiksītes, vai, ja es neizturēšu un došos pie saviem vecākiem, tu viņu sauksi par īsto mammu? Kā viņu sauc? Veronika? Ak, es esmu pārliecināts, ka viņa tūlīt skries palīgā! Vai varbūt Sofija patiešām tika barota ar krūti, hmm? Un tagad tu sāksi steigties apkārt, lai sagādātu viņai parasto ēdienu? Nu skrien pēc savas nelaimīgās mātes! Vienkārši ņemiet līdzi savu bērnu!

Igors netraucēti klausījās manu tirādi. Viņš tikko izskatījās tāpat – ar neizsakāmu vainas sajūtu, kas izplatījās pāri viņa pelēko acu varavīksnei. Nu labi! Ļaujiet viņam justies tieši tā – ārkārtīgi vainīgs nelieši!

– Saša… lūdzu, vienkārši nāc mājās. Visus jautājumus ar meitu atrisināšu pati. Viņas māte šeit nebūs, es apsolu. Un tad parunāsim.

Igors atkal pazuda mūsu dzīvokļa dziļumos, un es paliku spītīgi stāvam pie durvīm. Man bija jāizlemj, ko darīt tālāk, lai gan tagad tas šķita kaut kas no zinātniskās fantastikas. Bet doma, ka Kharlamovs patiešām varētu izsaukt meitenes māti uz mūsu māju, mani šausmināja …

Tomēr, ieejot savā mājā, kuru man nebija nodoma nevienam dot, es novilku savu sporta kreklu, kas bija izmirkis. Sofijas kliedziens piepildīja mūsu vienistabas dzīvokļa telpu, un no tā nebija kur izbēgt. Iegājusi vannasistabā novilku džinsus un T-kreklu, ietinos sausā dvielī un izgāju ārā. Kad sapratu, ka Igors netīros ratus ir ieripojis tieši mūsu istabā, man sagribējās lamāties.

– Es visu iztīrīšu! – it kā lasot manas domas, Kharlamovs sacīja, iznākdams man pretī.

Es aizvēru acis un skaitīju līdz trīs, cenšoties nomierināties. Viss ir velti! No miera te nebija ne miņas. Iegāju virtuvē un ieraudzīju, ka mīkla jau ir pārplūdusi pāri bļodas malai. Kad es ieraudzīju šo attēlu, man kļuva tik ļoti sevis žēl, ka nevarēju skaļi šņukstēt. Kamēr es te gatavoju un mēģināju iebarot vīram marinētos gurķus, viņš paspēja aiziet pa kreisi un auklēt bērnu. Un viņš to ne tikai izdarīja, bet arī devās kopā ar šo sievieti uz dzimtsarakstu nodaļu, kur reģistrēja savu meitu kā sevi!

Vai varbūt viss bija vēl vienkāršāk, bet tajā pašā laikā grūtāk? Varbūt visu šo laiku Igors dzīvoja divās ģimenēs? Kādas šausmas!

Izplūdušo mīklu iegrūdu atpakaļ bļodā un izmetu miskastē. Protams, es, iespējams, nebūtu iztērējis pārtiku, sasaldējot mīklu turpmākai lietošanai, bet mana galva bija pilna ar citām lietām. Un pēc visa notikušā es pat nevarēju iedomāties atgriezties pie cepšanas tā, it kā nekas nebūtu noticis.

"Es pasūtīju to, kas man bija vajadzīgs, viņi to tūlīt piegādās, un viņa nomierināsies," mans vīrs pagriezās pret mani, kad es stāvēju, smagi atspiedusies uz izlietnes un skatījos kosmosā.

Viņas ausīs joprojām skanēja tikai Sofijas kliedzieni, kuras tagad šķita piepildītas ar kaut kādu šausmīgu bezcerību. Nu es viņu pilnībā sapratu, jo es jutos tāpat.

“Piezvani viņas mātei un ļauj viņai paņemt tavu meitu,” viņa atbildēja dīvainā balsī, kas nobiedēja pat mani, pagriežot galvu pret Igoru.

– ES zvanīju. Viņa izslēdza telefonu.

– Tad ved viņu uz turieni! Jūs zināt, kur viņa dzīvo!

Es nevarēju sevi savaldīt un, pielidojot pie sava vīra, sāku sist viņam visur, kur tiku.

– Tu! Galu galā! Jūs zināt! Kur! Viņa! Dzīvo! – Es kliedzu, ar dūrēm sita Harlamova krūtis, plecus un seju.

Pat tas, ka dvielis nokrita un es paliku tikai šortos, mani neapturēja. Nospļauties! Man vairs nav vienalga!

Igors pacietīgi izturēja manus sitienus, līdz es biju noguris, un, pacēlis no grīdas dvieli, pielika to man pie krūtīm un atkāpās. Smagi elpojot, paskatījos uz vīru, gaidot vismaz kaut ko! Ko šādās situācijās parasti dara vīrieši? Metieties uz ceļiem savas sievas priekšā? Vai viņi lūdz piedošanu? Vai viņi cenšas sevi attaisnot? Bet es zināju, ka Igors to nedarīs. Viņš mani vienmēr pārsteidza ar savu mierīgumu un pat nosvērtību… Bet, iespējams, arī viņa profesijā nebija savādāk.

"Jā, es zinu, kur dzīvo Nika," Kharlamovs pamāja. "Un, tiklīdz es pabarošu un mainīšu Sofiju, mēs ar jums apsēdīsimies runāt, un tad es aizvedīšu bērnu pie viņa mātes."

Viņš negaidīja manu atbildi, vienkārši pagriezās un aizgāja. Un es dusmīgi pasmaidīju. Nu protams! Tagad viņš ir daudz vairāk vajadzīgs rūcošajam mazulim, ko viņš ražoja uz sāniem, nevis viņa sievai, kura tagad jutās vienkārši saspiesta…

4. nodaļa

Kamēr Igors rūpējās par Sofiju, es izdarīju kaut ko tādu, kas mani vismaz nedaudz nomierināja. Vispirms sāku mazgāšanu, tad iegāju mūsu istabā un izņēmu no kumodes tīras, sausas drēbes. Džinsi un sporta krekls. Es neplānoju šeit palikt ilgāk, ja Harlamovs negrasās aizvest bērnu pie mātes.

Vīrs pret bērnu izturējās neveikli, to pamanīju ar acs kaktiņu. Un, sajaucot maisījumu, viņš zvērēja četras reizes, un pats ēdiens Sofijai izrādījās tikai otrajā mēģinājumā – pirmā porcija nonāca izlietnē.

Citos apstākļos man būtu pat smieklīgi skatīties uz Igoru. Vienā rokā ir bērns, otrā – telefons. Tad mazulis kliedz ratos, kamēr Kharlamovs izmisīgi skrien uz virtuvi. Un tā tālāk pa apli. Man izdevās savest kopā, panika un šoks nedaudz rimās, tāpēc visu notiekošo vēroju it kā no malas. Un beidzot manā galvā sāka parādīties saprātīgas domas.

Ko Igors var darīt, kas būtu pretrunā ar manām vēlmēm? Vai viņa atstās bērnu šeit? Es došos pie saviem vecākiem un dzīvošu pie viņiem. Un vienlaikus nodarboties ar laulības šķiršanu un kopīgi iegūtās mantas sadali. Būs jānoskaidro, kā tieši tas notiek, ja dzīvoklim ir hipotēka.

Vai viņš atvedīs Veroniku šurp? Muļķības. Pirmkārt, es biju pārliecināts, ka Kharlamovs to nedarīs. Otrkārt, vienkāršs izsaukums policijai var viegli atbrīvoties no svešu cilvēku klātbūtnes dzīvoklī.

Beidzot Sofija apklusa. Vai nu viņai pietika ar to, ko viņas nelaimīgais tēvs bija gatavs sniegt, vai arī viņa bija vienkārši izsmelta un nogurusi, es nevarēju zināt.

– Parunāsim? – Igors klusi jautāja, ienākot manā virtuvē, kur es centos nomierināties ar kumelīšu tējas porciju.

Tiesa, bez rezultātiem. Manas domas tā vai citādi atgriezās pie vīra meitas ieņemšanas apstākļiem. Protams, es viņus nevarēju pazīt, bet sapratu ko citu: Kharlamovs devās pa kreisi brīdī, kad nekas neliecināja par nepatikšanām.

"Nu, es nezinu, kas jums vēl būtu jāpievieno teiktajam," es paraustīju plecus, noliekot krūzi.

Igors apsēdās pie galda un ar pirkstiem sabučoja matus. Viņš atkal paskatījās uz mani ar tādu vainas sajūtu, kas pēdējo pāris stundu laikā jau šķita iesakņojusies viņa skatienā.

"Man nav ar ko jums attaisnoties, Saša," viņš teica pēc diezgan ilgas pauzes.

Es viņu nesteidzināju, klusībā gaidīju, ko man pateiks Kharlamovs. Vai tie būs meli vai nē, neviens man nevarēja atbildēt uz šo jautājumu.

– Un viss? – jautāju un vērīgi paskatījos pulkstenī. – Es tik ilgi gaidīju, un beigās tu saki, ka tev nav man ko attaisnot?

Es nevarēju savaldīt sevi, un mana balss atkal pacēlās vairākas oktāvas. Ko viņš vispār domā? Kādi pieņēmumi viņam ir par mani? Neauglīga sieva piekritīs jebkuram nelāgam un ar prieku auklēs vismaz trīs malās barotus bērnus?

"Man tā bija ar Niku… vienreiz," viņš teica, uz ko es nobolīju acis.

Kāda banalitāte!

"Vairāk," viņa teica vīram.

– Mēs tad svinējām Bortņikova dzimšanas dienu…

"Un tu piedzēries, un tur bija viesmīles un pat prostitūtas," es turpināju ņirgājošā tonī. – Starp citu… Vitja sievai tas būs pārsteigums, ka viņa dzimšanas dienās ir padauzas!

– Padauzas tur nebija! Vienkārši pie cita galda sēdēja meiteņu grupa.

Mani ļoti sāka interesēt, ko Igors šajā brīdī sargā – savu draugu vai sievieti, kura viņam dzemdēja bērnu?

– Nu labi… Tavas acis sastapās, tu saprati, ka esi aizmirsusi savu sievu… kas notika tālāk? – ar rūgtu ņirgāšanos atbildēja Kharlamovs. – Vai tu biji pie Nikas?

Igors pamāja ar galvu un nolaida acis. Lai cik ļoti man tagad sāpētu visas šīs duļķes pacelt no apakšas, man vajadzēja zināt visus notikušā apstākļus. Par ko? Tas, iespējams, man galu galā atvieglos visu.

– Pirmkārt, es neesmu aizmirsis savu sievu… Es mīlu tikai tevi, Saša…

Es vēlreiz nobolīju acis. Klausoties šo puņķi no kategorijas: tā nav mana vaina, viņa uzkrita man uz cirkšņa, es nedomāju. Tas bija pārāk pazemojoši.

– Un otrkārt?

– Otrkārt, viss notika tieši restorānā. Un nē, es nebiju tik piedzēries, lai to neatcerētos.

Brīnišķīgi! Tikai tīrs prieks! Mans vīrs ieraudzīja svešinieku, un viņa ieraudzīja viņu. Un tā viņš aizgāja un vienkārši gulēja ar viņu tualetē, vai kur tā bija? Kungs, svētie svētie! Bet ko tad, ja šī nav vienreizēja epizode, bet Kharlamovam aiz muguras jau ir vesels ieraksts par šādām meitenēm, ar kurām viņš devās pa kreisi?